Beidzot dzeršanu neuzskatīja par netikumu, bet par dižciltīgo godu un tikumu. Tādēļ visās zemēs Livonijas iedzīvotāji bija pazīstami kā lielākie dzērāji, kas arī minēts dažās kronikās. Lai gan Livonijas iedzīvotāji apbalvoti ar Dieva gudru saprātu, tomēr garīgās dāvanas no pārmērīgas netiklības, dzīves nezināšanas un slinkuma dēļ gāja bojā. Svarīgākās sapulcēs nekā nedzirdēja runājam par svarīgām lietām, bet gan par zaķiem, lapsām, suņiem un citām nevajadzīgām lietām. Un dažiem no viņiem bija tik daudz suņu, ka viņu uzturam katru gadu uzgāja 6-7 lasti labības.

Tā laika pilsoņu dzīvi arī nevar aizmirst. Pilsoņi un tirgoņi tāpat ne mazāk nodevās pārmērībai, augstprātībai un greznībai. Tirgoņu kāzas notika vienmēr svētdienās, jo svinēt kāzas darbdienā būtu bijusi liela pazemošanās, negods un kauns. Uz kāzām salūdza gandrīz visus pilsoņus un svešos tirgoņus. Līgavaini un līgavu lielā gājienā pavadīja uz baznīcu, un no baznīcas uz ģildes namu, kur bija sarīkots bagātīgs mielasts. Tur netrūka arī vīna un alus. Galdi bija piekŗauti sudraba kausiem un stopiem; ēda ar sudraba kaŗotēm. Pēc mielasta sudraba traukus novāca; to vietā nāca mazi un lieli alvas kausi, no kuŗiem viens otram pamatīgi “uzdzēra”. Pēc mielasta un sumināšanas dziesmām, iesākās deja un ilga līdz vakariņām. Kas gribēja, tas gāja klausīties pēcpusdienas sprediķi. Pēc vakariņām sākās atkal deja un dzeršana līdz pusnaktij. Kāzas svinēja ar jo lielu greznību tērpu un zelta lietu ziņā. Bagātnieku tērps bija izoderēts lūšu, cauņu un leopardu ādām; nabagākie apmierinājās ar vilku un lapsu ādām. Sievu aubes bija izgreznotas ar kaltu un apzeltītu sudrabu, katra vairāk kā divu marku vērtībā. Bez tam bija arī zelta un sudraba apzeltītas kakla ķēdes ar skaistām piekārtām dārglietām; bija no sudraba kaltas un apzeltītas stīpiņas[1], somiņas apzeltītām kārbām[2], viss vairāk kā 60 lošu svarā; dārgi zelta gredzeni, pogas un šņores papildināja tērpu. Jaunavas nesa pērļu un apzeltītas sudraba matu saites; lielas un biezas mēteļu šnales un sprādzes, dažu marku vērtībā, un lielas jostas ar nokarājušamies galiem un kārbiņām, 30 lošu svarā, un lielas kakla rotas lūdzamo kreļļu veidā, apkārtas skaistām dārglietām.

Pat vienkāršu pilsoņu sievu un jaunavu rotas lietu vērtība, kuŗas viņas nēsāja kāzu gadījumos, bija tik liela, ka varēja atklāt diezgan prāvu veikalu vai uzturēt veselu ģimeni. Katras ģildes pilsoņi atsevišķi, vasaru, starp Lieldienām un Vasaras svētkiem, nodarbojās ar “putna šaušanu”. Šī izprieca notikās šādā kārtā. Pagājušā gada uzvarētāju, tā saukto “veco ķēniņu” lielā gājienā visi ģildes brāļi kādā svētdienas pēcpusdienā pavadīja uz laukumu, kur atradās stabs ar putnu. “Vecais ķēniņš” gāja starp diviem ģildes vecākiem. Uz laukuma gaidīja jau liels pūlis ļaužu, vecu un jaunu. Šī izprieca bija savienota ar lielām briesmām, jo šauts tika ar dzelzs bultām, kuŗas pie reizes ķēra arī skatītājus. Kad pēc veselas pus dienas šaušanas beidzot kādam izdevās “nošaut” putnu, tad tūlīt šo jauno ķēniņu apsveica lielām gavilēm viņa draugi, kā arī tie, kuŗi bija uz viņu derējuši un vinnējuši. Jauno ķēniņu ar pilsētas muziku, tādā pat gājienā, kā bija veco atveduši uz laukumu, noveda ģildes namā, kur viņu sagaidīja liels laužu pūlis ar gavilēm. Ķēniņš nesa kārti ar sudraba putnu. Viņa tērauda stopu un bultas, viņa uzvaras ieročus, nesa augsti paceltus viņam pa priekšu. Ģildes namā tapa sarīkots mielasts, pie kuŗa piedalījās arī sievas un meitas. Skaistāko jaunavu izvēlēja ķēniņam par ķēniņieni, kuŗai pastāvīgi bija jāsēd pie sava ķēniņa un ar viņu jādejo, neraugoties uz to, ja arī ķēniņam bija jau sieva. “Putnu šaušanas” svētki ilga 3 svētdienas tūlīt pēc Lieldienām. Šinīs svētdienās pēcpusdienas dievkalpojumu nebija, tādēļ ka katrs labāk gribēja būt pie “putna šaušanas”, nekā baznīcā.

Ap vasaras svētkiem pilsoņi un amatnieki svētīja svētkus zaļumos, ārpus pilsētas. Šim gadījumam izvēlēja, tā saukto, “maija grafu”, bagātu cilvēku, kuŗš var sarīkot greznus mielastus. Ar lielu greznību iecēla ievēlēto amatā. Šādus zaļumu svētkus svinēja arī vienkārša tauta cauru vasaru svētdienās ar jo lielu vieglprātību. Arī “putna šaušana” norisinājās šinīs jautrās vietās, kur salasījās ordeņkungi, pilsoņi, amatnieki un liels pūlis laužu kavēt laiku pa svētdienām.

Muižnieki arī sāka pie savas draudzes baznīcām ierīkot “putnu stabus”. Tas notika neilgi pirms pārmaiņām Livonijas dzīvē. Arī šeit saradās ap Vasaras svētkiem daudz laužu, desmitām jūdžu tāļu, kuŗi vairāk interesējās par “putna šaušanu” nekā par dievvārdiem. Mācītāja muižā, bez putna šaušanas, sarīkoja arī jautrus mielastus.

Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne[3] uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīgsmojušies, eglīti aizdedzināja, kuŗa nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji spŗediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem.

Livonijas iedzīvotāju lielā izprieces kāre Maskavas caram bija pa prātam. Kamēr Livonija veda tādu dzīvi, cars domāja tikai par saviem plāniem, kā gūt uzvaru. Viņš vāca lielos apmēros šaujamo pulveri, alvu un visādus kaŗa piederumus, uzaicināja vienu ieroču meisteri pēc otra, gan no Vācijas, gan no Itālijas. Livonijā to ļoti labi zināja, bet iedzīvotāji tā bija iegrimuši izpriecās un pārdrošībā, kā nepiegrieza tam vērības, bet sūtīja vēl caram atklāti un lielos daudzumos, kā tas visai pasaulei ir zināms, kaparu, alvu un visādas preces, kuŗas varēja noderēt caram, kaŗojot ar Livoniju.

Šeit minētais nav teikts tādēļ, lai kāds domātu, ka Livonijā nebūtu nemaz bijis prātīgu un dievbijīgu cilvēku. Livonijā starp dažādām kārtām nebija labu laužu trūkuma, kuŗiem aprakstītā dzīve nebūt nebija pa prātam. Bija arī tādi muižnieki, kuŗi, gribēdami glābt savu zemnieku dvēseles, turēja savās muižās uz sava rēķina mācītājus, nevācu valodas pratējus. Viņu uzdevums bija svētdienās zemniekiem un muižas ļaudīm mācīt katķismu. Dažas tikumīgas muižnieku atraitnes un sievas arī nekaunējās ķerties pie šāda darba un, mācītāju trūkuma dēļ, savās muižās zemniekiem un muižas ļaudīm mācīja 5 katķisma gabalus un pamudināja ļaudis piegriezties Dieva žēlastībai. Daži sūtīja savus bērnus Vācijas augstskolās un nodeva pie valdnieku un firstu galmiem. Atklāti tika teikts, ka neesot ieteicami atstāt ilgāk dēlus Livonijā, kur nekā nevarot mācīties, un ja arī ko iemācoties, tad tāds mājas audzināts bērns, lai cik apdāvināts viņš būtu, esot tikai nepiedzīvojis lopiņš.

Daži muižnieki bija ar mieru nepaturēt neviena dēla mājās, bet nodot viņus pie ķēniņu, kūrfirstu un firstu galmiem, jo šādi galmi bija muižnieciskas uzvešanās skolas, kur galma priekšnieki un māršali raudzījās uz galmnieku uzvešanos. Tur jaunā paaudze varēja mācīties labu uzvešanos un godbijību. Livonijā turpretīm varēja iemācīties dzeršanā, izšķērdībā un citos netikumos, ko skaitīja par muižnieciskiem tikumiem un par ko vien bija runa. Vīri ar tādu valodu un uzskatiem redzēja samaitātās Livonijas ļaunumus un trūkumus, bet pret lielā pūļa pārsvaru nekā nevarēja panākt. Še nav vainojami tie, kuŗi dzimuši vai bija bērna gados Livonijas pārmaiņu un juku laikmetā, un kuŗiem agrākā dzīve nebija pazīstama, bet bija uzauguši gaŗo kaŗu laikā, smeldamies ikdienišķā rosīgā dzīvē labas mācības, tā tapdami par jo labiem kareivjiem pret krieviem. Še ir domāta vecās Livonijas dzīve un būtība, kā tas lasāms kronikās, un kā viņā norisinājās sen, pirms šeit minētā laikmeta, ilggadīgā mierā un lielā bagātībā, un īsi pirms Livonijas vecās valdības maiņas bija galīgi ņēmusi virsroku. Mestris Jānis Reke valdīja divus gadus pilnīgā mierā; nomira viņš Vilandē, kur viņu arī apglabāja.

sāka valdīt 1551.gadā. Viņa laikā maskavieši atņēma tatāriem Kazaņu un Astrachaņu. Cīņās dēļ Kazaņas un Astrachaņas maskavieši bija Livoniju piemirsuši. Pēc šīs uzvaras Maskavas lielkņazs tapa bīstams ne tikai Livonijai, bet arī citiem kaimiņu valdniekiem. 1552.gadā Rēvelē ieradās trīs lāgus Lībekas sūtņi, kuŗu uzdevums bija atjaunot un apstiprināt vecos tirdzniecības līgumus un privileģijajs. Šie sūtņi nekā nepanāca, un bija paredzams, ka vecā draudzība starp abām pilsētām izirs. Šie sūtņi pirmā reizē bija rātskungi Dr. Hermanis Falkens, Albrechts Klevers[4], pilsoņi Ansis Rentelns un Ansis Grenzins. Otrā reizē ieradās Hermanis Plonics un Gotšalks Vikedens, un trešajā reizē sekretars Hermanis Boitins. Pēdējais, pabijis Rēvelē, devās arī uz Krieviju.

1553. gadā, svētdienā pirms Vasaras svētkiem, kādā pēcpusdienā Rēvelē izcēlās liels ugunsgrēks. Sāka degt kāda miesnieka māja, kuŗš bija darījis alu, un uguns apņēma daudzas mājas iekšpilsētā un pārgāja arī uz ārpilsētas mājam līdz pat Mucinieku ielai.

Kad Livonijas kārtas izdzirdēja par laimīgo Maskavas tatāru zemju uzvaru, viņi nojauda, ka ilggadīgam mieram, kas tagad labi būtu noderējis, ir beigas. Tādēļ viņi nosūtīja sūtņus uz Maskavu vest sarunas, uzturēt miera stāvokli arī turpmāk. Kad sūtņi dzirdēja Maskavas netaisnos noteikumus un priekšlikumus par nodevu maksāšanu, viņi atgriezās mājās nekā nepanākuši. Livonijā šis apstāklis sacēla lielas bažas. Otrā sūtniecībā, kuŗa sastāvēja no mestŗa pilnvarotiem, Jāņa, Bokhorsta, Otona Grotūza un no Tērbatas biskapa pilnvarotiem, Valdemāra Vrangeļa un Didriķa Kafera, 1554.g. 3.gavēņa svētdienā aizceļoja uz Maskavu, kur viņi nepanāca vairāk nekā, kā tikai iepazinās ar lielkņaza netaisnīgām prasībām. Lielkņazs caur savu kancleri prasīja no sūtņiem neiespējami lielu tribūtu arī par daudziem pagājušiem gadiem.

Uz to sūtņi atbildēja, ka viņi neredzot pamata tām prasībām, jo lielkņazs nekad neesot par Livoniju valdījis, ne arī viņu iekaŗojis, ka viņš varētu uzlikt nodevas kā uzvarētājs uzvarētiem; Livoniju lielkņazs nevarot uzskatīt arī kā lēņu īpašumu. Esot pierādāms, ka daudzie kaŗi ar krieviem neesot vesti nodevu dēļ, un nevienā miera līgumā neesot nekas minēts par nodevām. Lielkņaza kanclers un padomnieki atbildēja, ka Tērbatas biskapija vecos laikos maksājusi nodevas. Biskapa sūtņi noraidīja tādu uzskatu un apgalvoja, ka Tērbatas biskapija nekad nav maksājusi lielkņazam nodevas, tādēļ arī lielkņazs nevarot uzstādīt jaunas, neparastas prasības, jo neesot domājams ka kristīgs valdnieks prasīšot to, kas viņam nepienākas, un nenodarīšot otram netaisnību, kuŗu viņš pats neciestu. Lielkņaza pilnvarotie uz to atbildēja, ka viņa pavēlnieks ne par matu neatkāpšoties no savām prasībām. Tad sūtņi prasīja, lai rādot viņiem apzīmogotus dokumentus, ka Tērbatas biskapijai jāmaksā nodevas lielkņazam. Kanclers paskaidroja sūtņiem, ka vecos dokumentos esot runa par to, ka Tērbatas biskapija esot maksājusi “daņ”, kas tak nozīmējot nodevas; bet kādas un cik, to viņš nav gribējis pateikt. Pēc gaŗām debatēm noslēdza mieru uz 15 gadiem ar to noteikumu, ka visi strīdi starp Krieviju un Livoniju, kā arī jautājumi par nodevām, noregulējami trīs gadu laikā.

1554.gadā Vitenšteinas ordeņa fogtu un priekšnieku nosūtīja pie Zviedrijas ķēniņa Gustava ar lūgumu uzsākt kopā ar Livonijas mestri, kaŗu ar Krieviju. 1555.gadā ķēniņš uzsāka kaŗu ar Krieviju tajā pārliecībā, ka mestris darīs to pašu. Bet mestris nelikās ne zinot, un ķēniņam cits nekas neatlika, kā noslēgt ar krieviem mieru, pēc kuŗa centās arī krievi, jo miera sarunas starp Krieviju un Livoniju vēl nebija pabeigtas. 1555.gada rudenī Vīkas muižnieki sapulcējās Pērnavā uz landtāgu, kur starp citām ļoti nesvarīgām lietām tapa izšķirts arī jautājums, ka neviens kalps vai kāds cits tam līdzīgs nedrīkst dejot ar dižciltīgu dāmu, kādu lēmumu arī izsludināja visā zemē. Bet par lielām briesmām, kuŗas draudēja zemei, nebija runas.

1556.gada gavēnī Livonijā ilgu laiku bija redzama ugunssārta komēta.

Šīs komētas parādīšanās laikā Valmierā notika zemes kārtu sapulce. Kad daži sapulces dalībnieki sēdēja pie mielasta galda, starp kuŗiem bija arī kāds Tērbatas domkungs, tad uz jautājumu, kas tā esot par zvaigzni, pēdējais atbildēja, ka tā esot komēta, un pie tam tāda lieta, kuŗa nekā laba nevēstot.

Tā paša gada jūnijā Maskavas sūtnis, kelars Terpigoŗevs[5], spītīgs un viltīgs vīrs, ieradās pie Tērbatas biskapa. Viņš, kā lielkņaza sūtnis, tapa uzņemts Tērbatā ar lielu godu. Par audiences vietu, kur sūtnis varētu izteikt savas prasības, bija noteikta biskapa mielasta zāle. Biskapam nolemtās lielkņaza dāvanas, ceļā uz audiences vietu, sūtnis lika nest gājiena priekšgalā. Starp dāvanām bija kāds no zīda saišķiem mests medību tīkls, 2 krievu medību suņi un viens ļoti raibs tepiķis. Šīs neparastās dāvanas sacēla ļaudīs lielu izbrīnēšanos, un viņu nozīmi dažādi tulkoja.

Sūtņa prasības bija, lai bez kavēšanas maksātu lielkņazam apsolītās nodevas. Jautājums bija nopietns, un viņu apspriest sapulcējās visi biskapijas un pilsētas padomnieki kopā ar biskapa kancleri. Biskaps, viņa kanclers un padomnieki bija ar mieru apņemties maksāt šīs nodevas. Bet Tērbatas birģermeistars Jānis Henks izteicās, ka to darīt neesot ieteicams. Ja apsolīšot, tad vajadzēšot arī pildīt. Kanclers Jirģens Holcšnurs atbildēja, ka birģermeistars gan pārzinot labi āžādas un linus, bet ne tādas lietas; lielkņazs esot tirans un varot nodarīt Livonijai tādu kaunu un skādi, kuŗu netik ātri varēšot izlabot. Tādēļ esot gan jādod rakstisks solījums Maskavas caram maksāt nodevas, nedomājot par viņa ieturēšanu, bet gan ar ķeizariskās tiesas lēmumu padarīt šo solījumu par neesošu, ko viņa zemnieka galva nevarot apķert. Beidzot nolēma dot lielkņazam rakstisku solījumu par nodevu maksāšanu. Katram cilvēkam bija jāmaksā viena Rīgas marka, kuŗa tajā laikā līdzinājās vienai ceturtai daļai no daldeŗa un vienam Lībekas šiliņam. No šīm nodevām, izņemot garīdzniekus, neviens netika atsvabināts un biskapam viņas bija jāmaksā trīs gadu laikā, par visu pagājušo laiku, skaitot no pēdējās nodevu maksāšanas dienas.

Kad Maskavas sūtnis saņēma apzīmogoto nodevu dokumentu, viņš to sniedza tāļāk savam sekretaram. Kad pēdējais to gribēja ņemt, viņš nedeva, bet iebāza savā azotī un visu klātbūtnē teica: “Tu nemāki ar šo mazo bērnu apieties; viņš jālolo, jābaŗo ar baltmaizi un saldu pienu; kad paaugs un sāks runāt, atnesīs lielkņazam daudz labuma.” Birģermeistaram Jānim Dorstelmaņam sūtnis teica, ka tērbatniekiem tagad jārūpējas, kā krāt naudu; kad bērns tapšot vecāks, viņš prasīšot pēc naudas. Sūtņi ar nodevu dokumentu aizceļoja uz Krieviju, bet šī lieta nāca, zināma visā Livonijā, un visi teica, ka Livonija tagad pārdota krieviem. Daži teica, ka viņi ar mieru ziedot kaŗa vajadzībām 100 dāldeŗu, nekā maksāt krieviem kauču 1 dālderi. Jirģens Holcšnurs atkārtoja, ka lieta nākšot ķeizariskās tiesas izspriešanā, kur tad gan viņi atradīšot savu

taisnību.

1556.gada vasarā izcēlās kaŗš starp Rīgas virsbiskapu Vilhelmu Brandenburgu un mestri, kuŗš bija dabūjis zināt, ka virsbiskaps vedis sarunas ar landmāršalu Kasparu Minsteri par Livonijas atdošanu zem Polijas ķēniņa apsardzības. Tā kā mestris lielā vecuma dēļ nevarēja piedalīties kaŗa gājienā, tad par kaŗa vadoni iecēla mestŗa palīgu Vilhelmu Firstenbergu.

Kad landmāršals Kaspars Minsters redzēja, ka ordenis ķeras nopietni pie lietas, viņš aizbēga uz Poliju un rakstiski mēģināja pierādīt savu nevainību. Virsbiskapu un viņa palīgu hercogu Kristaforu Meklenburgu ielenca Kokneses pilī un sagūstīja. Hercogu attaisnoja un nosūtīja uz Vāciju, bet virsbiskapu ieslodzīja cietumā Smiltenē, kur viņu turēja veselu gadu. Šis apstāklis pamudināja Polijas ķēniņu Sigismundu Augustu, virsbiskapa tēvoci, Brandenburgas markgrafu un Prūsijas hercogu Albertu, virsbiskapa brāli, uzsākt kaŗu ar ordeni, lai atsvabinātu virsbiskapu no cietuma.

Ziņa par gaidāmo kaŗu loti uztrauca Livonijas iedzīvotājus, jo tapa teikts, ka virsbiskaps un viņa brālis Prūsijas hercogs varot nejauši ierasties ar daudziem kuģiem un izdarīt uzbrukumu. Tādēļ laida ziņu pēc ziņas muižniekiem nekavējoši pēc muižu skaita apbruņot kareivjus un sūtīt viņus sargāt ostas un krastus. No kaŗa atradušiem muižniekiem nebija ne kareivju, ne ieroču pēc muižu skaita. Tādēļ visā ātrumā tapa bruņoti nevācu zirgu puiši, veci “sešvērdiņu”[6] kalpi, nederīgi tapuši dzeršanas dēļ un apprecējušies, kuŗi savā dzīvē varbūt reizi bija ar bisi rīkojušies. Pirms vilkt sarūsējušās bruņas mugurā, viņi vēl pamatīgi piedzērās. Tādā stāvoklī sēdās viņi zirgos, lai dotos uz kaŗalauku. Ne ostās, ne jūŗmalā nebija neviena ienaidnieka. Iztukšojuši provianta vāģus un alus mucas, viņi atgriezās mājās kā varoņi.

Livonijas pilsētu iedzīvotājiem arī bija maz jēgas no kaŗa gaitām, tā ka bija jāņem palīgā landsknechti, bet bundziniekus bija gŗūti sameklēt. Ja gadījās atrast bundzinieku, tad arī pie kaŗa gaitām nepieradušie amatnieki pievienojās viņam un teicās labākie kareivji esot. Vispār sakot, ļaudis tā bija atraduši no kaŗa, ka izdzirduši bungu troksni, viņi atstāja ēdienu, pat dievkalpošanu, un skrēja uz tirgus laukumu skatīties landsknechtos. Tik neparasta lieta toreiz bija kaŗš. Rudenī ieradās no Vācijas daudzi jātnieki un kājnieki palīgā ordenim un pilsētām. Muižnieki arī apgādājās ar labiem algotiem kareivjiem. Tāds salasīts kaŗaspēks devās Bauskas virzienā uz robežām, (pretīm Polijas ķēniņam un Prūsijas hercogam.

Pēc vesela gada nostāvēšanas nometnēs, abas puses samierināja Romas ķeizars Ferdinands. Uz Pasvaldes līguma pamata mestris samaksāja Polijas ķēniņam kaŗa izdevumus 60.000 dāldeŗu, atsvabināja no cietuma virsbiskapu, ieceldams viņu agrākā godā un atdeva viņam visas atņemtās pilsētas, cietokšņus un pilis. Tas bija 1557.gadā, kad nomira arī mestris Galens. Valdīja viņš 6 gadus.

Uzskats, it kā kaŗš būtu izcēlies tādēļ, ka virsbiskaps nav gribējis pieņemt Lutera mācību, nav pareizs, jo virsbiskaps sprediķoja Lutera garā un bija viņa piekritējs, tāpat kā mestris un visi ordeņkungi. Tāpat nav arī taisnība, ka pa miera sarunu laiku Pasvaldē Livonijas kārtas būtu vedušas sarunas par padošanos Polijas ķēniņam. Tikai vēlāk, kad krievi bija Livoniju gandrīz jau uzvarējuši un no Romas ķeizara palīdzības nebija, padevās daži Dānijas, daži Polijas, daži Zviedrijas ķēniņam.

1557.gadā ieguva mestŗa amatu. Šinī gadā Livonijā parādījās no Vācijas kāds savādnieks, vārdā Jirģens. Ziemas laikā viņš, ģērbies tikai maisā, basām kājām, bez cepures, apstaigāja Livonijas pilsētas un ciemus. Viņš bija ļoti strādīgs, bet atalgojuma, izņemot dienišķu uzturu, neņēma. Uz jautājumu, kādēļ viņš ieradies Livonijā, viņš atbildēja, ka, esot no Dieva sūtīts, lai nosodītu Livonijas iedzīvotāju mantkārību, lepnību un slinkumu. Gāja viņš arī baznīcā un klausījās, ko sprediķoja mācītāji. Domas par viņu bija dažādas. Daži teica, ka viņš esot Dieva sūtīts un drīzumā gaidāmi svarīgi notikumi. Ceļā no Rēveles uz Narvu šis vīrs pazuda. Jādomā, ka zemnieki viņu nogalinājuši.

Tā kā 1557.gadā strīdus starp Poliju un Livoniju bija izbeigts un kaŗaspēks atlaists uz mājām, tad bija jādomā, ka iestājušies labi miera laiki. Bet te Maskavas nodevu dzirkstele drīz vien aizdedzināja visu Livoniju. Maskavas lielkņazs atsūtīja Livonijas kārtām šādu naidīgu satura vēstuli: Livonijas mestŗam Vilhelmam, Rīgas virsbiskapam un visiem Livonijas iedzīvotājiem, kā arī Tērbatas biskapam un arī citiem biskapiem. Jūs bijāt atsūtījuši savus sūtņus ar pavadoņiem, goda vīrus, Jāni Bokhorstu, Otonu Grotūzenu un Valdemāru Vrangeli ar pazemīgu lūgumu, lai mēs parādītu savu žēlastību mestŗam, virsbiskapam, Tērbatas biskapam, citiem biskapiem un visiem Livonijas iedzīvotājiem un pavēlētu mūsu Novgorodas un Pliskavas pilnvarniekam noslēgt ar jums mieru uz vecā miera līguma pamata. Bet mēs pavēlējām mūsu pilnvarniekam jūsu netaisnību dēļ neslēgt mieru, bet prasīt gandarījumu. Jānis Bokhorsts, jūsu sūtnis, un viņa pavadoņi lūdza to nedarīt un apsolīja, ka mestris, virsbiskaps, Tērbatas biskaps un visi Livonijas iedzīvotāji izlabošot mums nodarītās netaisnības, atdošot baznīcas un baznīcu zemes, atļaušot mūsu tirgoņiem un viesiem stāties sakaros veikala darīšanās ar Livonijas un ārzemju tirgoņiem, izņemot tirgošanos ar ieročiem[7]. Tāļāk Tērbatas biskaps solīja savākt visas pagājušo gadu nokavētās nodevas, no katra iedzīvotāja vienu vācu marku, un šās nodevas piesūtīt mums triju miera gadu laikā, kā arī uz priekšu katru gadu bez kavēšanās sūtīt pienākošās nodevas. Bija arī solīts dažādus ļaudis no aizjūŗas un citām zemēm, kuŗi gribētu iestāties mūsu dienestā, nekavēt pie mums ierasties. Tāpat miera līgumā skaidri bija teikts, ka jūs nekādā gadījumā nepabalstīsiet Polijas ķēniņu un Lietavas lielkņazu. Šo miera līguma norakstu mani Pliskavas un Lielās Novgoradas pilnvarnieki zem krusta zīmes ir skūpstījuši un mana sūtņa kelara Terpigoreva klātbūtnē apstiprinājuši ar saviem piekaŗamiem zīmogiem. Un jūs apsolījāties visu to pildīt. Lai nelietu kristīgu laužu asinis, mēs bieži esam atgādinājuši ar vēstulēm, lai jūs turētu līgumu un atteiktos no savas netaisnīgās izturēšanās, bet jūs neesiet uz to griezuši vērību, bet mēģinājuši lietu tikai novilcināt. Tādēļ, mūsu taisnības dēļ, paļaudamies uz to Visaugstāko, mēs gribam jūs sodīt, cik tāļu to atļaus Dieva griba. Izlietās asinis,. lai jūs to zinātu, būs jūsu vaina, bet ne mūsu. Mēs lietosim visu mūsu lielo varu, jūsu netaisnību sodīšanai. Manu sūtni nedomājat aizturēt, bet atlaižat uz mājām. Rakstīts visā mūsu varenībā, mūsu Maskavas pilī 1557.gadā, novembŗa mēnesī.

Šī vēstule visā Livonijā izsauca lielas bēdas un rūpes. Tērbatas biskaps vēl cerēja, ka Maskava daudz maz piekāpsies. Viņš bija ar mieru apzvērēt, ka biskapija nemaz nav maksājusi nodevas, kas nav redzams arī vecās grāmatās un rakstos, un arī veci ļaudis tā neatceroties, Vecos rakstos esot gan atrodama ziņa par to, ka uz Tērbatas biskapijas robežām dravniecības nolūkiem lietots mežs, par ko krieviem katru gadu dots nedaudz medus. Redzams arī tas, ka biskapija sv.Trīsvienības baznīcai, kuŗa atrodas Pliskavas apgabalā, katru gadu devusi dāvanas, vai tas ticis darīts meža dēļ, kuŗš varbūt piederēja baznīcai, vai tur bijuši citi kādi motivi, neesot redzams. Kad visāda izlavīšanās nekā nelīdzēja un Livonijas iedzīvotāji redzēja Maskavas nopietnību, viņi izvēlēja jaunus sūtņus, Klausu Franku un Elertu, Krūzi, un 1557.gada ziemā nosūtīja viņus uz Maskavu, lai noslēgtu pastāvīgu mieru, kuŗā nebūtu ieslēgts pilnīgi neizpildāmais noteikums par lielām nodevām, kuŗas bija lielākas nekā visi biskapijas muižnieku ienākumi.

Sūtņi panāca to, ka visu prasību kopsumu reducēja uz 40.000 dāldeŗiem, bet šī suma bija tūlīt jāsamaksā. Bez tam Tērbatas biskapijai katru gadu bija jāmaksā 1000 Ungārijas guldeņu. Ar to miers bija noslēgts, un abas puses nosolījās viņu turēt. Kad tas tapa zināms, Maskavā bija liela līgsmība. Drīzi pēc tam lielkņazs nosūtīja savus ļaudis pie Livonijas sūtņiem pēc tiem 40.000 dāldeŗiem. Saprotams, naudas viņiem nebija. Lielkņazs izlikās ļoti noskaities un lika sūtņiem pateikt, ka, ja viņi nākuši tikai viņu apmuļķot, lai taisoties mājās, viņš iešot pats pēc naudas uz Livoniju. Sūtņi piesolīja atstāt ķīlniekus un agrāk neaiziet, kamēr nauda nebūs pienākusi. Bet nekas nelīdzēja. Tad visā ātrumā sūtņi posās uz mājām. Krievi, izdzirduši par Livonijas kaŗu, ļoti noskuma un teica, ka lielkņazam esot diezgan dīķu, ezeru un upju, kur varot noslīcināt tautu, un neesot nemaz jāiet uz Livoniju. No veciem ļaudīm viņi bija dzirdējuši, kā reiz krieviem Livonijā bija gājis. Krievu kaŗaspēks drīz vien sekoja Livonijas sūtņiem, un 1558.gada janvarī ielauzās Livonijā. Rīgas un Tērbatas biskapijas zemes un Viriju krievi galīgi izlaupīja, izdedzināja un iedzīvotājus bez kādas pretošanās aizveda gūstā. Lopus un labību, ko nevarēja aizvest, iznīcināja.

Tajā laikā bija svinamas kāda Harijas muižnieka kāzas Rēvelē, uz kuŗām viesi bija lūgti no visas. Igaunijas un arī ļoti daudzi no Rīgas biskapijas un daudzi ordeņkungi. Tā kā gaidāmiem viesiem viena ģildes nama būtu bijis par maz, tad nonomāja vairākus ģildes namus, kas agrāk nekad nebija piedzīvots. Līgavas draugi zināja stāstīt, ka būšot tādas tik lieliskas kāzas, ka bērnu bērni viņas pieminēšot. Bet lepnās kāzas iekrita tajā laikā, kad krievi ar lielu kaŗaspēku ielauzās Livonijā, laupīja un dedzināja. Tā gaidāmo prieku vietā nāca bēdas un tādas kāzas, kuŗas pieminēs bērni un bērnu bērni. Neraugoties uz visu to, kāzas tomēr notika pēc vecām parašām. Kāzās viesi bija lieli varoņi dzeršanā un uz krievu rēķina “uzdzēra” viens otram pa pus un pa veselam lastam alus. Kad beidzās kāzas un nāca sadursmes ar krieviem, tad bēga netik no viena krieva, bet arī no krūma un egles, ko bailēs noturēja par krieviem. Tā sauciens: “Wende, wende!” - “atpakaļ, atpakaļ”, kuŗu lietoja bēdzēji kaŗa sākumā, tapa lietots no krieviem, pašiem saucējiem par izsmieklu.

Šo kaŗu maskavieši sāka ne tādēļ, lai iekaŗotu Livonijas pilsētas, pilis un zemes, bet lai piespiestu Livonijas kārtas turēt savus solījumus. Kaŗavadoņiem bija aizliegts aplenkt pilis. Maskavas kaŗaspēka virspavēlniekam, krievu gūstā kritušam tatāru ķēniņam Šig-Alejam, kuŗš bija uzkavējies pie Narvas, lai sagaidītu laupīšanās izklīdušos pulkus, pienāca steidzīga lielkņaza vēsts, lai viņš savā vārdā rakstot visām Livonijas kārtām un uzaicinot turēt to, ko apsolījuši pēdējie sūtņi. Šig-Alejs tad arī 1558.gada februarī visām Livonijas kārtām nosūtīja šādu satura vēstuli: “Tā kā Livonijas iedzīvotāji nav turējuši Viskrievijas caram dotos solījumus, viņš bija spiests uzsākt kaŗu. Šo kaŗu un asins izliešanu Livonijas iedzīvotāji paši savu netaisnību dēļ sagādāja savai zemei. Ja gribat, lai zemi vairāk neposta, tad sūtat steidzīgi sūtņus ar apsolīto naudu pie cara. Es pierunāšu caru un citus kņazus un kaŗavadoņus turpmāk vairs neizliet cilvēku asinis.”

Mestris un visas kārtas nezināja, kur ņemt šos 40.000 dāldeŗus, jo kaŗā ar Poliju bija iztērēta visa nauda. Naudas nebija arī Tērbatas biskapam. Viņš bija naudu izdevis sava priekšgājēja Josta Rekes parādu nomaksai un ieķīlāto biskapijas zemju izpirkšanai. Minēto sumu būtu varējis gan dot kāds muižnieks vai daži no tirgoņiem, ja tikai gribētu, bet neviens negribēja upurēt savu naudu. Katrs, dzīvodams pārdrošībā labas dienas, domāja, ka briesmas nebūs nemaz tik lielas. Beidzot pēc ilgas vilcināšanās Livonijas kārtas Rīgā, Rēvelē un Tērbatā, savāca 60.000 dāldeŗu. Tā kā šīs pilsētas atradās tāļu viena no otras, tad naudu nevarēja tik drīzi sadabūt vienā kopā. Pa to laiku krievu kaŗaspēks ar labiem kaŗa ieročiem ielenca Narvu. Tā kā Livonijas Narva atradās tuvu pie Krievijas robežām un tikai neliela upe sķiŗ Krieviju no Livonijas, tad krievi no sava krasta varēja Narvu apšaudīt ar akmeņa bumbām un granātam, kaut gan bez lieliem panākumiem. 12.maijā pašā pilsētiņā, Kurta Ulkena mājā, neizprotamā kārtā, jādomā aiz nodevības, izcēlās uguns, no kuŗas nodega visa Narva. Pa ugunsgrēka laiku krievi ieņēma pilsētiņu. Pilsoņi, redzēdami, ka glābšanās nav, sabēga pilī, un vēlāk ar krievu atļauju aizgāja projām ar to mantu, kuŗa vēl bija pāri palikusi. Krievi ieņēma pilsētiņu un pili Narvu 12.maijā, 1558. gadā.

Daži ordeņkungi un priekšnieki, kā Gerds Ansterats, Vezenbergas fogts, Didriķis Šteinkuls, Nišlotes fogts, Heinrichs Kalenbachs, Tolsburgas fogts un daudz citi lielās izbailēs atstāja savas pilis, kuŗas labos laikos viņi nemaz nebija nostiprinājuši. Kad Vezenbergas pilsoņi, dižciltīgie un vienkāršie, atstāja Vezenbergu un devās uz Rēveli, viņi sevi mierināja ar to, ka Dānijas ķēniņš gan atkal atņemšot krievu ieņemtās zemes un pilis. Tādā kārtā krievi bez kādas cīņas ieņēma Eces, Neihauzes un Laizes pilis[8], kuŗu iedzīvotāji bija aizbēguši.

Kad krievi bija ieņēmuši Narvu un citas minētās pilis, tikai tad pienāca tie 40.000 dāldeŗi. Bet krievi vairs viņus negribēja pieņemt, jo viņi Livonijā jau esot daudz vairāk dabūjuši, nekā šī nauda vērts; kamēr laime pati nākot viņiem pretīm, viņi negribot viņu atstumt, bet turpināt tāļāk savu taisno lietu. Naudu lai nesot atpakaļ saviem kungiem. Nauda no Maskavas tapa atvesta atpakaļ, bet Narva un citas pilis bija pazaudētas. Tad bija žēl, ka tik ilgi bija vilcinājušies ar naudas savākšanu, bet nekā vairs nevarēja līdzēt.

Krievi ķērās pie Vezenbergas nostiprināšanas. Šī bija labākā pils pēc Narvas pils, un viņai piederēja visa Virija. Bez tam pie pils bija vēl liels miests. Krievi pils priekšā atrodošos kalnu noraka tā, ka palika stāva siena. Viņi uzcēla no divām pusēm mūŗa sienu. Mūku klosteri, baznīcu, ģildes namu un pilsoņu mājas, visu, kas bija akmeņiem celts, viņi nojauca un iegūto materialu izmantoja pils nostiprināšanai; un cēla uz kalna un uz mūŗa sienām, no visām pusēm, varenus apcietinājumus ar torņiem un šaujamām ierīcēm; pēdējās no resniem baļķiem. Ierīkoja arī vairākus simtus dzīvokļu dažiem tūkstošiem kaŗavīru. Tā bija priekšpils. Vācu celtā pils noderēja cietumam un provianta noglabāšanai, un tur dzīvoja tikai vaivads.

Vācu valdīšanas laikā Vezenbergas miestā dzīvoja bagāti ļaudis. Visādas ēdamvielas un preces bija ļoti lētas. Mērs rudzu maksāja 4 Lībekas šiliņus, vērsis - 3 dāldeŗus un muca alus 1 guldeni[9]. Tirdzniecība bija ļoti rosīga. Apkārtnē dzīvoja daudz muižnieku, brīvzemnieku un zemnieku, kuŗi visi iepirkās miestā. Sīktirgoņiem, zeltkaļiem, drēbniekiem un amatniekiem arī negāja slikti, un viņu augstprātībai un lepnībai labos laikos nebija mēra. Tādēļ arī Vezenbergā norisinājās trokšņaina, nekārtīga dzīve. Dzeršana, kaušanās, slepkavības bija goda lietas. Rētai par vaigu bija vairāk cieņas nekā zelta ķēdei. Tāds kavalieris ar rētu tapa vēlēts vienmēr par dejas priekšnieku. Tāda rēta bija vīrišķības un izturības simbols. Tādēļ arī zemē tādu rētu sauca par “Vezenbergas nagu”. Kad ieraudzīja cilvēku ar rētu par seju, tad vienmēr teica: “Tas var godam būt par dejas priekšnieku Vezenbergā.” Prātīgi ļaudis teica, lai Dievs pasargājot no Vilandes dejas, Vitenšteinas dzeršanas un Vezenbergas dejas priekšnieka amata.

Tauta baznīcas apmeklēja ļoti reti. Kungi darīja to pašu un nespieda arī kalpus apmeklēt baznīcu. Pēdējais Vezenbergas fogts bija pat iedrošinājies baznīcā pārmest melus mācītājam, kuŗš no kanceles bija nosodījis vezenberģiešu netikumus. Daži uzskatīja šo faktu par vīrišķīgas drosmes izrādīšanu. Tāpat arī beidzamais Vezenbergas fogts un ordeņa priekšnieks atklāti veda netiklu dzīvi, ne tikai ar ielu staigulēm, bet arī ar precētam sievām. Ordeņkungu kalpi arī nodevās negausībai un netiklai dzīvei, ko neviens neturēja par kauna lietu. 1558.gada vasarā krievi, redzēdami, ka pilis un zemes birst kā no laimes raga, un ka neviens neizrāda pretestības, parādījās arī pie Tērbatas, kuŗu, pēc astoņu dienu aplenkšanas, 18.jūlijā ieņēma, bez apšaudīšanas un cilvēku upuŗiem, un tas varēja notikt tikai tādēļ, ka pilsēta bijusi jau agrāk krieviem apsolīta, resp. pārdota. Arī pilsētas ievērojamākie vīri par to bija jau zinājuši. Viņi savāca, atdodami ķīlām savas mājas, baznīcu, slimnīcu un bāriņu kasu naudas un noglabāja pie sevis, lai bēgšanas gadījumā varētu vieglāk paņemt līdz. Bet mestris bija apsūtījis uz ceļa priekšā ļaudis, kuŗiem bija uzdots naudu nolaupīt. Tā Rēveles pilsonis Vilhelms Viferlings nolaupīja Tērbatas bēgļiem visu naudu, lielus krājumus zelta un sudraba, un viss tas nāca par labu mestrim.

Laupījumu, kuŗu Tērbatā guva krievi, naudā, sudrabā, zeltā, visādās zelta un dārgumu lietās no biskapa, domkungiem, muižniekiem un pilsoņiem, nevar nemaz aprakstīt. No viena paša muižnieka Fabiana Tīzenhauzena krievi paņēma 80.000 dāldeŗu skaidrā naudā. Visā visumā krievi guva tādus tik lielus krājumus pārtikas līdzekļu un dažādu preču, ka pietiktu, nopirkt ilggadīgu mieru vai vest nopietnu kaŗu pret krieviem, un pilsēta un zeme būtu palikusi neaizkarta. Bet neviens negribēja upurēt ne dāldeŗa nodevu maksāšanai, resp. miera panākšanai, ne kaŗa vešanai. Tādēļ arī pazaudēja zemi, pilsētu, ļaudis un visu savu labklājību. Daži gan noslēpa savas bagātības baznīcās zem kapa akmeņiem, bet krievi meklēja arī tur, un, atraduši noslēptās bagātības, aizveda viņas.

Krievi ieņēma Tērbatu, biskapu pili, visas biskapijas mājas, un biskapu Hermani aizveda uz Maskavu, kur viņš arī mira. Tā beidzās šoreiz biskapija, kuŗu pārvaldīja vācu biskapi 300 gadu. Viņu dibināja biskaps Hermanis, dzimis brēmietis. Un pēdējais biskaps, arī Hermanis, visu to atņēma vāciešiem un atdeva krieviem. Tomēr biskapu, kuŗam bija tikai biskapa vārds, bet ne vara, nevar daudz vainot. Galvenie vainīgie bija biskapijas un pilsētas padomnieki, kuŗu rokās atradās valdības groži. Tā kā neviens neatzinās par vainīgu, tad vainu uzvēla kancleram Jirģenam Holcšnuram, kuŗu tad arī ielika Hapsalas cietumā, kur viņš nomira. Vainīgi bija Tērbatas pilsoņi, kuŗi gaŗajos miera gados ne domāt nedomāja, ka reiz var izcelties kaŗš un ka jānostiprina pilsēta. Viņi nodarbojās labāk ar pašlabuma meklēšanu un sava tuvāka apspiešanu, viņi veda lepnu dzīvi, intriģēja, rīkoja lepnās kāzas un kristības. Pilsētai bija lieli pulveŗa krājumi, daudz lielgabalu un kaŗa materialu, bet nebija ne vaļņu, ne bastionu, ne uz sienām ierīkotu vietu, kur uzlikt lielgabalus, lai ar viņiem varētu rīkoties. Tādēļ visādi kaŗa piederumi vairāk noderēja ienaidniekiem nekā pilsētai

Vitenšteinas fogts un priekšnieks Berents Šmertens, izdzirdis, ka Tērbata no krieviem ieņemta, lielās bailēs kopā ar visiem kalpiem, atstāja apcietinātu pili, kuŗā atradās daudz un dažādi pārtikas līdzekļi. Kā vācu landsknechti, tā arī krievi, pa ceļam no Tērbatas uz Rēveli un Rīgu, redzēdami, ka no pils visi iemītnieki aizbēguši, mielojās pie alus un vīna kā savās mājās un ņēma arī uz ceļu līdz, bet pili atstāja neaizkartu. Nedaudz krievu būtu viņu varējuši ieņemt.

Tikai vēlāk Kaspars Oldenburgs, enerģisks cilvēks, ar nedaudz vīriem apmetās pilī un drošsirdīgi turējās krieviem pretīm.

Tajā pašā vasarā, 26.jūlijā, arī Rēveles komturs Francis Anstels atstāja pili un pilsētu. Viņš rīkojās tomēr atklāti un atvēra pili kādam muižniekam Kristoforam Minhauzenam, lai viņš nodotu pili Dānijas ķēniņam. Kristofors Minhauzens Dānijas ķēniņa vārdā, bez kādas ķēniņa pavēles, veselu gadu pārvaldīja pili. Šis apstāklis spieda Rēveles pilsoņus un Harijas muižniekus raidīt sūtņus pie Dānijas ķēniņa Kristjāņa lūgt palīdzību pret krieviem, jo reiz Harija, Virija un Rēvele bija piederējušas dāņiem un nu atkal pārgājušas viņu īpašumā. Bet šis teicamais ķēniņš paredzēja, ka tas radīs konfliktu ar krieviem. Steidzīgas palīdzības viņš sūtņiem nesolīja, bet atsūtīja dažus tūkstošus speķa gabalu un citas pārtikas vielas, arī dažus lielgabalus, pulveri un lodes.

Drīz pēc tam ķēniņš Kristjāns nomira. Nomira arī muižniecības sūtņi: Fabians Tīzenhauzens - Dānijā, kur viņu arī paglabāja, un Bruno Vetbergs uz jūŗas atpakaļceļojumā, kuŗu paglabāja Rēvelē.

Kad Rēveles pils garnizons redzēja, ka uz naudas pabalstu no Dānijas nav ko cerēt, un tā kā viņiem nebija īsta priekšnieka, tad viņi piesolīja Rēveles rātei nopirkt pili par mazu sumu. Daži pilsoņi bija ar mieru pili pirkt, bet tad nojaukt un materialu izlietot pilsoņu namu celšanai. Bet viens rātskungs un visa sabiedrība tam nepiekrita.

Tajā pašā 1558.gada vasarā krievi sūtīja dažus vācu pilsoņus un tirgoņus no Tērbatas uz Rīgu un Rēveli, lai pierunātu turienes iedzīvotājus atdoties zem Krievijas apsardzības. Tomēr viņiem neizdevās nevienu pierunāt. Tad krievi piesūtīja Rēvelei tāda paša satura vēstuli.

Tagad rēvelieši lielā steigā sāka nostiprināt pilsētu. Šinī darbā ņēma dalību visi iedzīvotāji. Ja krievi būtu pēc Tērbatas iekaŗošanas steidzīgāk nākuši uz Rēveli, tad arī Rēvele būtu nākusi viņu rokās. Bet Visvarenais pasargāja pilsētu no krieviem un ir uzturējis viņu sveiku līdz šai dienai.

No veciem laikiem Livonijas pilsētās - Tērbatā, Rīgā un Rēvelē, bija atļauts celt krieviem baznīcas, kuŗās krievu tirgoņi varēja noturēt dievkalpojumus. Tāpat minētās pilsētās krievu tirgoņiem bija savas īpašas ielas un noliktavas, kur viņi savas preces katram varēja netraucēti pārdot. Mestris, Rīgas virsbiskaps, Tērbatas biskaps un visa pilsētas rāte ar zvērastu un apzīmogotām grāmatām apsolījās samaksāt triju gadu laikā lielkņazam nodevas, bet Livonijas iedzīvotāji to visu bija aizmirsuši. Viņi bija rīkojušies pretēji veciem solījumiem un visai taisnībai, pārvērzdami krievu baznīcas par šauteņu darbnīcām, neķītrām vietām, sadedzinādami Pestītāja, apustuļu un mācekļu svētbildes, laupīdami tirgoņiem tiesības un atņemdami viņiem noliktavas. Lielkņazam pienākošās nodevas viņi nav gribējuši maksāt, lai gan ne vienreiz vien tas ticis viņiem atgādināts no lielkņaza, kā laba ārsta, kuŗš grib palīdzēt un dot labus padomus. Bet Livonijas iedzīvotāji palikuši apstulboti, kā Vāravs, un nav klausījuši labiem padomiem. Tādēļ arī lielkņazs uzsācis karu, lai sodītu viņus šo netaisnību dēļ. Livonijas iedzīvotāji vienmēr dzīvojuši savā stulbībā, tādēļ viņiem arī jācieš visas kaŗa briesmas, kuŗas viņiem uzbrukušas; un tā nav lielkņaza, bet viņu pašu vaina.

1559.gadā, pēc tam, kad Vilhelms Firstenbergs liela vecuma dēļ atteicās no mestŗa amata, lai vecuma dienas pavadītu Vilandē, par mestri ievēlēja Gothardu Ketleri, bijušā mestŗa palīgu. Zemes stāvoklis bija ļoti gŗūts. Daudzas pilis un zemes bija pazaudētas, daudzas bija vēl no ienaidniekiem apdraudētas, visādu mantu krājumi bija aizvesti. Jaunais mestris nopirka no garnizona Rēveles pili, kuŗu pēdējais sargāja it kā Dānijas ķēniņa vārdā, bet gaužām maz rūpējās par pili. Tāļāk mestris meklēja ceļus, kā stāties pretīm vecajam ienaidniekam, lai viņš nekad vairs nepaspētu spert kāju Livonijā. Lai dabūtu vajadzīgo naudu, mestris ieķīlāja dažas pilis un zemes. Tā Grobiņas pili viņš ieķīlāja Prūsijas hercogam; Keģeles muižu pie Rēveles, viņš ieķīlāja, pilsētai par 40.000 daldeŗu. Ar šo naudu mestris salīga kaŗavīrus un 1559.gadā ap Mārtiņiem ar lielu kaŗaspēku apmetās nometnē pie Nugas baznīcas, Tērbatas biskapijā.

Tajā pašā laikā ieradās arī Meklenburgas hercogs Kristofors.

Krievu kaŗaspēka nometne atradās 6 jūdzes no Nugas. Šī krievu kaŗaspēka, kas tikko kā bija ieradies, nodoms bija kopā ar Tērbatas krieviem nejauši uzbrukt mestrim. Bet mestŗa kareivji pasteidzās pa priekšu un Mārtiņa vakarā pārsteidza krievus viņu nometnē. Daudzus viņi nokāva un daudzus saņēma gūstā. Kādu no ievērojamākiem vadoņiem un daudzus bajārus nogādāja mestŗa nometnē.

Mestris ieņēma arī Rinģenes pili, izkāva krievus un nopostīja pili. Pēc tam mestris kopā ar Meklenburgas hercogu Kristoforu, Rīgas virsbiskapa palīgu, nonāca pie Tērbatas un aplenca viņu kādu laiku, bet, izņemot dažas sadursmes ar krieviem, nekas svarīgs netapa panākts. Atkāpdamies mestris aplenca Laizes pili, apšaudīja viņu un divas reizes mēģināja ieņemt, bet bez panākumiem. Še mestris pazaudēja dažus simtus labāko kareivju un rēveliešu virsnieku Volfu Štrasburgu. Tā kā bija pienākusi ziema un kaŗa laime nebija smaidījusi, un bija aptrūcis arī naudas, tad kareivji sadusmoti izklīda. Pulveŗa krājumus un lielgabalus aizveda uz Vilandi.

Tajā laikā caur Rēveli uz Maskavu devās spīdoša dāņu sūtniecība, kuŗā ietilpa bruņnieks Klauss Ūrs, Pēteris Bilde un daudzi mācīti un dižciltīgi vīri. Livonijā ļaudis domāja, ka arī viņiem atlēks kāds labums, bet no sūtņiem nekā nevarēja uzzināt.

1559.gadā tatāru sūtniecība ieradās Livonijā. Viņa solīja sava pavēlnieka vārdā palīdzību pret Maskavu, novēlēja mestŗam dzīvot pilnīgā mierā savā zemē un lūdza, lai arī mestris atkal kādreiz sūtītu savus sūtņus ar dāvanām, aptaujāties pēc

viņu pavēlnieka veselības.

Livonijas ilggadīgais kaŗš ar Krieviju ļoti samazināja tirgošanos kā ārzemju, tā arī Livonijas tirgoņiem. Lībekas tirgoņi, kuŗiem bija sakari ar Rēveli, atradās uz reizi gŗūtā stāvoklī. Tā kā Rēvelē tirdzniecībā bija iestājies pilnīgs klusums, tad Lībekas tirgoņi, kuŗu attiecības pret Maskavu nebija naidīgas, pa visu Livonijas kaŗa laiku lielos apmēros brauca Rēvelei gaŗām uz Narvu, ieveda un izveda loti daudz preču, kas bija pret visiem Hanzas pilsētu likumiem.

Rēveliešiem tas ļoti nepatika. Viņi uz savu roku apbruņoja ar lielgabaliem dažus kuģus un mēģināja traucēt Lībekas tirdzniecību. Izcēlās liels naids un skaudība starp Rēveles un Lībekas tirgoņiem. Agrāk starp abām pilsētām valdīja liela draudzība un brālība un Lībekas tirgoņi Rēvelē un Rēveles - Lībekā tapa uzņemti kā brāļi. Tagad abas pilsētas Narvas tirdzniecības dēļ pavisam bija šķirtas. Lībekas tirgoņi atklātā rakstā mēģināja taisnoties un norādīja uz dažu agrāko Zviedrijas ķēniņu dotām privilēģijām, uz kuŗu pamata viņiem bija brīv kuģot līdz pat Ņevai.

Lībekas tirgoņi teica, ka daži agrākie mestŗi viņiem atļāvuši Livonijas un Maskavas kaŗa gadījumā netraucēti tirgoties, ko pieļāvis arī Romas ķeizars. Šinī kaŗā viņi neesot pirmie braukuši uz Narvu; ceļu turp parādījuši Rēveles tirgoņi. Ja nu Rēveles tirgoņi varot tirgoties ar savu ienaidnieku, kādēļ tad viņiem nedarīt to pašu, kad vēl krievi nebūt neesot viņu ienaidnieki. Ne tikai Lībekas un citu Baltijas Austrumu jūŗas piekrastes pilsētu tirgoņi, bet arī Francijas, Anglijas, Holandes, Skotijas un Dānijas tirgoņi lielā barā ieradās Narvā un tirgojās tur ar labu peļņu, kā senāk Rēvelē, ļoti lielos apmēros ar visādām precēm, ar zeltu un sudrabu. Rēvele tapa tukša un nabaga pilsēta. Viņas tirgoņi ar žēlabām sirdī noraudzījās no Rožudārza uz gaŗām ejošiem kuģiem. Daudzkārt gan šie braucieni uz Narvu nedeva nekādas peļņas, jo katru gadu daudz kuģu palika pie Narvas un jūŗā. Arī Zviedrijas ķēniņa kaŗakuģi un citi laupītāji ķerstīja viņus. Tomēr šos braucienus neviens negribēja atmest. Rēvele tajā laikā bija piemeklēta pilsēta, bet viņa vēl nenojauda savas nelaimes mēru un galu.

1559. gadā Jānis Meninghauzens, Sāmsalas un Kurzemes biskaps, atstāja abas biskapijas aiz bailēm no krieviem un atdeva viņas dāņu ķēniņam Fridriķam II., kuŗš viņas pieņēma, lai atdotu savam brāļam hercogam Magnusam.

1560. gada ziemā krievi ar lielu kaŗaspēku ielauzās Livonijā un Trīsķēniņu svētdienā ieņēma lielisko Alūksnes pili. Šo pili nodeva krieviem pils komturs Kaspars Zībergs saziņā ar citiem vāciem, kuŗi atradās pilī. Šinī kaŗā krievi ieņēma Livonijas pilis bez kādām gŗūtībām. Ne bads spieda atdot pili, bet iedzīvotāju gļēvums un nodevība. Pēc Alūksnes ieņemšanas krievi izdedzināja un izlaupīja Rīgas biskapiju un nodedzināja Smiltenes miestu. Tāpat uzvedās krievi arī Kurzemē, jo neviens viņiem nepretojās.

Tajā pašā gadā ap Lieldienām ieradās Arensburgā Holšteinas hercogs Magnuss, Dānijas ķēniņa Fridriķa II. brālis, lai saņemtu pārvaldīšanā Sāmsalas un Kurzemes biskapiju. Šo gadījumu Livonijā uzņēma ar lielu prieku. Bez tam Dānijas ķēniņš bija ieņēmis dažus zemes gabalus, un arī viņa dēls bija ieradies Livonijā. Sevišķi lielas cerības Livonijas iedzīvotāji lika uz ķēniņa sūtniecību, kuŗa zem Lineburgas muižnieka Diriķa Bēra vadības devās uz Maskavu. Cerēja, ka Livonijā atkal atgriezīsies vecie, labie laiki. Iestājās atkal agrākā pārdrošība, jo visi domāja, ka briesmas jau beigušās. Rēveles biskaps Mauricijs Vrangels arī atdeva hercogam Magnusam biskapa pili un visu kapitalu, atzīdams viņu tā par savu kungu. Zonenburgas ordeņa fogts Heinrichs Vulfs arī labprātīgi atdeva Magnusam pili un visu apgabalu. Gothards Ketlers, redzēdams uzplaukstam iedzīvotāju sirdīs cerību uz labākiem laikiem, nosūtīja kopā ar Rēveles pilsētu pie hercoga Magnusa sūtņus, lai izzinātu, ar kādu nolūku viņš ieradies Livonijā. Hercogs Magnuss sūtņiem atbildēja, ka viņš apspiestai Livonijai gribot nākt palīgā, tāpat kā viņa brālis Dānijas ķēniņš.

Hercogs Magnuss, Dānijas ķēniņa Kristjāņa dēls, bija 19 gadu vecs, kad ieradās Livonijā. Daudzi no muižniekiem jauni un veci piebiedrojās viņam. Tā sastādījās padome, kuŗa ļoti iespaidoja hercogu, līdz beidzot noveda pie ļoti riskantām

lietām.

1560. gadā ap Vasaras svētkiem krievi ielauzās Harijā un viņu galīgi izpostīja. Viņi nodedzināja biskapu pili, sauktu “šķīstītava”, daudz muižas un ciemus, kā arī Koškules baznīcu. Pārējās baznīcas šoreiz saudzēja. Koškules draudzē, Neihofas muižā, muižnieki, skaitā 95, jāšus miglainā dienā uzbruka 16.000 krieviem un daudzus nosita.

Kad ieradās lielāki krievu palīga spēki, kuŗi bija noslēpti tuvākā mežā, un arī laiks sāka noskaidroties, tad uzbrucēji bēga, pie kam daži muižnieki tapa nonāvēti un saņemti gūstā. Starp kritušiem bija arī tās pašas draudzes muižnieks Kurts

Tajā pašā vasarā krievi ielauzās latviešu zemē. Vietējie ordeņa priekšnieki arī apbruņojās. Starp viņiem Filips Bels, Siguldas landmāršals, viņa brālēns Bels, Kuldīgas komturs, Heinrichs Galens, Bauskas fogts un Kristofors Zībergs, Kandavas fogts, ar pietiekošu vācu kaŗaspēku devās krieviem pretīm un satikās ar viņiem pie Ērģemes. Izlūki bija atnesuši nepareizas ziņas, itkā ienaidnieks būtu daudz vājāks nekā tas patiesībā bija, un viņu lielais pārsvars pārveica vācus.

[2] tur glabājās dažādi sīkumi. Jāaizrāda uz: Luxusgesetze in Livland, v. Bunge Archiv; 1842, S. 195 ff.

[3] jādomā, ka šeit domāti Melngalvji.

[5] Pēc Gadebuscha: Kyliar Simonoffin.

[6] ļoti maza alga vispāri; - Ferding ¼ daļa kādas lielākas, bet arī mazas naudas; vērdiņš.

[7] kronikā: Panzer.

[8] kronika A. vēl minētas: Varenbeka, Rinģene un Oberpāle [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].