Lerhis, A. Latviešu karavīri Otrajā pasaules karā: ārpolitisks skatījums. Kurzemes Vārds. 2003., 12. martā, 7.lpp.
_____________________________________________________________

Okupācijas gados Latvijas valsts turpināja pastāvēt de iure. Neatkarība bija zaudēta, un Latvijas valsts un pilsoņu intereses turpināja aizstāvēt un valsts oficiālo viedokli izstrādāja un pauda savos amatos palikušie nedaudzie Latvijas diplomātiskie pārstāvji Rietumu lielvalstu galvaspilsētās (pirmām kārtām sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš un sūtnis ASV A. Bīlmanis).

1940. un 1941. gadā viņi protestēja pie rezidences valstu valdībām attiecīgi gan par PSRS, gan arī Vācijas okupāciju Latvijā, abas vienlīdz raksturojot kā noziedzīgu un nelikumīgu rīcību pret Latvijas valsti, starptautisko tiesību pārkāpumu. Viņi neuzskatīja, ka kāda no okupācijas varām būtu labāka par otru. 1941. gada vasarā viņi norādīja uz Latvijā notikušo vienas okupācijas varas nomaiņu ar otru, un turpmāk sekoja abu okupācijas varu pretenzijām uz Latviju. Tā, piemēram, savā 1942. gada 22. jūnija vēstulē ASV valsts sekretāram A. Bīlmanis norādīja gan uz vācu iestāžu īstenoto ģenerāldirektorāta nodibināšanu, gan no Latvijas uz Krieviju aizbēgušās Latvijas padomju valdības darbību. Abu svešo varu darbību sūtnis raksturoja kā starptautisko tiesību un Latvijas Republikas suverēno tiesību pārkāpumu un norādīja, ka abas šīs organizācijas nekādā veidā nepārstāv Latvijas valsti un tautu, tādēļ visi to pieņemtie tiesību akti ir nelikumīgi. Kā Latvijas pirmskara pēdējās neatkarīgās valdības diplomātiskais pārstāvis A. Bīlmanis noraidīja visus Vācijas un Padomju Savienības mēģinājumus uzkundzēties Latvijai.

Pēc tam, kad 1941. gada augustā ASV un Lielbritānijas vadītāji pieņēma svarīgu, pret Vāciju un citām ass valstīm vērstu ārpolitisku dokumentu - “Atlantijas hartu”, un septembrī tai pievienojās PSRS, 1942. gada 1. janvārī Vašingtonā tika parakstīta Apvienoto Nāciju deklarācija, kurā tika apstiprināta apņemšanās ievērot “Atlantijas hartas” principus. Deklarāciju parakstīja pret Vāciju, Itāliju un Japānu cīņā iesaistītās 26 valstis, turpmāk to skaits vēl pieauga.

Mazāk zināms ir vēstures fakts, ka arī Latvijas Republikas oficiālie pārstāvji pauda vēlmi Latvijai pievienoties antihitleriskajai koalīcijai. Sūtnis A. Bīlmanis Latvijas vārdā jau 1942. gada 4. janvārī paziņoja, ka arī Latvija vēlas pievienoties hartai un deklarācijai, bet atbildi uz iesniegumu nesaņēma. Arī K. Zariņš paziņoja angļu valdībai, ka piekrīt A. Bīlmaņa paziņojumam. Latvija netika uzaicināta iespējamo PSRS iebildumu dēļ. Tādēļ Rietumvalstis liedza Baltijas valstu sūtņiem iespējas parakstīt hartu un deklarāciju, piedalīties kara laika konferencēs un piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanā.

Latvijas situācija bija daudz sarežģītāka nekā vairākām Vācijas okupētajām Austrumeiropas valstīm, kurām tomēr bija trimdas valdības Londonā un kuras bija Lielbritānijas sabiedrotās. Vācijas okupētā Latvija oficiāli nevarēja būt Rietumu lielvalstu sabiedrotā, jo tai neatļāva izveidot valdību trimdā, kas būtu tiesīga izšķirt alianšu jautājumu. Rietumvalstis uzskatīja Latviju par ienaidnieka (Vācijas) okupētu teritoriju.

Latvijas iedzīvotāji pretojās PSRS un Vācijas centieniem pakļaut Latviju. Iedzīvotāji noraidīja Vācijas ieceres iekļaut Latviju “trešā reiha” sastāvā un cīnījās pret vācu iebrucējiem, par galamērķi paturot neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, kura tiesiski joprojām pastāvēja. Iedzīvotāji ticēja, ka Otrajā pasaules karā uzvarēs Apvienotās Nācijas ASV un Lielbritānijas vadībā, kas padarīs iespējamu Latvijas neatkarības atjaunošanu pēc kara.

Veidojot leģionu, Vācija iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos no piespiedu mobilizācijas draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnē vai nāves sods. 1907. gada Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitārajos formējumos, pirms tam pārkāpa arī PSRS. Lai slēptu no pasaules starptautisko tiesību pārkāpumu, vācu valdība iesaukšanu formāli pasludināja par brīvprātīgu pieteikšanos. 1943. gada 10. februārī Ā. Hitlers izdeva pavēli par leģiona izveidi Vācijas karaspēka sastāvā, februārī ģenerālkomisārs O. Drekslers patvarīgi izdeva pavēli par mobilizāciju, bet 9. martā ģenerāldirektors O. Dankers izdeva uzsaukumu stāties leģionā.

Objektīvas informācijas trūkuma dēļ latviešiem bija grūti izšķirties: paklausīt leģiona vadītāju aicinājumiem un latviešu pašpārvaldes mudinājumiem ņemt rokā ieročus aktīvai cīņai pret komunismu, vai klausīt pagrīdnieku un nacionālās pretestības kustības darbinieku aicinājumiem no iesaukšanas izvairīties. Vairums iesaucamo kā mazāko no diviem ļaunumiem atzina par pareizāku stāties leģionā. Īstenībā latviešu pašpārvaldes politiski tuvredzīgajiem solījumiem - iegūt no Vācijas autonomiju - nebija pamata. Vai viņi nezināja, ka lietuvieši ignorēja mobilizāciju vācu armijas rindās? Tomēr, sevišķi leģiona sākuma posmā, ievērojams skaits latviešu karavīru latviešu vienībā pieteicās brīvprātīgi. Tam par iemeslu bija gan latviešu pašpārvaldes izplatītais uzsaukums piedalīties cīņā pret boļševismu, gan 1940.-1941. gada padomju represijas Latvijā (baigais gads). Kara beigās arvien pieauga latviešu izvairīšanās no iesaukšanas vācu armijā. Latvijas sūtnis K. Zariņš savā 1943. gada 11. jūnija notā vērsa Lielbritānijas valdības uzmanību uz vācu okupācijas iestāžu Latvijā izdarīto nelikumīgo mobilizāciju un izteica protestu pret šo starptautisko tiesību pārkāpumu. Arī turpmāk sūtņi informēja Rietumvalstis par abu svešo varu noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu.

Nevar noliegt leģionāru upurus un patriotismu. Daudzi Latvijas patrioti cerēja uz analoģijām ar Pirmā pasaules kara beigu posmu. Viņi cerēja, ka vienuviet koncentrēts liels latviešu bruņots spēks varētu kļūt par pamatu jaunai Latvijas armijai un vēlāk piedalīties neatkarības atjaunošanā. Daudzi leģionāri bija agrākās Latvijas armijas karavīri. Viņi bija skaidri savā pārliecībā, ka viņiem nav nekā kopīga ar SS, nacistu partiju un nacionālsociālistisko ideoloģiju. Viņi piekrita cīnīties pret boļševikiem, lai nepieļautu komunistu režīma atgriešanos Latvijā. Leģionāri bija labvēlīgi noskaņoti pret Rietumu demokrātijas valstīm, taču tās antihitleriskās koalīcijas ietvaros sadarbojās ar PSRS. Leģionāri bija lepni par to, ka nekad nepiedalījās karadarbībā pret Rietumvalstīm. Vācieši tomēr neturēja solījumu neizmantot leģionu ārpus Latvijas teritorijas. Leģionāri cīnījās, aizstāvot Latvijas zemi pret padomju karaspēka uzbrukumu. Viņus vadīja doma par brīvu Latviju, taču gados jaunie cilvēki neaizdomājās tiktāl, kādas ārpolitiskas sekas radīs viņu atrašanās Vācijas armijas sastāvā.

Iespējams, sarežģītajos un bīstamajos kara apstākļos bija grūti saprast tikpat sarežģīto starptautisko situāciju, tomēr šajā reizē lai īpaši atceramies vīrus, kuri saskatīja politisku tuvredzību kaut īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Viņi pretojās abiem totalitārajiem režīmiem, pauda nesamierināmību ar tām gan morāli, gan politiski. Austrumeiropas valstu trimdas valdības un arī to Austrumeiropas valstu oficiālie pārstāvji, kuriem trimdas valdību nebija (piemēram, Latvijas sūtņi) uzskatīja, ka Austrumeiropas tautām jāveido stingra pārliecība, ka Vācija būs kara zaudētāja un tātad ne tikai aiz patriotisma, bet arī aiz aprēķina šo valstu patrioti nedrīkst ar Vāciju saistīties. Latvijas sūtņi mēģināja slepenā ceļā nosūtīt tautiešiem norādījumus nekādā ziņā nepadoties un gaidīt uz Rietumu demokrātiju uzvaru. Uz sadarbību ar Rietumu valstīm orientējās Latvijas Centrālā Padome, sniedzot tām informāciju par abu svešo varu darbību Latvijā, pastāvīgi atgādinot Latvijas tiesības uz neatkarību un cerot uz atbalstu brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanā. Abas naidīgās varas apkaroja latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus īpaši nežēlīgi. Lai šodien īpaši pieminam tos leģionārus, kuri vēlāk noraidīja sadarbību ar naidīgo varu (Kureļa vienību u. c.), cīnījās par Rietumu demokrātiskajām vērtībām. Daļa leģionāru pēc kapitulācijas Kurzemē nepakļāvās kapitulācijas akta nosacījumiem - viņi nenolika ieročus un nepadevās gūstā, bet vēl vairākus gadus kā nacionālie partizāni turpināja cīņu. Savukārt ievērojama daļa latviešu 15. divīzijas vienību Vācijā kara beigās labprātīgi devās sabiedroto valstu gūstā. Līdz 1950. gadam bēgļu pārstāvjiem izdevās pārliecināt ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrāciju un ASV iestādes, ka leģions nebija SS un brīvprātīgas vienības. Leģionāriem tika piešķirts bēgļu statuss, kas deva tiesības iekļauties Rietumeiropas bēgļu nometnēs. Padomju Savienībā 1955. gadā leģionāri saņēma amnestiju, tomēr represijas turpinājās, propagandējot viedokli par leģiona saistību ar nacismu un kara noziegumiem.

Diemžēl Rietumu demokrātiskās sabiedrības izpratnē PSRS cīņu pret Vāciju nenodalīja no Rietumvalstu cīņas pret Vāciju. Tāpēc leģionāru traģēdija bija tā, ka viņu cīņa pret PSRS otrreizēju okupāciju pasaulē tika uztverta kā cīņa pret visu antihitlerisko koalīciju. Līdzīgi kā latviešu strēlnieki PSRS armijas rindās (kuri deva nozīmīgu ieguldījumu antihitleriskās koalīcijas cīņā pret Vāciju), arī leģionāri apstiprināja to traģisko situāciju, ka diemžēl nebija iespējams atnest savai dzimtenei Latvijai brīvību, cīnoties citu, turklāt savstarpēji naidīgu, valstu armiju sastāvā. Diemžēl cīņa par vienas armijas sakāvi nozīmēja otras armijas iekarojumu veicināšanu. Abas svešās varas izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs. No Latvijas valsts un latviešu tautas viedokļa, nebija uzvarētāju, bet abās armijās karojošie latvieši bija kara upuri. Atbildība par latviešu karavīru likteņiem vislielākā mērā pieder divām totalitāriem režīmiem Vācijā un Padomju Savienībā.

Neatkarību atguvušas Latvijas valsts nākotnei ir svarīgi vēsturisko skatījumu papildināt ar izvērtējumu no valstiska viedokļa. Latvieši necīnījās pret Rietumu demokrātijām, bet pret Vāciju un PSRS, kā arī par atņemtajām demokrātijas vērtībām un brīvību. Latvijas vairākkārtējas okupācijas dēļ Latvijas valsts un latviešu tauta nav vainojama tajos noziegumos Latvijas teritorijā, kurus iedvesmoja un par kurām ir atbildīgas divas totalitāras varas (PSRS un Vācija). Šie noziegumi bija iespējami vienīgi kara un okupācijas apstākļos, Latvijas valsts neatkarības laikā tādu nebija. Šodien Latvija nosoda nacionālsociālisma un komunisma noziegumus, un nav svarīgi, vai tas bija latvietis, ebrejs vai krievs, kuru represēja. Tajā pašā laikā Latvijas valsts aizstāv savus pilsoņus, kuru vaina nav pierādīta, ievērojot pasaulē akceptēto nevainīguma prezumpciju.

Latvijā gadu ritumā noteiktas vairākas karavīru atceres dienas, kad dažādās armijās karojušie dažādās dienās atceras savas cīņu gaitas un godina kritušo piemiņu. Tā bija traģēdija, ka latviešiem nebija iespējas Otrajā pasaules karā cīnīties savas armijas sastāvā Rietumu demokrātisko valstu pusē. Vēsturiskā pieredze liek secināt, ka latvieši vislabāk savus mērķus ir panākuši tad, kad cīnījušies Latvijas armijas sastāvā, nevis citu valstu armijās zem citiem karogiem. Jo šīs valstis izmantoja latviešu pakalpojumus tiktāl, cik tas bija vajadzīgs, un pēc tam nodibināja Latvijā savu kārtību. Molotova - Ribentropa pakta sekas mēs joprojām redzam gan Latvijas sabiedrības dažādos viedokļos, gan Krievijas oficiālajā nostājā, kura turpina noklusēt padomju noziegumus un pārmet Latvijai Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu. Nirnbergas tribunālu rīkoja antihitleriskās koalīcijas lielvalstis, un padomju noziegumus ar uzvarētāja tiesībām tajā neizskatīja. Baltijas valstis bija okupētas, un to pārstāvju tiesnešu vidū nebija. Taču par to, ka Baltijas valstīm šie Otrā pasaules kara rezultāti jau kopš pašām kara beigām bija atšķirīgi nekā Rietumeiropai vai Krievijai, vairākus gadu desmitus kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944.-1945. gadā līdz neatkarības atjaunošanai 1990.-1991. gadā nemitējās atgādināt Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji rietumvalstīs. Savukārt Baltijas valstu valdību pārstāvji varēja oficiālā līmenī šo Baltijas situācijas īpatnību uzsvērt tikai kopš neatkarības atjaunošanas un jaunu starptautiski atzītu valdību izveidošanās. Viņi nevarēja to darīt agrāk, jo ilgus gadus Latvija, Igaunija un Lietuva bija vienīgās valstis Eiropā, kuru neatkarība pēc Otrā pasaules kara netika atjaunota. Un šī vēsturiskā pieredze Baltijas valstīm ir stipri atšķirīga gan no Rietumeiropas valstu, gan Krievijas pieredzes - Baltija pieredzēja nevis vienas, bet divu totalitāru varu trīs okupācijas.

Ainārs Lerhis,
Dr. hist.,
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks

__________________________________________________

Publicēts: Kurzemes Vārds. 2003., 12. martā, 7.lpp.

Ievietots: 10.02.2004.

HISTORIA.LV