ZEMGAĻI (senkr. Зимъгола, lat. Semigalli) - baltu cilts, feodālisma laikā tautība, kas attīstītā feodālisma periodā ieplūda latv. un lietuviešu tautībā. Z. apdzīvotā teritorija pieminēta jau IX gs. vēstures avotos. Pēc arheoloģijas datiem Z. materiālā kultūra noteiktāk izsekojama kopš m.ē. pirmajiem gadsimtiem. Z-u etniskās robežas laika gaitā mainījušās, taču visu laiku viņi apdzīvojuši Lielupes bas. teritoriju (ja neskaita Augšzemes daļu, ko aptver Mēmeles pietekas). Z-iem, tāpat kā latgaļiem un sēļiem, I-VI gs. raksturīgi kolektīvie kapu uzkalniņi, kurus nožogo no laukakmeņiem izlikti apļi. Nedaudz atšķirīgas ir Z. senlietas, kapu uzkalniņos mazāk lietoti akmeņi, ātrāk ieviesušies līdzenie, zemē ieraktie skeletkapi, kas ar VII gs. pilnīgi nomainīja uzkalniņus. Pēdējie parasti atrodas zemkopībai izdevīgākās, augstākās un sausākās vietās, visvairāk A-Kurzemes augstienes A nogāzē (Rubas Rūsīši-Debeši, Īles Gailīši un mežniecība, Naudītes Jāņoganas, Zente). Kapu uzkalniņi konstatēti arī Zemgales līdzenumā (Iecavas Strēļi), Z-Lietuvā (Kuršēni u.c.) un ZR-Vidzemē (Kārļu Simtēni, Nītaures Kalnasavēļas).
Z-u kultūra, kas sevišķi uzplauka pārejas periodā uz šķiru sabiedrību (V-IX gs.), ietekmēja visu apkārtējo cilšu materiālo kultūru. Šī perioda nozīmīgākie līdzenie skeletkapi pētīti Zvārdes Grīnertos, Dobeles Ošos, Tērvetes Stūros, Bauskas Čunkānos-Dreņģeros, Katlakalna Pļavniekkalnā, kā arī Lietuvā, Mūšas baseinā - Lepšos, Leporos, Degosos un citur. V-IX gs. senkapos Z-iem raksturīgās rotas: bronzas un sudraba kaklariņķi gan ar paresninātiem vai fasētiem galiem, gan ar cilpu, kāsi un nevienmērīgi tordētu loku; rotadatas ar važiņām (konusadatas, krustadatas, adatas ar trijstūra, riņķa un pogaļas galvu), stopa saktas, sprādzenes ar paresninātu priekšpusi, spirālgredzeni, aproces ar izceltu vidusšķautni. No darba rīkiem un ieročiem vīriešu kapos atrasti uzmavas cirvji un šķēpu smaiļi, vienasmens zobeni, izkaptis, uzmavas kalti, šķiltavakmeņi; sieviešu kapos - kapļi un raukņi.
Agrā feodālisma posma (X-XII gs.) skeletkapi pētīti Ceraukstes Podiņos, Jaunsvirlaukas Ciemaldē, Mežotnē, Vecsaules Čapānos, Dobeles Šķērstaiņos; Lietuvā - Linksmūčos. Sieviešu apbedījumi parasti orientēti ar galvu uz Z vai ZR, vīriešu - pretējā virzienā. Bez rotām sieviešu kapos sastopami arī kapļi, sirpji, īleni; vīriešu kapos - platasmens cirvji, šķēpi, uzmavas kalti, viensasmens un divasmeņu zobeni. Daļā zemju, ko V-IX gs. apdzīvoja Z. (DR daļā), X-XII gs. ieplūda kurši (Kuršēnu ugunskapi), bet Daugavas kreisajā krastā - lībieši (Tomes Nariņu un Līvuciema kapulauki), kuri šajos novados pakāpeniski guva pārsvaru.
X-XIII gs. kapu inventāra atšķirības, depozīti, pilskalnu nocietināšana, senpilsētu izveidošanās liecina par iedz. mantisko un šķirisko noslāņošanos, par agro feodālo attiecību veidošanos. No 25 Zemgales pilskalniem (Ljas teritorijā) vismaz 9 bijuši apdzīvoti vēl X-XIII gs. Izrakumi izdarīti Tērvetes pilskalnā, Mežotnes pilskalnā, Daugmales pilskalnā un to senpilsētās, Dobeles senpilsētā; Lietuvā - Žagares Žvelgaiču kalnā. Lauku apmetnes (ciemi) nav pētīti. Arheol. atradumi labi raksturo tā laika Z-u saimniecību (zemk., lopk., dravniecību, medniecību, zveju, amatniec.), celtn., militāro tehniku, kultūru. X-XIII gs. Z-iem bijuši tirdzn. sakari ar Baltijas tautībām, kā arī Austrumu zemēm, Krievzemi un R-Eiropu.
XIII gs. Z. ilgāk par citām Ljas teritorijas tautībām pretojās vācu feodāļu agresijai Baltijā (sk. Saules kauja; Viestarts; Nameisis), pēc kuras liela daļa Z-u emigrēja uz Lietuvu.
Lit. Indriķa Livonijas hronika, R., 1936; Atskaņu hronika, R., 1936; Moora H., Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā, R., 1952; Zeids T., Feodālisms Livonijā, R., 1951; Zutis J., Krievu un Baltijas tautu cīņas pret vācu agresiju, R., 1948; Ванкина Л., Граудонис Я., Шноре Э., Археологические данные по этногенезу Латвии, М., 1964.
M.Atgāzis
Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3.sējums, 739.-740.lpp.
Ievietots: 04.03.2003.