Ābers, B. Kuršu brīvības grāmata. Senatne un Māksla. 1937. Nr.4, 25.-36.lpp.
_________________________________________________________________________

Kuršu brīvības grāmata. [*]

[25.lpp.]

No latvju ciltīm, blakus zemgaļiem, kurši jau sen bij tālu pazīstami ar savu kaŗa slavu; minēsim kaut chronista Rimberta (9.g.s. pēc Kr.) vēstījumu par dāņu uzbrukumu kuršiem, pie kam kurši, drošsirdīgi cīnīdamies, guvuši uzvaru un līdz ar to daudz zelta, sidraba un citu mantu. Dabūjis dzirdēt par kuršu uzvaru, Birkas zviedru karalis Olafs sapulcinājis tautu milzīgā kaŗaspēkā un devies uz Kursu, “lai iegūtu slavu, ka viņi var veikt to, ko nav spējuši dāņi.” Brēmenes Ādams (11.g.s.) pazīst kuršus kā “visnežēlīgāko cilti”, no kuŗas visi bēgot, un šie vārdi, jādomā, izskaidrojami ar kuršu stiprumu un veiksmi jūŗas kaujās[1], par kuŗu arī 13.g.s. sākumā mums stāsta Latviešu Indriķis. Tā 1210.g. kurši ar astoņiem kuģiem uzvarējuši viņiem Kursas piekrastē uzbrukušos vācu krustnešus, nogalinot šai jūŗas kaujā ap 30 bruņnieku un daudzus citus (XIV 1). Tādu panākumu iedvesmoti, pat daļa kristīto lībiešu gatavojās sacelties pret vāciem un kopā ar kuršiem uzbrukt Rīgai, tomēr izšķirošā brīdī kuršiem bij jācīnās vieniem, jo lībieši un citas ciltis nogaidīja kuršu cīņas iznākumu, lai tad uzvaras gadījumā visi piedalītos pilsētas postīšanā (XIV 5). Rīgu apsēda no visas Kursas (universa terra) sasaukts “stiprs un liels karaspēks”, kuŗu raksturo priekšzīmīga disciplīna un paklausība savam vadonim. Minēsim dažus momentus, kas liecina, ka kuršu kaŗaspēka darbība bij plānveidīga un cieši pakļauta vienai gribai. Proti, kad kuršu kaŗaspēks bij sapulcināts, tas 14 dienas palika uz vietas, kamēr ar mesliem taujāja dievu gribu un izdevīgāko laiku uzbrukumam. Ar veselu floti ceļā uz Rīgu, pie Daugavgrīvas kurši sastapa divus vācu krustnešu kuģus, bet tos neaizkāra, lai, nekavējot laiku, pēkšņā uzbrukumā pārsteigtu Rīgu. Par noteiktu savas vadības pavēļu izpildīšanu liecina visa kaujas gaita, kuŗu apskatīt nav šī raksta uzdevums, un, beidzot, disciplīnētā kuršu aizbraukšana no Rīgas, ko Latviešu Indriķis (XIV 5) tēlo ar manāmu izbrīnu: “Un [vāci] izgāja uz priekšu pret kuršiem un aicināja viņus uz cīņu, gatavi drošsirdīgi mirt vai uzvarēt, bet viņi [kurši], dziļi satriekti no savējo bērēm, runāja mierīgi un [sadedzinājuši un apraudājuši savus kritušos] pēc trim dienām aizgāja.”

[26.lpp.]

Še atzīmētie fakti ievērojami arī citādā ziņā, jo tie liecina, ka kuršu publiskā un privātā dzīve bij cieši saistīta ar viņu reliģiju un kultu (dievu padoma taujāšana pirms kaujas, mirušo sadedzināšana un apraudāšana trīs dienas). Nacionālās reliģijas ietekmē bij izveidojusies arī tiesisko darījumu forma; piemēram, 1201.gadā, slēdzot miera līgumu ar Rīgas bīskapu, kurši to apstiprināja “pēc pagānu ieraduma”, izlejot asinis (Indriķa chronika, V 3), kam katrā ziņā ir rītuāla nozīme.

Ja nu vēstures avoti rāda mums kuršus kā kareivisku cilti ar augstu militāru un polītisku kultūru, kas nebij šķiŗama no nacionālās reliģijas, ja turklāt kurši bij vienoti un viņu spēks tik liels, ka rīta ausma parādoties kuršu flotei pie Daugavgrīvas, “visa jūŗa likās it kā pārklāta ar tumšu mākoni” (XIV 5: totum mare quasi nube tenebrosa perfusum), tad būtu pavisam neticami, ka kurši varētu labprātīgi pakļauties kristietības jūgam un bez cīņas atteikties no savas ticības un valsts: viņi taču labi zināja, ka katoļu ticība nāca Latvijā kopā ar svešas varas nesējiem - misija bij saistīta ar kolōnizāciju.

Tomēr ir uzglabājies dokuments - kuršu līgums ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu 1230.g. 28.decembrī - saskaņā ar kuŗu viņi apņemas pāriet kristīgā ticībā, kā arī pieņemt un uzturēt katoļu svētniekus, un mums nav nekāda konkrēta pamata domāt, ka šis konversijas līgums būtu kuršiem ar varu uzspiests.

Kāds Latvijas vācu vēsturnieks gan savā laikā rakstījis, ka, bez šaubām, šis līgums ticis kuršiem uzspiests ar ieroču varu, jo tā labprātīga pieņemšana nesaskanot ar ziņām par agrākiem nikniem uzbrukumiem, ko viņi izdarījuši kristīgiem ir cietzemē, ir uz ūdens, nedz ar to, ka divdesmit gadus vēlāk kurši bijuši dūšīgākie un nežēlīgākie cīnītāji pret ordeni[2]. Turpretim pāvests Grēgorijs IX kādā savā 1234.g. rakstā uzsver, ka minētam vicelegātam Balduīnam izdevies labprātīgi piegriezt ticībai Kursas apgabalus (provincias Curlandie voluntarie conversas) un uzņemt tos Romas baznīcas rokās[3].

Tā tad rodas jautājums - ja Balduīna noslēgtais līgums ar kuršiem ir labprātīga vienošanās, kā izskaidrot šķietamo pretrunu, ka cīņas gara apveltītie un labi organizētie kurši bez cīņas bij mierā pakļauties svešai kristīgai varai? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāmēģina tuvāk iepazīties ar minētā līguma izcelšanās apstākļiem un saturu.

Līgumu slēdza no vienas puses Lježas diēcēzes Alnas (Aulnes) klosteŗa mūks, pāvesta legāta Otona sūtnis Balduīns, pēc izcelšanās valonis, no otras puses karalis Lameķis (Lammekinus) un “Kursas pagāni” no R. Kursas (Piemares, Ventavas un dažiem Bandavas novadiem). Ievērojams še ir jau tas vien, ka kurši nelīgst vis ar vācu varas priekšstāvjiem Latvijā - Rīgas bīskapu un kapitulu, Zobenbrāļu ordeni vai Rīgas pilsētas [27.lpp.] padomi - bet gan ar pāvesta vicelegātu, kuŗš bij ieradies Latvijā pirmām kārtām izšķirt strīdu par Rīgas bīskapa amata kandidātiem. Proti, pēc bīskapa Alberta nāves 1229.gadā izcēlās strīds par to, kam tiesība iecelt jaunu bīskapu. Brēmenes virsbīskaps, arvien vēl pretendēdams uz mētropolīta tiesībām pār Rīgas bīskapiju, iecēla savu kandidātu - Brēmenes klēriķi Albertu (Zuerbēru), bet Rīgas doma kapituls izvēlēja atkal savu - Magdeburgas doma kungu Nikolaju. Pāvests Grēgorijs IX 1230.gada 4.aprīlī ar īpašu bullu uzdeva izšķirt strīdu savam legātam Dānijā un Vācijā kardinālim Otonam, kas deleģēja kā vicelegātu Alnas cisterciešu klosteŗa mūku Balduīnu. Tādā kārtā Balduīns 1230.g. vasarā ieradās Latvijā.

Bez minētā strīda izšķiršanas Balduīnam, acīm redzot, bij piešķirtas arī citas pilnvaras, jo viņš palika un darbojās Latvijā un Igaunijā arī pēc tam, kad bij noskaidrojis Rīgas bīskapa lietu. Kādā 1232.gada rakstā pāvests tieši saka, ka Balduīns “devies pāri jūŗām, lai piegrieztu ļaudis katoļu ticībai[4]”. No Balduīna pilnvaru viedokļa interesants ir arī aplūkojamais 1230.gada 28.decembŗa līgums, jo te sākumā viņš dēvējas par legāta Otona nunciju, ar ko tai laikā saprata atsevišķam uzdevumam pilnvarotu legātu, bet tālāk tai pašā dokumentā Balduīns uzstājas kā pilntiesīgs pāvesta vietnieks šais zemēs (domini papae vices in hac parte agentes), t.i. kā legāts ar vispārīgu pilnvarojumu, lai gan pāvests tikai 1232.gada 28.janvāri iecēla viņu par savu legātu Latvijā, Igaunijā un Somijā. Tā kā mums nav uzglabājies mandāta raksts, ar kuŗu kardinālis Otons sūtīja Balduīnu uz Latviju, tad mums nav arī iespējams droši noteikt viņam piešķirtās pilnvaras apjomu, vienīgi atliek konstatēt faktu, ka Balduīns, noslēgdams 1230.g. līgumu ar kuršiem, rīkojās kā pāvesta vietnieks Latvijā, t.i. kā legāts resp. vicelegāts ar vispārīgu pilnvarojumu.

Slēdzot līgumu ar kuršu lielkungu Lameķi, Balduīns turpināja to pāvestu nosprausto misijas polītiku, kuŗu Latvijā un Igaunijā vispirms centās reālizēt legāts Modenas Viļums un kuŗas mērķis bij panākt šejienes cilšu pāriešanu un palikšanu katoļu ticībā, apsolot un nodrošinot tām līdzšinējo personīgo un polītisko brīvību. Šī mērķa sasniegšanai vajadzēja pakļaut latvju un igauņu ciltis tiešā pāvesta virskundzībā, izslēdzot no noteikšanas par tām visus nacionālo misiju varas vīrus, lai tie būtu vāci, dāņi, zviedri vai citi. Šo misijas programmu vispirms pasludināja pāvests Honorijs III savā 1225.g. 3.janvārī Livonijas un Prūsijas jaunkristītiem adresētā bullā, kas reizē bij arī instrukcija 1224.g. 31.decembrī par legātu ieceltam Modenas Viļumam, kuŗš 1225.g., vēlākais jūnija sākumā, ieradās Latvijā[5]. Minētā bullā pāvests pasludina latviešiem, prūšiem un igauņiem, ka viņi esot aicināti Dieva bērnu brīvībā; pāvests nepieļaušot, ka pēc piegriešanas ticībai viņiem būtu sliktāks stāvoklis nekā bijis nekristītiem; pāvests sola viņiem savu aizsardzību un līdzšinējo brīvību (ut [28.lpp.] in libertate vestra manentes) un aizliedz pakļaut viņu jebkādai svešai varai, prasīdams paklausību vienīgi Kristum un Romas baznīcai, t.i. pāvestam. Šo pašu brīvības solījumu vārdu pa vārdam atkārtoja nākošais pāvests Grēgorijs IX 1227.g. 5.maijā.

Darbodamies Latvijā kā pāvesta legāts, Modenas Viļums 1225.g. rudenī aicināja pie sevis zemgaļu lielkungu Viestartu, kuŗu viņš daudzās un ilgās sarunās skubināja pāriet kristīgā ticībā. Nevar būt šaubu, ka šo sarunu baze bij zelngaļu polītiskās brīvības neaizkaramība, jo nebūtu nemaz iespējamas daudzās un ilgās sarunas (Latviešu Indriķis, XXIX 4: multis disceptationibus et sermonibus longis) ar vareno un neuzvarēto zemgaļu valdnieku, ja līdz ar pāreju katoļu ticībā no viņa prasītu arī kādas koncesijas svešai laicīgai varai. Varēja būt runa tikai par katoļu garīdznieku uzņemšanu un kristīgo nodokļa - desmitās tiesas - maksāšanu baznīcai.

Šai laikā starp citiem pie legāta Viļuma ieradās Sāmsalas un Vīkas igauņi, kas lūdza viņa aizsardzību, solīdamies uzņemt svētniekus ar visām kristīgo tiesībām, lai tikai viņus atsvabinātu no dāņu iebrukumiem. Legāts apsolīja viņiem pilnīgu brīvību (omnem libertatem). Tāpat Indriķa chronikā mēs lasām, ka legāts Viļums 1225.g. beigās ar baznīcas sodiem padzinis no igauņu zemes Virijas visus vāciešus un dāņus, paturēdams šo zemi savā varā (XXIX 6), bet 1226.g. sākumā sasaucis Virijas igauņu vecāko sapulci un uzņēmis viņus visus pāvesta rokās, pie kam šai sapulcē no igauņu vidus izraudzīti vecākie un tiesneši visiem Modenas Viļuma aizsardzībā pārņemtiem novadiem (XXIX 7). Legāta rīcība te ir visciešākā saskaņā ar pāvesta Honorija III vēstuli 1225.gada 19.novembrī, kurā pāvests viņam uzdod paturēt visus jaunkristītos sevišķā Romas baznīcas (pāvesta) aizsardzībā un apsolīt tiem pilnīgu brīvību (libertatem plenariam). Bez tam pāvests pavēlēja padzīt visus jaunkristīto apspiedējus, kas saucoties par soģiem vai kā citādi, un gādāt, lai tādi izspiedēji tiem vairs turpmāk netiktu iecelti[6]. Citiem vārdiem, pāvests uzdeva atcelt visus vietējos vācu un dāņu varas priekšstāvjus (tiesas kungus un nodokļu ievācējus - fogtus jeb soģus), atstājot laicīgo tiesu un pārvaldi pašu latviešu un igauņu rokās.

Tāpat kā Modenas Viļums, arī Alnas Balduīns nebij ne vācu, ne dāņu, ne kādas citas nacionālas misijas un kolōnizācijas priekšstāvis, bet gan viens no universālās Romas baznīcas reprezentantiem un cīnītājs par pāvesta pasaules varas (imperium mundi) ideju. Arī Balduīna konkrētos polītiskos aktos varam saskatīt to pašu sprausto mērķi, ko legāta Viļuma darbībā četrus piecus gadus iepriekš. Dažā ziņā Balduīnam pat vairāk laimējās nekā Viļumam. Modenas Viļums veltīgi nopūlējās pierunāt zemgaļu lielkungu Viestartu pāriet kristīgā ticībā, turpretim Balduīnam - droši [29.lpp.] vien arī pēc daudzām un ilgām sarunām - beidzot tomēr 1230.g. 28.decembrī (vicelegāts ieradās Latvijā, kā jau minēts, 1230.g. vasarā) izdevās noslēgt konversijas līgumu ar kuršu lielkungu jeb karali Lameķi.

Lai gan par lielkungu Lameķi mums pagaidām nav vairāk liecību kā vienīgi šis līgums, tomēr no tam, ka blakus viņam līdzējos minēti “Kursas pagāni” (t.i. nekristīgie kurši), mēs varam secināt, ka svarīgos valsts aktos kuršu karalis pēc ieraduma tiesībām bij saistīts ar savas tautas piekrišanu, vai nu tā izpaudās tautas (kaŗavīru) sapulcē, vai tikai vecajo padomē. Šī konsensa nozīme bij labi saprotama arī līguma teksta sastādītājam, domājams, kādam katoļu garīdzniekam vai pašam Balduīnam, jo, piemēram, bīskaps pēc kanoniskām tiesībām svarīgos lēmumos par bīskapijas lietām bij saistīts ar sava doma kapitula padomu vai piekrišanu. Tādā kārtā - satura ziņā līdzīgi Rimberta chronikā lietotai formulai “karalis Olafs un zviedru tauta” - mūsu aplūkojamā līgumā katoļu garīdznieka izstrādātais latīņu teksts par līdzējiem no kuršu puses nosauc karali Lameķi un Kursas “pagānus” (Lammekinus rex et pagani de Curonia) , bet ar nodomu nelieto vārdu “tauta”, lai apzīmējumā “pagāni” izteiktu savu nicinājumu nekristīgai ciltij.

Pirmais noteikums līgumā bij kuršu pāriešana katoļu ticībā (konversija), kas praktiski nozīmēja - un līgumā tas arī ir skaidriem vārdiem pateikts - ka kuršiem tūlīt jāuzņem Balduīna izraudzītie svētnieki un jādod tiem viss uzturam nepieciešamais (baznīckunga sieciņi). Šie misionāri nekavējoties kristīs visus kuršu vīrus, sievas un bērnus un prasīs izpildīt citus kristīgās ticības priekšrakstus. Tālāk kurši solījās uzņemt pāvesta ieceļamo bīskapu un paklausīt viņam tāpat, kā tas pienākas citiem kristīgiem (aliorum more debito Christianorum). Bez tam kurši uzņēmās pastāvīgu pienākumu maksāt katru gadu savam bīskapam un prelātiem tikpat lielu nodokli (desmito tiesu) kā Gotlandes pirmiedzīvotāji (zviedri) saviem prelātiem (augstākiem garīdzniekiem). Savukārt Balduīns garantē ja kuršiem mūžīgu brīvību (perpetuam libertatem), ja vien viņi neatkritīs no kristīgas ticības. Ievērojot šo brīvības garantiju, mēs varam saukt 1230.g. 28.decembŗa līgumu par kuršu brīvības grāmatu, kā to darījis jau pāvests kādā 1234.g. rakstā (libertatis scilicet Curlandie neophitorum litteras)[7].

Tomēr kuršu brīvības grāmata ietvēra sevi nevien konversijas līgumu, t.i. kuršu solījumu pāriet katoļu ticībā, bet arī oblācijas līgumu, kas izteikts vārdos: “viņi nodeva savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu [vicelegāta Balduīna] rokām pāvesta rokās” (LUB. I, 103). Ar to tika nodibināta pāvesta virskundzība pār Kursu, kā tas arī saskanēja ar toreizējo pāvestu aizstāvēto mācību, ka visas zemes, kas piegrieztas katoļu ticībai vai nu “ar sprediķošanu” (per predicationem), t.i. ar labprātīgu misiju, vai ar krusta kaŗiem (per peregrinationem), t.i. ar spaidu misiju, [30.lpp.] juridiski pieder Romas baznīcai, kuŗa sākot ar 12.gs. otro pusi, ar pāvestu Aleksandru III (1159.-1181.g.) uzņēmās misijas augstāko vadību, ierosinot, izlaižot uzsaukumus, sūtot misionārus, ļaujot mainīt zvērastus un Svētās Zemes vietā doties uz Prūsiju vai Livoniju, izdodot krusta kara bullas un piešķirot krustnešiem atlaižas, apstiprinot bīskapus, sūtot legātus u.t.t. Tāpēc arī pāvests Grēgorijs IX domāja, ka viņam ir tiesība apgalvot (1234.g. 20.nov.): “Sēlija, Zemgale un Kursa un visas citas Livonijas zemes, kas vai nu ar labprātīgu, vai spaidu misiju piegrieztas katoļu ticībai, juridiski pieder Romas baznīcai” (ad ecclesiam Romanam de jure pertineant)[8]. Tāpat 1237.gadā Grēgorijs IX, pievienojot Zobenbrāļu ordeni Vācu ordenim, pasvītroja, ka Livonija (Latvija un Igaunija) ir Sv. Pēteŗa īpašums, lai ar to izceltu pāvesta virskundzību pār šejienes ordeni un bīskapiem un Livonijas jeb Māŗas zemes baznīcas valsts raksturu. Savukārt legāts Viļums, 1245.g. piešķirot Vācu ordenim 2/3 no iekaŗotās un neiekaŗotās Kursas un ieskaitot Kursu Prūsijas apgabalos, atzīmēja, ka pāvests uzņēmis Prūsiju par Sv. Pēteŗa īpašumu.

Bet šai vispārējai formulai par Sv. Pēteŗa jeb Romas baznīcas īpašuma tiesībām (juris et proprietatis beati Petri) resp. suverēnitāti uz jaunkristīto latviešu, prūšu un igauņu zemēm īstenībā gan lielāko tiesu bij samērā šaura nozīme, jo kā Prūsijā faktiski laicīgo varu savās rokās bij sagrābis Vācu ordenis, tā Latvijā un Igaunijā galvenām kārtām Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis (1202.-1237.g.), bet pāvestam vai viņa legātiem atlika visvairāk tikai diezgan ienesīgā šķīrējtiesneša loma vietējo varas nesēju biežajās savstarpējās ķildās, kā arī pienākums un tiesība ar atgādinājumiem un baznīcas sodiem sargāt zemes pirmiedzīvotājus pret svešo varas vīru pārestībām. Cik ļoti vācu iekaŗotāju un kolōnizātoru darbība nesaskanēja ar pāvesta misijas polītikas principiem, redzam, piemēram, no Innocenta III pārmetumiem Zobenbrāļu ordenim 1213.g.: zobenbrāļi mazāk rūpējoties par Kristus vārda propagandu, bet tikai ceļot pili pie pils un pievienojot lauku laukam līdz zemes robežām; kaut gan viņi saucoties par Kristus bruņniekiem, tomēr viņi bieži kaŗojot pret Kristu un nekautrējoties apvainot evaņģeliju, lai tikai varētu vairot savus īpašumus un ienākumus, gūt sev laicīgus labumus[9]. Tā arī 1222.g. pāvests Honorijs III uzdeva Sēlijas bīskapam un Daugavgrīvas klosteŗa abatam aizsargāt Livonijas jaunkristītos pret zobenbrāļiem, jo tie viņiem nodarot visādas pārestības, terrorizējot, patvarīgi atņemot īpašumus un laicīgās tiesas varas vārdā vajājot ar asinsatriebību.

Līgstot ar brīvajiem kuršiem par kristietības pieņemšanu, Balduīns solīja viņiem mūžīgu brīvību, kas šai gadījumā jāsaprot arī tā, ka pār viņiem nebūs varas sakšu kundzības nesējiem, it sevišķi Rīgas bīskapam, Zobenbrāļu ordenim un Rīgas pilsētai, Kurši gan solījās uzņemt Balduīna [31.lpp.] izraudzītos baznīckungus un pāvesta ieceļamo bīskapu, bet par kādu citu svešu amata vīru atzīšanu vai kaŗaspēka uzņemšanu savā zemē viņi nebij runājami, un to arī negribēja Romas bīskapa universālisma priekšstāvis. Acīm redzot, Kursa paturēja savu patstāvību, savu brīvo armiju un karali, bet ar 1230.g. 28.decembŗa līgumu nonāca pāvesta aizsardzībā.

Šī līguma noslēgšanu, protams, nevar izskaidrot ar kuršu vēlēšanos mainīt savu ticību pret katolismu, jo vēl simtiem gadu vēlāk viņi turējās pie savas nacionālās reliģijas kulta, bet gan ar vēlēšanos izvairīties no šausmīgās asins izliešanas gaidāmās cīņās pret vāciem, iepriekš nodrošinot sev pāvesta aizsardzību pret vācu ekspansiju, un ne tikai pret vācu ekspansiju vien, bet arī pret dāņiem un zviedriem. Līgumā uzņemtā fraze, ka kurši netiks pakļauti ne Dānijas, ne Zviedrijas karaļvalstij, liekas saprotama tikai kā defensīva Kursas savienība ar Romu pret varbūtējām Dānijas vai Zviedrijas pretenzijām. Kuršiem, acīm redzot, bij iemesls baidīties, ka viņu senie vēsturiskie cīņu pretinieki var atkal iebrukt Kursā un prasīt meslus, kā tas vairākkārt bij noticis pagātnē[10]. Pašreiz it sevišķi bij jābaidās no dāņiem, kas karaļa Valdemāra II vadībā vēl nesen (1219.g.) bij pa daļai iekaŗojuši Igauniju.

Bet vai kuršiem bij pietiekošs pamats cerēt, ka pāvesta resp. viņa legāta aizsardzība varētu būt pietiekoši efektīva nākotnē paredzamās cīņās pret dāņiem, zviedriem vai Livonijas vācu bīskapiem un bruņniekiem? Te varētu aizrādīt, ka kuršiem, bez šaubām, bij pazīstami legāta Modenas Viļuma panākumi Virijā 1225./26.gadā, par kuŗiem Latviešu Indriķis stāsta: “legāts sūtīja savus vīrus, krustnešus un garīdzniekus, uz Viriju un atstūma vācus un dāņus, pārņemdams šīs zemes savā varā” (XXIX 6). Līdz ar to kuršiem bij zināms, ka legātiem viņu darbības laikā piederēja šurp atbraukušo krustnešu vadība un viņi tā tad varēja palīdzēt saviem sabiedrotiem arī ar šķēpu un zobenu (sakarā ar to, piemēram, 1234.g. pāvests aicināja Rīgas bīskapu savas tiesas priekšā vispirms tāpēc, ka viņš atņēmis Balduīnam kā vicelegātam uzticēto krustnešu vadību). Ja nu pāvesta legāta rokās atradās krustnešu vadība[11] un baznīcas sodi kā līdzeklis Romas baznīcas jeb pāvesta universālisma pretinieku apkaŗošanai un savaldīšanai, tad, protams, pāvesta palīdzība kuršiem varēja likties svarīga un efektīva.

Vistuvākās briesmas kuršu patstāvībai draudēja no Livonijas vācu kungu trejsavienības - Zobenbrāļu ordeņa, Rīgas bīskapa un pilsētas, un pamazām kļuva redzami tie negaisa debeši, kas savilkās pie Kursas apvāršņa.

Kādā 1231.g. (?) dokumentā (fragmentos), kurā mēģināts atspēkot vicelegāta Balduīna apsūdzības pret Rīgu, sastopams svarīgs aizrādījums, ka pirms diviem gadiem kuršu zemē bijis liels bads, un kurši (lai dabūtu [32.lpp.] Rīgas palīdzību) solījušies divu gadu laikā pieņemt katoļu svētniekus, bet tagad atsakoties to darīt un atraidot Rīgas sūtītos baznīckungus (LUB. I, 106). Šepat pieminēts arī kāds līgums ar kuršiem, kuŗu it kā noslēgusi nevien Rīgas pilsēta, bet arī Zobenbrāļu ordenis un Rīgas Sv. Marijas konvents, pie kam pat Balduīns esot tam sākumā piekritis. Šis aizrādījums katrā ziņā zīmējas uz kādu pazīstamu dokumentu (LUB. I, 105), kas sastādīts Rīgā 1230.gadā. Tanī teikts, ka ordenis, doma kapituls un Rīgas pilsēta izlīguši ar te nosaukto novadu (Rendas, Valgales, Pedoles, Matkules, Vānes, Pūres, Ugeses, Kandavas un Ances) kuršiem, kas apsolījušies pakļauties kristietības jūgam un maksāt ikgadus no viena zirga saimniecības pusbirkavu rudzu, uzturēt baznīckungus un piedalīties kaŗos pret Kristus ienaidniekiem. Savukārt vāci solīja kuršiem neaizkart viņu īpašuma tiesības uz laukiem un pārējo mantu.

Pēdējais dokuments gan pierāda vācu savstarpējo norunu par Kursas izmantošanas noteikumiem un rāda vācu ekspansijas tuvāko mērķi, bet nav pietiekošu liecību, ka šis akts patiešām apliecina notikušu vienošanos ar kuršiem. Ir gan pretēja rakstura norādījumi, proti, ka kurši šo “izlīgumu” (compositio) neatzina. Pirmkārt, kaut gan tanī noteikts, ka kurši aicinās no Rīgas svētniekus, vēlāk Rīga žēlojas, ka “viņi negrib pieņemt mūsu svētniekus”. Otrkārt, minētā aktā nav ne vārda par ķīlniekiem, kas bij nepieciešams tādu līgumu nodrošinājums. Treškārt, ar dokumentā minēto (Pieabavas) novadu kuršiem jau nākošā gada sākumā (1231.gada 17.janvārī) noslēdza savu (otro) konversijas līgumu (LUB. I, 104) vicelegāts Alnas Balduīns, un nu izrādās, ka kurši nodevuši savus ķīlniekus viņam (obsides suos dederunt).

Rodas jautājums, kāpēc jau Balduīna pirmais līgums (1230.gada 28.dec.) neaptvēra visu Kursu, bet tikai Piemari, Ventavu un dažus Bandavas novadus (Alsungu, Ķimāli, Tigvi)[12]. Vai tāpēc, ka tālāk nesniedzās Lameķa valsts un Kursā būtu bijuši vēl citi neatkarīgi valdnieki? Liekas, pareizais izskaidrojums gan būs tas, ka, pirmo līgumu noslēdzot, Balduīns ievēroja vietējo vācu pretenzijas uz to Kursas daļu, kura bada laikā bij saņēmusi palīdzību no Rīgas un kuŗai vāci gribēja uzspiest savus noteikumus; tā tad viņš bij mierā piekrist Kursas dalīšanai. Bet kad vēlāk starp Balduīnu un šejienes vāciem izcēlās nesaskaņas[13] un viņš redzēja kuršu noraidošo izturēšanos pret rīdzinieku piedāvāto kristietības jūgu, viņš pieņēma arī pirmāk vāciem atvēlēto Kursas daļu pāvesta un savā aizsardzībā, saņemot turklāt kuršu ķīlniekus, bet tādā kārtā galīgi sanīdās ar Rīgas kungiem un Zobenbrāļu ordeni.

Tā mēs redzam, ka kurši, meklēdami aizsardzību pret vācu pretenzijām, nosvērās pāvesta vicelegāta pusē, kuŗam tad arī izdevās noslēgt ar viņiem vienu pēc otra divus līgumus: 1230.g. 28.decembrī ar vienu Kursas [33.lpp.] daļu, 1231.g. 17.janv. ar otru daļu. Pirmā līguma teksts bij par paraugu otrajam, kuŗš tāpat kā pirmais uzlika kuršiem pienākumu tūlīt pieņemt Balduīna izraudzītos baznīckungus, kristīties, uzņemt pāvesta ieceļamo bīskapu, maksāt baznīcai desmito tiesu, piedalīties kaŗa gājienos pret pagāniem, kā arī pasvītroja pāvesta virskundzību (salva auctoritate domini papae in omnibus). Tikai otrā līguma teksts nezināmu iemeslu dēļ ir pa daļai saīsināts, izmetot starp citu pirmajā - kuršu brīvības grāmatā - ievietoto mūžīgās brīvības garantiju un klauzulu par kuršu neatkarību no Dānijas un Zviedrijas. Nav tomēr ticams, ka Balduīns būtu gribējis nodibināt šai Kursas daļā citādāku režīmu.

Beidzot, kuršu brīvības grāmatas analizē jāatzīmē svarīgais līguma noteikums, ka “divu gadu laikā viņi [kurši] stāsies paša pāvesta priekšā un saskaņā ar viņa spriedumu visu iekārtos uz mūžīgiem laikiem”; starplaikā kuršiem vajadzēja ievērot vicelegāta Balduīna priekšrakstus. Šis noteikums rāda, ka 1230.g. 28.dec. akts bija tikai pagaidu līgums, kuŗu divos gados vajadzēja atvietot ar galīgu līgumu starp kuršiem un pašu pāvestu. Var pat būt, ka aiz šī noteikuma slēpās kāda noruna ar lielkungu Lameķi, kas viņam solīja iespēju kronēties Romā par kristīgu kuršu karali. Ja arī tāda noruna būtu bijusi, tās izpildīšanu nepieļāva Livonijas vācu polītiskās intrigas, it sevišķi Zobenbrāļu ordenis, kas centās stingri nosargāt, lai latvju cilšu sūtņi nenonāktu tiešos sakaros ar pāvestu, kur tie apsūdzēja ordeni par varmācībām un lika šķēršļus ceļā viņa polītiskiem plāniem. Pamatojoties uz Alnas Balduīna sūdzībām, pāvests 1234.g. uzaicināja Zobenbrāļu ordeni atbildēt par to, ka tas daudzkārt aizturējis pagānu sūtņus, kas gribējuši doties uz Romu, lai, noslēguši līgumu par brīvības nodrošināšanu, pieņemtu kristīgo ticību; zobenbrāļi, sacīdami, ka viņi varot dot tikpat labu ticību kā pāvests, kādreiz piespieduši griezties atpakaļ sūtņus, kas jau bijuši nonākuši Gotlandē[14].

Par kuršu delegācijas ierašanos pie pāvesta nav ziņu. Varbūt, ka ar to saistāma abu kuršu līgumu ratifikācija, ko izdarīja pāvests Grēgorijs IX 1232.g. 11.februārī, atsaucoties uz Kursas jaunkristīto lūgumu apstiprināt viņiem Balduīna nodrošinātās brīvības un tiesības[15]. Bet tikpat labi šos līgumus varēja likt pāvestam priekšā arī Balduīns, kas tai laikā uzturējās kūrijā.

Kad Balduīns ar saviem kuršu līgumiem bij atstūmis malā sakšu un vestfāļu kundzības pretenzijas, starp viņu un Livonijas vācu varām izcēlās asas nesaskaņas, kas galu galā beidzās ar Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa uzvaru.

Vispirms, jaunais Rīgas bīskaps Nikolajs atņēma Balduīnam krustnešu vadību un noskaņoja pret viņu naidīgi prelātus un krustnešus, tā padarīdams vicelegātu nespējīgu reālizēt savus nodomus un izpildīt savus [34.lpp.] solījumus kuršiem. Tālāk, bīskaps Nikolajs piespieda Balduīnu - kā vēlāk pāvests raksta: uz kāda netaisna šķīrējtiesas sprieduma pamata - atdot kuršu ķīlniekus viņam, Rīgas bīskapam. Līdz ar to faktiskā vara pār Kursu nonāca Rīgas bīskapa rokās, protams, ciktāl kurši ņēma vērā savu ķīlnieku likteni, kuri parasti bij zemes vecajo, kungu un labiešu dēli.

Pēc kuršu ķīlnieku iegūšanas vācu rokās nu bij faktiskais pamats, lai varētu mēģināt izvest dzīvē tās pretenzijas, kas fiksētas Rīgas doma kapitula, zobenbrāļu un Rīgas pilsētas 1230.g. līgumā par Kursas ekspluatācijas noteikumiem. Balduīnam dotos un pāvestam domātos kuršu ķīlniekus Rīgas bīskaps šķīra trīs daļās, atdodams zobenbrāļiem un Rīgas pilsētai katram trešo daļu un pats paturēdams sev trešo daļu, sadalot savā starpā tādā proporcijā arī Kursas territoriju[16].

Vācu ienīstam un vajātam, Balduīnam neatlika nekas cits, kā ceļot uz Romu pie pāvesta, lai dabūtu jaunas un plašākas pilnvaras. 1231.g. rudenī viņš devās ceļā. Kamēr viņš bij prom, zobenbrāļi rīkoja sirojumu pa Kursu, postīja to dedzinot un slepkavojot un nolaupīja arī kuršu brīvības grāmatu[17]. Acīm redzot, kurši labprātīgi nepadevās vācu varai un arī pēc savu ķīlnieku nokļūšanas bīskapa un ordeņa rokās atteicās tiem maksāt kunga tiesu. 1234.g. 20.nov. rakstā Grēgorijs IX izsaka savu sašutumu par smagiem zaudējumiem un neskaitāmām pārestībām, ko jaunkristītiem nodarījuši Rīgas bīskaps, Zobenbrāļu ordenis un Rīgas namnieki, okupēdami zemes, kas pēc taisnības pieder pāvestam.

Pāvests pilnīgi nostājās Alnas Balduīna pusē un, sagaidīdams lielas lietas no tik dedzīga darbinieka, personīgi Romā iesvētīja viņu par Zemgales bīskapu un 1232.g. 28.janv. iecēla par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un apkārtējās jaunkristīto un pagānu zemēs un salās, piešķirot viņam turklāt tiesību sodīt sev nepaklausīgos ar izslēgšanu no baznīcas (LUB. I, 115). Starp citu pāvests pilnvaroja Balduīnu pārņemt pāvesta rokās visas jaunkristīto zemes Latvijā un Igaunijā, kuras nebūtu līdz šim ieskaitītas kāda bīskapa diēcēzē (LUB. I, 116). Bez tam pāvests uzticēja Balduīnam personīgi Kursu uz visu mūžu (LUB. I, 119) un tāpēc uzdeva Rīgas bīskapam un kapitulam, zobenbrāļiem un Rīgas namniekiem atteikties Romas baznīcai par labu no Kursas, Zemgales, Sāmsalas un citu turienes zemju ķīlniekiem un nodot tos līdz ar minētām zemēm legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam, lai tas rīkojas ar tām viņu labklājības, ticības izplatīšanas un baznīcas goda labā (LUB. I, 120).

Ar sevišķu bullu Svētais tēvs vērsās pret Rīgas bīskapu Nikolaju un, Balduīna inspīrēts, pārmeta tam sadarbību ar pašu nelabo, jo viņš esot kavējis vicelegāta darbību un no velna kalpības atbrīvotos, katoļu ticībai piegrieztos ļaudis pakundzējis savai kalpībai, kaut gan Balduīns tiem ticības [35.lpp.] labad apsolījis brīvības stāvokli; tādā kārtā Rīgas bīskaps provocējot jaunkristītos atkrist no ticības (LUB. I, 123).

Par spīti tām 9 bullām, ko pāvests deva Balduīnam līdzi uz Livoniju, piešķiŗot viņam dažādus amatus un tiesības, viņa otrais legācijas laiks beidzās tikpat neveiksmīgi kā pirmais. Neievērojot Balduīna pilnvaras, Rīgas bīskaps rīkojās arī ārpus savas diēcēzes kā garīgs un laicīgs Latvijas un Igaunijas valdnieks, uzskatīdams sevi par vācu imperijas markgrāfu. Ja tiesa Balduīna sūdzībām, tad Zobenbrāļu ordenis savukārt atzinis Saksijas hercoga virskundzību pār Latviju un Igauniju un, turēdams savā faktiskā varā Bandavu, pat nepieļāvis kristīt turienes kuršus, lai tie neiegūtu baznīcas aizsardzību. Par visu to Balduīns sanāca tādā naidā ar vāciešiem, ka, glābdams savu dzīvību, bij spiests patverties Daugavgrīvas klosterī; par legāta aizstāvēšanu ordenis vēl vairākus gadus pēc tam vajāja Daugavgrīvas klosteŗa abatu[18].

Beidzot arī pāvests 1234.g. 9.februāri atcēla Balduīnu no legāta amata un viņa vietā par savu legātu Livonijā, Prūsijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā iecēla atkal bijušo Modenas bīskapu Viļumu, kas bij veiklāks diplomāts un prata labāk sadzīvot ar ordeni un vietējiem vācu bīskapiem.

Savos pēdējos aktos, vēl uzskatīdams sevi par legātu, Balduīns 1234.g. 1. un 27.aprīlī izlēņoja 56 Rīgas namniekiem un Rīgas Pēteŗa baznīcas svētniekam katram pa 25 arkliem zemes Kursā “ar desmito un visām tiesībām, tāpat kā citiem Kursā ceļamiem vasaļiem”, paturot sev tikai augstāko tiesas varu (LUB. I, 135 un 136). Tādā kārtā legāts jau pats kļuva neuzticīgs saviem līgumiem ar kuršiem, kuŗos gan bij paredzēts, ka viņi maksās desmito tiesu savam bīskapam un prelātiem, nevis Rīgas namniekiem vai Rīgas baznīckungiem. Arī kanoniskās tiesības aizliedza atsavināt baznīcas desmito. Atcerēdamies savus agrākos solījumus, Balduīns tomēr iestarpināja lēņa grāmatā Rīgas namniekiem šādu noteikumu: “Turklāt paliks spēkā jaunkristīto brīvība minētās zemēs, ko es viņiem garantēju, darbodamies pāvesta legāta Otona vietā, un ko pāvests apstiprināja”. Līdzīga klauzula ievietota arī otrajā lēņa grāmatā, Pēteŗa baznīcas svētniekam. Bet šiem vārdiem jaunajos apstākļos nebij vairs sākumā domātās nozīmes, nedz arī kādas drošības, ka tos vienmēr ievēros.

Galvenais bij tas, ka ne pāvests; ne viņa legāti nespēja kuršiem kaut cik palīdzēt pret vāciem, kuŗi brīvo Kursu gribēja pārvērst par savu koloniju. Kuršiem atlika vienīgi brīvības kaŗš, kas arī sākās drīz pēc Saules kaujas un ar pārtraukumiem ilga līdz 1267.gadam[19].

***

Dans l’ancienne historiographie lettonne une certaine confusion est née du fait qu’en concluant les contrats du 28 décembre 1230 et du 17 janvier 1231 avec le vice-légat du pape Baudouin (Balduinus), religieux du monastére d’Aulne (Alna), d’origine wallonne, la tribu des Courons, libre et indépendante, a adopté spontanément la religion chrétienne et la souveraineté du pape. L’auteur soutient que ce fait n’est à expliquer qu’en considérant la garantie de liberté éternelle qui est exprimée expressis verbis dans le premier des contrats mentionnés, conclu de la part des Courons par le roi Lammekinus. Disciplinée au point de vue militaire et parfaitement organisée au point de vue politique, la tribu des Courons avec son chef clairvoyant entra en relations de contrat et de défense avec le vice-légat du pape pour acquérir, tout en gardant leur indépendance politique, l’assistance de l’Église romaine dans la lutte contre l’armée envahissante des Allemands et, le cas échéant, contre les Danois et les Suédois.

_________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā saglabāti autora izcēlumi. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[1] Sal. prof. Dr. A.Spekkes: Brēmenes Ādamu lasot ar latviešu tautas vēsturnieka acīm, LVI žurnālā, 1937.g. 1.nr., 48.-49. lpp.

[2] E.Hennig, Kurländische Sammlungen, I, Mitau 1809, 5.lpp.

[3] H.Hildebrand, Livonica, 21.nr., 42.lpp.: ab ipso vicelegato provincias Curlandie voluntarie conversas, ad manus ecclesie memorate per eundem vicelegatum receptas...

[4] LUB. I, 115 : pro gentium conversione maria transiens.

[5] G.Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina, Helsingfors 1929, 88.lpp.

[6] Hildebrand, Livonica, 12.nr.: Ad hec, quia intelleximus neophitos gravari quamplurimum per quosdam, qui advocati dicuntur, et alios exactores, volumus, ut omnes omnino facias amoveri ac provideas, ne hujusmodi exactores neophitis ipsis decetero preponantur.

[7] Turpat, 21.nr., 42.lpp.

[8] Turpat, 45.lpp.

[9] Innocentii III Epistolae, ed. Migne, Patrologiae latinae t. 216, 128.nr., 921.-922.lpp.

[10] Sal. prof. Dr. A.Švābes: Kuršu valstis, Sējējā, 1937.g. 1.nr., 21.-24.lpp.

[11] Sal. Hildebrand, Livonica, 21.nr. 41.lpp.: Osiliam, que per peregrinationem et sub vexillo ecclesie, magistro Joanne vicelegato presente et procurante, ad fidem et ad manus domini pape recipie[batur]...

[12] A.Švābe, Kuršu līgumi (Veltījums prof. A.Tentelim, Rīgā 1936.g.), 38.lpp.

[13] LUB. I, 106: In quod tamen pactum idem B[alduinus] tunc et deinceps consensit sicut probari potest usque ad dissensionem inter ipsum et nos postmodum exorta.

[14] Hildebrand, Livonica, 21.nr., 46.lpp.

[15] LUB. I, 124 un turpat reg. 139.nr., 34.lpp.

[16] Hildebrand, Livonica, 21.nr., 40.-41.lpp. Sal. LUB. I, 109.

[17] Livonica, 21.nr., 42. un 47.lpp.

[18] Hildebrand, Livonica, 23.nr.

[19] A.Švābe, Kuršu līgumi, 39.-40.lpp.
________________________________________________

Publicēts: Senatne un Māksla. 1937. 4, 25.-36.lpp.

Ievietots: 16.08.2002.

HISTORIA.LV