[1918.gada 9.decembrī, Rīgā]
_________________________________________________________________________

Izlietoju gadījumu, kāds līdz šim nebija, lai Jūs informētu par notikumiem un stāvokli Latvijā, par kuriem Jums laikam gan ir tikai visai trūcīgas ziņas, kuras arī skaidrāku pārskatu nevar dot, jo apstākļi un notikumi ir visai sarežģīti.

Septembra mēnesī stāvoklis še bija labojies tik tāļu, ka Nacionālpadomes valde, lai gan ar zināmu risku, še varēja atjaunot savu darbību, jo bija pietiekošs locekļu skaits saradies ar priekšnieku Zāmuelu priekšgalā. Še Rīgā atradām priekšā “Rīgas demokrātisko bloku”, kurš bija sapulcējies pa visu okupācijas laiku un dažkārt arī bija pacēlis savu balsi un diezgan labos protestos tai pašā garā kā arī Nacionālpadome. Šī bloka vājā, puse bija tā, ka viņa sastāvā atradās dažas visai šaubīgas personas: M.Valters, Traubergs, A.Deglavs, arī Dr.phil. P.Zālīts uzturēja sakarus ar šo bloku. Blokā bija priekšstāvji no šādām partijām resp. grupām: republikāņi (A.Zēbergs), neatkarības grupa (Sp.Paegle), radikāl-demokrāti (Bēnuss), Zemnieku savienība (Ansbergs),demokrāti (Golts-Zeltiņš). Informācijas sakaros ar bloku stāvēja sociāl-revolucionāri (Traubergs) un sociāldemokrāti mazinieki (Skujenieks, Dr. Kalniņš).

Lai nebūtu divi politiski centri, Nacionālpadomes valde savā sastāvā uzņēma priekšstāvjus no republikāņiem, neatkarīgiem, radikāl-demokrātiem un Zemnieku savienību no bloka sastāva, un bloks ar to izbeidzās. Neienāca Nacionālpadomē demokrāti. S.[ociāl]-r.[evolu-cionāri] un s.[ociāl]-d.[emokrāti] no sākuma solījās uzturēt ar Nacionālpadomi tādus pašus informācijas sakarus kā līdz šim ar bloku, bet vēlāk arī no tā atsacījās. Tomēr bija panākts tas, ka bija viens, diezgan stiprs un autoritatīvs politisks centrs. Turpinājās arī sarunas par demokrātu, s.[ociāl]-r.[evolucionāru] un s.[ociāl]-d.[emokrātu] pievienošanos Nacionālpadomei.

Kādu jauku dienu no Berlīnes pārbrauca Traubergs un dienu vēlāk M.Valters. Savā laikā bloks viņus bija sūtījis uz Stokholmu ar vienīgo uzdevumu tur publicēt kādu protestu [skatīt dokumentu], bet izrādījās, ka viņi bija griezušies pie Nacionālpadomes Informācijas Biroja Stokholmā (Ieviņa) ar priekšlikumu kopīgi uzstāties kādas “Nacionāl-komitejas” vārdā, kuras nemaz nav. Kad Ieviņš tos atraidījis, abi draugi paši Stokholmā nodibinajuši šo “Nacionālkomiteju”, vēlāk Rīgā paskaidrodami, ka zem tās viņi sapratuši Rīgas demokrātisko bloku, par ko šis bloks pats bija stipri sašutis un pārsteigts. No Stokholmas abi draugi braukuši uz Berlīni, tur atkal uzstājušies Nacionālkomitejas vārdā un panākuši, ka vācu valdība apsolījusi uz Latviju sūtīt kādu ģenerālkomisāru, kurš visu varu nodošot šai Nacionālkomitejai. Vēlāk Valters to grozīja tai ziņā, ka vara tikšot nodota “latviešu demokrātiskām partijām”.

Arī pēc Valtera atbraukšanas turpinājās sarunas dēļ apvienošanās starp Nacionālpadomi un partijām, kuras vēl stāvēja ārpus tās. Neapgrūtināšu ar sīkumiem. Teikšu tikai, ka Nacionālpadome loti tāļu, pēc maniem uzskatiem pat jau par daudz tāļu gāja pretim otrai pusei, kamēr pilnīgi noteikti noskaidrojās, ka šī otrā puse: 1) neatzīst Nacionālpadomes noteikto orientāciju uz sabiedroto pusi, 2) par katru cenu grib jaukt Nacionālpadomes tradīcijas un turpmāko lomu. Pēc tam kad izjuka savienošanās ar Nacionālpadomi, otrā puse uzskatīja par nodibinātu “Tautas Padomi”, un diemžēl jāsaka, ka dažas partijas izrādījās par tik politiski vājām, ka, neatsaukdamas savus priekšstāvjus no Nacionālpadomes, sūtīja tādus arī [uz] Tautas Padomi. Pirmie šai ziņā apkrita radikāldemokrāti, pie kam Zālītis neattaisnoja uz viņu liktās cerības un likās no Zemgala nn Bēnusa vilkties uz Tautas Padomes pusi. Kā otra apkrita Zemnieku savienība, par ko jāpateicas Ulmanim, kuram ir nepatīkams sakars ar Valteru, lai gan nav iemesla šaubīties par viņa (Ulmaņa) godprātību. Beidzot Tautas Padomei pievienojās arī vēl pārējo partiju priekšstāvji, tā ka tā tagad apvieno visas politiskās partijas. Tā bija izvests Valtera nelietīgais nolūks radīt otru politisko centru, kurš Valtera priekšā un sociāldemokrātu dēļ, kuri neslēpa savas simpātijas priekš revolucionārās Vācijas, stāv Vācijai daudz tuvāk, nekā Nacionālpadome jebkad būtu gribējusi stāties.

Ap to pašu laiku okupācijas vara, acīmredzot ar blakus nolūku kompromitēt latviešu uzsākumu, sāka izrādīt gatavību nodot varu un zemes valdīšanu kādai vietējai varai, Tam ar prieku gāja pretim Tautas Padome un 18.nov. pasludināja Latvijas republikas neatkarību ar Ulmani kā ministru priekšnieku, Valteru kā iekšlietu ministru utt. Par Tautas Padomes priekšsēdētāju iecēla Čaksti, kurš par to dabūja zināt tikai no avīzes savās mājās Kurzemē. Tas atbrauca Rīgā, nepaspēja orientēties, sajūsmā un drusku arī lētticībā viņu tūliņ ar Zemgalu aizsūtīja uz Stokholmu, lai stātos sakaros ar sabiedrotiem, bet laikam arī, lai viņš te nevarētu sākt atjēgties.

Nacionālpadome, kā jau teikts, turpina pastāvēt. Viņas stāvokli pret Tautas Padomi un jauno valdību Jūs redzat no klāt pieliktas rezolūcijas, kuru Nacionālpadome pieņēma 24.novembrī. Vārdu sakot, viņa nevar savienoties ar Tautas Padomi, bet, negribēdama kompromitēt Latvijas valsts ideju, viņa aktīvi politiski nedarbojas acumirklī, tomēr katru brīdi arī gatava palikt aktīva, tiklīdz ārēji vai iekšēji iemesli to prasa, piem., ja orientācijas vai personu sastāva dēļ sabiedrotie savas attiecības ar Nacionālpadomi negrib pārvest uz Tautas Padomi.

Jāsaka, ka Tautas Padomei un jaunai valdībai klājas diezgan grūti. Vācu okupācijas vara rīkojas ļoti perfidi. Lai gan viņa pate forsēja jaunās valdības rašanos, viņa to visādi šikonē un nedot viņai nekādu varu rokās, bet gan turpina zemes izlaupīšanu. Vissmagāk tas ir sajūtams zemes apsardzības jautājumā. Jaunā valdība gribētu un varētu organizēt spēkus zemes apsardzībai, bet vācieši to vispirms visādi vilcināja ar nebeidzamām sarunām, pēc tam nedeva ne līdzekļus, ne ieročus.

Turpretim vācu pulki bez pretošanās atkāpjas pret lieliniekiem, kuri uzmācas no Krievijas puses. Tā, visa Latgale tiem ir krituse par laupījumu, un arī jau Vidzeme līdz Stukmaņiem ir apdraudēta un pat ieņemta. Turklāt vācieši šurp ir ielaiduši tādus barus no lieliniekiem ar slaveno Erdmani priekšgalā, ka visas Rīgas ielas no viņiem mudž un puslīdz droši var sagaidīt vietējo sacelšanos. Uz laukiem stāvoklis ir ļoti bīstams, visur salasās lielinieku bandas, kuras visus terorizē. Priekš kādām dienām Zālītis uzņēmās apsardzības ministra amatu, diemžēl neizpildīdams mūsu stingro padomu, ka iepriekš jāprasa Valtera atkāpšanās.

Stāvoklis še ir kritisks divējādā ziņā. Pirmkārt, draud lielinieku briesmas, par kurām jau teicu, otrkārt, tuvojas bads, jo vācieši atkāpdamies spridzina tiltus, tā ka Rīgas apgādāšana ar pārtiku paliek neiespējama. Visas cerības ir grieztas uz Angliju, bez viņas aktīvas palīdzības mums draud divējāda katastrofa. Bijām ļoti priecīgi, kad dzirdējām par angļu kuģu ierašanos Liepājā, bet še viņus līdz šim nesagaidījām. Dzirdējām, ka tie esot arī Rēvelē un tāpēc Ulmanis turp nobrauca, šomēnes viņu gaida atpakaļ, ziņu no turienes nav nekādu.

29.novembrī šurp atbrauca laimīgi arī Goldmanis. Kā Zemnieku savienības priekšstāvis viņš arī ir Tautas Padomes loceklis. Citādi uz lietām viņš skatās tāpat kā Zāmuels un es, kuri no Tautas Padomes turamies nost un konsekventi velkam Nacionālpadomes līnijas, lai arī acumirklī ne aktīvi, bet nogaidoši.

No visa, ko tēloju, Jūs paši zināsiet taisīt slēdzienus un tos pārvērst darbos. Apstākļus nepazīdams, kuros Jums jāstrādā, es atturos no visiem aizrādījumiem un padomiem. Tikai atkārtoju: ātra palīdzība ir vajadzīga, lai jaunā Latvija nesabruktu.
_________________________________________________________________________

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 83.-86.lpp.

Dokumenta atrašanā vieta: LVVA, 1899.f., 2.apr., 268.l., 30.-32.lp.

[*] Šis vēstules melnraksts, kas glabājas A.Berga dokumentu fondā, nav parakstīta. Domājams, ka tās autors bijis vai nu A.Bergs, vai kāda viņam tuvu stāvoša persona.

Ievietots: 04.09.2001.

HISTORIA.LV