Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
[73.lpp.]
15. DIVĪZIJAS AIZSTĀVĒŠANĀS REDJAS UPES POZICIJĀS UN ATKĀPŠANĀS UZ VEĻIKAJAS UPES AIZSTĀVEŠANĀS POZICIJĀM[*]
Saskaņā ar saņemto pavēli, 15.divīzijai uz jauno darbības rajonu bija jāpārvietojas bez 34.k.p., I/33.k.p. un pārējām pie vācu 83. un 205.div. iesaistītām vienībām. Pēdējās atgriezās divīzijas rīcībā tikai marta sākumā, izņemot I/15.art. p., kas ieradās Belebelkā momentā, kad sākās divīzijas atkāpšanās uz Veļikajas upes pozicijām. Divīzijas pārvietošana bija paredzēta pa dzelzceļu no st. Lokņa, apm. 25 km ziemeļos no Nasvas. Pirmās divīzijas vienības pārvietošanos uz iekraujas staciju sāka 2.februārī. Iziešanu no vienību novietojumiem divīzija bija noteikusi ar tādu aprēķinu, lai tās ierastos iekraujas stacijā vienībai paredzētā vilciena padošanas laikā. Vienības uz st. Lokņa pārvietojās parastajā gājiena kārtībā, daļēji izmantojot divīzijas auto transportu, un tās sasniedza iekraujas staciju bez nopietniem starpgadījumiem, izņemot 32.k.p. (bez II btl.) un 15.izlūku bataljona 3. un 4. rotu.
32.k. pulkam bez II btl. (pēdējo jau 2.februārī ar auto transportu pārveda uz st. Lokņa) iziešana no novietojuma Jarigino bija noteikta naktī no 3. uz 4.februāri, pie kam pulka gājiena kolonnas galvai vajadzēja sasniegt Sumino sādžu apm. 5 km ZA no Jarigino 4.februārī plk. 05.00. Tajā naktī sāka stipri līt, un ceļi izmirka. Pa lielceļiem nebija iespējams braukt ar ragavām, bet lauku ceļus braukšanai ar ratiem nevarēja lietot. Šādos apstākļos kolonnas sastādīšana nokavējās, un gājiens noritēja ārkārtīgi gausi. 32.k.p. kolonnai pienākot pie Sumino, tā sajaucās ar vācu transporta vienībām un nostāvēja dubļos uz ceļa kādas 3 stundas. Izrādījās, ka Z no Nasvas lieliniekiem bija izdevies pārraut vācu fronti un apdraudēt gājiena ceļu uz st. Lokņa. Pēc izciešanas cauri Sumino pulku apturēja 205.div. un [74.lpp.] pavēlēja ieņemt aizstāvēšanās poziciju ZR no Sumino. Vienības vēl nebija paspējušas norādīto poziciju ieņemt, kad pulks saņēma jaunu pavēli pārvietoties tālāk uz ziemeļiem, kur bija radusies sprauga starp 205.divīziju un tās kaimiņu divīziju. 5.februāra rītā 32.k.p. saskaņā ar saņemto pavēli ieņēma aizstāvēšanās poziciju abpus Holodovas sādžai. Šeit jau atradās 15.izlūku bataljona 3. un 4.rt., kuŗas līdzīgā kārtā bija aizturējusi 205.div. un kuŗas tagad pakļāva 32.k. pulkam. Tumsai iestājoties, pulks saņēma pavēli pagarināt aizstāvamo iecirkni pa kreisi, jo nebija sakaru ar kaimiņu divīziju, pakļaujot pulkam vienu vācu vienību, salasītu no 205.div. sapieŗiem un dažādiem aizmugures vienību vīriem kāda kaŗa ierēdņa vadībā. Uzdevumu pulks veica un sakarus ar kaimiņu divīziju atjaunoja. Tanī pat vakarā pulks saņēma arī paziņojumu no divīzijas, ka sagaidāms lielinieku uzbrukums Holodovas sādžai. Un tiešām, naktī lielinieki arī uzbruka Holodovas sādžai, kā arī ziemeļos no tās, bet bez sekmēm. Pulks šo uzbrukumu atsita, iegūstot gūstekņus un trofejas, lai gan tam nekāda artilerijas pabalsta nebija izņemot pulka kājn. lielgabalu rotu.
7.februārī pulkam saskaņā ar saņemto divīzijas pavēli bija jāpiedalās 205.divīzijas uzbrukumā šinī rajonā, pieskaņojoties vācu vienībām, kas uzbruka pa labi. Pulka tiešam pabalstam divīzija norīkoja 1 artilerijas divizionu. Vēlāk pulka uzdevumu mainīja, un tam bija jāuzbrūk vienīgi Panovas sādžai, kas atradās pa labi no pulka iecirkņa, un ko vācu vienībām nebija izdevies ieņemt. Faktiski uzbrukumu Panovas sādžai izdarīja tikai 3/32.k.p. (Kom. vltn. Jauntirāns). Uzbrukums sākās plk. 14.30 un jau plk. 15.00 Panova bija ieņemta, kā arī iegūti gūstekņi un kaŗa mantas. Pēc iegūtām ziņām Panovas sādžu esot aizstāvējis viens lielinieku bataljons. Nākošā dienā 3/32.k.p. Panovas sādžā nomainīja vācu vienības. Dienu vai divas dienas vēlāk nomainīja arī pārējās 32.k.p. un 15.izl. btl. vienības atļaujot tām turpināt gājienu uz iekraujas staciju, ko tās arī bez starpgadījumiem sasniedza.
[75.lpp.]
Pēc ešelonu izkraušanās st. Belebelka 15.div. pakāpeniski nomainīja vācu 21.gaisa spēku lauku divīzijas (21. Luftwaffen Feld–Division) vienības to aizstāvēšanās pozicijās Redjas upes krastā iecirknī no Kamenkas līdz Ručjiem.
Divīzijai ierādītais aizstāvēšanās iecirknis bija apm. 35 km plats un visā savā dziļumā ļoti purvains, mežains, ar nabadzīgu ceļu tīklu, ko turklāt lielā mērā apdraudēja partizāni. Bez tam šinī apvidū jau tā retās krievu sādžas iepriekšējās partizānu akcijās vācieši bija nodedzinājuši. Vienīgie visām ieroču šķirām derīgie ceļi šinī iecirknī bija: lielceļš Holma–Staraja Rusa, kas vilkās gar pašu gkl., un kaŗa laikā vāciešu uzbūvētais lielceļš virzienā no rietumiem uz austrumiem, t.s. "Rollbahn" Dadovici–Belebelka, kas atradās divīzijas pašā kreisajā spārnā. Blakus šim lielceļam vācieši bija izbūvējuši arī dzelzceļu Dedovici–Belebelka.
Minētā iecirkņa aizstāvēšanai divīzijas rīcībā bija tikai 5 kājnieku bataljoni: 32.k.p. (2 bataljoni), 33.k.p. bez II btl., 15.izl. btl. un divīzijai piedalītais vācu gaisa spēku III soda bataljons kapt. Kālena (Kahlen) vadībā. Šis btl. sastāvēja no tiesas sodītiem un degradētiem gaisa spēku kaŗavīriem. Ar tik maziem spēkiem divīzija nespēja nepārtraukti ieņemt tik platu aizstāvēšanās iecirkni visā tā garumā. Tā kā apvidus šī iecirkņa dienvidu daļā bija stipri purvains un izslēdza kaŗa darbību lielāku vienību sastāvā, tad divīzija šo frontes daļu ieņēma atsevišķu atbalsta punktu veidā, ierādot 33.k.p. apm. 18 km platu aizstāvēšanās fronti.
1944.g. februāŗa vidū 15.latv. div. spēku sadalījums Redjas upes pozicijā bija šāds: labajā spārnā no Karnenkas līdz Sokoļje (ieskaitot) – II/33.k.p., no Sokoļjes līdz Podorjei (ieskaitot), apm. 3 km platā iecirkni – 15.izl. btl., no Podorjes līdz Marcevai (apm. 4 km platā iecirknī) – kapt. Kālena t.s. soda btl., bet kreisajā spārnā, apm. 10 km platā iecirknī – 32.k.p. Ar 14.februāri 15.izl. btl. pakļāva. 33.k.p. komandierim.
Izmantojot apstākli, ka divīzijas labais spārns nebija nepārtraukti [76.lpp.] ieņemts, lielinieku 391.strēlnieku divīzijas 638.kājn. pulka 300 vīriem un tās pašas divīzijas slēpotāju bataljonam apm. 100 vīru stiprumā izdevās sniega vētras aizsegā, kas plosījās naktī no 13. uz. 14.februāri, nepamanītiem iziet cauri mūsu galvenajai kaujas līnijai dienvidos no Sokoļjes, kur atstarpe starp atbalsta punktiem bija 3 km, un paslēpties purvainā mežā rietumos no Sokoļjes, lai vienlaicīgi ar lielinieku uzbrukumu mūsu galvenajai kaujas līnijai no frontes, uzbruktu tai arī no aizmugures. Lielinieku uzbrukums mūsu gkl. no aizmugures sākās naktī no 16. uz 17.februāri ap plk. 01.00, un tas bija vērsts pret Sokoļji, kur aizstāvējās 7/33.k.p., un Podorjes atbalsta punktu, kuŗu aizstāvēja 2/15.izl. btl. Sokoļjes atbalsta punktam uzbruka 391.slēpotāju btl., kamēr Podorjei uzbruka 638.k. pulks. Kāda pārpratuma dēļ šis uzbrukums bija par 24 stundām nokavējies. Jau nakti iepriekš lielinieku lielākie spēki bija uzbrukuši Podorjes atbalsta punktam no frontes, kuŗu aizstāvēja 2/15.izl. btl. Šī rota lielinieku uzbrukumu sekmīgi atsita. Ienaidnieks mūsu ierakumu priekšā atstāja 75 saskaitītus kritušos. Nākošā naktī no aizmugures uzbrūkošam lielinieku spēku grupējumam izdevās dziļā tumsā ieņemt vairākus gkl. vienību bunkurus un pat dažus ierakumus, kā arī nostiprināties Podorjes drupās. Būdamas apdraudētas no frontes un aizmugures, mūsu gkl. vienības nokļuva ļoti kritiskā stāvoklī.
Nenogaidījis stāvokļa pilnīgu noskaidrošanu, 33.k.p. komandieris tūdaļ noorganizēja koncentrisku pretuzbrukumu ar 1 vadu no II/33.k.p., kas bija atstāts II bataljona rezervē, un pulka instruktoru rotu[9] virzienā uz Sokoļji un 3/15.izl. btl. virzienā uz Podorji. Pretuzbrukums sākās 17.februārī plk. 04.00, un instruktoru rotai izdevās salauzt ienaidnieka pretestību un atbrīvot ielenkto 7/33.k.p. Tīrot ierakumus, kuŗus ienaidnieks bija paspējis ieņemt, smagi ievainoja instruktoru rotas komandieri vltn. [77.lpp.] Endziņu. Ne tik sekmīgs bija 3/15.izl. btl. pretuzbrukums. Atbrīvojusi dažus ienaidnieka ieņemtos bunkurus Podorjes Z galā, rota nokļuva stiprā automatisko ieroču ugunī un bija spiesta pretuzbrukumu pārtraukt. Līdz ar to bija izveidojies stāvoklis, ka lielinieki, ielenkuši mūsu gkl. aizstāvjus – 1. un 2./15.izl. btl. – paši bija nokļuvuši ielenktā stāvokli. Iedegās ļoti sīvas cīņas, kas ilga līdz 18.februārim plk. 18.00, kad ienaidnieka pretestība bija galīgi salauzta, un visi lielinieku ieņemtie bunkuri atkal iztīrīti. Pēdējos izdevās iztīrīt ar prettanku lielgabalu uguni, šaujot tieši bunkuru logos un durvīs.
Šinī kaujā, kas bija 33.k.p. pirmā īstā kauja, tika pilnīgi iznīcināts lielinieku 638.k.p. un 397.slēpotāju bataljons. Gūstā krita 30 lielinieki, to vidū 2 virsnieki; kritušo skaits sasniedza 300 vīru.
Izlūku bataljonā varoņa nāvē krita 2.rotas komandieris virsn. vietn. Čiunelis.
Tomēr divīzijai nebija lemts ilgi palikt šinīs pozicijās. Sakarā ar lielinieku ievadīto lielofensīvu Ļeņingradas frontē, arī Staraja Rusas rajonā operējošais vācu kaŗaspēks bija spiests atiet DR virzienā uz jau iepriekš sagatavotām t.s. "Pantera" līnijas aizstāvēšanās pozicijām.
Jau 18.februārī l5.div. saņēma atkāpšanās priekšpavēli, pie kam divīzijai bija uzdots ieņemt jaunu pretošanās poziciju apm. 30–35 km R no līdzšinējās aizstāvēšanās pozicijas uz Poļistes upes līnijas, lai segtu to vācu armijas spēku atiešanu, kas operēja Z no 15.divīzijas.
Tanī pat dienā notika arī 15.div. komandieŗu maiņa. Līdzšinējais divīzijas komandieris brigādefīrers grāfs Piklers fon Burghauzs 17.februārī divīzijas vadību nodeva jaunieceltajam komandierim oberfīreram Heilmannam (Heilmann). Pēdējais bija policijas virsnieks ar vājām militārām zināšanām, bailīgs un bez uzņēmības un atbildības drosmes.
Atiešanai divīzijas rīcībā bija tikai viens vienīgs jau minētais [78.lpp.] visām ieroču šķirām derīgais ceļš Belebelka–Dedoviči, kas bija arī vienīgais apgādes un nogādes ceļš tām vācu vienībām, kuŗas aizstāvējās ziemeļos no 15.divīzijas. Līdz ar to 15.div. bija spiesta ar visām vienībām atiet pa šo vienīgo rietumu virzienā vedošo ceļu, ko savai atiešanai izmantoja arī ziemeļu kaimiņu divīzijas vienības. Tā kā šis ceļš atradās divīzijas darbības joslas pašā kreisajā spārnā, tad, lai segtu divīzijas galveno spēku atiešanu no dienvidiem, divīzijas vadība uzdeva 33.k.p. (kom. plkv. Janums) ar piedalīto 2/15.sap. btl. atiet atsevišķā kolonnā pa aizputinātu, kaŗaspēka nelietotu lauku ceļu Ļisičina, Krasn. Ņivki, Andronovo, Zapoļje, Boļ. Gorodišče, Žil. Borok un ieņemt pretošanās poziciju Poļistes upītes krastā, noturot pēdējo līdz jaunas pavēles saņemšanai. Sakari starp abām kolonnām bija jāuztur ar radio.
Atraušanās no ienaidnieka visā divīzijas iecirknī sākās 20.februārī plk. 24.00. Pati atraušanās, par spīti grūtiem apvidus apstākļiem un komplicētajam manevram (lai izietu caur Belebelkas ceļu mezglu, nabadzīgais ceļu tīkls prasīja no plašā frontē izkaisītām vienībām pēc atraušanās izdarīt slēptu kustību līdztekus gkl. ienaidnieka tiešā tuvumā) noritēja plānveidīgi un bez lielākiem starpgadījumiem.
21.februāŗa vakarā divīzija sasniedza Aļeksino rajonu, un arjergardā norīkotais 32.k.p. ieņēma tam norādīto pretošanās poziciju pie Skripļivkiem. Nākošajā dienā divīzijas vadība saņēma pavēli, ka sakarā ar vispārējo frontes stāvokli turpmākā atkāpšanās jāizdara straujāk nekā tas bija iepriekš paredzēts. Nelaimīgā kārtā techniskas kļūdas dēļ neizdevās nodibināt radiosakarus ar plkv. Januma kaujas grupu un norādīt viņam kā rīkoties tālāk pēc Poļistes upītes sasniegšanas, kādēļ abas kolonnas bija spiestas rīkoties savrup.
Gan 22.februāŗa priekšpusdienā divīzijas štābā Aļeksino ieradās plkv. Januma. sūtītā jātnieku patruļa ar ziņojumu, ka pulks pēc pārnakšņošanas Zapoļjes rajonā 22.februārī turpinās gājienu uz Poļistes upīti. Pēc dažu stundu atpūtas šī patruļa, [79.lpp.] 14 jātnieku sastāvā, devās atkal atpakaļ, saņemot norādījumus par plkv. Januma kaujas grupas turpmāko darbību. Šos norādījumus plkv. Janums tomēr nesaņēma. Atceļā patruļu pārsteidza partizāni. Kaujā krita patruļas priekšnieks, pie kuŗa atradās divīzijas pavēle; tikai 9 patruļniekiem izdevās panākt pulku 26.februāŗa vakarā pie Buligino sādžas. Arī visi divīzijas un augstākās vadības mēģinājumi nodibināt sakarus ar plkv. Januma kaujas grupu beidzās bezsekmīgi. Tā, piem., 24. februāŗa rītā izsūtītā vācu motorizētā patruļa, 40 vīru sastāvā ar diviem 2 cm zenītlielgabaliem sakaru uzņemšanai ar plkv. Janumu krita par upuri partizāniem; izglābās tikai 9 vācieši.
Saskaņā ar saņemto atkāpšanās pavēli divīzijai, sasniedzot Aļeksino rajonu, bija jānoiet no lielceļa Belebelka–Dedoviči un jāatkāpjas dienvidrietumu virzienā caur meža masīvu, kas atradās dienvidos no minētā lielceļa, uz Gorodoviku, Čichavo un tālāk caur Kuzņecovo, Varitinu, Soboļiciem uz sagatavotām jaunām aizstāvēšanās pozicijām Veļikajas upes rietumu krastā, ziemeļos no lielceļa Novoržev–Šanino. Tā kā tagad visas divīzijas atkāpšanās joslā nebija neviena visām ieroču šķirām derīga ceļa, tad visām divīzijas motorizētām vienībām un vēlāk – pēc atkāpšanās no Skripļivku pretošanās pozicijām – arī visai div. artilerijai bija jāatiet pastāvīgi, paātrinātā gaitā uz jaunajām aizstāvēšanās pozicijām pa lielceļu caur Dedovičiem, Aševu (apm. 50 km dienvidos no Dedovičiem), Novorževu, Puškinskije Gori.
Lai sagatavotu atiešanas ceļu divīzijas kājniekotām vienībām un zirgu transportiem caur mežu masīvu uz Gorodoviku, divīzijas vadība jau 19.februārī izsūtīja uz Aļeksino rajonu div. sap. btl. (bez 2.rt.), piedalot pēdējam kā darba spēku vienu no tatāriem sastādīto būvbataljonu. Jau 22.februāŗa agrā rītā 15.izl. btl. un divīzijai piedalītais vācu gaisa spēku III soda bataljons kapt. Kālena vadībā, kā arī visi divīzijas zirgu transporti uzsāka atiešanu caur mežu masīvu. Ap plk. 13.00 kad ienaidnieka priekšējās vienības bija jau ugunssaskarē ar mūsu pretošanās [80.lpp.] poziciju pie Skripļivkiem, divīzijas štābā ienāca uztraucoša ziņa, ka div. sap. btl. apm. 7 km attālumā no Aļeksino uzdūries uz nepārvaramu purvu un tālāk netiek.
Divīzijas stāvoklis likās kritisks, kādēļ divīzijas komandieris uzdeva divīzijas kājnieku priekšniekam vplkv. Silgailim doties pie 15.sap. btl., noskaidrot apstākļus uz vietas un par katru cenu panākt ceļa pielāgošanu kaŗaspēka kustībai. Divīzijas kājnieku vienībām atiešanai paredzētais ceļš visā gaŗumā, sākot no Aļeksino bija pieblīvēts ar transportiem un dažādām aizmugures vienībām, kuŗas tālāk netika. Izrādījās, ka 15.sap. btl., sasniedzot nodedzināto sādžu Rajek, bija novirzījies no norādītā atkāpšanās ceļa uz Parevičiem un uzsācis sagatavot ceļu uz Ņikitino, kur uzdūries uz grūti pārvaramu purvainu apvidu. Kamēr vplkv. Silgailis atradās izlūkošanā, lai sameklētu pareizo atiešanas ceļu, kapt. Kālena III soda btl. bija uztvēris kādu radiogrammu, ka vācu aizmugurē ielauzušies lielinieku tanki. Redzēdami, ka purvaino apvidu neizdosies pārvarēt, kapt. Kālena soda btl. un tatāru būvbataljons lielā uztraukumā metās bēgt atpakaļ Aļeksino virzienā, saspridzinot savus smagos ieročus, kā arī sadedzinot vezumus un kaŗa mantas. Laimīgā kārtā šinī mirklī atgriezās vplkv. Silgailis ar paziņojumu, ka atradis pareizo atiešanas ceļu, kas novērsa satraukuma pārsviešanos uz pārējām vienībām sablīvētām uz gājiena ceļa.
Divīzijas komandieris, saņēmis divīzijas kājnieku priekšnieka ziņojumu par stāvokli mežā, pavēlēja pēdējam personīgi uzņemties Kolonnas izvešanu cauri apm. 30 km dziļajam bezceļu un apdraudētajam mežu masīvam.
Nakts tumsā un lielā salā, orientējoties vienīgi pēc kompasa, kolonna ar grūtībām spēja ieturēt pareizo gājiena virzienu. Orientēšanos lielā mērā apgrūtināja vēl tas, ka jau tā retās krievu sādžas bija visas nodedzinātas un biezā sniega kārta neļāva atrast pat to atliekas. Bez tam partizāni maldināšanas nolūkā bija iebraukuši daudzas ragavu sliedes, kas, izmetot dažus km gaŗus līkumus, atkal pieveda vecajai izejas vietai; dažreiz sliedes [81.lpp.] izbeidzās nepārvaramā purvā. Viss tas ļoti sagausināja kolonnas kustības gaitu.
Kolonnai sasniedzot Goruški rajonu, galīgi nogurušajam un izsalkušajam kaŗaspēkam, par spīti zaudētajam laikam, bija jādod dažu stundu atpūta zem klajas debess. Daži transporti, kas mēģināja turpināt kustību bez atpūtas, pēc dažu kilometru nobraukšanas bija spiesti atgriezties, jo bija uzdūrušies uz partizāniem.
Ar rīta gaismiņu kolonna turpināja savu gājienu. Pēkšņā sniega vētra padarīja orientēšanos vēl grūtāku. Cilvēki un zirgi, vārda īstā nozīmē, slīka sniega kupenās. Bez tam gājienu ļoti traucēja pastāvīgie partizānu uzbrukumi. Pēc ilgas maldīšanās un pārcilvēciskas piepūles kolonnas priekšējās vienības 23.februāŗa vēlā pievakarē sasniedza Gorodovika sādžu, kas bija nodedzināta līdz pamatiem. Stiprāku partizānu uzbrukumu šinī dienā nācās atvairīt arjergardā norīkotam II/32.k.p. maj. Rubeņa vadībā pie Zeļonij Kļin. Bataljonam bija vairāki kritušie. Sīvu kauju ar sekojošiem lielinieku spēkiem šim pašam arjergardam nācās izcīnīt vēl 25.februāŗa pievakarē pie Čichačevo. Pārspēka apdraudēts un pa daļai ielenkts, bataljons savas pozicijas tomēr noturēja līdz paredzētajam laikam, lai tad ar tumsas iestāšanos plānveidīgi atkāptos.
Šo kauju pie Čichačevo lielinieki savos ikdienas frontes ziņojumos pauda kā lielu uzvaru, minot lielu iegūto spēkratu, smago ieroču un citu trofeju, kā arī gūstekņu skaitu. Faktiski viņi neieguva pat nevienas patšautenes, nemaz nerunājot par spēkratiem. Šinī kaujā bez vēsts pazuda tikai 2 mūsu kaŗavīri.
Draudošs stāvoklis izveidojās 26.februārī, kad 32.k.p. ar piedalīto 15.izl. btl. ieņēma pretošanās pozicijas uz vispārējās līnijas Kuzņecova, Sabor (apm. 12 km dienvidrietumos no Čichačevo).
Jau ap plk. 13.00 pulka labajam spārnam uzbruka stipri ienaidnieka spēki. Drīz pēc tam uzbrukumi pārsviedās arī uz pārējo pulka iecirkni. Tanī pašā laikā ienāca uztraucošas ziņas, [82.lpp.] ka vienīgo atiešanas ceļu pie Krutciem pārķērusi vairāku tūkstošu liela partizānu grupa. Lai atbrīvotu atkāpšanās ceļu, oberfīrers Heilmanns pavēlēja kapt. Kālena soda btl. par katru cenu atbrīvot Krutcus no partizāniem un nodrošināt div. vienībām atkāpšanās ceļu caur mežu masīvu, kas atradās austrumos no Krutciem, apsolot sekmju gadījumā nevērst nekādas represijas pret btl. kaŗavīriem par pānikas sacelšanu 22.februārī mežā, dienvidrietumos no Skripļivkiem. Kapt. Kālena btl. tas arī izdevās. Ziņas par partizānu grupas lielumu, kā liekas, bija pārspīlētas. Atvairot visus ienaidnieka uzbrukumus, 32.k.p. savas pozicijas noturēja līdz tumsai, un tikai pēc tam saskaņā ar divīzijas pavēli atrāvās no ienaidnieka.
Turpmākā šīs kolonnas atiešana caur Soboļiciem un Krjukovo norisinājās bez lielākiem starpgadījumiem. 28.februāŗa pievakarē šīs kolonnas pirmās vienības sasniedza Veļikajas upi un stājās pie poziciju ieņemšanas upes rietumu krastā. Poziciju ieņemšanas nodrošināšanai upes austrumu krastā palika plašā frontē izkaisīts II/32.k.p.
Jau 29.februāŗa pēcpusdienā ienaidnieka priekšējās vienības vietām nāca saskarē ar bataljonu, un pēdējā vienības bez nopietna ienaidnieka spiediena naktī uz 1.martu un pa daļai jau 29.februāŗa pēcpusdienā atgāja upes rietumu krastā.
27.februārī divīzijas štābs saņēma priecīgu vēsti, ka jau par zudušu uzskatītā plkv. Januma grupa izlauzusies no ienaidnieka ielenkuma un ir ceļā uz divīziju. Notikumi plkv. Januma kaujas grupā risinājās šādi:
Pēc atraušanās no ienaidnieka naktī no 20. uz 21.frbruāri, grupa plānveidīgi atgāja tai norādītā virzienā. Aizputinātais ceļš ļoti nogurdināja cilvēkus un sevišķi zirgus, un pulks, sasniedzot Zapoļje, bija spiests palikt tur pa nakti. Nelaimīgā kārtā pulkam pa visu atkāpšanās laiku neizdevās nodibināt radiosakarus ar divīziju. Lai uzņemtu sakarus ar divīzijas štābu, plkv. Janums 22.februāŗa rītā izsūtīja uz Aļeksino jātnieku patruļu I6 vīru sastāvā.
[83.lpp.]
Turpinot 22.februārī gājienu, pulkam nācās novākt daudzus sprostojumus, kuŗus gājiena ceļā bija ierīkojuši partizāni. Poļistes upi pulks sasniedza tikai pievakarē, kur tas ieņēma pretošanās poziciju upes austrumu krastā, jo tiltu pār šo upi partizāni bija iznicinājuši.
Laiks pieturējās auksts, un 23.februārī uznāca spēcīga sniega vētra, kas norima tikai nākošā rītā. Lai glābtos no lielā sala un asā vēja, kaŗavīri cēla teltis no skujām un sniega, jo tuvākā apkaimē nebija nevienas mājas vai pajumtes. Visas sādžas un ēkas vācieši iepriekšējās partizānu akcijās bija nodedzinājuši.
Divīzijas sapieŗu rotai, stājoties 24.februārī pie Poļistes upītes tilta atjaunošanas darbiem, uzbruka ap 80 vīru stipra partizānu grupa; sapieŗu rota šo uzbrukumu atsita.
Plkv. Janums, nevarēdams sagaidīt uz divīzijas štābu izsūtītās jātnieku patruļas atgriešanos, 24.februārī pēc tilta atjaunošanas izsūtīja pa paredzamo pulka gājiena ceļu uz Čichačevo jaunu patruļu 33 vīru un 13 pajūgu sastāvā kapt. Ercuma vadībā, lai nodibinātu sakarus ar divīziju. Bet jau tanī pašā dienā ap plk. 19.00 šī patruļa atgriezās un ziņoja, ka to pie Glasačevo pārsteiguši partizāni, un kaujā patruļa zaudējusi 13 vīrus un visus zirgus un bijusi spiesta atgriezties. Redzot, ka sakarus ar divīziju nav iespējams atjaunot, plk. Janums nolēma turpināt atiešanu bez attiecīgas pavēles saņemšanas.
25.februāŗa agrā rītā pulks uzsāka gājienu pa ceļu Isurjeva, Grivi, Plotki, Boļ. Verendaļ, lai sasniegtu Poļistes purva rietumu malu un ieņemtu aizstāvēšanās poziciju uz vispārējās līnijas Pachomovo, Penkovo, Volki, kā tas bijā paredzēts divīzijas atkāpšanās pavēlē. Ceļā pie Dolgoje ciema, pulks atrada vācu patruļas atliekas, kas bija sūtīta sakaru uzņemšanai ar to: 4 apdegušas apvidus mašīnas, divus saspridzinātus 2 cm zenītlielgabalus un 31 nošautu vācu kaŗavīru.
Tuvojoties Glasačevo ciema drupām, kuŗu priekšā bija redzami ierakumi, plkv. Janums izvērsa instruktoru un 7.rotu ar uzdevumu apņemt ciemu no abām pusēm, kā arī nodrošināja [84.lpp.] šo rotu uzbrukumu ar ložmetēju un granātmetēju uguni. Uzbrūkošajām rotām tuvojoties ciemam, ienaidnieks ierakumus pameta un aizbēga tuvējā purvā. Kad arjergardā norīkotā 6.rt. bija apstājusies Glasačevas drupās, lai nodrošinātu kolonnas atiešanu, tai uzbruka spēcīga sarkanarmijas formās tērpta ienaidnieka grupa. Rota lielinieku uzbrukumu atsita un pēc tam pievienojās kolonnai.
Pēcpusdienā pulks sasniedza Poļistes purva rietumu malu un stājās pie poziciju ieņemšanas.
26.februāŗa rītā pulkā atgriezās patruļa, kuŗu iepriekšējā dienā plkv. Janums no jauna bija izsūtījis uz Čichačevo sakaru uzņemšanai ar divīziju, un ziņoja, ka Čichačevo ienaidnieks ieņēmis jau 25.februāŗa vakarā. Uz šīs ziņas pamata plkv. Janums nolēma, nekavējoties uzsākt atiešanu rietumu virzienā. Gājiena. laikā plkv. Janumam ienāca arvienu noteiktākas ziņas, ka viņa kaujas grupa ielenkta un atrodas dziļi ienaidnieka aizmugurē. Sasniedzot Novaja ciemu, plkv. Janums bija spiests mainīt grupas gājiena virzienu, jo pēc iegūtām ziņām virzīšanos rietumu virzienā aizsprostoja ienaidnieka kolonnas, kuŗas virzījās no Čichačevo uz dienvidiem. 26.februārī ap plk. 16.30 pulks sasniedza Buligino sādžu. Šeit plkv. Janums paziņoja saaicinātiem virsniekiem, ka kaujas grupa ielenkta un ka viņš nolēmis, neievērojot kaŗavīru lielo nogurumu, turpināt gājienu, lai vēl naktī no 26. uz 27.februāri izlauztos no ielenkuma. Pametot visas liekās mantas un ņemot līdzi tikai ieročus un municiju, bet ievainotos ievietojot somu laiviņās, kuŗas vilka zirgi, pulks pēc gājiena iekārtas pārkārtošanas uzsāka virzīties pa apvidu pēc kompasa, no sākuma virzienā uz dzelzceļu apm. 1 km D no Losoviču pieturas punkta, bet pēc tam pagriezās R virzienā uz mežu masīvu apm. 10 km Z no Novorževas.
Pirms gājiena, uzsākšanas Buligino sādžā pulku panāca 22.februārī uz divīzijas štābu izsūtītās patruļas atliekas – 9 jātnieki. Uzsākot kustību, pulka vezumiem pārsteidzoši uzbruka ienaidnieka jātnieki un, sadzenot vezumus grāvi, tos iznicināja. Sedzošai [85.lpp.] vienībai un daļai braucēju atšaudoties izdevās pievienoties kaujas ešelonam.
Šis gājiens nakts tumsā, ārpus ceļiem, apejot apdzīvotās vietas un izvairoties no sastapšanās ar ienaidnieku, prasīja no novārgušā kaŗaspēka pārcilvēcisku piepūli; daudzi kaŗavīri nespēkā saļima, un priekšniecībai tikai ar lielām pūlēm izdevās kaŗavīrus iedvesmot gājiena turpināšanai.
Beidzot pēc apm. 70 km nepārtraukta pārgājiena, kaujas grupai izdevās naktī no 26. uz 27.februāri iziet no ienaidnieka ielenkuma un 27.februārī ap pusdienas laiku sasniegt vācu līnijas pie Novorževas. Pēc īsas atpūtas nogurušo kaŗaspēku ar auto transportu nogādāja Veļikajas upes pozicijās.
Šinī atkāpšanās operācijā 33.kājn. pulkam krita un bez vēsts pazuda 3 instruktori un 53 kareivji.
Plkv. Janumam, ierodoties 28.februārī
divīzijas štābā ar ziņojumu, divīzijas komandieris par varonīgo pulka izvešanu
no ielenkuma pasniedza 2.šķiras Dzelzkrustu.
______________________________________________
[*] skat. schēmu Nr.9. grāmatas beigās.
[9] Instruktoru sagatavošanai pulka vajadzībām 33.k.p. komandieris bija ārpus štata saformējis instruktoru rotu iedalot tajā kaŗavīrus no visām pulka vienībām.
Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu