Autine, senlatviešu pils (urbs, castrum), pirmo reizi minēta Indriķa chronikā 1208, kad Rusins no Sateklas, Varidotis no A. un Tālivaldis no Beverīnas prasa no igauņiem gandarījumu par nodarītām pārestībām. 1209 Gersikas karalis Visvaldis saņem A. līdz ar citām pilīm lēņos no bīskapa Alberta. 1212 izceļas strīds starp A. latviešiem un Cēsu bruņniekiem lauku un bišu koku dēļ; ar šķīrējtiesas lēmumu A. latvieši dabū atpakaļ savus bišu kokus, bet bruņnieki patur laukus un maksā latviešiem atlīdzību par zaudējumiem. Tai pašā gadā Pliskavas karalis Valdemāru ieceļ par soģi A-ē. 1213 A. iegūst ordenis. 1215 igauņi ielenc A., bet Cēsu bruņniekiem tuvojoties, bēg caur Trikāti uz Igauniju. Pēdējo reiz A. minēta kādā 1224 senrakstā. Par A. atrašanās vietu uzstādītas vairākas hipotezes G. Fīrhufs domā, ka A. atradusies pie Bānūžu muižas Sērmūkšu pag.; K. Sīverss novieto A. Cēsu Lazdukalnā; A. Bīlenšteins Valmieras Valterkalniņā (vai Kalneniņu Pekaskalnā); Tālivaldis Cēsīs, E Abuls - Priekuļu Garkalnā; V. D. Balodis Valmieras bruņnieku pils vietā. Neviena no šīm hipotezēm pagaidām nav vispār pieņemta. Lit.: Sievers, Die Lettenburg Autine 1878; A. Bielenstein, Die Grenzen 1892; R. L. B. Z. K. rakstu kr., X; Austrums 1895.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.sējums, 1314.- 1315.sleja.
Ievietots: 02.11.2001.