Latvijas atzīšana de facto

- sākotnējā Latvijas valsts vai tās Pagaidu valdības kā juridiska fakta atzīšana
__________________________________________________________________ 

1918.gada 12.jūlijā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padomes (LPNP) tās ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa un sekretāra Jāņa Seska personā caur Stokholmu uz Londonu nosūtīja savu pilnvaroto pārstāvi Zigfrīdu Meierovicu. Viņam izsniegtajā pilnvarā bija norādīts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”.

1918.gada 23.oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour) Z.Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt “Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību”, līdz miera konference galīgi izšķirs Latvijas statusu (skatīt sarunas pierakstu). LPNP A.Dž.Balfūra paziņojumu  uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu. 1918.gada 30.oktobrī Z.Meierovics nosūtīja Balfūram vēstuli, kurā lūdz sniegt rakstisku deklarāciju par Latvijas neatkarības atzīšanu (skatīt dokumentu). Atbildot uz šo vēstuli, A.Dž.Blfūrs 11.novembrī oficiālā rakstā Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei” (skatīt dokumentu).

Kamēr LPNP orientējās uz atzīšanas panākšanu no Antantes valstīm, Demokrātiskajā blokā apvienotie politiķi centās iegūt arī Vācijas atbalstu. 1918.gada 19.oktobrī Demokrātiskā bloka pārstāvji Miķelis Valters un Edvards Traubergs nodeva Vācijas kancleram Bādenes princim Maksim iesniegumu, kurā bija uzsvērts, ka latviešu tauta ir stigri apņēmusies panākt “Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību” (skatīt dokumentu).

25.oktobrī princim Maksim tika nosūtīta vēstule Latviešu Nacionālās padomes valdes vārdā. Tajā tika paziņots, ka LPNP un Demokrātiskais bloks, pieaicinot Kurzemes pārstāvjus, apvienojušies Latviešu Nacionālajā padomē, kas gan bija vēlamā uzdošana par esošo. Abu Latvijas pārstāvniecību apvienošanās īstenojās tikai 1918.gada 17.novembrī, izveidojoties Tautas padomei. Vēstulē Nacionālās padomes valde protestēja pret vācu militārās pārvaldes atbalstītās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotās zemes padomes lēmumiem, kas paredzēja izveidot no Vācijas atkarīgu Baltijas valsti. Noraidot šīs padomes, kā arī Kurzemes padomes tiesības pārstāvēt Latviju, nacionālā padome paziņoja, ka līdz pagaidu valdības izveidošanai tā pretendē uz Latvijas pārvaldes pārņemšanu un nacionālā karaspēka formēšanu.

Bādenes princis Maksis nepaspēja sniegt atbildi uz minētajiem iesniegumiem, jo 3.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un 9.novembrī monarhiju nomainīja republika. 10.novembrī sociāldemokrātu sastādītā jaunā Vācijas pagaidu valdība - Tautas pilnvaroto padome - savā 15. novembra sēdē Latvijas Demokrātiskā bloka iesnieguma sakarā nolēma iecelt līdzšinējo Vācijas valsts komisāru Baltijas provincēs Augustu Vinnigu (Winnig) par Vācijas ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs. Viņam tika uzdots “vest sarunas ar latviešiem un igauņiem”, ievērojot viņu prasības dibināt neatkarīgas valstis.

Pēc Tautas padomes izveidošanās 1918.gada 17.novembrī un Latvijas valsts pasludināšanas 18.novembrī Kārļa Ulmaņa sastādītā Pagaidu valdība īpašu uzmanību pievērsa attiecību noregulēšanai ar Vāciju, kurai piederēja faktiskā vara Latvijas teritorijā. Jau 18.novembra vakarā Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs tika informēts par Latvijas valsts nodibināšanos. Vācijas kabineta sēdē, kas notika dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, tika nolemts atzīt K.Ulmaņa valdību kā provizorisku varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi kā “kontrolējošo instanci”. 25.novembrī K.Ulmanis saņēma no A.Vinniga sekojoša satura rakstu: “Pagodinos prezidenta kungam paziņot, ka vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas tautas padomi par patstāvīgu varu un pagaidu valdību par tās izpildu komisiju (Vollzugausschuss) līdz tam laikam, kamēr miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.”

26.novembrī A.Vinnigs nosūtīja Pagaidu valdībai vēl vienu paziņojumu, kuru Latvijas puse arī uztvēra kā Latvijas atzīšanas rakstu. Šis dokuments saturēja divus būtiskus atzinumus:

1) Pagaidu valdība īsteno augstāko varu latviešu etnogrāfiskajā teritorijā;

2) vācu civilpārvalde nodod zemes pārvaldīšanu Latvijas pagaidu valdībai.

1919.gada 10. un 30.janvārī ar oficiāliem rakstiem Latviju de facto attiecīgi atzina Japāna un Haiti.

1919.gada 21.jūnijā Latvija un Igaunija noslēdza līgumu par aizdevumu kārtošanu, robežu noteikšanu un citiem jautājumiem, kas nozīmēja arī savstarpēju de facto atzīšanu.

Sākotnējie panākumi Latvijas atzīšanā viesa cerības, ka Antantes lielvalstis drīzumā varētu atzīt Latviju de iure, taču Sabiedroto pārstāvji, kuri padomju varu Krievijā uztvēra kā pagaidu parādību, nebija gatavi ignorēt Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas impērijai un gribēja Baltijas valstu nākotnes noteikšanu atstāt izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Visas Parīzes Miera konferences laikā Latvijas delegācijai tā arī neizdevās panākt savas valsts neatkarības de iure atzīšanu. Taču 1919.gada 28.jūlijā Versaļā parakstītais miera līgumu saturēja arī Baltijas valstu neatkarību netieši garantējošus nosacījumus, un Latvija uzskatīja, ka visas 32 valstis, kas parakstījušas Versaļas līgumu ir de facto atzinušas neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu.

1919.gada rudenī un 1920.gada pirmajā pusē vairākas valstis atzina Latviju de facto ar formāliem rakstveida paziņojumiem, to starpā Somija, Lietuva, Beļģija, Francija un vairākas citas valstis.

Informācija citās enciklopēdijās:

Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. 179.-180.lpp.

Latvju enciklopēdija. 99.-129.lpp. (šķirklis Ārpolitika)

Literatūra:

Feldmanis, I. Latvijas starptautiskā atzīšana. Latvija divos laikposmos: 1918-1928 un 1991-2001. Rīga: LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2001. 26.-43.lpp.

Feldmanis, I. Latvijas valsts: izveidošanās un starptautiskā atzīšana. Latvijas Vēsture. 1998., 3(31), 5.-19.lpp.

Feldmanis, I. Vācija un Latvija: no de facto līdz de iure (1918.-1921.). Latvijas Vēsture. 1997., 3(27), 33.-37.lpp.; 1997., 4(28), 61.-64.lpp.; 1999., 1(33), 61.-67.lpp.

Vigrabs, J. Valsts tapšana un starptautisko attiecību izveidošana. Latvija 20 gados. Red: R.Bērziņš-Valdess; S.Vidbergs. Rīga: Pagalms, 1938. 17.-51.lpp.

Dokumenti

Rīga © 2002. Uģis Šulcs

Ievietots: 29.01.2002., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV