Noras Valteres atmiņas par notikumiem vācu okupācijas periodā 1941.-1944. gadā.
______________________________________________________________

Nora Valtere pēc studiju beigšanas strādāja par latviešu literatūras un valodas skolotāju Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāzijā (okupācijas laikā pārdēvēta par Rīgas 7. vidusskolu), 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk pārcēlusies uz ASV. Savu atmiņu pirmajā daļā Ko acs nebija redzējusi, ko auss nebija dzirdējusi viņa apraksta notikumus pirmās padomju okupācijas periodā 1940. un 1941. gadā. Otrā daļa Un vilnis veļas tālāk veltīta vācu okupācijas periodam sākot ar 1941. gada vasaru un beidzot ar nonākšanu Vācijā 1944. gada novembrī.

Pavisam nesen esmu pārrakstījusi mašīnrakstā vecās, 1964./65. gadmijā izdarītās piezīmes par to, ko pieredzēju un piedzīvoju 1940./41. gadā. Lai gan tagad pagājuši no tā laika vēl pāri par divdesmit gadiem, mēģināšu turpināt piezīmēt, ko atceros par vēlākiem notikumiem un it sevišķi par vācu okupācijas laiku. Tūlīt gan jāsaka, ka šīs atmiņas nebūs ne desmito tiesu tik notikumiem bagātas un tik “dramatiskas”, līdz ar to tās nebūs tik interesantas.

Vispirms īsi jāpastāsta par pārejas laiku, kamēr viena svešā okupācijas vara Latvijā nomainīja otru.

Manas pirmās piezīmes beidzās ar to, ka uzzināju par baigajām latviešu masveida izsūtīšanām uz Krievzemi. Drīz kļuva zināms, ka vācu armija gatavojas pāriet Padomju Savienības robežu, draudēja Vācijas-Krievijas karš, ko gaidījām kā atpestījumu.

Māsa, kā jau agrāk minēju, boļševiku laikā pēc mācību beigām skolās bija nosūtīta strādāt pionieru nometnē Jaundubultos, kas bija tuvu mūsu mājām Mellužos. Viņai tur bija jāmāca ģeogrāfija, laimīgā kārtā visai neitrāls priekšmets. Par to, kā nometnē klājies, te nepratīšu sīkāk pastāstīt. Īsiem brīžiem viņa atskrēja pie mums, īpaši dienas rīta pusē, kamēr pionieri bijuši aizvesti uz pludmali sauļoties, peldēties, rotaļāties. Nometnē māsa bija iepazinusies ar dabaszinātņu fakultāti beigušo skolotāju Bertu Sproģeri (vēlāko literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša kundzi, Ofelijas Sproģeres māsu). Arī viņa bija atkomandēta strādāt pionieru nometnē. Reizēm pie mums atnāca viņas abas. Atceros viņu abu stāstus par nogurdinošiem “nakts seansiem” - kā viņas sauca komunistu ideju apmācību sapulces, kas vienmēr notikušas vēlu naktīs pēc tam, kad bērni jau pie miera.

Pēc neilga laika radio ziņoja, ka vācu armijas sakustējušās un strauji tuvojas Latvijas robežai. Kad māsa todien, kā parasts, uz īsu brīdi atskrēja, pateicām viņai šos jaunumus. Vēlāk no viņas dabūjām zināt, ka, tikko viņa aizgājusi atpakaļ uz pludmali pie pionieru grupas, pienākusi trauksmaina un steidzama ziņa - visiem tūlīt atgriezties nometnē. Sakarā ar nedrošo stāvokli, vācu armijām tuvojoties, nometne, t.i., bērni tikšot evakuēti dziļāk Padomju Savienībā, un skolotājiem būšot jādodas līdz. Vispirms, saprotams, tūlīt jāsakārtojas [2.lp.] braucienam uz Rīgu, no turienes tālāk.

Uztraukums nometnē bijis liels, jo nez vai bija kāds, kas gribēja šādi evakuēties. Māsa bija pēkšņi izšķīrusies, steigā sakravājusi savas nedaudzās mantas, izmetusi somu pa logu dārza krūmos, tad neuzkrītoši, bez jebkā aizdomīga rokās, izgājusi dārzā, paķērusi izmesto somu un aizmukusi. (Lietussargs gan steigā palicis krūmos!) Tā kā Jaundubultos, arī Mellužos, vismaz toreiz, tūlīt aiz vasarnīcu rajona sākās priežu mežs, ko šķērsoja Rīgas-Jūrmalas dzelzceļa sliedes, un pionieru nometne bija šī meža malā, māsai aizbēgt nebija grūti.

Bet uz mūsmājām viņa nebija uzdrošinājusies nākt; ja gadījumā būtu pamanīts, ka viņa patvaļīgi atstājusi nometni, un viņu sāktu meklēt, droši vien vispirms nāktu uz mūsmāju. Tāpēc māsa bija devusies pie kādiem mūsu paziņām turpat Mellužos. Tie bija mums attāli radi no mana tēva puses. Visu šo dēku, kā jau pieminēju, uzzinājām vēlāk.

Nākošajā rītā pēc māsas aizbēgšanas šo radu meita atnāca pie mums un izstāstīja, ka māsa ir pie viņiem un slēpjoties vistu kūtī, pat istabā baidoties ienākt, tik nervoza un satraukta esot.

Mēs ar māti kļuvām tramīgas - ja nu tiešām uz mūsmājām nāk “dezertieri” meklēt… tas būtu pavisam nelāga. Tāpēc tanī pašā dienā paņēmām nedaudz ēdamā, tāpat dažas siltākas drēbes un devāmies “mežā iekšā”, t.i., devāmies uz priežu mežu, kas aiz dzelzceļa sliedēm stiepās līdz pat Lielupei. Mežā mēs domājām pakavēties, ja vajadzētu, pavadīt tur kādas naktis, līdz apstākļi noskaidrojas.. Tikai nu māsa arī bija jādabū te pie mums uz mežu. Nedrīkstējām un negribējām apgrūtināt labos paziņas.

Gāju māsai pakaļ. Viņa ļoti baidījās nākt ārā Jūrmalas ielās, jo mežs sākās tur, kur ielas beidzās. Beidzot viņa saņēmās un nāca man līdz. Tomēr atceros, ka, tuvojoties ielu stūriem, viņa lika man paieties uz priekšu un paskatīties, vai nenāk kur kāds cilvēks. Neviena neredzēju, Jūrmalas ielas bija pavisam klusas un tukšas.

Tā nu mēs to dienu šā tā kavējāmies skaistajā, smaržīgajā priežu mežā, kur apakšā auga reta zāle, arī pa kādam zileņu vai melleņu ceram un virši, daudz viršu. Rudens pusē virši brīnišķīgi ziedēja sīku ziediņu pārbagātībā un klāja zemi veseliem lieliem violeti rožainiem laukumiem.

Pret vakaru māte iedomājās, ka mēs varētu doties uz Majoriem, kur dzīvoja kopā ar vīru kāda mātes skolas biedrene. Abas bija tuvas draudzenes un vēl vienmēr satikās. Nekad šīs kundzes netrūka mūsmājās mātes vārda dienā - Marijās, vasarā. Tagad arī šī ģimene bija piedzīvojusi to bēdu, ka viņu jaunākā meita ar vīru un bēniņu bija aizvesta mežonīgajās [3.lp.] masu izsūtīšanās. ēdējām un runājāmies, tas bija bēdu un cerību sajaukums. Atceros, ka mātes skolas biedrenes jau stipri pavecais vīrs teica, ka gribētu nodzīvot vēl vismaz tik ilgi, lai redzētu, kā viss šis trakais stāvoklis beigsies. Viņš arī domāja, ka mēs redzam vēl tikai notikumu sākumu…

Pēkšņi saklausījām savādu neparastu tālu dunoņu, kas neapšaubāmi nāca tuvāk un tuvāk. Mātes skolas biedres māja bija pie galvenās Jūrmalas pilsētas šosejas, kas savienoja Rīgu ar Ķemeru kūrvietu. Tā gāja cauri visai garajai Jūrmalai un bija tiem laikiem samērā plats asfaltēts ceļš, vasarās tur vienmēr bija itin dzīva kustība.

Izgājām tā sauktajā erandā un sākām šoseju vērot. Bija tumšs. Nekādas ugunis nededzām, to arī nedrīkstēja. Un tad ieraudzījām krievu armijas atkāpšanos! Nāca rinda pēc rindas smagās automašīnas, dažas stāvgrūdām pilnas kareivjiem, citas brezentiem pārsegtas, arī uz tām gulšņāja kareivji, citi sēdēja ar šautenēm rokās, stobriem pagrieztiem pret šosejas malām. Tas bija neizsakāms prieks redzēt, ka krievi beidzot iet prom! Pieskrēju pie verandas logiem, piespiedu seju pie kādas rūts, lai labāk redzētu šo nebeidzamo plūsmu, šo nepārredzami garo milzu čūskai līdzīgo bailes iedvesēju nezvēru velkamies prom! Mājas saimnieks, vecīgais vīrs, atrāva mani no loga - vai es bez prāta esot! Ja kāds no armijas sardzes vīriem ieraudzītu mūs pie logiem, varētu taču sākt šaut!

Viņam bija taisnība. Aizturot gandrīz līdz drebēšanai apvaldītu līksmi, atkāpos dziļāk verandā. Tad mēs visi prātīgi un mierīgi skatījāmies no tālienes, kā auto pēc auto aizbrauc garām un iegrimst tumsā.

Otrā rītā viss bija apklusis, ielas tukšas. Devāmies uz savām mājām.

Kādu dienu vai divas vēlāk cauri Mellužu centram, tā sauktajam Tirgus laukumam, bija ar motocikliem izbraukusi Rīgas virzienā pirmā šeit redzētā vācu vienība. Pati to neredzēju, bet tie, kas bija redzējuši, teica, ka vācu kareivji atstājuši ļoti labu iespaidu - likušies disciplinēti, gaišām sejām, tīri un kārtīgi. Neesot iespējams tos salīdzināt ar krieviem. Patiesi, vairums krievu kareivju seju, ko gadījās redzēt, bija dīvaini nekustīgas, it kā nedzīvas vai tukšas. Diezgan bieži tās bija ar izteikti mongoliskiem vaibstiem. Tās skatot, metās kaut kā neomulīgi…

Prieks par krievu aiztriekšanu bija liels. Pēkšņi likās, ka ļauns lietuvēns novēlies no krūtīm. Dubultu baznīcā notika dievkalpojums, [4.lp.] parādījās Latvijas karogi, radiofonā bija noraidīta Latvijas valsts himna. Šķita, ka viss būs pa vecam - Latvija atkal būs brīva…

Priecīga ziņa bija arī tā, ko uzzinājām gan drusku vēlāk, laikam no B. Sproģeres, ka pionieru nometni nebijis paspēts evakuēt - viss norisinājies pārāk strauji. Rīgas bērni atdoti vecākiem. Sproģere bija braukusi nometnei līdz Rīgai līdzi. Paldies Dievam! rūti bija aptvert, ko pārdzīvotu bērni, ko viņu vecāki, ja komunistu nodoms būtu izdevies!

Mana tēvamāsa, vēl vienmēr pazudušā, apcietinātā Ivara māte, kas nu bija ārā no slimnīcas, atceros, bija pirmā, kas mūsu triju - mātes, māsas un manai sajūsmai uzlēja pirmo auksta ūdens šalti. Viņa aizrādīja, lai nepriecājamies par agru, jo vēl nezinām, ko dos un ko nesīs vācu okupācija.

Un patiešām, pamazām izrādījās, ka tik liela tā brīvība nav. Nāca pavēle nodot visus ieročus, apslāpēja arī to himnas dziedāšanu, nedrīkstēja vairs izlikt arī Latvijas karogus.

Un tomēr - šis laiks nebija salīdzināms ar boļševiku laiku, mums nebija jāiet pateicības gājienos, mums nebija jādzied vācu dziesmas, mums nebija jāsūta kvēlas padevības un pateicības telegrammas Hitleram un nebija viņš jāslavē un jāapjūsmo visādos superlatīvos. Mēs drīkstējām klusēt.[1] Un tā bija liela un humāna privilēģija no vācu puses - viņi nelika mums melot un liekuļot, nelika slavēt to, ko nīdām, un noniecināt to, kas mums bija dārgs un svēts. Mēs drīkstējām klusēt. Šo nesalīdzināmo priekšrocību jutu vēlāk arī skolas darbā, bet par to turpmāk, jo pašlaik vēl bija vasara un skolas slēgtas.

Vasara Jūrmalā pagāja itin mierīgi. Patiesībā te ārpus pilsētas nekādu pārmaiņu vai saspīlējuma nemanīja.

Tuvojās rudens. Kaut kādā vajadzībā iebraucu Rīgā. Ejot pa Aspazijas bulvāri, ieraudzīju pa ielas vidu nākam pretī palielu kolonnu cilvēku, ko ik pa galam pavadīja vācu kareivji. Piepeši gājēju barā pamanīju savu skolnieci - žīdenīti Rozu (uzvārdu neatceros). Neko nedomājot, tīri instinktīvi pieskrēju viņai ielas vidū klāt” “Roza! Kas notiek? Kur jūs ejat?” - Roza demonstratīvi aizgriezās, spītīgi pacēla galvu, ne vārda neatbildot, devās tālāk. Biju tik apstulbusi, ka paliku stāvot, tad kāds mani uzrāva uz ietves. Pirmā izjūta bija tāds kā aizvainojums, nebiju šādu atgrūdīgu nicinājumu pelnījusi. Bet tad apķēros - bija taču dzirdēts par to, ka vācieši apcietina žīdus, norīko tos darbos, pat nogalinot. Un tie, tie taču bija viņi, žīdi, ar dzeltenajām zvaigznēm uz muguras, kurus nu gaišā dienas [5.lp.] laikā, kā varēja saprast, veda kaut kur strādāt! Un tanī pašā brīdī sapratu un pat apbrīnoju Rozas lepno, izaicinošo pozu. Viņai tāpat varēja sāpēt tieši tas, ka pieskrēju viņai klāt, ka redzēju viņu šinī cilvēku pazemojošā stāvoklī; un vēl jautāju, kur viņa iet… Patiesi - ko viņa varēja atbildēt? Novērsties un klusējot aiziet bija taču vienīgais, ko viņa šinī brīdī varēja darīt. Bija bezgala skumīgi.

Mēs Rīgā nedzīvojām pilsētas centrā, bet tā sauktajā Latgales priekšpilsētā, visai tuvu aiz lielās, staltās Dzelzceļa pārvaldes ēkas, kur mitinājās arī Mākslas akadēmija un kur vai katru gadu gājām skatīt audzēkņu izstādes. Kad rudenī atgriezāmies Rīgā, ieslīpi no mūsu mājas pāri ielai ievērojām drātīm iežogotu kvartālu. Agrāk tāda te nebija. Neko īpaši tomēr par to nedomājām, ne interesējāmies. Citādi viss bija klusu un mierīgi. Drusku vēlāk uzzinājām, ka tas esot žīdu geto. Arī tur viss likās mierīgi.

Tad vienu rītu, izejot uz ielas, aiz iežogojuma bija liela nekārtība - izmētāti papīri, drēbju gabali, vēl šis tas, un (tavu stulbumu!) tas viss man neko sevišķu neizteica. tas bija it kā kādā citā plāksnē un bez jebkāda sakara ar to pasauli, kurā dzīvoju pati.

Izrādījās - naktī geto iemītnieki bija aizvesti un esot nošauti. Neko neatceros naktī dzirdējusi, kaut māte un māsa esot manījušas ielās neparastu kustību… Man pēkšņi prātā ienāca Roza… un Kļeja, gadu piecu vai sešu vecs puisītis, pilnā vārdā Klements, vienīgais dēliņš žīdu pārim, kas daudzas vasaras pie mums Mellužos bija īrējuši agrāk vasarnīcu. Mana māte bieži runājās ar puisēna māti, gan krievu valodā, jo latviski šie žīdi nebija papūlējušies iemācīties. To viņi arī neturēja par vajadzīgu, zēnam blakus krievu valodai viņi bija pieņēmuši vācu valodas mājskolotāju… Lai kā, puisēns pats, kā jau bērns, bija jauks - mīlīgs un runīgs, arī ļoti glīts - lielām brūnām acīm, tumšiem, viegli cirtainiem matiem. Viņš bieži nāca pie mums… Deva savu fotoattēlu, ko turējām savā albumā. Kļeja tagad…

Kā dzīvi šie zināmie žīdi rēgojās acu priekšā - visspilgtāk Roza un mazais Kļeja… Cik savādi, daudzu svešu cilvēku nonāvēšana liekas kaut kā abstrakta, kaut arī ar asu nežēlības un necilvēcības apzināšanos, bet nedaudzu pazīstamu cilvēku bojāeja skar citādi - dziļi, spilgti un ļoti sāpīgi. Atzīstos, ka, iedomājoties vien šo mazo zēnu vācu šauteņu zalvju priekšā, arī Rozu un tos citus, bet īpaši Kļeju, es klusībā noraudājos (un kauns teikt - arī pašreiz, to atminot, man mitras acis…) Kaut žīdi kā tauta bija mūs gauži sarūgtinājuši ar [6.lp.] savu izturēšanos boļševiku laikā, tomēr… kaut ko tādu, kaut ko tik neiedomājami briesmīgu… tas vāciešiem kā tautai paliks nenomazgājams kauna traips. Neizdzēšams. Neattaisnojams. nepiedodams.

Sākās darbs skolā. Varēju strādāt vecajā vietā - &. pilsētas vidusskolā, kā N. Draudziņas ģimnāzija bija nosaukta jau sākot ar “krievu” gadu. Tikai telpas mums nu bija ierādītas 1. zēnu vidusskolā pēcpusdienas maiņā. Kolēgas bija gandrīz visi, kas agrākos laikos strādāja Draudziņas skolā. N. Draudziņa pati maz vai pat nemaz nerādījās, iespējams, bija pensijā. Direktors nu bija Balodis. Bija atgriezusies pie mums arī Elza Miķelsone. No boļševiku laika jaunajām sejām neredzēja nevienu vairs, izņemot Rasmu Sināti, bet par viņu esmu jau pastāstījusi savu atmiņu agrākajā aprakstā.

Varu liecināt, ka skolas darbā neviens no vācu okupācijas varas vīriem ne paši, ne ar rīkojumiem neiejaucās. Varbūt viņi to vienkārši nepaspēja. Bet šā vai tā - viņi mūs netraucēja. Mēs strādājām pēc Latvijas neatkarības laika programmām un par to, ko vācieši dara ārpus skolas, daudz neinteresējāmies un arī nezinājām.

Taču daži zīmīgi vērojumi gadījās arī šinī laikā.

Manā klasē mācījās kāda meitene, kuras tēvs bija latvietis, bet māte baltvāciete. Viņā jau kopš sagatavošanas klases nāca Draudziņas ģimnāzijā. Kādu dienu ievēroju, ka viņa klasē ir ļoti miegaina, un starpbrīdī prasīju, kas viņai vainas, vai nejūtas labi. Viņa tad man atklāja to, ka neesot gulējusi, jo naktī bijusi vāciešiem palīgā, t.i., bijusi par tulku. Vācieši arestējot ļaudis un sūtot darbā uz Vāciju. Vai bieži viņai iznāk to darīt? jautāju. - Šad tad. - Ko man bija teikt? Ko es varēju darīt? Klusēju.

Edīte bija mācībās ļoti centīga, bet ne sevišķi gaiša meitene. Pēc daudz gadiem satiku viņu Savienotajās Valstīs. Viņa bija sirsnīgi pieķērusies latviešiem, bija strādājusi latviešu karavīru slimnīcās un apprecējusi bijušo leģionāru, invalīdu un rakstnieku Kiršteinu, kam 1969. g. iznāca grāmata Kaliet sirdis akmenī, brāļi. Kiršteins diemžēl drīz mira. Ar Edīti man tā kā sākās sarakste, bet tad pajuka…

Manā klasē, izrādījās, bija viena meitene, kas, pretēji Edītei, simpatizēja komunismam. Kad sākās negaidīti aukstā kara ziema, rokdarbu stundās meitenes adīja vilnas zeķes, kaklautus, ko sūtīt uz fronti cīnītājiem. Ierosme droši vien nāca no skolotājas, varbūt arī no “augšas” - to nezinu. Lidija Berga - vienīgā no visas klases atteicās adīt, aizbildinādamās, ka sāp acis. Rokdarbu skolotāja pieprasīja ārsta zīmi. Lidija to atnesa. Tā nu viņa rokdarbu stundās [7.lp.] sēdēja un nedarīja neko. Bija tomēr skaidrs, ka tas - “principā”. Stundās Lidija bija klusa, kārtīga, bet ļoti atturīga. Jutu, ka pārējās meitenes viņu kaut kā izolē, nepieņem.

Reiz uzaicināju viņu pie sevis mājā un mēģināju izrunāties. Nekas prātīgs neiznāca. Viņa aizstāvēja “skaistās” idejas. Atceros, lūkoju viņai “atvērt acis”, aizrādot, ka šīs idejas jau teorijā izklausās labas, bet lai taču viņa padomā, kā tās tika īstenotas dzīvē! Pieminēju necilvēcīgās milzu apmēru izsūtīšanas. Lidija tūlīt sparīgi atbildēja un, kā man šķita, ar pārliecību, ka tas taču bijis tādēļ, lai tos cilvēkus novestu drošībā, lai glābtu tos no kara un vācu uzbrukuma! Apšaubīju to, sak, vai tad jūs, Lidija, tiešām nesaprotat? Viņa palika pie sava. Man pietrūka vārdu. Man nolaidās rokas. Naidīgi jau mēs nerunājām. Arī šķīrāmies mierīgi, bet bez mazākā iekšējā kontakta.

Lidija man bija un palika mīkla. Sapratu, ka viņa bija “kreisa”, bet kas īsti? Iecirtīgi fanātiska ideāliste, kas teorētisku principu dēļ ir akla pret visīstāko īstenību? Jeb tik viltīga, ka prata izlikties un izrunāties tā, ka viņai nevarēja nekā pieķerties? Kas viņa bija?..

Tādu laiciņu vēlāk man reiz pēc stundām paziņoja, ka jāaiziet uz vācu iekšlietu pārvaldi, ja nemaldos, tas bija Reimersa ielā. Atmiņā nav palicis, bet droši vien arī te stāvēja visur sardze. Tāpat neatceros, ka iekšpusē mani būtu pavadījis kāds bruņots kareivis. Kaut kā tādas lietas nebija šeit tik uzmācīgas, kā to pieredzēju krievu okupācijā. Ierēdnis, pie kura man bija jāgriežas, runāja latviski. Viņš prasīja, lai raksturoju savu skolnieci Lidiju Bergu. Teicu, ka klasē ar viņu problēmu nav - kārtīga, klusa. Viņa nestrādājot rokdarbus. - Jā, tas taisnība, bet viņai ir ārsta zīme. Tuvāk viņu nepazīstu. - Esot aizdomas par viņas kreisumu. - Nezinu teikt, es neko tuvāk nezinu. Skolā viņa mācās labi, uzvedas labi, nekādu sūdzību nav.

Šī saruna vispār bija diezgan pavirša un īsa. Laikam jau kāda vai kādas klases biedrenes bija Lidiju “nodevušas”. Tomēr jāatzīstas, ka īsti uz šīm meitenēm dusmoties nevarēju - es viņas sapratu, kaut arī neattaisnoju. Jutu, ka ar savu liecību neko ļaunu Lidijai nenodarīju. Patiesībā ja arī nebiju droša, kas īsti viņa ir - varbūt tikai muļķīgi aizrāvusies ar utopiskām idejām. Galu galā taču vēl pusaudze, nepieaugusi skuķe, vai “valdībām” vērts par “bērniem” uztraukties…

Tad kādu dienu skolas inspektrise Herta Lindberga pasauca mani savā kabinetā [8.lp.] un teica, ka vakar grupa manas klases meiteņu izturējušās nepiedodami - esot Lidiju Bergu piekāvušas. Tas noticis uz ielas, pie tramvaja pieturas, gaidot tramvaju. It kā esot Lidiju aplenkušas, grūstījušas un dauzījušas ar portfeļiem, vai kas nu katrai bijis pie rokas. Lindberga teica, viņa esot ar attiecīgajām meitenēm jau runājusi, tās sarājusi par tik rupju un meitenēm apkaunojošu izrīcību, esot meitenes stingri nobrīdinājusi nekad neko tādu vairs neatļauties.

Es Lindbergu pazinu - ja viņa saskaitās, varēja būt ļoti stingra. Viņas skats varēja kļūt tāds, ka tu sarāvies “mazs un melns”. Savā būtībā viņa bija ļoti inteliģenta, ar plašām garīgām interesēm. Ne jau par velti viņa bija viena no Zinaīdas Lazdas tuvākajām draudzenēm - abas saistīja interese par literatūru, par dzeju.

Neatceros, kā inspektorei incidents ar Bergu bija nācis zināms. Vai Lidija pati bija sūdzējusies, vai kāds cits bija meiteņu izrīcību redzējis un skolai ziņojis - nezinu, neatceros, ka Lindberga man to būtu stāstījusi.

Arī šoreiz klusībā meitenes sapratu. Viņas bija ļoti nacionālas un pretkomunistiskas. Kā man tagad reaģēt? Nolēmu par incidentu nelikties ne zinis. Jutu, ka pēc inspektores mana runāšana varētu iznākt par mīkstu un varētu šo lietu pat sabojāt, jo meitenes varētu nojaust, ka arī es domāju, ka Lidija pērienu pelnījusi… un tas varētu radīt nepārredzamas sekas…

Pēc šī notikuma darbs klasē risinājās gludi un bez pārmaiņām. Nekādi īpaši izlēcieni vispār vairs nenotika.

Vēl no vācu okupācijas laika atceros kādu sapulci, kur bija jāierodas mums, skolotājiem. Pēc tik ilga laika nevaru vairs pateikt, ne kas tā bija par sapulci, ne kur, ne arī kad īsti tā notika. Laikam tas bija okupācijas sākuma laikā. Bija prāva zāle, un priekšā kāds vai varbūt pat vairāki runāja. Atceros vienu runātāju - paliela auguma, neizskatīgs vīrietis. Vienu laiku runāja itin mierīgi, beidzot sāka šo un to pārmest Latvijas valstij un galā netaktiski paļāt Ulmaņa laiku. Kaut ko viņš pateica tādu, kas lika manām ausīm “uzvārīties”. Tā ir mana rakstura nelāga vājība - ātri un karsti satraukties, nesavaldīties, rīkoties impulsīvi, bez apdoma, bez kontroles pār sevi. Boļševiku laiks nebija mani “izmācījis”. Tā arī šoreiz - acumirklī biju kājās, ātrā solī devos uz zāles aizmuguri un pa durvīm ārā. Skaļi aiz manis aizcirtās durvis.

Uz ielas atjēdzos. Ko nu atkal biju izdarījusi! Drusku drebēju [9.lp.] Tad devos uz mājām, jo ko citu man darīt? Zālē atpakaļ iet taču nevarēju. No vienas puses jutos krietni nobijusies, no otras bija arī tāds kā slepens prieks, ka parādīju savu protestu. Tas vispār bija riebīgi, ka latvieši pārcentās tur, kur varēja pavisam labi iztikt ar klusēšanu un “vecos laikus” vienkārši nepieminēt.

Acīmredzot arī vācu okupācijas laikā notika “ziņošanas” un cilvēku uzmanīšana - man neapdomīgā, pareizāk nesavaldīgā rīcība bija nākusi ausīs “augstākiem pārvaldes orgāniem”. Man iznāca skaidrošanās ar A. Plensneru, un, ja nemaldos, otrs, kas sēdēja Plensneram blakus, bija toreizējais tautskolu direktors A. Dravnieks.

Šoreiz es meloju. Kad man jautāja, kāpēc es esot atstājusi sapulces telpas, es kaut ko teicu, ka man pēkšņi ienāca prātā…, ka man bija jāsteidzas uz mājām… Laikam muldēju, ka māte slima, bija laikā jāiedod zāles… vai kaut ko tamlīdzīgu.

nedomāju, ka abi klausītāji nesaprata, ka runāju to, kas nav. Bet man arī liekas, ka viņi, mani izsaucot un klaušinot, tikai rādīja ārēji[2], cik stingri un rūpīgi pilda uzlikto pienākumu. Atceros, ka A. Dravnieks klausoties lādzīgi smaidīja. Arī Plensners neteica neviena ļauna vārda. Mani drīz un laipni atlaida. Laikam jau gan deva arī padomu citreiz būt lēnākai, nerīkoties tik strauji. Katrā ziņā šis “apciemojums” bija tīri vai draudzīgs, nesalīdzināms ar tiem pratinājumiem, kādus pieredzēju boļševiku laikā. nevienā citā instancē arī man skaidroties nebija jāiet. Lieta bija izbeigta.

Gadi gāja. Karš ieilga, un kara laime sāka svērties uz otru pusi. Vācieši sāka “iztaisnot fronti”, pamazām atkāpās, un ar drausmām sapratām, ka krievu ordas no jauna tuvojas Latvijas robežām.

Mēs vēl bijām Jūrmalā. Kaut kur tuvumā bija vācu vienības. Vācieši, cik tos redzējām, katrā ziņā bija disciplinēti, pieklājīgi.

Liels bija mūsu satraukums, kad krievu ķīlis bija ietriecies cauri Tukuma līdz jūrai. Tas nozīmēja, ka esam ielenkumā. Vērojām kaut ko gluži muļķīgu - vācu karavīru uzraudzībā pašā jūras krastā tieši pretī mūsu mājām jau vairākas dienas tika atvesti krievu gūstekņi, viņi raka tranšejas, aizsarggrāvjus irdenajās kāpu smiltīs! Mums tas likās pilnīgi veltīgs darbs.

Mana māte reiz bija sākusi runāt ar kādu simpātisku vācu kareivīti. Viņš vairs neticēja Vācijas uzvarai, arī daudzi citi no vērmachtes”[3] vairs neticot. “Zelta fazānus” arī neredzot. Šis kareivis bija no Chemnicas, bija ģimenes cilvēks un visai noilgojies pēc mājām.

Reiz kādā sarunā šis vācu kareivis manai mātei bija piedāvājis - ja mēs baidoties te palikt, viņš varētu izkārtot, ka mēs varētu no šejienes ar kara transportu, saprotams, ja rastos iespēja tikt ārā no šī aplenkuma…

Pagaidām nekas nemainījās. Vēl vienmēr krievu gūstekņi vācu uzraudzībā ķēpājās pa kāpu smiltīm. No jūras tā kā draudētu desants vai kas… Pagāja vasara. Sākās rudens.

Kādu dienu piedzīvojām baigu brīdi. Bijām virtuvē. Logs te izgāja uz jūras pusi. Nupat sāka krēslot. Te pie loga rūts piespiedās divi robusti, neglīti ģīmji - gūstekņi! Tie nekautrīgi glūnēja iekšā, un dzirdējām kaut ko par “nāši” (mūsējie, t.i., krievi) drīz būšot klāt. Mēs sastingām aiz bailēm. Laimīgā kārtā ģīmji drīz pazuda.

Kādu citu reizi atradām atlauztas peldu iestādes durvis… Te dzīvot kļuva neomulīgi - bijām tikai trīs sievietes - abas ar māsu, māte. Sākām domāt, varbūt, ja rastos iespēja, mēģināt tikt uz Kurzemi. saldus tuvumā dzīvoja tuvi mātes radi. Ja tas vācietis palīdzētu, mēs dotos pie tiem. Bez šaubām, tikai uz kādu laiku…

Nākošajās dienās, katram gadījumam, ja iznāktu bēgšana, mēs ar māsu savācām vērtīgākās drēbes, kādus traukus un ko nu ātrumā vēl sameklējām un uznesām uz peldu iestādes bēniņiem. Pie iestādes bija piebūvēts neliels vasaras dzīvoklītis, un pa nelielu vai nu izbirzušu, vai tīšām atstātu caurumu varējām ielīst zem dzīvoklīša jumta. Tur nu vācām savu “bagātību”, ja būtu jāpamūk, atgriežoties pats nepieciešamākais tur būtu. No mantām, ko tur paslēpām, atceros vienu pelēku, pabiezu vilnas drēbi, nešūtu. Tā bija paredzēta man mētelim. Arī citas labākās drēbes uznesām, lai pataupās, jo bēgļu gaitās tās novazātos. Un (ak, to naivumu!) uznesām arī vienu nelielu katliņu ar kausētu sviestu! Kad atgriezīsimies, būs ko paņemties! Tāpat te nolikām studiju laika piezīmes un kādas grāmatas, kas te uz Jūrmalu bija paņemtas līdz…

Nelielo caurumu pašas aizmūrējām. Kādi ķieģeļi, arī drusku kaļķu mums bija, jo mājām un peldu iestādei šad tad kāds remonts derēja, un māte šai ziņā bija saimnieciska un tālredzīga. Saprotams, sākām šo to salikt arī katra savā koferī.

Tad kādu dienu simpātiskais vācietis mums pateica, ka nākošajā naktī vācu karaspēks mēģinās ielenkumu pārraut un rīt agri no Tirgus laukuma vienība atkāpsies uz Kurzemi. Ja vēlamies doties līdz, lai esam laikus Tirgus laukumā.

Nogāju Jūrmalā, apsēdos kāpās. Atvasaras miers. Zeltainās, drusku skumjās atvasaras saules pārlieta jūra. Vairāk kā jelkad izjutu, cik skaista Latvijas daba, cik visa Latvija mīļa un cik tā ir mana, mana… [11.lp.] Jutu arī, cik grūti šķirties te no šīm mūsu mājām, šī mazā zemes stūrīša, kur nu vēl no visas Latvijas! Bet kas par niekiem - mēs jau aizbrauksim tikai uz kādu laiku pie radiem, kamēr viss trakums nokārtojas, un atgriezīsimies. Katrā ziņā atgriezīsimies. Katrā ziņā.

Šo pēdējo nakti, kad zinājām, ka notiks kauja, lai būtu drošāk, iekārtojāmies pārgulēt mazajā pagrabiņā, kas bija izrakts pagalmā kādas kāpas sānā un nostiprināts ar baļķiem un “plankām”. Pagrabiņš bija ļoti vecs; kādreiz pirms I Pasaules kara, kad mūsu divās vasarnīcās bijusi iekārtota pansija peldviesiem, tas ticis izlietots par ledus pagrabu. Vecā kāpa, tagad mazais pagrabiņš bija apaudzis ar zāli, un gar pagraba ieeju, kas gāja slīpi lejup, arī auga zāle un spereju krūmeļi. Atceros cik skaisti abpus ejai zālē starp krūmeļiem vasarās ziedēja trauslie, sīkie zilie pļavu zvaniņi - vienīgi te tie bija ieauguši, nekur citur mūsu pagalmā. Ap pagrabiņu daudz ceriņkrūmu, pāris slaidas priedes ar tipiskajiem sārtajiem stumbru augšgaliem…

Naktī dzirdējām smagu kaujas dunoņu - zinājām, ka tas vācu uzbrukums; pret rīta pusi tas apklusa, sapratām - pārrāvums izdevies.

Bēgļu gaitām uzvilkām vecākos rudens mētelīšus - līdz ziemai taču jau būsim atpakaļ. Mums katrai pie rokas bija paliels un pasmags koferis. Tur starp nepieciešamām mantiņām bija arī prāvi, tukši drēbes maisi. Tos varētu vajadzības gadījumā piebāzt ar sienu vai salmiem - būtu kur gulēt. Arī kādas bļodiņas paņēmām, tāpat krūzīti, nazi, dakšiņu, karoti… Šīs mantiņas tik tiešām vēlāk bēgļu nometnēs noderēja…

Bet nu bija jādodas ceļā. Par Latvijas sudraba latiem grupas komandieris mūs pieņēma.

Mūs iesēdināja itin ērtā automobīlītī, bet, tā kā vāciešiem trūka benzīna, automobīlītis bija pietauvots lielam kravas auto, kas brauca ar benzīnu. Braucām ilgi un gari. Vācieši aizveda mūs līdz Skrundas stacijai, no kurienes ar vilcienu varējām tikt uz Saldu. Vilciens bija jāgaida.

Stacijas uzgaidāmās telpas bija stāvgrūdām pilnas vācu kareivju. Cits sēdēja, daudzi gulēja vienkārši uz grīdas. Viņi bija nodubļojušies, uz drēbēm dažiem tumši asiņu plankumi. Izrādās, viņi bija te atsūtīti tieši no kaujas, kas esot notikusi pie “Ecere”, kā viens kareivis skaidroja. Sapratu, ka tā ir Ezere, tuvu pie Lietuvas robežas.

Sēdējām, dēdējām visu nakti, gaidījām vilcienu uz Saldu. Beidzot tāds pienāca. Neatminos nemaz vairs detaļās, kā no Skrundas stacijas aizbraucām līdz Saldum un kā tikām no Saldus stacijas līdz radu mājām Spolēniem, kas no Saldus bija ap 6 km tālu. Varbūt piezvanījām pa tālruni un lūdzām atbraukt mums pretī…

Atminos, ka Spolēnos bija saradušies arī daži citi radi. Māja bija [12.lp.] visai pilna. Mums vēl kādiem iekārtoja guļvietas augšas istabā uz grīdas, kur bija sanesti salmi. Vienalga, bija ļoti labi.

Skaidri neatceros, bet laikam gan Spolēnos tā sauktajā saimes istabā bija apmetušies kādi vācieši. Vismaz kareivji te kaut kā apgrozījās. Mēs, ne jau sevišķi veikli, tomēr varējām samērā brīvi vāciski sarunāties. Atceros kādu vācieti, kam bija skaists, gaiši dzeltens suns vārdā Lux (kas latīņu valodā nozīmē gaismu - tādā ziņā [tas] sunim labi piederējās). Suns tika turēts un vadāts ķēdē. Ieteicos reiz, ka sunim vienmēr būt ķēdē ir grūti, vai nevar arī palaist vaļā; vācietis zīmīgi atteica: “Ich bin auch an der Kette.” (Es arī esmu pieķēdēts, t.i., “piesiets”, nebrīvs.) Mūsu māti viņš uzrunāja mīlīgajā vārdā “Mutti” un arī bija noskaņots pret karu, kas velkas un nerāda labu galu, tāpat neieredzēja ne “fazānus”, ne “fīreru”. Tādi bija, acīmredzot, daudzi “vērmachtes” vīri. Mēs neslēpām, ka no krieviem mums bail, pēc tam, kad vienu gadu bijām ar viņiem iepazinušies. Vācietis tad ieteicās, vai mums tādā gadījumā nebūtu labāk braukt uz Vāciju - valodu arī mēs jau zinot. Šis padoms likās tik nepieņemams, tik neiespējama, tik nereāla likās doma atstāt Latviju…

Pa Spolēniem nodzīvojām kādu mēnesi, laikam pat ilgāk. Katrā ziņā bija jau pavēls rudens. Zinājām, ka daži no mūsu radiem, lai nepaliktu zem krieviem, bija devušies uz Liepāju ar nodomu pabēgt kaut vai uz Rītprūsiju, kamēr apstākļi dzimtenē noskaidrojas. Mēs vēl tik ļoti cerējām, gandrīz ticējām, ka angļi vai zviedri, tāpat amerikāņi taču palīdzēs mums izķepuroties, tikt vaļā no krieviem, ka neatdos viņiem Latviju - tik traki taču viņi nebūs! tas vienkārši nav iespējams, ka to pieļaus!..

Vislielākais pārsteigums man bija vienu dienu Spolēnos ieraudzīt Elzu Miķelsoni! Kaut kā viņa bija dabūjusi zināt, ka esmu te. Viņa ar savējiem esot bēgļu gaitās tepat netālu, tāpēc atnākusi. Miķelsonīte bija vidzemniece, viņas vecāku lauku mājas bija kaut kur Cirstos. Viņi esot atbēguši Kurzemē pārlaist kara beigas, tad cerot atgriezties. Bijām abas neziņā, ko darīt. Pie krieviem negribējām, patiesībā, baidījāmies palikt. Varbūt tomēr pabēgt uz Vāciju? - Nē, viņa teica, un to atceros ļoti skaidri. pat doma par dzimtenes atstāšanu viņai liekot justies tā, it kā sirdi kāds rautu no krūtīm laukā. Elza tomēr domājot palikt te stiprā cerībā, ka Latvija būs. Cik naiva bijusi toreiz mūsu cerība un cik sāpīga…

Daudz gadus vēlāk, kad biju jau svešumā, dabūju zināt, ka Miķelsonu [13.lp.] Elza tiešām palikusi Latvijā, varbūt tīšām, varbūt aizbēgt nepaspēja, un ar visiem piederīgajiem bija aizvesta, izsūtīta otrreizējās lielajās latviešu izsūtīšanās drīz pēc kara, ko atkal zvērīgie komunisti bija noorganizējuši mūsu zemē. Dzejniece Zinaīda Lazda, kas arī bija izbēgusi svešumā un kas bija sirsnīga Miķelsones draudzene, dabūjusi zināt, ka Elza ir vergu nometnē Karagandā, bija šajā sakarībā Elzai veltījusi izjustu dzejoli ar virsrakstu Karaganda. Dzejolis vispirms bija iespiests periodikā (kur tieši - neatceros). Zem virsraksta bija pierakstīts, ka tas veltīts Elzai Miķelsonei. Nezinu, kāda iemesla dēļ veltījumi dzejoļu krājumā Saules koks ir noklusēti. Divi pirmie panti skan tā:

No tālās Karagandas,
Kur daudzi mirst,
Tavs vārds man atskanēja
No Ziemas svētku vēja,
No tālās Karagandas.

Tavs vārds tik tālu skrēja
No tālās Karagandas,
Kur brāļi mirst.
Tas spēja ceļu cirst
No tālās Karagandas u.t.t., 27.lpp.

Vēl vēlāk dabūju zināt, ka pēc ilgiem, grūtiem izsūtījuma gadiem Elza bija atlaista un atgriezusies Latvijā. Un tad, vēl pēc kādiem gadiem trimdas avīzē lasīju Elziņas nāves ziņu, ko bija ievietojuši kādi viņas audzēkņi…

Bet nu vēl īss atskats uz Spolēniem.

Fronte nāca arvien tuvāk. Vēl vienmēr vilcinājāmies doties tālāk. Tad vienu dienu Spolēnos ienāca kādi augstāki vācu armijas pārstāvji un pateica, ka šajā rajonā paredzēta kaujas līnija un pavēlēja rīt agri visiem no šejienes pazust. Rīt aizejot arī pēdējais vilciens no saldus uz Liepāju… Bija tūlīt arī jāatbrīvo visa dzīvojamā māja.

To nakti mēs pārgulējām klēts augšā, un rītā agri mums cita ceļa nebija kā uz Saldu. Saimnieks bija jau sajūdzis zirgu. Mūs trīs un vēl divus paziņas, bijušos aizsargus, viņš veda uz saldus staciju (stacija bija kādu kilometru vai divus aiz pašas pilsētiņas). Paši Spolēnu ļaudis, cik sapratu, mēģinās tepat kaut kur pamukt mežos vai tālākās mājās…

Lielceļš, kas veda uz Saldu, bija viens dubļu skrīnis, braucēji cits pie cita, pa vidu armijas mašīnas, kareivji… bezgala skumīgs skats…

Arī vilciens bija pilns ļaudīm, mantām. Evakuējās ļoti daudzi aizsargi - tie nedrīkstēja pie krieviem palikt, jo tad riskēja [14.lp.] ar dzīvību. Cilvēks šādos apstākļos jūtas kā straumē ierauts. Ir tikai viens ceļš - uz priekšu, sānis nav kur sprukt…

viss šis brauciens man atmiņā kā kāda miglaina ēnu spēle. Liepājā arī viens ceļš vairs - uz kuģa. No kuģa atminu tikai to, ka bijām kaut kur zemākā stāvā. Cilvēks pie cilvēka, katrs tup vai gulšņā uz savām paunām. Nav gandrīz vietas, kur kājas nolikt. Braucot kuģis viegli dunēja. Baigs bija brīdis, kad kuģis reiz apstājās. Sapratām, ka pamanīts kas draudīgs. Dunoņa apklusa, kuģa šūpošanās kļuva jūtamāka. Tie bija netīkama, dīvaina sprieguma pilni mirkļi - tie varēja būt pēdējie, ja kuģis būtu ienaidnieka pamanīts un tam uzbruktu…

Bet tad kuģis atkal sāka braukt, vienmērīgā dunoņa turpinājās visu nakti… Svīda gaisma, kad tas beidzot piestājās Vācijas krastā - Gotenhāfenā. Bija 11. novembris.

Tātad nu bijām trimdinieki, bijām atstājuši dzimteni, bet ar cerību… ar drīzas atgriešanās neprātīgu, nešaubīgu cerību… kas nepiepildījās, jo Latvijai no jauna uzkundzējās krievi ar savu baigo komunisma režīmu…

Rakstīts 1987. gada marta sākumā.
______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, A. Valtera mape, inv. Nr. 1866, 1.-14.lp. Oriģināls, mašīnraksts ar labojumiem rokrakstā.

[1] Izcēlums manuskriptā.

[2] Pasvītrojums manuskriptā.

[3] Domāti Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) funkcionāri. Nosaukums cēlies no viņu paramilitārās uniformas dzeltenīgi brūnā toņa.

Skatīt arī: Noras Valteres atmiņas par notikumiem pirmās padomju okupācijas periodā 1940./41. gadā.

Ievietots: 13.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV