[1918.gada 19.oktobrī, Rīgā]
_____________________________________________________________________________

Jūsu Gaišība,

Rīgā esošās Latviešu Nacionālās komitejas[1] vārdā, kas apvieno Latviešu zemnieku savienību, Demokrātisko partiju, Radikāldemokrātisko partiju, Sociālrevolucionāru partiju, Republikāņu partiju, Nacionālo neatkarības partiju, mēs, zemāk parakstījušies, pagodināmies paziņot Jūsu Gaišībai sekojošo:

Pilnīgā paļāvībā uz taisnīga miera īstenošanu arī latviešu tauta cer uz taisnīgu pretimnākšanu viņas nacionālās neatkarības centieniem, lai tā pēc ilgas apspiešanas no baltvācu oligarhijas, krievu absolūtisma puses un okupācijas varas nežēlīgās un aizvainojošās politiskās iejaukšanās varētu beidzot nostāties uz savas garīgās un ekonomiskās dzīves brīvas attīstības ceļa. Savās domās un centienos latviešu tauta jau desmitiem gadu iestājas par pašpārvaldi un šos savus centienus apmaksājusi ar daudziem smagiem upuriem. Pašreizējā vēsturiskā pagrieziena brīdi, kad apspiestajām nācijām jāsaņem brīvība, visa latviešu tauta apvienojas, prasot Latvijas patstāvību, stingrā apņēmībā panākt Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību. Šajā teritorijā, kas aptver Kurzemi, četrus Vidzemes dienvidu apriņķus - Rīgu, Cēsis, Valmieru un Valku -, kā arī Vitebskas guberņas Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķus, pavisam 63325 kvadrātkilometru platībā ar 2600000 iedzīvotājiem, latviešu tauta dzīvo saliedētā nacionālā vienotībā. Daži procenti nacionālā mazākuma tautību šo demogrāfisko ainu nevar ietekmēt, pie tam šo tautību pārstāvji pa lielākai daļai pietiekoši labi pārvalda latviešu valodu, lai varētu piedalīties valsts garīgajā un ekonomiskajā dzīvē, pie tam ir paredzētas konstitucionālas garantijas viņu nacionāli kulturālajām interesēm.

Tirdzniecības lielvalstīm un vispār starptautiskajai tirdzniecībai Latvijas teritorija jo sevišķi nozīmīga tādēļ, ka caur to iet lieli tranzītceļi, tur krustojas dažādas konkurējošas intereses; šai ziņā Latvija atgādina Beļģiju. Tāpēc latviešu tauta uzskata, ka neitrāla un neatkarīga Latvija būtu vislabākais atrisinājums visām valstīm un to tirdzniecības interesēm, īpaši ievērojot, ka tas atbilst visu lielvalstu proklamētajiem miera noslēgšanas principiem.

Latviešu tauta ir pārliecināta, ka tai ir visi priekšnoteikumi savu centienu īstenošanai. Viņai ir caurmērā laba skolas izglītība, viņas rīcībā ir mācību iestādes, apvienības ar saimnieciskiem, sociāliem un sabiedriskiem mērķiem, loti attīstīta valoda un literatūra. Ik gadus simtiem latviešu jauniešu iestājas augstskolās. Latviešu tautai ir arī bagāta politiska un administratīva pieredze, par ko liecina plaši izplatītā politiskā prese, loti organizētas partijas un vietējās pārvaldes darbība. Turīgā un izglītotā lielsaimnieku kārta kopā ar augošo buržuāziju un intensīvam darbam audzināto attīstīto strādniecību varētu būt veselīgs un stiprs pamats, kas nodrošinātu jaunajā valstī politisku un saimniecisku stabilitāti.

Latviešu tauta apzinās arī briesmas, ar ko būtu saistīta pievienošana Krievijai. Ne tikai boļševistiskais, arī jebkurš cits režīms nestu sev līdz tādu nestabilitāti, ka visai latviešu tautai būtu jācīnās pret apvienošanu ar Krieviju. Tāpat nevar būt ne runas par pievienošanu Vācijai, jo tas nozīmētu ne tikai vienpusīgas varas pozīcijas nodibināšanu Baltijas jūras svarīgākajā piekrastē, bet arī vienpusīgu interešu pārsvaru Krievijā un līdz ar to runātu pretim jau uzsvērtajai nepieciešamībai līdzsvarot dažādu tautu un valstu intereses. Arī visvāciešu[2] rindās propagandēto priekšlikumu apvienot latviešus un igauņus vienā valstī šīs tautas noraida, jo šāda valsts būtu ar jauktām valodām, kas radītu lielus trūkumus. Šis priekšlikums minētajās aprindās kalpo tikai vienam mērķim - uzspiest abām tautībām vācu valodu kā valsts valodu.

Latviešu tauta, pilnīgi pievienodamās tiem uzskatiem un centieniem, kas vērsti uz mieru un saticības pilnu tautu savienību, sagaida no jaunās Vācijas, ka tā neliks Latvijas tautai šķēršļus ceļā uz tūlītēju neatkarīgas valsts celtniecības sākumu un atzīs sekojošus principus, līdz ar suverenitātes izveidošanos atvelkot savus okupācijas un valsts varas orgānus:

1. Latvija kā neatkarīga suverēna valsts patstāvīgi lemj par savu valsts un pārvaldes iekārtu;

2. Kā starptautisko attiecību subjekts Latvija brīvi lemj par savām attiecībām ar citām valstīm un netraucēti veic šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus;

3. Latvija sutīs uz Miera konferenci savus pārstāvjus, ko pati nozīmēs;

4. Latvijas Pagaidu valdība, kas sastādīta no noteicošo partiju pārstāvjiem, kā augstākais likumdošanas un izpildvaras, kā arī valsts budžeta apsaimniekošanas orgāns nekavējoties ņem savā pārziņā iekšējās un ārējās valsts lietas un tās kārto līdz tam laikam, kad nacionālā Satversmes sapulce īstenos organizācijas likumu;

5. Latvijas Pagaidu valdība nekavējoties netraucēti un patstāvīgi sper soļus pašas karaspēka un kārtības orgānu izveidošanai.

6. Visi latviešu tautības un Latvijā dzimušie vai dzīvojošie karagūstekņi nekavējoties jāatbrīvo un jādod viņiem iespēja atgriezties mājās.

Latviešu Nacionālās komitejas
uzdevumā Rīgā
M. Valters E. Traubergs

_______________________________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 44.-46.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 6033.f., 1.apr., 35.l., 55.-57.lp.

[1] Domāts Demokrātiskais bloks. Par apzīmējuma Latviešu nacionālā komiteja lietojumu skatīt arī Arveda Berga vēstuli Zigfrīdam Meierovicam.

[2] Domāta Panģermāņu savienība.

HISTORIA.LV