Latviešu nacionālistu savienība
- Pretošanās kustības organizācija II Pasaules kara laikā
______________________________________________________________________________
Latviešu nacionālistu savienības (turpmāk LNS) kodols nelegālā darbībā iesaistījās jau pirmās padomju okupācijas laikā, galvenokārt izplatot uz rakstāmmašīnas izgatavotas proklamācijas.
Taču kā organizācija LNS noformējās tikai vācu okupācijas laikā. LNS dibināšanas sapulce notika policijas virsnieka Eduarda Medņa dzīvoklī Rīgā, Jumuras ielā 1941.gada 10.novembrī. Pēc dibināšanas sapulces 18.novebrī Rīgas Brāļu kapos tika nolikts vainags ar sarkanbaltsarkanu lenti un organizācijas pilnu nosaukumu.
LNS bija organizācija ar izvērstu struktūru. Tajā bija ārējo sakaru nodaļa (vadītājs - teoloģijas students Arturs Kaminskis (segvārds Kalns)), kuras uzdevums bija uzturēt sakarus ar citām nacionālās pretošanās organizācijā; propagandas nodaļa (vadītājs - Valērijs Geidāns-Kļava); divas militārās grupas - A.Duļļa vadībā, kas vāca ieročus (šajā grupā galvenokārt bija Rīgas 6.policijas iecirkņa darbinieki, un grupa bija cieši saistīta ar latviešu policijas bataljonu pārstāvjiem), un Savienības sargi (vadītājs - Vilis Rutks), kas apsargāja nelegālā laikraksta spiestuvi; dāmu komiteja (vadītāja - Marta Medne). LNS idejiskais vadītājs bija klasiskās filoloģijas students Arnolds Čaupals (segvārds Vilks), sekretārs un Latgales apgabala pārstāvis - Staņislavs Barkāns.
Līdz 1942.gada jūlijam saistībā ar LNS darbojās vēl vairākas nelielas grupas, kas bija izveidotas Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, Sarkanā Krusta māsu skolā, a/s Vairogs, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā, mašīnbūves rūpnīcā Metālists, kā arī provincē Dobelē.
LNS izdeva nelegālu laikrakstu Tautas Balss, kura redakcijas grupas vadītājs bija A.Kaminskis. Bez A.Kaminska laikraksta redakcijas grupā bija A.Čaupals, romāņu filoloģijas studente Ieva Birgere (Lase), students R.Jansons un citi.
Konspirācijas nolūkos LNS biedri vairumā gadījumu nezināja viens otra īstos vārdus, kā arī vietu LNS struktūrā. Daudzi no viņiem savstarpēji iepazinās tikai vēlākā ieslodzījuma laikā.
LNS bija sakari ar Konstantīnu Čaksti, Alfrēdu Valdmani, Ādolfu Klīvi. Džeimsu Raudziņu un citiem sabiedriskajiem darbiniekiem.
Vācu drošības policijai pamazām izdevās izsekot LNS pārstāvjus. 1942.gada martā tika apcietināts V.Pavlovskis, maijā B.Ločs, bet jūlijā - A.Bērziņš. Lielākās apcietināšanas norisinājās 1942.gada 14.novembrī, kad arestēja A.Čaupalu, S.Barkānu, A.Kaminski un daudzus citus LNS pārstāvjus.
LNS militārās grupas vadītāju A.Dulli vācu drošības policijai izdevās arestēt tikai pēc savstarpējas apšaudes 1942.gada 20./21.decembra naktī, kad viņš tika ievainots ar četriem šāvieniem kājās un vienu galvā.
1943.gada 29.janvāra ziņojumā Drošības policijas un SD pavēlniekam Ostlandē Drošības policijas un SD komandieris Latvijā R.Lange rakstīja: "Ārpus laikraksta [Tautas Balss] izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. To vadītāji ir piedalījušies partizānu cīņās pret boļševikiem un lielākoties nāk no pērkonkrustiešu nometnes. Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942.gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināts 50 nelegāli strādājošu LNS biedru. Runa ir galvenokārt par iestāžu darbiniekiem, kā arī par virsniekiem un palīgpolicistiem. Deviņi apcietinātie ir ar augstāko izglītību. No 16 apcietinātajiem, kas pieder pie militāriem formējumiem, 6 ir Palīgpolicijas vienību virsnieki, 8 - palīgpolicisti, 1 - latviešu politiskās daļas piederīgais, 1 - latviešu drošības komandas piederīgais. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla. Pēc tagadējiem materiāliem jārēķinās ar vairāk nekā 100 arestiem, jo LNS bija grupējumi arī vairākās provincēs, kuru saistība ar centrālo grupu Rīgā tomēr bija vāja."
Apcietinātie LNS dalībnieki tika ieslodzīti SD galvenajā ēkā Reimersa ielā Rīgā, tad pārvesti uz Centrālcietumu un Salaspils koncentrācijas nometni. Ir zināms, ka daži LNS biedri no ieslodzījuma tika atbrīvoti, daļa - mobilizēti Latviešu leģionā, citi nosūtīti uz Štuthovas, Manthauzenas un Dahavas koncentrācijas nometnēm.
Literatūra:
Grīnberga, M. Lai tevi neuzvar ļaunais, bet lai to uzvari tu. Diena pielikums Sestdiena. 1991., 7.dec. 11., 13.lpp.
Neiburgs, U. Latviešu nacionālās pretošanās kustības preses izdevumi Latvijā vācu okupācijas laikā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 2000. 54.sēj. 1/2, 43.-58.lpp.
Neiburgs, U. Nacionālās pretošanās kustības organizācijas Latvijā padomju un vācu okupācijas laikā (1940-1945). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 1.sējums: Latvija Otrajā pasaules karā: Starptautiskās konferences materiāli, 1999.gada 14.-15.jūnijs, Rīga. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 163.-169.lpp.
Ievietots: 14.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu