Sēlija sēļu zeme (2263), kuŗas polīt. un mil. centrs 13.g. s. bija Sēlpils (castrum Selonum), kas bijusi arī patvēruma vieta visiem Daugavas pārnācējiem un iebrucējiem, sev. liet., ar kuŗiem sēļiem bija savienība un ieroču brālība. Šī iemesla dēļ bīskaps Alberts 1208 kopā ar kristītiem lībiešiem un latg. Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus dot ķīlniekus, kristīties un atteikties no sav. ar lietuviešiem. Ar šo mil. akciju sākās un beidzās S. iekaŗošana. Pāvests Inocents IV 1254 apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma ties. uz dažām S. pilīm vai apcietinājumiem un to ciemiem: Allecten, Calve, Medene, Nitzegale, bet 1255 Mindauga dāvinājumā minēta Meddene, Pelone, Maleysine un Thovraxe, kas ar saviem apg. sauksies S. šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta apstiprinājumā 1257. Šos vietu vārdus tagad ir gandrīz neiespējami lokalizēt. Medene atradusies S. r., jo zemg. valsts Upmale sniegusies līdz tās robežai. Maleysine varētu būt Nolišķi (Nalsen) Utenes pag. Liet. vai Maleiši r. no Biržiem Lietuvā. Thovraxe varētu būt Taurkalne Utenas pag. Lietuvā. Nitzgale neapšaubāmi ir tag. Nīcgale. Allecten un Calve vēl joprojām nav identificētas. Archaiol. izrakumi liecina, ka sēļi bijuši tuvi radinieki latgaļiem. Vēlajā dzelzs laikmetā viņi apdzīvojuši Daugavas kreiso krastu līdz Aizkrauklei, Ilūkstes un Jēkabpils apriņķos. Viņu pēdas atrastas arī Skrudalienē. Tāpat S. dziļi iespiedusies vēlākā liet. territorijā, tagadējā Sālakā, Taurāgnē, Utenā, Svēdašos, Subāčos,Palēvenē, Pasvalī un Saločos. Vēlāk šīs territorijas ir lietuviskotas. S. robežas minētas arī 1392 dokumentā, bet tās ir grūti identificējamas. S. konstatēti 28 pilskalni, bet tikai Sēlpils ir pētīta. Sēļu kapu lauki ir visai līdzīgi latg. kapu laukiem, bet atšķirīgs ir sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī, iesk. darba rīku. Arī sēļu kranioloģiskais materiāls atšķiras no citām latv. senciltīm raksturīga antropoloģiska tipa.
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 256.-257.lpp.
Ievietots: 16.01.2002.