1.

Romiešu vēsturnieks Tācits stāsta, ka Svēbu [Baltijas] jūŗas labā krastā dzīvo aisti, kas izskatā līdzinās svēbiem [zviedriem], pielūdz dievu māti, kopj labību rūpīgāk par kūtriem ģermāņiem un ir vienīgā tauta pasaulē, kas jūŗā un krastmalē rok dzintaru (glīsi), ko pārdod par dārgu naudu romiešiem, bet paši nelieto. [98.g. pēc Kr.] - [1.lpp.]

Gutasāga stāsta par gūdu izceļošanu no Gotlandes: izraidīti no savas dzimtenes, viņi dodas pa Daugavu uz Krieviju un Grieķiju. [Ap 500.g. pēc Kr.] - [2.lpp.]

Ostgotu ministra Kasiodora pateicības grāmata aistiem, kas ar īpašu sūtniecību pasnieguši dzintara dāvanu karalim Teodoricham viņa galmā Ravennā.[Starp 523. un 526.g.] - [2.lpp.]

Kārļa Lielā historiografs Eingards stāsta, ka [Baltijas] jūras dienvidu krastu apdzīvo slavi un aisti. [Ap 830.g.] - [3.lpp.]

Brēmenes archibīskaps Rimberts stāsta, ka kurši sakāvuši dāņu floti un ieguvuši lielu kaŗa laupījumu, bet pēc tam Kursā iebraucis [Birkas] zviedru karalis Olavs, ieņēmis viņu pilsētu Ezerpili [tag. Grobiņu], pēc tam, apsēdis Apoli, pieprasījis ķīlniekus un agrāko kunga tiesu, kā arī pusmārciņas sudraba no katra Apoles vīra. Noslēdzis mieru, Olavs ar 30 kuršu ķīlniekiem un neskaitāmām bagātībām atgriezās mājās. [Ap 854.-855.g.] - [3.-5.lpp.]

Islandes vēsturnieks Snorri Sturlusons savā sv. Olava sāgā stāsta, ka Upsalas zviedru karalis Eriks kaŗojis Austrumos, kur pakļāvis savai varai Somiju, Igauniju un Kursu, un licis celt tur pilis un citus apcietinājumus. [Ap 860.g.] - [5.lpp.]

Saksis Gramatiķis savā Hadinga sāgā stāsta par dāņu vikinga Hadinga [Hastinga] teiksmainiem sirojumiem uz Baltiju, pie kam kuršu kungs Lokers saņem viņu gūstā; izbēdzis no gūsta, Hadings uzbrūk Hellesponta [Vidzemes] karalim Anduanam [Dianam], ar kara viltību ieņem Daugavas pilsētu, sagūsta karali un prasa no viņa līdzību zeltā. [Ap 866.-894.g.] - [5.-6.lpp.]

Saksis Gramatiķis savā Frodi sāgā stāsta par dāņu vikinga Hadinga dēla Frodi teiksmainiem sirojumiem uz Baltiju un Krieviju, pie kam kuršu karalis Dorno, cerēdams ienaidnieku izmērdēt ar badu un sērgām, noposta pats savu zemi un atkāpjas stipri nocietinātā pilsētā, ko Frodi ieņem ar kaŗa viltību, iemānīdams kuršus pilsētas priekšā izraktās vilka bedrēs. [10.g.s. sākumā.] - [6.-7.lpp.]

Saksis Gramatiķis savā Frodi sāgā stāsta, ka krievi nogalinājuši dāņu meslienikus, kāpēc vīkings Frodi dodas no jauna iekaŗot Krieviju un, ieņēmis Paltisku [Polocku], cer pakundzēt sev visus Austrumus, apsēž [Vidzemes karaļa] Anduana [Daugavas] pilsētu, pārģērbies par kalponi iegūst to ar viltību, bet pēc tam apprecē Anduana meitu. [10.g.s. sākumā.] - [7.-8.lpp.]

Egila sāga stāsta par zviedru vīkinga Egila Skallagrimsona un viņa brāļa Torolva sirojumu uz Kursu: uz divām nedēļām noslēguši miera līgumu ar kuršiem, zviedri izpārdeva savas preces, bet pēc tam devās siŗot, izkāpa malā lielas upes grīvā un sadalīja savu kaŗa draudzi 12 vīru lielos pulciņos; vakarā Torolvs taurēja kopā savus ļaudis uz jūŗas krasta, bet izrādījās, ka Egila un viņa draudzes trūka; tā bija iebrukusi kādā kuršu ciemā, bet tur to pārspēja un sagūstīja; nakti viņiem izdevās izbēgt no ieslodzījuma un atbrīvot arī gadu iepriekš sagūstītos dāņus, kas bija notiesāti par dreļļiem; nogalinājuši visus kuršu vīrus un aizdedzinājuši viņu ciemu, Egils ar nolaupīto sudrabu un citām mantām devās uz kuģi pie sava brāļa, lai pēc tam rudenī siŗotu gar Dānijas krastiem. [10.g.s. sākumā.] - [8.-10.lpp.]

Ingvara sāga stāsta, ka zviedru karalis Olavs sūtījis savu dēlu Anundu un Ingvaru ar trim kuģiem uz Zemgali pēc mesliem, un ka Ingvaram zemes vecāko padomē [tingā] izdevies pierunāt zemgaļu karali dot zviedriem kunga tiesu, kam pretojušies tikai trīs zemes vecākie; kad, kaujā uzvarēti, tie aizbēga, zemes padome nolēma maksāt meslus zviedriem, kas ar zemgaļu zeltu, sudrabu un citām mantām devās atpakaļ pie karaļa Olava. [Ap 1035.- 1041.g.] - [10.lpp.]

Bēnestades rūnu akmens [Sēdermanlandē] stāsta par kādu Sumaru, kas miris austrumos pie Daugavas grīvas. [Ap 1000.-1075.g.] - [11.lpp.]

Gekstēnas rūnu akmens [Sēdermanlandē] stāsta: Gumas dēls Roars cēla šo akmeni par piemiņu Slodes tēvam Audaram, kas dalīja zeltu Zem-[galē]. [Ap 1000.-1075.g.] - [11.lpp.]

Vekholmas draudzes rūnu akmens [Uplandē] stāsta par zviedru kaŗavīru Asgeiru, kas krita Vidzemē Frēgera pulkā. [Ap 1030.g.] - [11.lpp.]

Nēdervalles rūnu akmens [Sēdermanlandē] stāsta, ka to cēlusi Sigrida par piemiņu savam vīram Sveinam, kas bieži ar bagātiem kuģiem braucis uz Zemgali ap Kolkas ragu. [Ap 1040.g.] - [12.lpp.]

Brēmenes kanoniķis Ādams stāsta, ka kuršiem esot daudz zelta un labi zirgi, viņi esot izslavēti zīlnieki, bet Kurzemē esot tikai viena katoļu baznīca, ko ar dāņu karaļa [Sveina] gādību uzcēlis kāds tirgotājs. [Ap 1075.-1081.g.] - [12.lpp.]

Sjonhemas rūnu akmens [Gotlandē] stāsta, ka šis akmenis celts Likvosam, kas mira pie Ventas. [Ap 1100.g.] - [12.lpp.]

Nestora chronika stāsta, ka [Polockas valdnieki] brāļi Vseslaviči iebrukuši Zemgalē, bet tikuši sakauti un zaudējuši 9000 kritušo. [1106.g.] - [13.lpp.]

1. Naugardas laika grāmata stāsta, ka Naugardas karalis Mstislavs Vladimirovičs iebrūk [Gaujienas] latgaļu novados. [1111.g.] - [13.lpp.]

Saksis Gramatiķis stāsta, ka teiksmainā dāņu karaļa Rūrika laikā kurši un zviedri kopā ar slaviem [vendiem] mēģinājuši nokratīt Dānijas meslu kundzības jūgu, pie kam tēvzemes brīvību izcīnījuši divkaujā. [Ap 12.g.s. vidu.] - [13.-14.lpp.]

1.Naugardas laika grāmata stāsta, ka Naugardas karalis Mstislavs [Drošsirdīgais] izposta igauņu un latgaļu novadus. [1180.g.] - [14.lpp.]

Latviešu Indriķa chronika stāsta, ka kopā ar [Lībekas] vācu tirgotājiem [vairāk gadus no vietas] Daugavas ostās ierodas un paliek visu ziemu [kā viņu svētnieks un rakstvedis] Zēgebergas augustīniešu klosteŗa mūks Meinards [no Holšteinas]. Dabūjis Polockas karaļa Valdemāra atļauju, viņš sāk lībiešiem sludināt katoļu ticību un beidzot ar Visbijas dzirkaļu palīdzību uzceļ Ikšķilē katoļu baznīcu un pili. [Starp 1163.-1185.g.] - [14.lpp.]

23.

Izvilkums no Romas ķeizara Frīdricha I Lībekai piešķirtās robežu un pilsētas brīvību grāmatas: 1. Lībekā mirušo personu manta paliek neizskarta gadu un dienu, kamēr ierodas mantinieki, bet ja to nav, kamēr to nodod karalim; 2. krievi, gūdi, normaņi un citas austrumu tautas var iebraukt minētā pilsētā un to brīvi atstāt bez jebkādiem muitas un hanzas nodokļiem; 3. katras [citas] valsts un pilsētas tirgotāji var brīvi tirgoties Lībekā, samaksājot noteiktu muitu; 4. strīdus gadījumā katrs var pierādīt sava piederību pie brīvnieku kārtas vai nu ar sava paša zvērastu, vai ar liecībām, ka gadu un dienu netraucēts nodzīvojis šai pilsētā. [1188.g. 19.septembrī.] - [15.lpp.]

Pāvests Klements III. apstiprina svētnieka Meinarda iecelšanu [1186.g.] par [lībju] bīskapu ar sēdekli Ikšķilē un piešķir šo bīskapiju Brēmenes archibīskapam [Hartvigam II]. Romā, 1188.g. 1.oktobrī. - [16.lpp.]

Izpildīdams Livonijas bīskapa [Meinarda] lūgumu, pāvests Klements III atļauj viņam un palīgiem misijas ceļojumos lietot pagānu sniegto ēdienu un paziņo, ka ar attiecīgo priekšnieku atļauju viņš var darbā pieņemt visu ordeņu mūkus un garīdzniekus. [Ap 1190.g.] - [16.lpp.]

[..]

Pāvests Innocentijs III uzaicina visus sakšu un vestfāļu krustnešus doties krusta karā uz Livoniju pret barbariem, kas pielūdz “nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”. Romā, 1199.g. 5.oktobrī. - [19.-20.lpp.]

Naugardas laika grāmata stāsta, ka Lūku vaivads Nesdila izsiro Latgali, nokauj 40 vīrus, bet viņu sievas un bērnus aizved gūstā. [1200.g. pēc 1.marta.] - [20.lpp.]

Pāvests Innocentijs III uzaicina cisterciešu ordeņu abatus un mūkus neatteikties iet par sprediķotājiem uz Livoniju, ja Livonijas bīskaps [Alberts] viņus lūgtu to darīt. [Romā, 1200.g. aprīlī.] - [20.-21.lpp.]

[..]

Pāvests Innocentijs III Livonijas bīskapam [Albertam] un viņa palīgiem ziņo sekojošās dekretālijas: 1. lai svētnieku apģērba dažādības dēļ neizceltos šķelšanās arī starp jaunkristītiem, jāieved visiem vienāds tērps, neskatoties uz to, pie kāda ordeņa pieder misionāri; 2. ievērojot to, ka jaunkristītiem lībjiem ir citādas laulības tiesības nekā to nosaka katoļu baznīcas kanoni, un ka viņi ir paraduši precēties ar sava brāļu atraitnēm, tad misijas labā pēc iespējas jāievēro viņu parašas un pagānu laiku laulības nav šķiramas, ja arī tās noslēgtas starp kanoniskās tiesībās aizliegtiem otrās un trešās pakāpes tuviniekiem; 3. tā kā Livonijas baznīcas vēl ir jauna, tad par netiklību, laulības pārkāpšanu, slepkavību, zvērasta laušanu un citiem noziegumiem jaunkristītie sodāmi mēreni ar svētnieka spriedumu, ņemot vērā ne tik daudz nodarījuma smagumu, cik noziedznieka vainīgumu. Romā, 1201.g. 19.aprilī. - [23.-24.lpp.]

[..]

44.

Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno izlēņo [latgaļu kungam] Maneģintam zemi pie Idavas vecās pils Mālpils novadā. [Starp 1207. un 1209.g.] - [30.lpp.]

[..]

Pāvests Innocentijs III ziņo Vācijas prelātiem, ka katoļu ticību Livonijā ir jau pieņēmuši visi lībji, idumieši un vendi, kā arī puse latgaļu, kāpēc uzaicina minētos prelātus, lai viņi paskubina savu draudžu locekļus dot mīlestības dāvanas baznīcu celšanai šais zemēs un atgādina saviem klēriķiem un mūkiem, ka viņiem jāpalīdz jaunai Livonijas baznīcai ar grāmatām un citiem kulta piederumiem. Romā, 1208.g. 31.janvārī. - [31.-32.lpp.]

[..]

Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas karalis Visvaldis dāvinājis savu valsti Māŗas baznīcai un saņēmis to atpakaļ kā karogu lēni, izņemot agrākās meslu valstis Autīnu un Cesvaini, kas pārgājušas katoļu ticībā un bīskapa kundzībā. Rīgā, 1209.g. [pēc 4.oktobra]. - [38.lpp.]

[..]

Pāvests Innocentijs III apstiprina Rīgas bīskapa [Alberta] un Zobenbrāļu ordeņa [mestra Folkvīna] noslēgto izlīgumu: ordenis saņem no bīskapa Latgales un Lībijas trešdaļu, par ko solās aizsargāt Rīgas baznīcas provinci un būt paklausīgs tās bīskapam; ordeņa novadu baznīckungi nedod Rīgas bīskapam nekādas tiesas, bet zemnieki gan maksā savām baznīcām desmito tiesu, no kuŗas bīskaps savukārt var prasīt ceturto; ja ordeņa novados ir vakanta kāda baznīckunga vieta, zobenbrāļi var bīskapam likt priekšā savu kandidātu; bīskapam ir tiesība vizitēt divreiz gadā katru ordeņa lauku draudzi un prasīt sev un pavadoņiem mielastu; ordenim nav nekādu pienākumu pret Rīgas bīskapu par zemēm, ko zobenbrāļi iekaros ārpus Lībijas un Latgales; viņiem jādzīvo pēc templiešu ordeņa statūtiem, bet jāvalkā sava īpaša nozīme; zobenbrāļiem un viņu saimei ir tiesība apbedīties savos kapos un apbedīt tur arī svešiniekus. Romā, 1210.g. 20.oktobrī. - [40.-41.lpp.]

Pāvests Innocentijs III paziņo Lībekas bīskapam [Bērtulim] un Livonijas bīskapam [Albertam] savu vēstuli, ar ko viņš uzdod Mindenes elektam [Konrādam], Līsbornas abatam un Minsteres domkapitula mantzinim rūpēties, lai Osnabrikas bīskaps [Gerds] pārņem Brēmenes archibīskapiju, līdz ar to pavēlēdams abiem adresātiem, kā Brēmenes sufragāniem, būt paklausīgiem jaunam archibīskapam. [Romā, 1210.g. 30.oktobrī.] - [41.lpp.]

[Atceldams pirmā Livonijas bīskapa Meinarda doto augustīniešu ordeņa satversmi] Rīgas bīskaps Albert piešķiŗ savam domkapitulam premostriešu ordeņa statūtus ar tiesībām vēlēt bīskapu un nodod viņam Rīgas Māŗas baznīcu, kā arī gruntsgabalu ārpus pilsētas mūŗiem klosteŗa [un tagadējās dombaznīcas] celšanai, Akmeņsalas laukus un mežus starp Daugavu un Ķekavu, neaizkaŗot lībju īpašuma tiesības šai mežā. Kapenbergā, [1210.g. 21.decembrī.] - [42.lpp.]

[..]

Slavēdams gūdu tirgotāju nopelnus Livonijas iekaŗošanā, Rīgas bīskaps Alberts piešķiŗ viņiem Daugavā un citās Livonijas ostās dažādas priekšrocības, atbrīvodams tos no muitas, tiesas divkaujas, karstas dzelzs pārbaudījuma un krasta tiesas, tai pašā laikā noteikdams, ka Rīgas nauda kaļama pēc gūdu kausiņu parauga un ka slepkavība līdzināma ar 40 kausiņiem; kopīgu tirgotāju ģildi [gūdu sētu] var dibināt tikai ar bīskapa atļauju. [Rīgā, 1211.g. pavasarī.] - [43.-44.lpp.]

[..]

Četri bīskapi - Rīgas Alberts, Paderbornas Bernards, Verdenas Izo un Raceburgas Vīlips - izved dzīvē ar pāvesta [Innocentija III] starpniecību [Romā 1210.g.] noslēgto izlīgumu par Latgales un Lībijas sadalīšanu starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni: vienojās, ka ordenim pienākas viena trešdaļa arī Latgalē un Kokneses valstī, bet pagaidām zemes vecajiem uzdeva [līdz rudenim sagatavot tikai priekšlikumu], kā šīs zemes var sadalīt trīs līdzīgās daļās; turpretim [1207.g. nepabeigto] Lībijas dalīšanu izdarīja tūliņ, pie kam ordenis ieguva visu Aizkraukli un savu trešdaļu Salaspilī un Kundziņsalā [Dolē] kopā ar attiecīgā novada ļaudīm, viņu laukiem, zvejām, tiesām un klaušām, bet ar pienākumu nobērt bīskapam ļaužu maksātās kunga tiesas ceturto graudu; ja izrādītos, ka pēc šīs sadalīšanas daži ordeņa ļaužu [zemnieku] lauki atrodas bīskapa valsts pārnovados, tad no šiem starpgabaliem viņiem jādod klaušas bīskapam, un otrādi. [1211.g. vasarā.] - [45.-46.lpp.]

Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka Jēkaba dienā svinīgā baznīcas procesijā visi devušies uz lībju ciemu ārpus pilsētas mūŗiem, kur viņš Māŗas baznīcai piešķīris zemes gabalu klosteŗa celšanai, pie kam turienes lībju un vācu īpašumi apmainīti ar citiem vai atpirkti. [Rīgā] 1211.g. 25.jūlijā. - [46.-47.lpp.]

[Pēc Rīgas bīskapa Alberta aizceļošanas uz Vāciju] viņa uzdevumā Padebornas bīskaps Bernards, Verdenas Īzo, Raceburgas Vīlips, Leales Dīriķis, Rīgas dombaznīcas prāvests Jānis un Daugavgrīvas klosteŗa abats [Lipes] Bernards izved dzīvē [1211.g. vasaras] lēmumu par Jersikas karaļa [Visvalža 1209.g. Māras baznīcai nodoto] latgaļu novadu sadalīšanu starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, pie kam [pēc latgaļu zemes vecajo vērtējuma] katra Latgales trešdaļa tiek atzīmēta uz īpašas kartes, ko lasīt nepratējam liek izvilkt kā trīs laimestus; šādi laimējot bīskapa tiesā krita latgaļu valstis Asote, Lepene un Autīna, bet ordeņa tiesā - Alene, Zerdene, Nigaste un Cesvaine. [1211.g. rudenī.] - [47.lpp.]

Iepriekšējā Latgales dalīšanas akta otrs eksemplārs, domāts zobenbrāļiem: trūkst ordenim piešķirtās trešdaļas apraksta. [1211.g.] - [48.lpp.]

Atbildot uz Zobenbrāļu ordeņa sūtņa lūgumu ordinēt īpašu bīskapu ordeņa iekaŗotos [igauņu] novados, pāvests Innocentijs III paziņo mestram [Foklvīnam], ka pagaidām to nevar izpildīt. Romā, 1212.g. 25.janvārī. - [48.-49.lpp.]

[..]

Romas ķeizars Otons IV apstiprina Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa [mestra Folkvīna] izlīgumu, pēc kuŗa zobenbrāļi Rīgas diēcēzē iegūst no bīskapa vienu trešdaļu lībju un latgaļu zemes kopā ar viņu ciemiem un pilsētām, bet iekaŗotā Igaunijā visus ugauņu un sakaliešu novadus. Helmštatē [1212. vai 1213.? g.] 7.jūlijā. - [51.lpp.]

[..]

Grozot [1211.g. rudenī] Paderbornas,Verdenas un Raceburgas bīskapu [Bernarda, Īzo un Vīlipa] noslēgto Latgales dalīšanas aktu, Rīgas bīskaps Alberts apmaina dažus novadus ar Zobenbrāļu ordeni: pēdējais iegūst visu Autīnas valsti, bīskapa desmito tiesu Aizdrauklē un divus ciemus; turpretim ordenis atsakās bīskapam par labu no Kokneses, Gardones, Nigastes, Mārcienas, Cesvaines un dažiem Aiviekstes pagastiem. 1213.g. [sākumā]. - [56.57.lpp.]

[..]

Atsaukdamies uz Zobenbrāļu ordeņa sūdzību, ka - pretēji [1210.g. 20.oktobŗa] izlīgumam - Rīgas bīskaps [Alberts] un dombaznīcas prāvests [Jānis] neatļauj ordenim celt Salaspilī draudzes baznīcu un neierāda Rīgas pilsētas trešdaļu, ne arī ordeņa daļu no Rīgas baznīcām, desmitām, tiesas un naudas kalšanas ienākumiem, pāvests Innocentijs III uzdod [Daugavgrīvas] sv. Nikolaja klosteŗa abatam [Lipes Bernardam] aizstāvēt zobenbrāļu tiesības un sodīt minēto bīskapu, ja viņš pārkāpj pāvesta apstiprinātā izlīguma noteikumus. Seņī, 1213.g. 10.oktobrī. - [58.lpp.]

Pāvests Innocentijs III nosoda Rīgas bīskapa [Alberta] rīcību, kurš, aizkārdams zobenbrāļu tiesības, atņēmis dažiem jaunkristītiem viņu īpašumus Rīgā un apkŗāvis tos ar nepienācīgām nastām, kāpēc uzdod [Daugavgrīvas] sv. Nikolaja klosteŗa abatam [Lipes Bernardam] piemērotiem sodiem atturēt minēto bīskapu no viņa pārestībām. Seņī, 1213.g. 11.oktobrī. - [59.lpp.]

Pāvests Innocentijs III uzdod [cisterciešu Romas] klosteŗa abatam Gotlandē un dieviem prāvestiem Lundas archibīskapijā būt par tiesnešiem Livonijas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa strīdos, piespriežot minētam bīskapam atlīdzināt ordenim nodarītos zaudējumus. Seņī, 1213.g. 11.oktobrī. - [59.-60.lpp.]

Pāvests Innocentijs III pārmet Zobenbrāļu ordenim viņa kaitīgo rīcību, kavējot Igaunijas bīskapa [Dīriķa] darbību, kamēr viņš nav tiem piešķīris noteiktu šīs provinces daļu, kā arī aizturot bīskapam pienācīgos ķīlniekus, lai gūtu sev laicīgus labumus. Ordenis nekautrējoties par apvainot Kristus evaņģēliju, lai, celdams pili pie pils un pievienodams lauku pie lauka, varētu vairot savus īpašumus un ienākumus. Pāvests draud atņemt ordenim viņa privilēģijas, ja vēl turpmāk būs jādzird par tādiem zobenbrāļu nodarījumiem. Romā, 1213.g. 31.oktobrī. - [60.-61.lpp.]

Pāvests Innocentijs III ziņo Rīgas bīskapam [Albertam], ka turpmāk Rīgas baznīca nebūs pakļauta [Brēmenes] mētropolītam. Romā, 1214.g. 20.februārī. - [61.lpp.]

Pāvests Innocentijs III: 1. brīdina Zobenbrāļu ordeni Livonijā neapspiest jaunkristītos; 2. aizrāda, ka pēdējie var paši izraudzīt savu apbedīšanas vietu. [Starp 1214.g. 22.februāri un 1215.g. 22.februāri.] - [61.lpp.]

[..]

Pāvests Honōrijs III ziņo Magdeburgas archibīskapam Albertam, ka ar viņa pūlēm Livonijā katoļu ticībai piegriežamās zemes būs pakļautas Magdeburgas mētropolīta varai. Romā, 1217.g. 26.aprīlī. - [66.lpp.]

Pāvests Honōrijs III atļauj Rīgas bīskapam [Albertam] celt Livonijā katedrāles baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un - dieviem, trim citiem bīskapiem klāt esot - iesvētīt pāvesta vārdā. Ferentīnā, 1217.g. 30.septembrī. - [66.lpp.]

[..]

Pāvests Honōrijs III ziņo Sēlijas bīskapam [agrākam Daugavgrīvas klosteŗa abatam Bernardam], ka apstiprina viņa diēcēzi tais robežās, kādas tai [1218.g.] noteica Livonijas bīskaps [Alberts]. [Viterbo, 1219.g. 25.oktōbrī] - [69.lpp.]

Pāvests Honōrijs III ņem sv. Pēteŗa krēsla sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprina tās bīskapa tiesības uz jauniegūtām Livonijas zemēm - Igauniju, Sēliju un Zemgali. Viterbo, 1219.g. 28.oktōbrī. - [69.-70.lpp.]

Atbildot uz Livonijas bīskapa [Alberta] lūgumu, pāvests Honōrijs III aizrāda, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas mētropoli. Viterbo, 1219.g. 7.novembrī. - [70.lpp.]

[..]

Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka viņš Rīgā dibina [sv. Jurģa] hospitāli trūcīgiem slimniekiem un ka šīs patversmes pārzini ieceļ bīskaps. [Rīgā] 1220.g. - [71.lpp.]

[..]

Pāvests Honōrijs III atļauj Livonijas, Sēlijas un Leales bīskapiem pieņemt savā misijas darbā kā cisterciešu, tā citu ordeņu mūkus. Viterbo, 1220.g. 18.aprīlī. - [73.lpp.]

Pāvests Honōrijs III atļauj Magdeburgas archibīskapam izdevīgā laikā doties krusta kaŗā vai nu uz Livoniju vai Palestīnu. Romā, 1221.g. 21.aprīlī. - [73.lpp.]

[..]

Pāvests Honōrijs III uzdod [Daugavgrīvas] klosteŗa abatam [Robertam] un Rīgas dombaznīcas prāvestam gādāt, lai zobenbrāļi atdod Sēlijas bīskapam [Bernardam] patvarīgi atņemtos īpašumus, labību un citas lietas. Romā, 1222.g. 8.februārī. - [75.lpp.]

Pāvests Honōrijs III uzdod Sēlijas bīskapam [Bernardam] un [Daugavgrīvas] sv. Nikolaja klosteŗa abatam [Robertam] ar baznīcas sodiem atturēt zobenbrāļus un citus soģus no karstas dzelzs pārbaudījuma piemērošanas apsūdzētiem, par ko pāvestam sūdzējušies Livonijas jaunkristītie, un kas nesaskan ar kanoniskām tiesībām. Romā, 1222.g. 8.februārī. - [76.lpp.]

Pamatodamies uz Livonijas bīskapa [Alberta] ziņojuma, ka Livonijas pareizticīgie svētnieki nolādot latīņu kristību, neievērojot gavēni un šķiŗot jaunkristīto laulību, pāvests Honōrijs III uzdod Livonijas tiesnešiem piespriest ieceļotājus krievus ievērot Romas baznīcas parašas. Romā, 1222.g. 8.februārī. - [76.-77.lpp.]

Pāvests Honōrijs III atļauj Livonijas bīskapam [Albertam] viņa krusta sprediķa novados atlaist sodus ekskomūnicētiem, kas darbiem aizkāruši garīdzniekus, ja viņi ir ar mieru doties krusta kaŗā uz Livoniju. Romā, 1223.g. 27.janvārī. - 77.lpp.]

Noraidot neatlaidīgos lūgumus piešķirt Livonijas baznīcai mētropoles tiesības pār Sēlijas un Leales baznīcām, pāvests Honōrijs III pagaidām uztic bīskapam [Albertam] būt par pāvesta vietnieku Sēlijas un Leales diēcēzēs un viņa vārdā izmeklēt un galīgi izspriest šo baznīcu tieslietas. Romā, 1223.g. 23.decembrī. - [77.-78.lpp.]

Dabūjis zināt, ka lībji, igauņi, sembji, prūši, zemgaļi un citas kaimiņu ciltis grib kristīties, bet baidās, ka laicīgie valdnieki varētu pārvērst viņu brīvību kalpībā, Romas ķeizars Frīdrichs II ar šo ediktu uzņem visus jaunkristītos savā un ķeizarvalsts sevišķā aizsardzībā, nodrošinādams viņu īpašumus un pagānu laiku tiesības, kā arī atbrīvodams tos no karaļu un zemes kungu laicīgām nastām un tiesas kundzības, līdzīgi citiem ķeizarvalsts brīvniekiem pakļaudams tos tikai katoļu baznīcai un Romas impērijai. Katānijā, 1224.g. martā. - [78.-79.lpp.]

[..]

Saskaņā ar pāvesta [Innocentija III 1210.g. 20.oktōbŗa] noteikumiem, Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordeņa [mestra Folkvīns] sadala Tālavu un Gaujienu, pie kam tiek apmainīti pirkuma un dāvinājuma ceļā agrāk iegūtie starpgabali un nospraustas Rīgas bīskapijas un ordeņa valsts robežas: Tālavā bīskaps nodod ordenim [Tālivalža dēla] Ramekas īpašumus un citus novadus Trikātā un Burtniekos, bet patur sev kā divas trešdaļas 12 vārdā nosauktus novadus [vēlākā bīskapijas latvju galā]; turpretim Gaujienas zemē bīskapam piekrita tikai 4 novadi [A. Vidzemē un Latgalē]. [1224.g. jūlijā.] - [79.-80.lpp.]

Rīgas bīskaps Alberts apliecina, ka paklausot karaļa [Visvalža] lūgumam, viņš izlēņo bruņniekam Ikšķiles Konrādam [Meiendorpam] Jersikas valsts pusi, paturot sev Autīnu un kunga tiesu Cesvaines valstī; līdz ar to viņš apstiprina Visvalža un Konrāda mantojuma līgumu, pēc kuŗa tie manto viens no otra bezbērnu nāves gadījumā. Rīgā [1224.g. otrā pusē.]. - [80.-81.lpp.]

Pāvests Honōrijs III uzaicina Krievijas pareizticīgos pabalstīt ar naudas līdzekļiem Livonijas, Sēlijas un Leales bīskapu vadīto misijas darbu Livonijā. Romā, 1224.g. 16.novembrī. - [81.lpp.]

Pāvests Honōrijs III ieceļ [savu agrāko vicekancleru] Modenas bīskapu Viļumu [pēc tautības italieti] par legātu Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās, slavēdams viņa godīgo dzīvi, reliģisko dedzību un zinātnisko izglītību un uzdodams kārtot visas katoļu misijas lietas. Romā, 1224.g. 31.decembrī. - [82.-83.lpp.]

Livonijas un Prūsijas jaunkristītiem adresētā bullā pāvests Honōrijs III pasludina, ka Romas baznīcas nodoms ir paturēt viņus sev par īpašu [misijas valstīs politiski organizētu] tautu un ka viņi ir aicināti Dieva bērnu brīvībā; līdz ar to pāvests ņem viņus sv. Pēteŗa krēsla aizsardzībā pret [laicīgu valdnieku] apspiešanu un nosaka, ka viņi būs pakļauti vienīgi Kristum un Romas katoļu baznīcai. Romā, 1225.g. 3.janvārī. - [83.lpp.]

[Papildinot savu 1224.g. 31.decembŗa bullu] pāvests Honōrijs III paplašina sava legāta Modenas bīskapa [Viļuma] pilnvaras, piešķiŗot viņam tiesību celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un divu vai triju bīskapu klātbūtnē tos iesvētīt. Romā, 1225.g. 9.janvārī. - [83.-84.lpp.]

Paklausīdams Zobenbrāļu ordeņa lūgumam atcelt līdzšinējos noteikumus par Rīgas baznīcu un draudžu sadalīšanu starp domkapitulu un zobenbrāļiem, jo tas prasot no ordeņa lielus izdevumus svētnieku uzturēšanai, Rīgas bīskaps Alberts apstiprina jaunu domkapitula un zobenbrāļu izlīgumu, pēc kuŗa ordenis atsakās no savām draudžu tiesībām un turpmāk apmierinās tikai ar savu [sv. Jura] baznīcu. [Rīgā] 1225.g. 22.aprīlī. - [84.lpp.]

[..]

Pāvesta legāts Modenas bīskaps Viūms izšķiŗ Livonijas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa mestra [Folkvīna] strīdu par jurisdikciju ordenim piešķirtā Lībijas un Latgales trešdaļā: 1. mestrs un ordeņa garīdznieki visās garīgās lietās atbild [Rīgas] bīskapam; 2 visi pārējie ordeņa brāļi un pavalstnieki atbild tikai mestram, bet viņiem ir tiesība mestra spriedumu pārsūdzēt bīskapa tiesā. Rīgā, 1225.g. augustā. - [87.-88.lpp.]

[..]

Izmeklējis Zemgales bīskapa Lamberta sūdzību pret Rīgas pilsētas sindiku Albertu Babītes pils un novada lietā, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums izspriež to šādā kārtā: 1. pie pilsētas novada pieder visa territōrija starp Daugavu un Lielupi, skaitot līdz tās vidum, no jūŗas līdz Gātei; 2. Zemgales bīskapam paliek Lielupes otrā puse un tās kreisais krasts, bet bez tiesībām tur ko atsavināt, atļaujot namniekiem arī turpmāk pļaut sienu un cirst malku bīskapa tiesā; 3. tā kā vecā, bīskapa celtā Māŗas pils paliek pilsētas daļā, tad namniekiem par to jāmaksā bīskapam 37 sudraba mārkas un bez tam jāsūta talcinieki jaunas pils celšanai viņpus Lielupes; 4. namniekiem un bīskapa ļaudīm ir vienādas tiesības zvejot Babītes ezerā; 5. varbūtējos strīdus iekoptu un neiekoptu starpgabalu dēļ līdz savai aizbraukšanai izšķirs pats legāts, bet pēc tam krustnešu šķīrējtiesa. Rīgā, 1225.g. decembrī. - [89.-90.lpp.]

Pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums izšķiŗ jurisdikcijas strīdu starp Livonijas bīskapu Albertu, Rīgas baznīcas prāvestu Jāni un Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu no vienas puses un Rīgas pilsētas sindiku Albertu no otras puses. Līdz ar to iztulkodams Rīgai 1211.g. piešķirto gūdu tiesību saturu: 1. laicīgo lietu izspriešanai namnieki var vēlēt sev pilsētas soģi, bet amatā viņu ieved bīskaps; 2. izņemot pilsētā vai tās novadā noslēgtos līgumus un izdarītos noziegumos, bīskapa, mestra, prāvesta un viņu leimaņu pavalstnieki nav tiesājami pilsētas tiesā; 3. pilsētas tiesai nepiekrīt tieslietas, kas izcēlušās gan pilsētas novadā, bet bīskapam, mestram, prāvestam vai Daugavgrīvas abatam piederošos namos vai laukos; 4. namnieki, kam pieder īpašumi bīskapa, prāvesta vai mestra tiesā, vai tur ko līguši vai nodarījuši, atbild attiecīgam tiesas kungam; 5. nekādā ziņā pilsētas tiesa nevar iztiesāt garīdznieku un garīgo ordeņu lietas; 6. bīskaps var kaldināt visāda veida pilsētas naudu, bet tai jābūt Gotlandes naudas labumā un svarā; 7. namnieki ir atsvabināti no karstas dzelzs pārbaudījuma, [tiesas] divkaujas, muitas un krasta tiesas; 8. katrs, kas vēlas apmesties pilsētā uz dzīvi, iegūst minētās namnieku brīvības; 9. ja namnieki 1226-1228.g. var pierādīt, ka [Visbijas] vāciem ir vēl kādas citas gūdu tiesības, tad tās var izlietot arī rīdzinieki, izņemot tiesību vēlēt savu svētnieku. Rīgā, 1225.decembrī. - [91.-92.lpp.]

[..]

Izšķirdams [Livonijas] bīskapa [Alberta], [Rīgas baznīcas] prāvesta [Jāņa] un Zobenbrāļu ordeņa mestra [Folkvīna] strīdu ar Rīgas namniekiem, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums nosaka Rīgas pilsētas robežas un piešķiŗ tai gruntskunga tiesības patrimōniālā apgabalā, neaizkaŗot agrāko īpašnieku civiltiesisko stāvokli: 1. Daugavas labā krastā robeža sākas pie [Doles salas] Rumbulas, iet taisnā līnijā līdz Gaŗās upes tiltam, no turienes līdz Ropažu [Ķīšu] ezera galam un Daugavgrīvas klosteŗa robežai; kreisā krastā robeža no Rumbulas iet taisni līdz tuvākai vietai pie Misas, no turienes taisni līdz Gātes ietekai Lielupē, tad pa upes vidu līdz jūŗai un pa jūŗas krastu līdz Daugavgrīvas klosterim; 2. Rīgas namnieku, krustnešu un [ārzemju] tirgotāju koplietošanā paliek no Zemgales bīskapa [Lamberta 1225.g. decembrī rīdzinieku] atpirktais novads starp Babīti un Lielupi, kā arī pļavas pie Lielupes, Ropažu [Juglas un Ķīšu] ezera un Gaŗās upes; 3. visā pārējā pilsētas lauku novadā visiem ir tiesība zvejot, ganīt lopus, cirst kokus, pļaut sienu, ierīkot dravas, ķieģeļu un kaļķu cepļus; 4. minētās tiesības izlietojot, nedrīkst aizskart agrāk iekoptos un ierīkotos laukus, pļavas, biškokus, dzirnavas un zvejas vietas, jo tās paliek viņu agrāko valdītāju īpašumā; 5. sēļiem un citiem [lībjiem, latgaļiem], kas līdz šim deva kunga tiesu mestram, turpmāk jāmaksā gruntsnoma pilsētai [bet tikai no jaunsaimniecībām]; 6. Osmesāra [Vējazaķa sala] pieder Māŗas baznīcai; 7. kā bīskapam, prāvestam, mestram, tā namniekiem ir tiesība pēc patikas kopt zemi pilsētas novadā ar nosacījumu, ka pēc 8 brīvgadiem iekoptās pļavas un ganības pāriet koplietošanā, bet no nolīstiem laukiem jāsāk maksāt gruntsnoma; 8. kas jāuzskata par brīvu īpašumu un no kā jāmaksā gruntsnoma, to strīdus gadījumā izšķiŗ trīs zvērināti namnieki, ko kopīgi ievēl bīskaps, prāvests un mestrs; ja viņi nevar vienoties, izšķiŗ balsu vairākums; ja katrs domā citādi, izšķir laimējot; 9. šiem šķīrējtiesnešiem jāierāda pilsētas novadā viena hūfa zemes sv. Gara hospitālim un pushūfas Ropažu tilta kungam. Rīgā, 1226.g. 15.martā. - [97.99.lpp.]

Pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums apliecina, ka Daugavgrīvas abats [Dīriķis?] un Rīgas pilsētas sindiks Alberts vienojušies nodot savus robežu strīdus izspriest trim šķīrējtiesnešiem - Stendāles scholostam Lambertam, Lībekas domkungam Lūdolfam un Sōstas tirgotājam Lūderam [Humbrechtinam] un, paredzot 10 zelta mārkas lielu līguma sodu, apsolās padoties viņu spriedumam. Rīgā, 1226.g. 16.martā. - [99.-100.lpp.]

[Ar pāvesta legāta Modenas Viļuma starpniecību 1226.g. 16.martā ieceltie] šķīrējtiesneši nosaka Rīgas pilsētas Daugavgrīvas klosteŗa robežas; 1. Daugavas labā pusē klosterim pieder novads starp strautu [Dūņupi], kas no Ropažu [Ķīšezera] ietek Daugavā, starp jau minēto ezeru, Langas upi, Gauju, jūŗu un Daugavu; 2. minētos ūdeņos visi var brīvi zvejot, izņemot Mīlgrāvi un klosteŗa ūdeņus, kur zvejas tiesības pieder vienīgi mūkiem; 3. klosteŗa novadā nevienam citam nav atļauts ganīt lopus, šķīt apiņus, dēt [biškokus] un apcirst ozolus, izņemot kuģu labošanai un kuģinieku zirgu ganīšanai; 4. vienīgi mūkiem pieder dzirnavu tiesības Dzirnavu grāvī [Mīlgrāvī]; 5. Daugavas kreisā krastā klosteŗa robeža sākas pie Zobenbrāļu grāvja un iet tālāk no strauta uz strautu, no koka uz koku, līdz Zemgales ceļam, Pelei [Buļļupei] un Lielupes ietekai jūŗā; 6. novads minētās robežās, ieskaitot Daugavu, pieder mūkiem, izņemot [Mangaļu] salu, kas paliek zobenbrāļiem; 7. ne naminkiekiem, ne mūkiem nav atļauts ganīt savus lopus pārnovadā, ne arī cirst ozolus - tie tiek rezervēti tikai klosterim. Rīgā, 1226.g. 17.martā. - [100.-102.lpp.]

Tā kā Sēlija un Zemgale atrodoties pārāk tālu viena no otras, lai tās varētu apkopt viens dvēseļu gans, Livonijas bīskaps Alberts, saziņā ar pāvesta legātu Modenas bīskapu Viļumu [Rīgas provinces koncilā], likvidē Sēlijas bīskapiju, atstādams tās bīskapam Lambertam visus agrākos sēļu zemes ienākumus un bez tam vēl viņam ierāda visu Zemgali par diēcēzi. Rīgā, 1226.g. 21.martā. - [102.lpp.]

Uzklausījis Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna prasību, ka līdz ar Lībijas un Latgales trešdaļu viņam pienākas arī patronāta tiesību trešdaļa uz Rīgas priekšpilsētā [lībju un latgaļu vajadzībām] celto sv. Jēkaba baznīcu, un arī Livonijas bīskapa Alberta atbildi, ka šī baznīca pieder vienīgi viņam, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums liek abām pusēm izlīgt šādā kārtā: 1. vienīgi Rīgas bīskapam ir patronāta tiesības uz Jēkaba baznīcu, turpretim [1225.g. 19.decembrī legāta iesvētītā] sv. Jurģa baznīca paliek ordenim un ir atbrīvota no citu personu patronāta un draudžu gana tiesībām; 2. ordeņa baznīckungi var Jurģa baznīcā katrā laikā noturēt dievkalpojumus un arī publiskus sprediķus, izņemot stundas, kad sprediķo bīskaps; 3. ne pilsētā, ne uz laukiem šai baznīcai nav savas draudzes, jo no savas draudžu trešdaļas zobenbrāļi jau [1225.g. 22.aprīlī] atteicās par labu Māŗas baznīcai; 4. neaizkaŗot draudžu baznīcu tiesības, zobenbrāļi var pieņemt ziedojumus no saviem dievvārdniekiem, kā pilsētniekiem, tā lauciniekiem, un arī apbedīt viņus savā kapsētā; 5. [blakus domskolai] zobenbrāļiem ir atļauts atvērt arī savu skolu un pieņemt skolniekus; 6. divreiz gadā zobenbrāļi var savā baznīcā nokristīt pa bērnam. Rīgā, 1226.g. 5.aprīlī. - [103.-104.lpp.]

[Rīgas] bīskapa Alberta, [Rīgas baznīcas] prāvesta Jāņa, Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna un Rīgas namnieku uzdevumā, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums izšķiŗ Livonijas vāciešu strīdu par iekaŗojamo zemju sadalīšanu, noteikdams: 1. laicīgās kundzības ziņā tās turpmāk sadalāmas līdzīgi starp Rīgas bīskapu, pilsētu un Zobenbrāļu ordeni, paturot tur ieceļamiem bīskapiem desmito tiesu un visas garīgās tiesības; 2. bīskapu izvēlētā dzīves vietā viņiem piešķirs 18 mansus [hūfas] neiekoptas un 2 mansus iekoptas brīvzemes ar tiesībām apmesties uz dzīvi arī savas diēcēzes pilīs; 3. katrai jaundibināmai katedrāles baznīcai rezervēs 100 arklus iekoptas un 10 mansus neiekoptas zemes līdz ar kunga un desmito tiesu, atsvabinot minēto lauku zemniekus no gobas un kaŗa gaitām; turpretim draudžu baznīcas apgādājamas tāpat kā Rīgas bīskapijā; 4. pirmiem krustnešu kuģiem ierodoties Daugavgrīvā, Rīgas bīskapam ir tiesība 10 dienu laikā izvēlēties desmit krustnešus savām vajadzībām, bet pēc tam kā prāvests, tā mestrs un namnieki var brīvprātīgos krustnešus derēt savām gaitām; 5. ja tikai viens vai divi no minētiem trim partiem dodas [ar saviem krustnešiem] iekaŗot pagānu zemi, tad šiem iekaŗotājiem tā arī pieder. Rīgā, 1226.g. 11.aprīlī. - [104.-105.lpp.]

Atzīdami Rīgas bīskapu par savu kungu un garīgo tēvu, Zobenbrāļu ordeņa mestrs [Folkvīns] un Rīgas rāte, ar Modenas bīskapa Viļuma [starpniecību] noslēdz šādu draudzības līgumu: 1. ordenis un pilsēta solās viens otru aizstāvēt; 2. visi zobenbrāļi uzskatāmi par Rīgas namniekiem, bet neiegūst namnieku tiesības lauku novadā un jurisdikcijas ziņā joprojām paliek paļauti Rīgas bīskapam; 3. ordenis var piedalīties Rīgas rātes sēdēs ar 1-2 brāļiem; 4. abas puses brīvi vienojas par piedalīšanos kaŗos; 5. izņemot ordeņa pili, zobenbrāļiem jāmaksā tie paši nekustamas mantas nodokļi kā namniekiem; 6. nodokļu aprēķinos ordeņa manta tiek noteikta uz 700 mārkām; 7. katram Rīgas namniekam ir atļauts iestāties zobenbrāļos, bet viņa gruntsgabali joprojām paliek apgrūtināti ar namnieka nastām. Rīgā, 1226.g. 18.aprīlī. - [105.-106.lpp.]

Uzklausījis Zobenbrāļa ordeņa mestra [Folkvīna] sūdzību pret Livonijas bīskapu Albertu, kas viņam piešķīris mazāk nekā trešdaļu lībju zemes Ikšķilē, Lielvārdē un Metsepolē, bez tam nav samaksājis 125 mārkas, un minētā bīskapa pretsūdzību par 600 mārkām, jo ordenis vairāk gadus nepienācīgi saņēmis ienākumus no Latgales divām trešdaļām, - pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums panāk, ka abas puses atzīst šīs prasības par dzēstām un vienojas starp citu par sekojošo: 1. paliek spēkā bīskapa un mestra rakstītais līgums par lēņa mantojuma tiesībām Kundziņsalā [pie Doles]; 2. mestrs pagarina bīskapam līdz 1227.g. 25.aprīlim viņa parādu - 30 mārkas, par ko pēdējais ieķīlā mestram savu ceturto daļu no [ordeņa zemnieku] desmitās vai kunga tiesas, kas bīskapam pienākas Cēsīs un Siguldā; 3. katrai ordeņa valsts draudzes baznīcai mestrs dod ik gadus pusotra lasta [mācītāja sieciņiem], bet bīskaps pus lasta no tās ceturtās daļas, kas saskaņā ar pāvesta [Innocentija III 1210.g. 20.oktōbŗa] rīkojumu viņam pienākas no ordeņa [zemnieku maksātās] desmitās vai kunga tiesas; 4. ja kādai baznīcai ir jau savs baznīckungs, tad lai viņš saņem šos 2 lastus un pārējos ienākumus, bet pretējā gadījumā to izlietošanu nosaka pati draudze; 5. no Latgalē iekaŗojamām zemēm ordenis var, nedaloties ar bīskapu, pievienot savai valstij tikpat lielu novadu, kādu bīskaps Albert izlēņoja Varaklāņos bruņniekam Kokneses Dīriķim. Rīgā, 1226.g. 20.aprīlī. - [107.-108.lpp.]

[Papildinot savu 1226.g. 15.marta lēmumu], pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums nosaka, ka [Livonijas] bīskapa [Alberta], [Rīgas baznīcas] prāvesta [Jāņa] un Zobenbrāļu ordeņa mestra [Folkvīna] kopīgi izvēlētās šķīrējtiesas spriedums [Rīgas pilsētas novada grunstsgabalu lietā] ir spēkā arī tad, ja tas pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu. 1226.g. 22.aprīlī. - [108.lpp.]

Noklausījies Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna sūdzību pret Rīgas dombaznīcas prāvestu Jāni, kas ekskomūnicējis kādu zobenbrāli, un apsūdzētā atbildi, ka sodītais esot iznīcinājis dažus [biš]kokus Ķizbeles draudzē, ko bīskaps [Alberts] piešķīris prāvestam ar visām garīgām un laicīgām tiesībām, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums [papildinādams savu 1225.g. augusta lēmumu par bīskapa un ordeņa jurisdikcijas attiecībām] nosaka, ka prāvestam nav atļauts ne tiesāt, ne sodīt mestru un viņa brāļus, jo tie ir atbildīgi tikai bīskapa priekšā. Daugavgrīvā, 1226.g. 28.aprīlī. - [108.-109.lpp.]

Pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums iztulko divas pārprotamas vietas Rīgas pilsētas 1226.g. 15.marta robežu grāmatas tekstā: 1. sēļiem jāmaksā gruntsnoma tikai no tiem pilsētas novada laukiem, kas tiks iekopti [pēc 1226.g.], pie kam strīdi, kad līdums nolīsts, jāspriež trim zvērinātiem namniekiem; 2. Daugavgrīvas klosteŗa mūkiem nevar piederēt lauku īpašumi Daugavas labā pusē pilsētas novadā ārpus [1226.g. 17.martā] nospraustām robežām; turpretim Daugavas kreisā pusē pastāv vienādi noteikumi kā muku, tā bīskapa, prāvesta un mestra laukiem. [Daugavgrīvā] 1226.g. 7.maijā. - [109.-110.lpp.]

[Papildinot savus 1226.g. 15.marta un 22.aprīļa lēmumus], pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums, piedraudot ar ekskomūnikāciju, pavēl, ka prāvniekiem jāpadodas šķīrējtiesas spriedumam, kas strīdus gadījumā Rīgas pilsētas novadā atzīstams par iekoptu gruntsgabalu. Daugavgrīvā, 1226.g. 7.maijā. - [110.lpp.]

[Papildinot savu 1226.g. 7.maija iztulkojumu], pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums dod savu atzinumu uz trim šķīrējtiesas jautājumiem par strīdu izspriešanu Rīgas pilsētas novadā: 1. pilsētai pienākas kunga tiesa no tiem sēļu ziemājiem, kas iesēti līdumā; 2. šais lietās liecinieki nav vajadzīgi; 3. ja mežā iekopts tikai neliels lauciņš, tad šim pārnovadniekam vai nu jāpiegriež vēl kāds meža gabals, vai arī jāatlīdzina viņa pūles un izdevumi. Daugavgrīvā [1226.g. starp 7. un 23.maiju.] - [110.-111.lpp.]

[Atpakaļ ceļā no Rīgas uz Visbiju] Daugavgrīvā dabūjis zināt, ka - par spīti savam zvērastam - vairākkārt nolādētais bruņnieks Doles Jānis atkal iebrucis [vicelegāta Jāņa pārvaldītā] pāvesta misijas valstī Virijā, legāts Modenas bīskaps Viļums ziņo Rīgas namniekiem, ka uz šo laupītāju nav attiecināms viņa [1226.g. 15.marta] lēmums par īpašuma tiesību piešķiršanu visiem Rīgas novada vecsaimniekiem, bet, ka par sodu Doles pils un citi minētā bruņnieka īpašumi, kas atrodas Rīgas patrimōniālā apgabalā, ar visām tiesībām pāriet uz Rīgas pilsētu. Daugavgrīvā, [1226.g.] 23.maijā. - [111.-112.lpp.]

[..]

Atbildot uz Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna lūgumu, ko cēluši priekšā Lībekas domkungs Jānis un Lībekas namnieki Viļums un Jānis, Romas ķeizars Frīdrichs II paziņo, ka apstiprina šī ordeņa valdījumus un tiesības, ko viņš ieguvis no Livonijas un Leales bīskapiem un vēl nākotnē likumīgā kārtā iegūs, kā arī piešķiŗ ordenim viņa zemēs tiesību rakt metallus un citas apakšzemes mantas. Parmā, 1226.g. maijā. - [113.114.lpp.]

Ievērodams Livonijas bīskapa [Alberta] lūgumu, ka viņam piederošai sv. Jēkaba baznīcai Visbijā nav nekādu laicīgu ienākumu, pāvesta legāts Modenas bīskaps Viļums [atpakaļceļā no Rīgas uz Romu, apstādamies Gotlandē] atļauj minētās baznīcas svētniekiem pieņemt pie dievgalda un apbedīt arī [ārzemju tirgotājus un citus] svešiniekus un piešķir šai baznīcai tiesību izmācīt savās skolās [par baznīckungiem] visu tautību [jaunkristīto] bērnus. Visbijā [1226.g. 6.jūlijā]. - [114.-115.lpp.]

Rīgas dombaznīcas prāvests Jānis apliecina, ka strīds starp domkapitulu un Rīgas namniekiem par dažiem laukiem un mežiem pilsētas novadā, vienojoties, izšķirts šādi: [Māras] baznīcai pieder zeme no [Māras] dzirnavām līdz Daugavai starp [Altonovas] upīti un Dienvidu kāpu, ar tiesībām paplašināt un padziļināt upi augšpus dzirnavām; turpretim domkapituls atstāj patrimōniālā apgabalā savus laukus un mežus ārpus Tamagara [L. Klīversalas], izņemot smilšu laukus uz [Dienvidu] kāpas. Rīgā 1226.g. 28.jūlijā. - [115.lpp.]

Pāvests Honōrijs III apstiprina un transsumē sava legāta, Modenas bīskapa Viļuma panākto izlīgumu starp Livonijas bīskapu [Albertu], Rīgas dombaznīcas prāvestu [Jāni], Zobenbrāļu ordeni no vienas un Rīgas pilsētu no otras puses par pilsētas jurisdikciju un namnieku brīvībām pēc gūdu tiesībām. Romā, 1226.g.19.novembrī. - [116.lpp.]

Pāvests Honōrijs III atļauj Zobenbrāļu ordenim savu piļu aizsardzībai un citām gaitām pieņemt krustnešus, kas ieradušies Livonijā, lai cīnītos par katoļu ticību. Romā, 1226.g. 27.novembrī. - [116.-117.lpp.]

Pāvests Honōrijs III aizrāda Lībekas namniekiem, ka krustneši, kas ierodas Lībekā, lai no turienes dotos uz Svēto zemi vai arī pret Livonijas un Prūsijas pagāniem, nav aizskarami, jo viņi paši un viņu manta atrodas sv. Krēsla aizsardzībā; ja tomēr kāds no viņiem tiktu aizturēts Lībekas ostā, tad šī lieta jāizmeklē Švērinas, Raceburgas un Lībekas bīskapiem un cietušiem jādod gandarījums. Romā, 1226.g. 28.novembrī. - [117.lpp.]

Zobenbrāļu ordeņa mestram [Folkvīnam] adresētā bullā pāvests Honōrijs III apstiprina un transsumē sava legāta, Modenas bīskapa Viļuma spriedumu Zobenbrāļu ordeņa sūdzībā pret Rīgas bīskapu [Albertu] par jurisdikcijas liegšanu Lībijas un Latgales ordeņa novados. Romā, 1226.g. 10.decembrī. - [117.-118.lpp.]

Pāvests Honōrijs III pilnvaro Rīgas bīskapu Albertu atcelt Zemgales bīskapa [Lamberta] ekskomunikācijas un interdikta spriedumus pret Zobenbrāļu ordeni vai viņa Zemgales īpašumiem, ja minētais [Lamberts], Rīgas bīskapa uzaicināts, pats to nedarītu viņa noteiktā laikā. Romā, 1226.g. 10.decembrī. - [118.lpp.]

Pāvests Honōrijs III paziņo Rīgas pilsētai, ka apstiprina viņas, Rīgas bīskapa, prāvesta un Zobenbrāļu ordeņa mestra izraudzītā šķīrējtiesneša, Modenas bīskapa [Viļuma 1226.g. 15.marta] lēmumu par Rīgas pilsētas robežām, līdz ar to atkārtojot šī lēmuma tekstu. Romā, 1226.g. 11.decembrī. - [118.-120.lpp.]

Rīgas-Rēveles pilsētas tiesības: 48 pantus lielā statūtu grāmata satur lielāko tiesu krimināltiesību normas: §1. pašpalīdzība, §2. slepkavība, §3. nonāvēšana, §4. ievainošana uz atklātas ielas, §5. noziedznieka bēdzināšana, §6. tiesas divkauja, §7.sakropļošana, §8. mājas miera traucēšana, §9. goda aizskaršana kapsētā vai citā miera vietā, §10. apvainošana zādzībā, §11. aizkaršana ar vārdiem, §12. nepareizu mēru un svaru lietošana, §13. zādzība, §14. nepareiza bezmera lietošana, §15. gada un dienas noilgums, §16. rātes kungu liecība parādu prasībās, §17. parāda kalpība, §18. ķīlas valdījums, §19. bezmantinieku manta, §20. atbildība par preces trūkumiem zirgu tirdzniecībā, §21. personiskas brīvības nodrošināšana, §23. algas prasības, §24. atlīdzība par ugunsgrēka bojājumiem, §25. īres maksāšana ugunsgrēka gadījumā, §26. neierašanās tiesā, §27. soļi pret parādnieku, kas taisās bēgt, §28. viltotas naudas turēšana; §29. bigamija; §30. pārkāpumi pret pilsētas jurisdikciju; §31. aizkaršana ar darbiem tiesas priekšā; §32. nolamāšana; §33. svešas mantas aizturēšana; §34. parāda kalpība; §35. izvarošana; §36. laulības pārkāpšana; §37. pavedināšana; §38. amatnieki iegūst pilsētas tiesības; §39. musināšana un nemieriem; §40. pienākums turēt ūdeni nama priekšā; §41. neatļauta ieiešana svešā namā; §42. malkas, siena, augļu vai labības zagšana; §43. iemigušas sardzes sodīšana; §44. nama tēva modrība; §45. nepareizs svars un mērs; §46.sveša zirga piesavināšanās pilsētas ganībās; §47. aizdotu lietu atprasīšana; §48. netaisni spriedumi. Bez tam ievada vēstījumā teikts, ka bīskaps Alberts piešķīris pilsētnieku tiesības Rīgas namniekiem no paša Livonijas iekarošanas sākuma. [Starp 1227. un 1229.g.] - [120.-124.lpp.]

Paklausīdams Zobenbrāļu ordeņa mestra [Folkvīna] lūgumam, Romas ķeizars Frīdrichs II apstiprina visas zobenbrāļu tiesības un īpašumus, ko viņi likumīgā kārtā ieguvuši vai nākotnē iegūs no Livonijas un Leāles bīskapiem. Katānijā, 1227.g. janvārī. - [125.lpp.]

Dabūjis [no sava legāta Modenas bīskapa Viļuma] zināt, ka Visbijas vācu namnieki un Gotlandes gūdi nesen piedalījušies cīņās pret pagāniem un krieviem, lai aizstāvētu Lībijas un Igaunijas jaunkristītos, pāvests Honōrijs III ņem viņus un Visbijas pilsētu sv. Pēteŗa krēsla sevišķā aizsardzībā un aizliedz tos traucēt sāmu un citu tautu atgriešanas darbā. Romā, 1227.g. 17.janvārī. - [125.lpp.]

Ievērojot Brēmenes archibīskapa [Lipes Gerharda] sūdzību, ka viņa sufragāns Rīgas bīskaps [Alberts] neparādot viņam pienācīgo godu un paklausību, pāvests Grēgorijs IX uzdod trim Osnabrikas domkapitula locekļiem nopratināt abas puses un izšķirt šo lietu. Romā, 1227.g. 22.martā. - [125.-126.lpp.]

[Atkārtodams sava priekšgājēja Honōrija III 1225.g. 3.janvāra bullu] pāvests Gegorijs IX paziņo, ka jaunkristītie bauda Dieva bērnu brīvību un atrodas sv. Pēteŗa krēsla aizsardzībā. Romā, 1227.g. 5.maijā. - [126.lpp.]

Zobenbrāļu ordeņa mestram [Folkvīnam] adresētā bullā pāvests Grēgorijs IX apstiprina sava legāta, Modenas bīskapa [Viļuma] panākto [1226.g. 11.aprīļa] izlīgumu starp minēto ordeni no vienas puses, Livonijas bīskapu [Albertu], Rīgas baznīcas prāvestu [Jāni], Rīgas baznīcas vasaļu priekšstāvi Oldenburgas Burkardu un Rīgas namniekiem no otras puses par Livonijā iekarojamo zemju sadalīšanu trīs daļās. Romā, 1228.g. 23.janvārī. - [126.lpp.]

Paklausot Zobenbrāļu ordeņu lūgumam, pāvests Grēgorijs IX ziņo mestram [Folkvīnam], ka ņem savā un sv. Pēteŗa krēsla sevišķā aizsardzībā šī ordeņa brāļus un visu viņu mantu, ko tas jau valda vai likumīgā kārtā iegūs nākotnē. Romā, [1228. vai 1234.g.] 14.februārī. - [126.-127.lpp.]

I. Pleskavas un I. Naugardas laika grāmatas stāsta, ka Naugardas karalis Jaroslavs [Vsevolodovičs] atvedis savu kaŗa draudzi no Perejaslavļas un taisījies iet kaŗot ar rīdziniekiem. Kad pleskavieši to dabūjuši zināt, viņi nosūtījuši pie karaļa savu delegāciju un likuši viņam pateikt, ka noslēguši mieru ar rīdziniekiem, ko nodrošinājuši ar 40 ķīlniekiem, un ka nevēloties kaŗot, jo Cēsu un Otepää kaujās esot zaudējuši daudz kritušo un sagūstīto. To dzirdot, arī naugurdieši atteikušies piedalīties Jaroslava nodomātā kaŗa gājienā uz Vidzemi. [1228.g. augustā?] - [127.-128.lpp.]

Mazā Daugavgrīvas chronika stāsta, ka sv. Bernarda dienā kurši un zemgaļi iebrukuši šai klosterī un to nopostījuši. 1228.g. [20.augustā]. - [128.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX atļauj Sēlijas [un Zemgales] bīskapam [Lambertam] izraudzīt savam misijas darbam par palīgiem katoļu ticības sludināšanai Zemgalē vienu domkungu un vienu laicīgo brāli no katra premonstriešu ordeņa konventa Vācijā, neņemot vērā šo konventu ierunas. Perudžā, 1228.g. 11.decembrī. - [128.-129.lpp.]

Tā kā Somijas bīskaps [Toms] esot daudz somu piegriezis katoļu ticībai, ko kaimiņu krievi negribot pieļaut un tāpēc uzbrūkot jaunkristītiem, pāvests Grēgorijs IX uzdod Rīgas bīskapam [Albertam], Rīgas baznīcas prāvestam [Jānim] un Daugavgīvas klostera abatam [Robertam] gādāt, lai Livonijas tirgotāji pārtrauc visus tirdzniecības sakarus ar krieviem, kamēr pēdējie nav izbeiguši savus uzbrukumus jaunkristītiem. Perudžā, 1229.g. 23.janvārī. - [129.-130.lpp.]

[Pēc iepriekšējām sarunām, ko Smoļenskā veda] zobenbrālis Rolfs un smoļenskietis Toms, Smoļenskas kņazs Mstislavs Davidovičs savā [kā arī Polockas un Vitebskas valdnieku] vārdā sūta uz Rīgu bīskapu Jeremiju un simtnieku Panteleju tirdzniecības līguma slēgšanai ar Gotlandes un Rīgas latīņu [vācu, gūdu, lībju, latvju un citu katoļticīgo] tirgotājiem, pēc kam šī līguma [vecākā] Gotlandes recenzija tika ratificēta Visbijā, bet [jaunākā] Rīgas recenzija - Rīgā 1229.g. [martā vai aprīlī]. - [130.-137.lpp.]

Ievērojot to, ka Daugavgrīvas klosteŗa brāļi cieš no maizes trūkuma, jo viņu zemi ieslēdz smilšu kāpas, plaša jūŗa, lieli meži un neauglīgi virši, pirmais Sāmsalas bīskaps Gotfrīds, būdams vēl par šī klosteŗa abatu [1228.g. ?], dāvinājis Daugavgrīvas [cisterciešu ordeņa] brāļiem savā diēcēzē divus ciemus pēc pašu izvēles un piecus arklus zemes muižas dibināšanai. Šo dāvinājumu apliecinādams, minētā bīskapa fōgts Lodes Jānis paziņo, ka kopā ar diviem klosteŗa brāļiem, Ērmani un Jāni, apceļojis visu Vīku, kur tos ievedis divu igauņu ciemu valdījumā, bet par vietu muižas celšanai nevarējuši vienoties. Daugavgrīvā, 1229.g. 26.jūlijā. - [138.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apliecina, ka Jersikas karali Visvaldis dāvinājis Daugavrīvas klosterim kādu [Daugavas] salu un zemi šaipus Daugavas starp Līksnas upīti un [Stropu] ezeru [pie tagadējās Daugavpils]. Rīgā, 1230.g. - [138.-139.lpp.]

[Tā kā pēc bīskapa Alberta nāves 1229.g. 17.janvārī], atsaukdamies uz savām mētropolita tiesībām, Brēmenes archibīskaps iecēla par Rīgas bīskapu Brēmenes klēriķi Albertu [Zuerbēru], bet Rīgas domkapituls, izlietodams savas vēlēšanas tiesības, [vēlākais 17.aprīlī] uz vakanto bīskapa vietu izraudzīja Magdeburgas domkungu, premonstrieti Nikolaju, pie kam abas puses ar saviem prokurātoriem apellēja pie pāvesta Romā, Grēgorijs IX uzdeva savam Vācijas legātam, kardināldiakonam Otanam izšķirt šo lietu: vispirms likt priekšā abiem ievēlētiem atteikties un pašam iecelt Rīgas bīskapu; ja tas neizdotos, izmeklēt šo gadījumu; ja izrādītos, ka Brēmenes archibīskapam bija tiesība ordinēt Rīgas bīskapu, likt iesvētīt klēriķi Albertu, līdz ar to aizliedzot minētam archibīskapam turpmāk piesavināties mētropolita tiesības uz Livonijas baznīcām; ja turpretim klēriķa Alberta ievēlēšana būtu notikusi pret kanoniskām tiesībām, atcelt šīs vēlēšanas un pārbaudīt Rīgas domkapitula kandidāta Nikolaja ievēlēšanu, likumības gadījumā to apstiprināt un likt iesvētīt; bet ja pret abiem kandidātiem ir kādi kanoniski šķēršļi, atcelt abas vēlēšanas un par Rīgas bīskapu iecelt pavisam citu personu. Romā, 1230.g. 4.aprīlī. - [139.-140.lpp.]

Rīgas Māras baznīcas domkapituls, Zobenbrāļu ordenis, Rīgas rāte un krustneši apliecina, ka noslēguši miera derību ar [Austrum] kursas 9 vārdā nosauktiem kunga novadiem [ap Ventu un Abavu, Bandavas un Vanemā valstīs]: 1. uzņemdamies kristietības jūgu, kurši solās dot ikgadus no katra aram kumeļa pusbirkava rudzu un tikpat no katra ecējam kumeļa; tikai pusbirkavs rudzu jādod tam, kas ar un ecē ar vienu un to pašu zirgu; 2. kad vairs nedraudēs [bada] briesmas, viņi pieņems un apgādās rīdzinieku sūtītos baznīckungus; 3. kurši ļausies no viņiem kristīties un pieņems kristiešu tiesības, nekaitējot ar to savas kustamos un nekustamas mantas īpašuma tiesībām; 4. kuršiem jācīnās kopā ar rīdziniekiem pret Kristus ienaidniekiem. Rīgā, 1230.g. [starp 25.martu un 28.decembri]. - [140.-141.lpp.]

[Rīgas domkapitula izdarīto bīskapa vēlēšanu pārbaudīšanai] pāvesta legāta Otona ieceltais [un 1230.g. jūlijā uz Rīgu komandētais] vicelegāts [Lježas bīskapijas] Alnas [Aulnes] cisterciešu klosteŗa mūks Balduins [Baudouin, pēc tautības valonis] slēdz līgumu ar kuršu karali Lamiķi (Lammekinus) un [Rietum] kursas pagāniem no 14 vārdā nosauktiem kunga novadiem (kiligundām) abpus Ventai: 1. kurši solās kristīties, kā arī pieņemt un apgādāt vicelegāta sūtītos baznīckungus; 2. pāvesta ieceltam bīskapam un prelātiem viņiem ik gadus jādod tās pašas tiesas, kas pienākas maksāt Gotlandes gūdiem; 3. jāpiedalās aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem; 4. kuršus nepakļaus ne Dānijas, ne Zviedrijas karaļvalstīm, bet viņi paturēs mūžīgu brīvību, kamēr neatkritīs no katoļu ticības; 5. sevi, savas zemes un ķīlniekus viņi nodos vicelegātam priekš pāvesta, un divu gadu laikā paši ieradīsies pie viņa; 6. starplaikā viņi apņemas visās lietās paklausīt vicelegātam. [Daugavgrīvā vai Rīgā] 1230.g. 28.decembrī. - [141.-142.lpp.]

[Pāvesta vicelegāts, Alnas mūks] Balduīns slēdz līgumu ar [Austrum] - kuras 12 vārdā nosauktiem ciemiem ap Ventu [un Abavu] Bandavas un Vanemā valstīs: 1. kurši solās pieņemt un apgādāt vicelegāta ieceltos baznīckungus un ļausies no viņiem kristīties; 2. viņiem jādod pāvesta ieceltam bīskapam un prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas maksāt īstiem kristiešiem; 3. jāpiedalās aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem; 4. līgumu nodrošina ar ķīlniekiem. [Rīgā] 1231.g. 17.janvārī. - [142.-143.lpp.]

Rīgas pilsētas taisnošanās raksts pret pāvesta legāta Otona ieceltā vicelegāta [Alnas Balduīna] sūdzību: par spīti Rīgas namnieku sūtņiem Visbijā [1230.g. jūlijā] apzvērētam solījumam neaizkart Rīgas pilsētas īpašumus, Balduīns atņēmis rīdziniekiem viņu zemes Kursā, un apvainodams viņus pašas sazvērastībā pret savu dzīvību, Balduīns aizbēdzis uz Daugavgrīvu [§1], kur licis priekšā apmainīt agrākā pāvesta legāta [Modenas bīskapa Viļuma 1226.g. 11.aprīļa] dokumentu pret labāku, viņa paša izdotu, no kā rīdzinieki atteikušies [§2]; ka [1230.g.] līgumu ar kuršiem slēgusi nevien pilsēta, bet arī Māŗas baznīcas domkapituls un Zobenbrāļu ordenis, un ka šim līgumam arī Balduīns devis savu piekrišanu [§3 un §10]; ka [1231.g. 20.janvārī] krustnešu un namnieku sapulcē Rīgā Balduīns solījis atdot rīdziniekiem [Austrumkursas] ķīlniekus un atstāt šo lietu neizšķirtu līdz jaunā Rīgas bīskapa [Nikolaja] atbraukšanai, bet otrā dienā [21.janvārī] viņš kopā ar kuršu ķīlniekiem slepeni devies uz Daugavgrīvu, kurp rīdzinieki nosūtījuši trīs sūtņus jautāt, kāpēc Balduīns lauzis sapulcē doto solījumu [§4]; kuršu ķīlnieku aiz atriebības nodūris ar tuteni kāds pasaulnieks, kuŗa brāli [1228.g. 20.augustā] nogalinājuši kurši, apsēzdami Daugavgrīvas pili [§7]; uz Kursu sūtījuši svētniekus kā viņi [rīdzinieki], tā Rīgas domkapitulus un Zobenbrāļu ordenis reizē ar Balduīnu, lai kristītu pagānus. Starp šiem svētniekiem izcēlusies vārdu maiņa, kurā vieni apgalvojuši, ka kristība jāsaņem no viņiem, bet otri atkal pretējo [§8]; kad [pirms 2 gadiem] kuršu zemē izcēlies tāds bads, ka nebija ko ēst, tad [līgstot par palīdzību] tie cieši apsolījušies pēc 2 gadiem pieņemt svētniekus, tomēr tagad tie atteikušies no rīdzinieku misionāriem [§9]. [Rīgā, 1231.g. starp 21.janvāri un 9.augustu.] - [143.-146.lpp.]

Tā kā uz vakanto Rīgas bīskapa vietu Brēmenes archibīskaps ordinējis Brēmenes maģistru Albertu, bet Rīgas domkapituls ievēlējis Magdeburgas domkungu Nikolaju, tad pāvests Grēgorijs IX [1230.g. 4.aprīlī] uzdevis šo lietu nokārtot savam legātam kardināldiakonam Otonam [Baltam], kam tomēr nav izdevies panākt neviena kandidāta atteikšanos. Tāpēc izmeklējis šīs lietas apstākļus, Otons ieguvis pārliecību, ka Brēmenes archibīskapam ir gan tiesība ordinēt Rīgas bīskapu, bet to izdarot nav ievērota vispārīgā koncila noteiktā forma; turpretim domkunga [Nikolaja] ievēlēšana notikusi saskaņā ar baznīcas kanoniem, kāpēc arī viņš šīs vēlēšanas ir atzinis par spēkā esošām un apstiprinājis minēto domkungu par Rīgas bīskapu, kam arī pāvests dod savu piekrišanu un pavēl Brēmenes baznīcai šai lietā mūžīgi klusēt. Romā, 1231.g. 8.aprīlī. - [146.-147.lpp.]

[Sakarā ar jaunā Rīgas bīskapa Nikolaja kronēšanu Romā] pāvests Grēgorijs IX paziņo Māras baznīcas prāvestam un domkungiem Rīgā, ka ņem visus sv. Pēteŗa krēsla aizsardzībā un dod viņiem sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi, līdz ar to apstiprinot visus vārdā nosauktos domkapitula īpašumus Rīgā, Salaspilī, Ikšķilē, Krimuldā un Igaunijas Vīkā ar garīgām un laicīgām tiesībām - desmito tiesu, patronātu un tiesas varu, kā arī nosakot domkungu un bīskapa attiecības, jaunu locekļu uzņemšanas, prāvesta vēlēšanas, dievkalpojumu un apbedīšanas kārtību un piešķirot aziļa tiesības domkungu dzīvokļiem. Romā, 1231.g. 26.aprīlī. - [147.-150.lpp.]

[Jaunam bīskapam Nikolajam pēc kronēšanas Romā ierodoties Rīgā] pāvesta vecelegāts Alnas Balduīns ar rīdzinieku šķīrējtiesas spriedumu ir spiests pāvesta kuršu ķīlniekus izdot Rīgas bīskapam, kas sadala viņus un līdz ar to Kursu trīs līdzīgās daļās starp Rīgas baznīcu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas namniekiem; tāpat tiek sadalīti Mežotnes zemgaļu ķīlnieki [1231. g.jūlijā.] -[150.lpp.]

Atsaukdamies uz pāvesta legāta Modenas bīskapa [Viļuma1226.g. 11.aprīļa] lēmumu, Rīgas bīskaps Nikolajs izlēņo Rīgas namniekiem un viņu abēja dzimuma mantiniekiem to zemju trešdaļu, kas jau iekaŗotas [pēc 1226.g. maija] vai vēl tiks iegūtas Sāmsalā, Kursā un Zemgalē, izņemot Mežotni un Upmali, līdz ar visām laicīgām tiesībām, desmito tiesu un patronātu, pie kam pēc nodotā uzticības zvērasta pilsētas vārdā šo lēni [līdz ar sāmu, kuršu un zemgaļu ķīlnieku trešdaļu] saņēma 12 Rīgas rātes kungi, solīdamies aizstāvēt Rīgas pilsētu un bīskapiju pret visiem, izņemot ķeizarvalsti, un ar vasaļu uzticību kalpot Rīgas bīskapam kā savam lēņa kungam; ja nāves vai cita iemesla dēļ kāds no viņiem izstātos no rātes, tad vasaļos jāiestājas un uzticība jāzvērē viņa pēcniekam. Viss tas ir spēkā tikai Rīgas diēcēzes zemēs. [Rīgā] 1231.g. 9.augustā. - [150.-151.lpp.]

[Sakarā ar namnieku lēņu piešķiršanu Rīgas pilsētai 1231.g. 9.augustā] Rīgas bīskaps Nikolajs sevišķā žēlastības grāmatā nosaka paplašinātās lēņtiesiskās mantošanas kārtību kā vīriešu, tā sieviešu kārtas mantiniekiem. [1231.g. pēc 9.augusta.] - [151.152.lpp.]

Pamatodamies uz pāvesta legāta Modenas bīskapa Viļuma [1226.g. 15.marta] lēmumu, viņa laikā [1225.-26.g.] ieceltie rātes kungi, ar pilsētas soģi Albertu priekšgalā, nosaka Rīgas patrimōniālā apgabala izmantošanas kārtību: 1. visi, kam rāte ierāda zemi līdumu līšanai, bauda par savām pūlēm 8 brīvgadus; 2 šim laikam notekot, iekoptās zemes jāizmēra mansos (vācu hūfās), pa 30 morgeniem katrā, skaitot morgenā 40 reiz 10 mērnieku rūtes; 3 no katras veselas hūfas jāmaksā gruntsnoma pusvērdiņa sudraba, bet no pushūfas viena lote; 4. šos zemes gabalus gruntsnomnieki var novēlēt par dzimtu saviem bērniem un radiem, bet pārdot vienīgi Rīgas namniekiem; 5. arī visiem vecsaimniekiem savas brīvzemes jāizmēra un jānorobežo no pilsētas zemēm. Rīgā, 1232.g. - [152.-153.lpp.]

Vēlēdamies, lai viņam pakundzētās zemēs [Rīgas] tirgotāju kopai būtu tās pašas tiesības un brīvības, kādas viņiem bija Livonijas bīskapa Alberta un Modenas bīskapa [Viļuma] laikā, Saksijas hercogs Alberts atsvabina minētos tirgotājus no muitām un krasta tiesas. [Lībekā] 1232.g. - [153.-154.lpp.]

Pāvesta vicelegātam Alnas Baduīnam atrodoties Romā [1231./32.g. ziemā], zobenbrāļi iebrūk Kursā, posta un dedzina kuršu sētas un, pašus slepkavojot, nolaupa viņiem vicelegāta [1230.g. 28.decembrī un 1231.g. 17.janvārī] dotās un pāvesta Grēgorija IX [1232.g. 11.februārī] apstiprinātās brīvības grāmatas, lai pēc tam jaunkristītos kuršus nospiestu savā kalpībā. Kad [kuršu] pagānu sūtņi vairākkārt gribēja doties uz Romu, lai, noslēdzot līgumus ar kūriju, panāktu savas brīvības nodrošināšanu un pieņemtu katoļu ticību, zobenbrāļi vienmēr aizkavēja un piespieda pat no Gotlandes atgriezties atpakaļ. [1232.g.] - [154.lpp.]

Izteikdams atzinību [Alnas Balduīnam] par sekmīgo darbību līdzšinējā zemākā [vicelegāta] amatā, kad viņš legāta, kardināldiakona Otona [Baltā] deleģēts devies pāri jūŗām [uz Livoniju], lai līdzīgi balodim ar zaļu olīvkoka zaru nestu barbaru tautām atpestīšanu, piegriezdams vairākas [Kursas] provinces kristīgai ticībai, pāvests Grēgorijs IX [par spīti zobenbrāļu sūtņu pretdarbībai] personīgi kronē viņu par Zemgales bīskapu un ieceļ arī par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs, pilnvarodams viņu sodīt garīdzniekus, iecelt un atcelt abatus un citas amata personas, iesvētīt bīskapus un savaldīt nepaklausīgos ar viesiem baznīcas sodiem. Riētī, 1232.g. 29.janvārī. - [154.-155.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX uzdod savam legātam , Zemgales bīskapam [Balduīnam] pāvesta vārdā ņemt savā valdījumā tās Livonijas un Igaunijas jaunkristīto zemes, kam nav vēl noteiktu diēcēžu robežu. Riētī, 1232.g. 30.janvārī. - [155.-156.lpp.]

Sava legāta, Zemgales bīskapa [Balduīna] legācijas apgabala robežās pāvests Grēgorijs IX aizliedz visiem kristītiem bez šī legāta piekrišanas slēgt jebkādus līgumus ar turienes pagāniem vai krieviem par mieru un kunga tiesu. Riētī, 1232.g. 3.februārī. - [156.lpp.]

Aizrādot, ka katoļu baznīca Livonijā, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā vēl ir jauna un nabaga, pāvests Grēgorijs IX uzdod Zemgales bīskapam [Balduīnam] līdz sava mūža beigām pārvaldīt arī Kursu, līdz ar to atceļot [rīdzinieku noslēgtos] līgumus par šīs zemes sadalīšanu savā starpā. Riētī, 1232.g. 3.februārī. - [156.lpp.]

Neņemot vērā [1231.g. Alnas Balduīnam] uzspiesto [rīdzinieku] šķīrējtiesas spriedumu, ar kuŗu tie viņam atņēma ķīlniekus, zemes dalāmās grāmatas un citas lietas, pāvests Grēgorijs IX prasa no Rīgas bīskapa [Nikolaja], domkapitula, zobenbrāļiem un Rīgas namniekiem, lai viņi atsakās Romas baznīcai par labu no kuršu, zemgaļu, sāmu un citiem ķīlniekiem, nododot tos līdz ar attiecīgām provincēm pāvesta legātam, Zemgales bīskapam [Balduīnam]. Riētī, 1232.g. 3.februārī. - [157.lpp.]

Aizrādot, ka katoļu baznīca Livonijā, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā vēl ir jauna un nabaga, pāvests Grēgorijs IX uzdod savam legātam, Zemgales bīskapam [Balduīnam] rūpēties par jaunkristīto gara barību Rēveles, Virijas un citās Livonijas, Somijas un Igaunijas bīskapijās, kamēr tās ir vakantas vai viņu bīskapi atrodas prombūtnē. Riētī, 1232.g. 3.februārī. - [157.lpp.]

Paziņodams, ka iecēlis [Alnas] Balduīnu par Zemgales bīskapu un ar paša roku viņu iesvētījis, pāvests Grēgorijs IX uzdod Rīgas bīskapam [Nikolajam], domkapitulam, Rīgas namniekiem un zobenbrāļiem atdot minētam legātam Zemgali ar tās piederumiem un ķīlniekiem, neievērojot viņiem agrāk, kaut arī pāvesta vārdā [Modenas bīskapa Viļuma 1226.g. 11.aprīļa] dotās grāmatas par atgriezto vai katoļu ticībai vēl piegriežamo zemju sadalīšanu, - ne arī dāvinājumus, pārdevumus un atsavinājumus, ko izdarījis Lamberts, kuŗš kādreiz uzstājās kā Zemgales bīskaps, lai gan nelaiķa Rīgas bīskapam [Albertam] nebija tiesība iecelt bīskapus jau pastāvošās katedrāles baznīcās. Riētī, 1232.g. 4.februārī. - [158.lpp.]

Pāvestam Grēgorijam IX kļuvis zināms, ka Rīgas bīskaps [Nikolajs] kavējot katoļu ticības izplatīšanu Livonijā, pakļaudams savai kalpībai jaunkristītos [kuršus], kuriem [Alnas Balduīns], darbodamies tur par pārvesta legāta kardināldiākona Otona [Baltā] vietnieku, ticības labā ar Rīgas domkapitula, Rīgas namnieku un Zobenbrāļu ordeņa piekrišanu, Rīgas baznīcas vakances laikā, apsolījis brīvnieku stāvokli; bez tam Rīgas bīskaps piesavinājies garīgās tiesības arī citās zemēs, nedibina tur jaunas bīskapijas, neceļ baznīcas un negādā par desmitās tiesas ievākšanu; tāpēc pāvests ar rakstu piekodinājis Rīgas bīskapam atturēties no tādiem pārkāpumiem un uzdot savam legātam, Zemgales bīskapam [Balduīnam] savaldīt Rīgas bīskapu ar baznīcas sodiem, vajadzības gadījumā aicinot palīgā laicīgo varu, ja viņš neievērotu šos pāvesta aizrādījumus. Riētī, 1232.g. 5.februārī. - [158.-159.lpp.]

Paklausot Kursas jaunkristīto lūgumam, pāvests Grēgorijs IX apstiprina toreizējā vicelegāta, tagadējā legāta un Zemgales bīskapa Balduīna ar kuršiem [1230.g. 28.decembrī] noslēgto līgumu un nodrošina viņiem tajā paredzētās brīvības, līdz ar to atkārtodams šī līguma tekstu. Riētī, 1232.g. 11.februārī. - [159.-160.lpp.]

[Paklausot] Bandavas, Vanemā un Ventas jaunkristīto [lūgumam], pāvests Grēgorijs IX apstiprina sava vicelegāta Alnas Balduīna ar viņiem [1232.g. 17.janvārī] noslēgto līgumu. Riētī, 1232.g. 11.februārī. - [160.lpp.]

[56] Rīgas namnieku un 71 [ārzemju] tirgotāja strīdu par Kursas un Zemgales lēņiem un dalāmām zemēm Rīgas bīskaps Nikolajs kā šķīrējtiesnesis izspriež šādā kārtā: 1. [1231.g. 9.augustā bīskapa Nikolaja izlēņoto] Zemgales trešdaļu un [zemgaļu maksāto] kunga tiesu Rīgas namnieki atdod [ārzemju] tirgotājiem; 2. Kursas novadi šaipus Ventas joprojām paliek pie Rīgas diēcēzes, bet no namniekiem izlēņotās Kursas trešdaļas viņpus Ventas [ārzemju] tirgotāji dabū pusi; šīs 1/6 kuršu vēl nenomaksāto kunga tiesu viņi 1232.g. var izlietot Mežotnes pils uzturēšanai, bet turpmāk pēc sava ieskata; 3. tāpat Rīgas namnieki un [ārzemju] tirgotāji dalīs uz pusēm pārējās zemes, ko viņi kopīgi piegriezīs katoļu ticībai; 4.[ārzemju] tirgotāji cieši turēs Rīgas pilsētai doto [vasaļa] uzticības solījumu un pildīs [lēņa] gaitas, kopīgos kaŗa gājienos cīnīdamies nevis zem sava, bet Rīgas pilsētas karoga; tirgotāju kaŗavīriem jābūt labi apbruņotiem, un viņu nedrīkst būt mazāk par septiņdesmit vienu; 5. tirgotāji nedrīkst atsavināt minētos lēņus bez Rīgas namnieku [kā sava lēņa kunga] atļaujas; 6. kamēr [ārzemju] tirgotāji apsargā Mežotnes pili, viņiem nav jāsedz izdevumi ne [zemgaļu] ķīlnieku [uzturam], ne zemgaļu pagasta turēšanai sūtīto soģu uzņemšanai; 7. līdz ko tirgotāji nepildīs vairs garnizona dienestu Mežotnē, viņiem būs jāuztur zemgaļu ķīlnieku un nodokļu piedzinēju trešdaļa; turpretim citās zemēs viņiem šie izdevumi būs jāsedz samērā ar savu territōriālo kvoti. Rīgā, 1232.g. 16.februārī. - [160.-162.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs apliecina, ka uzaicinājis Rīgas namniekus sūtīt savus zvērinātos sinodes tiesā, bet viņi atbildējuši, ka vispirms jādabūjot Visbijas rātes piekrišana; ieradies Visbijā, bīskaps atsaucis pie sevi Rīgas rātes kungus un namniekus, kas [saziņā ar Visbijas rāti] pieņēmuši minēto priekšlikumu, bet ar nosacījumu, ka namniekiem pašiem ir tiesība no sava vidus vēlēt tādus neiebaidāmus un nenopērkamus vīrus, kas nenoslēps patiesību, bet par to viņus pēc tam nedrīkst vajāt. Visbijā, 1232.g. 6.maijā. - [163.-163.lpp.]

[Vācu ordeņa mestra Zalcas Ērmaņa atbalstīts] Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns panāk, ka Romas ķeizars Frīdrichs II zobenbrāļus savā un ķeizarvalsts aizsardzībā, atzīdams viņu tagadējos un nākošos territōriālos ieguvumus Lībijā, Latgalē, Sāmsalā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā, apsolīdams paturēt tos ķeizarvalsts rokās un nevienam citam neizlēņot tur tiesas kundzību, piedraudot zobenbrāļu tiesību pārkāpējiem ar 100 zelta mārciņu lielu naudas sodu. Melfijā, 1232.g. septembrī. - [163.-164.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX atkārto sava priekšteča Honōrija III 1222.g. bullu, ar ko soģiem un tiesnešiem aizliedz uzspiest apsūdzētiem Livonijas jaunkristītiem karstas dzelzs pārbaudījumu. Romā, 1232.g. 8.septembrī. - [164.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX ziņo savam legātam, Zemgales bīskapam [Balduīnam], ka atļauj viņam legācijas laikā iesvētīt Livonijas kanoniski ievēlētos bīskapus. Romā, 1233.g. 15.aprīlī (?). - [164.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX paziņo Zemgales bīskapam [Balduīnam] un kapitulam [Mežotnē], ka ņem viņus savā aizsardzībā un dod minētam kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi. Romā, 1233.g. 20.aprīlī. - [165.lpp.]

Rīgas pilsēta un tās 70 vasaļi, [ārzemju] tirgotāji, atsakās pāvesta legātam Balduīnam par labu no savas tiesībām un Zemgali un Kursu. Rīgā, 1233.g. 30.jūlijā. - [165.lpp.]

Pāvesta legāts Balduīns piešķir saviem vasaļiem lēņus Zemgalē, ieceļ Mežotnes domkapitulam prāvestu un novieto tur krustnešu garnizonu. [1233.g. pēc 30.jūlija ?] - [165.lpp.]

Ieradies Ziemeļigaunijā, pāvesta legāts [Alnas] Balduīns vispirms nodrošina sev Jervas, Vīkas un Virijas igauņu, kā arī vasaļu draudzību, pēc tam prasa nodod pāvestam baznīcas valsts dibināšanai Rēveli ar tās pilīm un Hariju; ordeņa vasaļi izpilda šo prasību un dod legātam uzticības zvērastu pāvesta vārdā, bet zobenbrāļi atsakās nodot savu pili un izduŗ acis pāvesta vasalim Leuderam; lai gan šķīrējtiesas spriedumu par šīs pils nodošanu legātam paraksta un apzvērē ordeņa mestrs Folkvīns, zobenbrāļi tam pretojas, iemet mestru uz trim mēnešiem cietumā un brāļa Jāņa Zēlicha vadībā Rēveles domkalnā uzbrūk pāvesta vasaļiem un namniekiem, sakauj tos, vajā bēgošos arī dombaznīcā, kur altāŗa priekšā nogalina vairākus pāvesta piekritējus, igauņu iebaidīšanai samet viņu līķus kaudzē un aizliedz apbedīt, bet pārējos sagūsta un tikai vēlāk atbrīvo pret augstu līdzības naudu, pēc tam apliekot ar lieliem nodokļiem arī igauņus, bet pāvestam uzticīgos vasaļus padzenot no viņu zemēm. [1233.g. augustā un septembra sākumā.] - [165.-166.lpp.]

[Pēc 1233.g. augusta kaujām ar zobenbrāļiem Rēveles domkalnā] pāvesta legāts Balduīns sasauc Rīgā provinces koncilu, kas apkrauj ar baznīcas lāstiem un citiem sodiem vainīgos zobenbrāļus, atstādina viņus no amatiem, degradē un atņem beneficijus. [1233.g. rudenī.] -[166.lpp.]

[Pēc 1233.g. augusta uzvarām par pāvesta vasaļiem Rēveles domkalnā] zobenbrāļi vajā legāta Balduīna piekritējus arī Vidzemē: izlaupa Rīgas domkapitula ciemus, nogalina šo ciemu ļaudis [latgaļus un lībjus], padzen dažus Rīgas baznīcas vasaļus [Straupes Dīriķi], citiem uzliek lielus naudas sodus [agrākā Rīgas bīskapa Alberta brālim, bruņiniekam Jānim Bokeshovedam], noposta Daugavgrīvas klosteŗa ciemus un lauku īpašumus, sagūsta un spīdzina šī klosteŗa brāļus un nogalina kādu klosteŗa vergu. [1233.g. rudenī un ziemā.] - [166.lpp.]

Rīgas bīskaps Nikolajs, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un Rīgas rāte kopā ar namniekiem ziņo, ka viņu meslu kundzībai pakļautā Sāmsalā viņi līdz šim [1227.-33.g.] likuši saviem pagasta turētājiem kopīgi ievākt kunga tiesu no sāmiem un pēc tam sadalījuši to līdzīgi savā starpā, bet tagad uzdevuši vīriem, kas pazīst šīs zemes stāvokli, laimējot sadalīt salu trīs vienādās daļās, lai katrs savā daļā ar saviem meslotājiem ievāktu vaku un pārvaldītu to pēc sava prāta. Visi trīs līguma slēdzēji solās viens otram palīdzēt, sevišķi tad, ja sāmi saceltos pret saviem zemes kungiem. Rīgā, [1233.g.] 20.decembrī. - [166.-167.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX ziņo Zemgales bīskapam [Balduīnam], ka par legātu Livonijā, Prūsijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā tiks iecelts agrākais Modenas bīskaps Viļums, līdz ar to atlaizdams viņu pašu no legāta amata un pavēlēdams būt paklausīgam savam pēctecim. Romā, 1234.g. 9.februārī. - [167.-168.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX ziņo Zemgales bīskapam [Balduīnam], ka viņa legācijas laiks ir beidzies, un aizliedz turpmāk izpildīt ar šo amatu saistītos pienākumus. Romā, 1234.g. 9.februārī. - [168.lpp.]

Tā kā daži tīkojot pakļaut savai varai un pat pilnīgi iznīcināt Lībekas ostu, no kurienes vislabāk varot krustnešus nosūtīt uz Livoniju, tad pāvests Grēgorijs IX ziņo Lībekas diēcēzei, ka ņem savā un sv. Pēteŗa krēsla aizsardzībā šo ostu, turienes krustnešus un jūrniekus, kamēr viņi atrodas Kristus dienestā. Romā, 1234.g. 15.februārī. - [168.-169.lpp.]

Livonijas, Prūsijas, Gotlandes, Somijas, Igaunijas, Zemgales, Kursas un citu [Baltijas jūŗas] misijas novadu kristītiem adresētā bullā pāvests Grēgorijs IX paziņo, ka otrreiz pie viņiem par legātu tiek sūtīts nopelniem bagātais Viļums, kas tāpēc atteicies no Modenas bīskapa amata, lai ar visplašākām pilnvarām darbotos katoļu misijas laukā, līdz ar to atbrīvodams Zemgales bīskapu [Balduīnu] no līdzšinējā legāta amata. Romā, 1234.g. 21.februārī. - [169.-170.lpp.]

Pāvesta legāts un Zemgales bīskaps Balduīns apliecina, ka izbeidzot strīdu starp legātu un Rīgas pilsētu, pēdējā atteikusies legātam par labu no savām tiesībām uz Zemgali un Kursu un to pašu darījuši 70 Rīgas pilsētas vasaļi - [ārzemju tirgotāji], kas noticis publiski Rīgā, 1233.g. 30.jūlijā. Toties Rīga patur visas tiesības uz pilsētas patrimōniālā apgabala robežām [ar Zemgali], kā tās noteiktas agrākā pāvesta legāta, Modenas bīskapa Viļuma [1225.g. decembŗa] spriedumā bijušā Zemgales bīskapa nelaiķa Lamberta un Rīgas namnieku lietā. Rīgā, 1234.g. 11.martā. - [170.-171.lpp.]

[Kad Rīgas pilsēta 1233.g. 30.jūlijā bija atteikusies no savām tiesībām uz Kursu un Zemgali] Rīgas namnieku kopa lūdza atjaunot viņas 56 namniekiem [pēc 1231.g. 9.augusta pilsētas piešķirtos] lēņus Kursā, kam pāvesta legāts, Zemgales bīskaps Baluīns arī piekrita, saziņā ar Saksijas hercoga [Alberta] pilnvarnieku Dīriķi, izlēņodams katram no minētiem 56 namniekiem 25 arklus [agrākā pilsētas] trešdaļā šaipus Ventas un [pēc 1232.g. 16.februāŗa lēmuma pilsētai atstātā] sestdaļā viņpus Ventas pēc tā arklu vērtējuma, ko [kuršu zemes vecajie izdarīja] pirms 20 gadiem. Šos arklus Rīgas namnieki valdīs ar desmito tiesu un tām pašām tiesībām, kas tiks piešķirtas citiem Kursas vasaļiem, paturot legāta rokās vienīgi augstāko tiesas varu un neaizskaŗot minēto novadu jaunkristīto brīvību, ko [ar 1230.g. 28.decembŗa un 1231.g. 17.janvāŗa līgumiem] viņiem nodrošinājis Balduīns kā kardināldiakona Otona [Baltā] vietnieks un pēc tam [1232.g. 11.februārī] apstiprinājis pāvests; tāpat paliek spēkā baznīcām piešķirtie ziedojumi un piecu vasaļu lēņi, katrs pa 25 arkliem; arī baznīckungu sieciņi no [kuršu maksātās] desmitās tiesas paliek neaizkarti atsevišķās draudzēs, kuŗu robežas tiks turpmāk nospraustas. Minētiem 56 namniekiem jāiet lēņa gaitās, palīdzot Balduīnam celt pili, aizsargājot to un Kursu, kā arī piedaloties [tiesā] ar savu padomu. Kamēr atsevišķiem leimaņiem nebūs ierādīti viņu lēņa novadi, katrs no tiem saņems piecdesmitsesto daļu no zemes kunga tiesas [ko kurši maksā Balduīnam] no šaipus Ventas trešdaļas un Pārventas novadu sestdaļas; ja ierādot lēņa arklu izrādīsies par maz minēto novadu trešdaļā un sestdaļā, iztrūkumu segs Balduīns kādā citā Kursas daļā. Rīgā, 1234.g. 1.aprīlī. - [171.-172.lpp.]

Pāvesta legāts un Zemgales bīskaps Balduīns izlēņo Rīgas sv. Pēteŗa baznīcai viņas plebāna Jordāna personā 25 arklus zemes Kursā, Ladzes pils tiesā (kastellatūrā), pēc tā [zemes vecaju izdarītā] arklu novērtējuma, kas bija pirms divdesmit gadiem, līdz ar desmito tiesu un visām tiesībām, izņemot augstāko tiesas varu un neaizskaŗot jaunkristīto kuršu brīvību, kā tā tuvāk noteikta viņu līgumos. Rīgā, 1234.g. 27.aprīlī. - [173.lpp.]

Izpildot pāvesta legāta Viļuma vēlēšanos, Rīgas bīskaps Nikolajs dāvina dominikāņu ordeņa brāļiem savu mūŗa pili līdz ar piederīgiem gruntsgabaliem, kas atrodas Vecpilsētā pie Rīdziņas, bet ar nosacījumu, ka apdāvinātie tur apmetas uz dzīvi, lai Livonijā un kaimiņu zemēs sludinātu kristietību. [Rīgā] 1234.g. 8.septembrī. - [173.-174.lpp.]

Dabūjis zināt par Rīgas bīskapa [Nikolaja], Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas namnieku nodarītām neskaitāmām patvarībām un lieliem zaudējumiem Zemgales bīskapam Balduīnam viņa legācijas laikā un jaunkristītiem, kam viņi ar varu atņēmuši zemi, lauku īpašumus un citu mantu, aizkardami sv. Pēteŗa krēsla tiesības, pāvests Grēgorijs IX uzdod Leales bīskapam [Ērmanim], kā arī Tērbatas un Rīgas dombaznīcu prāvestiem aicināt ierasties kā apsūdzētiem Romā pie pāvesta, vēlākais līdz 1235.g. 8.septembrim, Rīgas bīskapu personīgi, bet Rīgas namniekus un zobenbrāļus caur pilnvarniekiem, lai tie atbildētu uz pievienoto sūdzības rakstu; tad pat jāierodas arī pašiem adresātiem un piedraudot ar baznīcas sodiem jāpiespiež ierasties arī visām pārējām pielikumā minētām personām kā lieciniekiem. Perudžā, 1234.g. 20.novembrī. - [174.-175.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX aicina savā priekšā uz Romu [ne vēlāk par 1235.g. 8.septembri] kā apsūdzētos: Rīgas bīskapu Nikolaju, lai astoņos punktos [§1-8] atbildētu uz Zemgales bīskapa Balduīna apsūdzību; Livonijas zobenbrāļu ordeni, lai četrdesmit punktos (§9-45, 47-49) atbildētu tam pašam sūdzētājam; Rīgas pilsētu, lai atbildētu divos punktos (§2 un 46) un vēl kādas 19 vārdā nosauktas ordeņa amata personas un svētniekus (§50-52), ko Rīgas provinces koncilis (1233.g. rudenī) jau bija atstādinājis no amata vai degradējis; personīgi jāierodas arī Rīgas bīskapam, bet zobenbrāļu ordenim un Rīgas pilsētai jāsūta savi pilnvarnieki. Prāvā kā liecinieki izaicināti 17 Livonijas garīdznieki, starp tiem arī Latviešu Indriķa chronikas autors, Rubenes baznīckungs Indriķis. [Perudžā, 1234.g. 20.novembrī.] - [175.-181.lpp.]

Cildinot Rīgas rātes kungus un namniekus, kuŗi atdevuši Sāmsalas bīskapam [dominikānietim Indriķim] pusi no savas kunga tiesas, kas tiem pienākas no Sāmsalas trešdaļas, pāvesta legāts Viļums apstiprina rīdzinieku tiesības uz kunga tiesas otru pusi ar nosacījumu: ja minētais bīskaps vai viņa vārdā kāds cits mēģinātu apstrīdēt šo rīdzinieku tiesību uz Sāmsalas vakas sestdaļu, tad minētā nodevu cesija uzskatāma par spēkā neesošu. Daugavgrīvā, 1235.g. 7.aprīlī. - [181.-182.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX uzdod savam legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam gādāt, lai Brēmenes baznīcas provinces, kā arī Magdeburgas, Havelbergas, Brandenburgas, Verdenes, Mindenes, Paderbornas diēcēžu un Gotlandes krustneši tiktu uzaicināti doties uz Livoniju, Zemgali, Kursu un Igauniju, lai tur izplatītu katoļu ticību un aizsargātu jaunkristītos pret pagāniem, pie kam tie, kas šais zemēs kalpos Dievam vismaz vienu gadu, saņems tās pašas atlaižas, kas paredzētas Svētās zemes braucējiem. Bez tam legātam jārūpējas, lai Livonijas jaunkristītie bauda savu brīvību, lai tiek celtas un apgādātas baznīcas, lai netiek piešķirti desmitās tiesas lēņi, nenotiek zemes dalīšana bez pāvesta piekrišanas un lai bīskapi, ordenis, rīdzinieki un ar pilīm jau aizsargātie jaunkristītie, aicinot palīgā krustnešus, ceļ pilis tais jaunkristīto novados, kuŗus apdraud pagāni. Viterbo, 1236.g. 16.februārī. - [182.-183.lpp.]

Zemgales bīskapa [Balduīna] sūdzību pret Rīgas bīskapu [Nikolaju], Tērbatas [Leales] bīskapu [Ērmani], Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu, pāvests Grēgorijs IX bija uzdevis izmeklēt savam legātam, agrākam Modes bīskapam Viļumam, kas noklausījies apsūdzību, atbildes un liecības, kā arī ievācis ziņas par Livonijas stāvokli, baznīcām, draudzēm, desmito tiesu un tās izlēņošanu, jaunkristīto apspiešanu un kalpināšanu - par visu to referējis pāvestam, kuŗš pēc visa tā dod savu spriedumu Balduīna [1234.g. 20.novembra] sūdzības lietā: 1. zobenbrāļu ordenim jānodod legāta Viļuma rokās Romas baznīcas vārdā Rēveles pils kā arī pati Rēvele, Harija, Virija un Jerva; 2. zobenbrāļiem jāatdod Rēveles domkalna [1233.g. augusta] kaujā nogalinātiem nolaupītās mantas un sagūstītiem izspiestā līdzības nauda kā arī jāuzceļ nopostītās pāvesta pilis Agelinde un Goldenbeka, līdz ar to atsaucot šais zemēs izdotos [ordeņa] lēņus; 3. Rīgas bīskapam jāatsakās no trim draudzēm Vīkā un Sāmsalas sestdaļas, tāpat rīdziniekiem no savas Sāmsalas sestdaļas Sāmsalas bīskapam [Indriķim] par labu; 4. draudžu baznīcām visās diēcēzēs jāsaņem desmitās tiesas trešdaļa un, ceļot tur vajadzīgās baznīcas, katram baznīckungam jāpiešķir desmit mārkas ienākumu; 5. jaunkristītiem jāpilda draudzes locekļu pienākumi, bet garīgās un baznīcas lietās viņus var tiesāt vienīgi vietējais bīskaps; lai apspiešanas dēļ viņi neatkristu no kristietības, no viņiem var prasīt vienīgi piedalīšanos kaŗa gaitās un zemes aizstāvībā, bet to pašu ar mēru; 6. visās laicīgās lietās, kas nepiekrīt baznīcas tiesai, viņi tiesājami laicīgā [soģa] tiesā, kuŗas spriedumu var pārsūdzēt bīskapam, un tas nedrīkst atļaut nodarīt viņiem netaisnību; 7. jaunkristītie var paturēt savas pagānu laiku sievas, bet precoties pēc kristīšanas jāievēro kanoniskie priekšraksti; 8. bīskapiem jāatsauc visi desmitās tiesas lēņi; 9. bīskapi un citi prelāti var saņemt zemes kunga regālijas tikai no pāvesta legātiem, bet ne no laicīgām personām; 10. šī sprieduma izpildīšana tiek uzdota lagātam Viļumam. Viterbo, 1236.g. 23.februārī. - [183.-185.lpp.]

Vecākā Livonijas atskaņu chronika stāsta par vācu krustnešu, Pleskavas krievu un zobenbrāļu iesaukto igauņu, lībju un latgaļu kaŗaspēka gājienu pret Lietavu, pie kam kādā purvainā vietā pie Saules [Vecsaules?] leiši un zemgaļi pilnīgi iznīcina ordeņa spēkus: uz kaujas lauka paliek 48 zobenbrāļi un daudz krustnešu, kā arī krīt pats ordeņa mestrs Folkvīns. [1236.g. 22.septembrī.] - [185.-188.lpp.]

I. Naugardas laika grāmata stāsta par 200 Pleskavas krievu piedalīšanos [Saules] kaujā pret leišiem, pie kam no kaujas atgriezies tikai katrs desmitais vīrs. [1236.g. 22.septembrī] - [188.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX ziņo Daugavgrīvas cisterciešu klosteŗa abatam un konventam, ka izpildot viņu lūgumu ņem savā un sv. Pēteŗa krēsla aizsardzībā šo klosteri, viņa brāļus un īpašumus kā Livonijā, tā [Meklenburgā]. Viterbo, 1236.g. 23.decembrī. - [188.-189.lpp.]

Atsaukdamies uz Romas ķeizara Frīdricha II [1220.g. ediktu] par katoļu baznīcai naidīgu [pilsētas] statūtu atcelšanu, pāvesta legāts, agrākais Modenas bīskaps Viļums liek izsludināt Rīgā un Rēvelē, ka vairs nav spēkā Livonijas un Igaunijas [pilsētu] noteikumi, kas vāciem un nevāciem aizliedza novēlēt - starp dzīvajiem vai nāves gadījumam - baznīcai savus nekustamos īpašumus, piedraudot minētā ķeizara likuma pārkāpējam ar baznīcas sodiem. Rēvelē, 1237.g. - [189.lpp.]

Vācu ordeņa virsmestra [1274.-82.g.] Heldrunges Hartmaņa vēstījums par Livonijas zobenbrāļu ordeņa apvienošanos ar Vācu bruņinieku ordeni: paklausīdams zobenbrāļu mestra Folkvīna lūgumam, Vācu ordeņa mestrs Zalca [1235.g.] nosūtīja uz Livoniju divus sūtņus - Altenburgas komturu Ernfrīdu un Nēgelštetes komturu Arnoldu iepazīties ar Livonijas apstākļiem; [pēc 1236.g. 30.marta], kad ledus bija izgājis, tie devās atpakaļ uz Prūsiju un viņiem brauca līdz trīs zobenbrāļu sūtņi - Cēsu komturs Reimonds, Jānis Zēligs un Magdeburgas Jānis. Virsmests bija aizceļojis uz Itāliju pie ķeizara [Frīdriha II], bet viņa vietnieks Etingenas Ludvigs sasauca 70 ordeņa brāļus kapitulā, kur abi Vācu ordeņa sūtņi ziņoja par savu ceļojumu. Altenburgas komturs deva sliktu atsauksmi par zobenbrāļiem, jo tie esot patvarīgi, necienot paši savu ordeni un prasot galvojumu, ka viņus neizraidīšot no Livonijas; turpretim otrs sūtnis izteica cerību, ka uzņemti Vācu ordenī zobenbrāļi sākšot laboties; kapituls nolēma dot šo jautājumu izšķirt virsmestram. Pēc tam Etingenas Ludvigs kopā ar dažiem citiem ordeņa pavēlniekiem [1237.g. sākumā] devās pie virsmestra uz Vīni. Zalca bij par abu ordeņu apvienošanu, bet lai panāktu pāvesta [Grēgoija IX] piekrišanu [1237.g. aprīlī] aizceļoja no Vīnes uz Viterbo. Tur no Livonijas ieradās arī zobenbrālis Gerlaks Rufs ar ziņu par mestra Folkvīna nāvi un zobenbrāļu iznīcināšanu [1236.g. 22.septembrī] Saules kaujā. Pāvests kavējās šo lietu izšķirt, jo viņa galmā bija ieradušies Dānijas karaļa [Valdemāra II] sūtņi, kas prasīja, lai ordenis atdod Dānijai Rēveli. Beidzot notika vienošanās, un [1237.g. 12.? maijā] Grēgorijs IX Viterbō pilsētā izdarīja zobenbrāļu inkorporāciju Vācu ordenī: zobenbrāļu sūtņi novilka savu agrāko tērpu un uzģērba Vācu ordeņa balto mēteli ar melnu krustu. Pēc tam virsmestrs lika nosūtīt uz Livoniju 60 Vācu ordeņa brāļus un iecēla par Livonijas mestru Ērmani Balku, kas ieradies Livonijā paziņoja zobenbrāļiem, ka Rēvele tiks atdota Dānijai. Par to zobenbrāļi tā sadusmojās, ka Balks bij spiests atstāt Livoniju un viņa vietā par mestru nāca Griningas Dīriķis. [1235.-38.g.] - [189.-192.lpp.]

Dusburgas Pēteŗa chronika stāsta par zobenbrāļu ordeņa inkorporāciju Vācu bruņinieku ordenī. [1236.-1237.g.] - [193.lpp.]

Vartbergas Ērmaņa chronika stāsta stāsta par zobenbrāļu ordeņa inkorporāciju Vācu bruņinieku ordenī. [1236.-1237.g.] - [193.-194.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX paziņo Livonijas zobenbrāļu ordeņa mestram un brāļiem par šī ordeņa apvienošanos ar Vācu ordeni. Viterbo, 1237.g. 12.maijā. - [194.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX paziņo Vācu ordeņa mestram Ērmanim par abu ordeņu apvienošanos. Viterbo, 1237.g. 13.maijā. - [194.lpp.]

Pāvests Grēgorijs IX paziņo savam legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam to pašu. Viterbo, 1237.g. 14.maijā. - [194.lpp.]

Tā kā Livonijas zobenbrāļu ordeņa mestrs [Folkvīns] un viņa brāļi vairākkārt ar sūtņiem un īpašām grāmatām griezušies pie Vācu bruņinieku ordeņa ar virsmestra [Zalcas Ērmaņa], lai tas viņus uzņemtu savā ordenī, un beidzot - pēc lielās nelaimes, kad [1236.g. 22.septembrī Saules kaujā] pagānu nodevības dēļ tika nogalināts zobenbrāļu mestrs, 50 ordeņa brāļi un daudzi krustneši - to pašu no pāvesta lūguši ne vien zobenbrāļi, bet arī Rīgas bīskaps [Nikolajs], Tērbatas - [Ērmanis] un Sāmsalas [Indriķis], kāpēc Grēgorijs IX ar šo paziņo minētiem bīskapiem, ka apstiprina zobenbrāļu apvienošanos ar Vācu ordeni, līdz ar to nosakot: 1. Vācu ordeņa brāļi Livonijā, tāpat kā līdz šim zobenbrāļi, būs pakļauti diēcēzes bīskapu tiesas varai; 2. viņiem Livonijā jāievēro visi līdzšinējie un turpmākie pāvesta noteikumi par baznīcām, jaunkristīto brīvību un zemes stāvokli; 3. Livonija paliek sv. Pēteŗa īpašums, un neviens nedrīkst to pakļaut kādai citai kundzībai; 4 savu spēku nezaudē tiesības, ko pāvests piešķīris Vācu ordenim pirms apvienošanās. Viterbo, 1237.g. 14.maijā. - [194.-196.lpp.]

Atsaukdamies uz pāvesta Grēgorija IX 1234.g. 28.februāŗa bullu, kas atļauj viņa legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam apvienot un sadalīt Livonijas bīskapijas, minētais legāts - [ar Rīgas (?) bīskapa Nikolaja], Tērbatas bīskapa [Ērmaņa] un vakantās Zemgales bīskapijas prāvesta [Heidenreicha] piekrišanu - nosaka šo trīs bīskapiju robežas zemgaļu un kuršu zemēs: 1. Rīgas diēcēzē ietilpst apgabals starp Daugavu, jūŗu un Ventu līdz Abavas ietekai, tālāk pa Abavu uz augšu līdz tās iztekai, bet no turienes taisnā līnijā līdz Kokneses pilij, neaizkarot Rīgas patromōniālā apgabala robežas, kā tās noteiktas [1226.g. 15.marta] robežu grāmatā; 2. Kursas bīskapijā ietilpst apgabals starp Nemunu un Ventu līdz Lietuvai kā arī novadi starp Abavu, Ventu un Zemgales robežām; 3. Zemgales diēcēzē paliek visa pārējā Zemgale un nekuršu novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Vilijai [Nieriz], bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku. Rīgā, 1237.g. [17.septembrī]. - [196.-197.lpp.]

[Vakantās] Zemgales bīskapijas domkapituls un prāvests [Heidenreichs] apliecina, ka piekrīt pāvesta legāta, Modenas bīskapa Viļuma nospraustām Rīgas diēcēzes robežām pāri Daugavai, nosakot tās starp Daugavu, Ventu, Abavu un no Abavas iztekas taisnā līnijā uz Kokneses pili, bet ar nosacījumu, ka Zemgales diēcēzei šie zaudējumi jāatlīdzina no kaimiņu zemju piegriezumiem, un Rīgas bīskapam jāpabalsta Zemgales domkapitula tagadējie locekļi ar pārtiku un apģērbu. Rīgā, 1237.g. 17.septembrī. - [197.lpp.]

Ievietots: 10.01.2003.

Papildināts: 11.02.2003.

HISTORIA.LV