Durbes kauja, viena no svarīgākām 13. gs. k-ām pret vācu okupantiem, kas notika 13.7.1260 pie D. kuršu pilskalna. Kad 1259 žemaiši sakāva vācu spēkus, sacēlās ari zemg. Nemieru apspiešanai vācu ordeņa mestrs Hornhūzens[1] savāca lielu kaŗaspēku, kas sastāvēja no iesauktiem ig., kuršu un senprūšu zemes sargiem, kā ari vācu kaŗa pulkiem. Dabūjuši zināt, ka vācu spēki dodas uz Lietuvu, žemaiši pirmie iebruka Kurz., kur saņēma lielu kaŗa laupījumu un daudz gūstekņu. Abas armijas satikās pie D. - Pirms kaujas kurši pieprasīja, lai pēc uzvaras viņiem atdod žemaišu sagūstītās sievas, bērnus un salaupīto mantu. Kad mestrs atteicās šo prasību izpildīt, kurši un ig. jau kaujas sākumā pārtrauca cīņu. Pēc tam žemaiši galīgi sakāva vācus, pie kam krita ordeņa mestrs, ap 150 bruņnieku un daudz dāņu vasaļu, kas no Ig. bij aicināti palīgā. Pēc tam sacēlās ari senprūši, kurši un sāmi. Ari Lietuvas lielkungs Mindaugs uzteica draudzības līgumu ar vāciem. Bet kad 1263 Mindaugu nonāvēja kādā sazvērastībā un Lietuvā iesākās jukas, vācu ordeņa stāvoklis uzlabojās. Kuršus nomierināja, 1267 piedāvājot viņiem izdevīgāku miera līgumu. Cīņas turpināja vienīgi senprūši un zemg., kamēr pirmos nomāca 1283, bet otros 1290.
[1] domāts Vācu ordeņa Livonijas atzara - tā sauktā, Livonijas ordeņa - mestrs (Historia.lv redakcija).
Latvju enciklopēdija. 1.sējums, 537.-538.lpp.
Ievietots: 29.01.2004.