Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
[55.lpp.]
15.LATVIEŠU DIVĪZIJAS FORMĒŠANA UN KAUJAS GAITAS LĪDZ PĀRVIETOŠANAI UZ REDJAS UPES POZICIJĀM
Kad 1943.g. marta beigās 15.latv. divīzija sāka formēties, likās, ka tai būs lemts uzsākt kauju gaitas daudz labāk apmācītai un sagatavotai nekā 2.latv. brigādei, jo divīzijai bija paredzēta vismaz 6 mēnešu ilga apmācība mierīgos apstākļos dzimtenē. Bet gala iznākumā divīzija savas kaujas gaitas uzsāka sliktāk apmācīta un sagatavota nekā brigāde. Lai gan brigāde formējās frontē un pat ciešā kaujas saskarē ar ienaidnieku, tai bija tā priekšrocība, ka tās pamatu sastādīja 6 kaujās jau norūdītie kārtības dienesta bataljoni. Bez tam brigāde līdz 1943.g. novembrim nepārtraukti saņēma no 15.divīzijas vairāk vai mazāk apmācītus papildinājumus. Tikai pirmo papildinājumu – 1000 jauniesauktos, kuŗus nosūtīja no Rīgas lielā steigā 1943.g. 29.martā, brigāde saņēma neapmācītus. Arī kaujas gaitas brigāde uzsāka samērā mierīgā frontes iecirknī un atradās tajā nepārtraukti apm. 8 mēnešus, kas tai deva iespēju savus kaŗavīrus pakāpeniski pieradināt pie kaujas darbības, saliedēt vienības un papildināt apmācību. Turpretim 15.divīzijas iesaiste kaujās noritēja tik nelabvēlīgos apstākļos, ka tā, vēl nemaz neievadīta kaujās kā divīzijas vienība, jau cieta samērā jūtamus zaudējumus, vienības tika saraustītas un pati divīzija pa daļai dezorganizēta.
Jau kopš pašām pirmajām formēšanās dienām divīzijai neveicās.
Pirmo nepatīkamo sarežģījumu divīzijas un visa Leģiona formēšanas gaitā radīja jau minēto neapmācīto 1000 latviešu jaunekļu nosūtīšana uz fronti 2.latv. brigādes papildināšanai, kas latviešos izsauca vilšanos un lielu sarūgtinājumu.
Tanī pat laikā radās arī otra vēl nopietnāka vilšanās vācu rīcībā, kas pat draudēja izjaukt Leģiona formēšanu vispār vai vismaz atraut tai Zemes pašpārvaldes atbalstu.
[56.lpp.]
Tūliņ pēc iecelšanas divīzijas pirmā ģenerālštāba virsnieka amatā plkv. Silgailis stājās pie divīzijas štāba komplektēšanas ar attiecīgiem darbiniekiem. Bet jau pēc dažām dienām noskaidrojās, ka ģen. Bangerskis iecelts divīzijas komandieŗa amatā aiz pārpratuma. Izrādījās, ka brigādefīrers Hansens pārpratis SS vadības galvenā štāba 9.martā telefoniski dotos norādījumus par Leģiona vadību, un ka divīzijas vadībai jābūt vācu.
Jau 21.martā ģen. Bangerskis bija spiests ziņot Zemes pašpārvaldei, ka par Latviešu leģiona komandieri iecelts brigādefīrers Hansens, un viņa – ģen. Bangerska – stāvoklis palicis nenoteikts; ka esot ierosināta viņa iecelšana par Leģiona ģenerālinspektoru.
Tanī laikā brigādefīrers Hansens pats vēl nebija skaidrībā, kādam īsti amatam un uzdevumam viņš atsūtīts. Sākumā viņš bija paredzēts par Latviešu un Lietuviešu leģiona formētāju, jo vācieši bija nodomājuši izveidot abus leģionus vienlaicīgi. Bet tā kā no lietuviešu leģiona formēšanas nekas neiznāca, tad Hansens sāka sevi apzīmēt par "Latviešu SS brīvprātīgo leģiona pavēlnieku" (Der Befehlshaber SS der Lett. SS–Freiwilligen Legion), vēlāk par "Latviešu SS brīvprātīgo leģiona komandieri" un savu štābu par "Formēšanas štābu" (Aufstellungsstab), kamēr beidzot noskaidrojās, ka viņš ir 15.latv. divīzijas komandieris.
Sakarā ar notikušo pārpratumu brigādefīreru Hansenu, kuŗa attieksmes ar obergrupenfīreru Jekelnu nebija teicamas, maija sākumā atsauca uz Vāciju. SS vadības galvenais štābs esot visai ņēmis ļaunā brigādefīrera Hansena noraidošo nostāju 1000 neapmācīto latviešu jaunekļu nosūtīšanā uz fronti un telegrammā lietoto izteicienu "lielgabalu barība."[5]
[57.lpp.]
Brigādefīrera Hansena vietā par 15.latv. divīzijas komandieri reichsfīrers Himmlers iecēla SS brigādefīreru un ieroču SS ģenerālmajoru grāfu Pikleru fon Burghauzu[6] (Graf Pückler von Burghaus).
1943.g. 7.aprīlī jaunieceltie pulku komandieri – pulkveži Veiss, Lobe, Krīpens, Janums, Apsītis un ģen. Skaistlauks (pēdējo Leģionā pārņēma Leģiona standartenfīrera – pulkveža – dienesta pakāpē un 1944.g. paaugstināja par Leģiona oberfīreru – virspulkvedi) bij. Saeimas namā stādījās priekšā Austrumzemes augstākajam SS un policijas vadītājam SS obergrupenfīreram un policijas ģenerālim Jekelnam un turpat nodeva svinīgo solījumu. Šai gadījumā obergrupenfīrers Jekelns arī paziņoja, ka reichsfīrers Himmlers iecēlis ģen. Bangerski par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. Oficiālo iecelšanas rakstu ģen. Bangerskis saņēma tikai 30.aprilī. Tanī pat dienā ģen. Bangerskis arī deva savu pirmo pavēli kā Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors. Par Leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku ģen. Bangerskis izraudzīja plkv. Plensneru.
Lai gan saskaņā ar SS vadības galvenā štāba 1943.g. 26.februāŗa slepeno pavēli (skat. pielikumu Nr.5) par divīzijas formēšanas sākumu bija noteikts 25.februāris, tā faktiski sāka formēties tikai 1943.g. 23.martā). Vēl pēc tam, kad bija jau [58.lpp.] noskaidrojies, ka divīzijas komandieris būs vācietis, nebija skaidrības, kādam jābūt divīzijas štāba sastāvam – latviešu vai vācu. Tā kā daļa divīzijas štāba darbinieku jau bija sakomplektēta no latviešiem, tad radās stāvoklis, ka divīzijas štāba amatos vienlaicīgi skaitījās 2 amata personas – latvietis un vācietis. Sākumā varēja saprast, ka atsūtītais vācu personāls domāts vienīgi, lai iepazīstinātu latviešu amata personas ar to uzdevumiem. Vēlāk tomēr izrādījās, ka arī visām divīzijas štāba amata personām jābūt vāciešiem[7]. Lai nāktu pretim latviešu prasībai pēc latviskas divīzijas vadības, divīzijas štāba štatos paredzēja divīzijas kājnieku priekšnieku – latvieti ar nelielu latviešu štāba darbinieku skaitu: operātīvo un administrātīvo adjutantu un dažiem rakstvežiem. Par divīzijas kājnieku priekšnieku iecēla vplkv. Silgaili. Lai gan divīzijas kājnieku priekšnieks skaitījās visu divīzijā ietilpstošo latviešu kaŗavīru tiešais priekšnieks, tas nekādas komandēšanas tiesības tomēr nebaudīja.
Arī divīzijas kaujas vienību formēšana bija saraustīta un nevisai plānveidīga, kas pa daļai izskaidrojams ar apmācītāju, telpu, ieroču un dažādu apgādes priekšmetu trūkumu, resp. nokavētu saņemšanu. Visas latviešu vadības pūles – panākt vispirms virsnieku un instruktoru iesaukšanu un sagatavošanu viņu uzdevumiem un tikai pēc tam kareivjus – visumā palika bez kādām nozīmīgām sekmēm. Kareivji ieradās savās daļās vienlaicīgi ar virsniekiem un instruktoriem, dažos gadījumos pat agrāk. Sevišķi jūtams bija instruktoru trūkums kājnieku pulkos. Kad divīzijai 1943.g. novembrī bija jādodas uz fronti, dažās [59.lpp.] kājnieku vienībās iztrūka līdz 70% no štatos paredzētā instruktoru sastāva. Labākā stāvoklī šinī ziņā bija divīzijas speciālās vienības – prettanku, zenītartilerijas, sakaru un citas. Šīm vienībām paredzētos kadrus sagatavoja iepriekš attiecīgos kursos gan dzimtenē, gan arī skolās un apmācības laukumos Vācijā. Bet toties pie šo vienību faktiskās uzstādīšanas varēja stāties stipri vēlu. Tā, piem., izlūku bataljons pirmos jaunkareivjus saņēma tikai 14.novembrī.
Telpu un dažādu apgādes priekšmetu trūkuma dēļ divīzijas vienības savu formēšanu nesāka vienlaicīgi. Saskaņā ar 15.latv. div. komandieŗa 1943.g. 3.maija pavēli kā pirmo divīzijas vienību saformēja 32.k.p. (3.k.p.) Paplakā. Pulkam paredzētais sākotnējais uzdevums bija – kadru sagatavošana pārējām divīzijas daļām un vienībām, kādēļ to sākumā arī nosauca par "Paplakas SS brīvprātīgo un apmācības pulku" (SS Freiwilligen und Ausbildungs Regiment Paplaken). Pārējās divīzijas daļas un vienības formēšanu sāka vēlāk, piem., 34.k.p. tikai 12.jūlijā (15.latv. divīzijas uzbūvi un atsevišķu vienību formēšanas gaitu skat. pielikumā Nr.6). Liels traucēklis divīzijas formēšanā bija nepārtraukta tikko apmācītu, bieži pat ļoti trūcīgi apmācītu cilvēku nodošana 2.latv. brigādes papildināšanai. Ar šādu rīcību lielā mērā cieta divīzijas apmācība, jo vienībās atradās kareivji ar dažādiem apmācības ilgumiem. Kad divīzijai bija jādodas uz fronti, apm. 25% no tās sastāva bija baudījuši ne vairāk kā 2 nedēļu apmācību un pat mazāk.
Arī ieroču un technisko apgādes priekšmetu nokavēta saņemšana ļoti nelabvēlīgi atsaucās uz divīzijas sagatavotību kaujas darbībai. Lielu vairumu ieroču un gandrīz visus techniskos līdzekļus, piem., sakaru, sapieŗu u.c., divīzija saņēma tikai īsi pirms došanās uz fronti, kas savukārt nedeva iespēju kaŗavīrus pienācīgi iepazīstināt ar izdoto ieroču un technisko līdzekļu lietāšanu. Dažām vienībām apmācībai bija izdoti citas sistēmas ieroči nekā tie, kuŗus divīzija saņēma savā apbruņojumā.
[60.lpp.]
Divīzija izjuta vislielāko trūkumu kā mechanizēto, tā nemechanizēto transporta līdzekļu un zirgu ziņā. Zirgus, aizjūgus un transporta līdzekļus vienības pa lielākai daļai saņēma tikai pēdējās dienās pirms iekraušanās vilcienos. Līdz ar to zirgi nebija iebraukti, apjāti un sapāroti, aizjūgi nepielāgoti un braucēji neapmācīti. Jau pirmajās dienās daudziem zirgiem bija sabeigtas krūtis. Minētie trūkumi neatļāva arī kājnieku pulkiem izbraukt uz fronti 3 bataljonu sastāvā, kā tas bija paredzēts, bet tiem nācās pārkārtoties uz 2 bataljonu sastāviem. Pulku trešos bataljonus bija paredzēts saformēt vēlāk Paplakā, lai pēc tam nosūtītu pulkiem uz fronti.
Kad 1943.g. 12.novembrī 34.k.p. kā pirmā 15.divīzijas vienība izbrauca uz fronti, tā kaŗavīru lielākā daļa bija vāji sagatavota kaujas darbībai, un daži tikpat kā nemaz neapmācīti, jo pulks pēdējo cilvēku papildinājumu bija tikko saņēmis. Ieročus pulka kaŗavīri saņēma tikai izbraukšanas dienā. Apmācībai pulkam bija izsniegti franču sistēmas ieroči, tie paši ierobežotā skaitā. Optiskie rīki, sakaru līdzekļi un sapieŗu mantas pulkam pienāca tieši iekraušanas laikā, un tā kā tās vairs nebija iespējams vienībām izsniegt, tad vagonus nemaz neizkrāva, bet vienkārši piekabināja vilcieniem, kas pulku nogādāja frontē.
Pavēli par izbraukšanu uz fronti un iekļaušanu frontes vadības rīcībā divīzija saņēma pilnīgi negaidot no SS vadības galvenā štāba Berlīnē it kā uz vācu ziemeļu frontes vadības pieprasījumu un Himmlera rīkojuma pamata, nemaz nerēķinoties ar lietas faktiskiem apstākļiem – ka divīzija nebija pietiekami apmācīta un apgādāta, – bet, bazējoties vienīgi uz to, ka divīzijai paredzētais formēšanās laiks notecējis.
Tādai vēl nesagatavotai divīzijas iesaistīšanai frontē par pamatu, domājams, bija vācu armijas augstākās vadības nodoms sakarā ar vācu frontes pārrāvumu Neveles rajonā jau 1943.g. novembrī arī fronti ziemeļos no Neveles atvilkt uz jau iepriekš sagatavotām, t.s. "Pantera" aizstāvēšanās pozicijām. Tā kā [61.lpp.] vācu ziemeļu frontes vadībai nekādas liekas rezerves, kas varētu nodrošināt minētās Pantera pozicijas netraucētu ieņemšanu, tanī laikā nebija, tad šim uzdevumam paredzēja 15.latv. divīziju. Vēlāk šo nodomu atkal atmeta, jo vāciešiem bija izdevies fronti Neveles rajonā kaut cik nostabilizēt. Ar to arī izskaidrojams, kādēļ 34.k. pulkam izkraujas stacija bija noteikta Ostrova, bet nevis Novo-Sokoļņiku rajons, kur izkrāvās pārējās divīzijas vienības. (Skat. schēmu Nr.7).
34.k.p. izkraušana Ostrovā notika lielā steigā, nakts tumsā un lietū. Ieročus, vērtīgas tēmēšanas ierīces, binokļus u.c. apgādes mantas vienkārši izmeta no vagoniem, steigā samina kājām vai sasita. Pēc izkraušanās 34.k. pulku, kas tagad skaitījās vācu 281.divīzijas rīcībā, novietoja stipri izkaisīti visapkārt [62.lpp.] Ostrovai: I. btl. – Aļeksejeva sādžā (15 km ZA no Ostrovas), II btl. – Borovskaja sādžā (15 km D no Ostrovas), 20 vīrus no 14.rotas – Šabanos 15 km no Ostrovas) tilta aizstāvēšanai, un 50 vīrus no 13. rotas – Voroncovo atbalsta punktā (25 km A no Ostrovas) ar uzdevumu nodrošināt novietojumu rajonus pret partizāniem, kuŗi šeit bija ļoti aktīvi.
Ilgi tomēr pulkam nebija lemts šeit palikt, un jau 20.novembrī I un II btl. ar autotransportu pārvietoja uz Novo-Sokoļņiku rajonu: I btl. līdz Ņikitino (6 km DA no Pustoškas), no kurienes tas gājiena kārtībā pārvietojās uz 60 km attālo novietošanās rajonu Moločovka, Sergija, Pingareva (6-10 km D no Novo-Sokoļņikiem); II btl. auto transportā nogādāja līdz pašam novietojumam – Verino sādžā un tās apkārtnē. 3.decembrī II btl. pārvietoja vairāk uz austrumiem – uz Zacharovo, Volņeiko, Fadejeva rajonu (apm. 6 km DR no Novo-Sokoļņikiem). Pulka 13.rt., 14.rt., štāba rt. un Ostrovā atstātās pulka mantas 5.decembrī ar vilcienu caur Rēzekni nogādāja uz jauno novietojuma vietu. Līdz ar ierašanos Novo-Sokoļņiku rajonā pulks pārgāja vācu 83.div. rīcībā. (Skat. schemu Nr.8 beigās.).
Cik bēdīgs tanī laikā bija pulka stāvoklis, spilgti raksturo 34.k.p. komandieŗa 17.novembŗa ziņojums Leģiona ģenerālinspektoram un divīzijas kājnieku priekšniekam:
"Latviešu SS brīvpr. Leģiona ģenerālinspektoram.
15. latv. brīvpr. div. kājnieku priekšniekam.
Esmu spiests Jums ziņot un lūgt Jūsu palīdzību un aizstāvību, jo man pakļautais pulks ir nonācis ārkārtīgās grūtībās.
Vispirms raksturošu pulka stāvokli.
No kareivju sastāva pulka vienībās iztrūkst apm. 25%. No instruktoru sastāva iztrūkst apm. 50%. Pēdējos atvieto tikko mācības beigušie instruktoru kandidāti bez jebkādiem dienesta piedzīvojumiem, nerunājot par kaut kādu kaujas pieredzi.
Kaujas apmācības ziņā Ventspilī vienības nokļuva līdz vada kaujas mācībām, pie kam jānorāda, ka par kaut kādu viengabalainu apmācības gaitu nevar runāt, jo ārkārtīgi lielie kareivju komandējumi ārpus pulka atrāva tos no apmācībām.
Pēc apm. 400 vīru pārvietošanas uz 2.brigādi pulka vienības papildinājās ar ik dienas pienākušiem neapmācītiem jauniesaucamiem.
Šaušanas apmācības pulka vienības izdarīja ar franču ieročiem, kā ar šautenēm, tā patšautenēm un ložmetējiem. Kaut gan jaunie vācu ieroči pulkam tika piegādāti apm. vienu nedēļu agrāk un bija izdevība kaŗavīrus ar tiem iepazīstināt un apmācīt šaušanā un viņu lietošanā, bija noliegums šos ieročus izsniegt. Tikai 24 stundas pirms izbraukšanas uz fronti pulks saņēma rīkojumu apmainīt franču apbruņojumu pret vācu. Tanī laikā pulkam bija uzdots pārformēties no 3 bataljonu sastāva uz 2 bataljoniem, nodot franču ieročus un sagatavoties izbraukšanai. Ir saprotams, ka šādos apstākļos nevarēja būt runa par iepazīstināšanu ar jaunsaņemtiem ieročiem, un tie izbrauca uz austrumiem ar pilnīgi nepazīstamu apbruņojumu, neprazdami ne šaut, nedz apieties ar to.
Pulka sakarnieki bija pilnīgi neapmācīti, jo pulkam nebija izsniegts neviens sakaru, ne sakaru mācības līdzeklis. Tas pats attiecas uz pulka. sapieŗu apmācībām, pie kam viņu apmācībai pulkā nebija neviena sapieŗu virsnieka, ne arī piemērota instruktora.
Sapieŗu un sakaru līdzekļus, kā arī optiskos rīkus, gāzmaskas un pretgāzu līdzekļus pulks saņēma Ventspilī tieši uzlādēšanās laikā un pienākušie vagoni tika piekabināti I ešelonam. Par šo priekšmetu izsniegšanu vienībām nevarēja būt ne runas.
Izbraucot uz fronti, pulka materiālais stāvoklis bija šāds:
Satiksmes un transporta līdzekļi bija tik trūcīgi, ka pulks bija uzskatāms par kustības nespējīgu, jo no 536 paredzētiem zirgiem pulka saņēma tikai 83, no kuŗiem 5 bija darba nespējīgi. No paredzētām 15 vieglām mašīnām pulkā bija tikai 2, abas nederīgas braukšanai; no paredzētām 21 smagām mašīnām – tikai 2, paredzētiem 18 motocikletiem – tikai 3. No paredzētiem 27 kāpurķēžu vilcējiem nebija neviena, tāpat nebija motocikletu ar blakus vāģiem un 2 kāpurķēžu motocikletu. No paredzētiem 132 divjūgu ratiem pulkā bija tikai 20, viņu vietā pulks saņēma 101 vienjūgu ratus, no kuŗiem 21 bija nelietojami. Nebija nekādu apgaismošanas piederumu, ieroču darbnīcai nebija instrumentu, trūka arī citu darba rīku un ieroču rezerves daļu. Kareivjiem nebija izsniegti ne katliņi, ne pudeles, ne ēdamie rīki.
Pie tāda transporta līdzekļu trūkuma pulka Ventspilī nespēja ar saviem spēkiem uzlādēties. No divīzijas štāba puses sākumā bija apsolīts. izsūtīt palīgā 20 smagās mašīnas, kuŗas dienu vēlāk reducēja uz 15. Mašīnām vajadzēja ierasties pie pulka štāba 12.11. plk. 04.00. Plk. 06.66 ieradās 5 Ventspilī savāktās privātās mašīnas, no kuŗām viena. tūliņ sabojājās. Pulka I ešelona uzlādēšanās novilcinājās, tā veicinot arī citu ešelonu nokavēšanos. Uzlādējoties pulka III ešelonam, nebija nevienas smagās mašīnas, un ešelons mantas pieveda ar saviem 5 pajūgiem.
14.11. plk. 17.00 pulka I ešelons – I btl. un pulka štābs – pienāca Ostrovā. Bija pilnīga tumsa un sākās lietus. Stacijā ešelonu sagaidīja divīzijas štāba kapt. Mēders (Möder), kuŗš, sazinoties ar šeit novietoto divīziju, sameklēja 8 divjūgu pajūgus ešelona mantu novešanai uz [64.lpp.] novietni. Pulkam pašam bija 2 smagās mašīnas un 8 divjūgu pajūgi. Ešelonam bija pavēlēts izkrauties 3 stundu laikā. Mantas noteiktā laikā arī izkrāva uz perona lietū un dubļos. Pulkam piesūtītie optiskie rīki, gāzmaskas un sapieŗu piederumi bija bez jebkāda iesaiņojuma, vienkārši sabērti vagonā uz grīdas; binokļi, to okulāru aizsargu vāki, siksniņas u.t.t. gulēja nekārtīgā kaudzē sajaukti. Tas pats attiecās uz gāzmaskām un pretgāzu līdzekļiem. Arī aizjūgi bija samesti lielā kaudzē, izjauktā stāvoklī, visas siksnas nekārtībā sajauktas. Tādos apstākļos izkraujot no vagoniem un pārvadājot šo vērtīgo kravu, trūkstot jebkādiem apgaismošanas līdzekļiem, nebija iespējama nekāda uzraudzība. Sakarā ar to gāja zudumā un tika bojāta daļa šo mantu. Kādi īsti bojājumi nodarīti mantām un kādas vērtības gājušas zudumā, pašreiz vēl nav iespējams konstatēt. To varēs uzzināt tikai pēc visu mantu sadalīšanas vienībām, kas patlaban notiek.
Vēl I ešelona mantas trūcīgā transporta dēļ nebija nogādātas no stacijas projām, kad tur jau ieradās II ešelons ar II btl., kuŗa mantu nogādāšana noritēja ar vēl lielākām grūtībām (arī naktī).
Vēl 14.11. vakarā saņēmu no kapt. Mēdera vietējā lauku komandanta rakstisku pavēli, kuŗā bija uzdots abiem bataljoniem jau 15.11, iziet. I btl. plk. 08.00 vajadzēja doties apm. 20 km uz ziemeļiem, bet II btl, pēc izlādēšanās – apm. 15 km uz dienvidiem. Uzdevums –
I btl.: novietoties vairākās sādžās, izlūkot un nākošā dienā izsist ienaidnieka partizānus un rēgulārā kaŗaspēka daļas, apbruņotas ar smagiem ložmetējiem un granātmetējiem, no 6 sādžām, no kuŗām vairākas nocietinātas ar ierakumiem, bet 2 veido atbalsta punktu purvāja apvidū.
II btl.: novietoties vairākās sādžās un iztīrīt plašāku rajonu no partizāniem, pēc ziņām 600–800 vīru lielumā, kuŗi it kā devušies uz dienvidiem.
Tā kā vēlā laika dēļ nebija iespējams dabūt sarunu ar 281.div. komandieri un kapt. Mēders nebija kompetents iziešanu apturēt, devu pavēli abiem bataljoniem iziet un novietoties viņiem uzdotos rajonos, izliekot apļveidīgu apsardzību, bet vairāk arī nekā. I btl. bija dažas stundas atpūties, jo bija novietots telpās, bet II btl. tieši no stacijas plk. 09.00 devās uz savu rajonu. Transporta līdzekļu trūkuma dēļ – vienībās bija 1–3 pajūgi – lielākā daļa mantu bija jāpamet pie stacijas un pilsētā, pieliekot klāt apsardzību. Vēlāk sekojošās vienības šīs mantas savāca un novietoja vienkopus. II btl. pat vēl nebija virtuvju priekšratu. Tie pienāca tikai ar III ešelonu. Tam virtuves nogādāja 16.11. ar vācu kaŗaspēka zirgiem un aizjūgiem.
15.11. plk. 09.00 stādījos priekšā 281.div. komandierim, ziņoju par pulka stāvokli un pieteicu, ka pulks pašreizējos apstākļos nav spējīgs veikt nekādus uzdevumus, kas saistīti ar kustībām, par kaujas uzdevumiem nemaz nerunājot. Divīzijas ģenerālis tam piekrita, bet noteica, ka vienībām tomēr jānovietojas zināmos rajonos, lai tos un tiem caurejošos ceļus nodrošinātu pret partizānu uzbrukumiem. Divīzijas komandieris [65.lpp.] pēc tam paziņoja, ka līdz ar ierašanos esmu pakļauts viņam, bet taktiskā ziņā – Ostrovas lauku komandantam plkv. Z., kuŗam stādījos priekšā tās pašas dienas pēcpusdienā. No viņa tūliņ saņēmu jaunu uzdevumu: vienu vienību no II btl. izsūtīt tūliņ vēl 15 km uz dienvidiem, ieņemt kādu sādžu un nodrošināt kādu rajonu no partizānu uzbrukumiem, kuŗu nodevu tālāk izpildīšanai II btl.
15.11. plk. 17.00 pienāca III ešelons – štāba, 13. un 14.rt.; personīgi ierodoties stacijā, lūdzu stacijas komandantu atļaut izlādēšanos no vagoniem nākošās dienas rītā. Komandants piekrita, un izlādēšanās noritēja pilnā kārtībā, un nekādu mantu zudumi ne bojājumi nav notikuši. Ne 13., ne 14.rt. nebija nekādu tām paredzēto transporta līdzekļu. Viņu mantas un ieročus uz novietnēm nogādāja vācu kaŗaspēka mašīnas un pajūgi, jo pulka transporta līdzekļi, jau atradās pie pulka aizgājušām vienībām.
16.11. pienāca 14.rt. domātie 11 kāpurķēžu vilcēji, lai gan rotai, kuŗai ir 12 lielgabali, nepieciešami arī 12 vilcēji; arī pārējo motorizēto līdzekļu trūka. Rotas stacionārai (ar auto transportu pārvadājamai) virtuvei trūka transporta mašīnas, nerunājot par pārējām smagajām, vieglajām un speciālajām mašīnām un spēkratiem.
13.rt. ar zirgu velkmi nebija neviena zirga un trūka lielgabalu priekšratu, tā kā šī rota bija pilnīgi kustības nespējīga, tāpat kā 14.rt.
Tanī pat 16.11. saņēmu pavēli izsūtīt no 13.rt. 50 ar šautenēm un patšautenēm apbruņotus vīrus kāda tilta apsardzībai apm. 25 km attālumā no vienības novietnes. Lielā steigā šiem vīriem tika izsniegti kājnieku ieroči – šautenes un patšautenes, kuŗas pilnīgi nepazīdami, viņi aizgāja veikt uzdevumu. Arī 14.rt. un štāba rt. saņēma uzdevumus izsūtīt tiltu apsardzībai pa 20 vīru lielas grupas, 14.rt. lielākā attālumā no novietnes, bet štāba rt. pilsētā. Tādā veidā pulks patlaban ir stipri izkaisīts pa plašu rajonu un aizņemts ar citu uzdevumu veikšanu, kādēļ nevar būt runas par kādu rēgulāru apmācību izdarīšanu un pulka sagatavošanu kaujas darbībai.
16.11. ap plk. 11.00 pulka adjutantu izsauca uz divīzijas štābu, kur štāba priekšnieks viņam paziņoja, ka līdz 18.11. pulkam ir jābūt pilnīgi sakomplektētam, apgādātam ar visu nepieciešamo, apmācītam un kaujas spējīgam, un ka to paredzēts pārvietot uz citu vietu XXIV korpusa rīcībā. Kādam uzdevumam – nebija zināms.
Tā kā tik īsā laikā pulkam nebija nekādas izredzes ne saņemt, ne izdalīt vienībām visas trūkstošās mantas, zirgus, transporta un techniskos līdzekļus, ne arī izdarīt kaŗaspēka iepazīstināšanu ar jau saņemtiem ieročiem un techniskām ierīcēm, kā arī veikt šaušanas apmācības, iesniedzu 281.div. komandierim ziņojumu, rakstiski apgaismodams pulka pašreizējo stāvokli, lūdzu viņu pagarināt laiku pulka apgādei, sakomplektēšanai un apmācībai un paziņoju, ka pretējā gadījumā noņemu no sevis katru atbildību par varbūtējām sekām, kuŗas celtos, raidot kaujās pulku pašreizējā stāvoklī.
[66.lpp.]
Lūdzu Jūsu gādību, lai pulkam tiktu atļauts minēto uzdevumu veikšanai vismaz 3–4 nedēļu ilgs laiks, kā arī rūpēties, lai pulks saņemtu visus viņam pienākošos un līdz šim nesaņemtos ieročus, satiksmes un transporta līdzekļus un citas apgādes mantas.
Tālāk ziņoju, ka pulka 1.rt. naktī no 16. uz l7.11. iznāca sadursme ar ienaidnieka jātniekiem. Nošauti divi ienaidnieka zirgi, un viens ienaidnieka kaŗavīrs ievainots vai kritis (ienaidnieks paņēmis līdz). Pašiem zaudējumu nav."
A. Apsīti.
Leģ. pulkvedis
Vācu 83.k. div. vadība 34.k.p. vienības novietoja otrā aizstāvēšanās, t.s. "Barbarosas" pozicijā, apm. 5 km aiz priekšējās aizstāvēšanās pozicijas ar uzdevumu turpināt apmācības, kā arī veikt vēl nepabeigtos šis pozicijas nocietināšanas darbus. Lai pakāpeniski pieradinātu pulka kaŗavīrus pie īstas kaujas darbības, pulka atsevišķus ļaudis pārmaiņus piedalīja vācu vienībām galvenajā kaujas līnijā. Lai gan šīs mazās kaŗavīru grupiņas bija vienas starp vācu kaŗavīriem, tās jau pirmajās dienās izcēlās ar savu varonību, izpelnoties vācu 83.div. komandieŗa ģen. Šerera (Scherer), Demjanskā 1941/42.gada ziemā ielenktā vācu kaŗaspēka varonīgā komandieŗa atzinību. Par cīņās izrādīto varonību vairākus kaŗavīrus apbalvoja ar 2.šķiras Dzelzkrustu. Kā pirmie kaŗavīri pulkā šo apbalvojumu saņēma instruktora kandidāts Andrejs Kvēps, kar. Francis Intenbergs un kar. Zigurds Turks. Instruktora kandidāts Kvēps mira, galvenajā pārsiešanas punktā no gūtiem ievainojumiem. Viņš un kar. Alfreds Vilks, kuŗš krita ienaidnieka uzlidojumā, bija pirmie 34.k.p. un līdz ar to arī 15.latv. divīzijas kaŗavīri, kuŗi krita par tēvzemi.
29.decembrī 34.k.p. saņēma pavēli pārvietoties uz Artemkovo rajonu (apm. 30 km ZR no Novo-Sokoļņikiem) un atgriezties 15.latv. divīzijas rīcībā, pie kam pulkam bija pavēlēts atstāt 83.div. rīcībā visus kaŗavīrus, kuŗi bija piedalīti galvenās kaujas līnijas vienībām, radiotelegrafistus, piekomandētus 83.div. apmācībai, kā arī 500 vīru pozicijas izbūves darbiem kapt. Sproģa vadībā. Lielu daļu no šiem kaŗavīriem, it sevišķi tos, [67.lpp.] kuŗi bija piedalīti gkl. vienībām, sakarā ar lielinieku uzbrukumu šinī rajonā neatbrīvoja, un tie gāja pulkam zudumā.
Pārējie divīzijas pulki un vienības ieradās frontē 1943.g. decembrī un 1944.g. janvārī, un tās izkrāvās stacijās Pustoška, Majevo un Vidumka. Pēc izkraušanās abus kājnieku pulkus novietoja līdzīgi 34.k.p. "Barbarosas" pozicijās ZR un R no Novo-Sokoļņikiem. Arī šo pulku kaujas gatavība daudz neatšķīrās no 34.k.p., un ierodoties frontē, tiem nācās pārvarēt līdzīgas grūtības. Tā, piem., 32.k.p., kas kā divīzijas otra vienība novembŗa pēdējās dienās izbrauca uz fronti, izkraujas stacija bija noteikta Pustoška, uz kurieni pulks arī bija izsūtījis vietraudžus. Pēdējie pulkam novietojumu vietu izkraujas stacijas tuvumā atrast nevarēja, jo divīzijai norādīto novietošanās rajonu bija ieņēmušas vācu artilerijas vienības no XLIII armijas korpusa, kuŗa sastāvā tagad skaitījās arī 15.latv. div.
Saskaņā ar jauno pavēli, pulkam nācās gājiena kārtībā pāriet uz apm. 45 km attālo, Barbarosas poziciju rajonu, kas prasīja no jaunajiem, tik lieliem diennakts pārgājieniem vēl nepieradušiem kaŗavīriem pārmērīgu piepūli. Galvenais – nebija nepieciešamā transporta. Īsi pirms došanās uz fronti pulks bija gan saņēmis zirgus un aizjūgus bez grožiem, bet nebija saņemti rati. Sakarā ar to pulkam nācās daudzas nepieciešamās mantas un pat ieročus, piem. kājnieku lielgabalus, atstāt uz ilgāku laiku Pustoškas stacijā. Mantu pārvadāšanai pulks izlīdzējās, izlietojot mazos rokas ratiņus, kuŗi bija domāti municijas piegādei, pie kam kā groži kalpoja telefona kābelis. Lielai daļai pulka kaŗavīru bija izsniegti t.s. "itaļu" zābaki. Šie zābaki, kaut jauni, bija tik sliktas kvalitātes, ka pa ceļam daudziem kaŗavīriem vārda tiešā nozīmē izjuka, jo puszoles tiem bija līmētas.
Nonākot "Barbarosas" poziciju rajonā, 32.k.p., kā arī vēlāk pienākušam 33.k.p., līdzīgi 34.k.p., zināms skaits kaŗavīru bija jāpiedala vācu 205.k. div., lai pieradinātos pie kaujas darbības. Vācu 205.k. div. savukārt šos cilvēkus, sadalot ļoti mazās grupiņās, piedalīja savām gkl. vienībām.
[68.lpp.]
15.art. pulkam izbraukšana uz fronti bija paredzēta. decembŗa pirmajā pusē. Nesaņemot laikā zirgus un attiecīgos apgādes priekšmetus, pulks izbraukt tomēr nevarēja, jo bija kustības nespējīgs. No visa artilerijas pulka uz fronti izbraukt 5.decembrī varēja tikai I divizions. Pēc izkraušanās Pustoškā divizionam bija pavēlēts pārvietoties uz Novo-Sokoļņiku rajonu vācu 205.div. rīcībā. Izdarot pārgājienu kalnainā apvidū un pliksalā ar neapmācītiem braucējiem un zirgiem, divizions spēja noiet diennaktī tikai kādus 6–8 km. Laimīgā kārtā 205.div. artilerijas komandieris bija baltvācietis, 1939.g. repatriants un bij. Latvijas armijas pltn. (tagad plkv.) Šultcs (Schultz). Pēdējais divizionam ierādīja samērā mierīgu iecirkni, kur tas varēja apm. 2 nedēļas izdarīt apmācības. Pateicoties šim apstāklim un 205.div. art. komandieŗa sevišķai gādībai, divizions drīz kļuva spējīga kaujas vienība. Divizionu sākumā komandēja pltn. Griķis, kuŗš bija uzskatos, ka divizions tanī brīdī nebija sagatavots kaujas darbībai. Šinī sakarībā tam iznāca sadursme ar vācu vadību un to atcēla no diviziona komandieŗa amata, ieceļot viņa vietā 3.btr. komandieri pltn. (toreiz kapt.) Rēbergu. Pēdējā vadībā divizions ne tik vien sekmīgi veica kaujas uzdevumus, bet pat sevišķi izcēlās, likvidējot lielinieku iebrukumu savā aizstāvēšanās iecirknī, par ko pltn. Rēbergu un daudzus citus diviziona kaŗavīrus apbalvoja ar vācu 2.šķiras Dzelzkrustu.
Pārējie divizioni uz fronti varēja doties tikai janvāri. Aizbraukšanu aizkavēja arī zirgu saslimšana. Izkraušanās Novo-Sokoļņiku rajonā notika jau zem ienaidnieka artilerijas apšaudes, jo bija sācies lielinieku lieluzbrukums šinī rajonā. 15.art. pulku kaujās neievadīja un sakarā ar gaidāmo 15.latv. div. pārvietošanu uz Redjas upes pozicijām tas saņēma pavēli pārvietoties uz Priskuchas rajonu (apm. 7 km Z no Nasvas), lai no turienes ar vilcienu tiktu pārvests uz divīzijas jauno aizstāvēšanās poziciju. Apm. 70 km lielo pārgājienu nelīdzenā, apvidū, dziļā sniegā un lielā salā pulkam nenācās viegli veikt, un tas prasīja no pārgājieniem vēl nepieradušiem cilvēkiem un zirgiem lielu piepūli.
[69.lpp.]
Vācieši, nevarēdami likvidēt boļševiku iebrukumu pie Neveles (pēdējiem pat izdevās 1943.g. decembrī šo iebrukumu paplašināt), frontes saīsināšanas nolūkā Ziemsvētkos uzsāka izbūvēt jaunas pozicijas – rietumos un dienvidrietumos no Novo-Sokoļņikiem – t.s. "Lux" pozicijas. Šo poziciju izbūves darbos bez jau minētajiem 34.k.p. 500 kaŗavīriem bija jāpiedalās vēl 400 kaŗavīriem no 32.k.p., un 600 kaŗavīriem no 33.k.p. Šo cilvēku stāvoklis nebija apskaužams. Strādājot gkl. tuvumā, galvenokārt naktī sliktos atmosfairiskos apstākļos, pie kam apvidus bija pilnīgi izpostīts, šiem cilvēkiem nebija pat bunkuru, kur atpūsties pēc smagā darba sasalušā zemē. Nebūdami saimnieciskā ziņā atsevišķa organiska vienība, viņi cieta arī apgādes un medicīniskās aprūpes ziņā. Uznākot sniega vētrām, dažreiz nebija iespējams laikā piegādāt pārtiku. Bez tam viņi cieta zaudējumus ienaidnieka artilerijas ugunī. 1944.g. janvāŗa vidū, vāciešiem atvelkot fronti uz vēl nepabeigtām "Lux" pozicijām, 32.k.p. un 33.k.p. tika pārvietoti – pirmais uz Jarigino, bet otrs uz Borisovas, Koževņas, Ļechovas rajonu (apm. 15 km dienvidrietumos no Nasvas). Sekodami atejošām vācu vienībām, boļševiki vairākos gadījumos ielauzās vēl nesagatavotajās vācu "Lux" pozicijās, līdz ar to ieraujot kaujās pie poziciju nocietināšanas nodarbinātos 15.div. kaŗavīrus. Ja daļai no šiem būvdarbos nodarbinātiem latviešu kaŗavīriem vēlāk izdevās atgriezties pie savām pamatvienībām, tad to nekādā ziņā nevar teikt par tiem karavīriem, kuŗi bija apmācības nolūkā pagaidām piekomandēti vācu 83.k. div. un 205.k. div. vienībām; no pēdējām atgriezās tikai retais.
Daļa to kaŗavīru, kuri atgriezās savās vienībās, parasti atnāca bez ieročiem, galvenokārt bez smagajiem kājnieku ieročiem. Izrādījās, ka 15.latv. div. apbruņojumā bija saņēmusi jaunas, modernas vācu 1942.g. patšautenes, uz kuŗām ļoti kāri bija vācu frontes vienību kaŗavīri. Atkomandējot cilvēkus, vācu vienības modernākos ieročus mūsējiem atņēma, aizbildinoties ar kaujas apstākļu radīto nepieciešamību. Visi pulka komandieŗu [70.lpp.] un divīzijas vadības iebildumi pie augstākās vadības pret tādu latviešu vienību saraustīšanas un ieroču atņemšanas veidu lielāko tiesu palika bez rezultātiem. Taisni otrādi – kaujām šinī rajonā ieilgstot, divīzijai nācās piedalīt vācu pirmās līnijas divīzijām arvienu jaunas vienības.
1944.g. 25.janvārī 33.k.p. izsūtīja uz Gostilovu 1.rotu 205.divīzijas Vunderlicha kaujas grupai, bet 34.k.p. – II bataljonu ar 13. (k. lg.) rotu un 1 prettanku lg. vadu uz Mal. Sokoļņiku rajonu 83.div. rīcībā. 26.janvārī 33.k.p. bija spiests atdot arī visu pirmo bataljonu 205.divizijas majora Šitelheima (Schüttelheim) kaujas grupai, un 31.janvārī 34.k.p. izdalīja arī savu I bataljonu ar 1 prettanku lg. vadu 83.divīzijai, nosūtot to uz Majevo rajonu. Bez jau minētām vienībām cīņās Majevo rajonā piedalījās arī 15.latv. divīzijas 20 mm zenītartilerijas baterija, kas kā pirmā vienība no 15.zenītart. diviziona 17. janvārī izkrāvās st. Majevo.
Visas izdalītās 15.latv. div. vienības cīnījās ļoti pašaizliedzīgi un cieta smagus zaudējumus. Starp ievainotiem bija arī I/33.k.p. komandieris maj. Ameriks, I/34.k.p. komandieris pltn. Druvaskalns un 15.zenītart. diviziona 1.btr. komandieris kapt. Spāde. No ierindas bija izgājuši gandrīz visi virsnieki. No Vunderlicha kaujas grupai piedalītās 33.k.p. 1.rotas februāri pie bataljona atgriezās tikai virsseržants ar 11 kaŗavīriem un 7 pajūgiem. Līdz ar to 15.latv. div. nebūdama iesaistīta kaujās kā vienība, bija cietusi ievērojamus cilvēku un materiāla zaudējumus un daļēji dezorganizēta. Visi šie apstākļi nelabvēlīgi ietekmēja kaŗavīrus, radot viņos lielu neapmierinātību, sarūgtinājumu un pat, varētu teikt, pasivitāti[8].
Beidzot 1944.g.
janvāŗa beigās divīzija saņēma patstāvīgu uzdevumu – pārvietoties uz
Belebelkas rajonu, kur ieņemt aizstāvēšanās poziciju apm. 45 km dienvidos no
Staraja Rusas, Redjas upītes krastā.
____________________________________________
[5] Brigādefīrers Hansens bija vācu armijas (Wehrmacht) aktīvs artilerijas virsnieks, kuŗš, kaŗam izceļoties, tika piekomandēts ieroču SS, lai formētu tai vēl neesošo artileriju. Viņš izprata stāvokli un latvju tautas noskaņojumu un savā darbā centās, cik to apstākļi viņam atļāva, nākt latviešiem pretīm.
[6] Grāfs Piklers piederēja pie ļoti vecas un ievērojamas vācu dižcilts, kuŗa savā laikā bijusi tuva vācu galmam. Kā jauns vācu gvardes virsnieks viņš pirms pirmā pasaules kaŗa bijis Krievijā, kur piedalījies krievu armijas manevros kā arī galma svinībās. Viņš bija labi izglītots, intelliģents, attieksmē uz padotiem vienkāršs un sirsnīgs un savos uzskatos stāvēja tālu no nacionālsociālistiskās ideoloģijas; lietām un notikumiem viņš piegāja ar reālo uztveri un bija latviešiem labvēlīgs.
Pretstats grāfam Pikleram bija viņa Ia, SS šturmbannfīrers (atbilst majora dienesta pakāpei) Knēbels (Knebel). Tas bija tipisks jaunās paaudzes SS virsnieks, kuŗš, vācu armijai iesoļojot Holandē un Beļģijā, bija izcēlies ar savu drosmi motorizētas SS Vikinga divīzijas sastāvā, bet bez pietiekamas pieredzes un augstākās militārās izglītības. Pēc dabas straujš un ass būdams, viņš visiem jautājumiem piegāja ar tīri nacionālsociālistisku uztveri un negribēja rēķināties ar latviešu noskaņojumu un īpatnībām.
[7] Kad 1943.g.februāŗa otrā pusē Rīgā ieradās standartenfīrers Hīrtess ar uzdevumu ierīkot SS papildinājumu komandu Austrumzemē un stāties pie latviešu divīzijas formēšanas priekšdarbiem, viņam rakstiskās divīzijas formēšanas pavēles, izņemot Hitlera 1943.g. 10.februāŗa pavēles fotokopiju par Latviešu leģiona formēšanu, līdzi nebija. Divīzijas formēšanas mutiskās pavēles rakstisko apstiprinājumu SS vadības galvenais štābs piesūtīja vēlāk. Ar to arī izskaidrojams, kādēļ SS vadības galvenā štāba 26.februāŗa slepenā pavēle ir datēta vēlāk, nekā pavēlē noteiktais divīzijas formēšanas sākums – 25. februāris.
[8] Latviešos tanī laikā valdīja uzskats, ka latviešu vienību sadrumstalošana no vācu puses notika apzināti, lai lielāki latviešu bruņotie spēki neatrastos vienkopus. Būtībā tas tomēr tā nebija.
Vācu armijas vadība bija pieradusi saraustīt savas vienības, bieži mainīt vienību pakļautību un radīt atsevišķiem operātīviem, kā arī taktiskiem uzdevumiem dažāda lieluma un sastāva t.s. "kaujas grupas" (Kampfgruppen). Pieraduši to darīt ar savām vienībām, vācu frontes kaŗaspēka komandieŗi, kuŗiem latviešu vienības pakļāva, rīkojās ar tām līdzīgi, izejot vienīgi no dotā momenta militāriem apsvērumiem, nepiegriežot vērību psicholoģiskiem un politiskiem apsvērumiem par to, cik šāda vienību saraustīšana nelabvēlīgi atsauksies uz viņu cīņas gribu un latviešu tautas noskaņojumu.
Bez tam jāievēro, ka vācu frontes kaŗaspēka vienību komandieŗiem nebija zināmi noteikumi, ar kādiem Latviešu leģions tika uzstādīts. Sarunas, kuŗas savā laikā Zemes pašpārvaldei bija attieksmē uz Leģiona uzstādīšanu, bija tīri lokāla rakstura, t.i. ar vācu Austrumzemes civilo pārvaldi un SS vadību obergrupenfīrera Jekelna personā, bet nevis valsts mērogā.
Iespējams un pa daļai arī saprotams, ka daži vācu kaŗaspēka komandieŗi latviešu vienībām kā svešas tautas kaŗaspēkam ne visai uzticējās kaujas spēju ziņā, un vadība no militārās drošības viedokļa tās ievadīja kaujās, sadalītas starp vācu vienībām.
Pie vācu vadības bija gan novērota cita nelabvēlīga tendence, un proti – pēc iespējas atbrīvoties no latviešu, it sevišķi augstākā komandējošā sastāva, un tā vietā iecelt vācu komandieŗus.
Autoram kā 15.latv. div. kājnieku priekšniekam zināms, cik lielā mērā 15.div. komandieris brigādefīrers grāfs Piklers centās panākt divīzijas ievadīšanu kaujās vienkopus. Šinī nolūkā viņš pat 1944.g. 1.februārī komandēja autoru uz vācu vadoņa galveno mītni Austrumprūsijā, lai tas tur personīgi pieteiktu divīzijas stāvokli, kādā tā tanī laikā atradās. Autora aprakstu par apmeklējumu vācu vadoņa galvenajā mītnē (Führerhauptquartier) skat. pielikumā Nr.7.
Satura rādītājs Iepriekšējā nodaļa Nākamā nodaļa
Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu