[1923.gada 1.novembrī]
_________________________________________________________________

Stingri apņēmušās aizstāvēt savu nacionālo suverenitāti un neatkarību, kuras iegūtas ar tik daudz upuriem, kā arī savu teritoriju neaizskaramību, Latvijas un Igaunijas republikas ir nolēmušas noslēgt savā starpā līgumu par aizsardzības savienību.

Šai nolūkā par pilntiesīgiem delegātiem no Latvijas puses iecēla

Ministru prezidentu un ārlietu ministru Z.A.Meierovica kungu

ārlietu ministru Fr.Akela kungu,

kuri, apmainījušies ar savām labā un pienācīgā formā atrastām pilnvarām, vienojās par sekojošiem noteikumiem:

Augstās līgumslēdzējas valstis apņemas piekopt tikai tīru miera politiku ar nolūku uzturēt un nostiprināt draudzības saites, kā arī izveidot saimnieciskās attiecības ar visām nācijām, bet it sevišķi starp Baltijas valstīm un kaimiņu zemēm.

Lai saskaņotu savus miera centienus, abas valdības apņemas saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem kopēja nozīme, un sniegt savstarpēji politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros.

Augstās līgumslēdzējas valstis apņemas palīdzēt viena otrai tai gadījumā, ja kādai no tām uzbruktu bez izaicinājuma no viņas puses viņas tagadējās robežās.

Tātad, ja uzbruktu kādai no augstām līgumslēdzējām valstīm bez izaicinājuma no viņas puses, tad otra uzskatīs sevi par kara stāvoklī esošu un sniegs pirmai bruņotu palīdzību.

Latvijas un Igaunijas republiku kompetentām tehniskām iestādēm, savā starpā vienojoties, jānosaka, kādā veidā abām zemēm jāsniedz savstarpējā palīdzība un kādi noteikumi vajadzīgi šī līguma trešā panta izpildīšanai.

Ja augstās līgumslēdzējas valstis pretēji saviem miermīlīgiem centieniem saskaņā ar trešo pantu atrastos aizsargkara stāvoklī, viņas apņemas nelīgt un neslēgt viena bez otras ne pamieru, nedz arī mieru.

Visi strīdu jautājumi, kas varētu rasties starp augstām līgumslēdzējām valstīm un kurus nav iespējams izšķirt diplomātiskā ceļā, ir ceļami priekšā Starptautiskai Tiesai vai nododami Starptautiskai šķīrējtiesai.

Neviena no līgumslēdzējām valstīm nevar noslēgt savienību ar kādu trešo valsti bez otras piekrišanas. Viņas apņemas no šī brīža piesūtīt viena otrai to līgumu tekstus, kas noslēgti starp kādu no tām un vienu vai vairākām citām valstīm.

Šī līguma ilgums ir desmit gadi, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas. Pēc šī laika notecējuma katra no līguma slēdzējām valstīm var līgumu uzteikt, paziņojot par to otrai pusei vienu gadu iepriekš.

Šis līgums jāpiesūta Tautu Savienībai reģistrācijas un publikācijas nolūkā.

Šis līgums jāratificē un ratifikācijas dokumenti jāapmaina Rīgā visdrīzākā laikā.

Šo apliecinot, pilnvarotie parakstījuši šo līgumu un uzspieduši tam savus zīmogus.

Izgatavots divos eksemplāros Rēvelē tūkstoš deviņi simti divdesmit trešā gada pirmā novembrī.

Līguma tulkojuma teksts pieņemts Saeimas 1923.g. 14.decembra plenārsēdē.

Avots: Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli, 1940.gada 16.jūnijs - 19.jūlijs. Rīga: Zinātne, 1991. 352 lpp.>231.-233.lpp.

Publicēts: Valdības Vēstnesis. Nr.282, 1923., 18.decembrī.

Ievietots: 10.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV