Satura rādītājs    Iepriekšējā nodaļa    Nākamā nodaļa

[87.lpp.]

AIZSTĀVEŠANĀS VEĻIKAJAS UPES POZICIJĀS

Pēc smagajām atkāpšanās kaujām no Volchovas un Staraja Rusas pozicijām abas Leģiona vienības – 2.brig. un 15.div. – 1944.g. februāŗa pēdējās dienās ieņēma kopīgu aizstāvēšanās poziciju Sorotas un Veļikajas upes krastos.

[88.lpp.]

Ierodoties jaunajās pozicijās, abas latviešu vienības pakļāva VI SS korpusa štābam, kas jau tur atradās. Korpusu komandēja SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis fon Fefers–Vildenbruchs (v. Pfeffer–Wildenbruch).

Ar ierašanos Veļikajas upes pozicijās 2.brigādi pārformēja par divīziju līdzīgi 15.divīzijai, un abas divīzijas dabūja oficiālo nosaukumu "15. un 19. ieroču SS grenadieŗu divīzija (latv. Nr.1 un Nr.2)", vāciski "Waffen-Grenadier Division der SS (Lettische Nr.1, resp. Nr.2).

Līdz ar divīziju pārdēvēšanu arī leģionārus oficiāli vairs neapzīmēja vācu valodā ar "Legionär", bet ar "Waffen–Grenadier" (ieroču grenadieris). Tāpat oficiālajam dienesta pakāpju apzīmējumam vairs nepievienoja vārdu "Legion", bet gan "Waffen", piem. kapteiņa dienesta pakāpes oficiālais apzīmējums tagad skanēja "Waffen–Hauptsturmführer" agrākā "Legion-Hauptsturmführer" vietā. Arī kājnieku pulki tagad saucās par ieroču grenadieŗu pulkiem, (Waffen-Grenadier Regiment), un 19.divīzijas kājnieku pulkiem piešķīra jaunu numerāciju: 1.k.p. (līdz šim 39.SS grenadieru pulks) piešķīra 42.numuru, 2.k.p. (līdz šim 40.SS grenadieru pulks) – 43., un jaunformējamam 3.kājnieku pulkam – 44.numuru. Par 44.k.p. komandieri iecēla pltn. Kociņu.

VI SS korpusam ierādītais aizstāvēšanās iecirknis bija sākumā apm. 25 km plats, un tas sākās no Voroņičas (apm. 4 km ZR no Puškinskije Gori) gar Sorotas upi līdz tās ietekai Veļikajas upē ar fronti uz ziemeļiem un tālāk gar Veļikajas upi virzienā uz ziemeļiem un ar fronti uz austrumiem, atliecot un pieslienot kreiso spārnu Sepencevo sādžai Veļikajas upes labajā krastā. Poziciju korpuss ieņēma ar 15.div. pa labi un 19.div. pa kreisi, nosakot par robežu starp divīziju iecirkņiem Novij Putj, Sapronovo – abus punktus 15.divīzijai.

Jaunā, t.s. Pantera pozicija, kuŗu vācu armijas vadība uzskatīja par izbūvētu, īstenībā izrādījās vēl tālu no tā. Tai piemita vēl daudz trūkumu, ierakumi bija nolaistā stāvoklī, bunkuŗu [89.lpp.] izbūve nebija pabeigta, daudzos iecirkņos trūka dzeloņstiepļu žogu pozicijas priekšā u.t.t. Tomēr galvenais trūkums bija tas, ka pozicijas galvenā kaujas līnija no taktiskā viedokļa bija ļoti neizdevīgi nosprausta. Tā bija izbūvēta Veļikajas upes R krastā, kas bija zemāks par austrumu krastu un deva ienaidniekam iespēju tālu ieskatīties mūsu pozicijas dziļumā un to pārvaldīt pat ar kājnieku ieročiem vietām līdz 3 km. Sevišķi labs ieskats mūsu pozicijas dziļumā ienaidniekam bija 15.div. centra iecirknī un visā 19.div. frontē.

Šī trūkuma novēršanai uz 19.div. kājn. priekšnieka plkv. Veisa ierosinājumu vadība nolēma pārnest gkl. apm. 1–2 km uz priekšu – uz augstumiem Veļikajas austrumu krastā, kuŗi pārvaldīja upes ieleju. Bet tas vairs nebija viegli veicams uzdevums – kaut no psicholoģiskā viedokļa. Pēc smagajām atkāpšanās kaujām galīgi nomocītais un nogurušais kaŗaspēks, kas bija cerējis jaunās pozicijās kaut cik būt pasargāts no aukstuma un ienaidnieka uguns, negribēja saprast, kāpēc tam ir jāatstāj izbūvētas un jau ieņemtas pozicijas, lai otrā krastā visu atkal radītu no jauna. Gatavie ierakumi, bet galvenokārt bunkuri, kā magnets vilka kaŗaspēku atpakaļ. Arī laika moments bija palaists gaŗām. Ienaidnieks jau bija paspējis pienākt pie Veļikajas upes un nonākt saskarē ar mūsu galveno kaujas līniju un pat tajā ielauzties.

Jau 1.marta agrā rītā lielinieku spēki apm. 120 vīru stiprumā, pārvarot aizsalušo upi, pārsteidzoši ielauzās mūsu galvenajā kaujas līnijā dienvidos no Kožinas, kur aizstāvējās 33.k. pulkam piedalītā 15.papildu bataljona 4.rota, un sāka ievirzīties mežiņā rietumos no Kusovichas.[10] Ar 33.k.p. komandieŗa noorganizēto 7.rt., instruktoru rotas un 1 vada (no 5.rt.) koncentrisko pretuzbrukumu ielauzušos lieliniekus atkal atsvieda un [90.lpp.] galveno kaujas līniju atjaunoja. Lielinieki pameta kaujas laukā 80 kritušos, vienu 4,5 cm prettanku lielgabalu un 4 ložmetējus. Gūstā krita tikai 4 sarkanarmieši, to vidū 2 ievainotie virsnieki – rotu komandieŗi. 33.k.p. šinī kaujā zaudēja 6 kritušos, to vidū virsnieku un 7 ievainotos.

Vienīgi 15.div. kreisajā spārnā un 19.div. frontē, kur kaujas saskare ar ienaidnieku vēl nebija tik cieša, galveno kaujas līniju varēja pārvietot uz priekšu bez nopietnākām kaujām, un to arī izdarīja uz līnijas Seredkina–Slepņi, Sapronovo, Grigorkino, Podbornaja, Rovnoje, Kamennaja Izgoroda, Žukovo.

Pēc galīgās noorganizēšanās jaunajās pozicijās abu divīziju spēku sadalījums bija šāds:

Pašā kreisajā spārnā, no Voroņičas gar Sorotas upes D krastu līdz tās ietekai Veļikajas upē un tālāk Veļikajas upes R krastā līdz Mišniem – 33.k.p. ar piedalīto 15.izl. btl. Pulka komandpunkts Selichnovo. No Mišniem (izslēdzot) gar Veļikajas upes R krastu līdz DR no Kožinas un tālāk upes A krastā gar Seredkina Sļepņu ZA malu virzienā uz Sapronovo A malu – 32.k.p. ar komandpunktu Ovečkino. No Sapronovo (izslēdzot), 93,4 augst., Grigorkino A malas līdz Kamennaja Izgorodai – 43.k.p. ar komandpunktu Vilos. Pašā kreisajā spārnā līdz Šepencevo – 42.k.p. ar komandpunktu Darino.

Šis sākotnējais spēku sadalījums turpmākā cīņu gaitā bija pakļauts biežām pārmaiņām. Arī korpusa aizstāvēšanas iecirkņa platumu sašaurināja, nospraužot par Z robežu līniju: Podļipenka (ieskaitot), Podgorje (izslēdzot), Žukovo (ieskaitot).

Dabīgi, ka šāda galvenās kaujas līnijas pārvietošana, upes austrumu krastā izsauca lielinieku tūlītēju pretdarbību, lai atspiestu mūsu vienības atkal atpakaļ upes rietumu krastā, un šinī frontes sektorā iedegās ļoti sīvas cīņas, kuŗas ievadīja lielinieku 4.marta uzbrukums Seredkina Sļepņiem. Kaujas ap šo sādžu ilga līdz 10.martam, un tā vairākkārt gāja no rokas rokā, līdz beidzot palika ienaidniekam. Mūsu pēdējā pretuzbrukumā Seredkina Sļepņu [91.lpp.] sādžai jūtamus zaudējumus bija cietušas tajā iesaistītās 32.k.p. vienības; arī 3 vācu kāpurķēžu trieciena lielgabali palika sašauti kaujas laukā.

Sakarā ar šīm cīņām 15.izl. btl. kas bija pakļauts 33.k.p. un ieņēma aizstāvēšanās iecirkni D no Mišņiem, 10.martā nomainīja I/33.k.p.; pēc nomaiņas 15.izl. btl. pārvietoja uz 15.div. kreiso spārnu un iesaistīja kaujas ešelonā Veļikajas upes A krastā iecirknī starp Pozolotina un Sapronovo sādžu.

Viena no smagākām kaujām Veļikajas upes A krastā risinājās laikā no 16. līdz 19.martam par augst. 93,4, kas atradās abu latviešu divīziju salaidnē un pārvaldīja visu Veļikajas upes ieleju 19.div. iecirknī. Zaudējot šo augstumu, kļuva problēmatiska visas pozicijas aizstāvēšana upes austrumu krastā.

Jau 15.martā štābos ienāca ziņas ka lielinieki pulcina spēkus mežā iepretim Sapronovo sādžai un augstumam 93,4, un to izturēšanās liecināja par gatavošanos kādai aktīvai darbībai. Un tiešām, 16.martā plk. 06.40 lielinieki atklāja ļoti spēcīgu artilerijas sagatavošanas uguni pa Sapronovo un augstumu 93,4 un šiem punktiem piegulošo apvidu, kam sekoja daudzu tanku atbalstīts kājnieku trieciens. Cietušas ievērojamus zaudējumus no ienaidnieka sagatavošanas uguns, mūsu vienības kājnieku triecienu atvairīt nespēja un bija spiestas atstāt Sapronovo un augstumu 93,4.

Iecirkni no Veļikaja upes A krasta iepretim Pečane līdz Sapronovo ieskaitot aizstāvēja 15.izl. btl., kamēr III/43.k.p. aizstāvēja pašu augstumu 93,4 un apvidu pa kreisi no tā. Mūsu ap pusdienas laiku ievadītais pretuzbrukums ar I/32.k.p. un iebrukuma vietā iesaistītām vienībām gan padzina lieliniekus no Sapronovo, bet atgūt augstieni 93,4 tās tomēr nespēja lai gan cīņas ap šo augstieni ieilga līdz vēlam vakaram. III/43.k.p. vienībām, kas uzbruka augstumam 93,4 no ziemeļiem, gan izdevās atgūt dažus ierakumus bet bija spiestas tos atkal atstāt, kad lielinieki pievakarē savukārt pārgāja pretuzbrukumā.

[92.lpp.]

Šīs dienas cīņās ar savu drošsirdīgo rīcību sevišķi izcēlās 10./43.k.p. komandieris ltn. (vēlākais kapteinis un Dzelzkrusta bruņinieka pakāpes kavalieris) Butkus. Starp ievainotiem bija arī 15.prett. btl. kom. majors Trēziņš.

Ar rīta gaismu cīņas šinī frontes iecirknī iedegās no jauna, Visi ienaidnieka mēģinājumi salauzt mūsu pretestību un paplašināt iebrukumu beidzās nesekmīgi. Arī mūsu mēģinājumi atgūt zaudēto augstieni sekmes neguva.

Vācu 18.armijas vadība, apzinoties augstuma 93,4 lielo nozīmi pozicijas noturēšanā visā Veļikajas upes A. krastā, pavēlēja VI SS korpusam atgūt šo augstumu par katru cenu.

Šo uzdevumu uzticēja 15.div. kājn. priekšniekam vplkv. Silgailim, nododot viņa rīcībā bez jau iebrukuma vietā iesaistītiem 3 kājn. bataljoniem /I/32.k.p., 15.izl. btl. un III/43.k.p./ un 15.prett. btl. arī svaigu II/44.k.p., un nozīmējot tiešam pabalstam korpusa un 15. un 19.div. artileriju, par cik tās novietojums atļāva iedarboties šinī frontes iecirknī. Uzbrukuma izvešanai 18.armijas vadība nodeva arī vienu vācu motorizētu trieciena lielgabalu bateriju un norīkoja pabalstam vairākas trieciena bumbvedēju "Stukas" eskadriļas.

Uzbrukums augstumam 93,4 sākās 18.martā plk. 16.00 ar bumbvedēju uzlidojumu, kam plk. 17.00 sekoja otrs uzlidojums. Plk. 17.05 artilerija atklāja īsu, bet ļoti spēcīgu sagatavošanas uguni pa augstumu un ienaidnieka tuvāko aizmuguri, kam sekoja straujš kājnieku trieciens, un plk. 17.30 augstums bija ieņemts. Mūsu zaudējumi šinī triecienā bija niecīgi; ienaidnieku trieciena spēcīgums pilnīgi pārsteidza un pirmās stundas pēc tam tas izturējās pasīvi. Tikai 19.martā plk. 00.30 lielinieki ievadīja nakts uzbrukumu, lai atgūtu zaudēto, un tiem arī izdevās iebrukt mūsu pozicijā abpus Sapronovo sādžai. Sīkstās nakts tuvcīņas, kas ilga līdz plk. 4.45, ienaidnieka iebrukumus likvidēja, un augstums galīgi palika mūsu rokās. Pēc tam ienaidnieks savus uzbrukumus šai augstienei vairs neatjaunoja. Šī bija pirmā [93.lpp.] kauja, kuŗu abas latviešu divīzijas izcīnīja kopīgi plecu pie pleca. Tā bija arī vienīgā kauja visā kaŗā, kad abu divīziju vienības cīnījās kopīgā latviešu vadībā.[11]

Liels nopelns lielinieku iebrukuma norobežošanai piekrita III/43.k.p. komandierim majoram Stīpniekam un I/32.k.p. komandierim majoram Hazneram. Daudzus kaŗavīrus par cīņās izrādīto varonību apbalvoja ar vācu Dzelzkrusta kaŗa ordeni. Starp apbalvotiem bija arī abi 18.marta trieciena bataljonu komandieri: I/32.k.p. – maj. Hazners un II/44.k.p. – vltn. Vilks.

Par augstuma 93,4 atgūšanu vācu 18.armijas komandieris ģenerālpulkvedis Lindemanns (Lindemann) piesūtīja vplkv. Silgailim pateicības rakstu, kā arī izteica, atzinību abu latviešu divīziju kaŗavīriem par 18.marta izšķirīgo uzbrukumu.

Ar augstuma 93,4 atgūšanu arī izbeidzās lielinieku mēģinājumi atspiest mūsu vienības upes austrumu krastā, un turpmākā kaujas darbība VI SS korpusa frontē aprobežojās ar izlūku un trieciena grupu pasākumiem un abpusēju apšaudi.

15.marta rītā apmeklējot I/42.k.p. iecirkni, no ienaidnieka prettanku lielgabala uguns krita 19.div. komandieris SS oberfīrers Šuldts. Līdz 13.aprīlim divīziju pagaidām komandēja SS standartenfīrers Boks (Bock), kad divīzijas vadību pārņēma jaunieceltais pastāvīgais komandieris SS oberfīrers (vēlākais grupenfīrers un ieroču SS ģenerālleitnants) Štrekenbachs (Streckenbach), kuŗš to komandēja līdz Vācijas kapitulācijas dienai.

Pēc iegūtām ziņām cīņās Veļikajas upes austrumu krastā no 4. līdz 19.martam bija piedalījušās vismaz 11 ienaidnieka divīzijas. Lai gan ciesto zaudējumu dēļ dažās ienaidnieka kājnieku vienības sastāvs bija mazs, toties ienaidniekam bija daudz artilerijas un kājnieku smago ieroču, īpaši granātmetēju, kas mums dažreiz nodarīja jūtamus zaudējumus. Šis kaujas bija prasījušas no kaŗaspēka arī lielu fizisku piepūli un izturību. Ilgās [94.lpp.] un smagās atkāpšanās kaujās nogurušie kaŗavīri, ierazdamies Veļikajas upes pozicijās, cerēja tur, kaut uz brīdi, rast fizisku atvieglojumu un iespēju savest sevi kārtībā, bet notika gluži otrādi. Atvieglojuma vietā viņiem tagad nācās nepārtraukti smagi strādāt, lai ieraktos sasalušajā zemē, turklāt pastāvīgi atrodoties zem ienaidnieka uguns. Vietām purvainā pamata dēļ, ierakšanās nemaz nebija iespējama, un kaŗavīriem nācās apmierināties ar sekliem grāvīšiem. Nebija arī bunkuŗu, kur varētu rast patvērumu no ienaidnieka uguns un paglābties no lielā aukstuma. Ilgu laiku nācās iztikt vienīgi ar teltīm, kuŗas cēla no skujām un sniega. Dienā uguni kurt nevarēja, jo, tiklīdz parādījās dūmi, ienaidnieks šo vietu noklāja ar spēcīgu granātmetēju uguni. Naktīs, kad dūmi nebija saredzami un būtu bijusi iespēja sildīties, visiem vienību kaŗavīriem bija jāatrodas ierakumos, jo vienību cilvēku sastāvs ilgstošajās kaujās bija stipri sarucis. Uztura un munīcijas piegāde, kā arī ievainoto nogāde bija iespējama, vienīgi naktīs, jo vienību vezumi atradās upes rietumu krastā. Smagi ievainotiem bieži bija jāpavada 20 un vairāk stundas lielā aukstumā klajā laukā, kamēr viņus varēja evakuēt. Naktīs piegādātais uzturs bija jau sasalis, kad tas nonāca kaŗavīru rokās. Par spīti visiem grūtumiem un ciešanām, kaŗavīru garastāvoklis bija možs, un viņi par tām sevišķi nesūdzējās. Visi gan izteica vienu vēlēšanos: kaut vienu nakti pārgulēt siltā istabā un kaut reizi tikt pirtī, lai atbrīvotos no utīm, kas viņus ārkārtīgi mocīja.

Par spīti šīm sīvajām cīņām upes austrumu krastā, abas latviešu divīzijas marta pirmajā pusē ievērojami atspirga no grūtajām janvāŗa atkāpšanās kaujām, kā arī papildināja savas stipri izretinātās rindas.

15.div. savas vienības papildināja ar no dzimtenes atsūtītā 15.lauku papildu bataljona, bet 19.div. – ar 1. un I/2. apmācības pulka kaŗavīriem.

1.apmācības pulks ieradās 19.div. rīcībā 2.martā. No šī pulka izdalīja 42. un 43.k. pulka papildināšanai apm. 600 vīru [95.lpp.] katram, bet atlikumu izlietoja divīzijas trešā kājnieku pulka – 44.k.p. formēšanai.

I/2. apm. p. pltn. Taubes vadībā izbrauca uz fronti no Vaiņodes 2.martā, un pēc ierašanās divīzijas rīcībā to pilnā sastāvā iedalīja 44.k. pulkā kā I bataljonu.[12]

Marta sākumā 15.div. rīcībā atgriezās arī pie vācu daļām Novo Sokoļniku rajonā atstātās divīzijas vienības: I/33.k.p. ar piedalīto 13.rotu (kājn. lg.) un 34.k.p. Šo no divīzijas atrauto vienību kaujas gaitas bija šādas: (skat. schēmu Nr.8 beigās).

I/33.k.p. ar piedalīto 13/33.k.p. bija atstāts pie vācu 205k. divīzijas. Ierodoties 27.janvārī vācu divīzijas rīcībā, bataljonu bez 1.rotas piedalīja majora Šitelheima (Schüttelheim) kaujas grupai un ierādīja aizstāvēšanās iecirkni t.s. Barbarosas pozicijās, 10 km Z no Novo Sokoļņikiem starp Haritoncevo un Glazunu sādžām. Bataljona. 1.rota jau 26.janvārī bija nosūtīta majora Vunderlicha (Wunderlich) kaujas grupas rīcībā.

Ierādīto poziciju bataljons ieņēma pamīšus ar 2 vācu rotām un aizstāvēja to līdz 6.februārim, kad saņēma pavēli noņemties no šis pozicijas un atiet ZR virzienā uz t.s. "Niebelungen" poziciju līniju, kas atradās apm. 10 km R no Barbarosas poziciju līnijas.

Ar tumsas iestāšanos bataljons arī atrāvās no ienaidnieka un atgāja uz Faļutino, kur tas ieņēma aizstāvēšanās poziciju R no Faļutino ar gkl. Mankovo, Šukļicha, augst. 207,8.

7.februāŗa rītā, kad bataljona vienības vēl nebija paspējušas jaunajās pozicijās noorganizēties, apm. 60 vīru lielai ienaidnieka vienībai, kas bija ģērbusies baltos maskēšanās ietērpos un ko mūsējie bija pieņēmuši par vācu vienību, izdevās ielauzties Šukļichā, kuŗu aizstāvēja 3.rota. Rotas komandieŗa noorganizētā prettriecienā lieliniekus ar zaudējumiem atkal atsvieda.

Arī 8.februārī lielinieki pārsteidzoši uzbruka Mankovo sādžai, [96.lpp.] kuŗu aizstāvēja 2.rt. Izrādījās, ka lieliniekiem bija izdevies bez trokšņa likvidēt vācu priekšgrupu, kas bija novietota 2.rotas gkl. priekšā Faļutino sādžā. Sīvā cīņā, kas ilga apm. 1 stundu, izdevās lielinieku uzbrukumu atsist. Pēc šiem neveiksmīgiem ienaidnieka mēģinājumiem iebrukt mūsu pozicijā kaujas darbība šinī frontes iecirknī aprobežojās ar abpusēju apšaudi un izlūku un trieciengrupu darbību. Februāŗa vidū bataljonu pakļāva vācu 69.zemessargu (Landsturm) divīzijai, kuŗas sastāvā bataljons cīnījās līdz atgriešanās brīdim 15.divīzijā.

Sakarā ar vācu frontes vispārējo atvilkšanu uz Pantera poziciju līniju, arī bataljons 25.februārī noņēmās no līdzšinējām pozicijām un pēc 60 km ārkārtīgi grūta pārgājiena dziļā sniegā un lielā salā 27.februāŗa vēlā pēcpusdienā sasniedza. Pantera pozicijas un ieņēma aizstāvēšanās poziciju dienvidos no Aljo ezera, pieslienot savu kreiso spārnu ezera D galam pie Andrušino.

29.februāŗa, rīta krēslā bataljona kreisajam spārnam uzbruka 2 bataljoni no sarkanarmijas 186.gvardes divīzijas un ielauzās 2/33.k.p. pozicijās pie Andrušino. Sīvā cīņā izdevās ienaidnieka iebrukumu nosprostot un vēlāk pat atsviest, saņemot gūstā 23 sarkanarmiešus. Šinī kaujā ar noteiktu rīcību un personīgu drosmi sevišķi izcēlās 2.rt. komandieris v.v. Untenbergs.

Negūdami sekmes dienas uzbrukumā, lielinieki mēģināja ieņemt Andrušino naktī. Atklājot 2.martā ap plk. 21.00 ļoti spēcīgu artilerijas un granātmetēju uguni bataljona aizstāvēšanās iecirknī, ienaidniekam izdevās ielauzties Andrušino. Ievadot kaujā visus bataljona vīrus, rakstvežus un braucējus ieskaitot, bataljons lielinieku iebrukumu nosprostoja Andrušino rietumu malā. Šinī kaujā smagi ievainoja I btl. komandieri majoru Ameriku. Tikai 4.martā divīzijas rezervei tanku atbalstā izdevās Andrušino atgūt un atjaunot veco kgl.

5.martā bataljonu nomainīja vācu vienība, un tas saņēma rīkojumu atgriezties 15.divīzijas rīcībā.

[97.lpp.]

Par majora Vunderlicha kaujas grupai piedalītās 2.rotas kauju gaitām ziņas ļoti trūcīgas. Rotas komandieri jau dažas dienas pēc rotas izdalīšanas no bataljona pārvietoja uz Aviācijas leģionu. Rota, būdama iesaistīta cīņās viena starp vācu vienībām, izklīda un gāja bataljonam zudumā. No visas rotas saskāva bataljonā februārī atgriezās tikai rotas virsseržants ar 11 kaŗavīriem un 7 pajūgiem.

Aizvadītās kaujas no bataljona bija prasījušas jūtamus zaudējumus. No visa bataljona sastāva ar piedalīto 13.rotu pulkā 5.martā atgriezās tikai 7 virsnieki, 21 instruktors un 294 kareivji.

Arī 34.k. pulku neiesaistīja kaujās slēgti, bet pa atsevišķiem bataljoniem, atstājot pulka štābu zināmā mērā bezdarbībā.

Jau 25.janvārī pulks bija spiests nosūtīt II bataljonu pltn. Bebŗa vadībā ar piedalīto 13.rotu un 1 prettanku lielg. vadu uz Mal. Sokoļņiku rajonu vācu 83.k. div. rīcībā. Šeit lieliniekiem bija izdevies dziļš iebrukums vācu 547.k.p. iecirknī, un bataljons saņēma pavēli ieņemt uztverošu poziciju Sonkinas sādžas rajonā. Sīvās atvairīšanas cīņās ar uzbrūkošiem lielinieku spēkiem bataljons bija spiests pakāpeniski atiet un 4.februārī ieņēma poziciju pie Muchino. Atrazdamies nepārtrauktās kaujās, bataljons cieta lielus zaudējumu un, tā kā tas bija sadalīts pa rotām starp vācu vienībām, tad daļa tā kaŗavīru noklīda. Poziciju pie Muchino bataljons noturēja līdz 6.februārim un pēc tam saskaņā ar saņemto pavēli, atgāja uz t.s. "Niebelungen" pozicijas līniju, kur ieņēma aizstāvēšanās poziciju pie Chraņiem. 7.februārī notika bataljona komandieŗu maiņa. Ar 15.div. pavēli par II/ 34.k.p. komandieri iecēla kapt. Sproģi. Līdzšinējo btl. komandieri pltn. Bebri pārvietoja uz 15.apmācības un papildu bataljonu, kas atradās Jelgavā. Lielo zaudējumu dēļ II btl. 19.februārī nomainīja vācu vienības un to atvilka rezervē, novietojot 34.k.p. štāba tuvumā, kas tanī laikā atradās Grichnovo sādžā. Līdz atgriešanās brīdim 15.divīzijā bataljonu kaujās vairs neievadīja.

31.janvāŗa vakarā arī I/34.k.p. ar piedalīto 14. rotu [98.lpp.] (prettanku lg.) bez 2 vadiem pltn. Druvaskalna vadībā nosūtīja vācu 83.k. div. rīcībā uz Majevo rajonu, kur lielinieki bija guvuši sekmes un iedragājuši vācu fronti. 1.februāŗa pēcpusdienā I/34.k.p. ieņēma uztverošu poziciju Usadiščes sādžas rajonā, apm. 7 km A no Majevo stacijas. Izlaidis cauri uztverošai pozicijai atejošās kaujas ešelona vienības, bataljons saņēma pavēli 3.februāŗa naktī plk. 01.00 noņemties no uztverošās pozicijas un, atejot ZR virzienā, ieņemt jaunu uztverošu poziciju pie Kulakovo sādžas. Bataljona atkāpšanās laikā vācu XLIII korpuss mainīja pakļauto divīziju darbības robežas, un līdz ar to I/34.k.p. tagad skaitījās pakļauts vācu 69.zemessargu divīzijai.

Bataljonam sasniedzot Anuškovo sādžu, jaunā divīzijas vadība pavēlēja tam atgriezties Usadiščē un ieņemt iepriekšējo uztverošo poziciju. 3.februārī plk. 04.00 bataljons ar 4.rotu kolonnas galvā devās atpakaļ uz Usadišči. Bataljona komandieris, būdams pārliecībā, ka Usadišče vēl nav ienaidnieka ieņemta, nebija noorganizējis pietiekamu apsardzību. Bataljons, sasniedzot ieleju starp Anuškovo un Usadišči, pēkšņi sadūrās ar stipriem lielinieku spēkiem. Niknās nakts tuvcīņās krita apm. puse 4.rotas kaŗavīru, to vidū arī 4.rt. komandieris kapt. Babris. Arī 2.rt. cieta ievērojamus zaudējumus, un bataljons bija spiests atiet uz Anuškovo, kur tas ieņēma poziciju sādžas dienvidu nogāzē. Pozicija bija samērā atklāta un pakļauta ienaidnieka apšaudei, kas nesa bataljonam jūtamus zaudējumus. Bez tam ienaidniekam bija izdevies izveidot maisu ap šo sādžu ar šauru izeju uz aizmuguri. Pēdējā atradās zem lielinieku apšaudes, kādēļ municijas piegāde un ievainoto nogāde varēja notikt vienīgi naktī. 4.februārī ievainoja arī btl. komandieri pltn. Druvaskalnu, un tā vietā stājās 2.rt. komandieris vltn. Kļaviņš. Bataljona kaujas sastāvs bija sarucis uz apm. 120 vīriem; dažās vienībās no ierindas bija izgājuši visi virsnieki.

Naktī uz 5.februāri bataljons kopā ar maisā esošām vācu vienībām saskaņā ar pavēli atstāja Anuškovo, lai ieņemtu aizstāvēšanās poziciju Smertnoje ezera Z galā. Bataljona jaunais [99.lpp.] aizstāvēšanās iecirknis atradās purvainā apvidū, kādēļ kaŗavīri bija spiesti bunkuŗu vietā celt sniega būdas, jo apvidus neatļāva ierakties. 8.februārī ievainoja arī vltn. Kļaviņu. Visā bataljonā tagad bija tikai 2 virsnieki, un tā komandēšanu pārņēma 14.rt. ltn. Leitītis. Arī bataljona kaujas sastāvs bija ļoti mazs – nepilns 100 vīru. Izdarot pārgrupējumus, bataljona vienībās izdevās iegūt vēl kādus 30 vīrus kaujas sastāvam. 8. februārī bataljons saņēma pavēli ieņemt jaunu aizstāvēšanās iecirkni Smertnoje ezera rietumu krastā pret ezera vidu. Iecirknis bija mierīgs, un pozicija samērā labi izbūvēta. Šinī iecirknī bataljons atradās līdz 25.februārim, kad tas sakarā ar vācu frontes atvilkšanu uz Pantera līnijas pozicijām atgāja kopā ar 69.zemessargu divīziju uz Bardovo rajonu, apm. 50 km uz ZR pa ceļu Bikovo, Chlupkina, Čurilova, Mečichanovo, Čertež, Fokino, Popova. Sasniedzot Čurilovu, bataljonam bija pavēlēts ieņemt uztveŗošu poziciju uz līnijas Čurilova–Stružki. Šī uzdevuma veikšanai bataljonam piedalīja vienu vāji apbruņotu vācu trauksmes rotu (Alarm Kompanie), sastāvošu no gados veciem vezumniekiem. Pēc nakts pārgājiena bataljons 26.februāŗa rītā ieņēma norādīto uztverošo poziciju un noturēja līdz divīzijas norādītam laikam, t.i. 26.februārim plk. 18.00, lai gan tas jau no paša rīta , bija kaujas saskarē ar lielinieku sekojošām priekšējām vienībām. Bez tam bataljona labā spārna vienība – 1.rt. – jau plk. 14.00 bija patvaļīgi atstājusi poziciju, par savu atiešanu neziņojot bataljona komandierim. Rota bija atgājusi pa taisnāko ceļu uz Lugiem (1,5 km A no Vodobega), kur atradās bataljona vezumi, un ziņoja pulkam, ka pārējās bataljona vienības kritušas lielinieku gūstā. Pēc 2 dienām rota atkal pievienojās bataljonam Pantera pozicijās.

Pēc ļoti nogurdinoša pārgājiena grūtos ziemas apstākļos bataljons 27.februārī sasniedza Pantera poziciju un ieņēma aizstāvēšanās iecirkni iepretim Popovas sādžai un R no tās, atstājot Korosteļu sādžā kā priekšgrupu 14.rotu ar tai piedalītiem vācu radiotelegrafistiem. Rotu tanī laikā komandēja kaprālis, un [100.lpp.] tās kaujas sastāvā bija tikai 20 vīru. Rotai nebija vairs arī neviena prettanku lielgabala, jo visi lielgabali bija vai nu zaudēti kaujās, vai arī nosūtīti uz aizmuguri labošanai. Jau nākošā dienā 14.rt. zem ienaidnieka spiediena atgāja uz Popovu, kur tā ieņēma poziciju sādžas A malā. 29.februāŗa pievakarē lielinieki uzbruka Popovas sādžai no A un Z, piespiežot 14.rt. sādžu atstāt. Tā kā Popovas sādža pienāca ļoti tuvu Pantera pozicijai, gandrīz pie pašiem tās dzeloņstiepļu žogiem, tad lielinieki, izmantojot Popovu kā izdevīgu vietu slēptai pieejai un izejas stāvokļa ieņemšanai uzbrukumam, 1.martā 3 reizes uzbruka I btl. iecirknī, bet visi viņu uzbrukumi sabruka pozicijas aizstāvju ugunī. Pirmos 2 uzbrukumus lielinieki izdarīja tikai granātmetēju uguns pabalstā, bet trešo uzbrukumu – jau spēcīgā artilerijas pabalstā.

Paredzot, ka ienaidnieks varētu Popovu izmantot arī par izejas stāvokli uzbrukumam ar tankiem, divīzijas vadība nolēma Popovu nodedzināt. Šo uzdevumu uzņēmās bataljonu komandējošais ltn. Leitītis personīgi ar 10 vīriem. Naktī no 1. uz 2.martu mūsu patruļai izdevās aiziet lielinieku aizmugurē un savai nodrošināšanai izlikt mīnas ceļā, kas ved no Popovas austrumu virzienā. Ap plk. 02.00 patruļa pārsteidzoši uzbruka Popovas sādžai no muguras un, šaujot ar raķetēm māju salmu jumtos, sādžu nodedzināja. Patruļa atgriezās bez zaudējumiem ar 10 gūstekņiem. Nākošā rītā bataljonā ieradās 69.zemessargu div. komandieris ģenerālmajors Reins, lai personīgi pateiktos I btl. kaŗavīriem par viņu varonīgajām cīņām un veiksmīgo patruļas darbību, un apbalvoja 50 vīrus ar Dzelzkrustu un citām goda zīmēm.

Naktī no 2. uz 3.martu bataljonu nomainīja vācu vienības. 3.marta agrā rītā bataljons devās uz Lugiem pie bataljona vezumiem, kur atpūtās līdz 5.martam. 5.marta vakarā bataljons atgriezās pulkā kas bija novietots R no Opočkas–Pustoškas šosejas. 6.martā bataljona komandēšanu pārņēma tikko no dzimtenes atbraukušais pltn. Kleinbergs. Tanī pat dienā arī [101.lpp.] 34.k.p. izgāja no XLIII korpusa pakļautības un atgriezās 15. div. rīcībā.

Jau nākošā dienā, 7.martā, 34.k.p. saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās iecirkni starp 33. un 32.k.p., nomainot 32.k.p. labā spārna vienības. Tā kā 34.k.p. ierādītais iecirknis sākumā bija tikai 3 km plats, tad pulks to ieņēma tikai ar II btl. kaujas ešelonā, atstājot I btl. rezervē. Bet jau 10.martā sakarā ar cīņām Veļikajas upes A krastā pulks saņēma pavēli paplašināt ieņemto aizstāvēšanās iecirkni vairāk pa kreisi līdz mežiņam A no Glišino, nomainot šinī iecirknī esošās 32.k.p. vienības.

Līdz ar to 34.k.p. bija spiests ievadīt kaujas ešelonā arī I btl., kas poziciju ieņēma pa kreisi no II bataljona. 8. martā ievainoja II/34.k.p. komandieri kapt. Sproģi, un bataljona komandēšanu pārņēma vltn. Šmits.

Smagajās aizstāvēšanās kaujās Novo-Sokoļņiku rajonā un vēlākās atkāpšanās cīņās 34.k.p. bija zaudējis 54 kritušos, 240 ievainotos un 22 bez vēsts pazudušos. Par cīņās izrādīto varonību t 108 kaŗavīrus apbalvoja ar vācu Dzelzkrustu un 76 kaŗavīrus – ar trieciennozīmi (Sturmabzeichen).

Ar marta vidu štābos arvienu noteiktāk ienāca ziņas, ka lielinieki pulcina spēkus un izdara dažādus sagatavošanās darbus Veļikajas upes A krastā, galvenokārt stūrī, ko veidoja Veļikajas un Sorotas upes. Arī lielinieku artilerija likās piešaujamies, galvenokārt pa augstieni Čortova Gora, Strečno rajonā. Tanī pat laikā ļoti aktīvi kļuva arī lielinieku nakts lidotāji. Viss tas norādīja, ka ienaidnieks šinī frontes iecirknī gatavojas lielākam uzbrukumam.

Tā kā 15.div. komandpunkts atradās pārāk tuvu galvenajai kaujas līnijai Aļechnovo sādžā, tad to 25.martā pārvietoja vairāk uz DR – uz Kruku sādžu. Tanī pat vakarā sākās ienaidnieka nakts lidotāju ļoti spēcīgi uzbrukumi mūsu pozicijas aizmugurei, galvenokārt satiksmes ceļiem un ceļu mezgliem, kas turpinājās visu nakti. 26.martā plk. 05.45 ienaidnieks atklāja ārkārtīgi spēcīgu artilerijas, granātmetēju un zalvju lielgabalu uguni pa [102.lpp.] mūsu pozicijām Veļikajas upes lokā no Sorotas upes ietekas Veļikajas upē līdz Glišino. Šī viesuļuguns ilga apm. 1 stundu, un tās smagums gūlās 34.k.p. iecirknī. Ienaidnieka uguns bija tik spēcīga, ka pilnīgi nomāca visus 34.k.p. ieročus. Tanī pat laikā ienaidnieka smagā artilerija ar spēcīgu uguni apšaudīja mūsu poziciju dziļumā, vēršot to galvenokārt pret mūsu baterijām.

Plk. 06.45, pārnesot savu artilerijas uguni no mūsu priekšējām pozicijām dziļumā, ienaidnieka kājnieki, pārvarot aizsalušo Veļikajas upi, ielauzās 34.k.p. iecirknī starp Soborovu un Kusovichu.

Lielinieki ātri paplašināja iebrukuma vietu dienvidrietumu un sevišķi dienvidu virzienā. Ienaidnieka nolūks, kā redzams, bija pārtvert pēc iespējas ātrāk lielceļu Šaņino–Novorževa, lai ielenktu tos spēkus, kas aizstāvējās Sorotas upes dienvidu krastā un Novorževas rajonā. Sakarā ar to 33.k.p. bija spiests atliekt savu kreiso spārnu un ieņemt ar savām rezervēm pozicijas Veļikajas upes austrumu krastā dienvidos no Sorotas upes ar fronti uz rietumiem. Arī 32.k.p. bija spiests atliekt savu labo spārnu.

26.martā ap plk. 11.00 ienaidnieka kājnieki jau bija pienākuši apm. 300 m ziemeļrietumos no Seļichnovo, kā arī ieņēmuši Gaļičina Strečno un mežu austrumos no Glišino. Tās pašas dienas rītā plk. 08.15 div. kājn. priekšnieks vplkv. Silgailis saņēma pavēli doties uz 34.k.p. komandpunktu, pārņemt savā rīcībā visas iebrukuma vietā iesaistītās div. vienības, kā arī tikko pēdējā naktī no gkl. divīzijas rezervē izvilkto 15.izl. btl. (dažas šī bataljona vienības vēl nebija paspējušas nonākt savās jaunajās apmešanās vietās) un, noorganizējot pretuzbrukumu, atsviest iebrukušo ienaidnieku upes austrumu krastā.

Vplkv. Silgailim ierodoties 34.k.p. komandpunktā, kas atradās augstumā 94,4 pie Steržnevo, viss pulka štābs ar pulka komandieri plkv. Zeniņu priekšgalā atradās ugunskaujā ar uzbrūkošo ienaidnieku, kas bija paspējis pienākt komandpunktam uz dažiem simts metriem un to pa daļai pat ielenkt. Pārējās pulka vienības bija izklīdinātas, un sakari ar tām pārtraukti. [103.lpp.] Vienīgie, kas vēl pretojās uzbrūkošajam ienaidniekam starp Gaļičinu un Strežņevu, bija 13/34.k.p. (kājn. lg. rt.), pulka štāba un kaujas ešelona vienību atsevišķi kaŗavīri. Sevišķi nopelni šīs līnijas noturēšanā piekrita 13.rt. komandierim vltn. Brīvkalnam un sapieŗu vada komandierim ltn. Piterānam. Kājnieku lielgabalu apkalpes līdz pēdējai granātai apkaroja uzbrūkošo ienaidnieku un atstāja savas lielgabalu pozicijas tikai tad, kad lielinieku spēcīgās viesuļuguns dēļ nebija iespējams tiem piegādāt municiju un ienaidnieks to pozicijas apgāja. Dažus lielgabalus apkalpes bija spiestas saspridzināt, bet pašas turpināja cīņu kā strēlnieki. Ltn. Piterāns izcēlās ar savas trieciena grupas sekmīgiem prettriecieniem, apturot ienaidnieka straujo virzīšanos.

Lai gan 34.k.p. zaudējumi bija stipri lieli, tomēr tie nebija tik smagi, kā pirmajā brīdi likās, jo daudzi kaŗavīri, lielinieku viesuļugunij sākoties, bija patvaļīgi aizgājuši uz dziļāko aizmuguri, bet vēlāk atgriezās pulkā. Šie kaŗavīri pa lielākai daļai bija no papildinājuma, kuŗu pulks bija saņēmis dažas dienas iepriekš; viņi tikai iepriekšējā nakti bija iegājuši ierakumos. Minētais papildinājums sastādījās no bij. 2.robežsargu pulka kareivjiem, kuŗus 1944.g. marta otrā pusē bez virsniekiem un instruktoriem nosūtīja no Rīgas VI SS korpusa papildināšanai. Šie kaŗavīri bija iesaukti tikai februārī un ļoti vāji apmācīti. Arī viņu cīņas griba tanī laikā nebija augstu vērtējama. Pēc izkraušanās st. Abrene, šie kaŗavīri negribēja klausīt pavēlei doties pie kaujas vienībām, jo uzskatīja sevi ar iesauktiem tikai valsts robežu apsardzībai. Daudzi turpat dezertēja.

Šādos apstākļos nebija ko domāt par 34.k.p. vienību iesaistīšanu pretuzbrukumā. Vplkv. Silgailis varēja ievadīt pretuzbrukumā vienīgi 15.izl. btl. kapt. Lapaiņa vadībā virzienā gar Strečno ezera ziemeļrietumu malu uz Čortova Goru, lai iegūtu vismaz pēdējo, kas pārvaldīja visu apvidu iebrukuma vietā.

Plk. 13.00 vienlaicīgi ar vācu 273.grenadieŗu pulka pretuzbrukumu tanku un artilerijas pabalstā virzienā Jachnova, Mošina, [104.lpp.] kuŗā piedalījās arī 33.k.p. 7.rota ar pulka trauksmes rotas atliekām, sākās arī 15.izl. bataljona, pretuzbrukums. Par spīti 15.izl. btl. un vācu vienību enerģiskajam pretuzbrukumam, stāvokli pilnā mērā atjaunot vairs neizdevās. Kaujai aprimstot, fronte nostabilizējās uz vispārējās līnijas Ustje–Patjugi–Strečno ezera D gals, tālāk cauri mežam austrumos no Strečno ezera – Aluferovas DA gals, kur pieslējās vecajai kaujas līnijai.

Šīs dienas uzbrukumā lieliniekiem bija izdevies iegūt Veļikajas upes R krastā apm. 3 km dziļu un 4 km platu placdarmu. Visi ienaidnieka mēģinājumi nākošās dienās paplašināt 26.marta iebrukumu dienvidu un dienvidrietumu virzienos beidzās nesekmīgi. Vienīgi rietumu virzienā, kur aizstāvējās 32.k.p. vienības un kur fronte bija ļoti vāji ieņemta, ienaidniekam 27.martā izdevās nedaudz paplašināt savu iebrukumu, ieņemot mežiņus, kas atradās austrumos no ceļa Ovečkino–Aluferova. Šī frontes iecirkņa pastiprināšanai tai pašā dienā ievadīja tikko no dzimtenes atsūtīto III/32.k.p. pltn. Skudruļa vadībā. 32.k. pulkam izbraucot uz fronti, minētais btl. palika Paplakā, lai turpinātu apmācības. Nelaimīgā kārtā pltn. Skudrulis jau 29.martā, izlūkojot poziciju, krita no ienaidnieka snaipera lodes.

Tāpat arī vācu turpmākie pretuzbrukumi, nolūkā atsviest ielauzušos ienaidnieku, beidzās nesekmīgi. Sevišķi nesekmīgs bija 29.marta agrā rītā paredzētais vācu motorizētā pulka pretuzbrukums gar Strečno ezera ziemeļrietumu malu virzienā uz Čortova Goru.

Vācu vienības bija ieņēmušas izejas stāvokli uzbrukumam dažus simts metrus aiz mūsu 15.izl. btl. priekšējiem ierakumiem. Šis vienības savlaicīgi neizmantoja triecienam mūsu artilerijas sagatavošanas uguns pārnešanas momentu. Šo kavēšanos izmantoja ienaidnieks, kas pēc mūsu artilerijas uguns pārnešanas atklāja ļoti spēcīgu pretsagatavošanas uguni, galvenokārt granātmetēju, pa atklātā apvidū izejas stāvoklī esošajiem vācu kājniekiem, nodarot tiem īsā laikā smagus zaudējumus; dažās vienībās no ierindas izgāja līdz 70% no sastāva.

[105.lpp.]

Arī vācu augstākās vadības noorganizētais 31.marta pretuzbrukums ar lielākiem vācu spēkiem (322.gren. pulks un 23.div. fizilieŗu btl.), piedaloties "Tiger" tipa tankiem un trieciena lielgabaliem, ļoti stipras artilerijas uguns un "Stukas" bumbvedēju atbalstā pret placdarmā esošo ienaidnieka ziemeļu flanku vispārējā virzienā Aluferova, Glišino sevišķas sekmes nedeva. Uzbrukumu ievadīja agrā rītā mūsu artilerijas stipra sagatavošanās uguns, kuŗai ap plk. 08.00 sekoja "Stukas" bumbvedēju viļņveidīgie uzbrukumi, un cīņa ilga visu dienu. Arī lielinieku aviācija bija visai aktīva, sevišķi pēcpusdienā. Tikai pievakarē kaujas troksnis aprima.

Lai gan arī turpmāko dienu kaujas ap iebrukuma vietu bija sīvas, taču tās tālu atpalika tam sparam, ar kādu ienaidnieks bija ievadījis savu uzbrukumu 26.martā.

Ievērojot to, ka 15.div. vienības, izņemot 33.k.p., šinīs kaujās bija cietušas lielus zaudējumus un div. kaujas iecirknī bija ievadītas vairākas vācu armijas vienības vācu vadība 3.aprīlī pakļāva visas ap lielinieku iebrukumu vietu Veļikajas upes R krastā iesaistītās 15.div. kaujas ešelona vienības, kā arī 33.k.p. vācu 13.gaisa spēku lauku divīzijai (Luftwaffen Feld–Division), kas ietilpa vācu 50 korpusā, paredzot 15.div. vienību pakāpenisku izvilkšanu no kaujas līnijām. Nomaiņa sākās naktī no 5. uz 6.aprīli, un kā pirmās vienības nomainīja 34.k.p. izl. btl., kas aizvadītajās kaujās bija cietušas visvairāk. Pēc nomaiņas 34.k.p. un 15.izl, btl. pārvietoja rezervē uz Losu rajonu, apm. 15 km DR no ceļu mezgla pie Šaņino. 7.aprīlī 34.k.p. saņēma pavēli pārformēties 3 bataljonu sastāvā, paredzot III btl. saņemt no Paplakas. Visus atlikušos pulka kaŗavīrus iedalīja I bataljonā un par tā komandieri iecēla līdzšinējo pulka adjutantu majoru (toreiz kapt.) Ķīlīti. Kā II bataljonu pulkā iedalīja 15.izl. btl. kapt. Lapaiņa vadībā. Šinī rajonā pulks atradās līdz 14.aprīlim, kad tas saskaņā ar saņemto pavēli uzsāka pārvietošanos uz Bardovo aizstāvēšanās pozicijām.

Kā nākošo vienību nomainīja 32.k. pulku un pārvietoja uz [106.lpp.] aizmuguri Adamkovo rajonā. Bet jau nākošā dienā sakarā ar lielinieku spiedienu pret 19.div. labo spārnu, pulka I un II bataljonam no jauna nācās doties atpakaļ uz pirmajām kaujas līnijām, lai piedalītos 19.divīzijas aizstāvēšanās kaujās. Abiem bataljoniem paredzētās atpūtas vietā nācās sliktos ceļa apstākļos veikt ap 50–60 km lieku pārgājienu uz paredzētās atpūtas vietu un atpakaļ.

33.k.p. nomainīja 16.aprīlī, un tas devās uz jaunajām Bardovo pozicijām. Pēc lielinieku 26.marta uzbrukuma pulkam sašaurināja aizstāvamā iecirkņa platumu, nosakot par kreiso robežu Veļikajas upi. Šinī starplaikā pulks sekmīgi atvairīja visus lielinieku mēģinājumus pārvarēt Sorotas upi. Lielu atbalstu upes aizstāvēšanai pulkam tagad sniedza 2 miglas metēju (Nebelwerfer) baterijas, kas bija novietotas pulka darbības joslā. Ļoti aktīva bija lielinieku artilerija, kas dienā izšāva līdz 2000 šāviņu pa pulka iecirkni, bet zaudējumi no šīs uguns pulkam bija samērā neievērojami.

Īsi pirms pulka nomaiņas lielinieki 13.aprīlī ar lielākiem spēkiem uzbruka 33.k.p. iecirknī Voroniča, Glaskovskaja Arteļ. Ar spēcīgu artilerijas viesuļuguni lieliniekiem izdevās nomākt mūsu galvenās kaujas līnijas ieročus un, pārvarot Sorotas upi, iebrukt mūsu pozicijās. Ar mūsu visu ieroču šķiru saskaņotu pretdarbību izdevās iznicināt lielinieku celtās laipas pie Glaskovskaja Arteļ un ienaidnieku ar smagiem zaudējumiem atsviest atkal pāri upei.

14.aprīlī lieliniekiem izdevās no jauna pārvarēt Sorotas upi ziemeļos no Voroničas un izveidot saspridzinātā dzelzceļa tilta galā ne visai dziļu priekštilta poziciju. Bet jau nākošā dienā ar 7/33.k.p. pretuzbrukumu ltn. Sproģa vadībā pārnākušo lielinieku rotu pilnīgi iznīcināja. Ienaidnieks zaudēja 70 kritušo un 30 gūstekņus.

Naktī no 15. uz 16.aprīli pulku nomainīja vācu 436.gren. pulks, un tas pēc nomaiņas tūdaļ devās tieši uz Bordovo pozicijām.

[107.lpp.]

Nevarēdami paplašināt Veļikajas upes R krastā iegūto placdarmu dienvidu un dienvidrietumu virzienos, lielinieki arvienu vairāk pastiprināja spiedienu pret 19.div. labo spārnu un flanku, kas savukārt piespieda 19.div. pagarināt sava labā spārna fronti, pārnesot to upes R krastā un atliecot uz līnijas Teļičeno, Aluferova, kā arī iesaistīt šinī frontes sektorā arvienu jaunas vienības.

Jau 18.martā, cīņu laikā par augst. 93,4, II/42.k.p., kas aizstāvējās divīzijas pašā kreisajā spārnā, pārvietojās uz Novij Putj rajonu, kur to pakļāva 43.k. pulkam. Aizgājušā II/42.k.p. kaujas iecirkni aizpildīja, pagarinot abu kaimiņu bataljonu – III/42.k.p. un vācu II/41.gaisa spēku lauku pulka – kaujas iecirkņus.

Marta otrā pusē kaujas ešelonā ievadīja arī tikko saformēto 44.k.p., ierādot tam mierīgāko divīzijas kreisā spārna iecirkni ziemeļos no Podbornajas sādžas. Tādā kārtā atbrīvotās 42.k.p. vienības pakāpeniski ievadīja 43.k.p. iecirknī, kamēr 43.k.p. pēc nomaiņas pārvietoja upes R krastā divīzijas labā flanka nodrošināšanai, jo pēc ienākušām ziņām varēja spriest, ka ienaidnieks gatavojas lielākam uzbrukumam šinī frontes sektorā. Vairākkārt pārgrupējot bataljonus un pat rotas un mainot vienību pakļautību, spēku sadalījums 19.div. kaujas joslā 5.aprīlī no rīta, kad sākās ienaidnieka lieluzbrukums 19.div. labajam spārnam, bija šāds:

Pašā labajā spārnā upes R krastā – 43.k.p., ar komandpunktu Kupru sādžā. Daļa pulka vienību skaitījās divīzijas rezervē un bija novietota sādžās pulka komandpunkta tuvumā, bet daļa atradās kaujas ešelonā uz līnijas Teļičeno, Aluferova ar fronti pret lielinieku placdarmu, un tālāk gar Veļikajas upes R krastu no Aluferovas lidz Nasimovo kā nodrošinājums mūsu pozicijai upes A krastā, kuŗas gkl. pieslēdzās upei iepretim Pečanes baznīcas kalnam. Kaujas ešelonā atradās arī vācu vienības, kas bija piedalījušās nesekmīgajā 31.marta pretuzbrukumā Glišino virzienā. Naktī no 4. uz 5.aprīli 19.div. rīcībā nodotais [108.lpp.] I/32.k.p. majora Haznera vadībā nomainīja pie Novij Putj novietoto I/42.k.p., kas vēl tanī pašā naktī ieņēma, poziciju Veļikajas upes A krastā iecirknī Pēcanes baznīcas kalns, Sapronovo. Līdz ar to visi 42.k.p. 3 bataljoni bija atkal pakļauti 42.k.p. komandierim, kuŗa komandpunkts tagad atradās Vilu sādžā. 42.k.p. aizstāvēja divīzijas centra iecirkni upes A krastā no pieslejas punkta upei iepretim Pēčanes baznīcas kalnam līdz Podbornajas sādžai. Visi 3 bataljoni bija iedalīti kaujas ešelonā, pie kam I btl. aizstāvēja pulka kreiso iecirkni, III btl. – centru, bet II btl. – labo iecirkni. Ziemeļos no 42.k.p. aizstāvējās 44.k.p. ar komandpunktu Podļipenkas sādžā.

Atzīmējams, ka 4.aprīļa naktī pāri frontei pārnāca 2 leģionāri no 32.k.p., kuŗi iepriekšējo dienu kaujās bija krituši lielinieku gūstā, bet propagandas nolūkā atkal atlaisti. Lielinieki šinī frontes sektorā bieži pielietoja arī skaļruņus propagandai latviešu un krievu valodās.

Tāpat kā naktī pirms 26.marta lieluzbrukuma, tā arī naktī no 4. uz 5.aprīli ļoti rosīgi darbojās lielinieku aviācija, apmētājot bumbām visus satiksmes ceļus, artilerijas pozicijas un apdzīvotās vietas mūsu poziciju aizmugurē. 5.aprīlī plk. 06.00 lielinieki atklāja spēcīgu artilerijas un granātmetēju uguni pa mūsu ierakumiem upes A krastā un pozicijas dziļumā, un ap plk. 06.45 sākās to uzbrukums 20 tanku atbalstā, uz kuŗiem atradās desanta grupas pa 5–8 vīriem uz katra tanka. Uzbrukuma smagpunkts bija augst. 93,4 un Grigorkinas sādžā. Vairāku stundu ilgajā kaujā 42.k.p. ienaidnieka uzbrukumu visumā atsita, sašaujot tuvcīņā 14 tankus. Tikai salaidnē starp III un II bataljonu pie Grigorkino lieliniekiem izdevās iebrukums un nācās atliekt abu bataljonu iekšējos spārnus. Līdz plk. 14.00 lielinieki vēl divas reizes mēģināja paplašināt iebrukumu vietu, bet tika atsisti. Vienīgi austrumos no augst. 93,4 tiem izdevās gūt vietējus panākumus, bet ar mūsu prettriecieniem stāvokli atkal atjaunoja. Ap pusdienas laiku 42.k.p. rīcībā ieradās viena rota no 44.k.p., kuŗu pulks tūdaļ iesaistīja iebrukuma vietā. Ap [109.lpp.] plk. 15.00 lielinieki no jauna sāka savilkt spēkus uzbrukumam Grigorkino sādžas rajonā, bet ar mūsu smago kājnieku un artilerijas uguni sapulcētos spēkus izklīdināja. Plk. 16.40 pēc 10 minūšu artilerijas sagatavošanas uguns 6/42.k.p. un no 44.k.p. atsūtītā rota ltn. Kampes vadībā pārgāja pretuzbrukumā pret ielauzušos ienaidnieku. Ciešot samērā lielus zaudējumus un krītot ltn. Kampem, mūsu pretuzbrukums panākumus neguva. 5.aprīļa vakarā, kaujas darbībai aprimstot, lielinieki visā 42.k.p. iecirknī bija atsisti, izņemot 600 m dziļu un apm. 400 m platu iebrukumu pie Grigorkino sādžas. Savos nemitīgajos uzbrukumos ienaidnieks bija zaudējis ap 400 kritušo, kamēr 42.k.p. zaudējumi bija 39 kritušie un 89 ievainotie. Starp kritušiem bija arī I/42.k.p. komandieris kapt. Bergs un viņa adjutants ltn. Auziņš. Abi krita no granātmetēju uguns, kad tie agrā rītā, ienaidnieka viesuļugunij sākoties, steidzās uz bataljona novērošanas punktu. Pa visu cīņas laiku ļoti aktīva bija ienaidnieka aviācija, kas ar klāja ieročiem apšaudīja mūsu ierakumus un bombardēja mūsu aizmuguri.

Naktī no 5. uz 6.aprīli 42.k. pulkam pakļāva I/32.k.p. Pēdējo ievirzīja kaujas ešelonā iepretim iebrukuma vietai pie Grigorkino, līdz ar ko tika atjaunota frontes nepārtrauktība šinī iecirknī. Agrā rītā atkal bija manāma lielinieku grupēšanās Grigorkino rajonā. Ar mūsu visu ieroču sekmīgu pretsagatavošanās uguni lielinieku nolūks no jauna uzbrukt šinī rajonā, acīm redzot, tika izjaukts. Jau no rīta mūsu novērošanas dienests ziņoja par ienaidnieka spēku pārvietošanos uz dienvidiem, kas turpinājās visu 6.aprīli. Visu dienu ļoti intensīva bija ienaidnieka aviācijas darbība, nometot degbumbas un sprāgstbumbas. Ienaidnieka artilerija savu uguni vērsa galvenokārt pret mērķiem upes R krastā.

7.aprīļa rītā lielinieki atklāja stipru traucējošu uguni pa 19.div. labā spārna aizmuguri, pie kam uguns arvienu pastiprinājās. Ap plk. 10.00 ienaidnieka viesuļuguns gūlās uz mūsu pozicijām abpus Veļikajas upei rajonā Aluferova, Pečane, [110.lpp.] Sapronovo, kam sekoja kājnieku uzbrukumi aviācijas atbalstā. Iedegās ļoti sīvas kaujas abos Veļikajas upes krastos, kuŗu rezultātā mūsu vienības, kas aizstāvējās Aluferovas rajonā, tika atspiestas. Ap plk. 13.30 ienaidnieks bija sasniedzis Pečanes baznīcas kalna augstieni. Mūsu ap plk. 14.30 ievadītais pretuzbrukums piespieda ienaidnieku Pečanes baznīcas kalnu atkal atstāt. Atjaunot iepriekšējo galveno kaujas līniju šinī rajonā mūsu vienībām tomēr neizdevās. Upes A krastā lielinieki šinī dienā uzbruka tikai 42.k.p. labā spārna iecirknim, ko aizstāvēja I/42.k.p. Par spīti ienaidnieka viesuļugunij un nemitīgiem kājnieku uzbrukumiem, bataljons savas pozicijas dienā noturēja, un tikai vakarā ap plk. 20.00, uzbrūkot spēcīgas artilerijas uguns atbalstā, lieliniekiem izdevās iebrukt bataljona centra iecirknī un atspiest tur esošo 2.rotu apm. 200 m atpakaļ līdz pašam rotas komandpunktam.

Šinī dienā ar artilerijas granātas šķembu ievainoja plecā 19.div. kājnieku priekšnieku plkv. Veisu kad tas, ienaidnieka viesuļugunij sākoties, mašīnā steidzās uz 42.k.p. komandpunktu Vilu sādžā. Smagi ievainoto plkv. Veisu lidmašīnā nogādāja Rīgā un ievietoja SS Lazaretē Latgales ielā, kur viņš 16.aprīlī no gūtā ievainojuma mira. Bija apstājusies pukstēt dedzīga latviešu patriota, visai drošsirdīga kaŗavīra un izcila komandieŗa sirds.

Tā kā bija sākusies 15.div. vienību izvilkšana no frontes, un kaujas smagums pārsviedās uz 19.divīzijas iecirkni, tad 15.div. kājn. priekšniekam saskaņā ar VI SS korpusa rīkojumu bija jādodas uz 19.divīziju un pagaidām jāuzņemas tās kājnieku priekšnieka pienākumi.

Arī 8.aprīlī lielinieki turpināja savus uzbrukumus upes R krastā stipras artilerijas uguns un aviācijas atbalstā un jau ap plk. 10.00 atspieda mūsu vienības no Pečanes baznīcas kalna, bet ap plk. 16.30 šis kalns bija atkal mūsu rokās. Ap plk. 19.00 lielinieki no jauna, uzbruka šim baznīcas kalnam un to ieņēma.

Upes A krastā šinī dienā kaujas intensitāte nebija tik liela kā iepriekšējā dienā. Naktī no 7. uz 8.aprīli I/42.k.p. rīcībā tika nodota 15.div. sapieŗu bataljona 3.rota vltn. Ibaja vadībā. [111.lpp.] Tanī pat naktī plk. 03.30 šī rota pēc īsas artilerijas un granātmetēju sagatavošanas uguns devās pretuzbrukumā 2/42.k.p. iecirknī pret tur iebrukušo ienaidnieku un atguva daļu no 2.rotas ierakumiem. Bet jau ap plk. 09.00 sākās lielinieku pretuzbrukums stipras artilerijas un granātmetēju uguns un aviācijas atbalstā un atspieda 3/15.sap. btl. vēl vairāk atpakaļ.

Pēc sīvām iepriekšējo dienu kaujām 9.aprīlī frontē bija iestājies klusums ar retu abpusēju apšaudi. Vienīgi ienaidnieka aviācija bija aktīva. Šinī dienā II/32.k.p. nomainīja frontē II/42.k.p. Pēdējais palika 42.k.p. rezervē. Arī 10.aprīlī nekāda nozīmīgāka kaujas darbība nenotika.

10.aprīlī ap pusdienas laiku divīzijas kājnieku priekšnieks vplkv. Silgailis bija sapulcējis uz apspriedi 43.k.p. virsniekus pulka komandpunkta bunkurā Kupru sādžā. Ap plk. 13.00 ienaidnieks atklāja stipru artilerijas uguni pa mūsu priekšējiem ierakumiem frontē Teličino, Pečanes un pa 42.k.p. labā spārna iecirkni upes A krastā, kā arī pa divīzijas aizmuguri. Pēc apm. pusstundas ienaidnieka kājnieki tanku atbalstā pārgāja triecienā upes R krastā apm. 2 km platā frontē. Vācu vienības, kas aizstāvēja šo iecirkni, ienaidnieka spiedienu neizturēja un lielā nekārtībā atgāja. Stāvoklis kļuva kritisks visai 19.divīzijai, kad ienaidnieks, ātri sekodams atpakaļ plūstošām vienībām, tuvojās līnijai Čaški, Kosigina, Batari, Babino, līdz ar to draudot aiziet aizmugurē 19.divīzijas spēkiem, kuŗi aizstāvējās upes A krastā. Ar 43.k.p. kom. vietas pag. izpild. pltn. Taubes[13] enerģisko rīcību atkāpjošās vienības apturēja uz Kupru līnijas. Pēc tam div. kājnieku priekšnieks ievadīja pretuzbrukumā pret uzbrūkošā ienaidnieka kreiso spārnu visas brīvās 43.k.p. vienības virzienā Kupri, Pečanes baznīcas kalns. Šo mūsu vienību enerģiski izdarīto pretuzbrukumu ienaidnieks, kaut būdams pārspēkā, neizturēja un lielā steigā atkāpās. Tumsai iestājoties, mūsu gkl. bija atkal atjaunota. Vienīgi svarīgo Pečanes augstieni, kas pārvaldīja visu [112.lpp.] purvaino ieleju starp Teļičino un Novij Putj, vairs neizdevās atgūt. Ievērojamu atbalstu mūsu šīs dienas pretuzbrukumā sniedza vācu "Stukas" bumbvedēji. Arī lielinieku aviācija ļoti rosīgi piedalījās šīs dienas kaujās. Par šo sekmīgo pretuzbrukumu 43.k.p. komandieŗa, v.p.i. pltn. Taubi apbalvoja ar vācu II šķiras Dzelzkrustu.

Tā kā ar Pečanes zaudēšanu lielā mērā bija apdraudēts 42.k.p. labais spārns, kas pieslējās Veļikajas upes austrumu krastam iepretim Pečanei, tad I/42.k.p. bija spiests pagarināt un atliekt savu labo spārnu, ieņemot poziciju gar Veļikajas upes A krastu iepretim Pečanei un Novij Putj ar fronti pret rietumiem.

Gūdami sekmes upes R krastā, lielinieki ap plk. 14.00 ar vājākiem spēkiem sāka uzbrukumu arī Veļikajas upes A krastā 42.k.p. labajam spārnam; tiem izdevās ielauzties I btl. kreisā spārnā, D no Sapronovo, kur aizstāvējās 3.rota. Ar kreisā kaimiņa 6.rotas prettriecieniem pirms tumsas iestāšanās izdevās atjaunot 3.rotas iepriekšējo stāvokli. Cīņa ilga visu pēcpusdienu, un prettriecieni mainījās ar lielinieku pretuzbrukumiem.

Pēc šīm kaujām līdz 19.divīzijas pārvietošanai uz Kudevera pozicijām nekāda nozīmīgāka kaujas darbība šinī frontes sektorā vairs nenotika. Gan lielinieki vēl mēģināja vienā vai otrā vietā uzbrukt ar vājākiem spēkiem, bet šie mēģinājumi sabruka mūsu ugunī vai arī ienaidnieku atsvieda atpakaļ ar mūsu prettriecieniem, kur tiem bija izdevies iebrukt mūsu galvena jā kaujas līnijā.

Kā pirmā 19.divīzijas vienība pārvietošanos uz jauno darbības rajonu – Kudevera pozicijām austrumos no Opočkas 19.aprīlī sāka 43.k.p. Dažas dienas vēlāk pēc nomaiņas ar vācu vienībām uz Opočkas rajonu pārvietoja arī pārējās divīzijas vienības.
_________________________________________

[10] 15.divīzijai aizbraucot uz fronti, Paplakā palika 15.lauku papildu bataljons majora Šmita vadībā. Bataljonu nosūtīja uz fronti 1944.g. februāŗa beigās, un tas ieradās Veļikajas upes pozicijās vienlaicīgi ar 15.divīzijas kaujas vienībām.

[11] Šīs kaujas atcerei Daugavas Vanagu organizācija arī izraudzījusi 16.martu par savas organizācijas gadadienu.

[12] 2.apmācības pulka II bataljons kapt. Laumaņa vadībā izbrauca no Vaiņodes uz fronti 24.aprīlī. No šī bataljona 19.divīzijas vadība izveidoja 19.lauku papildu bataljonu.

[13] 43.k.p. komandieris tanī laikā bija atvaļinājumā.

Satura rādītājs    Iepriekšējā nodaļa    Nākamā nodaļa

Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV