[1918.gada 23.oktobrī, Londonā]
___________________________________________________________________

M[eierovics]: Sir! Šinī liktenīgā Latvijas momentā, Latviešu Nacionālā Padome man uzdevusi lūgt Lielbritāniju un viņas stipros sabiedrotos, aizstāvēt Latviju, lai par viņu, vai kādu viņas daļu citi negūtu virskundzību.

Latviešu tauta zin to kā faktu, ka Vācijas griba ir padarīt Baltijas jūŗu par vācu jūŗu un ka šāda politika stāv pretim civilizētās pasaules interesēm. Pašiem latviešiem šāda politika nozīmē saimniecisku verdzību un nacionālu iznīcināšanu. Latvijas tauta ir bijis viens no kavēkļiem vācu dziņai uz austrumiem jau vairāk kā septiņus gadusimteņus un viņa pretosies tam arī nākotnē. Tik ilgi, kamēr šāda tendence pastāv vācu politikā, nevar nekas kopējs būt starp latviešiem un vāciešiem.

Latvija ir bijusi vienmēr uzticīga Krievijai. Ieinteresēta Krievijas nākotnē, Latvija ir upurējusi visu šinī karā ar entuziasmu un labprātīgi. Bet Krievijas attiecības pret Latviju nav šo uzticību attaisnojušas. Krievu armija vairāk reizes ir nodevusi mūsu tautu un iznīcinājusi mūsu zemi. Krievijas lielinieku valdība nodevusi Latviju un padevusi to Vācijai. Šis ir loģisks iznākums no tās politikas, kādu Krievija veda pret latviešiem: denunciācija, pārkrievošana un centralizācija. Krievijai nav bijušas uz Latviju jeb kādas citas, kā tikai iekarošanas tiesības. Šīs tiesības tagad ir zaudētas un latviešu jautājums ir tagad starptautisks jautājums. Ne rases, ne nacionālas, ne kulturelas, ne reliģiskas, ne sabiedriskas saites latviešus nesaista ar Krieviju un slāviem. Latviešu Nacionālā Padome, pabalstīta no visas tautas, ir uzdevusi man lūgt Viņa Majestātes valdību, neatdot Latviju Krievijai pēc pilnīgas uzvaras pār Vāciju.

Ar lielu gandarījumu es norādu faktu, kaut gan Vācija ir ieguvusi no Krievijas virskundzības tiesības pār visām latviešu zemēm, latviešu ilgstošais naids un pretošanās Latvijas sadalīšanas mēģinājumiem, ir spieduši vācu valdību atstāt šādus nodomus un tā mēģina atkal apvienot visas latviešu zemes zem savas pagaidu valdības.

Krievijas zemes ieņem valdošo stāvokli Baltijas jūŗā. Rīga, Latvijas galvas pilsēta, ir dabīga starpniece starp Austrum- un Vakareiropu. Latviešiem ir tikai mazs vārds citu pasaules tautu starpā, bet es lūdzu atļaut izteikt Latvijas vēlēšanos pēc jūru brīvības un es varu jums, ļoti cienījamais kungs, apgalvot, ka Latviešu Nacionālā Padome ir gatava, garantēt katru pretīmnākšanu visām zemēm, kuŗas vēlētos lietot Latvijas ostas tranzīta vajadzībām.

Latviešu Nacionālā Padome ir strādājusi, cik tālu tas bijis iespējams, reorganizējot latviešu kaujas spēkus, kas izkaisīti par visu Krieviju, ar nodomu pretoties vācu politikai, un šis darbs tiks turpināts, kamēr tiks iegūta pilnīga uzvara. Latviešu Nacionalā Padome iedrošinās cerēt, ka pēc vispārējā miera noslēgšanas nodibināsies mazo tautu savienības abpus Baltijas jūŗas un ka šī savienība pievienosies līgai, kura pastāvēs no visām brīvām un civilizētām tautām, pabalstīta no Lielbritānijas un viņas sabiedrotiem. Mums ir cieta pārliecība, ka šādā ceļā rasies stiprs aizsargu valnis, kuŗš būs kā garantija pret katru vācu iespaidu Baltijas krastos un tālāk zemē.

Latviešu Nacionālā Padome izsaka savu stipro ticību, ka saites, kuŗas daudz gadusimteņus saistījušas Lielbritāniju, jūŗas ķēniņieni, ar Rīgu, Baltijas ķēniņieni, tiks turpinātas un stiprinātas civilizācijas, visas pasaules un mierīgās cilvēces attīstības labā.

B[elfūrs]: Viņa Majestātes valdības vārdā varu jums apgalvot, ka Lielbritānija ar dziļu simpātiju seko latviešu nācijai viņas tagadējā grūtā stāvoklī un ka Viņa Majestātes valdība būs nomodā par to, lai Latvija netiktu pievienota pie Vācijas. Es ceru, un domāju, ka izsaku arī Lielbritānijas valdības uzskatus, ka Baltijas valstu līga būs tas satversmes veids, radīts uz kopīgu ekonomisku interešu pamata, kas visvairāk būs saskaņots ar latviešu tieksmēm un nodrošinās Latvijai plašu nacionāli-kulturelu un politisku attīstības iespējamību.

Viņa Majestātes valdība ir nolēmusi atzīt pagaidām līdz miera konferencei latviešu Nacionālo Padomi par Latvijas valdību, kamēr miera konference neizšķirs galīgi vispārīgo Latvijas likteni. Es vēl reiz gribu jūs pārliecināt par tām simpātijām, ar kurām mēs sekojam latviešu nācijai un jūsu zemei.

B: Atļaujat man Jums [uz]stādīt dažus jautājumus attiecībā uz Latviju.

M: Laipni lūdzu, Sir.

B: Vai jūs domājat, ka pēc Krievijas reorganizēšanās ir paredzamas draudzīgas “Alliances” nodibināšanās starp jums un Krieviju?

M: Tā kā Latvija ir ekonomiski ieinteresēta Krievijas hinterlandē, Krievijai ir vajadzība sūtīt un saņemt preces caur Latvijas ostām, tad man liekas, ka “Alliances” nodibināšanās starp mums un Krieviju ir neizbēgama, bet cik šīs attiecības būs draudzīgas ir grūti spriest, kamēr mēs nezinām kāda Krievija nākotnē būs. Protams, ka ar anarķistiski lieliniecisko Krieviju, jeb ar Krieviju kuras tieksmes ir apspiest mazās tautas, mums nevar būt nekā kopēja.

B: Vai ir iemesls Latvijai bīties no lieliniecisma iespaida, ja Vācija evakuētu no jūsu zemes savus policijas spēkus.

M: Man trūkst pēdējo ziņu, lai varētu noteikti atbildēt uz jūsu jautājumu, bet es pielaižu, ka iemesls bīties no lielniecisma ir gan, jo pēc Vācijas policijas spēku evakuēšanas lielinieki spiestos uz vakariem, lai no mūsu kaimiņu zemēm dabūtu pārtiku, kuras lielinieciskā Krievijā nav un kuru no rītiem jaunās ziemeļaustrumu frontes dēļ lielinieki nevar dabūt. Bez tam mūsu kareivji Latvijā ir no vācu okupācijas varas atbruņoti un tāpēc it sevišķi pirmā laikā līdz kareivju apbruņošanai mums nebūs iespējamības pietiekoši nosargāt robežu pret paredzamām lielinieku apbruņotām ekspedīcijām. Es esmu jau pieprasījis savai valdībai dot man par šo jautājumu sīkas instrukcijas un tiklīdz saņemšu, es nekavēšos jums zināmus darīt manas valdības ieskatus šinī lietā.

B: Vai latviešu kareivju starpā ir daudz lielinieku un kur viņi atrodas?

M: Man ar prieku ir jākonstatē, ka lieliniecisms, kas vienai mazai latviešu tautas daļai ātri pielipa, tikpat ātri arī pāriet. Pēc pēdējām ziņām no Krievijā atrodošamies latviešu kareivjiem apmērām 1/10 resp. ap 2000 cilvēku ir vēl atkarīgi no lielinieciskās Krievijas un atrodas Ļeņina Krievijas daļā, kamēr pārējās 9/10 ir vai nu neitrālas jeb kaujas kopā ar sabiedrotiem Arhangeļskas un Volgas frontēs. Viena daļa no latviešu kareivjiem atrodas Ukrainā, kur viņi tika nosūtīti pagājušā gada rudenī sakarā ar toreiz gatavotiem politiskiem un stratēģiskiem plāniem un viņu starpā lielinieku nav. Beidzot kāda daļa latviešu strēlnieku palikuši Latvijā, kur viņi pēc vācu ienākšanas atbruņoti un demobilizēti, - arī viņu starpā lielinieku nav.

B: Vai Latvijā atrodošos latviešu starpā ir daudz lielinieku?

M: Cik latviešu vispārīgi lielinieku ir, tie visi atrodas Ļeņina Krievijā, tā ka pašā Latvijā lielinieku tagad nemaz nav, atskaitot varbūt dažas atsevišķas personas.

B: Pateicos jums daudzkārt. Man ir liels prieks iepazīties ar jums, kā ar latviešu nācijas priekšstāvi un es ar lielu interesi noklausījos jūsu runā. Es ar dziļu simpātiju jūtu līdzi latviešiem un ceru, ka Latvijas nākotne tiks saskaņota ar latviešu nācijas vēlēšanos un nopelniem.

M: Atļaujiet man, Sir, izsacīt jums manu dziļi sajusto pateicību par tiem vārdiem, kuŗus jūs tik laipni sacījāt Latvijas labā. Es uzskatu par savu patīkamu pienākamu nekavējoši paziņot jūsu “message” manai valdībai un es esmu pārliecināts, ka tas brīdis, kad latviešu tauta pēc ilgām grūtām ciešanām saņems šo svarīgo ziņu, būs mūsu nacionālā svētku diena, jo Latvija tagad zin, ka par viņas likteni stāv nomodā stiprā Lielbritānija.
________________________________________________________________

Avots: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18.novembrim 1918.): Pēc protokoliem, organizaciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. Rīga: V.Olava fonda sabiedrība, 1925., 510 lpp.>393.-397.lpp.; Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. Nr.16, 49.-51.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 1899.f., 2.apr., 283.l, 89.lp.