Livonijas bīskapija. Romas kūrija Grēgorija XIII un Siksta V laikā ievadīja polītiku, kuŗas mērķis bij Krievijas pievēršana katolicismam un Z.Eiropas rekatolizācija. Cīņai pret reformāciju R.Eiropā bij izraudzīts Spānijas karalis Fīlips II, bet A.Eiropā Polijas Stefans Batorijs. Kūrijas interesēs Polijā darbojās pāvesta nuncijs A.Boloņeti un jezuīts A.Posevīns. Moments bij izdevīgs, jo L. kaŗā sakautais Jānis IV Briesmīgais bij lūdzis pāvesta starpniecību miera sarunām ar Poliju. To uzdeva Posevīnam, kuŗš ieradās Polijā un iepazinās ari ar Vidz. apstākļiem. Pēc krievu padzīšanas, saskaņā ar Zapoļes 15.1.1582 miera līgumu, Polija ieguva Latg. un Vidz. latv. un ig. daļu. Kapitulēja ari Rīga un kļuva par Polijas ostu. Jaunajai provincei Stefans Batorijs 4.12.1582 izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoļu b-as dibināšanu. 25 g. ilgajā kaŗā krievi bij tā nopostījuši šo zemi un tik daudz deportējuši iedz., ka poļu valdība plānoja izdarīt Vidz. kolonizēšanu. Posevīns jau no paša sākuma saistīja šo projektu ar rekatolizāciju; tāpēc viņš izteicās pret deportēto vidzemnieku un kaŗa gūstekņu repatriēšanu saskaņā ar Zapoļes līgumu: tie bij luterāņi, kuŗu liktenis viņam nerūpēja. Sākumā bij nodoms atjaunot Rīgas vai Tērbatas b-u, bet tad par jaunās b-as sēdekli izraudzīja Valmieru, paredzot bīskapa amatam J. Soļikovski, kam karalis dāvināja Valmieras pili, pilsētu un novadu Nezināmu iemeslu dēļ beidzot izšķīrās par Cēsīm kā par pretreformācijas centru. Par 1. Cēsu bīskapu iecēla J.Nidecki, ko 1583 pāvests apstiprināja amatā; paaugstināja Cēsu miestiņu par pils. un Jāņa draudzes baznīcu par katoļu bīskapa katedrāli ar 12 domkungiem; patronāta t-bas piešķīra Polijas karalim. Stefans bagātīgi apgādāja jauno b-u, piešķirot tai bez Cēsīm ari Burtniekus, Valmieru un Trikātu. Bīskapa vikāri bij paredzēti Cēsīs, Pērnavā, Tērbatā un Vilandē. Bij nodoms pievienot b-ai ari agrāko Kurzemes bīskapiju (sk.), bet neizdevās savākt līdzekļus tās izpirkšanai no ieķīlājuma. - 1 .Cēsu bīskaps Nedeckis (1583-87) neko nepanāca slimīguma un latv. val. neprašanas dēļ. Toties jo sekmīgāka bij 1583/84 uzsāktā jezuītu (sk.), darbība, sevišķi latv. un ig. zemnieku starpā. Turpretim muižnieki un namnieki bij naidīgi noskaņoti kā pret Poliju, tā pret rekatolizāciju. Tikpat dedzīgi pretreformācijas darbā iesaistījās vidzemnieks O.Šenkings, kuŗš bij pārgājis katoļu ticībā un 19.2.1590 tika iecelts par L-as bīskapu; viņš prata ari latviski. Lielu polītisku nozīmi Cēsu b. ieguva poļu karaļa Zigismunda III Vāzas laikā, kuŗš - jezuītu audzināts - izraudzīja Vidz. par atbalsta punktu nevien poļu Baltijas jūŗas polītikai, bet ari Skandinavijas rekatolizācijai. Šai ziņā bij raksturīgs Sigismunda III edikts, kas aizliedza luterāņu mācītājiem sprediķot latv. un ig. val. Kā zināms, Sigismunda III polītika izraisīja poļu - zviedru kaŗu, kas ar pārtraukumu ilga 20 g. un briesmīgi nopostīja nevien L. b-u, bet visu Vidz. Jau 1610 Šenkings bij spiests atstāt Cēsis, lai gan cīņa par katolicismu ar to nebeidzās. 1613 Cēsu archidiakons Teknons un jezuīts E.Tolgsdorfs izdarīja L. b-as baznīcu vizitāciju, sevišķu vērību piegriežot cīņai pret luterānismu. Tomēr sakarā ar Gustava II Adolfa uzvarām, kuŗš 1621 iekaroja Vidz., L. b-as liktenis bij izšķirts. Šenkings, paturēdams titulārbīskapa nosaukumu, 1632 mira trimdā. Tikai ap 1643 atjaunoja agrāko L. b-u, bet vienīgi Latg. robežās. Bīskapi 1.t. bij poļi, kas līdz 1676 rezidēja Varšavā, bet pēc tam Daugavpilī. Pāvesta legāta Pallavičīni ietekmē poļu karalis Jānis III kopš 1683 centās mazai L. b-ai pievienot ari Piltenes apgabalu, un bīskaps Poplavskis 1686 sāka saukties par L-as un Piltenes bīskapu. Pret to protestēja Piltenes muižniecība, un izcēlās diplomātisks strīds, kas 1697 beidzās ar poļu centienu neveiksmi. Tomēr formāli L. b. izbeidzās tikai 1798 sakarā ar Polijas sadalīšanu un Latg. pievienošanu Krievijai. - Lai gan jau 1582 poļi iesāka kolonizēt Tērbatas stārastiju, tomēr oficiālu Vidz. kolonizāciju Stefans ievadīja tikai ar 29.1.1583 aicinājumu Vācijas katoļu firstiem sūtīt kolonistus uz Vidz. Posevīns savukārt to pašu darīja Bavarijā, bet - Boloņeti atbalstīts - Vidz. vācietis Fr.Šādens mēģināja ievest zemniekus no Flandrijas - flāmu kalvīnistus. Tam piekrita ari Stefans, bet pretojās Posevīns. Personīgi apceļojot Ķelni, Bavāriju u.c. zemes, Šādenam tiešām izdevās sapulcināt diezgan daudz kolonistu, bet, šķiet, ka pēdējā brīdī liela daļa izceļotāju apdomājās, baidīdamās no jaunām krievu briesmām. Nelielā skaitā Vidz. apmetās uz dzīvi poļu zemnieki Rēzeknes, Valkas un dažos Ig. novados. Tomēr visumā Stefana un Posevīna kolonizācijas akcija beidzās nesekmīgi.
Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1535.-1536.lpp.
Ievietots: 30.05.2002.