Satura rādītājs    Nākamā nodaļa

[9.lpp.]

LEĢIONA TAPŠANA

Latviešu leģions aptveŗ visas latviešu bruņotās vienības otrā pasaules kaŗā, kuŗas piedalījās vācu armijas rindās Vācijas – Padomju Savienības kaŗā.

Lai gan Latviešu leģionu vārda šaurākā nozīmē sāka formēt tikai 1943. g. pavasarī, tā pirmsākums meklējams jau agrāk, proti, latviešu patriotos, kuŗi pēc latviešu lielajām apcietināšanām un deportācijām 1941.g. jūnijā devās mežos un purvos, lai kā partizāni uzsāktu bruņotu cīņu pret ienīsto padomju okupācijas varu. Ja sākumā šādu partizānu nebija visai daudz, tad to skaits ievērojami pieauga, kad drīz pēc tam izcēlās kaŗš starp Vāciju un Padomju Savienību. Kopējas vadības šiem cīnītājiem nebija, un tie pašplūsmes ceļā izveidojās par dažāda lieluma grupējumiem, izkaisītiem pa visu Latviju. Šie grupējumi komplektējās galvenokārt no bij. Latvijas armijas virsniekiem un instruktoriem, policijas darbiniekiem un aizsargu organizācijas piederīgajiem. Vietām šie spēki sastāvēja tikai no dažiem vīriem vai dažiem desmitiem vīru, bet vietām tie bija arī lielāki. Viens no lielākiem grupējumiem bija izveidojies Gulbenes rajonā pltn. Aperāta vadībā, un tā skaitliskais sastāvs sniedzās vairākos simtos. Kodolu šim grupējumam sastādīja bij. latviešu territoriālā korpusa sakaru bataljona kaŗavīri, kuŗi, nepaklausīdami jūnija beigās izdotai territoriālā korpusa demobilizācijas pavēlei, dezertēja organizētā veidā. Šiem kaŗavīriem tūdaļ, lielā skaitā pievienojās apkārtējo pagastu bijušie aizsargi.

Latviešu partizāni, par spīti savam trūcīgajam apbruņojumam, uzbruka ne tikai lielinieku funkcionāriem un sarkanās armijas atsevišķiem kaŗavīriem, bet arī skaitliskā un apbruņojuma ziņā daudz pārākām lielinieku vienībām un atejošām kolonnām, radot sarkanarmijas aizmugurē apjukumu un tādēji atvieglinot uzbrūkošai vācu armijai virzīšanos uz priekšu. Galvenais partizānu nopelns tomēr bija, ka, sagūstot un atbruņojot [10.lpp.] izkliedētos sarkanarmijas kaŗavīrus, tika novērstas laupīšanas un gādāts par drošību zemē. Tuvojoties vācu armijai, partizāni stājās sakaros ar tās priekšējām vienībām, lai saskaņotu darbību. Sadarbība starp vācu vienībām un latviešu partizāniem pirmajās kaŗa darbības dienās visumā bija teicama. Vācu armijas vadība atļāva atbrīvotās pilsētās un apdzīvotās vietās, kā arī uz laukiem blakus vācu komandantūrām izveidot latviešu komandantūras, kas veica kārtības policijas funkcijas.

Latvijā valdīja liela sajūsma par atbrīvošanu no lielinieku jūga, un latvju tauta savos partizānos gribēja saskatīt pamatus neatkarīgās Latvijas atdzimšanai. Bet šai sajūsmai jau drīz sekoja vācu rīcības izsauktās pirmās vilšanās.

Lai novērstu varbūtējas laupīšanas un nekārtības, kā arī lai sekmētu Rīgas drīzāku atbrīvošanu no lielinieku atliekām, Dr. Mālmanis uz savu personīgo iniciātīvu 1941.g. 1.jūlijā izsludināja brīvprātīgo reģistrāciju savā agrākajā darba vietā – Rīgas pilsētas valdē. Šim aicinājumam spontāni atsaucās daudzi bijušie kaŗavīri, policisti, aizsargi, studējošā un skolu jaunatne, kā arī daudz citu tautiešu. Nekavējoties uz apdraudētām vietām izsūtīja patruļas, izlika posteņus, reģistrēja spēkratus un vāca ieročus. Līdz pilsētas normālas pārvaldes nodibināšanai norīkoja iecirkņu priekšniekus ar attiecīgu skaitu virsnieku un instruktoru. Visu šo iecirkņu pārzināšanu un darbības saskaņošanu uzņēmās plkv. (toreiz pltn.) Veiss.

Jūlija pirmajā pusē Rīgā pie vācu ziemeļu frontes aizmugures apgabala virspavēlnieka ieradās augstākais SS un policijas vadītājs SS ģenerālis Štālekers (Stahlecker). Ar vienu no pirmajiem rīkojumiem viņš pavēlēja likvidēt visas pastāvošās latviešu bruņotās vienības, kā arī noliedza jebkādu Latvijas neatkarības laika formas tērpu valkāšanu. Viņš arī pārveidoja latviešu kārtības dienestu, kas Rīgā bija izveidojies pašplūsmes ceļā pēc pilsētas atbrīvošanas.

Rīgas kārtības dienesta skaitlisko sastāvu ģen. Štālekers ierobežoja ar 3000 vīriem pēc šāda sadalījuma:

[11.lpp.]

Pēdējos 500 vīrus bija pavēlēts sakopot slēgtās vienībās; šo uzdevumu vācieši uzticēja plkv. Veisam, kam arī ar ģen. Štālekeru šinī lietā bija bijusi saruna. Plkv. Veiss no šiem 500 vīriem saformēja 5 atsevišķas rotas. Šīs rotas vācieši oficiāli sauca par rekrutēšanas rezervi (Rekrutierungsreserve). Tās arī bija pirmās latviešu organiskās bruņotās vienības otrā pasaules karā.

Kārtības dienesta piederīgos ietērpa bij. Latvijas armijas formas tērpos, kuŗus vācieši bija ieguvuši kā kara laupījumu latviešu territoriālā korpusa mantu noliktavās. Bija pavēlēts izsniegt ietērpus bez jebkādām militārām nozīmēm. Zīmotņu vietā izsniedza apzīmogotas un numurētas zaļas krāsas piedurkņu saites ar uzrakstu: "Kārtības palīgpolicija Rīga" (Ordnungs–Hilfspolizei Riga). Saites bija jānēsā ap kreiso piedurkni. Par "Hilfspolizei" vācu vadība kaŗa sākumā nosauca kārtības policiju, kas komplektējās ieņemtajos austrumu apgabalos no vietējiem iedzīvotājiem. Apbruņojumam bija paredzētas pistoles un karabīni, resp. šautenes.

Latviešu kārtības dienests pirmajā laikā bija pakļauts vācu policijas pulka "Nord" komandierim. Pēc rekrutēšanas rezerves saformēšanas plkv. Veisu oficiāli iecēla par Rīgas kārtības dienesta priekšnieku.

1941.g. augusta sākumā Rīgā ieradās par SS un policijas vadītāju Latvijā (SS-und Polizeiführer Lettland) ieceltais brigadefīrers un policijas ģenerālmajors Šrēders (Schroeder). 28.augustā pie SS un policijas vadītāja Latvijā nodibināja jaunu vācu dienesta vietu – Kārtības dienesta komandieris Latvijā (Kommandeur der Ordnungspolizei Lettland, saīsināts nosaukums [12.lpp.] KDOL). Ar šo momentu arī sākās kārtības dienesta plānveidīgs uzbūves darbs Latvijā.

Pastāvošās latviešu komandantūras pārveidoja. Rīgā, Liepājā un Daugavpili ierīkoja prefektūras, bet provincē izveidoja apriņķu policijas pārvaldes pēc neatkarīgās Latvijas parauga iedalījuma. Par pilsētu prefektiem, izņemot Rīgu, un apriņķu priekšniekiem, izņemot Rīgas apriņķi, iecēla bijušos Latvijas armijas virsniekus. Rīgā par prefektu iecēla bij. policijas darbinieku Stiglicu, bet Rīgas apriņķī par policijas priekšnieku bij. policijas darbinieku Veidi.

Iestāšanās kārtības dienestā bija brīvprātīga.

Provincē svarīgu objektu apsargāšanai nodibināja t.s. "B" un "C" grupu palīgpoliciju. "B" grupā skaitījās visi virsštatā pieņemtie policijas darbinieki; tie saņēma algu līdzīgi "A" grupas, t.i. štatos paredzētiem darbiniekiem. Turpretim "C" grupas vīri komplektējās galvenokārt no bij. aizsargu organizācijas darbiniekiem, un tie pastāvīgu algu nesaņēma. Šie palīgpolicisti turpināja savu parasto nodarbību ārpus palīgpolicijas, un tos pieaicināja kārtības dienestam tikai nepieciešamības gadījumos, piem. tiltu, noliktavu vai citu svarīgu objektu apsardzībai, bandītu apkarošanai utt. 'Tādos gadījumos "C" grupas policisti saņēma atalgojumu tikai par dienestā pavadīto laiku.

Apsargājamo objektu skaitam pastāvīgi pieaugot, vācu vadība augusta beigās pavēlēja rekrutēšanas rezerves vienības apvienot bataljonā, kā arī formēt 2 jaunus bataljonus, pie kam tika norādīts, ka viens bataljons turams gatavībā izbraukšanai darbībai ārpus Latvijas. Šis rīkojums bija mutisks un gaidāmais uzdevums izteikts vienā teikumā: "Cīņai pret boļševismu".

Jauno bataljonu formēšana veicās sekmīgi, jo brīvprātīgo tanī laikā netrūka; daudzus nācās pat noraidīt. 1941.g. 22.oktobrī pirmais latviešu kārtības dienesta bataljons (bez 4.rotas), pltn. Manguļa vadībā, Rīgas iedzīvotāju jūsmīgi izvadīts, izbrauca uz fronti vācu armijas (Wehrmacht) rīcībā. Pēc izlādēšanas st. Solci, bataljons veica dzelzceļu apsardzības uzdevumus starp [13.lpp.] Dno un Staraja Rusa. Bet jau pēc neilga laika bataljonam nācās izdalīt 1 rotu un dažus vadus kaujas uzdevumiem pirmajās kaujas līnijās. Gan būdamas sadalītas pa vācu vienībām, šīs mazās latviešu vienības tomēr jau pirmajās kaujās izrādīja izcilu varonību, un vairākus latviešu kaŗavīrus apbalvoja ar vācu II šķiras Dzelzkrustu. Tanī laikā šāds apbalvojums bija kas neparasts, jo vācieši toreiz vēl nemēdza apbalvot "austrumu tautu piederīgos" ar Dzelzkrustu. Par kaujās izrādīto varonību tos apbalvoja ar t.s. "austrumu medaļu", kuŗu nēsāja zaļā lentē.

Pirmie ar Dzelzkrustu apbalvotie latviešu slēgto vienību kaŗavīri bija kapt. Mateass, serž. Kikass, kapr. Bogdanovs un dkar. Ķīvītis.

23.novembrī Rīgu atstāja arī bataljona 4.rota, aizbraucot uz Lugu.

Ar Vācijas reichsfīrera un vācu policijas šefa (Reichsführer SS und Chef der deutschen Polizei) Himmlera 1941.g. 6.novembŗa pavēli palīgpoliciju ieņemtajos austrumu apgabalos pārdēvēja par "Schutzmannschaft" (brīvā latviskā tulkojumā – Kārtības dienests).

Kārtības dienestu šķiroja savrupdienestā un slēgto vienību dienestā. Savrupdienestam piekrita visi parastās kārtības policijas uzdevumi, kamēr slēgtās vienības bija paredzētas kaŗam svarīgu objektu apsardzībai kā dzimtenē, tā ārpus tās.

Vienlaicīgi ar palīgpolicijas pārdēvēšanu par kārtības dienestu slēgtām vienībām piešķīra arī attiecīgus numurus. Frontē esošajam bataljonam piešķīra 16.numuru, kamēr Rīgā palikušos bataljonus nosauca par 18. un 20. kd. (kārtības dienesta) bataljoniem.

1941.g. decembŗa sākumā vācieši pavēlēja formēt jaunu – 19. kd. bataljonu, bet decembŗa otrā pusē uzdeva 3 dienu laikā saformēt vēl vienu, – pēc skaita piekto, resp. 17. kd, btl. Tas izbrauca no Rīgas 27.decembrī uz Minsku Baltkrievijas (Baltrutēnijas) kārtības policijas komandieŗa rīcībā.

[14.lpp.]

1941.g. beigās organizēja Latviešu pašpārvaldi un pie iekšlietu ģenerāldirektora nodibināja iekšējas drošības galvenā direktora amatu. Tajā iecēla līdzšinējo kārtības dienesta priekšnieku plkv. Veisu, kuŗš vienlaicīgi skaitījās arī par iekšlietu ģenerāldirektora pirmo palīgu.

Iekšējās drošības galvenajam direktoram bija pakļauti 2 departamenti: administrātīvais, kas kārtoja kārtības savrupdienesta lietas, un vadības, kas pārzināja kārtības dienesta slēgtās vienības. Par administrātīvā departamenta direktoru iecēla pltn. Tirzīti, bet par vadības departamenta direktoru – plkv. (toreiz pltn. ) Osi, kuŗš līdz ar to pārņēma no plkv. Veisa kārtības dienesta priekšnieka pienākumus.

Kaŗš ieilga, lielinieku, partizānu aktivitāte austrumu frontē pieauga. Tas spieda vāciešus arvienu vairāk izdalīt no vienībām spēkus frontes aizmugures nodrošināšanai. Arī 1941./1942.g. bargā ziema bija ievērojami mazinājusi vācu vienību skaitlisko sastāvu. Šie apstākļi lika vācu vadībai domāt par austrumu apgabalu iedzīvotāju pastiprinātu iesaistīšanu kārtības un drošības uzturēšanā frontes aizmugurē.

Šai sakarā augstākais SS un policijas vadītājs Austrumzemē (Hoherer SS- und Polizeiführer Ostland) SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Jekelns (Jeckeln) 1942.g. janvāŗa sākumā ievadīja sarunas ar Zemes pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirekciju par jaunu kārtības dienesta slēgto vienību formēšanu. Šo sarunu rezultātā Jekelns 16.februārī griezās ar sludinājumiem un aicinājumiem laikrakstos pie latviešiem brīvprātīgi pieteikties dienestam slēgtajās vienībās.

Ar šo brīdi iestājās arī jauns posms slēgto vienību formēšanā. Līdz šim brīvprātīgo pieņemšanu un vienību formēšanu bija kārtojušas vācu iestādes, bet tagad brīvprātīgo vervēšanu uzņēmās pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas jaundibinātā Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenā komiteja ar Gustavu Celmiņu priekšgalā. Vienību formēšanu, komplektēšanu ar kadriem un apmācību vācieši uzdeva Latviešu aizsardzības štābam, kuŗa [15.lpp.] mītne atradās Rīgā, Annas ielā, un kuŗu tautas mutē sauca par "Annas ielas štābu". Latviešu aizsardzības štāba sastāvu sakarā ar darba apjoma pieaugšanu ievērojami paplašināja, izveidojot jaunas nodaļas un ieceļot par štāba priekšnieku plkv. (toreiz pltn.) Lobi. Visus operātīvos rīkojumus un techniskos norādījumus attieksmē uz formēšanu, apgādi un apmācību aizsardzības štābs saņēma no vācu kārtības policijas komandieŗa Latvijā plkv. Knechta (Knecht).

Pēc sākotnējā sadalījuma vācu vadība bija paredzējusi saformēt no Baltijas tautu piederīgajiem 40 kārtības dienesta bataljonus: 15 lietuvju – Nr.1–15; 13 latviešu – Nr.16–28, un 12 igauņu – Nr.29–40.

Tā kā tanī laikā latvju tautā vēl svaigā atmiņā bija lielinieku nejēdzīgie spaidi un sagādātās ciešanas, tad arī brīvprātīgo netrūka, un līdz 1942.g. vidum saformēja bez jau agrāk minētiem 5 kārtības dienesta bat. vēl 14 bataljonus. Pietrūkstot latviešu bataljoniem piešķirto numuru, virs plāna saformētos bataljonus apzīmēja ar jau esošajiem numuriem, pievienojot burtu "E", piem., 16E kd. btl. Vēlāk šiem "E" bataljoniem piešķīra patstāvīgus numurus, sākot ar 266. un augstāk. Tikai 16E kd. btl. arī pēc pārdēvēšanas par 266. kd. btl. paturēja burtu "E", jo šis bataljons, būdams novietots Bolderājā, bija paredzēts par apmācības un papildinājumu bataljonu pārējām kārtības dienesta slēgtajām vienībām. Pie bataljona darbojās arī grupu un vadu komandieŗu kursi.

Vienlaicīgi ar jaunu bataljonu formēšanu turpinājās arī slēgto vienību izsūtīšana ārpus Latvijas, izkaisot tās pa visu austrumu fronti, sākot no Somijas jūras līča līdz Melnajai jūrai. Izsūtīto vienību uzdevumi bija dažādi. Bez apsardzības uzdevumiem tām bieži bija jāpiedalās cīņās pret partizāniem un kaujās ar rēgulāro kaŗaspēku, lai gan to apbruņojums dažkārt nebija piemērots šādiem kaujas uzdevumiem.

Vāciešu izturēšanās pret ārpus Latvijas iesaistītām latviešu vienībām nebija visur vienāda. Parasti attieksmes bija labas, un [15.lpp.] vācieši latviešus uzskatīja par līdzvērtīgiem cīnītājiem, bet bija arī gadījumi, kad vācu vadība rīkojās ar latviešu slēgtām vienībām līdzīgi darba vienībām, saformētām no brīvprātīgiem kaŗagūstekņiem.

Kā trešā slēgtā vienība uz fronti 1942.g. 30.martā izbrauca Liepājā saformētais 21. kd. btl. pltn. Rutuļa vadībā. Bataljons izlādējās Krasnoje Selo. Tanī laikā Krasnoje Selo atradās arī obergrupenfīrera Jekelna jaunizveidotais kaujas štābs, pie kuŗa par latviešu sakaru virsnieku bija norīkots plkv. Kandis ar adjutantu Brechmani.

Pirmā laikā bataljonu izmantoja ierakumu rakšanas darbiem priekšējās kaujas līnijās. Pēc tam bataljonu nepilnu mēnesi apmācīja 2 vācu virsnieki šaušanā un kaujas darbībā. 1942.g. jūnijā bataljonam ierādīja patstāvīgu aizstāvēšanas iecirkni no Ligovska kanāla līdz Krasnoje Selo – Ļeņingradas šosejai pie Urickas (skat. schēmu Nr.1).

Šinī pozicijā bataljons izcīnīja vairākas smagas kaujas.

*

Jūlija vidū lielinieki vairākkārt mēģināja izlūkošanas nolūkā ar artilerijas pabalstu iebrukt bataljona pozicijā. Visus šos mēģinājumus bataljons sekmīgi atvairīja.

28.jūlijā lielinieki stiprā artilerijas un tanku atbalstā pārgāja uzbrukumā, un tiem izdevās ielauzties bataljona pozicijās līdz 1 km dziļumā un ielenkt 1.rotu, kas aizstāvējās bataljona kreisajā spārnā. Par spīti bataljona vājajam apbruņojumam (bataljonam bija izdotas dažādu sistēmu patšautenes: vācu, krievu, čechu, franču un itaļu) un rezerves trūkumam (visas trīs strēlnieku rotas atradās kaujas ešelonā, jo bataljona aizstāvēšanās iecirkņa lielais platums – apm. 5 km - neatļāva bataljona rezerves izdalīšanu) tā vīri cīnījās pašaizliedzīgi. Bataljonam izdevās savu iecirkni noturēt, kā arī atbrīvot ielenkto rotu. Šī bija pirmā lielākā kauja otrā pasaules kaŗā, kuru latvieši izcīnīja bataljona sastāvā.

[17.lpp.]

1942.g. maija vidū Krasnoje Selo no dzimtenes ieradās arī 19.kd. btl. kapt. Praudiņa vadībā. Bataljonam ilgāku laiku patstāvīgu aizstāvēšanās iecirkni neierādīja, jo vācu vadība, kā liekas, šim bataljonam ne visai uzticējās. Šai neuzticībai par pamatu bija denunciācija, ka kapt. Praudiņš savā bataljonā veicinot vāciešiem naidīgu nostāju. Uz šīs denunciācijas pamata obergrupenfīrers Jekelns kapt. Praudiņu pat nodeva vācu SS tiesai, kas kapt. Praudiņam piesprieda nāves sodu. Zemes pašpārvaldei tomēr izdevās panākt viņa apžēlošanu. Kapt. Praudiņš, būdams degradēts par kareivi, kaŗa turpmākā gaitā ne tikai atguva savu iepriekšējo dienesta pakāpi, bet tika pat paaugstināts par majoru.

Par ļoti negātīvu faktoru kārtības dienesta slēgto vienību uzbūvē izrādījās vācu sakaru virsnieku institūts. Šis institūts bija radīts ar nolūku atvieglot latviešu bataljona komandieŗu sadarbību ar vācu štābiem, galvenokārt apgādes jautājumos, un oficiāli tiem nebija paredzētas nekādas komandēšanas funkcijas. Bet ļoti bieži bataljoniem norīkotie sakaru virsnieki centās bataljona komandieŗus nobīdīt pie malas un paši pārņemt bataljona komandēšanu, vai arī tie izvērtās par bataljona komandieŗu uzraudzītājiem – par kaut ko līdzīgu politisko komisāru institūtam sarkanajā armijā. Tas bieži radīja pārpratumus un dažkārt arī asumus. Arī kapt. Praudiņa nodošana SS tiesai pierakstāma šim institūtam. Šī bēdīgā notikuma rezultātā obergrupenfīrers Jekelns 19.kd. btl. komandēšanu uzticēja vācu policijas kapteinim Heifeldtam (Heufeldt). Nedaudz vēlāk saslima 21.kd. bataljona komandieris pltn. Rutulis, kādēļ 21.kd. btl. komandēšanu uz obergrupenfīrera Jekelna rīkojumu pārņēma vācu policijas kapt. Jakobs (Jackob). Abus šos bataljonus minētie vācu virsnieki komandēja līdz to iekļaušanai Latviešu leģionā 1943.g. sākumā.

Nepatīkams gadījums 1942.g. vasarā, kas deva vielu dažādām valodām, bija arī latviešu sakaru virsnieka pie obergrupenfīrera Jekelna kaujas štāba plkv. Kandisa mīklainā pašnāvība. [18.lpp.] Pēc vācu vadības informācijas viņš esot nošāvies kaujas grupas virsnieku klubā pēc alkohola lietošanas un asākas vārdu izmaiņas ar kādu vācu virsnieku.

*

Jaunu kārtības dienesta slēgto vienību formēšanu vācieši turpināja visu 1942.g. un pat vēl 1943.g., kad latviešiem jau bija savs leģions. Jau 1942.g. otrā pusē brīvprātīgo pieteikšanās sāka apsīkt, un vācu vadība ķērās pie kārtības savrupdienesta darbinieku un bij. aizsargu organizācijas locekļu, t.s. "C" grupas palīgpolicistu, iedalīšanas slēgtās vienībās. Šiem savrupdienesta darbiniekiem un bij. aizsargu organizācijas locekļiem pie iedalīšanas slēgtās vienībās tika solīts, ka viņus pēc 6 nedēļām atkal atbrīvos, bet šis solījums no vācu puses netika turēts. Šādas vācu rīcības rezultātā brīvprātīgo pieteikšanās kārtības dienestam lielākā apjomā izbeidzās 1942.g. beigās.

Kopskaitā vācieši saformēja apm. 40 kārtības dienesta bataljonu un 2 techniskās palīdzības t.s. TN (Technische Nothilfe) rotas. Pēdējās saformēja no techniskiem speciālistiem, izdalītiem no pārejām kārtības dienesta vienībām, un to uzdevums bija, kā to norāda jau pats nosaukums, sniegt technisko palīdzību ārkārtējos gadījumos. Ne visas vienības bija vienāda sastāva un skaitliska lieluma,. Dažas vienības saformēja tikai vienas rotas sastāvā, piem. 274. un 275.kd. btl.; vairākus bataljonus ar laiku izformēja vai arī, to skaitliskam sastāvam samazinoties, apvienoja ar citām vienībām. Bija arī vienības, kuŗas formēja tikai kādam noteiktam uzdevumam, un pēc uzdevuma veikšanas tās atkal izformēja, piem. 280., 281. un 311.kd. btl. Vienu bataljonu – 269.kd. btl. – izveidoja no muitas palīgrobežsargiem, un tas līdz kaŗa beigām skaitījās muitas apsardzības (Zollschutz) rīcībā. No saformētām kārtības dienesta slēgtajām vienībām apm. vienu ceturto daļu vēlāk ieskaitīja Leģionā un 11 bataljonus 1943.g. augustā un 1944.g. februāri apvienoja 3 latviešu policijas pulkos. Kaŗa beigās pastāvēja vēl kādi nepilni 4 vai 5 kārtības dienesta bataljoni. Šie bataljoni atradās Kurzemē [19.lpp.] un, Vācijai 1945. g. maijā kapitulējot, krita lielinieku gūstā. (Pārskatu par saformētām latviešu kārtības dienesta slēgtajām vienībām sk. pielikumā Nr.1.)

Bez minētām slēgtajām vienībām vācieši saformēja vēl 7 kārtības dienesta bataljonus no Latvijas krievu tautības pilsoņiem – 283., 314., 315., 325., 326., 327. un 328.kd. btl. Šos bataljonus 1944.g. beigās vai nu izformēja, vai arī nosūtīja uz Vāciju, pārskaitot daļu kaŗavīru krievu ģen. Vlasova armijā.

Protams, minētās negātīvās parādības kārtības dienesta slēgto vienību uzbūvē un izmantošanas ziņā izsauca latviešos pieaugošu neapmierinātību, un sabiedrībā arvien noteiktāk izskanēja prasība pēc izkaisīto latviešu slēgto vienību apvienošanas vienā lielā vienībā latviešu komandieŗa vadībā. Latviešu neapmierinātība izpaudās vēl noteiktāk, kad 1942.g. 28.augustā – Tallinas atbrīvošanas gadadienā no lielinieku jūga – vācieši atļāva igauņiem formēt leģionu. Šādā vācu rīcībā latvieši saskatīja zināmu priekšrocību piešķiršanu igauņiem un netaisnību pret sevi, jo kā igauņu, tā latviešu tautas kaŗā bija izrādījušas to pašu piepūli un nesušas vienādus cilvēku upuŗus. Arī Vācijas militārais stāvoklis, kas turpināja pasliktināties, jautājumu par latviešu kaŗaspēka nepieciešamību arvien vairāk izvirzīja sabiedrības interešu degpunktā.

Pēc vācu 1942.g. austrumos ievadītās lielofensīvas sabrukuma, pēc neveiksmes pie Staļingradas un rietumu sabiedroto desanta izsēdināšanas Ziemeļafrikā bija skaidrs, ka Vācija uzvaru vairs neiegūs un ka agri vai vēlu vācu armijai nāksies atstāt austrumos ieņemtos apgabalus. Ievērojot briesmas, kas draudētu latviešu tautai, šādam momentam iestājoties, tās vadošās personas apzinājās, cik nozīmīgs tādā gadījumā būtu pašu kaŗaspēks, kas iespēju robežās varētu:

– uzturēt kārtību dzimtenē, aizsargāt tautu un tās īpašumus no atejošā karaspēka varbūtējām patvaļībām un apkarot lielinieku izpletņlēcēju, partizānu un pagrīdes elementu darbību,

[20.lpp.]

– aizstāvēt Latvijas robežas pret sarkano armiju līdz Latvijas valsts starptautiskā stāvokļa atjaunošanai.

Varbūtību, ka rietumu sabiedrotie atļaus sarkanai armijai aizsoļot līdz Elbai, neviens politiski objektīvi domājošais nevarēja paredzēt.

Jautājums par latviešu kaŗaspēka nepieciešamību tika vairākkārt apspriests arī Zemes pašpārvaldes ģenerāldirektoru sēdēs. Nekādi konkrēti lēmumi šinī jautājumā tomēr pieņemti netika, un nekādus oficiālus priekšlikumus vācu vadībai Zemes pašpārvalde neiesniedza. Tāpēc ar zināmu skepsi tika uzņemtas ziņas, kuŗas saņēma Rīgā 1943.g. janvāŗa otrā pusē no Ļeņingradas frontē iesaistītām latviešu slēgtajām vienībām, ka šīs vienības pārdēvētas par Latviešu leģionu. Vēlāk noskaidrojās, ka Vācijas reichsfīrers Himmlers, apmeklējot Ļeņingradas fronti, 1943.g. janvārī bija pavēlējis vācu 2.motorizēto SS brigādi, kas pēc sava sastāva bija internacionāla un kuŗai tanī laikā bija piedalīti arī latviešu 19. un 21.kd. bataljoni, pārformēt par latviešu brigādi un latviešu bataljonus pārdēvēt par leģionu. Nav noteikti zināms kas pamudinājis reichsfīreru Himmleru uz šo soli. Pēc vācu vadošo personu informācijas tam par pamatu esot bijusi abu šo bataljonu kaujās izrādītā varonība, ko bija atzīmējusi arī vācu virspavēlniecība savos frontes radioziņojumos. Tajos latvieši gan vārdā saukti nebija, bet tos apzīmēja par "ģermāņu tautu piederīgiem". Pirmo reizi latviešus pieminēja 1942.g. 22.decembrī, kad 21.kd. btl. veica sekmīgu izlūkošanas iebrukumu lielinieku pozicijās. Visi citu tautību vienību iepriekš izdarītie izlūkošanas iebrukumi šinī kaujas sektorā bija beigušies nesekmīgi. Otrreiz latviešus pieminēja dažas dienas vēlāk, kad atkal 21.kd, btl. straujā prettriecienā atsvieda blakus – holandiešu – iecirknī ielauzušos lieliniekus.

Ka Himmlers lēmumu par 2.SS mot. brigādes pārdēvēšanu par Latviešu leģionu pieņēmis patstāvīgi, norāda arī tas, ka Vācijas [21.lpp.] vadoņa Adolfa Hitlera oficiālā pavēle leģiona uzstādīšanai datēta vēlāk, resp. 1943.g. 10.februārī. Tās pilns teksts:

"Pavēlu uzstādīt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienības lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošā latviešu vīru skaita."

Adolfs Hitlers (Pielikums Nr.2).

Pirmais latvietis, kuŗam reichsfīrera Himmlera lēmums par 2.SS brigādes pārdēvēšanu par Latviešu leģionu kļuva zināms, bija 21.kd. btl. komandieŗa v.p.i. kapt. Jansons. Viņam šo ziņu sniedza holandiešu leģiona komandieris šturmbannfīrers Fitctums (Fitztum), bij. Vīnes pilsētas policijas prefekts, kam tanī laikā abi latviešu kārtības dienesta bataljoni bija tieši pakļauti.

Pamatojoties uz šo paziņojumu, kapt. Jansons bataljona pavēles izdeva ar apzīmējumu "Brīvprātīgo SS leģions Latvija" (Freiwildigen SS Legion Lettland), bet pēc divām pirmām pavēlēm viņam šādu vienības apzīmējumu noliedza.

Zemes pašpārvaldei pirmo oficiālo paziņojumu par Latviešu Leģiona dibināšanu sniedza SS un policijas vadītājs Latvijā SS brigādefīrers Šrēders. 1943.g. 21. janvāŗa rītā brigādefīrers Šrēders ielūdza savā darba kabinetā, Kalpaka bulvārī 1, izglītības ģenerāldirektoru un Latvijas universitātes rektoru prof. M. Prīmani, iekšlietu ģenerāldirektora palīgu plkv. Veisu (kuŗam kā iekšējās drošības galvenajam direktoram bija pakļautas latviešu slēgtās vienības), iekšlietu ģenerāldirekcijas personāldepartamenta direktoru plkv. Silgaili un Latvijas sporta vadītāju Robertu Plūmi. Šiem latviešu pārstāvjiem brigādefīrers Šrēders jūsmīgi paziņoja, ka Vācijas vadonis atļāvis arī latviešiem formēt leģionu. Lai Vācijas vadonim pierādītu latviešu lielo cīņas gatavību, brigādefīrers Šrēders nāca ar priekšlikumu jau nākošajās dienās saformēt kādu latviešu brīvprātīgo pulku. Šādas vienības saformēšanu brigādefīrers Šrēders bija iedomājies pavisam vienkārši, [22.lpp.] un proti – no augstskolas studentiem un sportistiem. Tāpēc viņš bez militāriem lietpratējiem uz šo apspriedi bija aicinājis arī universitātes rektoru un Latvijas sporta vadītāju.

Aicinātie latviešu pārstāvji brigādefīreram atbildēja, ka viņiem šīs apspriedes darba kārtība nav bijusi iepriekš zināma, ka ierosinātais jautājums nav techniskas, bet gan principiālas, politiskas dabas, un kā tāds ietilpst Zemes pašpārvaldes kompetencē, un ka klātesošajiem nav attiecīgas Zemes pašpārvaldes pilnvaras šī jautājuma apspriešanai ar brigādefīreru Šrēderu.

Tanī pašā dienā, 27.janvāŗa vakarā, brigādefīrers Šrēders ielūdza uz apspriedi tanīs pašās telpās visus Zemes pašpārvaldes ģenerāldirektorus, kā arī jau rīta apspriedē aicinātās personas. Paziņojis klātesošajiem, ka Vācijas vadonis atļāvis latviešiem formēt leģionu, brigādefīrers Šrēders tāpat kā rīta apspriedē aicināja darīt iespējamo leģiona drīzākai komplektēšanai no brīvprātīgiem, lai tādējādi "attaisnotu Vācijas vadoņa dāvāto uzticību latviešiem"[1].

Brigādefīrera Šrēdera priekšlikumu ģenerāldirektori noteikti noraidīja, aizrādot, ka Zemes pašpārvalde nav lūgusi vācu vadības atļauju formēt leģionu, un, otrkārt, ka pie pašreiz Latvijā valdošiem apstākļiem leģiona formēšana no brīvprātīgiem pilnīgi izslēgta. Ja latvju tautas lielā cīņas griba, ko tā izrādījusi [23.lpp.] vācu okupācijas sākumā, tik lielā mērā atslābusi, tad pie tā ir vainīgi tikai vācieši ar savu netaisnīgo un nemākulīgo rīcību Latvijā. Lai pamudinātu latvju tautu turpmāk aktīvāk piedalīties cīņā, vācu vadībai jārada attiecīgie priekšnoteikumi, no kuŗiem svarīgākie:

– dot latvju tautai noteiktu politisku cīņas mērķi, kā arī garantijas, ka latvieši tiešām cīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju;

– nekavējoties pārtraukt nacionāli noskaņoto latviešu vajāšanu un atbrīvot no apcietinājuma visus par nacionālo darbību arestētos un tiesu sodītos latviešus;

– atdot agrākiem īpašniekiem visus viņu lielinieku valdīšanas laikā nacionālizētos īpašumus;

– pielīdzināt latviešus vāciešiem uztura, algas, apgādes un tiesību ziņā.

Uz šiem priekšlikumiem brigādefīrers Šrēders norādīja, ka viņš nav kompetents latviešu prasības izlemt, bet ka viņš tās nodos tālāk vācu augstākai vadībai, kā arī izteica pārliecību, ka šis prasības atradis dzirdīgas ausis.

Šai pirmajai apspriedei sekoja vēl vairākas – gan ar Latvijas ģenerālkomisāru Dr. Dreksleru (Drechsler), gan ar citām vācu vadošām personām, kuŗu rezultātā Zemes pašpārvalde beidzot piekrita Latviešu leģiona formēšanai.

Rodas jautājums, kas pamudināja Zemes pašpārvaldi piekrist Leģiona formēšanai?

Bez jau iepriekš minētā apsvēruma par latviešu kaŗaspēka nepieciešamību vācu armijas varbūtējas atkāpšanās gadījumā, klāt bija nācis kāds jauns, ievērojams apstāklis:

1943.g. februāŗa pirmajā pusē vācu vadība izlēma totālā kaŗa ietvaros caur darba pārvaldēm iesaukt militāram dienestam un darbam militārās darba vienībās un kaŗa rūpniecībā 1919.–24.g. dzimušos latviešu jaunekļus. Šo iesaukšanu vācieši pamatoja ar austrumu reichsministra Alfreda Rozenberga (Rosenberg) 1941.g. 19.decembŗa rīkojumu par obligāto darba pienākumu ieņemtajos austrumu apgabalos. Iesaukšana skāra [24.lpp.] latviešu tautas militārā ziņā visvērtīgāko daļu – apm. 90.000 vīru. Vācieši bija aprēķinājuši, ka no šī skaita tiem faktiski izdosies iesaukt tikai kādus 58.000 jauniešu. Iesauktos viņi bija paredzējuši izvietot šādi: par izpalīgiem vācu armijā (Wehrmachts–Hilfswillige) – 25.000 vīru, Leģionā – apm. 15-17.000 vīru, kārtības dienesta bataljonos kā papildinājumu – 6000 vīru un kaŗam svarīgos darbos – 10.000 vīru. 1943.g. 26.februārī darba pārvaldes arī sāka iesaukšanas pārbaudes. Formāli šī iesaukšana bija nostādīta kā brīvprātīga pieteikšanās. Uz SS un policijas vadītāja Latvijā rīkojuma pamata iesaucamo gadu jauniešiem bija jāreģistrējas policijas iestādēs un darba pārvaldēs. Pēc reģistrēšanās šiem jaunekļiem piesūtīja rīkojumu ierasties pārbaudes komisijās, atsaucoties uz minēto austrumu reichsministra Rozenberga 1941.g. 19.decembŗa rīkojumu par obligāto darba pienākumu ieņemtajos austrumu apgabalos. Pēc medicīniskās pārbaudes darba pārvaldes lika jauniešiem izvēlēties – vai nu izpalīgu dienestu vācu armijā, dienestu Leģionā, vai arī iesaistīties kaŗam svarīgos darbos. Jauniešiem bija jāparakstās, ka izvēli tie izdarījuši brīvprātīgi; pēc tam viņus līdz turpmākam rīkojumam atlaida uz mājām.

Zemes pašpārvalde, redzot, ka pretēji tās iebildumiem – kuŗos atkārtoti bija norādīts uz šādas iesaukšanas nelikumību un starptautisko tiesību pārkāpšanu – vācieši iesaukšanu tomēr izdarīs un latviešu vērtīgāko cilvēku materiālu izkliedēs pa vācu vienībām, līdz ar ko šie jaunieši latviešu tautai zudīs, – bija spiesta savu līdzdalību Leģiona formēšanā vairs nedarīt atkarīgu no vāciešu piekrišanas latviešu politiskajām prasībām, bet panākt vismaz tādu nokārtojumu, kas atļautu tautas dzīvo spēku saturēt vienkopus latviešu virsnieku vadībā un Latvijas tuvumā. Ar šādu nokārtojumu Zemes pašpārvalde cerēja panākt latviešu dzīvā spēka saudzēšanu un tā izmantošanu atbilstoši latviešu interesēm. Šinī nolūkā Zemes pašpārvalde 1943.g. 23.februārī iesniedza Austrumzemes reichskomisāram Lozem (Lohse) rakstu, kuŗā no jauna bija norādīts uz gaidāmās iesaukšanas nelikumību, [25.lpp.] kā arī uzstādītas šādas minimālās prasības, no kuŗu apmierināšanas Zemes pašpārvalde darīja atkarīgu savu nostāju Leģiona formēšanas jautājumā:

- Leģiona vadība nododama tikai latviešu virsniekiem. Leģiona komandieris ir ģen. Bangerskis, Leģiona, štāba priekšnieks – plkv. Silgailis;

- katram latvietim, iesauktam 1919.–.24.gada gājuma ietvaros, ir tiesības pašam izvēlēties dienesta veidu; nekādi spaidi dienesta veida izvēlē nav pielietojami;

- Leģions apmācāms Latvijā; apmācību ilgums – 6 mēneši; tikai pēc apmācībām Leģions kā slēgta kaujas vienība nododams vācu armijas virspavēlnieka rīcībā;

- Leģions iesaistāms kaujās tikai austrumfrontes ziemeļu sektorā;

- uzturs, atalgojums, ietērps, aprūpe un tiesības Leģiona kaŗavīriem piešķiramas tādas pašas, kādas bauda vācu armijas kaŗavīri.

Norakstu no šī iesnieguma Zemes pašpārvalde vienlaicīgi piesūtīja augstākam SS un policijas vadītājam Austrumzemē obergrupenfīreram Jekelnam, Austrumzemes kaŗaspēka pavēlniekam (Wehrmachtsbefehlshaber Ostland) ģen. Volfsbergeram (Wolfsberger) un Latvijas ģenerālkomisāram (Generalkommissar Lettland) Dr. Dreksleram. (Iesnieguma norakstu vācu valodā sk. pielikumā Nr.3.)

Šo Zemes pašpārvaldes iesniegumu reichskomisārs Austrumzemē Loze nepieņēma, bet atsūtīja atpakaļ ar motivējumu, ka Zemes pašpārvalde kā Latvijas ģenerālkomisāram pakļauts iestādījums, nav tiesīga ar iesniegumiem griezties tieši pie viņa. Pēc tam Zemes pašpārvalde līdzīga satura rakstu iesniedza Latvijas ģenerālkomisāram.

Latviešu nelokāmā stāja Leģiona jautājumā beidzot pamudināja vācu vadību akceptēt šīs minimālās prasības. Vienīgi prasībai – dot latvisku vadību Leģionam, kā arī atļaut iesaucamiem brīvi izvēlēties dienesta veidu, vācieši vēl ilgu laiku vilcinājās piekrist. Vācieši par katru cenu vēlējās 25.000 vīru iedalīt armijas izpalīgos, turpretim latviešu interesēs bija pēc iespējas [26.lpp.] vairāk iesaucamo iesaistīt Leģionā, lai tādējādi novērstu viņu izkliedēšanu vācu vienībās. Sākumā vācieši bija paredzējuši latvisku vadību Leģionā tikai līdz bataljona komandierim, bet drīz vien piekrita arī pulka latviskai vadībai. Tā kā runa bija tikai par vienas divīzijas formēšanu, tad Zemes pašpārvalde prasīja, lai arī divīzijas vadība būtu latviešu rokās.

Zemes pašpārvalde vēl nebija devusi savu piekrišanu Leģiona formēšanai, kad vācieši jau ķērās pie šī uzdevuma īstenošanas priekšdarbiem. 1943.g. februāŗa vidū Rīgā no Vācijas ieradās standartenfīrers Hīrtess (Hierthes) un ierīkoja SS papildinājumu komandu Austrumzemē (SS Ersatzkommando Ostland). Sākumā šī dienesta vieta atradās Marijas ielā, bet nedaudz vēlāk pārvietojās uz Stabu ielu. Šī iestāde savā iniciātīvā sāka vervēt latviešus Leģionam. Dienestā pieņēma 17–45 gadu vecus Latvijas pilsoņus, āriešus, nesodītus un augumā ne mazākus par 1,68 m. Pieņemtos pēc veselības pārbaudes un dotā paraksta, ka viņi Leģionā iestājas brīvprātīgi, nosūtīja uz pulcēšanās vietu, kuŗu standartenfīrers Hīrtess bija ierīkojis bij. Latvijas armijas artilerijas kazarmās pie Krusta baznīcas Rīgā.

Marta pirmajās dienās Rīgā ieradās arī SS brigādefīrers un ieroču SS ģenerālmajors Hansens (Hansen) ar vairākiem štāba darbiniekiem, lai vadītu Leģiona formēšanas darbus. Bet tā kā Zemes pašpārvalde tanī laikā vēl nebija deklarējusi savu nostāju Leģiona, jautājumā, tad brigādefīrers Hansens nekādu efektīvu darbību attīstīt nevarēja.

Beidzot 1943.g. 9.martā brigādefīrers Hansens, pēc telefoniskas sazināšanās ar SS vadības galveno štābu Berlīnē, varēja paziņot klātesot ģen. Dankeram, ģen. Bangerskim un plkv. Silgailim, ka saņēmis piekrišanu arī divīzijas vadību uzticēt latviešiem. Pēc šādā latviešiem vēlamā garā panāktā nokārtojuma Leģiona vadības jautājumā Zemes pašpārvalde savukārt piekrita atbalstīt Leģiona formēšanu un pilnvaroja iekšlietu ģenerāldirektoru ģen. Dankeru parakstīt Zemes pašpārvaldes vārdā uzsaukumu tautiešiem stāties cīnītāju rindās.

[27.lpp.]

Pamatojoties uz šo uzsaukumu, Iekšlietu ģenerāldirekcijas personāldepartamenta direktors izsludināja brīvprātīgo pieteikšanās kārtību. Rīdziniekiem pieteikšanās bija noteikta Iekšlietu ģenerāldirekcijā, bet provincē dzīvojošiem – vietējās pašpārvaldes iestādēs. Vecuma robežas brīvprātīgajiem bija noteiktas šādi: virsniekiem līdz kapteiņa dienesta pakāpei ieskaitot – 50 gadi; augstākās dienesta pakāpēs – 55 gadi; administrātīviem virsniekiem – 66 gadi; virsnieku vietniekiem un administrātīviem instruktoriem – 48 gadi, bet visiem pārējiem – 45 gadi.

20.martā ģen. Bangerskis un plkv. Silgailis kā pirmie parakstīja latviešu leģionāra svinīgo solījumu, kuŗa teksts bija šāds:

"Dieva vārdā svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Adolfam Hitleram neierobežotu paklausību, un kā drošsirdīgs kaŗavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."

Tanī pat dienā ģen. Bangerskis un plkv. Silgailis saņēma no brigādefīrera Hansena jau parakstītos pagaidu iecelšanas rakstus, kuŗos bija minēts, ka uz reichsfīrera Himmlera rīkojumu ģen. Bangerskim Leģiona brigādefīrera un ģenerālmajora dienesta pakāpē uzdota Latviešu leģiona 1.divīzijas vadība un ka plkv. Silgailis Leģiona standartenfīrera (pulkveža) dienesta pakāpē norīkots Leģionā kā tās pašas divīzijas pirmais ģenerālštāba virsnieks (vācu saīsināts apzīmējums Ia).[2] Skat. pielikumu Nr.4.

Pēc oficiālās iecelšanas amatā ģen. Bangerskis 22.martā griezās pie tautiešiem ar uzsaukumu stāties Leģiona rindās, un latvju tautas liela daļa šinī uzsaukumā saskatīja neatkarīgās Latvijas armijas atdzimšanu. Bet, diemžēl, šo no jauna uzliesmojušo latviešu cīņas gribu jau pēc dažām dienām apēnoja jaunas vilšanās un sarūgtinājumi.

[28.lpp.]

Pirmo sarūgtinājumu nācās piedzīvot 29.martā, kad, pretēji vācu solījumiem Leģionu iesaistīt kaujās tikai pēc 6 mēnešu apmācībām frontes aizmugurē, uz Ļeņingradas fronti bez latviešu virsniekiem un instruktoriem nosūtīja tikai pirms dažām dienām dienestam Leģionā iesauktos un neapmācītos 1000 latviešu jaunekļus 2.latviešu brigādes papildināšanai.

Rīkojums par šo jauniešu nosūtīšanu 2.latviešu brigādē ienāca no SS vadības galvenā štāba Berlīnē, pilnīgi ignorējot brigādefīrera Hansena iebildumus. Savā telegrammā SS vadības galvenajam štābam Hansens starp citu norādīja uz nelabvēlīgo iespaidu, kādu šī rīcība atstās uz latvju tautas noskaņojumu, un ka latvju tauta to uzskatīs par tās kaŗavīru izlietošanu "lielgabalu barībai" (Kanonenfutter). Šo telegrammu parakstīja arī plkv. Silgailis kā pirmās latviešu divīzijas pirmais ģenerālštāba virsnieks.[3]

Jāpiemin, ka SS vadības galvenā štāba funkcijās ietilpa SS vienību komplektēšana, formēšana, apgāde un papildināšana līdz to nosūtīšanai uz fronti armijas rīcībā. Ar SS vienību ierašanos frontē to apgāde un operātīvā izmantošana pārgāja frontes vadības pārziņā. Atrazdamās Berlīnē un nepārzinādama apstākļus uz vietas, SS vadība ļoti bieži deva stāvoklim neatbilstošus rīkojumus.

Vienlaicīgi ar neapmācīto latviešu jaunekļu nosūtīšanu uz fronti noskaidrojās arī, ka ģen. Bangerska iecelšana divīzijas komandieŗa amatā notikusi pārpratuma dēļ. Brigādefīrers Hansens savā 9.marta telefoniskajā sarunā ar Berlīni neesot pareizi izpratis SS vadības galvenā štāba dotos norādījumus par divīzijas vadību, resp. tai jābūt vācu.

Apzinādamies, cik lielā mērā šis pārpratums varēja ietekmēt [29.lpp.] Leģiona formēšanu vispār, vācieši piedāvāja ģen. Bangerskim uzņemties Leģiona ģenerālinspektora amatu. Savu rīcību viņi motivēja ar to, ka pēc Vācijas likumiem divīzijas komandierim piekrīt "tiesas kunga" (Gerichtsherr) tiesības, un tam jābūt Vācijas pavalstniekam. Bez tam no vācu puses tika aizrādīts, ka Leģions nesastāvēs tikai no vienas divīzijas, bet gan no divīzijas un brigādes, un tāpēc jādod ģen. Bangerskim iespēja pārraudzīt un inspicēt visas Leģionā ietilpstošās latviešu vienības, gan arī tiesība savus novērojumus un kaŗaspēka vēlēšanās pieteikt vācu armijas augstākiem priekšniekiem un reichsfīreram Himmleram tieši. Šis tiesības ģen. Bangerskim tika solītas arī attieksmē uz kārtības dienesta slēgtajām vienībām.

Lai kaut cik nāktu pretim latviešu prasībai pēc divīzijas latviskas vadības, divīzijas štatos tika paredzēts kājnieku priekšnieka amats, kuŗam dienesta un disciplinārā ziņā pakļāva ne tikai kājnieku, bet visu ieroču šķiru vienības divīzijā.

Tā kā jauniešu iesaukšana tanī laikā jau tuvojās nobeigumam, un Leģiona formēšana bija sākusies, Zemes pašpārvalde un ģen. Bangerskis bija griezušies ar attiecīgiem uzsaukumiem pie tautas, tad Zemes pašpārvaldei neatlika nekas cits kā šim priekšlikumam piekrist. To noraidīt būtu nozīmējis veicināt vāciešu vēlēšanos atbrīvoties no latviešu pārraudzības Leģionā. Bez tam Zemes pašpārvalde uzskatīja, ka abi šie amati, t.i. Leģiona ģenerālinspektors un divīzijas kājnieku priekšnieks, dod zināmu drošību, ka vajadzīgā brīdi Leģions būs latviešu tautas rīcībā.

Lai gan turpmāko notikumu gaitā Leģiona ģenerālinspektors pārstāvēja ne tikai Leģionu un pārējās latviešu militārās vienības, bet arī visu latvju tautu, viņa funkcijas tomēr bija ļoti nenoteiktas. Līdz pašām kara beigām ģenerālinspektors nesaņēma nekādas rakstiskas instrukcijas par saviem pienākumiem un tiesībām.
_________________________________

[1] Brigādefīreram Šrēderam, kuŗš bija draudzīgs latviešiem, un kuŗš bieži arī privāti tikās ar latviešu sabiedrību, latviešu tautas toreizējais noskaņojums nebija noslēpums tāpat kā tās vēlēšanās redzēt izkaisītās latviešu slēgtās vienības apvienotas vienā lielā latviešu vienībā ar latviešu vadību. Tāpēc viņš arī bija iedomājies, ka Himmlera lēmums, atļaujot latviešiem savu leģionu, izsauks latviešu tautā sajūsmu.

Privātā sarunā ar autoru, pieskaŗoties jautājumam par nacionāli noskaņoto latviešu vajāšanu no vācu iestāžu puses, Šrēders izteicās: "Es jūs, latviešus, ļoti labi saprotu. Ja es būtu latvietis, es, droši vien, izturētos daudz asāk. Bet, lūdzu, izprotiet arī mani. Vācija atrodas kaŗā. Esmu Vācijas amata persona, un kā tādai man jāpilda manas priekšniecības rīkojumi. Manas varas aploks tanī pašā laikā ir stipri ierobežots." Pēdējais teikums bija netiešs norādījums uz visuvareno SD, kur Šrēderam, kā SS un policijas vadītājam Latvijā, nebija nekādas ietekmes.

[2] Pēc vācu armijas organizācijas pirmā ģenerālštāba virsnieka pienākumi divīzijā atbilda Latvijas armijas divīzijas štāba priekšnieka uzdevumiem.

[3] No militārā viedokļa varētu varbūt atrast zināmu attaisnojumu šai SS vadības galvenā štāba rīcībai, bet nekādā ziņā tas nav attiecināms uz šo gadījumu. Bez tam arī 2.latv. brigādes vadība nebija iepriecināta par neapmācītu papildinājumu saņemšanu. To apliecināja 2.latv. brig. komandieris brigādefīrers Šolcs (Sholtz), kad ģen. Bangerskis 1943.g. aprīlī apmeklēja brigādes vienības Ļeņingradas frontē.

Satura rādītājs    Nākamā nodaļa

Ievietots: 01.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV