Biļķins, V. Rūsiņš un viņa laikmeta cīņas. Senatne un Māksla. 1937. Nr.4, 17.-24.lpp.
_________________________________________________________________________

Rūsiņš un viņa laikmeta cīņas.[*]

Vienīgais avots par Sotekles valdnieku Rūsiņu ir Indriķa Livonijas chronika. Tā ir sarakstīta 1225./26.gadā, bet pielikums 1227.gadā.

Apmēram ar 1203.gadu sākot, Indriķis sniedz ziņas par notikumiem, ko viņš pats ir redzējis vai par kuŗiem viņam ir stāstījuši aculiecinieki. Chronists nav sava mūža lielāko daļu pavadījis bīskapa Alberta tuvumā, bet gan pie letgaļiem un igauņiem, pie tam nevis viņu valdnieku pilīs, bet tautas vidū. Šim apstāklim ir ārkārtīgi svarīgas sekas, kas nav vēl historiografijā pienācīgi novērtētas. Parasti chronisti dzīvo laicīgo vai garīgo valdnieku, vai citu kādu augsti stāvošu personu tuvumā un tēlo vēsturiskos notikumus, raudzīdamies, tā sakot, no valdnieku sāniem. Indriķis nenoliek vis visu notikumu centrā bīskapu Albertu, par kuŗu viņš stāsta pārāk maz, ja ievērojam bīskapa lielo lomu šejienes vēsturiskajos notikumos. Chronists, kā jau sacīju, kopā ar tautu dzīvodams, sniedz visbagātākos datus par to, kas norisinās tautas vidū, saprotams, izraudzīdams tos notikumus, ar kuŗiem saistās viņa galvenā interese. Indriķis rāda, kā priesteris uzrunā to, ko viņš nupat kristīs, kā priesteŗus saņem vecākais tanī ciemā, kur jau ir kristījuši iedzīvotājus citu tautu garīdznieki. Viņš stāsta, kā kareivji dodas kaŗa gājienā, kā viņi rāpjas uz ienaidnieka pils vaļņiem, kā viņi izlaupa un nodedzina ciemus, kā viņi dzenā ienaidnieku pa mežiem. Tik daudz datu par notikumiem, kas saistās ar pašu tautu, mēs neatradīsim nevienā citā 13.gadsimteņa chronikā. Šinī ziņā Indriķa Livonijas chronika ir ūnikums un mūsu vēsturniekiem ar zeltu neatsveŗams dārgums.

Ar šo apstākli pa daļai izskaidrojams jautājums, kāpēc Indriķis tik maz sniedz ziņu par notikumu polītisko pusi. Par polītiku viņam bija maz ziņu, un tā viņu arī neinteresēja. Jāsaka arī, ka ar šo Indriķa īpatnību ir izskaidrojams arī tas, ka viņš runā ļoti maz par letgaļu valdniekiem. Viņu pilīs viņš nedzīvoja, maz ko viņš zināja par viņu darbību un maz arī par viņiem interesējās.

Indriķis, kā to esmu apskatījis plašākā darbā[1], raugās uz notikumiem caur duālisma rāmjiem. Vienā pusē stāv Dieva kalpi, kas cīnās par Dievu. Otrā pusē velna kalpi, kas cīnās pret kristīgo ticību un Dievu, pa maldu un tumsas takiem maldīdamies.

Pēc Indriķa uzskatiem no visiem letgaļu valdniekiem Rūsiņš vienīgais bija velna kalps[2]. Proti, par saviem panākumiem kaŗā viņš neslavēja vis Dievu, bet pats sevi. Tā tad viņam piemita netikums - lepnība. Viņš vienīgais no letgaļiem saņem sv. Jaunavas sodu.

Kā par visiem letgaļu kungiem, tā arī par Rūsiņu Indriķis runā maz un pie tam īsos vārdos. Par viņu stāstot, chronists visvairāk rāda tik to, ka viņš dodas ar saviem kareivjiem karā, bet par viņa darbiem uz kaŗa lauka viņš nemin gandrīz nemaz. Tomēr arī no tā mazuma, ko Indriķis sniedz, ir iespējams Rūsiņu raksturot un viņu pienācīgi novērtēt.

Rūsiņš, saka Indriķis, bija pats varonīgākais letgalis[3]. Viņa darbi to arī apstiprina. No visiem letgaļu kungiem visvairāk Rūsiņš piedalījās kaŗa gājienos. Tālibaldu (tik ne: Tālīvalds!) mēs nekad neredzam kaŗaspēka priekšgalā, bet Varidoti tik vienu reizi. Rūsiņš vislabāki saprata pavalstnieku vajadzības, un viņa šķēps arvien pacēlās cīņai, kad bija jāaizstāv sava tauta. No visiem letgaļu kungiem visvairāk Rūsiņš ir līdzīgs varonīgajiem zemgaliešu valdniekiem Viestartam un Nameiķim.

Par Rūsiņu no tā laika, kad viņš vēl nebija kristījies, nekas mums nav zināms. Vai viņš kam ir maksājis tribūtu, arī nav zināms. Kristījies Rūsiņš, jādomā, ir labprātīgi, jo Indriķis uzsveŗ, ka letgaļi labprātīgi un bez kaŗa spaidiem ir kristījušies. Ar kristīšanos viņš iekļāvās bīskapa Alberta varas sfairā.

Pirmo reizi Rūsiņš uz vēstures lappusēm uzpeld 1208.gadā. Letgaļu un igauņu starpā bija norisinājušies sīvi kaŗi. Tiešu datu chronists nesniedz par to, bet tas ir secināms no tā, ka starp viņiem ir valdījis ass naids. Par sevišķi asu naidu liecina tas apstāklis, ka igauņi bieži sadedzināja kaujā sagūstītos letgaļus un letgaļi igauņus. Dzīvu gūstekņu sadedzināšanu mēs sastopam gandrīz vienīgi letgaļu un igauņu savstarpējos kaŗos. 1208.gadā Rūsiņš kopā ar Tālibaldu, Varidoti un Cēsu ordeņa brāli Bertoldu nosūtīja uz igauņu novadu Ugauniju sūtņus, lai saderētu mieru. Ugaunieši nosūtīja viņiem līdz uz Letgali savus sūtņus, bet arī te sarunas beidzās bez cerētā miera.

Pēc sarunu izjukšanas uzliesmoja atkal asiņaini un nežēlīgi kaŗi starp letgaļiem un igauņiem. Šinīs kaŗos no letgaļu kungiem, kā jau esmu sacījis, Indriķis visbiežāk min Rūsiņu. Diemžēl viņš arvien iet kaŗā kopā ar citiem letgaļu un lībiešu kungiem un ar Cēsu Bertoldu un tāpēc nav iespējams par viņu vien runāt.

1208.gada rudenī letgaļu, ordeņa un rīdzinieku kaŗaspēks iebruka Ugaunijā un nodedzināja Odempi. Atriebdamies ugaunieši ar sakaliešiem izlaupīja Trikātu un pēc tam uzbruka Beverīnai. Letgaļi viņus tomēr no pils atsita. Lai atmaksātu igauņiem par nodarīto postu un letgaļu sadedzināšanu, Rūsiņš ar Varidoti, lielu kaŗaspēku sapulcinājuši, ieradās pie Beverīnas. No šejienes viņi vieni bez ordeņa karaspēka devās nevis uz Ugauniju, bet uz Sakalu, lai atriebtu par palīdzības sniegšanu ugauniešiem.

Rūsiņš un Varidotis deva sakaliešiem ļoti smagu triecienu. Viņiem izdevās nepamanītiem iebrukt Sakalā, un visi iedzīvotāji atradās ciemos. Visi, kas gadījās ceļā, krita par upuri viņu šķēpiem. Letgaļi nokāva ap trīssimt igauņu vecākos vien un pārējos bez skaita. Ieroči strādāja tik ilgi, kamēr nokusa kareivju rokas. Lielu laupījumu saņēmuši, viņi devās mājās, iedami pa ceļu lēnām, lai atsistu igauņus, ja tie dzītos pakaļ. Rūsiņa un Varidoša iebrukums bija nesis tādus zaudējumus igauņiem un iedzinis tādas bailes, ka tie neuzdrošinājās dzīties pakaļ.

Ceļā uz mājām letgaļi iegriezās Beverīnā. Še nu Rūsiņš stāstīja par saviem kaŗa darbiem Sakalā. Viņa vārdus, kā to jau esmu minējis, Indriķis attēlo kā pašslavināšanos. Rūsiņš, kā saka chronists, atdarījis muti un teicis: “Mani bērnu bērni stāstīs saviem bērnu bērniem trešā un ceturtā augumā, ko (pats ar saviem vārdiem uz sevi norādīdams) Rūsiņš pastrādājis sakaliešu apkaušanā.” Ar to chronists ir gribējis tik rādīt, ka Rūsiņš, lai gan ir kristījies, tomēr vēl ielaidis grēku sirdī, proti, centies pēc savas, ne Dieva slavas[4].

Pēc tam abas naidīgās tautas noslēdza pamieru uz vienu gadus[5].

Pēc pamiera notecēšanas 1209.gada beigās vai 1210.gada sākumā Rūsiņš ar saviem un Autīnas letgaļiem, vendiem un ar Bertoldu iebruka Ugaunijā. Arī tagad viņi pārsteidza ciemos ugauniešus. Iebrucēji nokāva daudzus, daudzus sagūstīja un ieguva lielu laupījumu. Ugaunijas ciemi palika gluži tukši.

Ar bīskapa starpniecību letgaļu daļa un lībieši ar ugauniešiem saderēja mieru.

Rūsiņš ar Bertoldu šo mieru noraidīja un gatavojās jaunam kaŗam[6]. 1210.gadā īsi priekš 13.jūlija notika jauns letgaļu un Bertolda iebrukums Ugaunijā. Vai arī Rūsiņš tur piedalījās, par to Indriķis nestāsta. Vairāk jādomā, ka viņš būs bijis iebrukuma dalībnieks, jo arī viņš taču mieru ar ugauņiem noraidīja un gatavojās kaŗam[7].

Pēc tam sekoja jauns iebrukums Ugaunijā un Odempes ieņemšana[8]. Igauņi atbildēja ar lielu iebrukumu Letgalē[9].

1210.gadā īsi priekš ziemassvētkiem Rūsiņš kopā ar lībiešu kungiem, vāciešu un krievu kaŗaspēku, gar jūrmalu iedami, iebruka Sontaganā. Kaŗaspēkam atkal izdevās igauņus pārsteigt un uzbrukt, kamēr viņi nebija [20.lpp.] paspējuši izbēgt no ciemiem. Iebrucēji stipri izpostīja visu Sontaganu, ieņēma trīs pilis un tās nodedzināja. Gūstekņus viņi ieguva ļoti daudz un ap četri tūkstoši liellopu vien.

1211.gada janvāŗa beigās Rūsiņš ar Bertoldu devās uz Metsepoli, lai izdzītu sontagiešus, kas biju še iebrukuši nolūkā atriebties. Kauja tomēr nenotika, jo igauņi cīņā neielaidās un devās mājās[10].

Pēc tam Rūsiņš ar letgaļiem, lībiešiem un vāciešiem iebruka Sakalā. Letgaļi un lībieši izsiroja visu novadu, daudzus nokāva un daudzus saņēma gūstā. Pie Vīlandes atgriezušies, Rūsiņš un Bertolds uzaicināja pils aizstāvjus padoties. Vīlandieši to noraidīja. Tad Rūsiņš lika gūstekņus nokaut[11] un iemest pils grāvī, draudēdams to pašu darīt arī ar tiem, kas atradās pilī.

Pils grāvjus piepildīja ar kokiem un virsū sakrāva veselu grēdu. Tur uzkāpa letgaļi kopā ar stopniekiem un daudzus pilī ievainoja ar metamiem šķēpiem un bultām. Igauņi grēdu aizdedzināja, bet uguni ar sniegu nodzēsa. Pilī sāka mest ar mašīnām lielus akmeņus. Beidzot pāri par apcietinājumiem pārrāpās kareivji, un pils padevās.

Aprīļa sūkumā atkal notika iebrukums Sakalā. Pēc tam igauņi pat no visattālākajām provincēm vairākas reizes iebruku Letgalē un Lībijā un tās stipri izpostīja[12]. Šiem iebrukumiem sekoja vēl divi iebrukumi. Pēdējā iebrukumā igauņus tomēr stipri sakāva[13]. Visu šo kaŗu aprakstos Rūsiņa vārds nav sastopams.

1211.gadā, domājams, ziemai iestājoties, sakalieši un ugaunieši iebruka Letgalē un nokāva Rūsiņa “draugus”, kas bija paslēpušies mežā. Letgaļi kopā ar lībiešiem un ordeņa kaŗaspēku iebruka no jūŗas puses Sakalā un Nurmegundē un tās stipri izpostīja. Šim iebrukumam viens pēc otra sekoja pieci letgaļu kaŗa gājieni uz Sakalu un Ugauniju. Vācieši tajos nepiedalījās. Atkārtotie iebrukumi rāda veiklu letgaļu taktiku. Šajos kaŗos galvenām kārtām centās apkaut ienaidnieka ciemu iedzīvotājus. Kareivji nokāva vai sagūstīja katru, kas gadījās ceļā. Kas paspēja izbēgt, tas paslēpās mežā. Nākošos iebrukumos centās pārsteigt un nokaut tos, kas pēc iepriekšējā iebrukuma bija no meža atgriezušies mājās. Tā katrs nākošais iebrukums veica to, ko nebija paspējis pirmais. Letgaļi šajos kaŗa gājienos nodedzināja Tērbatas pili un galīgi izpostīja Sakalu un Ugauniju. Šo kaŗu laikā daudzi igauņi, lībieši un letgaļi krita par upuri epidēmijai, kas plosījās viņu zemē.

Šajos iebrukumos Rūsiņš visus, ko saķēra, dzīvus sadedzināja vai nokāva, savu draugu nāvi tā atriebdams[14].

Vēl sekoja divi iebrukumi igauņu zemē. 1212.gada februāŗa beigās letgaļi un lībieši saderēja ar igauņiem mieru, bīskapu un ordeni miera sarunās neuzaicinot[15].

Pēc miera saderēšanas stāvoklis bija šāds. Ugaunija, Sakala un Sontagana bija stipri izpostītas. Vismaz sešas igauņu pilis bija ieņemtas un nodedzinātas. Stipri bija izpostīta arī Letgale, sevišķi apvidus ap Beverīnu. Cietusi bija arī Lībija. Kaut kādu izšķiŗošu panākumu nebija ne vienai, ne otrai pusei. Miers bija saderēts tik tāpēc, ka abas puses bija pārāk noasiņojušas un nokusušas.

Cīņu iniciātori visbiežāk bija letgaļi. Viņi bija vislielāko postu nodarījuši igauņiem. Letgaļu un igauņu savstarpīgais naids bija kļuvis vēl lielāks. Tāpēc kaŗš viņu starpā varēja viegli uzliesmot no jauna.

Apskatīsim letgaļu stāvokli priekš un pēc šiem kaŗiem. Ar kristīšanos viņi bija iekļāvušies bīskapa Alberta varas sfairā, bet ne viņam pakļāvušies. Pēc saistīšanās ar bīskapu viņu rokās palika visas viņu pilis. Par viņiem valdīja viņu pašu valdinieki, un viņiem pašiem bija savs kaŗaspēks. Bīskapa Alberta soģu vēl nebija Letgalē. Pēc pirmās iekarošanas šejienes tautu atkarība no bīskapa un ordeņa bija niecīga, kamēr tās nebija sacēlušās. Letgaļi bija iekļāvušies Alberta varas lokā labprātīgi, t.i. bez kaŗa spaidiem. No tā vien secināms, ka viņu stāvoklis bija labāks par iekaŗoto tautu stāvokli. Par viņu neatkarību liecina arī tas, ka viņi bieži paši, bez sazināšanās ar Rīgu un pat dažreiz pret tās gribu, bija iesākuši kaŗu. Bez Rīgas piedalīšanās viņi pat saderēja mieru ar igauņiem.

Pēc kaŗiem letgaļu situācija bija sliktāka kā priekš tiem. Viņi gan kaŗos vairāk posta bija nodarījuši igauņiem nekā paši cietuši. Neviena viņu pils nebija nopostīta. Savas atriebības slāpes viņi bija apmierinājuši. Bet pret viņiem bija satracināti tagad nevien sakalieši un ugaunieši, bet visi igauņi un pat sāmsalieši. Viņu pašu valdnieku vidū bija radies robs ar to, ka vairs nebija Varidoša. Kā jau sacīju, karš varēja uzliesmot viegli no jauna. Tāpēc tagad letgaļiem bīskapa un ordeņa palīdzība bija vairāk vajadzīga kā priekš kaŗiem. Ir ļoti zīmīgi, ka sarunās saderētā miera atjaunošanai tiek pieaicināti arī bīskaps un ordenis[16].

Bīskapa un ordeņa stāvoklis turpretim tagad bija labāks kā priekš kaŗiem. Ģerzikas ķēniņš bija kļuvis par bīskapa vasali, un ar Polockas ķēniņu bija panākta labvēlīga vienošanās. Sakala un Ugaunija bija iekaŗotas, un tur varēja sākties iedzīvotāju kristīšana. Letgaļi ar kaŗiem, tā sakot, bija ielīduši vairāk viņu kabatā. Lai bīskaps un ordenis varētu ar drošu kāju nostāties Sakalā un Ugaunijā, tad Letgale viņiem bija jādabū stingrāki savās rokās. Letgaļu lielā neatkarība un patstāvīgā rīcība varēja sagādāt viņiem nepatikšanas.

Domājams, ka bīskaps un ordenis arī ir spēruši kādus soļus, lai dabūtu letgaļus vairāk savās rokās. Tik tas nav zināms, ko īsti viņi ir darījuši. Chronisis Indriķis par to nekā nestāsta. Viņš, vispirms, par polītiku neinteresējās, otrām kārtām, pēc viņa uzskatiem labs bija katrs darbs, [22.lpp.] kas atņēma letgaļiem iespējas uzstāties patstāvīgi, jo šāda uzstāšanās bija grēks pret Dieva valstību.

Ļoti zīmīgi ir tas, ka taisni tagad, t.i. pēc miera atjaunošanas, letgaļi un lībieši saceļas.

Kā sacelšanās iemeslu Indriķis min to, ka Autīnas letgaļiem Cēsu bruņinieki ir atņēmuši laukus un bišu kokus. Tas nu gan ir skaidrs, ka lauku un bišu koku atņemšana vien nevarēja radīt sacelšanos, jo nevarēja jau būt daudz to lauku un bišu koku, kuŗus atņēma. Indriķis vairāk simpatizē Albertam nekā ordenim, un tāpēc viņš bīskapa soļus pret letgaļiem varēja noklusēt.

Še man jāmin arī kāda savāda lieta. Autīnas Varidotis bija pašas plašākās valsts valdnieks, kas priekš 1209.gada bija tribūtārā atkarībā no Ģerzikas ķēniņa un kas kopā ar citiem labprātīgi kristījās un ar to iekļāvās arī labprātīgi bīskapa Alberta varas lokā. Viņš bija arī tas, kas pirmo reizi uzaicināja rīdziniekus kopīgi iebrukt Igaunijā. Arī viņš 1208.gadā piedalījās kaŗā ar igauņiem. Un pēc tam viņš pazūd no chronikas lappusēm. 1209.gadā Autīnas letgaļi jau iet kaŗā nevis ar Varidoti, bet ar Bertoldu un Rūsiņu[17]. Kādā ceļā Varidotis savu galu ņēmis, to Indriķis nestāsta. Viņa nāves noklusēšana pati par sevi nav parasta lieta. Viduslaiku chronisti arvien parasti min ievērojamu vīru nāvi, lai ar nāves veidu parādītu, vai mirējs bija Dieva, vai velna kalps. Ja Varidotis būtu kritis kaŗā ar igauņiem, tad Indriķis to nebūtu noklusējis, ja viņš būtu uzstājies pret bīskapu vai ordeni, tad viņš būtu minēts kopā ar citiem sv. Jaunavas sodītiem. Tāpēc, domājams, ir bijis kaut kas tāds, kas spieda Indriķi noklusēt Varidoša nāvi. Un šis “kaut kas” varēja būt bīskapa vai ordeņa akcija pret Varidoti. Saprotams, tā tik ir varbūtība un varbūtība tā arī paliks. Ja Varidotis būtu bijis bīskapa vai ordeņa šādas vai tādas akcijas upuris, tad tas varēja radīt letgaļos sašutumu un spiest viņus vēlāk sacelties. Tāpēc, ka Varidoša vairs nebija, bruņinieki arī varēja ķerties pie Autīnas letgaļu laukiem un bišu kokiem.

Indriķis saka, ka lībieši sacēlušies tāpēc, ka viņi negribējuši maksāt desmito nodokli[18]. Tas jau ir svarīgāks iemesls, jo chronikas min daudz gadījumu, kad sacelšanās ir notikusi desmitā nodokļa dēļ. Bet vai tas ir pats galvenais sacelšanās cēlonis, par to arī ir jāšaubās.

Ka sacelšanās ir bijusi bīskapam un ordenim ļoti bīstama, tas secināms jau no tā, ka Indriķis to apraksta septiņās un pus lappusēs. Pie ieročiem ķērās tie letgaļi un lībieši, kas dzīvoja tuvāki Cēsīm, un visi Piedaugavas lībieši. Mazākā mērā cīņā piedalījās tie letgaļi un lībieši, kas dzīvoja tuvāki igauņiem. Cīņu smaguma centrs bija mirušā Dabreļa pils.

Dabreļa pilī cīnījās arī Rūsiņš. Še visskaidrāk redzam viņa kā valdnieka dižumu. No letgaļu kungiem vienīgi viņš redzēja, kādas briesmas [23.lpp.] draudēja, vienīgi viņš pacēla savu zobenu, lai aizstāvētu savas tautas neatkarību un atsistu bīskapa un ordeņa uzmākšanos tai.

Kad pils aizstāvju spēki bija izsīkuši, Rūsiņš pārliecās pāri apcietinājumam un uzaicināja ienaidnieku saderēt mieru. Pie tam viņš Bertoldu uzrunāja kā savu “draugu”, t.i. kā savu sabiedroto - draugum suum, id est consocium. Šie vārdi skaidri raksturo Rūsiņa un Bertolda attiecības - viņi ir sabiedrotie, nevis Rūsiņš ir pakļautais. Tanī brīdī, kad Rūsiņš runādams noņēma bruņu cepuri, viņu ķēra ienaidnieka bulta, un viņš pēc tam nomira. Liktenis bija Rūsiņam lēmis nomirt kā neatkarīgam valdniekam.

Pēc sacelšanās sabrukšanas viena letgaļu daļa pazaudēja savu neatkarību. Viņu gaitas vairs nevadīja viņu pašu valdnieks, bet bīskapa iecelts soģis[19]. Nokļūšana soģu varā ir viņu stāvokļa pirmā smagākā pagrimšana.

Tagad bīskaps un ordenis bija sasnieguši savu mērķi, proti, ieguvuši lielāku varu par letgaļiem.

Heinrichs Livländische Chronik ist die einzige Quelle für Daten über Rūsiņš, den Herrscher von Sotekla. Rūsiņš hat sich, wie alle Lettgaller, freiwillig taufen lassen und durch die Taufe in das Machtbereich Bischof Alberts eingefügt. Häufiger als die anderen hat er sich an Kriegen beteiligt und Heinrich nennt ihn den tapfersten unter den Lettgallern. Auf dem historischen Schauplatz erscheint er zum ersten Male im Jahre 1208, wo er zusammen mit Talibalds von Beverina, Varidots von Autina und dem Ordensritter Bertold von Wenden Boten nach Ugaunia schickt, um Frieden zu schlieβen. Die Friedensverhandlungen waren jedoch erfolglos und erneut entbrannten heftige Kämpfe mit den Esten. Rūsiņš und Varidots drangen unbemerkt in Sakala ein, verwüsteten es in hohem Maβe, töteten 300 estnische Älteste und unzählige andere und machten viele Gefangene.

Ende 1209 oder Anfang 1210 fiel Rūsiņš mit seinen Leuten, den Leltgallern von Autina, den Wenden und Bertold in Ugaunia ein und verwüstete das Land vollständig. Durch Bischof Alberts Vermittlung schlossen die Liven und ein Teil der Lettgaller Frieden mit den Ugauniern, doch Rūsiņš und Bertold lehnten den Frieden ab. Kurz vor Weihnachten 1210 überfiel Rūsiņš mit livischen Ältesten und deutschen und russischen Kriegern das Gebiet Sontagana, verwüstete es und machte viele Gefangene. Ende Januar zog Rūsiņš mit Bertold nach Metsepole, um dort eingedrungene Sontaganer zu vertreiben.

In der zweiten Hälfte des Jahres 1211 drangen die Sakaler und Ugaunier in Lettgallen ein und töteten Rūsiņš “Freunde” (germ. vrunde). Das hatte zuerst eine gemeinsame Invasion der Lettgaller, Liven und des Ordensheers in Sakala und Normegunde zur Folge und darauf nacheinander fünf Einfälle der Lettgaller in dieselben Gebiete.

Die Unabhängigkeit und Selbständigkeit der Lettgaller konnte jedoch den Bischof daran hindern in Estland festen Fuβ zu fassen. Daher muβten die Lettgaller unterdrückt werden. Die Maβnahme Alberts und des Ordens in dieser Richtung sind nicht bekannt, bezeichnend ist nur, daβ nach dem Friedensschluβ mit den Esten die Lettgaller und Liven sich gegen die Deutschen wandten. Die in der Chronik genannten Motive des Aufstandes, nämlich, daβ die Lettgaller den Raub ihrer Bienenstöcke und Felder rächen und die Liven den Zehnten nicht zahlen wollten, scheinen nicht stichhaltig zu sein. Im Brennpunkt der Kämpfe stand die Belagerung der Burg des verstorbenen livischen Ältesten Dabrelis. In der belagerten Burg befand sich auch Rūsiņš als einziger von den Lettgallern. Als die Kräfte der Belagerten erschöpft waren, beugte sich Rūsiņš über die Burgmauer, um Friedensverhandlungen einzuleiten; als er seinen Helm abnahm, traf ihn der Pfeil eines deutschen Bogenschützen und er erlag bald darauf seinen Wunden.

Rūsiņš war der kriegerischeste aller lettgallischen Herrscher. Er hat nicht nur die Absichten des neuen Feindes in Lettgallen durchschaut, sondern als einziger die Waffen erhoben, um die Selbständigkeit seines Volkes gegen Bischof und Orden zu verteidigen.

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[1] V.Biļķins, Indriķa Livonijas chronika viduslaiku gara gaismā.

[4] Skat. V.Biļķins, Indriķa chronika vidus laiku gara gaismā; 88. un 89.lpp.

[7] XIV. 5. Par šo iebrukumu Indriķis runā ļoti maz un piemin to tik sakarā ar Bertolda ierašanos palīgā Rīgai pret kuršiem.

[11] Ka gūstekņu apkaušana ir uzvelta vienīgi Rūsiņam, Bertoldu noklusējot, tad tas, man šķiet, ir izskaidrojams ar to, ka pēc Indriķa uzskatiem Soteklas kungs bija velna kalps, un pēdējiem chronisti parasti piedēvē visādus grēkus.