Livonijas ordenis
1237-1562
Vācu ordeņa atzars, kas tika izveidots pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā (1236). Tā uzdevums bija Baltijas iekarošana un katoļticības izplatīšana. Ordeņa priekšgalā atradās uz mūžu ievēlēts ordeņa mestrs; tā vietnieks bija ordeņa maršals. Mestra varu ierobežoja ordeņa kapituls. Ordeņa kodolu veidoja ordeņa brāļi. Stingrā disciplīna, kas valdīja ordenī, 13-14.gs. palīdzēja ordenim izveidot vienu no spēcīgākajām armijām Austrumeiropā. No 15.gs. pēc ilgām iekšējām cīņām ordenī un sevišķi pēc Vācu ordeņa sakāves Grunvaldes-Tannenbergas kaujā (1410), Livonijas ordenis faktiski kļuva neatkarīgs. Vienlaikus lielā Vācu ordeņa sakāve un tā atbalsta zudums satricināja Livonijas ordeņa politisko stāvokli - Rīgas arhibīskapi noorganizēja Livonijas landtāgu. Līdz ar šaujamieroču izplatīšanos zuda arī bruņinieku kavalērijas nozīme, bet landsknehtu vervēšana maksāja dārgi. Mazinājās ordeņa kaujasspējas. Pēc Lietuvas kristīšanas faktiski bija zudusi arī ordeņa pastāvēšanas morālā jēga. Reformācija Baltijā vēl vairāk vājināja ordeņa politisko autoritāti, jo luterticībā pārgājušie vasaļi gaidīja izdevību atbrīvoties no katoliskā virskunga. Livonijas kara laikā pēc sakāves Ērģemes kaujā (1560.2.VIII) Livonijas ordenis pilnīgi saira un 1562.25.III tika likvidēts, īpašumi sekularizēti. Ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers kopā ar daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu.
1998 © KlišānsValdis , Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture. Rīga: Sabiedrība Tilde, 1998.
Tildes DatorenciklopēdijA Latvijas vēsturE . Šeit varat skatīt informāciju par enciklopēdijas autoriem, kompaktdiska pilnas versijas saturu un tā iegādes iespējām.
Ievietots: 11.02.2001.