Livonija
13.-16.gs.
12.gs. beigās un 13.gs. sākumā par Livoniju tika sauktas lībiešu zemes, bet vēlāk ar to tika apzīmētas visas vācu iekarotās latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un igauņu zemes. Vēstures avotos atrodams arī cits Livonijas apzīmējums - Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, - Māras zeme. Livonija jeb Māras zeme 13.-16.gs. bija tikai ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis.
Livonijas valstis izveidojās krusta karu laikā 13.gs. Tās bija 5 baznīcas valstis, no kurām 2 - Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija atradās Latvijas teritorijā, bet 2 - Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Tērbatas bīskapija - Igaunijā, bet piektā un lielākā - Livonijas ordeņa valsts aizņēma lielu daļu tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijas. Livonijas politiskās struktūras neatņemama sastāvdaļa bija arī Livonijas pilsētas. (Viduslaiku Rīga neilgu laiku bija suverēna valsts.) Livonijas valstis jau drīz pēc to izveidošanās sāka savstarpēju cīņu par varu Livonijā, tas ar mainīgām sekmēm ritēja līdz pat Livonijas karam, kas izraisīja Livonijas sabrukumu.
Livonijas valstīm bija cieši sakari ar Lietuvu, Dāniju, Novgorodu, Pleskavu un Maskavas lielkņazisti. 13.gs. Livonijas ārpolitika bija saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem virzieniem, no 14.gs. Livonijas valstis arvien vairāk sāka piekopt patstāvīgu politiku. Tomēr tās nebija spējīgas īstenot daudzmaz vienotu ārpolitiku. Interešu atšķirības pastāvēja ne tikai starp atsevišķām Livonijas valstiņām, bet arī Livonijas kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija savijusies ar Hanzas tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr atbilda ordeņa un bīskapu politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās un iekšpolitiskās darbības saliedēšanai neradīja arī Livonijas landtāgi.
Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai tradīcijai arī Livonijā 13.gs. sākumā sākās lēņu dalīšana. No lēņu ieguvējiem radās Livonijas laicīgo bruņinieku kārta. Jau no 14.gs., bet sevišķi no 15.gs. beigām bruņinieki savu dzīvi sāka saistīt ar lēņa zemēm un to apsaimniekošanu, pakāpeniski veidojot jaunu iedzīvotāju slāni - muižniecību. Vasaļu pievēršanās saimnieciskām lietām un nostiprināšanās lēņu zemēs veicināja muižu veidošanos un attīstību.
Livonijas iedzīvotāju lielākā daļa bija zemnieki. Livonijas zemniecību veidoja vietējās Baltijas tautības. Livonijas zemniecības tiesiskais stāvoklis pakāpeniski mainījās - 15.gs. beigās un 16.gs. pilnīgi izveidojās un nostiprinājās dzimtbūšana. Tomēr vācieši neienesa būtiskas pārmaiņas Livonijas lauksaimniecībā, tā turpināja pastāvēt 10.-13.gs. līmenī. Smagos ekonomiskos un politiskos apstākļos sākās vietējo tautību - latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un lībiešu saplūšana latviešu tautā.
Livonijas periodā Latvijas materiālo un garīgo kultūru veidoja vietējo iedzīvotāju - latviešu un igauņu jeb nevācu kultūra un viduslaiku vācu kultūra. Šo kultūru attīstību 16.gs. būtiski ietekmēja reformācija.
1998 © KlišānsValdis , Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture. Rīga: Sabiedrība Tilde, 1998.
Tildes DatorenciklopēdijA Latvijas vēsturE . Šeit varat skatīt informāciju par enciklopēdijas autoriem, kompaktdiska pilnas versijas saturu un tā iegādes iespējām.
Ievietots: 11.02.2001.