Satura rādītājs    Iepriekšējā nodaļa    Nākamā nodaļa

[31.lpp.]

2. LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS LĪDZ ATIEŠANAI UZ VEĻIKAJAS UPES POZICIJĀM

Apmeklējot 1943.g. janvāŗa otrā pusē pie Ļeņingradas iesaistītās vācu SS vienības, reichsfīrers Himmlers pavēlēja 2.mot. SS brigādi, kuŗa pēc sava sastāva bija internacionāla un kuŗai bija piedalīti arī 19. un 21.kd. bataljoni, pārveidot par latviešu brigādi. Šinī sakarā abus latviešu bataljonus janvāŗa beigās izvilka no kaujas līnijām un pārvietoja uz Duderhofu, Streļnu un Krasnoje Selo apmācībai un papildināšanai, jo to sastāvi bija stipri mazi, piem. 21.kd. btl. kaujas sastāvs bija tikai ap 100 vīru. 4.februārī Krasnoje Selo no dzimtenes ieradās arī 16.kd. btl., kas pēc vairāk nekā gada frontē pavadītā dienesta laika bija pusotru mēnesi dzimtenē atpūties un papildinājies. Krasnoje Selo rajonā sapulcētos 3 latviešu bataljonus kā organiskas vienības 8.februārī pārskaitīja 2.mot. SS brigādes sastāvā un apgādē, un tie beidza pastāvēt kā kārtības dienesta slēgtās vienības. Līdz ar to 1943.g. 8.februāris uzskatāms par Leģiona pastāvēšanas sākuma dienu. Brigādē ieskaitītos bataljonus pārdēvēja: 21.kd. btl. par I/Latv. leģiona (I/Lettische Legion) bataljonu, 19.kd. btl. par II/Latv. leģiona btl. un 16.kd. btl. par III/Latv. leģiona btl.; par to komandieŗiem iecēla: I btl. – kapt. Šnēbergu, II btl. – pltn. Aperātu un III btl. – pltn. ( toreiz majoru) Kociņu. 2.mot. SS brigādi tanī laikā komandēja SS brigādefīrers un ieroču SS ģenerālmajors Klingemans (Klingemann). Līdz ar 2.mot. SS brigādes pārdēvēšanu par Latviešu brigādi, par tās komandieri iecēla SS brigādefīreru un ieroču SS ģenerālmajoru fon Šolcu (v. Scholtz), kuŗš brigādes komandēšanu pārņēma 1943.g. marta sākumā. Pirmie Latviešu brigādes formētāji un apmācītāji bija divi austrieši – SS hauptšturmfīreri Breimans (Breimann) un Breimeiers (Breimeier).

Pēc neilga apmācības laika visus 3 latviešu bataljonus no [32.lpp.] jauna ievirzīja galvenajā kaujas līnijā iepretim Pulkovas observātorijas uzkalnam, ierādot aizstāvēšanās iecirkni no Aļeksandrovkas līdz Verchņeje Koirovo. Šinīs pozicijās III btl. 18.martā izcīnīja smagu kauju.

Bataljona, kreisais spārns atradās vistuvāk ienaidniekam – tikai apm. 80-150 m no tā, un veidoja pusloku pie Verchņeje Koirovo, kas, reiz bijusi apdzīvota vieta, tagad bija artilerijas uguns nopostīta līdz pamatiem. Šo bīstamo vietu vācieši bija [33.lpp.] iesaukuši par "Paradīzes līci" (Paradiesbucht), un to aizstāvēja 10.rota. 18.marta rītā lielinieki pa visu bataljona iecirkni atklāja ļoti stipru viesuļuguni, kas ilga 2 stundas. Ap plk. 11.00 ienaidnieka kājnieki sāka masveidīgi uzbrukt 10.rotai. Vltn. Juraida vadībā rota pirmos lielinieku uzbrukumus atsita. Pēc tam lielinieki otrreiz atklāja ārkārtīgi spēcīgus ugunsbrāzienus – šoreiz tikai pa 10.rt. puslokveidīgo poziciju, izsitot no ierindas daudz automatisko ieroču. Pēcpusdienā lieliniekiem arī izdevās ielauzties 10.rt. ierakumos, pāršķeļot rotu divās daļās. Vltn. Juraids nekavējoties noorganizēja prettriecienu no labās puses, kamēr serž. Bogdanovs patstāvīgi uz savu ierosmi noorganizēja prettriecienu no kreisās puses. Smagā tuvcīņā, kas ilga apm. 1 stundu, ierakumus izdevās iztīrīt no ienaidnieka. Pēc gūstekņu ziņām lielinieki bija raidījuši pret 10.rt. pozicijas izliekumu vienu soda bataljonu. Par cīņās izrādīto varonību serž. Bogdanovu kā pirmo latvieti apbalvoja ar vācu 1.šķiras Dzelzkrustu. Vltn. Juraidu un vēl 11 kaŗavīrus apbalvoja ar 2.šķiras Dzelzkrustu.

Šī bija pirmā nopietnākā kauja, kuru latvieši izcīnīja otrā pasaules karā Leģiona sastāvā.

1943.g. aprīļa beigās visus 3 latviešu bataljonus no jauna sapulcēja Krasnoje Selo, Duderhofas un Streļnas rajonā, kur tos apvienoja 1.kājn. pulkā (vācu oficiālais nosaukums – SS Freiw. Rgt. 1/lett./). Ap to laiku no dzimtenes ieradās arī par pulka komandieri ieceltais plkv. Veiss ar adjutantu kapt. (vēlāk pltn.) Galdiņu un stājās pie pulka komandēšanas. 1.aprīlī brigāde saņēma arī pirmo papildinājumu no dzimtenes. Tas sastāvēja no 1000 latviešu jaunekļiem, kuŗus Darba pārvaldes iestādes bija iesaukušas marta otrā pusē dienestam Latviešu leģionā un kuŗus pēc svinīgā solījuma ceremonijas 28.martā Rīgā Māras baznīcas laukumā jau nākošā dienā lielā steigā bez latviešu virsniekiem un instruktoriem nosūtīja uz fronti; tur tiem nācās piedalīties jaunkareivju apmācībās tikai 8–12 km no priekšējām kaujas līnijām. Prettanku un kājnieku lielgabalu rotām [34.lpp.] paredzētie rekrūši savu pirmapmācību saņēma pat galvenajā kaujas līnijā pie tur iesaistītām holandiešu un flāmu vienībām, šaujot tieši uz ienaidnieku.

Drīz pēc plkv. Veisa frontē ieradās arī par 2.k.p. komandieri ieceltais plkv. Lobe ar adjutantu kapt. Melceri un stājās pie 2.k.p. formēšanas. 2.k.p. izveidoja no 18., 24. un 26.kd. bataljoniem, un par bataljonu komandieriem iecēla.: I btl. (bij. 24.kd. btl.) – kapt. Skrauju, II btl. (bij. 26.kd. btl.) – kapt. Grantu un III btl. (bij. 18.kd. btl.) – majoru Stīpnieku. [35.lpp.] 18.kd. btl. ieradās pulka rīcībā tikai 12.jūnijā, kad pulks jau atradās Volchovas frontē.

Vienlaicīgi ar kājnieku pulkiem formēšanu sāka arī brigādei paredzētais artilerijas divizions pltn. (toreiz kapt.) Grāveļa vadībā, kā arī pārējās brigādes štatos paredzētās vienības.

Brigādes apmācība frontes tuvākajā aizmugurē nebija ilgstoša. Jau maijā brigādi pārvietoja uz Volchovas fronti, kur tai bija jāieņem aizstāvēšanās pozicija Volchovas upes rietumu krastā iecirkni no Teremec–Kurļandskij līdz Spaskaja Poļist (schema Nr.2). Poziciju brigāde ieņēma ar abiem kājnieku pulkiem kaujas ešelonā, ierādot 2.k.p. labo kaujas iecirkni, bet 1.k.p. – kreiso.

Ieņemot šo poziciju, brigāde vēl nebija galīgi saformēta. Vienību skaitliskais sastāvs nebija pilns, un daudzas speciālās vienības savu formēšanu vēl nemaz nebija sākušas. Esot ciešā kaujas saskarē ar ienaidnieku, brigādei nācās turpināt formēšanos un vienību apmācības. Lielu piepūli no brigādes kaŗavīriem prasīja arī poziciju nocietināšanas un aizmugures izbūves darbi. Pārņemot šo poziciju no vācu vienībām, brigāde to atrada ļoti vāji izbūvētu. Apvidus visā savā dziļumā bija mežains, zems un ļoti purvains, kas nocietināšanas darbus lielā mērā apgrūtināja. Bunkuri, kā arī paši ierakumi bija jāizveido virs zemes, jo purvainais apvidus neatļāva ierakties. Satiksmei starp atsevišķiem bunkuŗiem un ar aizmuguri nācās būvēt sprunguļu laipas un ceļus. Par spīti šīm grūtībām, brigādes kaŗavīri samērā īsā laikā izbūvēja poziciju tik priekšzīmīgi, ka izpelnījās arī augstākās vadības atzinību.

Lai gan šinī frontes iecirknī 1943.g. vasarā nekāda nozīmīgāka kaujas darbība nenotika, brigādes kaŗavīri ar savu aktivitāti un varonīgiem izlūkošanas iebrukumiem lielinieku pozicijās ir ierakstījuši ne vienu vien skaistu lappusi Leģiona un latvju tautas vēsturē.

Brigādes kaŗavīru varonība visspilgtāk izpaudās uzbrukumā Spaskaja Poļist paaugstinājumam. Tas atradās brigādes aizstāvamā [36.lpp.] iecirkņa kreisajā spārnā un vilkās līdztekus mūsu galvenajai kaujas līnijai. Paaugstinājuma ziemeļu gals ietilpa brigādes galvenajā kaujas līnijā, un tur atradās vecs klosteris un baznīca ar bieziem mūriem. Šo vietu mūsu kaŗavīri bija iesaukuši par "Alkazaru", jo tā atradās zem pastāvīgiem ienaidnieka uguns draudiem, kas bija nocietinājies šai paaugstinājumā dienvidos no Spaskaja Poļist. Tā kā nelielais paaugstinājums pārvaldīja samērā lielu apvidus joslu, tad to zināmā mērā varēja uzskatīt par brigādes aizstāvēšanās pozicijas atslēgu, kuŗa zaudēšanu būtu ļoti nelabvēlīgi atsaukusies uz aizstāvamā iecirkņa noturēšanu. Lai atbrīvotos no šiem pastāvīgiem lielinieku draudiem, uz plkv priekšlikumu nolēma ienaidnieku no šī paaugstinājuma padzīt.

Uzbrukumu 2.septembrī plk. 09.00 sāka 1.k. ar divām rotām šaurā joslā, Pēc īsas, bet stipras artilerijas sagatavošanas uguns mūsu kājnieki pārgāja triecienā un lieliniekus no paaugstinājuma padzina. Uzbrukums bija izdevies teicami un ar maziem zaudējumiem; krita 5 mūsu kaŗavīri. Sākumā likās, ka lielinieki ar zaudējumu samierināsies. Bet tad pilnīgi negaidot lielinieki nākošā dienā, 3.septembŗa priekšpusdienā atklāja stipru artilerijas uguni pa mūsu iebrukuma vietu, kā arī pozicijas dziļumā, kam sekoja kājnieku trieciens. Ienaidniekam izdevās ielauzties mūsu pozicijās, bet ar mūsu prettriecienu to atkal izsvieda. Iedegās sīvas cīņas, jo lielinieki centās par katru cenu šo taktiski nozīmīgo paaugstinājumu atgūt, raidot uzbrukumā arvien jaunus spēkus. Triecieni mainījās ar prettriecieniem. Arī brigāde bija spiesta ievadīt kaujās papildus jaunas vienības ne tikai no 1. un 2.k.p., bet arī no vācu daļām. Šīs mainīgās cīņas turpinājās līdz 9.septembrim, kad lielinieki savu ievērojamo zaudējumu dēļ bija spiesti uzbrukumu pārtraukt, un paaugstinājums palika brigādes rokās. Arī mūsu zaudējumi bija jūtami – apm. 145 kritušie un 650 ievainotie. Par šinīs kaujās izrādīto varonību daudzus kaŗavīrus apbalvoja ar vācu Dzelzkrustu. [37.lpp.] Starp apbalvotiem ar I šķiras Dzelzkrustu bija plkv. Veiss, plkv. Lobe un pltn. Aperāts. Artilerijas diviziona. vltn. Holanders kā pirmais artilerists Leģionā par izcili sekmīgi sniegto artilerijas pabalstu kājniekiem šinīs "Alkazara" kaujās saņēma 2.šķiras Dzelzkrustu. Plkv. Veiss apbalvojumu saņēma jau kaujas laikā, kamēr pārējiem apbalvojumus pasniedza 28.sep­tembrī, ģen Bangerskim apmeklējot brigādes vienības.

Kauju laikā 5. septembrī notika brigādes komandieŗu maiņa. Brigādefīrera fon Šolca vietā brigādes komandēšanu pārņēma jaunieceltais brigādes komandieris, ar ozollapu vainagu pie bruņinieka pakāpes Dzelzkrusta apbalvotais SS standartenfīrers (vēlākais SS brigādefīrers un ieroču SS ģenerālmajors) Šuldts (Schuldt).

Pēc šīm kaujām brigādes iecirknī atkal iestājās klusums, un kaujas darbība aprobežojās ar abpusēju apšaudi un trieciengrupu darbību.

1943.g. 5. un 6.oktobrī brigādes vadība izdarīja maiņu spēku sadalījumā frontē: 1.k.p., kas līdz šim bija aizstāvējis brigādes kreiso iecirkni, pārvietoja uz brigādes labo iecirkni, bet 2.p.k. – uz brigādes kreiso iecirkni. Šī maiņa tika izdarīta, lai pulku vienības savilktu atkal kopā, jo kopš t.s. "Alkazara" kaujām viens bataljons no 2.k.p. jau atradās 1.k.p. iecirknī.

Vienību pārvietošana, kā liekas, nepalika apslēpta ienaidniekam, un tas 7.oktobŗa agrā rītā ar apm. 1 bataljonu mēģināja ielauzties mūsu pozicijās. Lielinieku uzbrukums skāra I/1.k.p. ar piedalīto 6/2.k.p. Uzbrukumu bataljons atsita, nodarot lieliniekiem ievērojamus zaudējumus; krita apm. 50 sarkanarmieši. Šinī kaujā varoņa nāvē krita arī I/1.k.p. komandieris kapt. Šnēbergs. Bataljona komandēšana tika uzdota kapt. Jansonam.

1943.g. oktobŗa vidū plkv. Veisu iecēla par brigādes kājnieku priekšnieku, un 1.k.p. pagaidu komandēšanu uzdeva pltn. Kociņam. 1943.g. 8.novembrī abus kājnieku pulkus pārdēvēja: [38.lpp.] 1.k.p. – par 39. un 2.k.p. – par 40. SS grenadieŗu pulku. Latviešu kaŗavīri 2.k.p. sauca arī par "Imantas" pulku.[4]

Izmantojot kauju apklusumu frontē, brigāde ar rezervē esošajām vienībām aizmugurē izdarīja intensīvas kaujas mācības, galveno vērību piegriežot trieciena darbībai. Komandējošais sastāvs izdarīja apmācības pēc kartēm, sagatavojot vienību komandieŗus darbībai atiešanas gadījumam.

1944.g. janvāŗa pirmajā pusē lielinieki pārgāja lieluzbrukumā frontē pie Ļeņingradas. Lai ielenktu vācu spēkus, kas aizstāvējās dienvidos no Ladogas ezera, lielinieki 14.janvārī ievadīja uzbrukumu arī Volchovas frontē un pārrāva to dienvidos no brigādes aizstāvamā iecirkņa, 2.latv. brigādes frontē lielinieki šinī dienā vēl neuzbruka. Notika tikai pastiprināta artilerijas darbība. Sakarā ar frontes pārrāvumu dienvidos no brigādes iecirkņa, arī brigāde bija spiesta nedaudz atliekt savu labo spārnu, ko aizstāvēja brigādei piedalītais vācu 29.jēgeru pulks, kas ieņēma poziciju pa labi no 1.k.p. Līdz ar to arī 1.k.p. bija spiests pagarināt savu labo spārnu, ko aizstāvēja pulka II btl., un, ieejot vācu pulka iecirknī, šo spārnu nedaudz atliekt, lai pieslietu to Zamošje purvam.

Lai nosprostotu lielinieku iebrukumu no ziemeļiem, brigāde 15.janvārī saformēja kaujas grupu plkv. Veisa vadībā, ietilpinot tajā I/1.k.p. un III/2.k.p. ar uzdevumu – pārvietoties uz Ņekochovo rajonu un nodrošināt pret ienaidnieka uzbrukumiem Ņekochovo ceļu krustojumu, kā arī atbrīvot atiešanas ceļu diviem ielenktiem vācu pulkiem.

Pārvietošanu kaujas grupa izdarīja gājiena kārtībā, pa daļai ar dzelzceļu. Nonākot 16.janvāŗa pēcpusdienā Ņekochovo rajonā, kaujas grupai ceļš uz pašu Ņekochovo bija jāatbrīvo ar [39.lpp.] kauju, jo lielinieki šo rajonu jau bija ieņēmuši. Kaujas grupā tagad bez latviešu vienībām ietilpa arī 3 trieciena lielgabali uz pašbraucēju lafetēm, kā arī 1 vācu strēlnieku rota un 1 baterija. Pēc Ņekochovo ieņemšanas plkv. Veiss noorganizēja šī punkta aizstāvēšanu, novietojot labajā spārnā III/ 2.k.p. majora (toreiz kapt.) Stīpnieka vadībā, centrā – I/1.k.p. un pa kreisi – vācu strēlnieku rotu. Sazināšanās ar ielenktajām vācu daļām notika pa radio. Pēdējām izdevās naktī no 16. uz 17.janvāri pašām izlauzties no ielenkuma. Izlaušanos lielā mērā bija sekmējusi plkv. Veisa kaujas grupas iedarbība šinī rajonā. Sīvas cīņas turpinājās arī visu 17.janvāri. Lielinieki par katru cenu centās šo taktiski nozīmīgo punktu iegūt. Nemitīgi uzbrūkot, tiem arī 17.janvāŗa pēcpusdienā izdevās dziļi ielauzties I/1.k.p. iecirknī līdz pat bataljona komandpunktam. Neievērojot grūto stāvokli, kaujas grupai tomēr izdevās lieliniekus atkal atsviest. Šinīs kaujās smagi ievainoja I/1.k.p. komandieri kapt. Jansonu. Bataljona, komandēšanu pārņēma kapt. Ābols.

Naktī no 17. uz 18.janvāri plkv. Veisa kaujas grupa atstāja Ņekochovo un atgāja ZR virzienā uz Dolgovo sādžu, kur noorganizējās aizstāvēšanai.

Par Ņekochovo varonīgo aizstāvēšanu vācu armijas vadība apbalvoja plkv. Veisu ar bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu. Plkv. Veiss bija pirmais latvietis, kas saņēma šo apbalvojumu.

Lai aizpildītu robu, kas bija radies sakarā ar 2 bataljonu izdalīšanu plkv. Veisa kaujas grupai, brigādes vadība saformēja no aizmugures un apgādes vienību kaŗavīriem vairākas kaujas vienības.

Sakarā ar vispārējo draudošo stāvokli vācu armijas ziemeļu frontē un lielinieku dziļo iebrukumu ziemeļos no Novgorodas, arī 2.latviešu brigāde bija beidzot spiesta pamest savas ar lielām pūlēm priekšzīmīgi izbūvētās un visu 1943.g. varonīgi aizstāvētās pozicijas un lielā aukstumā pa dziļi aizsnigušu un purvainu, dažkārt pat bezceļu apvidu uzsākt atkāpšanos.

17.janvārī lielinieki nemitīgi uzbruka brigādes labajam [40.lpp.] spārnam. Lai gan brigāde visus lielinieku uzbrukumus sekmīgi atvairīja, tā tomēr bija spiesta savu labo spārnu vēl vairāk atliekt. Tanī pat dienā brigāde arī deva pavēli par brigādes labā spārna atvilkšanu uz jaunu aizstāvēšanās poziciju ar galveno kaujas līniju: Osija, Bol. Zamošje, Mal. Zamošje, Glušicas strauts līdz ģeometriskajam punktam 40,3,tālāk pieslēdzoties vecajai kaujas līnijai starp Ļubino Poļe un Mostki. Atiešanas sākums bija noteikts 18.janvārī ar tumsas iestāšanos. Sakarā ar šo pavēli uz jauno poziciju bija jāatiet 1.k.p. un brigādei piedalītam vācu 29.jēgeru pulkam, bet. 2.k.p. turpināja aizstāvēties vecajā pozicijā. Atraušanās no ienaidnieka un atiešana notika bez sarežģījumiem, un 19.janvāŗa rītā jaunā aizstāvēšanās pozicija bija ieņemta un uguns noorganizēta.

18.janvāŗa rītā plkv. Veisa kaujas grupā ietilpstošais I/1.k.p. saņēma pavēli pāriet uz st. Tatino. Sasniedzis st. Tatino, bataljons saņēma pavēli izvirzīties uz priekšu līdz dzelzceļa tiltam 7 km dienvidos no st. Tatino, kuŗu bija pārķēruši lielinieku partizāni. Pienākot ap pusdienas laiku pie tilta, bataljons izvērsās un straujā uzbrukumā to arī ieņēma, bet ienaidnieka pārspēka dēļ bija spiests to atkal atstāt. Bataljons atgāja uz mežu apm. 0,5 km Z no tilta, kur arī nocietinājās.

19.janvārī visā brigādes frontē, sevišķi tās labajā spārnā, notika dzīva kaujas darbība. Lai pastiprinātu plkv. Veisa kaujas grupu, brigāde saformēja no 5. un 10./1.k.p. vienu kaujas grupu kapt. (toreiz vltn.) Laumaņa vadībā. Bez Laumaņa kaujas grupas plkv. Veisa rīcībā tika nosūtīta vēl 2./1.k.p. Vakarā I/1.k.p. saņēma pavēli atiet uz st. Tatino.

20.janvārī lielinieki turpināja savus uzbrukumus Bol. Zamošje virzienā, kā arī pie Dolgovo un st. Tatino. Visu dienu plkv. Veisa kaujas grupa atradās smagās atvaires kaujās. Grupai bija uzdots atgūt Dolgovo un apturēt lielinieku virzīšanos uz priekšu šinī rajonā vismaz uz 24 stundām, lai dotu iespēju izlauzties kādai ielenktai vācu divīzijai. Šo uzdevumu plkv. Veisa kaujas grupa arī veica, lai gan Dolgovo atgūt tā nespēja. Šinī [41.lpp.] dienā brigādes apgādes vienības un pulku vezumi uzsāka pārvietošanos uz aizmuguri.

Tā kā brigādes turpmākais atiešanas virziens bija paredzēts uz dienvidrietumiem, brigādes vadība 21.janvārī nomainīja kaujas ešelonā esošo 2.k.p. ar brigādei piedalītām vācu vienībām un ar auto transportu un lauku dzelzceļu pārsvieda to uz Selo Gora rajonu, lai atbrīvotu brigādei atiešanas ceļu. Šo uzdevumu 2.k.p. tomēr nespēja veikt ienaidnieka pārspēka dēļ, un brigāde bija spiesta mainīt atiešanas virzienu uz ziemeļrietumiem caur Fiņev Lugu. Līdz ar to arī 2.k.p. atgāja uz Guzu, Pjatiļipu rajonu, kur ieņēma aizstāvēšanās poziciju ar fronti pret dienvidaustrumiem.

21.janvārī lielinieki ar stipriem spēkiem tanku atbalstā uzbruka plkv. Veisa kaujas grupai Dolgovo rajonā; rezultātā grupa pēcpusdienā bija spiesta atiet uz st. Tatino. 21.janvāŗa vakarā plkv. Veisa, kaujas grupa ieņēma poziciju 3 km ziemeļos no st. Tatino, iepriekš uzspridzinot staciju. Atrazdamās nepārtrauktās cīņās ar uzbrūkošo ienaidnieku, kaujas grupa bija cietusi jūtamus zaudējumus. Starp ievainotiem bija arī kapt. Laumanis, kuŗam plkv. Veiss bija uzdevis I btl. komandēšanu. Šī bataljona turpmāko komandēšanu pārņēma kapt. (toreiz vltn.) Bergs. Pārējā brigādes frontē šinī dienā notika tikai vietēja rakstura sadursmes un kaujas darbība. Naktī no 21. uz 22.janvāri arī 1.k.p. vienības noņēmās no pozicijām un ar lauku dzelzceļu pārvietojās uz Gluchaja Kerestj rajonu, atstājot vecajās pozicijās tikai sedzošas vienības. Spridzinātāju komandas sabojāja vai iznicināja visas aizstāvēšanās būves, bunkuŗus, tiltus, ceļus, lauku dzelzceļu ieskaitot. Pēc sapulcēšanās Gluchaja Kerestj, 1.k.p. saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās poziciju Krečno rajonā, kur līdz šim bija atradies brigādes komandpunkts.

Pie Boļ. Zamošje atstātai sedzošai vienībai – vltn. Ziedaiņa kaujas grupai 22.janvārī uzbruka apm. 250 lielinieki stipras artilerijas un granātmetēju uguns atbalstā. Sīvā cīņā vltn. Ziedaiņa [42.lpp.] kaujas grupa ne tikai atsita lielinieku uzbrukumu, bet arī pati pārgāja uzbrukumā. Šinī cīņā lielinieki zaudēja apm. 100 kritušo un 9 gūstekņus, kā arī atstāja kaujas laukā daudz dažādu ieroču. Pēc lielinieku atsviešanas kaujas grupa atgāja un 22. janvāŗa vakarā ieradās Gluchaja Kerestj.

Arī st. Tatino rajonā lielinieki 22. janvāŗa agrā rītā stiprā artilerijas aizsegā un 2 tanku atbalstā uzbruka abpus dzelzceļam un ielauzās I/1.k.p. iecirknī. Ar bataljona. rezerves pretuzbrukumu izdevās ienaidniekus atkal atsviest. Uzbrukumus plkv. Veisa kaujas grupai lielinieki turpināja arī 23.janvārī, bet tika ar zaudējumiem atsisti. Ienaidnieks atstāja kaujas laukā daudz kaŗa materiāla – šautenes, ložmetējus un vieglos granātmetējus.

23.janvāŗa vakarā 1.k.p. saņēma pavēli izvirzīties līdz vecajai galvenajai kaujas līnijai un ieņemt Mal. Zamošje un Boļ. Zamošje. Uz Boļ. Zamošje norīkotai 9/1.k.p. neizdevās šo punktu ieņemt ienaidnieka pārspēka dēļ. Lielinieki bija paspējuši izveidot stipru artilerijas uguns sprostu šī punkta priekšā. 24.janvārī pulks gatavojās uzbrukt Boļ. Zamošje ar lielākiem spēkiem, bet šo paredzēto uzbrukumu nācās atsaukt, jo bija saņemta jauna pavēle, ar kuŗu pulkam bija dots uzdevums atiet un ieņemt uztverošu poziciju rietumos no Krečno. Ar 24.janvāri 1.k.p. operātivā ziņā pakļāva vācu 13.gaisa spēku lauku divīzijai (Luftwaffen Feld–Division), kuŗas rīcībā pulks skaitījās līdz 27. janvārim.

Naktī no 23. uz 24.janvāri arī plkv. Veisa kaujas grupa saņēma pavēli atiet no Tatino caur Selo Gora, Guzi uz Gluchaja Kerestj, veicot arjergarda uzdevumu. Pēdējo punktu galīgi nogurušais bataljons pēc cīņā aizvadītām 4 diennaktīm purvainā apvidū, līdz ceļiem ūdenī, sasniedza 25.janvārī agrā pēcpusdienā.

Līdz ar atiešanu uz Gluchaja Kerestj pozicijām arī izbeidzās 2.latv. brigādes t.s. Volchovas cīņu posms, un sākās brigādes grūtā un smagu cīņu pilnā atkāpšanās uz Veļikajas upes pozicijām.

[43.lpp.]

Gluchaja Kerestj pozicijās brigāde sedza ziemeļos no Fiņev Lugas iesaistītā vācu kaŗaspēka atkāpšanos uz dienvidrietumiem. Pēc šī uzdevuma veikšanas arī Fiņev Lugas rajonā iesaistītām vienībām bija paredzēta atiešana uz Orodežu. Tā kā atiešanai bija lietojams viens vienīgs visām ieroču šķirām derīgs ceļš – Fiņev Lug, Ogoreļi, Pristaņ, Orodeža, tad saskaņotākai atiešanai vācu vadība 29.janvārī izveidoja Šuldta kaujas grupu, kuŗā bez 2.latv. brigādes ietilpināja arī vairākas vācu vienības.

29.janvārī kaujas grupas komandieris deva pavēli vienībām sagatavoties atiešanai, ņemot līdzi iespējamo daudzumu municijas un pārtiku 4 dienām. Pulku vezumi, prettanku lielgabali un artilerija atiešanu sāka jau 30.janvārī, bet kājnieku vienības 1.februārī. Atiešanai paredzētais ceļš bija stipri izbraukts un [44.lpp.] dubļains, kādēļ prasīja no kaŗaspēka lielu piepūli. Visumā brigādes atraušanās no ienaidnieka un atiešana izdevās bez lielākiem sarežģījumiem, un pēc grūta pārgājiena tā novietojās atpūtā Verjažino, Pristaņ rajonā. Šuldta kaujas grupa, sekojošā ienaidnieka apdraudēta kā no ZA pāri Tesovskoje purvam, tā arī no dienvidiem, bija spiesta izdalīt stipru atpūtas apsardzību, izbīdot apsardzības vienības tālu uz dienvidaustrumiem un austrumiem līdz Tesovskoje un Ņetilskoje purvam (schēma Nr.3).

Lielinieku spēki, kuŗi uzbruka Novgorodas, Lugas virzienā, centās ielauzties starp dienvidos un ziemeļos no Orodežas operējošo vācu kaŗaspēku un noslēgt Orodežu no dienvidiem. Lai novērstu šos draudus, Šuldta kaujas grupa saņēma pavēli pāriet uz Sovhoz Batrak, Beloje rajoniem, izvirzīties līdz līnijai Chreplo, Savini Poļani un nosprostot radušos spraugu.

Šinī sakarā 2.latv. brigādes kājnieku vienības 2.februārī ar auto transportu steidzīgi pārvietoja uz Orodežu, kamēr pulka vezumi un pārējās vienības pārgājienu veica, parastajā gājiena kārtībā. Pēc Orodežas sasniegšanas brigāde novietojās D un DR no Orodežas dzelzceļa tuvumā, pie kam 1.k.p. bija uzdots 3.februārī uzbrukt dienvidu virzienā un atbrīvot dzelzceļu uz Bateckaju. Pulka rīcībā atgriezās plkv. Veisa kaujas grupā iedalītais I btl. (skat. schēmu Nr.4).

Uzbrukumu sāka II/1.k.p. 3.februāŗa agrā rītā ar uzdevumu – kā pirmo mērķi sasniegt Sovhoz Batrak. Ap plk. 10.00 bataljons uzdūrās uz sīvu ienaidnieka pretestību un uz priekšu vairs netika. Bataljonu pastiprināja ar 1 vācu bruņoto vilcienu un 2./1.k.p. Plk. 15.45 atjaunojot uzbrukumu, pastiprinātajam bataljonam izdevās lielinieku pretošanos salauzt un piespiest ienaidnieku atkāpties. Pēdējais atstāja kaujas laukā ap 100 kritušo. Mūsu zaudējumi bija 10 kritušie un 52 ievainotie. Dzelzceļa līnija līdz Sovhoz Batrak bija mūsu rokās.

Arī 4.februārī 1.k.p. turpināja uzbrukumu. Šinī dienā uzbrukumu D virzienā veica, III btl., kamēr I btl. uzbruka A virzienā, [46.lpp.] lai atbrīvotu meža ceļu apmēram 3 km austrumos no dzelzceļa, kas no Chlupino ved uz dienvidiem, t.s. "ziemas ceļu" (Winterweg). Abi uzbrūkošie bataljoni jau uzbrukuma sākumā uzdūrās uz stipru ienaidnieka pretestību. Par spīti tai III btl. izdevās izvirzīties pāri Nov. Kostriņ, Kostriņ līnijai, kur tas ieņēma aizstāvēšanās poziciju ar fronti uz DA.

I btl. uzbrukumu sāka plk. 15.00 no izejas stāvokļa gar dzelzceļa uzbērumu. Pēc 15 minūšu artilerijas sagatavošanas uguns bataljons pārgāja triecienā un, salauzis ienaidnieka pretestību, ap plk. 15.30 sasniedza no Chlupino uz dienvidiem vedošo meža ceļu un noorganizējās aizstāvēšanai gar pašu ceļu. Izklīdinātās ienaidnieka vienības vairākkārt uzbruka I bataljonam, lai to atsviestu, bet šos uzbrukumus bataljons sekmīgi atvairīja. Pulka šīs dienas zaudējumi bija 4 kritušie un 42 ievainotie, pēdējo vidū arī 2.rt. kom. vltn. Rabenko, kuŗš cīņu laikā bija izrādījis sevišķu varonību. II/1.k.p. atradās pulka rezervē un šinī dienā kaujās nepiedalījās.

5. februāri vienības turpināja nocietināties ieņemtajās pozicijās. Ienaidnieks ar stipru artilerijas, prettanku un granātmetēju uguni apšaudīja Sovhoz Batrak, Kostriņ rajonu un tā trieciena vienības vairākkārt mēģināja ielauzties mūsu pozicijās, bet tika ar zaudējumiem atsistas. Vienīgi 2.rt. iecirknī izdevās ielauzties ienaidnieka trieciena grupai apm. 70 cilvēku sastāvā, bet ar mūsu prettriecienu to atkal izsvieda, pie kam ienaidnieks zaudēja 30 kritušos un 3 gūstekņus.

Šinī dienā izformēja Šuldta, kā arī plkv. Veisa kaujas grupu, un plkv. Veiss atgriezās pie saviem brigādes kājnieku priekšnieka pienākumiem.

Lai atvieglotu ZA no brigādes iesaistītās vācu 23.jēgeru divīzijas stāvokli, brigādei bija uzdots 6.februārī no Kostriņ rajona izdarīt dziļu iebrukumu Veļasevo Goras un Kutkovas virzienā un ieņemt abus šos punktus līdz ar tiem piegulošām augstienēm.

Uzbrukumu brigāde sāka 6.februārī plk. 07.00 ar abiem [47.lpp.] kājnieku pulkiem kaujas ešelonā, paturot vienu bataljonu no 2.k.p. rezervē. Pa labi virzienā uz Veļaševo Goru uzbruka 2.k.p., bet pa kreisi virzienā uz Kutkovu – 1.k.p. Uzbrūkošās vienības sastapa ļoti sīvu ienaidnieka pretestību un katru apvidus paaugstinājumu nācās iekarot smagā cīņā. Lielinieki vairākkārt paši pārgāja pretuzbrukumā, it sevišķi pret I/1.k.p.; tas ieņemdams poziciju gar meža ceļu, kas ved no Chlupino uz dienvidiem, nodrošināja uzbrūkošās brigādes kreiso flanku. Tumsai iestājoties, brigāde spraustos mērķus visumā sasniedza, izņemot pašu Kutkovu, kā arī augstumu 80,9 apm. 0,5 km D no Kutkovas, jo ienaidnieks bija paspējis šos punktus labi nocietināt, kā arī noorganizēt spēcīgu sprostuguni. 6/1.k.p., ieņemot augstieni apm. 1,5 km R no Kutkovas, ieguva 7 prettanku lielgabalus, 2 granātmetējus un citas kaŗa mantas. Mūsu zaudējumi šīs dienas kaujās bija jūtami, tā piem. 1.k.p. zaudēja 43 kritušos un 160 ievainotos.

Arī mūsu atkārtotie mēģinājumi nākošā dienā ieņemt augstumu 80,9 nesekmējās. 7.februāŗa vakarā pulki saņēma pavēli atiet no ieņemtajām pozicijām: 2.k.p. – uz Kostriņu, bet. 1.k.p. – uz Sovhoz Batrak, ko pulki naktī no 7. uz 8.februāri bez sevišķiem sarežģījumiem arī veica.

Pēc atiešanas abu pulku vienības novietojās: 2.k.p. – II btl. Kostriņā, ieņemot aizstāvēšanās poziciju ar fronti uz DA no dzelzceļa apm. 2 km D no st. Zakļiņje uz Kostriņas A malu; I un III btl. – Dubrovka, Antipovo rajonā; 1.k.p. – I btl. palika iepriekšējā pozicijā gar meža ceļu Kostriņa, Chlupino, II btl. – Mal. Latovecā un III btl. – Sovhoz Batrak.

8.februārī nekādu pārmaiņu brigādes frontes stāvoklī nebija. Tikai vēlā vakarā I/1.k.p. saņēma pavēli ieņemt pretošanās poziciju gar dzelzceļu Z no st. Zakļiņje, un III/1.k.p. –nomainīt pozicijā esošo II/2.k.p.; pēdējais pēc nomaiņas pievienojās pārējām 2.k.p. vienībām Dubrovkā. Bet jau tanī pašā naktī III/1.k.p. zem ienaidnieka spiediena atstāja Kostriņu un atgāja uz Mal. Latovecu. Arī I/1.k.p. priekšgrupas, kas atradās A no [48.lpp.] dzelzceļa, bija spiestas atiet. Visi ienaidnieka turpmākie mēģinājumi salauzt brigādes pretestību cieta neveiksmi.

10.februārī brigāde saņēma pavēli sagatavoties atiešanai uz rietumiem Lugas virzienā. Šinī sakarā arī 1.k.p. ap plk. 15.00 saņēma pavēli atiet no līdzšinējām pozicijām uz Gorodņas rajonu. Stiprās artilerijas un granātmetēju uguns dēļ II/1.k.p., kas pretojās Latovecas rajonā, šo pavēli izpildīt varēja tikai ar tumsas iestāšanos. Pulka šīs dienas zaudējumi bija 5 kritušie un 44 ievainotie, no kuŗiem 20 ievainoja ienaidnieka granāta, kas sprāga rezervē esošas 3.rt. telpās. Naktī no 10. uz 11.februāri pulku kaujas vezumi atgāja uz Navoloka rajonu, apm. 20 km DR no Bateckajas.

11.februārī ienaidnieks nekādu sevišķu aktivitāti brigādes frontē neizrādīja. Ap pusdienas laiku vienības saņēma brigādes komandieŗa pavēli atiešanai. Saskaņā ar šo pavēli 1. un 2.k.p. līdz plk. 18.00 bija jāieņem uztveroša pozicija: 2.k.p. – Torošino rajonā, nodrošinot Z un ZA virzienus, bet. 1.k.p. – uz līnijas Žegžičino, Gorodņa, Belaja. Šī pozicija bija noturama līdz 12.februārim plk. 01.00. Pulku galveniem spēkiem atiešana bija jāsāk ar tumsas iestāšanos dienvidrietumu virzienā uz Rusiņju.

12.februārī brigāde ieņēma jaunu aizstāvēšanās poziciju Lugas upes rietumu krastā no Boļ. Toroškovičiem līdz Udraikas upes ietekai Lugas upē, pie kam 2.k.p. aizstāvējās pa labi, bet 1.k.p. pa kreisi. I/1.k.p., kas bija atstāts uztverošā pozicijā, atgāja caur Rusiņju uz Navoloku, kur tas 13.februāŗa vakarā ieņēma aizstāvēšanās poziciju sādžas ziemeļu malā ar uzdevumu nodrošināt brigādes kreiso flanku. Jau tūliņ pēc poziciju ieņemšanas pulku priekšējās vienības nonāca kaujas saskarē ar sekojošo ienaidnieku. Visu 13. un 14.februāri brigāde atradās smagās atvaires kaujās ar uzbrūkošo ienaidnieku, kuŗa spiediena smagpunkts bija Cholui un Rusiņjas virzienos.

14.februāŗa pēcpusdienā pulki saņēma brigādes komandieŗa pavēli atiet uz jaunām pretošanās pozicijām uz līnijas: augst. [49.lpp.] 84,3, kas atradās 1 km A no Lapušņiciem, Bļachino, Chvošno, ar darbības robežu starp abiem pulkiem Bļachino (1.k.p.), Borkovskoje ezera A mala (2.k.p.). Atiešanas sākums bija noteikts plk. 18.00, pie kam I/2.k.p. bija jānoņemas no pozicijām 1 stundu agrāk ar uzdevumu ieņemt uztveŗošu poziciju uz līnijas Boļ. Toroškoviči, Luņec, Jugostiči.

I/1.k.p. aizstāvējās Navoloku rajonā līdz 15.februāŗa vakaram, kad tas, saskaņā ar pavēli, atgāja caur Veļikoje Selo uz Mal. Utorgošu.

15.februārī jaunā aizstāvēšanās pozicija bija ieņemta, bet jau pēcpusdienā brigāde saņēma jaunu pavēli atiet uz. Boļ. Utorgoš rajonu. Pēc atiešanas brigāde novietojās: 1.k.p. – Mal. un Boļ. Berezici, bet 2.k.p. – Boļ. Utorgošā, kur vienības atpūtās līdz 17.februārim. (schēma Nr.5).

Šī atiešana prasīja ārkārtīgu piepūli no kaŗaspēka, jo ceļi bija galīgi izbraukti un lielā mērā apgrūtināja virzīšanos. Kaŗavīri un zirgi bija līdz pēdējam noguruši. Bez tam daudzi kaŗavīri aizvadītajās cīņās un pārgājienos bija apsaldējušies un nebija spējīgi turpināt gājienu. Tie bija jāatstāj pulku ambulancēs, kas jau tā bija stipri pārpildītas. Sevišķi gŗūts bija I/1.k.p. pārgājiens uz Mal. Utorgošu, kam nācās virzīties pa maziem lauku ceļiem.

Kopš 12.februāŗa 2.latv. brig. bija iekļauta Stēta (Steht) kaujas grupā. Izrādījās, ka ienaidniekam bija izdevies pārķert Stēta kaujas grupas turpmāko atiešanas ceļu pie Gorodišče un to nācās atbrīvot ar kauju. Tas arī izdevās Stēta kaujas grupā ietilpstošai Hermaņa (Herrmann) kaujas grupai.

17.februāŗa agrā rītā 2.latv. brig. sāka virzīties pa šoseju R virzienā. Sasniegusi Mal. Utorgošas, Gorodiščes rajonu, brigāde ieņēma aizstāvēšanās poziciju ar fronti uz R ar 1.k.p. – Podlubka, Jegorkina Ņiva, Tamošina Ņiva, bet ar 2.k.p. – Ļitvinovo, Dolžica Virki un mājas pie šosejas 1 km D no Virkiem, izsūtot kaujas grupas no 1.k.p. uz Boļ. un Mal. Ļadi, bet no [50.lpp.] 2.k.p. pastiprinātu izlūkošanu virzienā augst. 65,5, Lug ar uzdevumu uzņemt sakarus ar kaimiņu pa kreisi, kā arī izdarīt izlūkošanu purvā uz Z no augst. 65,5. Šinī pozicijā brigāde aizstāvējās līdz 19.februāŗa vakaram, pie kam kaujas darbība izpaudās galvenokārt trieciena un izlūkošanas grupu sadursmēs un abpusējā artilerijas un automatisko ieroču apšaudē.

19.februārī brigāde saņēma pavēli ieņemt līdz plk. 18.00 [51.lpp.] jaunu poziciju ar fronti uz ziemeļiem līdztekus Boļ. Utorgoš – Mal. Utorgoš šosejai ar galveno kaujas līniju Radoška 2 km R no Boļ. Utorgošas, Boļ. Berezici, Buino, Kašino. Šī uzdevuma veikšanai brigādei piedalīja III btl. no vācu 407.gren. pulka. Poziciju ieņēma: labajā spārnā, – III/407.gren.p. līdz Buino R malai, centrā – 1.k.p. līdz Gorodiščes A. malai, bet labajā spārnā – 2.k.p., pie kam pēdējam uzdots izbīdīt stipru nodrošinājumu uz augst. 65,5, izveidojot to par atbalsta punktu, kā arī nodrošināt brigādes kreiso spārnu, ieņemot ar vājākiem spēkiem Sivkovo, Dolžicu, Virkus un mājas pie šosejas D no Virkiem. Vienu bataljonu no 2.k.p. brigāde paturēja savā rīcībā, novietojot to Mal. Utorgošā. Brigādes artilerijas divizions tika nodots 2.k.p. tiešam pabalstam, jo bija sagaidāms, ka lielinieki centīsies iegūt svarīgo Gorodiščes ceļu mezglu.

Nākošā dienā lielinieki Gorodiščes ceļu mezglam tieši neuzbruka, bet gan brigādes labajam spārnam pie Boļ. un Mal. Bereziciem, ko aizstāvēja III/407.gren.p. Tas visus lielinieku uzbrukumus atsita. Tanī pat vakarā brigāde saņēma pavēli atstāt Boļ. un Mal. Utorgošu un atiet caur Boroku, Paviciem aiz Sitņas upes. Pēc gaŗa un nogurdinoša nakts pārgājiena brigāde 21.februārī ap plk. 04.00 sasniedza Borok rajonu, no kurienes tā pēc dažu stundu atpūtas turpināja atiešanu un 22.februāŗa rītā ieņēma uztverošu poziciju Sitņas upes dienvidu krastā, sākot no Paviem uz austrumiem izbīdot upes ziemeļu krastā priekšgrupas un izsūtot izlūkošanu. (skat. schēma Nr.6).

Ļoti aktīva tagad bija kļuvusi ienaidnieka partizānu darbība. Partizāni ne tikai apdraudēja kustību pa aizmugures ceļiem, bet bieži arī uzbruka kaujas vienībām. Tā piem., naktī no 22. uz 23.februāri partizāni pārsteidza kādu pozicijā esošu mūsu prettanku lielgabalu, ielenca to un iznīcināja visu apkalpi ar ltn. Vītolu priekšgalā.

Atejošām vienībām sekojošais ienaidnieks jau 23.februāŗa rītā mēģināja ielauzties brigādes pozicijās, bet tika atsists. Ļoti intensīvi darbojās ienaidnieka prettanku lielgabali un granātmetēji. [52.lpp.] Arvienu jūtamāki kļuva arī ienaidnieka draudi no ZR brigādes kreisajam flankam.

23.februāŗa, vakarā brigāde saņēma pavēli atstāt Sitnas upes pozicijas un atiet DR virzienā uz Dubrovno rajonu. Sasniegusi 24.februāŗa, rītā Dubrovno, Poddubje rajonu, brigāde noorganizēja pretošanos uz līnijas Kusterskaja, Vjaski, Zapoļje, Batino. Bet jau naktī no 24. uz 25.februāri, pastiprinoties lielinieku spiedienam pret brigādes kreiso flanku, brigāde bija spiesta atstāt Poddubje un Batino un pieliekt savu kreiso spārnu apm. [53.lpp.] 0,6 km Z no Zarečje ar fronti tieši uz ziemeļiem. 25.februāŗa agrā rītā lielinieki ar izlases vienībām atjaunoja savu uzbrukumu brigādes kreisajam spārnam un, spiežoties uz DA, centās apņemt brigādes kreiso flanku un pārķert tās atkāpšanās ceļu: šoseju Dubrovno – Boļ. Zagorje. Iedegās ļoti smagas kaujas, un brigāde bija spiesta savākt un ievadīt kaujās visas iespējamās rezerves, lai noturētos. Lai atvieglotu brigādes grūto stāvokli, vācu vadība 25.februārī ap plk. 15.00. ievadīja kaujā 26 "Stukas" lidmašīnas, kas nometa lielu skaitu gaisa torpedu uz šinī rajonā operējošiem lielinieku spēkiem, nodarot tiem lielus zaudējumus, dezorganizēja to uzbrukumu un lielā mērā aizkavēja brigādes ielenkšanu. Šis dienas cīņas bija ļoti smagas un prasīja arī jūtamus zaudējumus mūsu pusē. Starp kritušiem bija arī divi 2.k.p. bataljona komandieŗi: I btl. – kapt. Skrauja un II btl. – kapt. Grants. 25.februāŗa, vakarā brigādes vienības saņēma pavēli atrauties no ienaidnieka un atiet DR virzienā uz Boļ. Zagorje, Strubač rajonu. Ap pusnakti lieliniekiem bija izdevies nosprostot brigādei atkāpšanās ceļu pie Jamkino. Ar spēcīgu mūsu uzbrukumu ceļu pie Jamkino atkal atbrīvoja. Bet tā kā ienaidnieks bija nosprostojis ar nogāztiem kokiem brigādes atkāpšanās ceļu un turēja to zem prettanku un granātmetēju uguns, brigāde bija spiesta atstāt šoseju un meklēt sev citus ceļus. Arī arjergardā atstātajam I/1.k.p. nācās atbrīvot sev atkāpšanās ceļu ar kauju.

26.februārī ap pusdienas laiku brigāde pārgāja uz t.s. "Pantera" ("Panther") poziciju, kuŗu vācieši bija izbūvējuši jau 1943.g., un kuŗu tagad ieņēma vācu kaŗaspēks. Līdz ar to brigāde bija atbrīvojusies no ielenkuma un galīgas iznicināšanas. Gaŗais un ārkārtīgi grūtais brigādes atkāpšanās posms no Volchovas pozicijām, kas no brigādes bija prasījis arī lielus asins upurus, bija beidzies.

Pēc neilgas atpūtas brigāde turpināja atiešanu Pleskavas virzienā. Nākošā dienā, t.i. 27.februārī brigādes kājnieku vienības bez kājn. lielgabalu rotām un pulku vezumiem ar auto [54.lpp.] transportu caur Ostrovu noveda uz "Pantera" līnijas pozicijām apm. 30 km DA no Ostrovas. Pārējās brigādes vienības pārgājienu uz jaunām pozicijām veica parastajā gājiena kārtībā.

28.februārī brigāde ieņēma tai ierādīto aizstāvēšanās iecirkni Veļikajas upes krastos pa kreisi no 15.latv. div. Ar šo bridi abas lielās Leģiona kaujas vienības cīnījās plecu pie pleca līdz 1944.g. jūlija otrai pusei, kad tās pēc Opočkas kaujām bija spiestas atkāpties uz Vidzemi.
__________________________________________________

[4] Skaidrības labā grāmatā brigādes kājnieku pulki arī turpmāk apzīmēti ar iepriekšējo (veco) numerāciju, t.i. 1. un 2.k.p. Lai gan Leģiona kājnieku pulkus oficiāli sauca par grenadieŗu pulkiem, grāmatā tie saukti par kājnieku pulkiem, kāds apzīmējums bija pieņemts Latvijas armijā.

Satura rādītājs    Iepriekšējā nodaļa    Nākamā nodaļa

Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV