Mugurēvičs, Ē. Ģeogrāfiskais traktāts “Descriptiones terrarum” un tā informācija par Austrumbaltijas tautām 13.gadsimta vidū. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. 1995., Nr.7/8 (576/577), 23.-30.lpp.
__________________________________________________________________

[23.lpp.]

Ģeogrāfiskā traktāta “Descriptiones terrarum” atrašana Dublinas koledžas bibliotēkā ir svarīgs notikums medievistiem, it īpaši tiem vēsturniekiem, kas pēta 13.gs. kristianizācijas gaitu Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs. Baltu un Baltijas somu senvēstures pētnieku rīcībā ir nonācis agrāk nezināms vēstures avots, kas parāda tirgotāju un katoļu baznīcas lomu Austrumbaltijas pievēršanā Rietumeiropas kultūras lokam.

Austrumbaltijas reģionā dzīvojošās tautas nevar lepoties ar bagātīgu seno rakstīto avotu klāstu. Līdz 13.gs. šādu avotu skaits ir niecīgs, un tajos atrodamie fakti - trūcīgi, teiksmaini un pretrunīgi. Tikai ar 13.gs. strauji pieaug rakstīto avotu daudzums (hronikas, dokumenti u.c.), un tajos sniegtā informācija ir daudz plašāka, tā satur vietējo apstākļu un iedzīvotāju reālāku raksturojumu.[1] Bez tam 13.gs. turpinās jau kopš antīkajiem laikiem[2] pastāvošā tradīcija sacerēt ģeogrāfiskus aprakstus, kas dod zināmu priekšstatu par zemēm un tautām, to dzīvesveidu un tā mainu sakarā ar kristietības ieviešanu.

No šāda tipa avotiem atzīmējama ap 1240.gadu Bartolomeja Angļa[3] sarakstītā enciklopēdija “Par lietu savdabībām” (De proprietatibus rerum), kas sniedz Livonijas ģeogrāfisko aprakstu antīko autoru stilā. Ievērības cienīga te ir informācija par Prūsiju, Lietuvu, Līvzemi, Zemgali un Igauniju, kas izmantota vēlāku autoru darbos. Bartolomeja Angļa enciklopēdijā doti interesanti fakti par vietējo tautu daudzdievību, upurēšanu dieviem, kā arī par zilēšanu. Minēta mirušo sadedzināšana kopā ar piedevām aizkapa dzīvei, kas rod apstiprinājumu citos vēstures avotos un arheoloģiskajā materiālā.

Pavisam nesen atrasts un ārzemju vēstures literatūrā pašlaik tiek analizēts kāds agrāk nezināms rakstītās vēstures avots, kas informē par stāvokli Eiropā, īpaši tās austrumu daļas “pagānu” zemēs, 13.gs. vidū. Šis avots saucas “Zemju apraksti” (Descriptiones terrarum). To sacerējusi kāda anonīma persona, kas bijusi labi informēta arī par Austrumbaltijas tautu kristīšanu. Šo latīņu valodā sacerēto rokrakstu atradis amerikāņu medievists Marvins L. Kolkers,[4] interesēdamies par iespējamiem jauniem Amerikas kontinenta aprakstiem 13.gadsimtā. Jaunatklātā avota analizē sevišķi aktīvi bijuši poļu medievisti,[5] kas publicējuši virkni rakstu.

“Zemju apraksti” atrasti 70.gadu beigās anglikāņu Trīsvienības koledžas bibliotēkā Dublinā kā rokrakstu kodekss Nr.347. Diemžēl tas nav oriģināls, bet noraksts, kas radies Īrijā 13.gs. beigās. Dažādajiem materiāliem vēlāk dots kopējs nosaukums “Tractatus Geographicus”.[6] Traktāta kopējais apjoms ir 406 lapas (158x113 mm), un tas satur dažāda rakstura informāciju par Eiropas viduslaiku vēsturi, kas lielāko tiesu attiecas uz Īriju. Šajā rakstā aplūkojamā informācija aizņem tikai 10 lapas ar nosaukumu “Incipiunt Descriptiones Terrarum”.

Izanalizējot “Zemju aprakstu" tekstā minētos konkrētos notikumus, pētnieki[7] ir nākuši pie slēdziena, ka šis avots sacerēts laikposmā starp 1255. un 1260.gadu. Šis materiāls, kas pēc būtības ir ģeogrāfiskie zemju apraksti, radies laikā, kad tatāri-mongoļi bija iekarojuši Austrumeiropas lielāko daļu un radās tiešas briesmas katoļticīgajai baznīcai pārējā Eiropā. “Zemju aprakstiem” vajadzēja būt kā ievadam plašākai “Tatāru vēsturei”, kura vai nu nav saglabājusies vai vispār nav uzrakstīta.[8]

Lai atvieglotu atsaukšanos uz “Zemju aprakstos” minēto informāciju, M.L.Kolkers traktāta tekstu sadalījis 30 paragrāfos. Šai rakstā no aprakstiem pilnai publikācijai izvēlēta tikai tā teksta daļa, resp., tie paragrāfi, kuros ir rakstīts par Austrumbaltijas reģionu. Pārējais “Zemju aprakstu” teksta saturs atstāstīts saīsināti.

1.-4. paragrāfā aprakstu autors pēc tā laika tradīcijas uzsver, ka pasaule iedalāma trīs lielās daļās (in tres partes) - Āzijā, Āfrikā un Eiropā, kurās dzīvojot Noasa trīs dēlu pēcteči. Aprakstu lielākā daļa veltīta tieši tā laika Eiropas raksturojumam. Pēc reliģijas, resp., baznīcas piederības, Eiropa sadaloties zemēs, kas pakļautas Austrumu un Rietumu baznīcai (orientalem et occidentalem ecclesiam). Rietumu baznīca sākoties ar Itāliju, no tās uz ziemeļiem atrodoties Ungārija.

[24.lpp.]

Aprakstu noslēdzošajā daļā (27-30) autors uzsver, ka zemes virsū ir Svētā zeme, kur darbojies Pestītājs un sludinājuši apustuļi. Uz ziemeļiem no tās esot parādījušies ļoti nežēlīgi ienaidnieki, ar tiem saprotot tatārus un mongoļus. Viņu parādīšanos jau sen pareģojuši pravieši, sludinādami, ka nāks divas tautas, kas iznīcinās kā ticīgos, tā neticīgos. Teksts noslēdzas ar solījumu dot sīkāku aprakstu par tatāriem.

Analizējot tekstā minētos konkrētos notikumus, medievisti nav vienprātīgi jautājumā par aprakstu autora personību. Tā kā šis jautājums ir svarīgs, lai pareizi saprastu, no kādiem avotiem autors ieguvis ziņas par Austrumbaltijas tautām, tuvāk jāpakavējas arī pie šīs problēmas. No aprakstu teksta nepārprotami izriet, ka autoram ir bijušas ciešas saites ar Livonijas un Prūsijas augstāko garīdzniecību, kuras intereses viņš aizstāvējis. Tā kā Baltijas zemju kristianizācijā nav minēts Vācu ordenis,[48] ir skaidrs, ka autoram vajadzēja piederēt pie ordeņa opozīcijas. Nav šaubu, ka autora statuss bijis augsts, ja jau viņš piedalījies tādos pasākumos kā Mindauga kronēšana, Bohēmijas karaļa karagājiens pret Sembu, kā arī jatvingu kristīšana. Tā kā notikumi Prūsijā, Livonijā un Karēlijā aprakstīti visai detalizēti, jādomā, ka autors guvis informāciju, ne tikai tieši vērojot atsevišķus notikumus vai tautu dzīvesveidu, bet izmantojis arī tā laika hronikas un citus ziņu sniedzējus.

Aprakstos sastopamās latīņu valodas īpatnības vedināja domāt,[49] ka to autors varētu būt bijis poļu izcelsmes franciskāņu ordeņa mūks C. de Bridia. K.Gurskis,[50] apsvēris citu četru dažādu garīdznieku iespējamo autorību, nosvērās par labu jatvingu bīskapam Heinriham, kurš piederēja pie dominikāņu ordeņa. Pētnieks vērsa uzmanību arī uz Heinriha draudzīgajiem sakariem ar Rīgas arhibīskapu Albertu Suerbēru. Salīdzinājis aprakstu ziņas par Bohēmijas karaļa 1255.gada karagājienu pret prūšiem ar kādu citu šī notikuma pieminēšanu Čehijas viduslaiku vēstures avotos, G.Labuda[51] secinājis, ka aprakstu autors bijis kāds pagaidām nezināms čehu izcelsmes hronists.

Aplūkojot “Zemju aprakstu” autora problēmu plašākā rakstā, J.Ohmaņskis[52] noraidījis visas iepriekšējās hipotēzes un izteicis viedokli, ka autors bijis franciskāņu ordeņa garīdznieks Ādolfs, kurš bijis klāt, kad Mindaugs parakstījis kādu dāvinājuma dokumentu.[53] Šis garīdznieks varējis būt klāt arī Mindauga kronēšanā. Par aprakstu autora izcelsmi no slāvu tautām norādot īpašvārdu (Samoita, Ietwesya, Mendogus u.c.) rakstība.

Taču, kā parādīja turpmākā poļu vēsturnieku diskusija par “Zemju aprakstu” autoru, pārliecinošāka ir argumentācija, ka anonīmais autors nāk no dominikāņiem, nevis no franciskāņiem. Dominikāņu parādīšanās Austrumeiropā [26.lpp.] konstatējama vēl pirms franciskāņiem. Plašākā rakstā K.Stopka[54] atbalsta K.Gurska atziņu, ka “Zemju aprakstu” autors varēja būt jatvingu bīskaps Heinrihs, kuram bijuši sakari ar čehiem un kurš sadarbojies ar Rīgas arhibīskapu Albertu katoļu ticības izplatīšanā Prūsijā un Krievijā.

Zināmā mērā rezumējot savu kolēģu diskusiju, J.Streļčiks[55] ir atzīmējis “Zemju aprakstu” autora piederību mūku ordeņa garīdzniekiem - vai nu dominikāņiem, vai arī franciskāņiem -, kuri atšķirībā no Vācu ordeņa centās izplatīt kristīgo ticību mierīgā ceļā. Autors pēc savas izcelsmes drīzāk nākot no čehiem vai vāciešiem, nevis no poļiem, jo aprakstu sacerētāja simpātijas esot Čehijas (Bohēmijas) karaļa pusē, kurš šai laikā gribēja kļūt par Sv. Romas impērijas ķeizaru.

Ņemot vērā jau poļu medievistu konstatētos faktus par “Zemju aprakstu” autora kontaktiem ar Rīgas arhibīskapu Albertu Suerbēru, tuvāk jāpievēršas šī garīdznieka darbībai aplūkojamā laika notikumos. Alberta Suerbēra (miris 1273.g.) interese par Livoniju parādījās jau 1229.gadā, kad viņš, tolaik būdams Brēmenes doma sholastiķis, neveiksmīgi kandidēja uz Rīgas bīskapa amatu.1240.gadā pāvests Albertu iecēla par Armagas arhibīskapu Ziemeļīrijā.[56] Svarīgs pagrieziena punkts Alberta dzīvē ir 1246.gads, kad viņš kļuva par Prūsijas arhibīskapu, kam pakļautas bīskapijas Livonijā un Igaunijā, kā arī piešķirtas pāvesta legāta tiesības Gotlandē, Holšteinā, Rīgenā un Krievijā.[57] Taču Prūsijā Alberts neatrada kopīgu valodu ar Vācu ordeņa vadību, un, tā kā viņam tur nebija patstāvīga baznīcas sēdekļa, Brēmenes arhibīskaps 1247.gadā Albertu uz kādu laiku iecēla par Lībekas bīskapijas pārvaldnieku.[58] Tikai pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves 1253.gada nogalē[59] Alberts Suerbērs varēja apmesties savā rezidencē Rīgā, kas viņam kā metropoles sēdeklis bija paredzēts jau 1251.gada martā[60].

Oficiāli par Rīgas arhibīskapu Alberts gan nosaukts tikai ar pāvesta bullu 1255.gada janvārī, un mazliet vēlāk uzskaitīti visi tie īpašumi Livonijā un Prūsijā, kas attiecas uz arhibīskapiju.[61] Bez tam pāvests Aleksandrs IV Rīgas arhibīskapam uzdeva organizēt jaunu bīskapiju Rīgas un Rēveles diacēžu kaimiņos dzīvojošiem pagāniem - karēļiem, ingriem un votiem. Un itin drīz,1255.gada augustā, Alberts no pāvesta saņēma atļauju iecelt šīm Baltijas somu tautām īpašu bīskapu.[62]

Šī steiga no pāvesta un Rīgas arhibīskapa puses skaidrojama ar to, ka šajā reģionā sadūrās Romas katoļu un [27.lpp.] pareizticīgās baznīcas intereses. Plāns pakļaut Karēliju Romas baznīcai atspoguļojas kādā vēlākā dokumentā, kas sastādīts 1268.gadā,[63] kur Hamburgas domkungs Frīdrihs Haseldorfs nosaukts par karēļu bīskapu (episcopus Cariliensi). No šīs liecības var izdarīt pieņēmumu, ka tieši Frīdrihs Haseldorfs varēja ieņemt šo amatu, jo daži pētnieki viņu uzskata par karēļu pirmo bīskapu.[64]

Pēc Stades Alberta[65] informācijas, kas uzrakstīta 13.gs. 2.pusē, Haseldorfas Frīdrihs dzimis dižciltīgā ģimenē Ziemeļvācijā. Viņa tēvs kritis Saules kaujā 1236.gadā. Arī pats Frīdrihs, pirms viņš 1255.gadā nolēma kļūt par garīdznieku, bijis bruņinieks Holšteinā.[66] Domājams, ka viņa turpmāko garīdznieka karjeru veicinājis Alberts Suerbērs, kurš no 1247. līdz 1253.gadam bija Lībekas bīskapijas (tās pakļautībā atradās arī Holšteina) pārvaldnieks. Nav īsti skaidra Frīdriha darbība līdz 1268.gadam, kad viņš kļuva par Tērbatas bīskapu[67] (šajā amatā viņš sabija līdz 1284.gadam). Par Frīdriha saistību ar dominikāņu ordeni liecina tas, ka par sava testamenta izpildi viņš lūdza rūpēties tieši šī ordeņa pārstāvjiem.[68]

Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, var uzskatīt, ka “Zemju aprakstu” autors varēja izmantot Alberta Suerbēra un Haseldorfas Frīdriha sniegto informāciju, jo viņi bija autora laikabiedri un ar Baltijas tautu reliģisko dzīvi saistītas amatpersonas. Epizode, kur aprakstīta mūra pils celtniecība Daugavas salā, atgādina Indriķa hronikā[69] tēloto notikumu par vietējo iedzīvotāju mēģinājumu šādu pili iznicināt, kaut gan hronikā aprakstītie notikumi attiecas uz Ikšķili, nevis uz Salaspils Mārtiņsalu, kā tas nepārprotami fiksēts “Zemju aprakstos”. Taču šī notikuma detalizētā apraksta tuvā līdzība liek domāt, ka aprakstu autors ir bijis pazīstams ar 1227.gadā pabeigtās Indriķa hronikas saturu par kristīgās ticības ieviešanas sākumu Livonijā.

“Zemju apraksti” sniedz visumā oriģinālu politiskās ģeogrāfijas tēlojumu Baltijas reģionā 13.gs. vidū un rāda paņēmienus, ar kuru palīdzību vietējās tautas tika pievērstas kristīgajai ticībai.

[30.lpp.]

Im Jahre 1979 wurde vom amerikanischen Mediavisten Marvin L.Colker eine bisher unbekannte schriftliche Quelle „Descriptiones terrarurn“ veröffentlicht. Die Handschrift wurde in einem aus dem 13.Jh. stammenden Codex in der Bibliothek des Trinity College in Dublin gefunden. Die in „Descriptiones“ erwähnten Ereignisse zeugen, daβ diese Quelle in den Jahren 1255-1260 entstanden ist.

Auf dem jetzigen Territorium Lettlands ist Kurland (Curlandia), Livland (Liuonia) und Lettenland (Lecia) erwähnt. Von den Flüssen in Osteuropa ist als einziger ein groβer Fluβ Düna (Daugava) erwähnt (magnum flumen, quod Duna dicitur), der aus den russischen Gebieten komme. Die in diesem Fluβ vom Sturm hereingetriebenen Handelsleute haben ein einfaches und wehrloses Volk angetroffen. Auf der Insel dieses Flusses (wahrscheinlich Mātiņsala bei Slaspils-Kirchholm) sei eine steinerne Burg errichtet worden. Die archäologischen Untersuchungen bestätigen die vom Autor der „Descriptiones“ vertretene Meinung über einen Hof in Mātiņsala, der mit Burgmauern eingegrenzt sei (sepem de lapidibus). Ursprünglich seien hier nur einzelne Häuser gewesen, aber der groβe Hof ist für Haushaltungszwecke verwendet (Mugurēvičs, 1974). Der Autor von „Descriptiones“ meint, daβ die Verbreitung des Christentums erst danach begann, als der Versuch der Einheimischen - diese Burg zu zerstören - miβlungen war.

Die Episode, in welcher Bau der Mauerburg auf der Insel vom Fluβ Daugava beschrieben wird, erinnert an den in der Chronik von Heinrich dargestellten Versuch der örtlichen Einwohner, so eine Burg zu zerstören, wenn auch das sich auf Ikšķile bezieht, nicht auf die Insel Mārtiņsala bei Salaspils. Aber die ausführliche Beschreibung dieses Ereignisses läβt sich vermuten, daβ der Autor von „Descriptiones“ mit der Heinrichs livländischen Chronik vertraut gewesen ist, die über den Anfang der Christianisierung in Livland berichtet.

„Descriptiones terrarum“ wurde in den Arbeiten der ausländischen Mediavisten hoch geschätzt, und die Übersetzungen vom Latein sind in englischen, polnischen und russischen Sprachen (Colker 1979; Górski 1981; Strzelczyk 1993; Чекин 1993) gegeben worden.

________________________________________

[27.lpp.]

[1] Arbusow L. Die mittelalterliche Schriftüberlieferungen als Quelle für die Frühgeschichte der ostbaltischen Völker // Baltische Lande / Hrsg. von A.Brachmann und C.Engel. - Leipzig, 1939. - Bd 1. - S. 167-203; Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēsturēs avoti. - R.,1992. - 5.-44.lpp.

[3] Latvijas vēstures avoti (turpmāk LVA) / Izd. A.Švābe. - R., 1940. - 2.sēj., 2.burtn. (Nr.236); Austrumbaltijai veltītās nodaļas latviešu valodā tulkojis A.Spekke darbā “Latvieši un Livonija 16.gs.” - R.,1935. - 92. un 93.lpp.

[4] Colker M.L. America Rediscovered in the Thirteenth Century? // Speculum. - Cambridge (Mass.), 1979. - Vol.54, N 4. - P.712-726. Šajā izdevumā sniegts pilns latīņu teksts, kā arī saīsināts “Aprakstu” tulkojums angļu valodā.

[5] Ģeogrāfiskajā traktātā aprakstītā Austrumeiropa plašāk analizēta poļu vēsturnieka K.Gurska (ar daļēju tulkojumu poļu valodā) rakstā (Górski K. Descriptiones terrarum. Nowo odkryte źródło do dziejów Prus w XIII wieku // Zapiski historyczne. - Torun,1981. - T.46, zesz.1. - S.7-16. Pilns tulkojums poļu valodā: Opis krajów // Spotkanie dwóch swiatów / Pod red. J.Strzelczyka. - Poznań, 1993 (turpmāk Strzelczyk J. Opis krajów). - S. 289-301. Baltu tautu problēmas “Aprakstu” tekstā analizējis J.Ohmaņskis (Ochmaiński J. Nieznany autor “Opisu krajów” z drugiej połowy XIII wieku i jego wiadomości o bałtach // Lituano-Slavica Posnaniensia. Studia historica. - Poznań,1985. - T.1. - S.108-114). Šī avota oriģināltekstu ar tulkojumu krievu valodā publicējis L.Čekins (Чекин Л.С. “Описание земель”, анонимный географический трактат второй половины XIII в. // Средние века. - Москва, 1993. - Вып. 56 - С.206-225.)

[7] Górski K. Descriptiones terrarum.. - S.8; Ochmański J. Nieznany autor “Opisu krajów”. - S.110.

[9] Prūsijas (Pruscia) vārds attiecas uz tās iedzīvotājiem - prūšiem, kas pēc savas etniskās izcelsmes ir rietumbalti. Līdz 9.gs. šajā teritorijā, ko norobežoja Visla un Nemuna, rakstītie avoti apliecina aistu ciltis, kas ģenētiski saistāmas ar prūšiem. (Powerski J. Prusowie, Prusy // Słownik staroźytnošci słowianskich. - Wrocław,1970. - Vol.4. - S.368-371). Saskaņā ar 13.-14.gs. rakstīto avotu ziņām, īpaši Duisburgas Pētera hronikas datiem (Chronicon terrae Prussiae // Scriptores rerum Prussicarum. - Leipzig, 1861. - T.1); Prūsijā bijušas 11 zemes (terrae, partes) starp tām arī “Aprakstos” minētās Semba un Jatvingija.

[10] Par saldūdensjūru nosaukta acīmredzot tā Baltijas jūras mazāk sāļā daļa, kas ar līčiem un lagūnām piekļāvās Prūsijas piekrastei kā Prūšu un Kuršu jomas. Autors rakstot, ka Prūsija tāpat (similiter) aizsniedzot jūru, to lieto salīdzinājumā ar iepriekšminēto Poliju, kurai uz rietumiem no Prūsijas bija robeža ar jūras piekrasti.

[11] Bīskaps Kristiāns (Christian de Oliva) misijas darbu Prūsijā sāka ap 1207.gadu, konsekrēts Laterānā 1215./16.g., miris 1244.gadā. (Strzelczyk J. Opis krajów. - S.296.)

[12] Piemare (poļu val. Pomorze, vācu - Pomerania) - rietumslāvu apdzīvotais piejūras novads starp Vislu un Oderu 12.gs. beigās - 13.gs. sakarā ar kristianizācijas procesu kā Piemares hercogiste kļuva par Vācijas ķeizarvalsts lēni. (Leciejewicz L. Pomorze // Mały słownik kultury dawnych slłwian. - Warszawa, 1972. - S.301.)

[13] Jatvingija (krievu un poļu val. - Jatvjagi, vācu - Sudowa, lietuviešu -Dojnowa) - rietumbaltu apdzīvotā zeme, kas ietvēra Suvalkiju, Pienemunas Dzūkiju, Augšnemunu un Bugas vidusteci pašreizējās Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu krustošanās apgabalā. Jatvingu vārds ar apzīmējumu “sudīni” sastopams jau 2.gs. Aleksandrijas ģeogrāfa Ptolemaja darbā, kur minēta arī cita senprūšu cilts - galindi. Krievu hronikās jatvingi minēti, sākot ar 10.gs., to vārds sastopams vēl 15.-16.gs. poļu hronistu darbos. (Antoniewicz J. The Sudoviens. - Białystok, 1962; Nalepa J. Jacwiegowie. Nazwa i lokalizacja. - Białystok, 1964; Sedovs V. Balti senatnē. - R., 1992. - 139.-144.lpp.)

[14] Semba (vācu - Samland) - Prūsijas zeme pussalā starp Baltijas jūru, Kuršu un Prūšu jomām. Savas dzintara bagātības un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Semba kā pirmā no prūšu zemēm kļuva pazīstama Rietumu tirgotājiem. Šo apstākļu dēļ visus prūšus dažkārt sauc par sembjiem (Sembi vel Pruzzi), kā to 11.gs. 2.pusē rakstījis Brēmenes Ādams (Magister Adam Bremensis. Gesta Hammburgensis ecclesia pontificum // Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum. - Hannoverae et Lipsiae, 1917. - P.245.

[15] Pšemisls Otokārs II bija karalis no 1253.gada līdz 1278.gadam.

[16] Par Bohēmijas karaļa Otokāra karagājienu pret prūšiem 1255.gadā un Karaļauču pils celšanu vēsta arī t.s. Sembas annāles (Canonici Sambiensis annales // Monumenta Germaniae Historica. Scriptorum. - Hannoverae, 1866. - T.18. - P.701, 702). Par prūšu valdnieka kristīšanu 1255.gadā, dodot tam vārdu Otokārs, stāsta arī [28.lpp.] čehu annāles. (Labuda G. Rec.: Górski K. Descriptiones terrarum // Zapiski Historyczne. -1981. - T.46. In: Studia Žródloznawcze. - Warszawa; Poznan, 1983. - T.28. - S.257-259.)

[17] Aleksandrs IV par pāvestu ievēlēts 1254.gada 12.decembrī, konsekrēts 20.decembrī. Tātad viņa pirmais pontifikāta gads ilga līdz 1255.gada ziemai. (Colker M.L. America Rediscovered. - P.722.)

[18] Ar īpašajiem mežiem jāsaprot t.s. svētmeži, kur izdarīja dažādus ziedojumus gan birzīs, gan pie atsevišķiem kokiem. Pie baltu tautām svētmežus atzīmē viduslaiku hronikas un dokumenti. Tautas tradīcijās tie minēti līdz 20.gs. (Ozols J. Zur Frage der heiligen Wälder im östlichen Ostseegebiet // Ztschr. für Ostforschung. - Marburg, 1977. - Jg 26. - S.671- 681.)

[19] Arheoloģiskie pētījumi Sembā ar bagātīgu faktu materiālu parāda prūšu sabiedrības nepārtrauktu attīstību, sākot ar bronzas laikmetu. Uz zirga lielo lomu norāda tā klātbūtne apbedījumos, īpaši raksturīga tā ir karadraudžu locekļiem, kas apglabāti svētku tērpā (9.-13.gs). Prūšiem, tāpat kā lietuvjiem un kuršiem, šai laikā raksturīga ir mirušo sadedzināšana. (Кулаков В.И. Древности пруссов VI-XIII вв. // Свод археологических источников. - Москва, 1990. - Вып. Г 1-9. т. - С.19-42.)

[20] Vairāki vēstures avoti Kurzemi (Kursu) 9.-13.gs. konsekventi sauc par Kurlandi (Curlandia). Krustnešu agresijas rezultātā ar pāvesta rīkojumu 1245.gadā Kurzme bija jāsadala starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu. Šī dalīšana noslēdzās 1253.gadā, balstoties uz tiem pašiem principiem, kas jau agrāk bija lietoti Prūsijā, proti, 2/3 zemju piešķīra ordenim,1/3 - bīskapam. Valststiesiskā ziņā Kurzeme bija kļuvusi par Prūsijas daļu. (LVA II, Nr.357-362; Biļķins V. Kursa un kuršu cīņas // Pilskalns. -1967. -195.-200.lpp.)

[21] Žemaitija ir vēsturisks apgabals Lietuvas ziemeļrietumos, kur tā robežojas ar Kurzemi un Zemgali. Senkrievu un poļu vēstures avotos žemaišus dēvē par žmudiem, vācu - Schamaiten, lietuvju - Žemaičiai, bet viņu apdzīvotā zeme tiek saukta par Samoitu vai Samogetiju. Žemaišu sabiedrībā liela loma bija karadraudzei, kas izcēlās cīņā ar vācu krustnešiem. Žemaiši pret krustnešiem cīnījās līdz 15.gs. sākumam, kad te tika pieņemta kristīgā ticība. (Vaitkunskiene L. Vakaru žemaičiai geležies amžiuje: Kultura ir etnosocialine istorija: Humanitariniu mokslu srities Archeoloģijos krypties habil. daktaro disertacijos tezés. - Vilnius, 1993.)

[22] Lietuva 12.-13.gs. bija mūsdienu Lietuvas dienvidaustrumu daļa ar pieguļošajiem Baltkrievijas rajoniem. Lietuvju kodols bija ciltis, kas skaita ziņā bija lielākas par pārējām ciltīm, kuras šai laikā dzīvoja Lietuvas teritorijā. Te veidojās kultūrapgabals, kam bija raksturīga ugunskapu izplatība. Šai apgabalā lietuvji bez žemaišiem pakāpeniski iekļāva daļu jatvingu, zemgaļu un sēļu. Par izšķirošu faktoru lietuvju tautas izveidē kļuva Lietuvas valsts nodibināšanās. (Пашуто В.Т. Образование литовского государства. - Москва, 1959. - С.366; Volkaite-Kulikauskiene R. Lietuviai IX-XIII amžiais. - Vilnius,1970; Sedovs V. Balti senatnē. -144.lpp.)

[23] Mindaugs (Mindaugas, Myndowe, Mendogus) 13.gs 30.gados, likvidēdams sīkās valstiņas, apvienoja lietuvjus vienā valstī. 1251.gadā Mindaugs kopā ar ģimeni un karadraudzi pieņēma kristīgo ticību un lūdza viņa zemi ņemt Romas baznīcas aizsardzībā. (LVA II, Nr.334-338; Hellmann M. Ursachen und Folgen der Taufe Litauens // Litauisches Kulturinstitut. - Lampertheim, 1988. - Jg 1987. - S.13-16.)

[24] Mindaugu un viņa sievu Martu kronēja Kulmas bīskaps Heinrihs 1253.gadā. Nav gan īsti skaidrs, kur šī kronēšana notikusi: vai tas bijis Novogrudkā (Hellmann M. Das Lettenland im Mittelalter. - Münster; Köln, 1954. - S.179) vai kādā citā vietā, kas bija samērā droša tā laika bīstamajos militārajos apstākļos. (Гуревич Ф.Д. Древний Новогрудок. - Ленинград, 1981. - С.4)

[25] Mindauga kristīšanai sekoja formāla Lietuvas pievēršana kristīgajai ticībai un atsevišķu zemju dāvināšana Vācu ordenim. Tas izsauca neapmierinātību, īpaši žemaišu vidū. Ap 1260.gadu Mindaugs atkrita no kristīgās ticības, bet sāncenši 1263.gadā viņu nogalināja kopā ar diviem dēliem. (LVA II, Nr.368-370, 372, 373, 387, 391 u.c.; Livländische Reimchronik / Hrsg. L.Meyer. - Paderborn,1876. - V. 7121-7149; Ivinskis Z Mindaugas und die Žemaiten // Litterrarum societas Esthonia, 1838-1935. Liber saecularis. - Tartu, 1938. - Bd 2. - S.930-958.)

[26] Vēsturnieku vidū nav vienprātības, kur atradies nalšanu, pēc J.Ohmaņska domām (Ochmanski J. Nieznany autor. - S.108), patstāvīgas lietuvju cilts apdzīvotais apgabals. Kādā dokumentā tas nosaukts par “provincia” vai arī “terra Nalsen”, kas atrodoties Lietuvā. Pēc H.Lovmjaņska jau 30.gados izteiktajām domām (Lowmianski H. Studia nad dziejami Wielkiego Ksiestwa Litewskiego. - Poznan, 1983. - S.311), šis apgabals atradies Lietuvas Aukštaitijā. Šim uzskatam pievienojušies arī citi pētnieki, kas analizējuši Atskaņu hronikā minētās “Nalsen” atrašanās vietu (Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. - Köln; Graz, 1965. - S.318-320) vai sprieduši par krievu hronikās minēto “Нальшенайскую землю”, no kurienes nācis vēlākais Pleskavas vietvaldis Daumants (Пашуто В.Т. Образование.. - С.341 ). To ņemot vērā, apšaubāms ir uzskats, ka Nalšanu zeme būtu meklējama Grodņas apkaimē. (Colker M.L. America Rediscovered. - P.727; Górski K. Descriptiones terrarum. - S.9.)

[27] Te nav īsti saprotams autora optimisms attiecībā uz minēto tautu turpmāko kristīšanu. Tā viņš varēja rakstīt, vai nu ņemot vērā to faktu, ka daļa apkārtējo tautu jau bija kristītas, vai arī iedvesmots no karaļa Mindauga toreizējās kristīgajiem draudzīgās politikas. Te jāņem vērā, ka Mindauga vecākais dēls Voišvils jau agrāk bija kristīts pareizticībā un dzīvoja klosterī (Пашуто В.Т. Образование.. -С. 383-406). Tiek vērsta uzmanība arī uz to, ka ar “kristīgajām auklēm” jāsaprot tās krievu vai poļu gūsteknes, kas pirms tam bija kristīgās (Чекин Л.С. “Описание земель”..).

[28] “Aprakstu” autora uztverē Livonija ir ne tikai zeme, kuru apdzīvo lībieši, bet arī pārējā teritorija Austrumbaltijā, ko 13.gs. vidū bija pakļāvuši krustneši. Livonijā bija izveidota Rīgas arhibīskapija, kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Lēnemā bīskapijas. Prūsijā pastāvēja četras bīskapijas (Kulmas, Varmijas, Pomezānijas un Sembas).1255.gada 31.martā pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Albertu Suerbēru par Rīgas arhibīskapijas metropolītu ar pārvaldes tiesībām uz minētajām bīskapijām, papildus minot vēl trīs bīskapijas. (LVA II, Nr.419; Goetze P. Albert Suerbeer, Erzbischof von Preussen, Livland und Estland. - St. Petersburg, 1854. - S.69-73.) Autors noklusē, ka Livonijā šai laikā vēl atrodas Vācu ordeņa Livonijas atzara pakļautās zemes.

[29] No Austrumeiropas upēm minēta vienīgi Daugava. Nav šaubu, ka ar Daugavas salu, kur celta mūra pils, ir jāsaprot Mārtiņsala pie Salaspils, kur tiešām 12.gs. 80.gados celts otrs vecākais vācu mūra nocietinājums vēlākajā Livonijā. (Indriķa hronika / Ā.Feldhūna tulk., Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. - R., 1993. - I, 3).

[30] Arheoloģiskie izrakumi apstiprina autora teikto par akmens mūra sienām norobežotu sētu (sepem de lapidibus), kur sākotnēji bija tikai dažas ēkas, bet Mārtiņsalas pils pagalmu tiešām varēja izmantot saimniecības vajadzībām. (Mugurēvičs Ē. Ciems un pils Mārtiņsalā // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1973.gada pētījumu rezultātiem. - R., 1974. - 54.-58.lpp.)

[31] Kastella ir īpašs viduslaiku pils tips, visbiežāk bīskapa nocietināta apmetne, kas celta no kokiem un akmeņiem. (Niermeyer J.F. Mediae latinitatis lexicon minus. - Leiden, 1984. - P.154.) Tas atbilst bīskapa teritorijā esošās Mārtiņsalas pils celtniecības paņēmieniem: no sauszemes puses veidotas trīs mūra sienas, bet Daugavas pusē - koka sēta. (Indriķa hronika. - 340.lpp.)

[32] Šķiet, ka šeit nav aprakstīts konkrēts notikums, bet gan atstāstīta kāda viduslaiku teika, kurā ievīts populārais motīvs par pils vai torņa ievilkšanu ūdenī. (Johansen P. Die Chronik als Biographie // Jahrbücher für Geschichte Osteuropas. - München,1953. - NF, Bd 1. - S.17.) Indriķa hronikā aprakstītais nostāsts par Ikšķiles pili ļoti atgādina “Aprakstu” autora teikto par Mārtiņsalas pili.

[33] No Indriķa hronikas informācijas izriet, ka 12.gs. beidzamajā ceturksnī kopā ar vācu tirgotājiem ieradušies pirmie misionāri, kas lībiešiem solīja palīdzēt uzcelt mūra nocietinājumus, no viņiem par to prasot kristīgās ticības pieņemšanu. (Indriķa hronika. - 12.-14.lpp.)

[29.lpp.]

[34] Igaunija - kopīgs nosaukums atsevišķām igauņu apdzīvotām zemēm (Ugandi; Sakala, Sontagana u.c.), kas ap 13.gs. vidu bija sadalītas starp vācu un dāņu krustnešiem.

[35] Arcturus (grieķu val. - lāču gans) - spožākā zvaigzne Boota - Vēršugana zvaigznājā. (Latīņu - latviešu vārdnīca. - R., 1955. - 74.lpp.)

[36] Viruzeme ir Igaunijas apgabals Virumaa (Bironia, Vironia) starp Somu līci un Peipusa ezeru. “Aprakstu” tapšanas laikā Viruzeme atradās dāņu pārvaldē.

[37] 15.-22. paragrāfā uzskaitītas Zviedrijas, Norvēģijas, Anglijas u.c. zemes, dodot to īsu raksturojumu.

[38] Šeit kļūda: Prūsijas vietā jābūt Krievijai. (Górski K. Descriptiones terrarum. - S.10.).

[39] “Aprakstu” autors lieto reti sastopamus debess pušu apzīmējumus, kas kombinēti ar gadalaiku nosaukumiem, piem., vasaras rietumi (occidens estivalis), ziemas austrumi (oriens hyemalis). Šādi apzīmējumi sastopami dažu antīko autoru, piem., Plīnija Vecākā, Solīna u.c. darbos un lietoti poļu autoru viduslaiku latīņu valodā rakstītajos sacerējumos. (Colker M.L. America Rediscovered. - P.714; Strzelczyk J. Opis krajów. - S.295.) Tāpēc tulkotāji šīs neparastās konstrukcijas atveidojuši atšķirīgi. Piem., poļu valodā (Strzelzcyk J. Opis krajów. - S.293) “inter aquilonem et occidentem estivalem” tulkots “między północą i południowym zachodem” (starp ziemeļiem un dienvidrietumiem), savukārt krievu valodā (Чекин Л.С. “Описание земель”.. - С. 219) palīgā ņemti arī diennakts sastāvdaļu apzīmējumi “между севером и летним закатом” (starp ziemeļiem un vasaras saulrietu). Ja tulkojumā pieturamies pie viena principa un ņemam vērā vārdu “aquilo” (ziemeļaustrumu vējš, ziemeļi, nakts vidus) un “occidens” (rietumi, norietošā saule, vakars) dažādas nozīmes (Sleumer A. Kirchenlateinisches Wörterbuch. - Hildesheim, 1990. - S.121, 560), iespējami divi minētās vārdu konstrukcijas atveidojumi, proti, vai nu “starp ziemeļaustrumiem un rietumiem vasarā”, kas lietots šai latviešu tulkojumā, vai arī “starp nakts vidu un vasaras saulrietu”. No ģeogrāfiskās robežu situācijas un vispārpieņemtiem debespušu apzīmējumiem labāks šķita pirmais variants “rietumi vasarā”, jādomā, ar to saprotot dienvidrietumus.

[40] Par Letiju (Lethia) 13.-14.gs. dokumentos sauca latgaļu apdzīvoto teritoriju pašreizējā Latgalē un Vidzemes austrumu daļā, ko krustakaru rezultātā sadalīja starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni (Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch (turpmāk UB). - Reval,1853. - Bd 1. - Nr.16, 23, 25, 67, 82, 84 u.c.; UB. - Reval, 1857. - Bd 3. - Nr.1239.). Nebūtu pareizi vārdu Letija (Lecia) attiecināt uz tā laika Lietuvu, kā tas darīts krievu tulkojuma komentāros (Чекин Л.С. “Описание земель”.. - С. 224.)

[41] Šī robeža no Ungārijas dienvidos līdz Karēlijai ziemeļos labi iezīmē Austrumu un Rietumu baznīcu sadalījuma joslu, kas konstatēta pēc citiem vēstures avotiem. (Die Ausbreitung des Christentums in Europa vom 6.Jh. bis 13.Jh. // Atlas zur Geschichte. - Gotha; Leipzig, 1973. - Bd 1. - S.44.) Pēc šīs kartes robežas austrumu pusē ir pareizticīgie, bet rietumu pusē - katoļi. Līdzīga robeža starp abām baznīcām aprakstoši fiksēta arī kādā 13.gs.1.puses senkrievu avotā. (Чекин Л.С. “Описание земель”..- С.224.)

[42] Senie karēļi minēti 12.-16.gs. rakstītajos avotos. Viņi dzīvojuši uz ziemeļiem un rietumiem no Ladogas ezera un etniskās izcelsmes ziņā pieder pie Baltijas somiem. (Кочкуркина С.И., Спиридонов А.М., Джаксон Т.Н. Письменные известия о карелах. - Петрозаводск, 1990. - С.5.)

[43] Šī robeža, kā liecina citi 13.-14.gs. avoti, bijusi Norvēģijas ziemeļos, kur atkārtoti notikušas sadursmes starp karēļiem un norvēģiem, par to stāsta 13.gs. vidū sacerētā t.s. Hakona sāga. (Глазырина Г.В., Джаксон Т.Н. Древнерусские города в древнескандинавской письменности. - Москва, 1987. - С.96-98.)

[44] Karēļus kā “tumšus pagānus” raksturo arī zviedru krustneši t.s. Ērika hronikā. (Erikskronikan - Желтухин А.Ю., Сванидзе А.А. Хроника Эрика. - Выборг, 1994. - С.22-23.)

[45] Vaislans vai Vaislavs varētu būt saistāms ar kādu no Krakovas dominikāņu mūkiem. Viņu vidū sastopams vārds Vislavs (Strzelczyk J. Opis krajów. - S.300).

[46] “Apraksti” ir pats senākais rakstītais avots attiecībā uz terminu Baltā Krievija (Alba Ruscia), kura ģeogrāfiskais un politiskais saturs laika gaitā ir mainījies. Ir izteikti dažādi viedokļi par nosaukuma “Baltā Krievija” sākotnējo nozīmi un šīs zemes ģeogrāfisko novietojumu. Daži pētnieki domā, ka tā ir teritorija, kur visātrāk izplatījās kristīgā ticība, citi uzskata, kā tā ir bijusi tā Krievzemes daļa, kas nebija pakļauta tatāriem-mongoļiem. Pašlaik par ticamāko Baltās Krievijas novietni, izejot arī no šeit analizētā avota, uzskata pašreizējo Novgorodas un Pleskavas apgabalu teritoriju. (Улащик Н.Н. Введение в нзучение белорусско-литовского летописания. - Москва, 1985. - С.84-86; Ширяев Е.Е. Беларусь; Русь Белая, Русь Черная и Литва в картах. - Минск, 1991. - С.9-11; Чекин Л.С. “Описание земель”.. - С.224 и 225.) Tikai ar 16.-17.gs. apzīmējums “Belaja Rusj” droši sāk attiekties uz Baltkrieviju.

[47] Jāatzīmē, ka 11.-12.gs. Somijas dienvidrietumu daļa jau bija daļēji pievērsta katoļu ticībai, bet uz austrumiem, īpaši Karēlijā, šai laikā bijā sastopama pareizticība, par ko liecina arī no Krievzemes pārņemtā kristīgās baznīcas terminoloģija. (Kivikoski E. Christliche Einflüsse in dem archäologischen Material der Wikingerzeit und der Kreuzzugszeit Finnlands // Acta Visbyensis. - Göteborg, 1969. - Bd3. - S.31-41; Седов В.В. Предметы древнерусского происхождения в Финляндии и Карелии Краткие сообщения Института археологии. - Москва, 1984. - Т.179. - С.32-39.)

[52] ochmański J. Nieznany autor. - S.107-114.

[54] Stopka K. Misja wewnętrzna na Litwie w czasach Mendoga a zagadnienie autorstwa “Descriptiones terrarum” // Nasza Przezlosc. - 1987. - T.68. - S.247-262.

[55] Strzelczyk J. “Opis krajów”: Nowe žródło do dziejów wieków średnich i chrystianizacji ludów nadbałtyckich // Źycie i myśl. - Poznań, 1988. - T.36, N 3/4. - S.59-68.

[69] Indriķa hronika. - I, 6.
_______________________________________

Publicēts: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. 1995., Nr.7/8 (576/577), 23.-30.lpp.

Ievietots: 11.11.2002.

HISTORIA.LV