Līgums starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai.

[1934.gada 17.februārī]
__________________________________________________________________

atzinuši par vajadzīgu tālāk attīstīt sadarbību starp abām valstīm un veicināt ciešāku saprašanos starp Baltijas valstīm uz 1923.gada 1.novembrī Tallinā parakstītā aizsardzības savienības līguma nesatricināmā pamata,

cieši apņēmušies visiem iespējamiem līdzekļiem turpināt un, stiprināt abu valstu kopējo politiku un radīt abu valstu starpā pastāvošām draudzības un savienības attiecībām pastāvīgu un stabilu bāzi, kas stiprinātu viņu kā sabiedroto valstu akciju starptautiskās attiecībās,

nolēmuši noslēgt līgumu un šajā nolūkā iecēluši par saviem. pilnvarotiem:

Viņa Ekselenci Voldemāru SALNĀJA kungu, ārlietu ministru, un

Viņa Ekselenci Juliusu SELJAMĀ kungu, ārlietu ministru,

kuri, pārbaudījuši savas pilnvaras, kas atrastas labā un pienācīgā kārtībā, vienojušies par sekojošo:

Augstās Līdzējas Puses nolemj nodibināt abu valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kas notiks regulāri vismaz divas reizes gadā pārmaiņus katras valsts teritorijā. Uz vienas Augstās Līdzējas Puses pieprasījumu un uz kopējas vienošanās pamata var noturēt kādā no abām valstīm vai ārpus viņu teritorijas ārkārtējas konferences.

Periodiskās konferences, kuru nolūks ir saskaņot abu valstu vispārējo politiku, apspriedīs visus kopējās ārlietu politikas jautājumus.

Konferencē prezidē tās valsts ārlietu ministrs, kuras teritorijā tā notiek; bet, ja konference sanāk ārpus abu valstu teritorijas, tad viņas priekšsēdētājs ir tās valsts ārlietu ministrs, kuras teritorijā notikusi pēdējā konference.

Amatā esošam priekšsēdētājam jārūpējas par konferencē pieņemto lēmumu izpildīšanu, un vajadzības gadījumā viņam uzdos raudzīties par šo lēmumu realizēšanu starptautisko attiecību laukā.

Augstās Līdzējas Puses nolemj dibināt padomi abu valstu likumdošanas saskaņošanai; padomei ir tiesība vajadzības gadījumā nodibināt sevišķu komisiju saimniecisko problēmu apspriešanai. Padomē ieiet abu valdību iecelti locekļi uz vienlīdzības pamatiem; abas puses, atzīstot par vēlamu abu valstu parlamentu pārstāvju piedalīšanos šajā padomē, vienojas gādāt visiem lietderīgiem līdzekļiem, lai to panāktu.

Abas valdības, kopīgi vienojoties, izdos sīkākas instrukcijas padomes darbībai.

Pastāvīgās padomes pieņemtie lēmumi jāceļ priekšā apstiprināšanai. ārlietu ministru periodiskai konferencei.

Augstās Līdzējas Puses vienosies katrā atsevišķā gadījumā, kad tas viņām liksies lietderīgi, uzticēt savu pārstāvību starptautiskās konferencēs kopīgai jauktai delegācijai vai arī vienas valsts delegācijai vai delegātam.

Augstās Līdzējas Puses vienojas saskaņot savu diplomātisko un konsulāro pārstāvju darbību ārzemēs, cik cieši vien tas iespējams.

Augstās Līdzējas Puses vienojas būt arvien gatavas aplūkot iespējas, kas atļautu trešām valstīm pievienoties šim Līgumam.

Šis Līgums ratificējams un ratifikācijas dokumenti apmaināmi pēc iespējas drīz Tallinā. Tas stājas spēkā ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienā un paliek spēkā tikpat ilgi un uz tādiem pašiem nosacījumiem kā Aizsardzības Savienības Līgums, kas parakstīts starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku Tallinā 1923.gada 1.novembrī.

Šo apliecinot, augstāk minētie pilnvarotie parakstīja šo Līgumu un piespieda tam savus zīmogus.

Izgatavots Rīgā divos oriģinālos 1934. gada 17. februārī.

Paraksts: V.SALNĀJS                                            Paraksts: J.SELJAMĀ

Līguma tulkojuma teksts ieņemts Saeimas 1934.g. 23.marta plenārsēdē.

Avots: Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli, 1940.gada 16.jūnijs - 19.jūlijs. Rīga: Zinātne, 1991. 352 lpp.>233.-235.lpp.

Publicēts: Valdības Vēstnesis. Nr.71, 1934., 28.martā.

Ievietots: 10.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV