Ulmanis, Kārlis Augusts Vilhelms (04.09.1877.-20.09.1942.)

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī (23. augustā pēc vecā stila) Udzes kroņa pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās” kā lauksaimnieka Indriķa Ulmaņa un Lizetes Ulmanes (dzimušas Līnberģes) trešais dēls. Skolas gaitas sācis Bērzes pagastskolā (1886.-1889.), pēc tam no 1889. gada - Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā. No 1895. gada mācījies un 1896. gadā beidzis Jelgavas pilsētas valsts reālskolu. Tā paša gada rudenī devās uz Austrumprūsiju un 1897. gadā Tapiavā (tag. Gvardejska) beidza piensaimniecības kursus. Kopš 19. gadsimta beigām darbojās lauku buržuāzijas kooperatīvajās organizācijās, aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē un tā laika biedrību cīņā pret patvaldības režīmu. 1902. gadā sarīkoja pirmos piensaimniecības kursus Bērzē. Pēc tam vadījis piensaimniecības uzņēmumus Rīgā un Liepājā. Laikrakstu Zemkopis un Mājas Viesis līdzstrādnieks. 1902. gada rudenī sāka studēt lauksaimniecību Cīrihes Politehniskā institūta lauksaimniecības fakultātē (Šveicē). 1903. gada pavasarī atgriezies Latvijā, vasarā bijis Rīgas Latviešu biedrības piensaimniecības un lauksaimniecības kursu instruktors. Sākot ar 1903. gada rudeni, studijas turpināja Leipcigas lauksaimniecības institūtā (Vācijā), kuru kā agronoms beidza 1905. gadā. 1903. gadā ierosināja piensaimnieku sabiedrību dibināšanu un no studijām brīvajā laikā 1904. gadā nodibināja pirmās lauksaimniecības pārraudzības biedrības (Vidzemē) un lasīja lekcijas dažādos kursos. 1905. gada vasarā kļuva par Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktoru un žurnāla Lauksaimnieks faktisko redaktoru. 1905.-1907. gada revolūcijas laikā K. Ulmanis publicēja rakstus periodikā, prasot izveidot latviskas skolas, 1905. gada decembrī tika apcietināts un uz vairākiem mēnešiem ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas (1906. gada maijā) no ieslodzījuma, vairākus mēnešus strādāja par laukstrādnieku brāļa Jāņa Ulmaņa saimniecībā Šķibes pagastā. Tajā pašā gadā, lai izvairītos no otrreizēja aresta, caur Somiju un Zviedriju emigrējis uz Vāciju, kur no 1906. gada rudens līdz 1907. gadam bija skolotājs Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā. 1907. gada vasarā atgriezies Latvijā un izbraucis uz ASV, strādājis fermā, pienotavā Omahā Nebraskas pavalstī. Zināšanu papildināšanai 1908. gada janvārī uzsācis mācības Nebraskas lauksaimniecības skolā, 1908. gada februārī iestājās Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā Linkolnā (ASV), ko beidza 1909. gadā, iegūstot agronoma grādu, vēlāk palika kādu laiku šajā institūtā par lektoru. K. Ulmanis ASV darbojās arī kā saimniecisku organizāciju vadītājs. Strādājis par fabrikas pārzini piensaimniecības sabiedrībā Linkolnā, vēlāk piensaimniecības īpašnieks Teksasas pavalstī. Pēc cara valdības 1913. gada martā izsludinātās amnestijas K. Ulmanis tā paša gada rudenī atgriezās Latvijā un kļuva par žurnāla Zeme redaktoru (1914.-1916.), sarakstījis vairākas grāmatas par lauksaimniecību un darbojies kā Baltijas (bijušās Kauguru) lauksaimnieku biedrības Valmierā agronoms.

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada darbojās Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā un bēgļu organizācijās (Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā no 1915. gada, bija iesaistīts Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā par darba nozares vadītāju). Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā Ulmani 1917. gada aprīlī ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomē, kura savukārt ievēlēja viņu par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Latviešu Zemnieku savienības izveidošanas (1917. gada aprīlī) iniciators un ievēlēts par partijas priekšsēdētāju (atradās šajā amatā līdz 1934. gada maijam). 1917.gada septembrī, sākoties vācu okupācijai, palicis Rīgā. Vācu okupācijas laikā 1918. gada pavasarī viņš bija Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja Andreja Krastkalna vietnieks un valdes loceklis, bet kopš 1918. gada jūnija kopā ar Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības biroju pārcēlies uz Priekuļiem un nodibinājis Latviešu zemnieku atbalsta komiteju vācu okupētajai Vidzemei, bijis šīs organizācijas sekretārs. Aktīvi piedalījās latviešu politisko organizāciju sastādītā Demokrātiskā bloka darbībā. 1918. gada oktobrī atgriezies Rīgā. 1918. gada novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šai amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Kauju laikā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un, neraugoties uz 14. oktobrī gūto ievainojumu, ar savu nostāju veicinājis kaujas spēju saglabāšanu kritiskos apstākļos, par ko apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

Satversmes sapulces (1920.-1922.) loceklis un visu četru valsts starpkaru neatkarības perioda Saeimu deputāts no Latviešu Zemnieku savienības, darbojies vairākās komisijās, Zemnieku savienības frakcijas vadītājs.

Konstitucionālā ceļā Ulmanis ieņēma Ministru prezidenta amatu (24.12.1925. - 06.05.1926., 07.03.1931. - 5.12.1931. un 17.03.1934. - 15.05.1934.), ārlietu ministra amatu (18.11.1918. - 28.06.1919. (v. i.), 04.05.1926. - 17.12.1926., 24.03.1931. - 4.12.1931., 16.03.1934. - 16.04.1936.), kara ministra amatu (16.10.1919. - 11.06.1920.), apgādības ministra amatu (18.11.1918. - 08.12.1919.), zemkopības ministra amatu (18.11.1918. - 19.12.1918., 13.07.1919. - 4.09.1919.). No 1923. gada Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs, direktors, no 1925. gada decembra arī Valsts zemes bankas padomes loceklis. Ulmanis bija arī žurnāla Baltijas Lauksaimnieks (1918.), laikraksta Brīvā Zeme pielikuma Zemes Spēks redaktors (1921.-1938.), daudz rakstījis par lauksaimniecības un politiskajiem jautājumiem.

Aktīvi darbojies arī Latvijas ārpolitikā - Baltijas valstu konferences Rīgas Jūrmalā (Bulduros) priekšsēdētājs (1920. gada augustā). Latvijas delegācijas priekšsēdētājs saimnieciskā līguma noslēgšanai ar Lietuvu (1925. gada augustā), delegācijas priekšsēdētājs Tautu Savienības 12. pilnsapulcē (1931. gada septembrī Ženēvā), delegācijas priekšsēdētājs valūtas un norēķināšanās lietu kārtošanai ar Vāciju (iecelts 1932. gada jūlijā). Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925.-1927.). Saimniecisko līgumu komisijas loceklis (1929.-1935.).

1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Viņš bija galvenais valsts apvērsuma organizētājs (pēc jaunā kabineta sastādīšanas saglabājis iepriekšējos amatus), atlaidis IV Saeimu, izveidojis valstī autoritāru iekārtu ar vadonības principu un realizējis visu valsts dzīves sfēru latviskošanu. No 1936. gada aprīļa līdz 1940. gada 20. jūnijam viņš bija Valsts un Ministru prezidents (pēdējās stundās pirms padomju okupācijas 1940. gada 16. jūnijā valdības sastāvā atkāpies no Ministru prezidenta amata, bet turpināja šajā amatā darboties līdz jaunas valdības sastādīšanai), līdz 21. jūlijam - Valsts prezidents. 1940. gada 20. jūnijā jutās spiests apstiprināt Tautas valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, bet 21. jūlijā - atteikties no Valsts prezidenta amata.

Pēc PSRS valdības iniciatīvas 1940. gada 22. jūlijā PSRS drošības iestādes K. Ulmani administratīvā kārtā deportēja uz PSRS, caur Maskavu izveda nometinājumā atklātā uzraudzībā Ordžonikidzes novada Vorošilovskas pilsētā (tagad Stavropole), kur padomju represīvo iestāžu uzraudzībā dzīvoja no 29. jūlija. 1941. gada 4. jūlijā viņu arestēja Ordžonikidzes novada IeTK novada pārvalde, apcietināts un ieslodzīts Vorošilovskas cietumā. 1941. gada 17. jūlija lēmumā par apsūdzības izvirzīšanu tika apsūdzēts par to, ka viņš, “būdams, daudzus gadus latviešu buržuāziskās partijas “Zemnieku savienība” līderis, balstoties uz minētās partijas bruņotajām vienībām (Aizsargiem), 1934. gada maijā Latvijā veica fašistisku apvērsumu un nodibināja valstī fašistisku diktatūru, aktivizēja teroristisku darbību pret Latvijas darbaļaudīm un pirmām kārtām pret strādnieku šķiras avangardu - komunistisko partiju. Būdams komunistiskās sistēmas idejisks pretinieks un atrodoties fašistiskā režīma priekšgalā Latvijā, vienā blokā ar citu fašistisko kapitālistisko valstu vadošajām pretpadomju aprindām, piekopa naidīgu darbību pret PSRS. Kā fašistiskās partijas līderis un Latvijas kontrrevolucionārās valdības galva, vadīja naidīgu un izlūkošanas darbību pret PSRS ar oficiālu valdības iestāžu starpniecību, tāpat arī veicinot tādai pašai darbībai skaita ziņā lielās krievu baltemigrantu kontrrevolucionāri monarhistiskās organizācijas, kuras legāli funkcionēja Latvijas teritorijā”, t. i., KPFSR KK 58. panta 4. punktā paredzētos noziegumos (skatīt dokumentu). Sakarā ar Ordžonikidzes novada IeTK pārvaldes iekšējā cietuma evakuāciju 1942. gada 1. augustā viņš no Vorošilovskas tika etapēts uz Krasnojarskas pilsētas cietumu Nr. 1, pārvietots caur Azerbaidžānas PSR, teritoriju. Veselības stāvokļa dēļ 1942. gada 8. septembrī pārvietošanas laikā pa ceļam atstāts Krasnovodskas pilsētas (Turkmēnijas PSR) cietumā Nr. 2. Miris Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā (kapa vieta nav zināma).

Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa 3. šķiru, Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi), Viestura ordeņa 1. šķiru, Atzinības krusta 1. šķiru, Latvijas Ugunsdzēsēju savienības goda zīmes 1. šķiras krustu un goda zīmi, Latvijas Vanagu zelta Nopelnu zīmi, Aizsargu Nopelnu krustu, LR Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, Latvijas skautu centrālās organizācijas Pelēkā Vilka ordeni, Francijas Kara krustu, Polijas Baltā Ērgļa ordeņa 1. šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķiru, Itālijas Kroņa ordeņa 1. šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķiru, Polijas Polonia Restituta ordeņa 1. šķiru, Beļģijas Leopolda I ordeņa 1. šķiru, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķiru, Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi), Beļģijas Kroņa ordeņa 1. šķiru, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa 1. šķiru, Igaunijas Baltās zvaigznes ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi), Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi), Itālijas Svētā Maurīcija ordeņa 1. šķiru un Lācara ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi), Vatikāna Pāvesta Pija IX ordeņa 1. šķiru, Francijas Goda leģiona ordeņa 5. un 1. šķiru, Igaunijas Brīvības krusta 3. šķiras 1. pakāpi, Lietuvas Vitauta Dižā ordeņa 1. šķiru (ar ķēdi).

Kopš 1919. gada bija Latvijas Augstskolas (vēlākās Latvijas Universitātes) goda biedrs, kopš 1934. gada septembra - Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes (agronomijas un ekonomisko zinātņu) goda doktors, Mākslas akadēmijas un Konservatorijas goda biedrs. Mazpulku virsvadonis, Latvijas un Igaunijas biedrības goda biedrs, Latviešu un lietuviešu vienības biedrs, daudzu citu biedrību un organizāciju goda biedrs. Studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda filistrs.

Kārlim Ulmanim 1993. gadā dzimtajās mājās - “Pikšās” (tag. Bērzes pag.) atklāts memoriālais muzejs, 2003. gada 22. jūlijā Rīgā (skvērā iepretim tobrīd Domes namam netālu no K. Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojumam) atklāts piemineklis.

Enciklopēdiskā Vārdnīca. 2.sējums, 283.lpp.

Es viņu pazīstu. Rīga, 1940. 501.-504.lpp.

Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918-1991: Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga, 2003. 310.-313.lpp.

Latvijas Brīvības Cīņas 1918-1920. 406.-408.lpp.

Latvijas darbinieku galerija. Rīga, 1929. 13.-14.lpp.

Latvijas Padomju Enciklopēdija. 10.sējums, 121.lpp.

Latvijas PSR Mazā Enciklopēdija. 3.sējums, 583. lpp.

Latvijas vadošie darbinieki. Rīga, 1935. 3.-4.lpp.

Latvju Enciklopēdija. 3.sējums, 2528.-2529.lpp.

Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1597.l.

Andersons, E. Četri prezidenti. Kārlis Ulmanis Latvijas Vēsture. 1993., Nr. 2(9), 18.-21.lpp.

Bērziņš, A. Kārlis Ulmanis. Cilvēks un valstsvīrs. [Bruklina]: Grāmatu Draugs, 1973. 358 lpp.

Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve: Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992. 460 lpp.

Kārlim Ulmanim 120. Red. Caune, A. Sast. Šneidere, I. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998. 183 lpp.

Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Ar Induļa Roņa ievada eseju “Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa Golgātas ceļā”. Sast.: Ronis, I., Žvinklis, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1994. 480 lpp.>193.-208.lpp.

Labsvīrs J. Kārlis Ulmanis. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997. 47 lpp.

Zaļuma, K. Latvijas prezidenti: Bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 1998. 51 lpp.

Latvijas prezidenti: Dzīves un vēstures mirkļi. Sast. Šmits, U. Rīga: Lauku Avīze, 2003. 295 lpp.

Straume, A. Kārlis Ulmanis un mazākumtautību politika Latvijā 1920.-1940.gadā. Latvijas Vēsture. 1995., Nr.1(16), 23.-25.lpp.

Zunda, A. Kārlis Ulmanis un Zemnieku Savienība. Latvijas Vēsture. 1997., Nr.3(27), 3.-8.lpp.

Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>27. lpp.

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli, 1940. gada 16. jūnijs - 19. jūlijs. Rīga: Zinātne, 1991. 352 lpp.>10.lpp.

Rīga © 2003. Ainārs Lerhis, dr. hist.

Ievietots: 08.12.2003.

Dokumenti

HISTORIA.LV