[1940.gada 21.jūlijā]
__________________________________________________________________

Ļoti cienījamie Saeimas deputāti! Jaunās Latvijas republikas demokrātiskā valdība, pārņemot valsts vadību savās rokās š.g. 21.jūnijā, par savu pirmo pienākumu uzskatīja brīvības atdošanu tiem daudzajiem pilsoņiem, kas, cīnoties par darba tautas brīvību un neatkarību, vissmagāk izjuta vecās valdības spaidus un bija nokļuvuši aiz cietuma smagajām durvīm. Jaunās valdības pirmais darbs bija amnestijas likuma pieņemšana un tā izdošana. Šis likums stājās spēkā jaunās valdības darbības pirmajā dienā, un tai pašā dienā valdība šo likumu pilnā mērā arī izveda dzīvē.

Tālākais valdības solis bija - pavalstniecības atdošana tiem pilsoņiem, kam vecā valdība bija to atņēmusi aiz politiskiem iemesliem un kas daudzus gadus bija spiesti klīst pa plašo pasauli, nevarēdami piedalīties savas dzimtenes dzīves veidošanā.

Tanī pašā laikā valdība steidzās uzlabot darbaļaužu stāvokli un šai nolūkā pieņēma likumu par strādnieku materiālā stāvokļa uzlabošanu, paceļot izpeļņu tām kategorijām, kam bija mazāka izpeļņa. Zemākajām kategorijām algas pacēla par 15-20% un līdz ar to noteica zemāko atalgojumu, par kādu mazāku nevar maksāt. Sabiedrisko lietu ministrs š.g. 28.jūnijā izdeva likumu par algu paaugstināšanu arī ierēdņiem.

Bija nepieciešami uzlabot arī zemāko kategoriju ierēdņu dzīves apstākļus, tāpēc 12.jūlijā valdība pieņēma pārgrozījumus noteikumos par valsts darbinieku atalgojumu, paaugstinot civilo un kara resoru zemāko kategoriju darbinieku algas un nosakot zemākās kategorijas algu ne mazāku par Ls 100 mēnesī.

Tā kā vecā valdība 1939.g. maijā bija grozījusi likumu par darba laiku, neattiecinot to vairs uz vasaras sezonas strādniekiem, kas nodarbināti ķieģeļnīcās, kaļķu cepļos, kūdras fabrikās, ēku un ceļu būvēs, atraujot šai strādnieku masai pienācīgo darba un atpūtas laika aizsardzību, jaunā valdība turēja par savu pienākumu šo netaisnību novērst un 27.jūnijā ar pārgrozījumu likumā par darba laiku atjaunoja iepriekšminētajos darbos 8 st. darba dienu līdz ar visām tiesībām, kādas strādniekiem no tā izriet.

Lai dotu strādniecībai iespēju sekmēt valdības darbību un demokratizēt pārvaldes sistēmu algotā darbaspēka nodarbinātības laukā un lai sekmētu algoto darbinieku ekonomisko un kulturālo interešu aizstāvēšanu, kā arī lai veicinātu rūpniecības, amatniecības, tirdzniecības, būvniecības, transporta un lauksaimniecības normālu izveidošanos, valdība 26.jūnijā izdeva likumu par strādnieku komitejām visos uzņēmumos un darba vietās. Reizē ar to Sabiedrisko lietu ministrija nodeva arodbiedrības pašu strādnieku rokās.

Turpinot darba attiecību kārtošanu, valdība ar 4.jūlija likumu likvidēja Latvijas Darba centrāli kā lieku un strādniecībai nepieņemamu vecā režīma iestādījumu. Uz brīvprātīgām darba grupām valdība attiecināja likumu par uzgaides piemaksām un nodrošināja šo grupu dalībniekiem ārstēšanos slimokasēs.

Lai vēl jūtamāk izlīdzinātu dažādu sociālo šķiru līdz šim pastāvējušo materiālā līmeņa neattaisnojamo nevienādību, valdība 9.jūlijā pieņēma pārgrozījumu pensiju likuma I daļā, nosakot, ka pensija aprēķināma ne augstāk kā no valsts civildienesta I kategorijas 1.pakāpes algas, attiecinot šo pārgrozījumu arī uz pensijām, kas piešķirtas priekš šā pārgrozījuma spēkā stāšanās.

Ievērojot, ka tagadējos jaunajos valsts apstākļos militārā aizsargu organizācija zaudējusi savu agrāko nozīmi, un vispār atzīstot par nepieciešamu visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas Tautas armiju, valdība 8.jūlijā pieņēma likumu par aizsargu organizācijas likvidāciju.

Lai Latvijas armiju izveidotu par īstu tautas armiju, kas sadarbībā ar draudzīgo Padomju Savienības vareno Sarkano Armiju spētu pildīt valsts aizsardzības uzdevumus, tāpat augstas militāras disciplīnas stiprināšanai un visu karavīru organizētībai, valdība 4.jūlijā pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā. Miera un kārtības uzturēšanai valstī valdība ir nodibinājusi policijas palīgdienestu, ko izpilda pašu iedzīvotāju izraudzītie pilsoņi.

Saimnieciskās politikas laukā valdība šinī īsajā laikā darījusi visu iespējamo valsts saimniecisko pamatu stiprināšanai. Lai izbeigtu lieko paralēlismu dažādo kameru un atsevišķo resoru starpā un izbeigtu vecās valdības izšķērdību, ministru kabinets 26.jūnijā pieņēma likumu par visu 6 kameru likvidēšanu, sadalot to funkcijas piekritīgiem resoriem.

Lai visiem līdzekļiem novērstu jebkādus traucējumus, kas varētu mazināt vai kā citādi kaitēt normālai nepārtrauktai saimnieciskās dzīves norisei, valdība 19.jūlijā izdeva likumu par uzņēmumu darbības nodrošināšanu. Šis likums uzliek par pienākumu visiem uzņēmumiem savu darbību turpināt nesašaurinātos apmēros, kā arī gādāt par izejvielām un citiem līdzekļiem turpmākas produktīvas darbības nodrošināšanai: Uzņēmumiem aizliegts savus brīvos naudas līdzekļus izlietot citām vajadzībām kā vienīgi paša uzņēmuma veikalnieciskās darbības uzturēšanai.

Ar attiecīgu likumu pārgrozījumiem valdība ir piešķīrusi valsts kontrolierim tiesības iecelt kredītiestādēs, akciju sabiedrībās, kopdarbības organizācijās un to savienībās savus pārstāvjus, kuru uzdevums ir raudzīties, lai minēto saimniecisko iestādījumu rīcība ar mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza.

Lai pasargātu tautas mantu un valsts intereses no jaunai kārtībai naidīgi noskaņotu elementu noziedzīgas rīcības, valdība 12.jūlijā izdeva likumu par kaitniecības apkarošanu, kam ir sevišķa nozīme lauksaimniecības inventāra un ražas pasargāšanā.

Bez tam 19.jūlijā valdība pieņēma likumu par korupcijas apkarošanu, lai aizkavētu atsevišķu personu iedzīvošanos uz valsts un tautas rēķina.

Vēlēdamās pašķirt ceļu uz izglītību visplašāko aprindu jaunatnei kā tautas nākotnes nesējai, valdība ar 19.jūlija pārgrozījumiem izglītības un kultūras nolikumā noārdījusi mākslīgi radītos šķēršļus, ko vecais režīms bija licis darba jaunatnei ceļā uz mācības iestādēm, un atjaunoja vienotās skolas sistēmu.

Veicot visus šos darbus īsā laika sprīdī, valdība tanī pašā laikā ir nostiprinājusi valsts starptautisko stāvokli ciešā saskaņā ar Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības palīdzības līgumu. Lai nodrošinātu šī līguma godīgu pildīšanu, valdība 29.jūnijā anulēja 1923.g. 1.novembra līgumu par aizsardzības vienību starp Latviju un Igauniju un 1934.g. 17.februārī līgumu starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanā, bet 1.jūlijā valdība anulēja 1934.g. 12.septembrī Ženēvā noslēgto saprašanos un sadarbības līgumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pēc šo līgumu izbeigšanās Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības ciešai un nesaraujamai sadarbībai vairs nestāv ceļā nekādi šķēršļi, ko Latvija no savas puses būtu uzņēmusies starptautisku saistību veidā.

Beidzot, šodien, mēnesi pēc savas darbības uzsākšanas, valdība stāv jaunās Saeimas priekšā, kuras ievēlēšanu valdībai ar tautas atbalstu izdevies noorganizēt un paveikt visīsākā laikā un tautas gribai pilnīgi atbilstošā veidā. Valdība uzskata, ka viņas 21.jūnija deklarācija izpildīta pilnā mērā.

Avots: Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSRS iestāšanās PSRS sastāvā: Dokumenti un materiāli. Rīga: Zinātne, 1987. 207 lpp.>Nr.104, 160.-163.lpp.

Ievietots: 12.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV