Nameisis, Namejs (Nameise, Nameyxe) zemgaļu lielkungs ap 1270-81, ko piemin tikai 2 avoti: Livonijas vecākā atskaņu chronika un pāvesta Klementa V kapellāna Molianas Franciska izmeklēšanas protokols sakarā ar Rīgas archibīskapa Frīdricha sūdzību pret Livonijas ordeni (1311). Chronika titulē N-i par karali (kunic) un kaŗaspēka pavēlnieku, bet protokols - par karali jeb lielkungu (rex sue dominus) un viņa valsti par Zemgali (Semigalia). Jāpieņem, ka N. valdīja pār visu Zemg., izņemot vācu okupēto Mežotnes valsti, un bij viens no tiem zemes vecajiem, kas 6.7.1272 Zemg. vārdā noslēdza mieru ar Livonijas ordeni un Rīgas archibīskapu. Saskaņā ar to vācu soģi trīsreiz gadā ieradās zemg. kungu valstīs, lai ievāktu nodokļus un turētu tiesu. Tā kā sodi bij noteikti sudraba naudā, mantkārīgs soģis kļuva par visvairāk neieredzētu vācu ierēdni, ko sacelšanās gadījumā padzina kā pirmo. Tas notika ari 7 g. pēc 1272 līguma. Kāds (Tērvetes?) ordeņa kungs bij iesitis pļauku N-im, kāpēc tautas dusmām pret vācu soģiem pievienojās N-a personīgais apvainojums. Noslēguši sav-bu ar lietuvju valdnieku Traidenu, zemgaļi N-a vadībā 1279 maijā nepamanīti vispirms ieņem vācu okupēto Tērvetes pilsētu un pēc dažu dienu cīņām ari pili. Sagūstītos vācu bruņniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet vainīgo soģi (vai komturu?) notiesāja uz nāvi, sakapājot viņu ar zobeniem. Tērvete kļuva par N-a rezidenci. Pēc tam vācu jūgu nokratīja ari citas zemg. valstis, izņemot Mežotni. Saņēmis papildus spēkus no Prūsijas, ordenis jau tā paša g. vasarā izsiroja Tērvetes un Dobeles valstis. Tad rudenī N. mēģināja ar negaidītu uzbrukumu ieņemt Rīgu, bet spiegu informētie ordeņa spēki sagaidīja Zemgaļus pie Lielupes, kur kaujas laikā zemg. sagūstīja ordeņa māršalu. 1281 sākumā vāci atjaunoja uzbrukumu Dobelei, bet lietuvju apdraudēti atkāpās. 1281 augustā apvienotas vācu kaŗaspēks (ap 14000 vīru) mestra vadībā ar kaŗa mašīnām uzbruka Tērvetei. Cīņa pret šādu pārspēku nebij iespējama, un 2. kaujas dienā N-im izdevās ar Rīgas prāvesta starpniecību noslēgt jaunu miera līgumu, kuŗa teksts nav uzglabājies. Zemg. paturēja savas pilis, bet tāpat kā agrāk apņēmās maksāt kunga tiesu (sk.) un pieņemt vācu soģus. Neapmierināti ar šo līgumu, ordeņa pavēlnieki nolēma ar viltu iznīcināt zemg. pretestības kustību: ielūguši zemg. vadoņus uz dzīrēm (ap 1280), viņi tos nogalināja. N. 1281 rudenī emigrēja uz Lietuvu pie Traidena, lai kopīgi ar viņu cīnītos pret Vācu ordeni Prūsijā pie Kristburgas. Par N. tālāko likteni ziņu nav. Pēc tam zemg. sacēlās no jauna, bet drīz tika uzveikti un 12.5. bij spiesti noslēgt jaunu miera līgumu ar ordeni. Ar to izbeidzās zemg. brīvības cīņas. Daži 10000 zemg. devās trimdā uz Lietuvu, daudzi tika deportēti uz citiem Ljas novadiem, bet pārējie samierinājās ar vācu režīmu. - N. kā zemg. brīvības cīnītāju notēlojis A. Grīns romānā Nameja gredzens (1931) un Ed. Virza poēmā Karalis Nameitis (1925). - Lit.: V. Biļķina N. un viņa laikmets (1935).
Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1760.lpp.
Ievietots: 21.01.2004.