Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
[113.lpp.]
AIZSTĀVEŠANĀS BARDOVO, KUDEVERAS POZICIJĀS
Sakarā ar VI SS korpusa smagajām aizstāvēšanās kaujām Veļikajas upes krastos, vācu armijas vadība nolēma pārvietot to uz pasīvāku iecirkni, t.s. Bardovo-Kudeveras pozicijām apm. 50 km austrumos no Opočkas. Korpusa vienību nomaiņa un izvilkšana, no frontes nenotika vienlaicīgi. Vispirms aprīļa sākumā no kaujas līnijām izņēma 34. un 32.k.p., kā arī 15.izl. btl., kas aizvadītajās kaujās bija visvairāk cietuši, un pārvietoja atpūtā korpusa aizmugurē. Pārējās korpusa vienības frontē nomainīja tikai aprīļa otrā pusē, un tās tūdaļ pārvietoja uz jauno darbības rajonu.
Pārvietošanu uz jaunajām pozicijām abu divīziju vienību lielākā daļa veica parastajā gājiena kārtībā, izņemot dažas, kuŗas pārvietoja līdz Opočkai ar autotransportu un arī pa dzelzceļu. Bija iestājies pavasara šķīdonis, kas padarīja ceļus gandrīz nelietojamus; pat šosejas Ostrova– Opočka virskārta bija tik lielā mērā izbraukta, ka vietām automašīnas bija jāvelk ar speciāliem vilcējiem.
Pēc grūta un ārkārtīgi nogurdinoša pārgājiena vienības, sasniegušas jauno darbības rajonu, tūliņ – bez iespējas kaut cik atpūsties un apkopties – ieņēma tām ierādītos aizstāvēšanās iecirkņus. Vācu vienību nomaiņa un jaunās aizstāvēšanās pozicijas galīga ieņemšana ieilga līdz aprīļa beigām.
Korpusam ierādītā aizstāvēšanās iecirkņa platums bija apm. 46 km, no kuŗiem apm. 20 km veidoja ezeri. Jauno poziciju korpuss ieņēma ar 15.divīziju dienvidos un 19.ziemeļos uz vispārējās līnijas Beloje ezers, Učonoje ezers, Chvoino ezers, Verchņeje ezers, Boļ. Ostrije ezera A gals, Ploskoje ezers, Černoje ezers, Kamennoje ezera R mala, Ostrovito ezers, Krema, Isakovo, Andrušino, Aljo ezera R mala, Senkovo (Aljo ezera Z galā).
Ievērojot frontes lielo platumu, abas divīzijas bija spiestas [114.lpp.] iedalīt kaujas ešelonā visus trīs kājnieku pulkus. Pēc nobeigtās pozicijas ieņemšanas spēku sadalījums tajā bija šāds:
– 15.divīzija:
labajā spārnā – 32.k.p. no Beloje ezera (ieskaitot) līdz Kozlu sādžai, Boļ. Ostrije ezera A galā (ieskaitot). Pulka komandpunkts – mežiņā 0,5 km ZA no Ješenas sādžas;
centrā – 33.k.p. no Kozliem (izslēdzot līdz Prisenoje ezeram). Pulka komandpunkts – mežiņā starp Detkovo un Borčaviču sādžām;
kreisajā spārnā – 34.k.p. no Prisenoje ezera līdz Ostrovito ezera DR galam. Pulka komandpunkts – Siņicinas sādžas ZR malā.
– 19.divīzija:
labā spārnā – 44.k.p. no Ostrovito ezera DR gala līdz augst. 255,9, apm. 1 km rietumos no Tropino sādžas (ieskaitot). Pulka komandpunkts – Vidrino;
centrā – 43.k.p. no augst. 255,9 (izslēdzot) Ļeonkovo sādžai (ieskaitot). Pulka komandpunkts – mežiņā Kobicino sādžas ZA galā;
kreisajā spārnā – 42.k.p. no Ļeonkovo sādžas (izslēdzot) gar Aljo ezera rietumu malu līdz Senkovo (ieskaitot). Pulka komandpunkts – Kožino.
Jaunās pozicijas apvidus bija ļoti paugurains, ar daudz ezeriem un vāji attīstītu ceļu. Visā korpusa joslā šķīdoņa, laikā nebija neviena derīga apgādes ceļa. Slikto ceļu dēļ vienību vezumi nevarēja savlaicīgi sasniegt vienības, nerunājot par autotransportu, kuŗa darbība šinī laikā bija pilnīgi paralizēta. Bija dienas, kad vienības palika bez uztura. Arī municijas piegāde radīja ārkārtīgas grūtības. Tikai vēlāk, iestājoties sausam laikam, apstākļi uzlabojās un kaŗavīri atspirga, jo līdz 1944.g. jūnija otrai pusei nekāda nozīmīgāka kaujas darbība šinī frontes sektorā nenotika, atskaitot abpusēju trieciengrupu darbību un parasto artilerijas apšaudi, par cik to atļāva mūsu ierobežotais municijas daudzums.
Izmantojot kaujas darbības klusumu, korpuss intensīvi stājās pie kaŗaspēka apmācības, noorganizējot dažādus kursus – instruktoru, prettanku lielgabalu un citus. Lielāko daļu no šiem [116.lpp.] kursiem koncentrēja Krasnije rajonā apm. 25 km ZR no Opočkas, kur tanī laikā atradās arī 15.lauku papildu bataljons un korpusa rīcībā ieradies 3.robežapsardzības pulks.[14] Visus Krasnije rajonā novietotos kursus līdz ar 15.lauku papildu bataljonu un 3.robežapsardzības pulku apmācības ziņā pakļāva vācu armijas pulkvedim Kesleram (Kessler).
Maijā savu formēšanu frontē sāka 19.divīzijas artilerijas pulka II divizions. Kaujas pozicijas II/19.art. p. pirmo reizi ieņēma 23.jūnijā ziemeļos no Kudevera ezera, lai sniegtu tiešu pabalstu 42.k.p.
Pārējās 19.art. pulka vienības – pulka štābs, štāba baterija, III un IV (smagais) divizions – formējās dzimtenē, Vaiņodē. Vaiņodē formējās arī pārējās 19.divīzijai iztrūkstošās speciālās vienības, izņemot 19.sapieŗu bataljonu, kuŗu nosūtīja apmācībām uz Čechoslovakiju, Prāgas tuvumā.
Korpusam atrodoties Bardovo, Kudavera pozicijās, notika arī dažas pārmaiņas tā augstākajā komandējošā sastāvā. Korpusa komandieri SS obergrupenfīreru un policijas ģenerāli fon Pfefer–Vildenbruchu nomainīja SS grupenfīrers fon Treienfeldts (v. Treuenfeldt), un par 43.k.p. komandieri iecēla Leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieku plkv. Plensneru. Līdzšinējais 43.k.p. komandieris plkv. Lobe tanī laikā atradās slimības atvaļinājumā dzimtenē un pēc atgriešanās 19.divīzijā bija paredzēts iecelšanai par 19.div. kājnieku priekšnieku.
Kauju klusumu VI SS korpusa frontē pārtrauca lielinieku 22.jūnija uzbrukumi, starp kuŗiem nopietnākais bija augst. 228,4; to mūsu kaŗavīri vēlāk iesauca par "Jāņkalnu". Šī apvidu pārvaldošā augstiene atradās 15.divīzijas labajā spārnā, un no tās pavērās tāļš skats sevišķi mūsu pozicijas dziļumā, kamēr skatu uz pretinieka pusi aizsedza, daudzi meži, kas šinī iecirkni pienāca [117.lpp.] pie mūsu gkl. uz dažiem desmit metriem. Jau jūnija otrā pusē bija novērota ienaidnieka dzīvāka kustība austrumos no Učonojes un Chvoino ezeriem. Bija pastiprinājusies arī ienaidnieka trieciena grupu darbība. Vienā no šiem ienaidnieka pasākumiem kā mūsu pozicijas labs pazinējs piedalījās arī 32.k. pulka bij. kareivis valmierietis Skudra, kurš dažas dienas iepriekš, būdams norīkots nakts slēpni mūsu gkl. priekšā, bija nogalinājis slēpņa sargu un pārbēdzis pie lieliniekiem.
Arī kāds trieciena pasākumos sagūstītais smagi ievainotais sarkanarmietis vēl pirms nāves paspēja pateikt, ka austrumos no Učonojes un Chvoino ezeriem sakoncentrēti ievērojamāki lielinieku spēki. 21.jūnija vakarā izdevās pārķert arī kādu lielinieku šifrētu radiogrammu, kas vēstīja par paredzēto 22.jūnija uzbrukumu; stundu un vietu uzzināt neizdevās.
22.jūnijā ap plk. 08.00 pēc spēcīgas artilerijas un granātmetēju sagatavošanas uguns lieliniekiem izdevās pārvarēt Veļikajas upi, kas dažu simts metru garumā šķērso spraugu starp Učonojes un Chvoino ezeriem, un iebrukt mūsu pozicijās augstumā 228,4. Ezeru spraugu un augstumu aizstāvēja 32.k.p. 9.rota, kas pēc apm. 1 stundas sīvas cīņas bija spiesta augstumu atstāt ienaidniekam. Pēc gūstekņu sniegtajām ziņām augstumā 228,4 bija uzbrucis viens sarkanarmijas soda bataljons, apm. 550 vīru stiprumā, kuŗa kaŗavīriem esot bijusi solīta soda atlaišana pēc 3 sekmīgiem uzbrukumiem.
Nekavējoties izdarītais prettrieciens ar vietējām rezervēm sekmes nedeva. Arī tās pašas dienas pēcpusdienā ievadītais 32.k.p. II bataljona pretuzbrukums beidzās nesekmīgi Ienaidnieka stiprās artilerijas uguns dēļ, kas gūlās uz pieejām augstumam 228,4, II/32.k.p. pretuzbrukums nokavējās un deva ienaidniekam iespēju ieņemtajā augstumā ierakties, kā arī izlikt mīnu sprostus. Ienaidnieka spēcīgā uguns un arī izliktie mīnu sprosti nodarīja uzbrūkošajam bataljonam smagus zaudējumus. Starp ievainotiem bija arī II/32.k.p. bataljona komandieris kapt. Līdums.
[117.lpp.]
Divīzijas komandieris SS oberfīrers Heilmanns, uzzinājis par šī pretuzbrukuma neizdošanos, pavēlēja III/32.k.p. kom. majoram Hazneram, kuŗa iecirknī ienaidnieks bija iebrucis, pārņemt arī II/32.k.p. komandēšanu un vēl tai pašā dienā, t.i. 22.jūnijā, zaudēto augstumu atgūt. Ar krēslas iestāšanos mūsu spēcīgas artilerijas uguns atbalstā sākās mūsu jaunais pretuzbrukums un ap plk. 24.00 augstums bija atgūts.
Bet tad sākās atkal jauns lielinieku uzbrukums, ļoti spēcīgā visu ieroču uguns atbalstā. Tā kā visi ierakumi no abpusējās artilerijas uguns bija galīgi izārdīti un nebija kur aizķerties, tad mūsu vienības, ciešot lielus zaudējumus (krita vai tika ievainoti gandrīz visi virsnieki un ap 150 instruktoru un kareivju), bija spiestas augstumu atstāt.
Sevišķi teicamu atbalstu šīs dienas kaujās sniedza mūsu artilerija.
Naktī no 22. uz 23.jūniju 15.divīzijas rīcībā ieradās 1 bataljons no labās puses kaimiņa – vācu 23.k. divīzijas, ar uzdevumu atgūt zaudēto augstumu. Arī šī bataljona. 23.jūnija uzbrukums, kuŗu atbalstīja stipra artilerijas uguns un 3 trieciena lielgabali, beidzās nesekmīgi. Ienaidnieka spēcīga pretsagatavošanas uguns bataljonu pa daļai jau iznicināja, tam vēl atrodoties izejas stāvoklī uzbrukumam. Pēc šiem nesekmīgajiem mēģinājumiem atgūt zaudēto augstumu, sekoja divīzijas pavēle pretuzbrukumus vairs neizdarīt, bet par katru cenu noturēt mūsu vienību ieņemto sprostpoziciju.
Šī kauja par augstumu 228,4 bija radījusi nesaskaņas starp 32.k.p. komandieri plkv. Krīpenu un divīzijas komandieri SS oberfīreru Heilmannu, kuŗu rezultātā plkv. Krīpens lūdza viņu atbrīvot no pulka komandieŗa amata. Šo lūgumu VI SS korpusa vadība arī ievēroja, un 26.jūnijā plkv. Krīpens 32.k.p. komandēšanu nodeva jaunieceltam pulka komandierim pltn. Aperātam. 29.jūnijā plkv. Krīpens aizbrauca Leģiona ģenerālinspekcijas rīcībā.
32.k.p. ciesto lielo zaudējumu dēļ 15.divīzijas vadība bija [119.lpp.] spiesta 25.jūnijā izvilkt no divīzijas kreisā spārna, iecirkņa 34.k. pulku bez I bataljona un 7.jūlijā arī I bataljonu, un pārvietot uz augstuma 228,4 rajonu, lai nedotu ienaidniekam iespēju paplašināt iebrukumu mūsu pozicijā. Līdzšinējā 34.k.p. iecirkņa aizstāvēšanu uzdeva tā kaimiņu vienībām, pagarinot pēdējo aizstāvēšanas iecirkņus: 33.k. pulkam – uz ziemeļiem līdz Kamennojes ezera D galam, un 19.divīzijai – pārņemot iecirkni no Kamennojes ezera D gala līdz Ostrovito ezeram. Bez 34.k.p. augstuma 228,4 rajonā iesaistīja vēl 15.sap. bataljonu, 33.k. pulka 8. (lžm.) rotu un dažas citas sīkas vienības. Ar šiem papildus spēkiem izdevās atsist visus lielinieku mēģinājumus turpmākās dienās paplašināt iebrukumu. Vienīgi 26.jūnijā lieliniekiem, uzbrūkot no augstuma 228,4 uz dienvidiem, izdevās izvirzīties līdz Belojes ezeram un ielenkt III/32.k.p. un dažas 34.k.p. vienības, kas vēl turējās zemes šaurumā starp Belojes un Učonojes ezeriem. Ar savlaicīgi noorganizēto 10/32.k.p. un 34.k.p. štāba rotas 2 vadu pretuzbrukumu ltn. Leitīša vadībā ielenktās vienības izdevās atbrīvot. Mūsu galvenā kaujas līnija šinī frontes iecirknī galīgi izveidojās uz līnijas: meža A mala austrumos no Turubinas un Barsuku sādžām, augstums 211,0, Michejevas sādžas A mala, augstums 205,5.
Vienlaicīgi ar uzbrukumu augstumam 228,4 lielinieki 22.jūnijā plk. 08.00 atklāja ļoti stipru artilerijas, prettanku lielgabalu un granātmetēju uguni arī pa 34.k.p. I bataljona ierakumiem. Pārnesot artilerijas uguni mūsu pozicijas dziļumā, lielinieki apm. 100 vīru sastāvā pārgāja triecienā apm. 150 m platā frontē DR no Stechnovo, un tiem izdevās iebrukt 1.rotas ierakumos. Niknā tuvcīņā 1.rota iebrūkošo ienaidnieku ar zaudējumiem atkal atsvieda. Pēc šīs neveiksmes lielinieki gatavojās otrreiz iebrukt šinī iecirknī, bet ar mūsu savlaicīgi atklāto artilerijas pretsagatavošanas uguni ienaidnieku izklīdināja, tam vēl atrodoties izejas stāvoklī uzbrukumam.
22. jūnijā lielinieki uzbruka ar lielākiem spēkiem arī 19.divīzijas iecirknī. Viņu uzbrukuma mērķis, acīm redzot, bija iegūt [120.lpp.] apvidu pārvaldošo augst. 261,1, pie Gruzdovo sādžas. Agrā rītā ar gaismu lielinieki atklāja stipru artilerijas uguni 44. un 43.k.p. iecirkņos, kas vēlāk pastiprinājās augst. 255,9, augst. 257,0 un augst. 261,1 rajonā. Sekoja kājnieku trieciens, un ap plk. 07.00 ienaidnieks ielauzās mūsu pozicijā un ieņēma augst. 255,9, kas atradās salaidnē starp 44. un 43.k. pulku, no kurienes triecās augst. 261,1 virzienā. Ar 44. un 43.k.p. patstāvīgi ievadītiem prettriecieniem, kas laika ziņā sakrita, izdevās ienaidnieku ar zaudējumiem atsviest un atjaunot iepriekšējo galveno kaujas līniju. Arī šo uzbrukumu lielinieki izdarīja ar soda vienībām.
Šis uzbrukums bija gaidīts. Pirms šī uzbrukuma 43.k.p. iecirknī notvēra 2 lielinieku "caurlīdējus", kuŗiem bija izdevies slepeni pārnākt mūsu gkl. Šo "caurlīdēju" uzdevums bija kopā ar citiem pārnācējiem, kuŗiem bija izdevies izlīst cauri mūsu galvenajai kaujas līnijai jau agrāk (pēdējos gan manīja, bet nenotvēra), noorganizēt spridzināšanu mūsu frontes aizmugurē. Šie notvertie "caurlīdēji" arī sniedza ziņas par gaidāmo uzbrukumu.
Pēc šī neveiksmīgā uzbrukuma lielinieki vēl pāris reizes atkārtoja uzbrukumus šinī iecirknī, bet bez sekmēm.[15]
6.jūlijā
15.divīziju atstāja tās kājnieku priekšnieks vplkv. Silgailis, lai uzņemtos
Leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieka pienākumus.
__________________________________________
[14] VI SS korpuss saņēma abu latviešu divīziju papildināšanai pavisam 3 robežas apsardzībai saformētos pulkus: 1., 2. un 3.robežsargu pulku. 1. un 2.rbž. pulku korpusa vadība izformēja un to kaŗavīrus sadalīja 15. un 19.divīzijas vienību papildināšanai, kamēr 3.rbž. pulku atstāja vienkopus sādžās Zilupes A krastā Krasnije tuvumā.
[15] Šie spēcīgie lielinieku uzbrukumi ierobežotiem mērķiem lika domāt, ka to nolūks bija no vienas puses saistīt vācu spēkus šinī frontes sektorā, lai aizkavētu rezervju pārvietošanu uz Vitebskas rajonu, kur 22.jūnijā bija sākusies lielinieku lielofensīva, no otras puses, lai uzbrukumu sekmju gadījumā iegūtu izdevīgus apvidus punktus turpmākam lieluzbrukumam šinī frontes sektorā.
Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu