Livonijas atskaņu (rīmju) chronikas. 1. Vecākā a. ch. sacerēta 12017 rindās saistītā val. ar atskaņām vidusvācu izloksnē un apraksta L-as [Livonijas], sevišķi Ljas, vēsturi no 12.gs, līdz 1290 g. vasarai. Autors nav zināms, bet bijis kāds Vācu ordeņa bruņnieks, kas visur pavadīja mestru miera un kaŗa gaitās un tika sūtīts diplomātiskos uzdevumos uz dažādām vietām - visbiežāk bijis Kuldīgā, Jelgavā, Rīgā, Klaipēdā. A. ch. sarakstīta drīz pēc 1290 ilgākā laika sprīdī; autora nolūks bij tēlot L. vēsturi priekšā lasīšanai ordeņa konventos, lai cildinātu ordeņa brāļu varonību kaujās ar zemg. un kuršiem un pamudinātu viņus jaunām uzvarām. Autors gan pazinis dažas vācu varoņu teikas un pa daļai franču galma epiku, bet viņa literārā izgl. ir maza, un dzejnieka talants viduvējs. Tāpēc ch-ai ir sauss kaujas žurnālu stils, daudz nepareizu atskaņu, neveikla metrika un primitīva kompozicija, kur noteiktas, bieži atkārtotas formulas saista atsevišķās daļas. Autors nelieto gandrīz nekādus poētiskus stila paņēmienus, bet cenšas tēlojumu atdzīvināt ar monologiem, dialogiem un korī teiktām runām, kuŗas protams ir autora izdomātas un stilizētas laikmeta garā. Lai gan ch-as galvenais temats ir katolizācija, tomēr autors to atrisina ne no misijas, bet kaŗa vēstures viedokļa. Pretstatā Indriķa chronikai (sk.), kas sacerēta Rīgas bīskapu annāļu veidā, a. ch, sastādīta pēc ordeņa mestru valdīšanas laikiem chronoloģiskā secībā. Pretstatā Indriķim, kas bij garīdznieks un Zobenbrāļu ordenim nelabvēlīgi noskaņots; a, ch-as autors ir kaŗavīrs, kas bīskapu un viņu vasaļu darbību ievēro tikai samērā ar viņu nozīmi kaŗos, un tātad bij tikpat partejisks kā Indriķis. A, ch. vairākkārt atklāti zobojas par priesteru mazdūšību kaujās un neslēpj savu antiklērikālo viedokli. Pretēji Indriķim, kas visus lībju, latg, un ig. kaŗavīrus tēlo kā gļēvuļus, velna kalpus un savu brāļu slepkavas, a. ch. zināmā mērā simpatizē vācu ienaidniekiem, kuršiem un zemg., neslēpjot viņu varonību un dažkārt pat izceļot viņu dižciltīgo godprātību. Tas ir viduslaiku bruņnieka viedoklis, kas tā laika literātūrā izveidoja t.s, augstsirdīgā pagāna tipu. Vienīgi pret Vācu ordeņa galveniem ienaidniekiem, leišiem un krieviem, autora nostāja ir gluži noraidīga. Lai gan viņš apraksta ļoti daudz mestru un bruņnieku, tomēr nespēj nevienu no tiem individuālizēt, it kā tiem nebūtu savas sejas; tās nav reālas personas, bet pārspīlēti cildināti un ideālizēti kollektīvi tipi. - Autors izlietojis kādas 3 tagad zudušas ch., bet nav pazinis Indriķa ch., uz ko norāda ari lejasvācu izloksnes pēdas ch-as sākumā līdz Saules kaujai (1236). Stila ziņā ch-ā var atšķirt 2 daļas, kuŗu robeža ir starp 6500 un 7500 rindu, resp. 1262/63 g. notikumu apraksts. Sākot ar 1240, ch. ziņas kļūst ticamas un chronoloģija pareizāka, kas liecina, ka autora rīcībā bij jauni avoti: ordeņa mestru un kaujās kritušo bruņnieku saraksti, dokumenti no ordeņa archīva. Šķiet, ka līdz 1279 autors vietām sekojis ari mutes tradicijām, bet 1280-90 g. notikumus apraksta jau kā acu liecinieks. Šie pēdējie 10 g. aizņem ch-as pēdējās 3110 rindas. Sevišķi labi viņš pazina Kurz, un Zemg., un ir vienīgais avots, kas piemin latv, karogu, Ljas viensētas un siev. skaistumu. Protams, autors partejiski noklusē daudzus svarīgus faktus, sevišķi tos, kas bij nelabvēlīgi ordenim, bet ar šiem iebildumiem viņa darbs ir vienīgais chronikālais pirmavots par zemg. un kuršu brīvības cīņām. Diemžēl to chronoloģiju iespējams noteikt tikai aptuveni pēc mestru amata g., jo autors piemin tikai 2 gadu skaitļus: 1278 un 1290. Viņš neslēpj ari kaŗošanas paņēmienus, kas visām tautām toreiz bij ļoti barbariski, un kuŗu nolūks bij nevien uzveikt, bet ari iznicināt ienaidnieku. Tas sevišķi sakāms par ordeņa polītiku kopš 1260. Aprakstot ordeņa uzbrukumu Dzinteres pilij (Tebras krastā), ko bruņniekiem izdevās aizdedzināt, chronists saka: Pils aizstāvjus kuršus, kas bij vecāki par 11 gadiem, bez žēlastības apsita vai iemeta uguns liesmās; gūstā ņēma tikai jaunākus un sievietes. (5951-70). - Vecāko a. ch, izmantojuši ļoti daudzi viduslaiku autori. Tās 14.gs. noraksts (t.s. Bergmaņa kodeks) piederēja Bērzaunes kungam Tīzenhauzenam; poļu laikos to bij ieguvis Ļvovas rātskungs Alnpeke un tajā ierakstījis viltojumu, it kā ch-u būtu sarakstījis Tallinas komturs Ditleps Alnpeke, kāda komtura nekad nav bijis.1797 šo norakstu Ļvovā nopirka Rīgas mācītājs L.Bergmanis, bet tajā trūkst 1280 rindas (no 2561-3840). Pilnīgs a. ch. teksts no 15.gs. atrodas Heidelbergā (t.s. Codex Palatinus), bet kāds 16.gs. fragments Kopenhāgenas valsts archīvā. No daudziem a. ch. izdevumiem vienīgi lietojams L.Meijera (Meyer, Livländische Reimchronik, 1876), bet tam nav nekāda topografiska ur chronoloģiska komentāra. Šo ch-u prozā 1893 tulkoja M.Siliņš un 1936 pantos J.Saiva.
Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1533.-1534.lpp.
Ievietots: 20.11.2002.