Atzele (arī Atzalis, Adzele, Očel, Terra Adzelle, Land to Atsel) – sena letgaļu zeme starp Tālavu un Pliskavas kr. zemēm, kuŗas viena daļa minēta arī kā Pietālava (Pitalovo). A. minēta Pliskavas, Tveras un Novgorodas kr. chronikās kā Očela. 11. gs. kr. kņazs Izjaslavs Jaroslavovičs devies kaŗā pret „ssoliem”, lai viņus piespiestu maksāt meslus. 1111 Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs, angļu karaļa Herolda II meitas Gildas un Vladimira II Monomacha dēls, iebruka Atzelē, kur letgaļi viņa kaŗaspēku smagi sakāva.1180 Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais sācis kaŗu pret „čudiem” (ig.) un adzeliešiem, atriebdamies par ig. un varbūt arī tālaviešu iebrukumu Pliskavas zemēs 1176-77; 2 ned. postīja ig. un tālaviešu zemes un piespieda viņus maksāt meslus. Kr. zin. Tatiščevs uzskatīja ssolus (sēļus?), očelus un ozelus par latv. cilšu piederīgajiem. A. minēta arī Indriķa chronikā 1224. VI zemes dalīšanas dokumentā starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni un Bartolomeja Hēnekes (Hoenecke, Hūneke) Livonijas jaunākajā atskaņu chronikā 1341. Vēl 16. gs. kr. cars Ivans IV Briesmīgais to uzskatīja par vienu no savām „dzimtām” zemēm. Pēc prof. A.Švābes domām A. ietilpa 6 kungu valstis – Gaujiena, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene, un Abrene. Ļoti iespējams, ka A. izpletusies līdz tagd. Veļikajas upei, kas 13. gs. saucās Mude (arī Mudve) un šajā vārdā minēta arī 16. gs. Baltazara Rusova chronikā.
E. Andersons
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 101.lpp.
Ievietots: 28.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu