Noras Valteres atmiņas par notikumiem pirmās padomju okupācijas periodā 1940./41. gadā.
___________________________________________________________

Nora Valtere (dzimusi - Dzelzkalne) pēc studiju beigšanas strādāja par latviešu literatūras un valodas skolotāju Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāzijā (okupācijas laikā pārdēvēta par Rīgas 7. vidusskolu), 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk pārcēlusies uz ASV. Savu atmiņu pirmajā daļā Ko acs nebija redzējusi, ko auss nebija dzirdējusi viņa apraksta notikumus pirmās padomju okupācijas periodā 1940. un 1941. gadā. Otrā daļa Un vilnis veļas tālāk veltīta vācu okupācijas periodam sākot ar 1941. gada vasaru un beidzot ar nonākšanu Vācijā 1944. gada novembrī.

Trauksmaina un nospiesta, neziņas pilna bija visa 1939. un 1940. gada ziema un pavasaris. Eiropā jau bija sācies II Pasaules karš. Latvijā bija Padomju Savienības bāzes, diezgan bieži manīja nelielas sarkanarmiešu militāristu grupiņas Rīgas ielās. Sarkanarmieši vienmēr gāja pa vairākiem kopā, nekad ne pa vienam. Viņi arī tikpat kā nerunāja ne ar vienu, retumis kāds prasīja vienu vai otru ielu vai ceļu. Latvieši krievus likās neredzam, mēs viņus vienkārši nicinājām un, saprotams, ienīdām.

Es krieviski mazliet saprotu, arī kādu trūcīgu vārdu būtu varējusi pateikt, bet iekšējā pretestība bija tik liela, ka tīšām to nedarīju. Bija radies gluži vai riebums pret krievu valodas skaņām. Atceros, ka reiz trīs militārās formās tērptu vīru grupa man prasīja kādu tur Rīgas ielu. Es paraustīju plecus un noteicu, ka nesaprotu. “Ņesaprot! Ņesaprot!” krievs nikni izgrūda, “to vien dzird - ņesaprot!”

Man dīvaini salēcās sirds - tātad arī citi latvieši izmanto šo ērto taktiku - ņesaprot!

Taisnību sakot, brīvajā Latvijā augusī jaunatne krieviski arī nesaprata nemaz, jo skolās krievu valodu nemācīja. Tas, manuprāt, vēlāk, kad sākās Latvijas sovjetizēšana, bija liels šķērslis boļševiku propagandai, jo [pirmajā laikā nebija viegli dabūt pietiekami daudz uzticamu latviešu komunistu, kas varētu jaunatni “apstrādāt”. Vecā un vidējā paaudze jau nu krieviski prata, tikai to neizrādīja - vismaz nacionāli noskaņotie bija šai ziņā atturīgi.

Pienāca pavasaris un vasaras sākums. Biju skolotāja N. Draudziņas meiteņu ģimnāzijā Rīgā. Darba bija daudz, it sevišķi vasaras pašā sākumā, kad notika gala pārbaudījumi. Tie parasti ievilkās gandrīz līdz jūnija vidum. Tikko ar skolas darbiem biju galā, devos uz Rīgas Jūrmalu, Mellužiem, kur mums kopā ar māti un māsu (tēvs man miris, kad biju 5 gadus veca) piederēja peldu iestāde un divas vasarnīcas uz neliela zemes īpašuma. Te mēs pavadījām vasaras, bet ziemu dzīvojām Rīgā. Arī māsa bija skolotāja Ausekļa pamatskolā Rīgā. Māte - pensionēta skolotāja.

Tas bija Jūrmalā, kad sākās ļauna vēstītāji notikumi - avīzēs parādījās ziņas, ka notikusi sadursme uz Latvijas un Padomju savienības robežas, un divas dienas vēlāk Padomju Savienības armija 17. jūnijā pārnāca Latvijas robežu. Ar klusām šausmām sapratām, ka šinī brīdī tiek sagrauta [2.lp.] Latvijas neatkarība. taču avīzes bija pilnas ziņu un solījumu, ka Pad. Savienība neiejauksies iekšējās lietās, ka nenotiks ne zemes atsavināšana, ne arī kaut kā cita jābaidās - vārdu sakot, ka būs labi. Tā baigās nojausmas mijās ar tādu kā nereālu cerīgumu, kādam parasti pieķeras cilvēks bezizejas situācijās. Visumā latvieši mierinājās (arī es pati), ka gan jau ar krieviem kaut kā tiksim galā, kā vienmēr esam tikuši, jo viņi ir nekulturāli un muļķi. Ar vāciešiem būtu grūtāk, jo vācieši ir gudri un viltīgi…

Briesmīgā un drūmā izjūtā palaidām Jāņus. Jūrmalā parasti Jāņu vakarā pludmale bija pilna ļaužu, gar visu līci ik pa zināmam posmam dega ugunskuri, kas pret jūras plašumu izskatījās sevišķi gleznaini. Dziedāja arī līgotnes, kaut arī varbūt ne tik dabīgi un spontāni, kā tas notika uz zemēm (laukos). Tomēr visur bija līksme, smiekli, kaut kāda pacilātība.

1940. gada Jāņi bija baigi ar savu klusumu un tumsu. Tā kā dzīvojām uz paša jūras krasta, tad jo asi izjutām lielo starpību - nebija neviena cilvēka ārā, nevienas uguns, nevienas dziesmas. Pelēka un tukša bija jūra un debess - kā nāves dvaša būtu pāri pūtusi. Bija neizsakāmi smagi.

Pēdējā Latvijas valdība bija atlaista. Bija jāizdara jaunas vēlēšanas. Boļševiki nāca klajā ar jau gatavu kandidātu listi. Šī liste latviešu tautai bija liels pārsteigums - priekšgalā te bija Latvijas Universitātes bioloģijas profesors Augusts Kirchenšteins (cik zinu, ne visai iecienīts mācībspēks) un vesela plejāde avīzes “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieku! Tas bija tīrais brīnums, cik daudz komunistu bija slēpušies aiz šīs pilsoniskās un sensāciju kārās avīzes!

Atceros arī, ka avīzes rakstīja, jaunajās vēlēšanās blakus šai listei drīkst brīvi uzstādīt arī citas kandidātu listes. tādas arī drīz parādījās. Atceros, ka tajās starp citiem kandidātiem bija Atis Ķeniņš un Skalbe. Cerības uzsita atkal augstāku vilni - nebija šaubu, ka šī liste brīvās vēlēšanās uzvarēs. Bet tad šo listi aizliedza. Runāja, ka kandidāti apcietināti. Tas bija smags sitiens, jo nu palika viena vienīga liste ar komunistu izraudzītajiem kandidātiem. Par šo nu bija jābalso. Nebalsošana nozīmētu, ka esi jaunā režīma pretinieks, tātad aizdomīga persona.

Balsot mums bija jāiet uz tuvāko Jūrmalas pamatskolu - skaistu, Ulmaņa laikā celtu ēku, kas pacēlās starp slaidām priedēm pretī Mellužu dzelzceļa stacijai. Pirms saņēmos iet, es briesmīgi raudāju - tik šausmīgi likās balsot pret saviem uzskatiem…

Pamatskolā vēlēšanu komisijā aiz galda sēdēja starp man svešām sejām arī šīs pamatskolas pārzinis Kārlis Zutis un pāris citas pazīstamas sejas. Man bija briesmīga sajūta, likās - tātad arī šie visi ir kreisi! [3.lp.] Radās uzreiz tāds kā naids, kā vilšanās - neizsakāmi riebīga sajūta, kas pie tam bija jāapslēpj, jānorij. Vēlāk sapratu, ka toreiz pirmo reizi sadūros ar to īpato atmosfairu, kas tik raksturīga boļševiku režīmam - izjūta, ka nevienam nevar uzticēties, ka visi turami aizdomās un ka tevi pašu citi tur izdomās. Tā attiecības starp cilvēkiem, pat draugiem, kļuva rezervētas - ko tu zini, kas viņš īstenībā ir! Katrs pēkšņi bija atšķelts par sevi, it kā izzolēts.

Par Mellužu pamatskolas pārzini Zuti atceros agrāk kādreiz dzirdējusi - viņš esot “pakreiss” Varbūt tā toreiz bija, varbūt arī nebija, un viņš nejauši bija ieķēpāts vēlēšanu darbiniekos. Pēc kara satiku viņu kā trimdinieku Ņujorkā - viņš tāpat kā mēs citi bija bēdzis, kad draudēja krievu otrreizējais iebrukums Latvijā. Ņujorkā Zutis arī mira.

Pēc boļševiku iesoļošanas Latvijā, saprotams, Latvijas nacionālais karogs bija aizliegts. Pēc rīkojuma šie karogi bija jāiznīcina. Mums bija tā sauktā veranda - piebūve ar ļoti lēzenu jumtu. Palīdām abas ar māsu zem šī jumta (to varēja tikai ar grūtībām, rāpjoties uz vēdera) un iebāzām karogu pašā dziļākajā un tumšākajā pažobelē ticībā, ka reiz no turienes to atkal izvilksim.

Prezidents Ulmanis jau bija aizvests. Jaunā valdība “ievēlēta”. Drīz vien avīzēs parādījās ziņa, ka jaunā valdība nolēmusi lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā. Visi šie notikumi lika sarauties sāpēs un izmisīgā nevarībā. Tie risinājās tik strauji, ka ne attapties nevarēja. Atceros uzņēmumu avīzē - jaunās valdības deputāti visi no vietas pacēluši rokas ar kaut kādām kartītēm pirkstos. Tik vienkārši! Briesmīgā riebumā nometu avīzi. Tā taču nav balsošana - tas ir teātris, ķēmošanās! Bija skaidrs, ka šādu Latvijas “brīvprātīgu” pievienošanos diktē Maskava. Un te es pirmoreiz sadūros ar otru boļševiku režīma raksturīgu paņēmienu - katrs Maskavas diktāts bija teatrāli jāapstiprina! Boļševiku izraudzītās un ieceltās valdības bija tautai teatrāli jāievēl. Tauta, kā to redzēju vēlāk daudzajās ar varu noorganizētajās demonstrācijās, bija piespiesta liekuļot piekrišanu un prieku, kur sirds sāpēja, kur visa būte bija pretī. Īstenībā tās bija psīchiskas mokas, ar ko pamazām nācās iepazīties.

Man gadījās iebraukt Rīgā taisni tajā dienā, kad Kirchenšteins ar pulciņu pavadoņu taisījās doties uz Maskavu pievienošanās lūgumu iesniegt un pievienošanos nokārtot. Tā tiešām bija sagadīšanās, neticama nejaušība. Izejot no Jūrmalas (t.i., Kurzemes) stacijas mazajā ieliņā, kas toreiz atdalīja Vidzemes staciju un no kuras bija redzamas otras stacijas sliedes [4.lp.] un vilcieni, pamanīju ko neparastu. Ieliņā bija sastājies neliels bariņš cilvēku. Visi skatījās uz vilcienu, kas stāvēja uz Vidzemes dzelzceļa sliedēm. Arī es apstājos, sak’, kas te notiek. Tad pēkšņi ieraudzīju vagona durvīs Kirchenšteinu. Acīmredzot, bija nupat notikusi neliela ceremonija, jo Kirchenšteinam rokā bija pušķis sarkanu rožu, pie vagona stāvēja nedaudz pavadītāji, arī vagonā aiz Kirchenšteina kādus manīju. Kirchenšteins brīdi stāvēja, tad pacēla dūri un to kratīja, kas, kā zināms, ir boļševikiem tipisks žests. Tas izskatījās patiesībā smieklīgi, kā šis ļoti mazā auguma izkaltušais, it kā nožēlojamais vecītis ar plāno kazas bārdiņu kratīja vāju, dzīslainu dūri tādā draudīgā žestā. Arī delegācijas dalībnieki vagonā un uz perona stāvēja paceltām dūrēm.

Pavēros apkārt. Nelielais ļaužu bariņš uz ielas bija kluss. Tikai viens noskrandis kuprītis, kas stāvēja man priekšā, bija pacēlis dūri. Vienīgais. Sava sakropļojuma dēļ sarūgtināts - nodomāju, un arī nabadzīgs, kā redzams no apģērba. Nav brīnums par viņu.

Delegāti sagāja vagonā, aizvēra durvis, un tūlīt vilciens sāka kustēt. Ļaudis izklīda. Arī kuprītis pagriezās aiziet, un nu ieraudzīju viņa seju. Tā noteikti bija kaut kur redzēta! Bet kur? Seja man nedeva miera, līdz piepeši zināju - esmu to redzējusi šad un tad operā, koncertos, kas nebija tik lēti. Manī uzviļņoja sašutums - var jau būt, ka viņš dabūja brīvbiļetes, bet ģērbies gan viņš vienmēr tad bija pavisam kārtīgi ar visu savu auguma nesamērību! Tātad atkal teātris - uzvilkt šeit skrandas un rādīties nabagam, rādīties, cik slikti Latvijā klājies!

Rīgā, gabaliņu aiz stacijas tā sauktajā Latgales priekšpilsētā bija, neatceros, viena vai vairākas būvmateriālu noliktavas. Ejot pa šejienes ielām, redzēju pie noliktavas vārtiem un stūriem stāvam vīrus ar šautenēm. sargi. Agrāk nekādi sargi te nebija. Bet šo sargu sejas! Rupjas, neattīstītas, kā noziedzniekiem vai “pašpuikām”. Vēl tagad nodrebu, tās atceroties. Steidzos šiem “sargiem” garām, cik ātri varēju, jo bija vienkārši neomulīgi, gandrīz bailes, ka ierocis tik neatbildīgu puišu rokās varētu šinī tukšajā, klusajā ielā “joka dēļ” tikt arī izmēģināts.

Saprotams, arī pie visādām valdības iestādēm tagad bija sargi ar šautenēm. Šie bija militārās formās, kamēr pie noliktavām redzētie tāpat privātās drēbēs, kādās nu kurš. Tik ļoti Rīga bija pārvērtusies! Visur neuzticība, visur sargi, visur it kā lodāja kluss, glūnīgs baigums.

Biju laimīga, kad atkal atgriezos Jūrmalā. Tur tomēr tik asi nejuta politiskās pārmaiņas.

Nāca rudens. Latvijā normāli skola sākās augusta beigās vai septembra sākumā. Tā kā abas ar māsu bijām jaunas skolotājas Rīgā, tad ar bažām domājām - kā nu būs. Septembra sākumā bijām jau pārcēlušās kopā ar māti uz Rīgas dzīvokli, bet skolas vienmēr vēl nesākās. Klusībā par to pat priecājāmies…

Toties mums obligāti bija jāiet pirmajā piespiedu demonstrācijā; tai vajadzēja būt “tautas pateicībai” par to, ka, Uzbekistānai (pirmoreiz dzirdēts vārds!) galvojot, Padomju Savienība bija Latviju “žēlīgi” uzņēmusi “laimīgo” tautu saimē. Šo demonstrāciju pieņēma Višinskis.

Agrāk kā studentes bijām ar māsu piedalījušās 18. nov. gājienos uz Brāļu kapiem, bet tas bija kaut kas pavisam cits - tad tiešām gājām brīvi un labprāt, visos bija svinīgs pacilājums.

Tagad demonstranti bija drūmi un klusi. Ejot gar balkonu, kurā stāvēja Višinskis un vēl kādi, neviens pat neskatījās uz augšu. Kad vīri tur augšā izkliedza savus “daloi” un “da zdrastvujet”[1], neviens neatbildēja ne ar aplausiem, ne saucieniem, tikai orķestris pēc katra kliedziena rāva vaļā skaļus maršus. Var jau būt, ka gājiena priekšgalā, kur bija varbūt salasīti jaunā režīma piekritēji, arī izraisījās gaviles, bet tajā posmā, kur pati biju, patiesi visi gāja kā sasaluši.

Beidzot tomēr bija paziņota skolas sākuma diena - tiešo datumu pašreiz neatceros, varēja būt sept. beigas, okt. sākums. Mūsu meiteņu ģimnāzija bija pārkārtota jaunā skolā. Ieejot manīju starp meitenēm ļoti nedaudz zēnu. Skolotāju istabā un skolas kancelejā bija diezgan daudz jaunu seju. Atmosfaira bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Kolēgas parasti, pēc vasaras brīvlaika satiekoties, bija runīgi. Katram bija ko pastāstīt, kā pavadīta vasara. Mums bija arī daži ļoti asprātīgi kolēgas, piemēram, Zinaīda Lazda, bija liela bauda viņu klausīties un sirsnīgi izsmieties. Šogad bija pavisam citādi - kolēgas sasveicinājās īsi, neko daudz nerunāja, smieklus nedzirdēja nemaz. Visi arī likās bezgala nevaļīgi.

Mūsu direktrisei blakus bija nu iecelta jauna inspektore (agrāk šo vietu pildīja teoloģijas prof. E. Zicāns (viņš tomēr bija paturēts par skolotāju, kā pats paskaidroja, tādēļ, ka nav strādājis par kulta kalpu).Jaunā inspektore patiesībā izrādījās galvenā skolas noteicēja un vadītāja, tā sakot, politiskais komisārs. Viņas vārdu neatceros, oficiāli viņu uzrunājām par biedreni inspektori. Vēlāk uzzināju, ka bērni savā starpā nosaukuši viņu par “pudeli”. Tas bija zīmīgi uzķerts, jo viņas augums bija gūžās ļoti plats, pleci šauri un nolaideni, galviņa nesamērīgi maza. Un tā kā boļševiku sievietes (vismaz tanī laikā) neatzina [6.lp.] ne matu cirtošanu, ne citus izskaistinājumus, tad arī viņa nēsāja melnos matus gludi saglaustus pie mazās galviņas. Tā viņas siluets tiešām bija “pudelīgs” ar mazo galviņu kā aizbāzni galā.

Bet es noklīdu sānis, stāstot par nenozīmīgām lietām.

Kā jau pirmajā skolas dienā, visa skolas saime tika sapulcināta aulā. Uz mācību gada atklāšanu skolā bija ieradušies pārstāvji arī no Padomju Latvijas CK (Centrālkomitejas)[2] ar biedreni Aināri priekšgalā. (Vēlāk man ar šo personu bija cita sastapšanās.) No komunistu CK bija atnākuši kādi četri vai pieci, stāvēja visi bariņā. Visa šī pirmā diena bija tik saspīlēta un savāda, ka neatceros, vai kāds arī ko runāja un ja runāja, tad kas. Bet laikam taču, jo tādas atklāšanas gluži bez vārdiem nenotiek. vēroju bērnus. Tie bija ļoti klusi un tomēr dīvaini spītīgi un lepni. Vienīgi acīs kā durtin dūrās mūsu piecas žīdu meitenes, kas visas bija ieradušās pionieru formās - tumšos svārkos, baltās blūzēs un sarkaniem kaklautiem. Tas iedzēla sirdī. Visas piecas bija tanī klasē, kur iepriekšējā gadā mācīju (un laikam arī bija vienīgās žīdietes mūsu skolā). Nekad nebiju manījusi pret viņām ne no klases biedreņu, ne skolotāju puses jel kādu nedraudzīgu vai aizspriedumainu izturēšanos. Pati itin labi ieredzēju mazāko žīdenīti Deboru (laikam uzvārds bija Rapoporte). Tā bija meitene ar gaišu galvu un simpātiska. Un tagad arī Debora, itin lepni izslējusies, stāvēja savā pionieres tērpā. Tā nu ir - žīdi tomēr ir tauta, kas uzticami un lojāli laikam tikai sev. Viņi pirmie iztop jaunajai varai - rūgti nodomāju.

Tad visiem bija jādzied Internacionāle. Mūsu dziedāšanas skolotājs - mākslinieks A. Prēdelis piesēdās pie flīģeļa un sāka spēlēt. Bet gandrīz neviens nedziedāja. Daļa skolēnu gan vārstīja mutes, bet skaņas no tām nenāca. Citi demonstratīvi turēja muti ciet. Lielākā daļa (ieskaitot mani) arī vienkārši nezināja ne Internacionāles vārdus, ne meldiju! Jo kas gan Latvijas laikā mums to būtu mācījis? Šo dziesmu noteikti viss vairums dzirdēja pirmo reizi. Klaviernieks, juzdams katastrofālo stāvokli, laida tādas arpēdžijas, improvizācijas un meldijas izskaistinājumus Internacionāles meldijai un darīja to tik skaļi un bravūrīgi, cik iespējams, viņš tādā veidā kaut cik situāciju glāba. Vienīgie drošie un skaļie dziedātāji bija tie paši četri vai pieci kompartijas biedri, kuru priekšgalā gandrīz vai histēriski kliedza Aināre. Viņa locījās ar visu augumu līdz, galvu ik pie balsiena pastiepdama un rokas žņaudzīdama tā, ka būtu jāsmejas, ja vien visa situācija nebūtu tik neparasti saspīlēta.

Neatceros, vai tūlīt pirmajā, vai arī nākamajā dienā bija sasaukta skolotāju sapulce. Mūs uzrunāja mūsu sirmā direktrise. Viņa bija visādā ziņā [7.lp.] cienījama dāma, no vecās paaudzes, pati cara laikā augusi un izglītojusies, visādus laikus pieredzējusi, taču izsitusies uz augšu ar centību un uzņēmību, kļuvusi itin turīga, nodibinājusi meiteņu skolu ar tiešām labu reputāciju. Viņa bija spējīga sieviete, un mēs viņu par to cienījām. Mēs zinājām arī, ka viņa, gudra būdama, bija, boļševikiem ienākot, visus savus īpašumus un skolu līdz ar visu iekārtu jau pasteigusies atdāvināt valdībai. To arī neviens viņai nepārmeta, jo visas zīmes rādīja, ka, neraugoties uz solījumiem īpašumus neaiztikt, vismaz lielākos no tiem nacionalizēs. Iespējams arī, ka šo komunistiem draudzīgo žestu viņa darīja tādēļ, lai sev paturētu skolas direktrises posteni vai vismaz vārdu. Arī to var saprast, ka grūti atteikties no visa sava mūža pūliņu panākumiem. Citādi palikt pie skolas laikam gan nebūtu bijis iespējams, jo N. Draudziņa bija Latvijas apstākļos skaitāma bagāta, tātad “plutokrāte”. Visu šo rīcību viņai neviens nepārmeta, jo kur gan lai viņa, vecs cilvēks, ietu, ja visus viņas īpašumus tā kā tā atsavinātu un vēl pašu izraidītu no skolas? Viņa bija rīkojusies, tā sakot, gudri un pareizi.

Direktrises uzruna bija ļoti kreisa, slavas pilna tam, kas jau noticis, un arī tam, kas notiks nākotnē. Mēs mierīgi klausījāmies, jo sapratām, ka tā tagad jārunā, kaut arī tas būtu “teātris”. Bet tad viņa sāka zākāt neatkarīgās Latvijas laiku. Tas bija šausmīgi, to klausoties. Tas likās pāri par katru mēru. Viņa nogānīja visu brīvās Latvijas laiku kā riebīgu, netaisnu, ciešanām pilnu un beidzot Latvijas karogu burtiski nosauca par lupatu. Tanī brīdī man sagriezās tumšs gar acīm. Es neko vairs nesapratu, tikai jutu, ka sirds briesmīgi dauzās un vaigi pieskrien asiņu. Tomēr jāsavaldās bija, lai neviens nemana trakā jūtu viļņojuma. Vecā, sirmā dāma, kas tur priekšā tik briesmīgas lietas runāja - kā viņa varēja tādus vārdus vispār pār lūpām dabūt! Un vai tas bija vajadzīgs? Un vai viņa ticēja, ko teica? Jeb vienkārši pārcentās, lai savu stāvokli, varbūt sevi pašu glābtu? Jeb viņai vispār nekas nebija svēts un bija gluži vienalga, kādus vārdus tā laiž pār lūpām, ja vien tie acumirklim liekas piemēroti? Kas zina? Es tiešām nekā vairs nesapratu, tikai jutu, ka nekad, nekad vairs nevarēšu viņu īsti cienīt - kā to varēju līdz šim - jutu, ka šī sēde paliks man atmiņā kā viens no murgainākajiem un riebīgākajiem pārdzīvojumiem.

Pēc tam jaunā inspektrise deva skolotājiem visādus norādījumus. Mums vispirms ar steigu sociālistiskas sacensības kārtā bija jāiepazīstas ar grāmatu Partijas īsais kurss (tā bija par komunistu mācību un vēsturi). Klasēs steidzami jāiemāca Internacionāle. Jārūpējas par sekmju celšanu. Jānodibina klasēs sienas avīze u.t.t., u.t.t. Galva griezās no visiem šiem priekšrakstiem un rīkojumiem.

Bija jāsāk strādāt klasēs. Biju lielā neziņā, kā lai to tagad daru. Visa latviešu literatūra būtu jāsāk tulkot no boļševiku ideoloģijas viedokļa - to no mums prasīja un visvairāk gaidīja kā literatūras, tā arī vēstures stundās. Saprotams, komunistu ideoloģijai bija jāatdod vieta arī visās citās stundās, ieskaitot, piemēram, fiziku un matemātiku! Nezinu gan, kā to šie kolēgas praksē izdarīja.

Lai kā, sapratu, ka pieeja literāriem darbiem ir radikāli un manai uztverei svešādi jāgroza. Šīs problēmas priekšā biju gluži nomocījusies, jutu, ka man nav pa spēkam ar drošu pārliecību runāt otrādi, nekā pati domāju, jo man nemaz nav aktiera talanta. Bija arī kauns to pašu bērnu priekšā, kam iepriekšējos gados biju mācījusi mīlēt Latviju, meklēt vairāk skaisto un saskanīgo, godīgo un ētiski cēlo, šogad pēkšņi stāstīt un izcelt ko citu… Vienīgā izeja pašlaik likās - ar literatūru drusku nogaidīt, kamēr mazliet pārorientējos un rodas kāds padoms, kā darīt tā, lai varbūt pat “vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva”. Nolēmu sākt ar gramatiku. Un lai tā boļševiku ideoloģija nebūtu ignorēta, nopirku kādu brošūru - tādas tai laikā parādījās malu malās - un analizējamo tekstu ņēmu no tās. Tā man vienmēr klasē uz tāfeles bija teikumi gan par Ļeņinu, gan Staļinu, gan izsūcējiem budžiem, gan visvareno un gudro partiju.

Ak jā, un ar steigu taču bija jāmācās Internacionāles teksts! (Meldiju nācās mācīt dziedāšanas skolotājam.) Sadabūju tekstu, to pantu pa pantam uzrakstīju uz tāfeles un skolnieces to norakstīja, jo tādu grāmatu vēl nebija. Internacionālē vienā pantā ir runa par asinssuņiem - tā nosaukti reakcionāri un buržuji, vārdu sakot, visi, kas ir boļševiku pretinieki. Latviešu bērni, nepieraduši pie tik spēcīgiem, rupjiem teicieniem, par šo vārdu sāka uzjautrināties. Pār klasi tā vien šalca - asinssuņi, asinssuņi… “Lūdzu skolotāj, kas tas ir - asinssuns?” - Lūdzu, kāpēc viņi lieto tik rupju vārdu?” - “Lūdzu skolotāj, man zināms viens variants, kur asinssuņa vietā cits vārds. Vai nevar dziedāt tā?” Tiešām kāda meitene man parādīja tekstu, kur asinssuņa nebija. Neatceros, kāds īsti vārds bija tanī vietā, bet drusku “maigāk” tomēr izklausījās. Apsolījos noskaidrot, kurš variants ir oficiāli pieņemtais. Kad stundu pārtraukumā biedrenei inspektorei prasīju šajā lietā padomu, viņa īsi un noteikti atteica: “Mēs nevairāmies. Mēs dziedam - asinssuņi, jo tādi viņi ir.” - “Labi, biedrene inspektore - tātad asinssuņi. Paldies.”

Klasē tomēr ikreiz, kad nonācām līdz asinssuņiem, bija jaušama saviļņošanās, čuksti, smīni. Varēju taisīt cik nopietnu seju gribēju un apsaukt skolnieces, lai ir klusu, maz tas līdzēja. Jutu, ka klase nojauš manu īsto pārliecību. Atzīstos, tas man bija zināms atvieglojums, jutos drošāk un ērtāk runājot to, kas spaidu kārtā bija jārunā.

Vēl vienmēr kavējos pie Internacionāles un gramatikas. Bet cik ilgi? Rei patukšā gaitenī satiku otru latviešu valodas skolotāju - Zinaīdu Šreiberi (dzejnieci Zinaīdu Lazdu). Tā kā neviena tuvumā nebija, viņa man klusu jautāja, ko es pašlaik klasē darot. Zināju Lazdu par neapšaubāmu un dziļu patrioti un atklāti pateicu, ka ķēpājos ar gramatiku, ka esmu lielā neziņā, ko darīt, ko ne. Arī viņa atzinās, ka mēģinot vēl šā tā pavairīties, vilcinoties, taustoties… Turpretī mūsu skolā tikai šoruden pieņemtā jaunā skolotāja jau stāstot par Sudrabu Edžu, kārtojot arī jau sienas avīzi! “Nujā, viņai jau prakse”, Lazda ironiski piebilda.

Te jāpaskaidro, ka jaunpieņemtā skolotāja bija Rasma Dziļleja, pazīstamā sociāldemokrāta Kārļa Dziļlejas meita no viņa pirmās laulības. Viņai bija bijuši politiskas dabas sarežģījumi jau mācoties vidusskolā, kur bija darbojusies pagrīdes šūnās. Par to viņa bija no vidusskolas izslēgta. Tad viņas tēvs bija izlūdzies, lai meitu uzņem N. Draudziņas vidusskolā. Te Rasma arī vidusskolu pabeidza, studēja baltu filoloģiju (varbūt bija tad arī jau studijas beigusi - īsti nezinu) un boļševiku laikā kļuva šinī skolā par trešo latviešu valodas skolotāju. Te viņa arī vienīgā tūlīt zināja, kā tagad jāstrādā…

Šeit jāaizsteidzas notikumiem priekšā, lai par Rasmu Dziļleju nepaliktu aplams uzskats. Viņa bija jaunava ar gaišu galvu. Pirmajam boļševiku gadam paejot, bija atjēgusies un saskatījusi, ka “īstenība un prakse neatbilst ideāliem un teorijām”, un līdz ar to kļuvusi cits cilvēks. To visu dabūju zināt, kad pirmo krievu gadu nomainīja vācu okupācija. Kad “vācu laikā”, skolām sākoties, ieraudzīju minēto kolēgu skolotāju istabā, tiešām biju drusku pārsteigta. Zinaīda Šreibere to laikam pamanīja vai arī citādi saprata, ka derētu paskaidrojumi. Viņa man teica, lai nebaidoties un nebrīnoties, Rasma esot “izārstēta”. Viņa, t.i., Šreibere, esot jauno kolēģi atsaukusi pie sevis mājās un abas esot izrunājušās. Abas esot tagad pat labas draudzenes. Drusku senāk šajā pašā vācu laikā šī jaunava apprecējās un pie tam ar “pērkoņkrustieti” (labā spārna ekstrēmistu)! Tas bija zināmā mērā tieši amizanti. Skolotāju istabā nosmējāmies, ka nu ir pavisam droši - skābes un sārmi taču viens otru neitralizē! Jāpiebilst arī, ka Rasma Sināte (kā viņai tagad vārds) arī bija devusies bēgļu gaitās, kad krievi otrreiz tuvojās Latvijai, dzīvo Savienotajās Valstīs, raksta atsauksmes par latviešu grāmatām, ir darbīga kultūras dzīvē…

Nu atgriezīšos pie notikumiem skolā 1940./41. mācību gada rudenī, pirmās boļševiku okupācijas laikā. Drīz vien, pretēji avīzēs iespiestajiem solījumiem, ka latviešiem zemi neatsavinās, tas tomēr tagad notika. Tūlīt avīzes bija pilnas slavas rakstu par šo rīcību, [10.lp.] ka “kulakiem” zemi atņem un nodod “darba tautai”. Parādījās boļševikiem ierastie sveicieni un pateicības apliecinājumi Staļinam par zemes atņemšanu. Nezinu, vai pēc skolas inspektora rīkojuma, vai pati no svas centības mūsu direktrise deva rīkojumu kalšu audzinātājiem katrai savā klasē nolasīt avīzēs iespiesto “latviešu tautas pateicības telegrammu” Staļinam, reizē paskaidrojot, par ko tā nākas, un izstāstot, cik laimīgi mēs esam. Likās - viss iet arvien trakāk. Bet, kas jādara - jādara. Klasē īsi paskaidroju, ka visiem bagātajiem “kulakiem” zeme atņemta un ka Staļinam sakarā ar to nosūtīta šāda telegramma. Kā zināms šādu telegrammu teksti vienmēr bija pagalam pārspīlētā stilā, kur Staļins tika saukts gan par tautu tēvu, par ģeniālu vadoni, skolotāju, par lielo, gudro, nemaldīgo biedru, ko mēs karsti mīlam, kam sūtām kvēlus sveicienus vislielākajā paļāvībā un sirsnībā u.t.t. Pēkšņi notika kas negaidīts - klase eksplodēja nevaldāmos smieklos. Uz soliem sakritušas, sejas plaukstām aizsegušas, meitenes smējās kā kutinātas. Nejēdzīgi uzpūstais stils, svešādais, latviešu ausīm ērmīgi skanošais Staļina un viņa tēva vārds - Visarionovičs, kā arī acīm redzamais absurds izteikt laupītājam pateicību par to, ka viņš laupa, bija bērniem par daudz. Bet tas trakākais bija tas, ka arī es pati vairs nervu saspīlējumā nesavaldījos un sāku smieties līdz. Beidzot ar briesmīgu saņemšanos savaldījos un noklusināju arī klasi. “Telegramma jums jānoklausās līdz galam,” stingri teicu. “Jūsu smiekli arī mani izsita no sliedēm. Bet te nav ko smieties, tā ir nopietna[3] lieta,” piebildu lēni un uzsvērti. Klase saprata. Tā bija gluži klusa. Bet es skaidri atceros, ka man, telegrammu lasot, raustījās žokļi un iekšas dīvaini drebēja.

Šīs telegrammas lasīšana visā skolā notika tūlīt pēc pēdējās stundas. Gatavojos doties mājās. Gaitenī sadūros ar mūsu skolas angļu valodas skolotāju Hertu Lindbergu un Zinaīdu Šreiberi. Neviena cita gaitenī nebija. Šreibere nekad neuzņēmās klases audzināšanu, tāpēc viņai telegramma nebija jālasa. Bet viņa, zinādama direktores rīkojumu, viegli vīpsnādama, mūs abas aizturēja un ieprasījās: “Nu kā tad gāja ar to telegrammas lasīšanu?” Lindberga sacēla kā izbrīnētas, kā uzjautrinātas, bet reizē apjukušas uzacis pierē. Acis viņai savādi spīdēja. “Kaut kas traks,” viņa paklusu teica. “Mana klase gandrīz sāka smieties.” - “Bet man smējās, un es nenoturējos un smējos līdz,” atzinos. Jutu, ka šīs kolēgas ir pilnīgi uzticamas. rītiņu mēs klusējām. Tad Zinaīda lazda sašutusi noteica: “Šito stulbo rīkojumu! Vai nu tāds bija jādod!..”

Skolas drbs gāja savu gaitu. Otrajā vai trešajā mācību nedēļā man gadījās jauns pārbaudījums. Tas notika vienā no tā sauktajām sagatavošanas klasēm. (Pie dažām vidusskolām bija pievienota sestā pamatskolas klase, ko tad sauca par vidusskolas sagatavošanas klasi. Šajā klasē bija iestājušies [11.lp.] arī divi zēni. Vispār šīs klases sastāvs bija gluži jauns, tikko sakomplektēts. Bērnus vēl tuvāk nepazinu. Kā parasts, analizējām kādu teikumu. Teikums bija uzrakstīts uz tāfeles. Pati, bērnus izsaucot, pagājos pa klasi līdz durvīm, kas bija klases dibengalā, un atpakaļ. Klase mierīgi strādāja. Piepeši uz abu zēnu sola, kas bija pēdējais savā rindā un tūlīt pie durvīm, ieraudzīju mazu, no papīra izgrieztu krāsainu Latvijas karodziņu. Zēni bija to nolikuši sev priekšā uz sola pašā vidū. Ko tagad darīt? Skaļi aizrādīt? Rāties? Nevarēju paredzēt, kā klase reaģēs. Pagājos vēl pāris soļu atpakaļ uz tāfeles pusi, drudžaini domājot, kā vislabāk likvidēt radušos stāvokli. Tad atgriezos, piegāju no aizmugures pie zēniem un klusi, lai klase neko nemanītu, teicu: “Tūlīt noņemiet to karogu un pēc stundas pienāciet pie manis!” Zēni momentā paklausīja, un stunda turpinājās normāli un mierīgi līdz beigām.

Brīvstundā abi zēni pienāca pie manis. Mēs stāvējām atstatāk pie loga, un es ar viņiem runāju. Vārds vārdā vairs nevaru atkārtot, ko viņiem teicu, bet domu gaita vēl tagad visskaidrākā atmiņā, un tā bija šāda: “Zēni, jūs esat lieli diezgan, lai saprastu, kādas pārmaiņas notikušas mūsu valstī. Jūs esat lieli diezgan, lai saprastu arī to, ka Latvijas nacionālo karogu tagad vairs nedrīkst lietot, citādi jūs nonāksit sadursmē ar pašreizējo varu. Jūsu rīcība ir vieglprātīga un pārgalvīga. Tai var būt nepārredzamas sekas, ja to redzētu, piemēram, policija, tas ir, milicija. Ja jums šis karogs tiešām ir dārgs, glabājiet to sirdī.”

Drīz kādu dienu mēs, skolotāji, iznākot no pēdējās stundas, skolotāju istabā vairs netikām. Kancelejas telpa, kas bija skolotāju istabas priekšā, bija stāvgrūdām pilna bērnu, tāpat nelielā priekštelpa, kas veda uz kāpņu telpām, gaiteņiem. Ikviens satraukti jautāja, kas te notiek? Bet neviens atbildi nezināja. Tad caur gaiteni un kanceleju uz skolotāju istabu izgāja, ja nemaldos, divi, bet varbūt trīs krievu milicijas formās ģērbti vīri ar zīmotnēm. Ne formas, ne zīmotnes nezinu, Tās mani arī neinteresēja. No skolotāju istabas iznāca inspektore un deva rīkojumu skolēnus pa vienam ielaist. Kas iznāk, tiem tūlīt jāiet mājās. Sarunāties nedrīkst. Arī mani nostādīja par “uzraugu, lai viss notiek kā pavēlēts. Kad durvis pavērās, lai izlaistu vai ielaistu jaunu gājēju, redzēju, ka militāristi sēž pie lielā galda. Man ilgi te palikt neiznāca, jo skolotāju bija pietiekami, lai “sargus” nomainītu, un daļai atļāva iet mājās.

Tikai vēlāk uzzināju, ka skolēnu pratināšana ievilkusies līdz vieniem naktī. Daudzi vecāki bijuši uztraukušies, nākuši uz skolu meklēt, kur bērni palikuši. Bet, kā teicu, to uzzināju tikai vēlāk.

Dienas divas vai trīs pēc pratināšanām inspektrise sasauca pēc stundām mazu sēdi. Pēc parastajām frāzēm par jauno, skaisto laiku, kura celšanām arī skolām jāieslēdzas, viņa kļuva tūlīt barga un teica, ka, diemžēl, skolā notiekot visādas nebūšanas, kuru novēršanai tiks pielietoti visi līdzekļi. Kas to nevarot vai negribot saprast, tam še vietas neesot. skolotājos radās satraukums. Daži sāka prasīt, lai min piemērus, kas tās par nebūšanām. Arī es biju prasītāju starpā. Tad inspektore arī kādus piemērus minēja, nesaucot ne klases, ne skolotājus vārdā. Tur bija pārmetumi, ka klasē netiekot mācīta boļševiku ideoloģija pietiekami skaidri, netiekot parādītas buržuāziskās Latvijas nelietības u.t.t., un kādai skolotājai pat liels buržuāziskās Latvijas karogs bijis klasē aizmugurē pie zemes ar visiem lozungiem, bet skolotāja nelikusies to redzam.

Ak tētīt! Es iepletu acis. Jau man bija ķeza ar to karodziņu, bet šo gadījumu taču nevar pat salīdzināt ar manējo! Diezin kura kolēga tā ir?!

Saprotams, mājās visu izstāstīju māsai un mātei. Visas atzinām, ka tas nu bijis traks gadījums. Cik labi, ka man bija tikai tāds nieks, pie kam, acīmredzot, to neviens nezina.

Pagāja atkal kādas dienas, varbūt arī visa nedēļa. Biju no paša rīta klasē sākusi pirmo stundu, kad ienāca kāda no kancelejas darbiniecēm un teica, lai tūlīt nonākot lejā skolotāju istabā - inspektore mani saucot. “Paņemiet savas mantas labāk līdz,” viņa piebilda, kad taisījos grāmatas līdz ar somu atstāt uz galda. Piekodinājusi klasei būt klusai, devos lejā. Inspektrise mani sagaidīja aiz skolotāju istabas durvīm. Neviena cita te nebija, visi skolotāji bija stundās.

“Jūs esat atlaista,” viņa īsi teica. “Jums tūlīt jādodas uz Rīgas pilsētas Izglītības pārvaldi.”

“Kāpēc?” pagalam pārsteigta noprasīju.

“To jūs pati zināt.”

“Nē, to es nezinu!” droši atteicu. Manī cēlās īgnums un spīts.

Inspektrise skatījās manī mazām, melnām, caururbīgām acīm. Pēkšņi manī noplaiksnījās kāda sakarība.

“Tad tas, ko Jūs sēdē minējāt par to karogu, bija attiecināts uz mani?”

“Protams,” viņa sausi teica. Tad pasmīnējusi piebilda: “Mēs visu zinām.”

“Tas nav taisnība!” es sašutumā kļuvu asa. “Tas karogs nebija ne liels, ne ar saukļiem, ne arī stāvēja visu stundu, jo es liku to noņemt!”

“Ejiet un taisnojaties Izglītības pārvaldē,” inspektrise īsi noteica un aizgāja.

Kad tieši no skolas ierados izglītības pārvaldē, man bija drusku jāgaida. Izrādījās, ka man jāgriežas pie paša Izglītības pārvaldes priekšnieka biedra O. Grīnberga.

Tas bija savāds, līdz tam nepiedzīvots satraukums, ko nu pārdzīvoju. Visu rudeni, it sevišķi kopš skolu sākuma jutos nospiesta, nomākta, bet nu pēkšņi jutu, ka manī sacēlies kaut kas gaišs un stiprs. Vaigi man karsa, kaut rokas likās ledainas, vismaz, kad vaigiem pieskāros. Domas man nevaldāmi joņoja, līdz piepeši manā atmiņā ieskanējās pants - es ticu garam, kas kā liesma, kā uguns liesma sirdī nāk. Savādi - mūsu mājā netika daudz cilātas reliģijas lietas - un šo pantu atcerējos pati sev par lielu pārsteigumu. Pirms daudz gadiem to mācījāmies iesvētes reizē. Bet nupat šis pants mani ļoti atviegloja, šos nedaudzos vārdus garā atkārtoju vēl un vēl un tā vismaz apturēju netīkamo, nesakarīgo domu jūkli.

Pagarš, slaiks, itin “uzcirties”, ar “getrām” kājās - kā toreiz bija modē - tumšmatains pusmūžnieks slaidi atrāva durvis un iesauca mani. Slīdošu, veiklu soli, ļoti labi juzdamies uz gludā parketa, biedrs tad iezvēlās ādas klubkrēslā aiz rakstāmgalda. Šis labi ģērbies, gandrīz vai elegantais kungs, darba tautas pārstāvis biedrs Grīnbergs, lika man izstāstīt, kas manā stundā noticis. Izstāstīju arī visu sīki un smalki - par karodziņa lielumu, ka liku to noņemt, ka brīvstundā, t.i., starpbrīdī zēnus nobrīdināju, aizrādot uz notikušajām pārmaiņām - visu, izņemot to vienu pēdējo teikumu, lai glabā karogu sirdī.

O. Grīnbergs man prasīja, kāpēc par zēnu izrīcību ar karogu neesmu ziņojusi priekšniecībai - inspektrisei. Atteicu, ka līdz šim mums skolā priekšniecībai tika ziņoti vienīgi tādi gadījumi, ar kuriem skolotāji paši netiek galā. Tā kā šo gadījumu tūlīt nokārtoju un vēlāk neko tam līdzīgu neesmu manījusi, neatradu par vajadzīgu to ziņot.

Biedrs Grīnbergs man vēl šo to jautāja, bet, cik nopratu, īstu vainu manā rīcībā nevarēja atrast. Tad viņš sāka dusmīgi ārdīties: “Tādi jūs visi esat!” viņš kliedza. “Neviens nekur nav vainīgs! Bet kad jums uzprasa, kas bija Ulmanis, tad mute ciet un neviens nevar pateikt skaidri un gaiši - Ulmanis bija buržuju diktators, darba ļaužu izsūcējs, neģēlis un plutokrāts…” Vārdi bira viens aiz otra kā no automāta. Man atkal gar acīm nogāja tumšs, un sirds salēcās kā negudra. Vairs neuztvēru lamu vārdu virteni, kas vēl plūda un plūda, līdz beidzot apziņā aizķērās šīs vārdu brāzmas nobeigums: “Jūs runājat jau gan, bet bez pārliecības, un bērni jūt, ka tā nedomājat. Un tā ir jūsu vaina! Tā!” Tur tev, pagāns, taisnība! - sevī atzinu, bet sēdēju klusa, lūpas sakniebusi.

“Ejiet tagad uz istabu… pie biedra N.” (Esmu aizmirsusi istabas nummuru un šī otra biedra vārdu.) Grīnbergs strupi nobeidza un tikpat eleganti, kā mani iesaucot, pārslīdēja pār parketu un atrāva durvis.

Istabiņa, kurā nu sēdēju, bija daudz mazāka un arī vienkāršāka. Šis biedrs, kas nu man sēdēja pāri pretī, bija krietni jaunāks, paglīts, gaišbrūniem matiem un tādām pašām gaišbrūnām, it kā siltām acīm. Atkal man bija jāstāsta, kas klasē notika, un to izstāstīju uz mata tā kā Grīnbergam. Saprotams, nevaru atkārtot arī šo sarunu vārds vārdā. Bet varu liecināt, ka šis biedrs bija daudz mierīgāks un, gribētos teikt, saprātīgāks. Viņš arī nelietoja boļševikiem parastās lamas un rupjības. No viņa arī uzzināju, ka līdz ar atlaišanu no skolas man atņemtas arī skolotājas tiesības. Atceros, ka mūsu saruna kļuva itin “objektīva”. Šis biedrs it kā ar nožēlu atzinās, ka esot grūti strādāt, jo daudzi viņus nesaprotot un ienīstot. Tāpēc it sevišķi skolās notiekot tamlīdzīgi izlēcieni, kāds noticis arī man ar to karogu. Pret to viņiem esot jācīnās.

Uz to es atbildēju gluži pārdroši: “Tas viss notiek tādēļ, ka jūs visu gribat pārāk strauji. Tas ir tāpat kā kad cilvēkam, kas visu laiku staigājis ar kājām pie zemes, pēkšņi liktu iet ar kājām gaisā. (Taisni šo salīdzinājumu skaidri atceros teikusi.) Bērni to uzreiz nevar. Viņiem pie tā jāpierod. Viņi visu laiku ir mācīti mīlēt un cienīt ko citu, un uzreiz viss jāgriež otrādi! Tas prasa laiku. Es rīkojos tā, kā atradu par pareizu, un nedomāju, ka tas ir taisnīgi, ja Rīgas Izglītības pārvalde mani atlaiž un atņem man skolotājas tiesības!”

Biedrs pēkšņi ļoti dzīvi teica: “Izglītības pārvalde jūs neatlaiž. Mums ir rīkojums, kas jāpilda.”

“Tad kas ir tas, kas mani atlaiž? Kur lai es tagad griežos?”

“To es nezinu,” biedrs izvairīgi teica. “Mums ir rīkojums… Es jums, diemžēl, nekādu padomu nevaru dot.”

Ar to mūsu saruna beidzās. Steidzos uz mājām. Pateicu mātei, ka esmu atlaista un man atņemtas arī skolotājas tiesības. Māsas nebija mājās, viņa, kā jau minēju, arī strādāja skolā - Ausekļa pamatskolā Pārdaugavā.

Man mājās vēl bija manas klases domrakstu burtnīcas, vēl pāris darbus nebiju paspējusi izlabot. Paskatījos pulkstenī un redzēju, ka man vēl laika diezgan, lai tās ātri pārskatītu un visu kaudzi nogādātu atpakaļ skolā. Paņēmu arī kādas skolai piederīgas grāmatas, lai tās atdotu, un devos atpakaļ uz skolu, lai pēdējā starpbrīdī skolnieces vēl varētu noķert. Tikko iegāju skolas telpās, skanēja stundu beigu zvans. Skriešus uzskrēju pie savas klases, kur nupat iepriekšējās stundas skolotāja nāca ārā. Aizturēju klasi, pateicu, ka atnesu burtnīcas un reizē atvados, jo esmu atlaista. Klase saviļņojās. kas noticis? Par ko? Atbildēju, ka acīmredzot laikam nederu par skolotāju padomju iekārtā… Gribēju vēl ko teikt, kaut ko labu un sirsnīgu, bet pēkšņi balss aizķērās kaklā un asaras saskrēja [15.lp.] acīs… Klasē bija iestājies dziļš klusums…

Kamēr nogāju lejā skolotāju istabā, biju kaut cik nomierinājusies. Nodevu skolai piederīgās grāmatas, ierakstīju atzīmju grāmatā arī pēdējā domraksta atzīmes. Kad biju beigusi un taisījos iziet, inspektrise mani aizturēja: “Jūs nedrīkstat vairs iet klasēs,” viņa teica.

“Diemžēl es jau biju, jo to nezināju,” atteicu īsi un strupi. Viņa nokodīja lūpas un neko vairs nesacīja. Neuzdrošinājos tomēr vairs no kolēgām atsevišķi atvadīties, pamāju ar galvu un izgāju gaitenī.

Parastajā starpbrīža burzmā man piesteidzās kolēga Elza Miķelsone, mūsu vācu valodas skolotāja un satraukti čukstēja: “Es arī esmu atlaista, un trešā atlaistā ir Ksenija P. (ja pareizi atceros - Paegle). Biju bezgala pārsteigta. “Pievakarē pieiešu pie jums mājās,” viņa vēl noteica un aizsteidzās.

Tātad es nebiju vienīgā. Elza Miķelsone bija trausla, neliela auguma, bet ļoti dzīva, humora pilna un siltu, sirsnīgu raksturu. Trešā atlaistā Ksenija P. bija vingrošanas skolotāja, jauniņa un tikko šinī rudenī mūsu skolā ieradusies. Tā kā pret visām jaunajām sejām bija tāda kā neuzticība, man bija liels brīnums, ka arī tikko kā pieņemtā kolēga bija jau atlaista!

Nebiju nogājusi vēl līdz garderobei, kas bija pagrabstāvā, kad man piesteidzās pāris manas klases skolnieces un lūdza vēlreiz uznākt klasē. Biju kļuvusi savādas spīts, nicināšanas un nepiesardzības pilna, tāpēc tīšām teicu, ka man noliegts klasē iet. Tad meitenes ļoti lūdza, lai vismaz uznākot augšā pie klases durvīm, un es uzgāju. Izrādījās, ka meitenes aizskrējušas brīvstundā uz puķu veikalu un nopirkušas prāvu pušķi sarkanu un baltu rožu, ko nu pasniedza man uz atvadām. Tā nu bija atklāta demonstrācija. Sapratu, ka rozes netiek dotas tik daudz man personīgi kā tādēļ, ka pārstāvu savas tautas locekli, ko padomju vara soda nacionālas pārliecības dēļ. Turot rozes zemu un iespējami neredzami citiem, nosteidzos garderobē, uzvilku mēteli un, paslēpusi puķes zem mēteļa, devos mājās.

Mēs visas trīs atlaistās šad tad satikāmies. Ar Elzu M. man radās tuvāka draudzība, ar Kseniju P. diemžēl neizdevās tuvāk sapazīties. Viņa mums abām bija svešāka, arī laiki bija tādi, kas vaļsirdīgas attiecības neveicināja. Tā Ksenija P. ar laiku no mums atšķīrās - nezinu, kur viņa palika. Bet ar Elzu M. turējāmies kopā arī turpmākos notikumos.

Elzas M. “noziegums bija tāds - it visiem skolotājiem, kā jau to minēju, bija dots rīkojums stundās iepīt boļševiku propagandu. Tad nu Miķelsone jau pašā pirmajā vācu valodas stundā noturējusi mazu uzrunu, par tematu izvēloties tautu draudzības ideju, ko boļševiki pastāvīgi daudzina, runājot [16.lp.] par Padomju Savienību kā “draudzīgu tautu saimi”. Viņa norādījusi, ka svešvalodu prasme ir tautu draudzības pamats un tāpēc arī ir tik nozīmīgi tās mācīties. “Bet,” viņa beigās piebildusi, “lai kādas svešas valodas mēs mācītos, mēs tomēr paliksim latvieši!” Šī “ķecerība” bija nākusi “priekšniecībai” ausīs.

Arī Ksenijas P. gadījums bija līdzīgs. Tā kā viņa bija vingrošanas jeb, kā padomju laikā teica, fizkultūras skolotāja, viņa arī, runājot par vingrošanas nozīmi, piebildusi, ka “mums jāizaug par stipriem un veseliem latviešiem.”

Te nu jāsaka pāris vārdi par to, kā tas bija iespējams, ka notikumi klasē un tas, kas klasē tika teikts vai neteikts, kā viss tas tika zināms boļševiku iestādēm. Neapšaubāmi klasēs bija “ziņotāji”. Klasē, kur biju audzinātāja un kur biju jau divus gadus strādājusi, nemanīju, ka kāds būtu ko izpaudis par notikumiem klasē. Vismaz bija skaidrs, ka ne ņirgāšanās par asinssuņiem, ne trakā smiešanās par pateicības telegrammu Staļinam nebija nākusi ausīs ne inspektrisei, ne arī skolu valdei. Bet jaunkomplektētajās klasēs neapšaubāmi bija ziņotāji.

Manā gadījumā ar karodziņu bija divas iespējas. To varēja būt izpauduši tie pāris pionieri, kas sēdēja pie pašas dibenējās sienas un tādējādi bija vienīgie, kas varēja redzēt karodziņu uz zēnu sola. Zēnu sols, kā jau teicu, bija pēdējais solu rindā, kas bija līdztekus pionieru solu rindai, tikai durvju dēļ tas bija pionieru solam par durvju platuma tiesu priekšā. Redzēšanai tas bija pat izdevīgāk, nekā kad šis sols būtu tieši blakus.

Otra varbūtība bija sliktāka, un no tās mani it sevišķi brīdināja kolēga Elza M., proti, ka paši zēni varētu būt incidentu provocējuši, un tad, zināms, paši arī izstāstījuši, kā esmu uz to reaģējusi. Tādā gadījumā Latvijas karoga glabāšana sirdī būtu diezgan muļķīga lieta…

Mani atlaida 11. oktobrī. Vēlāk, jau novembrī, saņēmu arī oficiālu atlaišanas papīru ar parakstiem un zīmogiem, ka sākot ar 1940. gada 11. oktobri esmu “Atbrīvota no skolotājas pienākumiem pēc Disciplinārsodu likuma 20. panta”. (Šis dokuments man ir līdz trimdā.) Pati par šiem likumiem neko nezinu, bet kāds paziņa man teica, ka tas attiecoties uz “pretvalstisku nostāju”. Soda mērs esot vispirms brīdinājums, tad pārcelšana uz citu vietu un beidzot tiesību atņemšana attiecīgo darbu strādāt. Nezinu, cik kompetents mans paziņa bija šajos likumos, bet fakts bija tas, ka atlaista esmu un tiesības atņemtas arī.

Avīzē Padomju Latvija 17. oktobra numurā bija fotouzņēmums un raksts ar virsrakstu “Jānovērš noziedzīgas parādības skolās”. Arī šis raksts līdz ar fotouzņēmumu man ir līdz trimdā. Negribu šeit citēt to visu, jo raksts [17.lp.] ir pārāk garš, bet dažus izvilkumus gribētu norakstīt, jo tie rāda reizē tipisko boļševiku stilu un reizē to, cik liela trauksme tomēr komunistu partijā bija izcēlusies sakarā ar mūsu (un varbūt vēl kādu citu) atlaišanu un vispār notikumiem skolās.

Raksts sākas tā: “Rīgas pilsētas 2. vidusskolā vakar sanāca vidusskolu, technikumu un arodskolu direktori un inspektori, pamatskolu pārziņi un viņu palīgi, politiskās audzināšanas skolotāji, Komunistiskās Jaunatnes Savienības pārstāvji skolās un vecākie pionieru vadītāji, lai uzklausītu Izglītības tautas Komisāra b. J. Lāča norādījumus audzināšanas jautājumos. Sanāksmē piedalījās arī Izglītības Tautas Komisāra vietnieks b. J. Jansons, skolu pārvaldes pr-ks b. J. Lieknis un pamatskolu un vidusskolu daļas vadītājs b. V. Rode.” (Avīzes uzņēmumā redzama šīs plašās sanāksmes kopaina un arī Jūlijs Lācis atsevišķā uzņēmumā, šo sanāksmi uzrunājot.) Tālāk lasāms: “Rīgas izglītības pārvaldes pr-ks O. Grīnbergs (..) norādīja, ka sapulce sanākusi, lai apspriestu padomju iekārtai naidīgās parādības skolās” u.t.t. “Strādnieku un zemnieku milicijas politiskās daļas priekšnieks leitnants Pegovs sniedza noziedzīgo skolnieku interesantu raksturojumu.” (..) Tad runā atkal O. Grīnbergs: “Šodienas apspriedē mēs atklāti un noteikti esam konstatējuši, ka Rīgas skolās savus taustekļus izpleš mirstošā plutokrātiskā kliķe, lai izsauktu skolu jaunatnē pretpadomju noskaņojumu un noziedzīgu rīcību pret darba tautas valsti un brīvību (..) jāpanāk, lai noziedzīgo provokatoru taustekļi no visām skolām tiktu izolēti un izoperēti. (..) Mazai grupiņai Rīgas skolēnu, kas izvēlējusies pielūgt buržuāziskās iekārtas kapu, mēs neļausim saindēt 50.000 lielo Rīgas skolēnu saimi. To lai dzird arī šo skolnieku vecāki. (..) es vēlu labas sekmes un drošu roku izvēdināt no visām skolām Padomju Latvijas skolu goda apgānītājus un noziedzību perinātājus, atbalstītājus un tolerētājus…” Pietiks. [Skatīt pilnu minētā raksta tekstu]

Tas nu bija skaidrs, ka visāda veida pretestība skolās bija plaši izplatīta. Mēs trīs no mūsu skolas bijām tās “nošautās vārnas”, ko nu varēja “piekārt pie zara” citiem par brīdinājumu un biedinājumu.

Pret mūsu atlaišanu esot iebildusi vienīgi Rīgas pilsētas 3. meiteņu ģimnāzijas direktrise E. Liekne. Bet tas jau neko nelīdzēja.

Tālāk notika tas, ka drīz vien kādu dienu pastnieks piezvanīja pie mūsu durvīm un svinīgi iedeva man rokā (nevis iemeta pastkastītē) vēstuli, kam uz aploksnes bija iespiests, ka nosūtītājs ir Padomju Latvijas boļševistiskās partijas centrālkomiteja. Biju izsaukta uz pratināšanu tad un tad, plkst. tikos un tikos, tādā un tādā istabā pie biedrenes Aināres.

Boļševiku partijas centrālkomiteja bija novietojusies Valdemāra ielā 3, [18.lp.] bijušajā Latvijas Ārlietu ministrijas namā. Arī manas pārējās kolēgas bija saņēmušas tādus pašus uzaicinājumus, tikai, saprotams, mums katrai bija jāierodas citā laikā.

Pie skaistā Valdemārielas nama ieejas durvīm stāvēja sargi ar šauteni pie sāna. Tikko piegāju, viens tūlīt uzsauca: “Kuda? (Kurp?) Neko neatbildēju, tikai parādīju saņemto pavēsti. Tad “biedrs” tūlīt norādīja ar roku iet un dabūt “propusku” (caurlaidi). Istaba, kur deva caurlaides, bija tūlīt aiz ieejas durvīm pa labi. Tā bija neliela telpa. Aiz augstas “letes” sēdēja ierēdņi, kas izrakstīja caurlaides. Arī pie šīs istabas durvīm un pašā telpā patrulēja militāristi ar pistolēm vai šautenēm. Bez manis uz caurlaidēm gaidīja vēl kādi pāris cilvēki.

Grūti man pēc tik ilga laika atcerēties sīkumos katru izjūtu, ko pārdzīvoju. Bet skaidri gan atceros to, ka baiļu man nebija, jutos pat iecirtusies un gatava cīņai par savu lietu. Mazliet neomulīgi bija gan, paskatoties uz stīvsejainajiem bruņu vīriem. Man vispār šķiet, ka toreiz nemaz neaptvēru, cik tomēr mana situācija bija bīstama. Katrā ziņā daudz, daudz vēlāk, kad piedzīvojām masu arestus un vairāk iepazinām šīs varas metodes, viltu un nežēlību, ikviens jutās iebaidīts, iedragāts, sevī ierāvies un saplacis, piesardzīgs un nedrošs. Arī es. Tāpēc vēlāk, atceroties šos pirmos piedzīvojumus ar boļševikiem, pati par sevi brīnījos - kā es toreiz tā varēju tik droši, iecirtīgi un lepnā nicinājumā runāt un izturēties. tas varēja likties gluži kā varonība. Bet varonība tā toreiz nebija, jo varonis ir tas, kas iziet cīņā, apzinoties briesmas, kas viņam draud. Es toreiz to neapzinājos. Varbūt kaut cik ar prātu. Bet jūtas man bija toreiz sakustinātas tik gaišā, augstā un spēcīgā vilnī, ka gāju un runāju gluži kā apskurbusi. Tas bija dīvains, nebēdīgs, karsts un ass gandarījums - reiz izlādēt dvēselē sastrēgušo naidu un rūgtumu pret to varu, kas bija sagrāvusi un ciniski ārdīja un postīja visu mūsu līdzšinējo dzīvi, uzskatus un idejas. Un grūtākais un pretīgākais bija tas, ka no mums prasīja, lai izrādām prieku, lai apsveicam un pateicamies saviem ienaidniekiem un lai pulgojam un apspļaudām to, kas mums bija dārgs un zināmā mērā pat svēts. Tas bija komunistu laika grūtākais, šausmīgākais. Es to negribēju darīt, patiesībā - nespēju. Un tā es biju noskaņota ļoti “varonīgi”.

Kad beidzot saņēmu caurlaidi, kāds no miličiem uzaicināja man viņam sekot. Līkumojām caur gaiteņu gaiteņiem. Gaiteņu krustos un pagriezienos visur stāvēja miliču sardzes. Katrs milicis mani pavadīja līdz nākošajam milicim, kurš tad veda mani tālāk, iepriekšējais atgriezās savā vietā. Ceļš likās diezgan garš. Laikam arī kur kāpām. Telpas likās tukšas un klusas, bez miličiem visos gaiteņa stūros, cik atceros, neredzēju neviena cita [19.lp.] cilvēka. Kādas nelielas telpas durvis bija vaļā, un tur uz grīdas bija liels ritulis elektrisko vadu. “Varbūt tas būs slepenajiem mikrofoniem,” manī ieplaiksnījās doma, jo kaut ko tādu biju dzirdējusi…

Beidzot milicis noveda mani pie attiecīgajām durvīm. Pieklauvēju un tūlīt tiku saukta iekšā. Palielā, gaišā, glītā telpā aiz rakstāmgalda sēdēja biedrene Aināre. Tūlīt viņu pazinu. Tā bija tā pati, kas skolas atklāšanas aktā tik afektētām kustībām dziedāja Internacionāli.

Aināre bija vidējos gados, samērā glītu seju, pelēkbrūniem matiem. Tikko biju apsēdināta viņai pretī, viņa ar ironisku smīnu man teica, lai es izstāstot tagad visu, kas manā klasē noticis. “Visu!” viņa uzsvēra. “Nedomājiet mums ko slēpt. Mēs visu zinām!” Man gandrīz jau bija uz mēles atcirst - ja jau viņa visu zina, ko tad vēl prasa. Bet, saprotams, neteicu nekā un sāku stāstīt. Stāstot iekšējā neziņā svārstījos, vai tiešām stāstīt “visu”, vai labāk noklusēt to vienu ķecerīgo teicienu (par Latvijas karoga glabāšanu sirdī). Nelaime bija tā, ka nezināju, cik īsti tālu viņi zina “visu”. Aināre nekad neteica “es”, bet vienīgi “mēs”, attiecinot šo “mēs” uz partiju. Es tomēr riskēju un noklusēju.

“Vai tas ir viss?” Aināre atkal smīnīgi prasīja un augstprātīgi teica: “Partijai jūs neko nenoslēpsit. Padomājiet labi, vai tas ir viss.”

Man metās drusku karsti. “Es neko citu neatceros. Tas ir viss,” teicu iespējami mierīgi, bet domas manī joņoja - ja nu viņa tomēr zina un sper man to acīs? Ko tad? Nu, tad teikšu, ka neatceros neko tādu teikusi, vai, ka aizmirsu… redzēs… - Tas bija grūts brīdis. Klusums ieilga.

Bet tad Aināre strupi vaicāja: “Kāpēc neteicāt skolas vadībai, kas klasē noticis?”

Es atviegloti uzelpoju. “Starpgadījumu uzskatīju par nokārtotu.”

“Nav taisnība. Jūs to gribējāt slēpt.”

“Nē. Līdz šim mēs skolā nemēdzām ziņot priekšniecībai gadījumus, ar kuriem skolotājs pats tiek galā.”

“Tomēr. Jums vajadzēja ziņot. Nopietni pārkāpumi ir jāziņo. Kāpēc neziņojāt?”

“Tāpēc, ka zēnu rīcībā saskatīju tikai vieglprātību un stāvokļa neizpratni, un to es viņiem paskaidroju un nobrīdināju viņus, lai tādas lietas neatkārtotos.”

“Nu, stāstīt jau var visādi!” biedre Aināre iekaitināti iesaucās. “Iesniedziet Latvijas Komunistiskās partijas aģitācijas un propagandas nodaļas skolu daļai rakstisku paskaidrojumu savā lietā. Pagaidām varat iet. mēs jums paziņosim, kad atkal jāierodas.” Piecēlos un devos uz durvīm. “Un neaizmirstiet sameklēt labi gudru advokātu, kas jums to rakstu lai iztaisa!” viņa izsmējīgi sauca man pakaļ. Es atgriezos: “Man nevajag nekāda advokāta. [20.lp.] To rakstu varu uzrakstīt pati!” es atcirtu.

Atkal miliči nomainoties mani pavadīja līdz ārdurvīm. Tur man caurlaidi atņēma.

Rakstu pati arī “uzrakstīju”. Tas nemaz nebija grūti, jo aprakstīju visu tieši tā, kā bija, noklusējot vienīgi to “ķecerīgo” teikumu. Lai arī vēl vienmēr nebiju droša, vai tomēr zēni paši nav par notikumu ziņojuši un tādā gadījumā mans teiciens būtu “viņiem” zināms, tomēr nolēmu labāk teikt mazāk nekā par daudz. Sev katram gadījumam paturēju raksta kopiju. Tā man ir līdz arī trimdā. [Skatīt Noras Valteres paskaidrojuma pilnu tekstu]

Pavisam drīz pienāca atkal vēstule no Kompartijas, un atkal pastnieks to neiemeta kastītē pie durvīm, bet nodeva man tieši rokā.

Tā kā vienmēr vēl sazinājos ar kolēgām Elzu M. un Kseniju P., tad zināju, ka arī viņas pratinājusi Aināre un arī viņām “jāuztaisa” raksti. Aināre uz Elzu M. bija atstājusi tieši tādu pašu iespaidu kā uz mani - asa, izsmējīga, gandrīz histēriska, katrā ziņā fanātiska boļševiciene.

Mans otrais “apciemojums” pie Aināres bija īss. viņa paņēma rakstu, turpat klusējot izlasīja, neko nozīmīgu arī vairs neprasīja. Tad viņa pateica, ka šādi paši paskaidrojumi man jāiesniedzot vēl Izglītības Tautas [komisāra] vietniekam biedram Jansonam un Izglītības Pārvaldes priekšniekam O. Grīnbergam. Ar to “audience” bija galā.

Uz Kompartijas centrālkomiteju man bija jāiet vēlreiz - tā izrādījās šeit pēdējā reize. Atkal pastnieks atnesa vēstuli ar pazīstamo aploksni un atkal piezvanīja pie durvīm, un nodeva to tieši rokās. “Jums, biedrene, atkal vēstule no partijas,” viņš pazemīgi un cienīgi palocījās. Acīmredzot viņš turēja mani par kādu “svarīgu personu, kam bija sarakste ar augstāko Padomju Latvijas varas iestādi. Es sevī smīnēju - ja tu, muļķi zinātu, kas tajās vēstulēs iekšā…

Šoreiz tiku aicināta ne vairs pie Aināres, bet tieši pie Kompartijas centrālkomitejas skolu daļas vadītāja biedra Dombrovska. Tāpat kā vienmēr, uzrādot uzaicinājumu sardzei, tiku iesūtīta saņemt caurlaidi, un tāpat vairāku bruņotu miliču pavadīta caur vairākiem gaiteņiem, tiku pievesta pie biedra Dombrovska durvīm. Šī bija plaša, glīti iekārtota telpa. Logi izgāja uz ēkas aizmuguri, uz skaistajiem apstādījumiem starp Nacionālo teātri un augstskolas Ķīmijas [fakultātes] ēku.

Aiz prāva, glīta rakstāmgalda sēdēja uzkucies pusmūža vīrietis izburbušu, neglītu un sārtu seju un ar zīmuli čakarējās pa muti. Arī apģērbs viņam bija tāds kā saburzīts, kaklasaite sagriezusies slīpi. Šajā telpā viņš neiederējās nemaz. Kad ienācu, viņš drusku pameta ar galvu, kas laikam [21.lp.] nozīmēja atbildi uz manu sveicienu, un pameta otrreiz, ko sapratu, lai apsēžos. Vēl vienmēr viņš urbās ar zīmuli pa zobiem un klusēdams skatījās kādā papīrā uz rakstāmgalda. Tas bija mans paskaidrojuma raksts. Cik varēju redzēt, vairāk vietās bija pasvītrots ar sarkanu. Tāpat vēl zīmuli pa muti viļādams, pēc brīža viņš sāka man šo to jautāt par notikumu klasē. Viņš jautāja pasmagā, vecmodīgā, krievismiem pilnā latviešu valodā un diezgan vienmuļīgi, balsi neko nepaceldams vai nenolaizdams. Reizēm viņš zīmuli izņēma no mutes un slapju un siekalainu nolika uz rakstāmgalda. Tad atkal bāza to zobos. Jautājumus biedrs Dombrovskis izķēra ne loģiskā secībā, bet juku jukām - no beigām, no sākuma, dažus jautāja otrreiz. Viņš lika man uzskicēt klases plānu un parādīt, kur sēdēja zēni, kur bija karogs. Tā kā notikums man bija ļoti skaidrs, atbildēt man bija pavisam vienkārši.

Šī laikam bija pārbaude, vai neesmu paskaidrojumus rakstā izdomājusi, jo tad būtu viegli tā, krustu šķērsu jautājot, kaut ko sajaukt. Cik nojautu, mans pratinātājs nekur man nevarēja pieķerties un pēc laika mani atlaida.

Mājās visu līdzšinējo pārdomājot un izanalzējot, man kļuva skaidrs šis - ne Aināre, ne Dombrovskis nezināja neko vairāk kā tikai to, kas bija manā rakstā. Tātad zēni nebija mani nodevuši. Mana sirds kļuva ļoti viegla, jo nebija viņi jātur vairs aizdomās, ka varbūt viņi savu skolotāju tīs``am izaicinājuši un pēc tam nodevuši. tas būtu bezgala riebīgi. Nodevēji varēja būt tikai tie divi pionieri, kas sēdēja pēdējā solā. Bet tas bija viņu uzdevums, un tas vismaz nebija riebīgi.

šajā sakarībā bija atklājies arī tas, ka “partija” nebūt nezināja visu! Vienmēr un visur atkārtotie apgalvojumi, ka partijai nekas nepaliek noslēpts, bija tikai psicholoģisks manevrs. Cik labi, ka tā!

Neatceros, vai to man noteica Dombrovskis, vai saņēmu speciālu pavēsti, bet man nu bija jāierodas uz “aprunāšanos” tūlīt kādā no nākošajām dienām Izglītības Tautas Komisariātā pie toreizējā Izglītības tautas komisāra Jūlija Lāča un arī pie viņa vietnieka Jansona.

Izglītības tautas Komisariāts bija iestāde par sevi. Arī telpas bija citas. Adresi neatceros - laikam bija jāiet kaut kur uz Iekšrīgas pusi… Te iespaids bija daudz vienkāršāks un ne tik noslēpumains un drusku baigs, salīdzinot ar partijas mītni bijušajā atvijas Ārlietu ministrijā.

Biedrs Jansons likās itin patīkams, mierīgs cilvēks. Viņš mani pieņēma nelielā, vienkāršā istabā. Viņam bija paīsi apcirpti, stāvus sasukāti mati un, laikam, pelēks uzvalks. Vismaz kaut kas pelēks man saistās ar šo cilvēku un ar šo sarunu. Kaut kādi nespēju pat lāga atcerēties, ko un kā [22.lp.] runājām. Katrā ziņā tur nebija nekāda satraukuma, ne bardzības, ne draudu, gribētos teikt - nekā nozīmīga.

Turpretī sarunu ar Izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci atceros spilgti. Tā bija savā ziņā arī ļoti interesanta saruna.

Jau gaidot savu kārtu, lai tiktu pie J. Lāča, manīju viņu pāris reižu parādāmies sava kabineta durvīs. Viņš bija prāva auguma, spēcīgs. Bet visvairāk skatu pievilka viņa seja. šo seju neaizmirstamu, savā ziņā pat skaistu, darīja ārkārtīgi dzidrās, gaišās acis.

Arī Jūlijs Lācis lika man vispirms izstāstīt zināmo incidentu klasē. Viņš klausījās uzmanīgi, acis no rakstāmgalda nepacēlis, likās, lielā koncentrācijā. Kad beidzu, viņš pēkšņi pacēla savas dzidrās, it kā caurspīdīgās acis uz mani un skatījās tieši virsū. Bet man nebija grūti izturēt šo skatu, jo tajā bija kas lādzīgs. Tad klusi un mierīgi viņš teica: “Es redzu, ka jūs neesat mūsu cilvēks.”

“To es nebūt nenoliedzu,” man paspruka tikpat vienkārša, cik vaļsirdīga atbilde.

“Jā,” viņš turpināja, “redzu to no tā, kā jūs esat runājusi ar zēniem.” Vēl vienmēr skatījāmies tieši viens otram acīs. Nejutu nekāda sprieguma, ne piepūles, vienīgi interesi - kas nu nāks.

“Vispirms,” Jūlijs Lācis turpināja un mazliet pacēla balsi, lai teiktais izklausītos stingrāk, bargāk. Bet viņš nebija bargs - es to jutu. “Jā, to es redzu,” viņš teica, “no tā, ka jūs lietojāt vārdu “policija”.” (Acīmredzot, man bija izsprucis šis Latvijas laikā pierastais vārds jaunās “milicijas” vietā, kad stāstīju, ka brīdināju zēnus, lai ar nepārdomātu rīcību viņi nenonāk sadursmē ar jaunā režīma kārtības sargiem.) Tad pēkšņi ātrākā tempā un noteiktāk Lācis kā skaldīt noskaldīja: “Policija bija vecajos buržuju laikos. Mums ir milicija, kas sarga darba ļaužu intereses.” Tad atkal lēnām: “Otrkārt, ka neesat mūsu cilvēks, redzu no tā, ka jūs zēniem gan paskaidrojāt par valstī notikušajām pārmaiņām, bet nemaz necentāties pastāstīt par šo pārmaiņu dziļāko būtību - ka nav vairs apspiesto un apspiedēju, ka visiem bērniem ir pieejamas skolas, ka vispār tagad ir daudz, daudz labāk nekā agrāk…”

Šai brīdī pasmaidīju. Negribot un pavisam neviļus. tad notika tas, ko nekad neaizmirsīšu - Jūlijs Lācis piesarka un nodūra acis. Ļoti klusi un ļoti neveikli viņš stostījās: “Nujā. Jums jau taisnība. Nav jau labāk… pagaidām…”, tad ātri saņēmās un, tēlodams pārliecību, sparīgi teica: “Bet būs. Būs labāk. Tā jums vajadzēja teikt - ka būs labāk, būs daudz labāk nekā vecajā iekārtā. Ka būs…”

Apmēram ar to mūsu saruna bija cauri.

Izgāju mazliet apjukusi. Mīļais Dievs! Jūlijs Lācis taču pats nebija [23.lp.] īsts “viņu cilvēks”, viņam taču bija kauns, runājot par to labumu! Jeb pareizāk laikam bija tā, ka viņš būs gan kādreiz agrāk bijis “viņu cilvēks”, jo vai citādi būtu iecelts tik atbildīgā vietā? Jūlijs Lācis bija labi pazīstams neatkarīgās Latvijas laikā kā rakstnieks un žurnālists. Bet, acīmredzot, viņš bija par gudru un par smalku, lai nebūtu jau šajā samērā īsajā laikā “atmodies” no sava skaistā, bet nereālā sapņa, un bija par godīgu, lai bez kauna jūtām runātu citu, nekā to redzēja īstenībā. (Kā visi tagad zinām, 1940. gada beigās Jūlijs Lācis apcietināts un Maskavā nošauts.)

Vēl vienmēr sazinājos ar kolēgu Elzu Miķelsoni. Par Ksenijas P. piedzīvojumiem un likteni tālāk neko, diemžēl, nezinu.

Elzas M. iespaidi par Jūliju Lāci bija līdzīgi manējiem. Cik atceros, viņa pie Lāča bija bijusi pirms manis, un viņa man atstāstīja sekojošo - kad esot pabeigusi savu stāstu, Jūlijs Lācis jautājis: “Kā tas nākas, ka jūsu stāsts nesakrīt gluži ar to, kas manā rīcībā?” (Arī viņas atlaišanas iemesls bija tāpat sagrozīts un pārspīlēts kā manējais.) Elza M. atbildējusi: “Jāņem vērā to, ka bērni tika pratināti līdz pulksten vieniem, tad tas varbūt nav tik nesaprotami.”

“Kā?” jautājis Lācis. “No paša rīta līdz pat vieniem pēc pusdienas?”

“Nē, līdz vieniem naktī!”

Jūlijs Lācis nodūris acis, brīdi klusējis, tad teicis: “Es jums ticu,” - un kolēga varējusi iet mājās.

Pratināšanas bija galā. Vismaz mani nu lika mierā. Tomēr vairāk vai mazāk biju ietramdīta. Atceros, ka reiz mājas pārzine un aptīrītāja ienāca un gaitenī manai mātei kaut ko teica par miličiem, kas atnākuši… Tanī brīdī man kļuva “auksti kauli” pēkšņā iedomā, ka tie meklē varbūt mani. Tad jau klīda runas, ka daudzi pazūd, ka daudzus apcietina. Miličiem šoreiz tomēr bijis cits uzdevums…

Bija pienācis 7. novembris - boļševiku revolūcijas svētki. Abas ar Miķelsonu Elzu nolēmām aiziet un notālēm paskatīties, kā “mūsu” skola dosies gājienā. Piedalīties gājienā visām skolām, visām iestādēm un uzņēmumiem bija obligāti. Kad ieradāmies Ģertrūdes ielas stūrī, skolēni jau bija sastādīti kolonnās. Gar ārējo malu meitenes turēja garu sarkanu papīra puķu vītni. Bija arī kādi plakāti ar boļševiku saukļiem. Vēlāk uzzināju, ka puķes un plakāti pašiem skolēniem bijuši jāgatavo - kādu nedēļu stundas vairs neesot notikušas, visi gatavojušies gājienam.

Lai gan turējāmies uz ietves un pa gabalu no skolas, kādi skolēni bija mūs ieraudzījuši. Sacēlās kustība un sačukstēšanās. Mēs abas stāvējām vien. Bat tad mūs pamanīja inspektrise, viņa piesteidzās pie mums un gluži nikna lika aiziet. Kad tā, tad tā. Gājām arī prom. Droši vien vismaz kādi no skolēniem šo incidentu redzēja, un mums bija par to prieks.

Aizgājām un nostājāmies Aspazijas un Brīvības ielu stūrī. Tāds bariņš skatītāju bija salasījies. Gājienam bija jānāk te garām un jādodas uz Pārdaugavu. Drīz tas arī bija redzams. Nāca daudz un dažādas uzņēmumu un iestāžu grupas. Vispār kaut ko tādu līdz šim nebijām redzējušas. Tur bija veseli auto iztaisīti par vagoniem - tā bija vagonu rūpnīca. Vagonos sēdēja sievas un vīri, sievām sarkani lakatiņi galvā, vīriem sarkani kaklauti. Uz cita auto bija uzmontētas aužamās stelles, un tajās sēdēja audēja un kustināja rokas un kājas it kā austu. Viss likās tik nedabīgs, pārspīlēts, samākslots, ka mums abām bija daudz jāsmejas. Mums garām nāca arī Universitāte. Studenti bija grupēti pēc fakultātēm, katra grupa nesa kaut ko attiecīgai fakultātei zīmīgu. Ķīmiķiem bija milzīga retorte, mediķi turēja paceltu lielu termometru, iztaisītu no papes un nokrāsotu. Filologiem, cik atceros, bija plakāti ar visādu valodu alfabētiem u.t.t. dažas fakultātes savas “konstrukcijas” bija uzmontējuši uz rokas ratiņiem, kādus parasti lietoja tā sauktie “ekspreši”, mantas pārvadājot. Ejot studenti uzjautrinājās, visādi ērmojās, izteica asprātīgas piezīmes… Un kur tad milzīgie plakāti ar milzīgajiem mums vēl gluži svešiem boļševiku “svēto” ģīmjiem! Svētbildes! Vecu vecās krievu iemīļotās svētbildes, tikai nu ģīmji ir citi un auguši milzu apmēros!

Gājiens bija garš un raibs un likās ākstīgs un ķēmīgs, jo, kā teicu, pie tādām cirkus izrādēm nebijām pieraduši.

Stāvot uz minēto ielu stūra, sāku šad tad just krūtīs un mugurā asus dūrienus. Domāju, ka tie no ilgās stāvēšanas un smiešanās, un nelikos zinis. Bet ar laiku sāpes tā pieņēmās un nāca tik bieži, ka teicu kolēgai, ka iešu uz mājām, jo vairs nevaru izturēt. Viņa mani gribēja pavadīt sāpju dēļ, bet es atrunāju, lai paliek vien un tos ērmus noskatās. Līdz dzelzceļa stacijai vēl kaut kā tiku, tad kļuva tik grūti, ka baidījos pakrist, gar acīm brīžiem metās tumšs. Kaut kā tomēr līdz mājām aizvilkos un tūlīt likos gultā. Strauji sakāpa arī augsta temperatūra. Kad atnāca ārsts, man konstatēja akūtu pleuritu, kas prasīja ilgāku laiku ārstēties. biju laimīga, ka ārsts atļāva dakterēties mājās.

Kad pēc slimības cēlos jau no gultas, pie manis reizēm atnāca kādas manas klases meitenes - visas dedzīgas patriotes. es gan lūdzu viņas labāk nenākt, jo bija iespējams, ka kāds novēro, ka viņas apmeklē boļševikiem [25.lp.] neuzticamu personu. Pāris reizes viņas tomēr atnāca. No viņām arī dabūju zināt, kā bija klājies gājienā. Izrādās, ejot pār Daugavas tiltu, meitenes savas sarkanās papīra puķu “ģirlandes” palaidušas vaļā veseliem posmiem un spēcīgais novembra vējš tās sapūtis Daugavā. Viņas pašas, inspektorei dzirdod, skaļi novaidējušās un žēlojušās, cik nelaimīgi izgājis. āpat, ejot gar varas vīru tribīnēm, neesot skatījušās nemaz uz to pusi, bet vai nu uz zemi, vai tieši uz priekšu. Dziesmas jau arī neko neskanējušas, jo daudzām no vēja “sāpējis kakls”.

Brīdināju un lūdzu šos jaunos bērnu neriskēt tik daudz. Bet jaunībai grūti būt piesardzīgai, viņa mēdz būt karsta vai auksta, tāpēc nerēķinās ne ar ko.

Arī skolā, kā meitenes man stāstīja, visu laiku šad un tad notika dažādi negaidīti izlēcieni - te Staļina bilde, kas obligāti bija turama skolas zālē pie sienas, bija nocelta un apgāzta uz grīdas; te izjaukti vai sasisti “sarkanie stūrīši”. Šie “stūrīši”, krievu svētbilžu tiešie pēcnācēji vai to “modernā versija”, izrādās, arī bijuši iekārtoti klasēs. Parasti tur bija sarkanais komunistu karogs un kāda no viņu “svēto” ģīmetnēm - vai nu Ļeņins, vai Markss, vai Staļins - arī kāds no stereotipiskajiem komunistu saukļiem…

Bet vistrakāko un samērā rupju joku meitenes izspēlējušas kādā skolas sarīkojuma vakarā ar komjaunatnes vadītāju biedru Cīruli. Skolniecēm tāpat kā agrākos laikos bijis atļauts sarīkojumā ieaicināt viesus, saprotams, ar īpašām kartēm, kur jāuzraksta gan ielūgtās personas vārds, gan arī, kas ielūdz - vārds un klase. Meitenes bija salūgušas savus paziņas - zēnus no I pilsētas vidusskolas. Pēc iepriekš norunāta plāna zēni bija nogaidījuši, kad pionieru un komjaunatnes vadītājs nogājis lejas stāvā un iegājis zēnu tualetes telpā. Tikko viņš iznācis, nodzisušas ugunis, un meiteņu “brālēni” biedru Cīruli tumsā kārtīgi piekāvuši. Paši tūlīt aizlavījušies prom.

Biedrs Cīrulis pirmdien skolā ieradies ar aiztūkušu aci. Meitenes tīšām glaudušās gar Cīruli un šo žēlojušas: “Vai, biedri Cīruli, kas jums noticis? Vai kritāt? Vai ļoti sāp?” Cīrulis tikai atvairījies: “Nav nekas liels… drusku sasitos… tas nekas” un tamlīdzīgi. Acīmredzot, aiz kauna savu piedzīvojumu ar puišiem nevienam ir nedomāja atklāt. Paldies Dievam, ka tā!

Bija daudz arī visādu citādu mazu “ķecerību”. Tā meitenes man atzinās, ka vismaz kāda puse no klases zem tērpiem valkājot paslēptus mazus nacionālos vairodziņus vai karodziņus, vai ierakstus, piemēram - Dievs, svētī Latviju u.t.t. Tiešām sabijos. No jauna lūdzu tā nedarīt, jo nav taču jēgas šādā veidā [26.lp.] riskēt. No jauna man viņām bija jāsaka tas pats, ko teicu toreiz abiem zēniem - lai mīļu tur Latviju sirdīs, garā, bet lai tīši neriskē ar ārēju simbolu valkāšanu. Laiki ir tādi, ka par īstajiem uzskatiem jāmāk klusēt.

Pēc kāda laika sev par lielu pārsteigumu saņēmu pavēsti, ka no jauna man atdotas skolotājas tiesības, tikai esmu pārcelta, ja pareizi atceros, uz Bolderāju. Nemaz nevilcinoties un no sirds priecīga un pateicīga Dievam, ka biju slima un man pēc tam palicis kreisajā plaušā aizdomīgs ēnojums, iegādājos ārsta zīmi, ka esmu uz vairākiem mēnešiem darba nespējīga. Šo zīmi nosūtīju skolu pārvaldei. Nē, skolotājas darbu tiešām nebiju spējīga vairs uzņemties arī tad ne, ja ar veselību viss būtu vislabākā kārtībā. Tās šajā laikā bija garīgas mokas! Nekad vispār vairs negribēju boļševiku skolās strādāt, lai notiek kas notikdams. Cik labi, ka biju saslimusi! Nu bija ticams iemesls tikt no šīm mokām vaļā!

Izrādījās, arī Elzai Miķelsonei bija atļauts atsākt strādāt skolā, un arī viņa bija pārcelta citā vietā. Mums abām bija skaidrs, ka mūsu pratinātāji nebija spējuši piekļūt mūsu īstajiem “pārkāpumiem”. Bez tam skolās trūka skolotāju - īstu boļševisma ideologu vispār tikpat kā nebija. Bija vien gribot negribot “jālāpās” ar vecajiem buržuju laika skolmeistariem. Galu galā jau arī mūsu vaina ne ar ko neatšķīrās no simtiem citās skolās novērotām “nebūšanām”, kuras “viņi”, saprotams, zināja. Bez tam iespējams, ka “viņi” bija pārliecināti, ka pēc krietnās sabaidīšanas ar mūsu atlaišanu un izrakstīšanos avīzēs nevien citi skolotāji, bet arī mēs pašas būsim izmācītas un uz priekšu centīsimies būt padevīgi un paklausīgi rīki jaunās varas mērķu sasniegšanā.

Elza Miķelsone skolotājas darbu uzņēmās. Kā jau minēts, viņas specialitāte bija vācu valoda, kas, salīdzinot ar manu latviešu literatūru, politiskā ziņā bija stipri neitrālāks priekšmets. bez tam viņa bija viena, un no kaut kā viņai bija jādzīvo. Man šajā ziņā bija citādi - man palīdzēja māsa un māte ar savu pensiju. vārdu sakot, mēs dzīvojām kopā un vismaz pagaidām kaut kā iztikām. Galu galā man bija arī vēl jāārstējas…

Pienāca janvāra mēnesis. Bija izsludinātas jaunas vēlēšanas. neparko negribēju uz tām iet, lai gan tas bija obligāti, katram bija vajadzīga pasē atzīme, ka ir izpildīts pilsoņa pienākums. Tā kā nesen biju slimojusi un vēl vienmēr skaitījos darba nespējīga, nolēmu neiet - lai māte ar māsu pasaka vēlēšanu iecirknī, ka es esmu slima. Lai neradītu liekas aizdomas, mātei ar māsu tomēr bija jāiet un jāvēl par vienīgo, boļševiku jau iepriekš sastādīto kandidātu listi.

Vēlēšanu iecirknis nebija tālu. Pēc maz laiciņa abas gandrīz aizelsušās pārnāca mājās uz teica - tā kā es esot slima, pie manis biedri laipni piebraukšot klāt, lai arī es varētu savu balsi nodot. Mīļais Dievs, metu steigā nost drēbes, naktskreklu virsū un gultā iekšā. Tik tikko biju to paspējusi, jau pie dzīvokļa durvīm zvanīja. Ienāca divi vīri, sveicināja slimo biedreni un pasniedza man gultā vēlēšanu papīru ar kandidātu sarakstu. Tā kā vēlēšanas esot brīvas - tā man paskaidroja - viņi iziešot te pat gaitenī un pagaidīšot, lai es varētu brīvi izšķirties un apdomāties, ko vēlēt, ko ne, kaut gan tie visi esot tautas labākie dēli un maitas. Un tiešām - abi izgāja un atstāja mani ar vēlēšanu listi rokā! Arī es brītiņu pagaidīju, tad aicināju biedrus iekšā. Biedrene bija izšķīrusies, ka it visi sarakstā minētie ir ievēlami. Biedri pateicās, paņēma “ievēlēto” listi un atvadījās. Varēju celties no gultas un apģērbties. Bija neaprakstāma sajūta - kā smieties, kā raudāt… kā skaisties, kā padoties pilnīgā bezspēcībā…

Arvien biežāk dzirdēja baigas runas, ka pazūd cilvēki. Aiziet uz darbu - nepārnāk. Vai arī aizved no dzīvokļa naktī. Nekādas izziņas nav dabūjamas ne darba vietā, ne milicijā. Neviens nekur nekā nezina.

Pienāca reize, kad arī mans brālēns krita boļševikiem par upuri. Viņš bija vēl students. Viņa tēvs bija agronomijas profesors Vārsbergs. Dēls dzīvoja pie vecākiem Ausekļa ielā. Dabūjām zināt, ka miliči ieradušies plkst. četros no rīta, notikusi kratīšana, bet, cik atceros, nekas īpaši nelāgs neesot atrasts. Ivars tomēr paņemts līdz. nelaime šajā ģimenē bija vēl tāda, ka Ivara māte bija kritusi uz ledainas ielas un lauzusi gūžas locītavu. Viņa bija slimnīcā. Dēla apcietināšanu viņai slēpa. Meitas un vīrs, tāpat kāds no mums šad tad uz slimnīcu aizgājām, bet dēls, saprotams, to nevarēja. Īsti nezinu, kā mātei aizbildināja dēla neierašanos. Varbūt šinī gadījumā palīdzēja tas, ka dēls vispār bija diezgan nevērīgs pret citu problēmām, tā viņa projiene nelikās tik dīvaina. bez tam tēvs bija no tiem īpatnējiem optimistiem, kas vienkārši nelaida netīkamo sev nemaz klāt. Viņš par nelaimīgo gadījumu nerunāja un neļāva runāt. gan būs labi. Noskaidros un atlaidīs. punkts. Tika runāts, ka Ivars ar vēl kādiem studentiem sanākuši šad tad, sprieduši ko darīt, kā pretoties komunistu režīmam. Nekas nopietns tas nevarēja būt. Katrā ziņā mēs, latvieši, nemaz īsti neapjautām, kas ar mums notiek, neapjautām, cik bīstams katrs vārds, katra pasmiešanās, katrs anekdots, kas skar boļševiku izrīcības.

Ivars neatgriezās. Kad ienāca vācu karaspēks Rīgā, cietuma pagalmā starp daudz citiem steigā noslepkavotiem cilvēkiem viņš nebija atrasts. Līdz pat šai dienai par viņu ziņu nav. Visticamāk, Ivars aizvests uz Krievzemi un nav vairs dzīvs…

Laiks ritēja. dzīvojām pa vecam - māsa darbā, māte pensionāre, es nedarīju pagaidām neko. Vilkt šo “pagaidām” garumā mudināja arī tas, ka pasaules notikumi nestāvēja uz vietas. Latvieši klausījās neatļautās ārzemju radio ziņas. Visvairāk angļu BBC. Arī mēs. Cik labi, ka vidusskolā mums mācīja angļu valodu! Vispār latvieši bija labi informēti, ka gatavojas militāra sadursme starp Vāciju un Padomju savienību. Tā bija mūsu cerība, jo pa vidu Latviju atkal varēja kļūt neatkarīga un brīva valsts.

Boļševiki rīkojās mūsu zemē pilnā sparā. Daudz kas bija tagad citādi. Atņemti bija ne tikai lauksaimnieku īpašumi, bet arī pilsētnieku nami, bija nacionalizēti visi kaut cik prāvākie uzņēmumi, veikali u.t.t. Ļoti dūrās acīs tas, ka vai visos Rīgas veikalos veikli un kustīgi grozījās žīdu tautības pārraugi, veikalveži, priekšnieki vai kas nu viņi bija. Parasti tiem bija koši sarkanas kaklasaites. Tāpat, kā jau agrāk pieminēju, pionieros un komjauniešos visvairāk bija iestājušies žīdu bērni. Starp citu, bija aizliegts lietot vārdu “žīds”, bija jāsaka “ebrejs”. Tā kā krievu valodā vārdam “žīds” esot nicīga nozīme, arī latviski to aizliedza kā nepiemērotu zemē, kur tautu draudzība viens no galvenajiem saukļiem.

Bija atņemts mums arī mūsu Jūrmalas īpašums, jo nedaudz bija pārsniedzis to platību, kuru vēl īpašniekiem atstāja. Daudzi bijušie īpašnieki, it sevišķi Rīgā, iekārtojās par savu bijušo īpašumu pārvaldniekiem vai sētniekiem, jo kāds jau bija vajadzīgs, kas namus uzskata un aptīra, kā arī noslauka ielu.

Kad pienāca vasaras sākums, arī mēs iedomājāmies, ka man jāpieprasa sētnieces vieta mūsu bijušajā īpašumā Jūrmalā, Mellužos. 1941. gada 11. jūnijā dabūju oficiālu papīru, ka esmu pieņemta ar smieklīgi mazo algu 20 rubļu mēnesī. šis papīrs bija jāiesniedz Jūrmalas milicijā - laikam bija Dubultos vai majoros -, lai tad dabūtu atļauju pārcelties dzīvot Mellužos.

Kad ierados milicijas iecirknī, tur ļaužu bija kā jūra. Daudzi bija noīrējuši vasarnīcas un gribēja “pierakstīties”, t.i., pārnākt dzīvot vasarnīcās, bet visus noraidīja. Ļaudis uztraucās. nesaprata - kāpēc. Cits rājās, cits raudāja, vēl citi satraukti sačukstējās. miliči skraidīja iekšā un ārā, rājās, deva rīkojumus izklīst, braukt mājās. šodien nevienu nepieņemšot, katra pārcelšanās pagaidām apturēta, kamēr izsniegs jaunās pases u.t.t. Jezga bija liela, uztraukums neaprakstāms. es tomēr ar savu sētnieces papīru piegāju kādam milicim prasīt, ko man darīt. Milicis izlasīja papīru, piegrūda roku pie cepures un iesaucās: “Jums, biedrene, katrā laikā! Lūdzu sekojiet!” Viņš sāka lauzties cauri ļaužu drūzmai uz kanceleju.

es sekoju. Man gandrīz nāca smiekli. Bet tā tas bija - sētnieki boļševiku laikā bija cieņā. Tos uzskatīja par tādiem kā mājas iedzīvotāju novērotājiem un ziņotājiem. Tātad nu arī es biju ieskaitīta šinī svarīgajā kategorijā! Patiešām, arī kancelejā visi bija laipni un pakalpīgi. Pāris paraksti, zīmogs - es drīkstēju uz Jūrmalu braukt!

“Vai jums, biedrene, vēl kaut ko nevajadzētu? Varbūt slotu? Varbūt spaini un mēslu lāpstiņu? Jums - katrā laikā!” milicis prasīja.

“Paldies, biedri, man jau slota ir… viss ir…” murmināju un steidzos prom, cik ātri varēju.

Milicijas priekštelpas vēl vienmēr bija pilnas uztrauktu, sašutušu, saskaitušos vai sašļukušu ļaužu. Steidzos uz Rīgu, lai sakravātu nepieciešamo un kādā no nākamām dienām pārceltos uz Jūrmalu. Māte jau kādas dienas agrāk bija uz Jūrmalu aizbraukusi. Viņa, sakarā ar pensiju, bija spiesta izņemt padomju pasi jau ziemā. Māsa turpretī bija nosūtīta uz pionieru nometni, un laimīgā kārtā, turpat Jūrmalā Jaundubultos, pavisam netālu no mūsu mājām. Kā viņai tur klājās, arī tas ir raibs stāsts, bet šeit lai tas paliek…

Ja pareizi atceros, 13. jūnija vakarā angļu BBC raidītājs ziņoja, ka vācu karaspēks sakoncentrēts pie Vācijas austrumu robežas. Biju vēl Rīgā, pati šo ziņu dzirdēju. Tā bija laba vēsts. Nākošā dienā biju nolēmusi doties beidzot uz Jūrmalu. Kad no rīta gāju uz dzelzceļa staciju, satiku kādu bijušo studiju biedreni, un viņa jautāja, vai es nezinot, kas notiek. Vakar, gar Torņakalnu braucot, viņa manījusi stacijā briesmīgi daudz preču vilcienu un smago automašīnu, kareivjus, miličus. savādi, kas tas varētu būt, minējām. Es nekā nebiju novērojusi, jo, pa māju kravājoties, nekur neizgāju, ne ar vienu nesatikos. Neko ļaunu nenojautu, visur jau pēdējā laikā bija kustība un burza. Varbūt atkal ļaudis mēģina doties uz Jūrmalu, lai iegūtu atļaujas pārcelties uz vasarnīcām…

“Varbūt arī,” studiju biedrene nenoteikti noteica. Kaut kas neparasts viņai tomēr licies… Tad pastāstīju viņai labās ziņas, ko dzirdēju BBC, mēs nopriecājāmies un šķīrāmies.

Neatceros, ka, braucot gar Torņakalnu, būtu ko neparastu manījusi - vai nu vilcieni bija jau prom, vai varbūt uz attālākām sliedēm…

Mierīgi izkāpu Pumpuru stacijā un caur nelielo priežu mežu, tad cauri Mellužu koncertdārzam devos uz mūsu atsavināto māju. Vēl bija jākrusto Mellužu “tirgus laukums”. Tirgi tur gan vairs nenotika, palicis bija tikai vārds. Šis laukums bija sava veida Mellužu centrs - ar veikaliem, avīžu un žurnālu kiosku, ar autobusa pieturu u.t.t. Laiks bija saulains, debess zila, viss saplaucis, un gaiss smaržīgs.

Te no stūra veikala izsteidzās uztraukta sieviete. Viņa ieraudzīja mani, es - viņu. Tā bija man skolas biedrene. Viņa pieskrēja man klāt un, rokas žņaudzījot, sāka raudāt. “Aizveda… aizveda… visus manējos… arī Voldri!” (V. bija mūsu skolas biedrs.) “Vai Dieviņ, ko lai es daru? Ko lai daru?” viņa šņukstēja. - “Ko aizveda? Kas aizveda?” Pēkšņi mani pārņēma baigums. “Vai tas var būt!?” es izdvesu.

“Jā,” viņa šņukstēja, “naktī paņēma… aizveda… Visā Latvijā tā esot, [30.lp.] visur… Vai tad tu nekā nezini?”

Nesapratu, ko teikt, ko darīt. Biju pilnīgi apstulbusi. “Vai tas var būt!” tikai atkārtoju.

ad skolas biedrene aizsteidzās, vēl vienmēr stāvēju kā sajukusi. Domas joņoja, taustījās, meklēja sakarības… Sāku atkal iet… un atcerēties… Bija tiesa - pa ausu galam bija it kā dzirdētas baumas, ka notikšot latviešu nometināšana kaut kur citur… ka jaunajās padomju pasēs jau būšot ierakstīts, kurp katram jādodas… ka te mūsu vietā nākšot krievi, ķirģīzi, kalmiki, vai kā nu viņus visus tur sauc… Kaut kādas trakas baumas tiešām bija dzirdētas… Bet veselais saprāts tās vienkārši nepieņēma. Kādus trakumus kādreiz nesarunā! Tas taču bija acīmredzams absurds - vienkārša, neaptverama bezjēdzība! Aizsūtīt? par ko? Un ko tur darīs? Kāda jēga būtu mūs sūtīt prom, citus šurp? Ne mēs zinām turienes apstākļus, ne valodu, ne dabu, ne viņi - šejienes. Kāds no tā būtu labums? Nē, nē. Tik muļķīgas un neiespējamas baumas nav ko klausīties!

Bet tagad? Kas bija noticis nupat šonakt? Viss neiespējamais pēkšņi bija īstenība. Torņakalnā vakar redzētie preču vagoni… smagie auto… miliči un kareivji… Un toreiz tajā milicijas iecirknī, kur cilvēkiem vairs neļāva mainīt dzīves vietas? Vai tas arī nebija sakarā ar…? Mīļais Dievs! Kaut ko tādu nu gan nevarēja iedomāties! nekad!..

Un piepeši manī sacēlās reizē sāpīga sašutuma, reizē dīvaina ļauna gandarījuma vilnis. Nudien, kad šos baismekļus aiztrieks (un toreiz nevienam nebija šaubu, ka vācieši krievus sasitīs! Mēs viņus gaidīt gaidījām!), kad viņus aiztrieks, mēs vismaz nebūsim palikuši pārāk labās domās par viņiem! Jo nupat - šo nakti - viņi beidzot bija parādījuši savu īsto, neaptveramo zvērību. Tik tiešām, ja šo visšausmīgāko mūsu tauta nebūtu piedzīvojusi, mēs ar visu nicināšanu, ar visu naidu vēl būtu pārāk labās domās par viņiem! Bet šis nu ir pēdējais - kaut ko tādu pat sapnī, pat vispārdrošākās fantāzijās nevarēja iztēloties! tas gāja pāri visam…

Kaut ātrāk nāktu karš! Kaut ātrāk! Tas bija vienīgais glābiņš. Vācietis? Gadsimtu ienaidnieks? - Vienalga, kas. Katrs būs mūsu glābējs, kas vien aiztrieks šo murgiem līdzīgo īstenību…

(Atmiņas uzrakstītas Ņujorkā, 1964. g. dec., 1965. g. janv.)
_____________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, A. Valtera mape, inv. Nr. 1867, 1.-30.lp. Oriģināls, mašīnraksts ar labojumiem rokrakstā.

[1] Nost un lai dzīvo (no krievu valodas).

[2] Acīmredzot, domāta Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas CK.

[3] Izcēlums manuskriptā.

- Noras Valteres paskaidrojums Latvijas Komunistiskās partijas Aģitācijas un propagandas nodaļas skolu daļai par incidentu klasē, kas saistīts ar Latvijas nacionālā karoga demonstrēšanu stundas laikā.

Ievietots: 13.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV