Livonijas Zemnieku tiesības (13.-16.gs.)

- literatūrā arī: Zemes tiesības, paražu tiesības, cilšu tiesības

- Baltijas vietējo cilšu pirmskristianizācijas perioda tiesības, kas izmantotas Livonijā
_______________________________________________________________

Saskaņā ar viduslaiku tiesību principu “tiesāt var līdzīgs līdzīgu”, katrai kārtai Livonijā bija savas īpašas tiesības. Tādas bija bruņiniekiem, pilsētniekiem, kā arī zemniekiem. Saskaņā ar tām īpaši zemnieku tiesneši (Rechtsfinder) izšķīra civillietas un krimināllietas, bet tiesas sēdes vadīja Livonijas ordeņa vai bīskapu fogti, bīskapu lēņu novados - vasaļi. Tiesas spriedēji jeb zemnieku tiesneši nāca no vietējās sabiedrības, bija lauku kopienas (pagasta) izvirzīti, iespējams, nāca no senām, dižciltīgām dzimtām. Viduslaiku lauku sabiedrības tiesību normu pieraksti līdz mums nonākušas tikai sliktos 16. -19.gs. norakstos, bet tiesību vēsturnieki konstatējuši, ka tās pēc sava satura ir senas Latvijas tautību (cilšu) paražu tiesības, kas bija pārmantotas no laika pirms krustnešu iebrukuma. Līdz 13.gs. tās darbojās mutvārdu formā, bet 13.gs. tika pierakstītas lejasvācu valodā. Aplūkojot tiesību ģenēzi, izšķir trīs dažādas tiesības pēc etniskām grupām (zemēm): latgaļu, kuršu un zemgaļu, lībiešu un igauņu tiesību pierakstus. Par tiesību kodifikāciju Livonijā 13.gs. liecina tiesību saturs, kā arī rakstītie avoti. Piemēram, kurši 1267.g. padošanās līgumā ar Livonijas ordeni apņēmās pieņemt lībiešu tiesības, bet zemgaļi 1272.g. līgumā solīja, ka ļaus ordeņa fogtam noturēt tiesu trīs reizes gadā. Rakstīto tiesību vecākais slānis saglabājis arhaiskus tiesību principus: asinsatriebību, nozieguma izpirkšanu (kompozīciju). Soda naudas noteiktas Livonijas naudas vienībās - mārkās, bet kuršu un zemgaļu tiesībās sastopama senā vietējā valūta - ozeringi. Kodifikācijās iekļautas galvenokārt krimināltiesiskās normas, mazāk - procesuālās tiesības, mantošanas, īpašumtiesības. Tiesas procesā galvenā uzmanība veltīta zvēresta institūtam kā pierādīšanas līdzeklim tā sauktās Dieva tiesas ietvaros.

Par paražu tiesību pastāvēšanas beigu posmu pastāv dažādi viedokļi, bet kopumā var uzskatīt, ka Livonijas zemniecība izmantoja paražu tiesības līdz 16.gs. Gadsimtu gaitā tiesības mainījās. Zemes kungs - jauns ordeņa mestrs vai arhibīskaps - tās no jauna apstiprināja un, iespējams, papildināja vai atsevišķus fragmentus atmeta. Paražu tiesību lietošana mazinājās līdz ar dzimtbūšanas iedibināšanos, bet pavisam izzuda līdz ar tiesu reformām Zviedru Vidzemē un Kurzemes statūtu stāšanos spēkā Kurzemes un Zemgales hercogistē.

Livonijas zemnieku tiesību izpēti aizsāka baltvācu tiesību vēsturnieki. Pirmoreizi tiesību variants publicēts Johana Arndta hronikā 1753.g.[1] J.Arndts īpaši neanalizēja tiesību ģenēzes jautājumus, bet pauda viedokli par iespējamo markas vērtību un pievienoja tabulu ar seno naudas vienību attiecībām, ko bija atradis arhīvā. 19.gs. sākumā tiesību norakstus analizēja un apzināja baltvācu tiesību vēsturnieki - V.Frībe, G.Buddenbroks -, bet īpaši nopelni bija 19.gs. ievērojamākajam tiesību pētniekam F.G.Bungem, kurš izdeva agrāk nezināmu latgaļu tiesību pierakstu kodeksu, nosaucot to par Livonijas Ordeņa Zemnieku tiesībām, un Kuršu, zemgaļu un sēļu zemnieku tiesības[2], kā arī izteica savus apsvērumus par lībiešu, latgaļu un kuršu tiesību pierakstu tapšanas laiku. Autora pētījumi izrietēja no viņa pieņēmuma, ka visas tiesību normas bijušas vācu cilmes.

Liela nozīme tiesību norakstu apzināšanā bija K.J.Paukera lībiešu tiesību publicējumam. Viņš apstrādāja senāko zināmo tekstu lejasvācu valodā, kas bija ietverts 1546.g. Harjumā-Virumā bruņniecības dokumentu kopojumā “Sarkanā grāmata”[3]. Atšķirībā no citiem baltvācu autoriem, viņš norādīja, ka senākās Livonijas zemnieku tiesību normas bija vietējas izcelsmes. Autors uzskatīja, ka daļa no tiesību principiem bija aizgūta no sakšu tiesībām: zvērēšanas institūts, lai pierādītu savu nevainību, kauna zīmes iededzināšana, locekļu kropļošana, pēršana, nāves sods, noziedznieka vainas noteikšanas pakāpes, diferencēta pieeja attiecībā uz zagšanu.[4]

Plašs publicējums, kurā apkopoti visi 20.gs. sākumā zināmie tiesību krājumi un zinātniskās atziņas, pieder L.Arbuzovam jaunākajam, kas publicēts Rīgas vācu senatnes pētītāju biedrības periodiskajā izdevumā Mitteilungen 1924.g.[5] L.Arbuzovs uzskatīja, ka Livonijas zemnieku tiesības pamatojās galvenokārt uz vācu tiesību normām, bet vietējie iedzīvotāji pirms vācu atnākšanas zināja tika tiesāšanos dzimtas un lielās ģimenes ietvaros, un ieradumu tiesības (kriminātltiesības) atradās aizmetņa stadijā. Tiesības, viņaprāt, tika kodificētas (pierakstītas) 14.gs. un darbojās līdz 16.gs. Vissenākais - lībiešu tiesību kodekss, ko autors nodēvēja par Rīgas arhibīskapijas Zemnieku tiesībām, vēlāk atstāja lielu iespaidu uz Igaunijas teritorijas tiesību pierakstiem un vēlāk darbojās arī Livonijas ordeņa zemēs. Tas bijis par pamatu arī vēlākajām Kuršu, zemgaļu un sēļu Zemnieku tiesībām, kas lietotas Kurzemē kā Livonijas Ordeņa zemēs, tā arī Kurzemes bīskapijā.

No L.Arbuzova izdevuma tiesību tulkojumu latviešu valodā 1927.g. publicēja Arveds Švābe darbā “Vecākās zemnieku tiesības”[6]. Savukārt no A.Švābes izdevuma tiesības ir pārpublicētas LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedras izdevumā “Latvijas tiesību avoti” 1998.g.[7]. Kļūdas, kas bijušas L.Arbuzova un A.Švābes izdevumā, pārņemtas arī šajā jaunākajā izdevumā latviešu valodā. Tā Kuršu tiesībās minētā naudas vienība ozerings tulkota kā sakta, kas atbilst 20.gs. sākuma vēsturnieku pieņēmumam par šo jēdzienu, un šodien uzskatāms par pilnīgi novecojušu.

Tiesību analīzei nozīmīgi ir A.Švābes pētījumi Latvijas tiesību vēsturē. Vispamatīgāk tiesības analizētas darbā “Latvijas cilšu tiesības”, kas publicēts rakstu krājuma “Straumes un Avoti” 3.sējumā[8]. Autors pamatoja viedokli, ka Livonijas laika Zemnieku tiesību izcelsme ir saistāma ar vietējo tautu paražu tiesībām. A.Švābe daudz darījis, lai izpētītu tiesību vēsturei 13.gs. un līdz ar to noteiktu paražu tiesību pierakstīšanas laiku. Švābe datēja lībiešu un latgaļu tiesību kodifikāciju ar 13.gs. pirmo pusi vēl līdz Zobenbrāļu ordeņa sabrukumam. Viņš arī lika pamatu viedoklim, ka t.s. Rīgas arhibīskapijas Zemnieku tiesības būtu uzskatāmas par latgaļu tiesībām. Kuršu un zemgaļu tiesību pieraksts attiecās uz 13.gs. 70.gadiem. A.Švābe atzīmēja, ka nosaukums “Zemnieku tiesības” nav precīzs, lielāks pamats būtu dēvēt tiesības par “vispārējām zemes tiesībām”, jo tās tika attiecinātas uz visu vietējo sabiedrību, izņemot vergus.

20.gadsimta 50.-80.gados nopietnas atziņas par ZT pauduši igauņu vēsturnieks L.Lēsments, Latvijas tiesību vēsturnieks J.Zemzaris, prof. V.Kalniņš, krievu vēsturniece J.Nazarova. L.Lēsments ne tikai publicēja jaunatrastu lībiešu - igauņu tiesību norakstu krievu valodā[9], bet arī rūpīgi analizēja tiesību normas, kas attiecās uz krimināliem pārkāpumiem. Pēc viņa domām, tiesības saturēja vietējo iedzīvotāju tiesību normas, bet to kodifikācija notika vācu feodāļu interesēs. Tāpat kā tiesību vēsturnieks V.Kalniņš[10], arī L.Lēsments uzsvēra Latvijas paražu tiesību līdzību ar “Krievu tiesu”.

J.Zemzaris, raksturojot tiesību pierakstus, vēlreiz pamatoja domu, ka nav pamata tiesības saukt par “Zemnieku tiesībām”[11]. Tiesību kodifikācijas laikā nemaz nebija izveidojusies zemniecība kā kārta, bet nosaukumā lietotais apzīmējums “Burrecht” jeb “Bauerrecht” 13.-14.gs. viduslejas vācu valodā tika lietots, lai apzīmētu iedzīvotājus, bet ne zemniekus. Pēc autora domām, tiesību pieraksti tika lietoti visai ilgi - Vidzemē līdz 17.gs. sākumam, bet Kurzemē - pat vēl ilgāk.

Par tiesību vietējo izcelsmi nešaubās arī Maskavas vēsturniece J.Nazarova, kura apzinājusi kopumā 56 tiesību norakstus, tai skaitā vairākus jaunus, un 1980.gadā publicēja atziņas par Livonijas tiesībām, analizējot tās kopsakarā ar agrā feodālisma “barbaru tiesām”, īpaši “Krievu tiesu”. Autore publicējusi tiesību tekstus lejasvācu valodā ar tulkojumu krievu valodā[12]. Dažādu tiesību kodeksu pierakstīšanas un atkārtotas kodifikācijas laiks bijis visai dažāds. Vietējo tautību tiesību pierakstīšanu autore saista ar 13.gs. politiskās dzīves notikumiem, bet tās normas, kas atrodamas mums pieejamos tiesību krājumos, attiecināmas uz laiku, ne agrāku kā 14.gs. Šinī gadsimtā, pēc autores domām, paražu tiesības vairs neatainoja to tiesisko un sociālo situāciju, kas formējās Livonijā. Vācu muižniecības interesēs, pamatojoties uz lībiešu tiesību bāzi, tiesības tika pakļautas redakcijai un izveidojās “Vispārējās Livonijas Zemnieku tiesības”, kas jau atspoguļoja dzimtbūšanas veidošanās procesu. Savukārt latgaļu un kuršu tiesības vairs netika rediģētas, un, pēc autores domām, pēc 14.gs. vidus tiesās vairs netika lietotas.

Latvijas tautību paražu tiesības līdz 13.gs. un Livonijas zemnieku tiesības analizētas tiesību vēsturnieka J.Lazdiņa darbos[13]. Tiesību izcelsmes jautājumā J.Lazdiņš balstās uz A.Švābes un V.Kalniņa pētījumiem, un pievienojas viedoklim, ka trīs tiesību kodeksi pēc vecuma sakārtojami sekojošā secībā: vissenākās ir Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības, kas 13.gs. bijušas latgaļu tiesības, vidējās bijušas lībiešu - igauņu tiesības, bet jaunākās - kuršu tiesības. J.Lazdiņš detalizēti analizē gan vēstures liecības par paražu tiesībām Latvijas teritorijā, gan Livonijas tiesību pieminekļu krimināltiesiskās normas, īpašumtiesības, ģimenes un laulības attiecības, mantošanas kārtību, tiesas procesu. Viņš atzīmē fenomenu baltu un līvu paražu tiesībās - tajās nav kārtu partikulārisma, uz kura pamata tolaik veidojās tiesības Rietumeiropā. Tāpēc arī sākotnēji vācu pierakstītās vietējās tiesības ir iezemiešu, visu ļaužu tiesības, nevis zemnieku tiesības. Gadsimtu gaitā iezemiešu tiesības transformējās par zemnieku kārtas tiesībām, mainot etniski teritoriālo principu uz kārtas principu. Zemnieku tiesisko stāvokli Livonijas posmā noteica ne tikai viņu pozitīvās tiesības. Vietējie iedzīvotāji bija pakļauti arī baznīcas tiesībām, papildinājumus zemnieku tiesiskajā statusā ienesa landtāga leģislatīvā darbība, romiešu tiesību recepsija, vasaļu un vasaļvalstu savstarpējie līgumi.

[6] A.Švābe. Vecākās zemnieku tiesības. - R., 1927.

[7] Latvijas tiesību avoti: Teksti un komentāri. - I.sēj.: Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs.-1gs. / E.Meļķiša red. - R., 1998.

[8] A.Švābe. Latviešu cilšu tiesības // SA III - Linkolna, 1965 / sakārtojusi L.Švābe - 149.-174. lpp.

[10] V.Kalniņš. Agrīno valstisko veidojumu un sākotnējo tiesību izcelšanās Latvijas teritorijā. // LVU Zinātniskie raksti - R., 1957. - 12.sēj.; V.Kalniņš. Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture. - 1.sēj.: Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets. -R., 1972.

[11] J. Zemzaris. Latvijas feodālisma perioda tiesību vēstures avoti V. Lāča LPPSR Valsts bibliotēkas Rokrakstu fondos // Latvijas PSR Valsts Bibliotēkas raksti - R., 1974 - 5. sēj. - 216.-233. lpp

[12] Е.Л. Назарова. «Ливонские Правды» как исторический источник // Древнейшие государства на территории СССР . - М., 1980.

[13] J.Lazdiņš. Paražu tiesības Latvijas teritorijā līdz XIII gadsimtam; Zemnieku kārtas tiesību avoti un komentārs. // Latvijas tiesību avoti: Teksti un komentāri. - I.sēj.: Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs.-1gs. / E.Meļķiša red. - R., 1998. - 19.-45.lpp.; J.Lazdiņš. Baltijas zemnieku privāttiesības (XIX gs.) - R., Turība, 2000.

Livonijas zemnieku tiesību teksti lejasvācu valodā un to tulkojumi latviešu valodā.

Rīga © 2001. Vija Stikāne, mag.hist.

Ievietots: 13.12.2001., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV