Kad mestris izdzirda šādu krievu lielību, viņš savai lietai piegrieza lielu vērību un, kā Jūdass Makabējs, paļāvās uz Dievu. Krusta Pacelšanas dienas vakarā ar lielu steigu un troksni ienaidnieki sāka uzbrukumu. Mestris bezbailīgi devās ienaidniekiem pretīm, kuŗi loti brīnījās par mazā vācu kaŗaspēka drošsirdību. Kad abas puses satikās, krievi pavisam ielenca vācus tā, ka viņiem bija atņemta iespēja meklēt glābiņu bēgšanā. Vāci drošsirdīgi pašā sākumā apšaudīja krievus no lielgabaliem un daudzus nonāvēja. Tad mestris devās pret ienaidniekiem, un, trīs reizes izlauzdamies turpu un atpakaļ starp ienaidnieka rindām, daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt. Karaspēks bija ļoti noguris un, nevarēdams sekot ienaidniekiem, palika 3 dienas uz vietas kaujas gatavībā, ja ienaidnieks domātu griezties atpakaļ. Bet ienaidnieks nerādījās, jo negribēja otrreiz piedzīvot tādu karstu pirti. Šinī kaujā[1] krita vairāki tūkstoši. krievu.

Mestris pazaudēja dažus bruņniekus, 400 kaŗeivju un viņu virsnieku Matīsu Pernaveri, vienu leitenantu un 1 karodznieku. Kāds Lūkass Hamersteds, paņemdams līdzi bungas, negodīgā kārtā bija pārbēdzis pie ienaidniekiem. Šī uzvara uzskatāma par Dieva brīnumu, jo mazs kaŗaspēks bija noveicis 90.000 ienaidnieku un piespiedis viņus bēgt. Te nu redzam, kādi kaŗeivji ir maskavieši, ja tikai nopietni stājās viņiem pretīm. Pēc šīs mestŗa uzvaras maskavieši palika piekāpīgāki un lūdza, pēc miera, kuŗu mestris noslēdza pēc savas gribas uz ilgiem gadiem. Tādai tik vieglai miera noslēgšanai par iemeslu bija maskaviešu sakaušana, bet arī tas, ka viņiem bija daudz ienaidnieku un viņi gribēja iekaŗot jaunas zemes, kā Kazaņu, Smoļensku, Pliskavu un t.t., kuŗas tajā laikā vēl nebija Maskavas lielkņazam padotas. 1505.gadā, kad nomira Jānis Vasiljevičs, viņa dēls Vasilijs nāca pie valdības un 1509.gadā iekaŗoja Pliskavu.

1513.gadā Valters Pletenbergs izpirka no virsmestŗa, markgrāfa Alberta, lēņu tiesības, un Livonijas mestri nākotnē vairs nebija spiesti saņemt Livoniju kā lēni no Prūsijas virsmestŗa.

Pletenbergs lika kalt zelta naudu, pēc svara un satura līdzīgu “Portugāles”[2] naudai, kādēļ arī šo naudu, kuŗa Livonijā bija lielā apgrozībā, sauca par Portugāles naudu.

1522.gadā sāka spīdēt evanģēlija gaisma Livonijas pilsētās, un ļaudis, pārliecinājušies par pāvesta aplamībām, iesāka kaŗu pret svētbildēm, ieņēma baznīcas, izsvieda no viņām elkus un aizveda baznīcas traukus, un neviens nezināja, kur viņi

Pletenbergu, šo slaveno mestri, ķeizars Kārlis V., viņa darbības dēļ, uzņēma Romas valsts firstu skaitā, kā arī visus nākamos mestŗus, un Pletenbergs bija pirmais, kas nesa šo tītuli.

1528.gadā piedzima Ivans Vasiljevičs, otrais Maskavas lielkņazs šādā vārdā[3] Viņš ir tas, kas mūsu dienās kaŗoja Livonijā, padzina ordeni un garīdzniekus, par ko runa būsi vēlāk.

1532.gadā sāka celt valni un augstu torni pie Kalēju vārtiem Rēvelē. Tajā pašā gadā caur mūku pašu neuzmanību nodega mūku klosteris un baznīca. Arī mēris plosījās Rēvelē plašā mērā, kā tas agrāk nekad nebija ne dzirdēts, ne piedzīvots.

Pletenberga laikā bija sekošie pēc kārtas Rīgas virsbiskapi: Miķelis Hildebrands, Rēveles pilsoņa dēls, Kaspars Linde, Jānas Blankfelds, Tomāss Šenings, Rīgas birģermeistara dēls, un beidzot Brandenburgas markgrafs Vilhelms, kuŗš bija 19. un beidzamais Rīgas virsbiskaps ordeņa laikā. Šis markgrafs Vilhelms, pamudināts no Vīkas muižniekiem, kuŗiem bija apnikusi vecā valdība un bīskaps Reinholds Bukshevdens, iesāka ar pēdējo iekšēju kaŗu, atņēma biskapam Lodes, Leales un Hapsalas pilis un visu Vīku novembrī 1532.gadā. Uz mestŗa Pletenberga stingru prasību Vilhelms atdeva atkal visu iekaŗoto Bukshevdenam. Pletenbergs valdīja 41 gadu un nomira 1533.gadā, 3.svētdienā pirms Lieldienām.

1535.gadā dabūja šo amatu. Šī mestŗa laikā Jānis Ikšķils no Rizenbergas, kāds ievērojams muižnieks, tapa ielikts cietumā, tādēļ ka bija nogalinājis savu zemnieku. Lietas apstākļi šādi: nogalinātā zemnieka draugi negribēja viņam ļaut nokļūt pilsētā un stāties tiesas priekšā, bet vainīgais tomēr uzdrošinājās ierasties Rēvelē. Muižnieka draugi un pilsoņi biedināja viņu, lai viņš uzmanītos, jo draudot lielas briesmas. Biedinājumu muižnieks neievēroja, jo pavisam nevarēja iedomāties, ka viņa dzimtzemnieka dēļ viņu varētu aizkart, likt cietoksnī un notiesāt uz nāvi. Drīz pēc tam ieradās Bots Šrēders, pilsētas fogts, apcietināja viņu un ielika cietumā.

Nu šis muižnieks saprata, ka lieta paliek nopietna, un viņš labāk būtu gan atradies citos apstākļos. Nelīdzēja viņam arī viņa lielā bagātība. Beidzot viņam nocirta ar zobenu galvu starp pilsētas vārtiem, 7.maijā, 1535.gadā. Tāds iznākums ļoti uztrauca visus Livonijas muižniekus, un visiem bija liels brīnums, ka tādu tik ievērojamu muižnieku viena zemnieka dēļ varēja sodīt ar nāvi. Visi Harijas un Virijas muižnieki ļoti uztraucās šī gadījuma dēļ.

1536.gada Sveču dienā mestris Brigenejs ieradās Rēvelē, kur viņu svinīgi saņēma. Pa mestŗa uzņemšanas laiku rātsnamā starp muižniekiem un pilsoņiem notika liela nelaime. Kāds muižnieks un kāds tirgonis bija iedomājuši par godu mestrim sarīkot uz tirgus laukuma sacīksti[4]. Gadījās, ka tirgonis uzvarēja muižnieku. Citiem muižniekiem ļoti nepatika, ka tirgonis zemes firsta un citu kārtu klātbūtnē saņem uzvaras balvu. Šī gadījuma dēļ izcēlās skarba vārdu maiņa, un uztraukums muižnieku un pilsoņu starpā nonāca tik tālu, ka abas puses vilka ieročus no ādas makstīm, un bija dzirdami tikai kaušļu kliedzieni. Mestris no rātsnama sauca pēc miera un laida darbā arī rokas, mezdams savu cepuri un maizi nemiernieku starpā. Viņš gribēja tā viņus samierināt, bet nekas neiznāca. Ģildes namus un alus pārdotavas visā steigā slēdza, lai tie, kas bija iekšā, netiktu ārā un nepavairotu nemiernieku skaitu. Beidzot šo sadursmi likvidēja birģermeisters Tomāss Fegesaks, ļoti cienījams vīrs.

Jau agrāk vienmēr starp muižniekiem un pilsoņiem Livonijā bija bijusi liela nevienprātība, naids un skaudība, bet sevišķi spilgti tas parādījās starp Rēveles pilsoņiem un Harijas un Virijas muižniekiem. Minētā iemesla dēļ šī nevienprātība vēl pavairojās. Tādēļ mestris Brigenejs, lai novērstu nelaimi, jutās spiests iecelt dažus komisārus, kuŗu uzdevums bija izšķirt visādus strīdus starp abām pusēm. Tādi komisāri ir bijuši: Jānis Meninghauzens[5], Sāmsalas un Kurzemes biskaps, Jānis Reke, Vilandes komturs, un Remberts Šarenbergs, Rēveles komturs. 1543.gada sv.Vita dienā šie komisāri ieradās Rēvelē. Sanāca arī visi Harijas un Virijas muižnieki. Abas puses, muižnieki un visa Rēveles rāte ar vecākiem un visiem pilsoņiem sapulcējās Ģildes namā uz Domkalna, kur Rēveles pilsoņi tika apsūdzēti un apvainoti daudzos punktos, starp kuŗiem četri punkti pelna sevišķu ievērību.

1.p. Rēveles pilsoņus apvainoja, ka viņi negribot atļaut muižniekiem brīvi tirgoties Rēveles ostā un pārdot un mainīt pēc savas patikas labību. Turpretīm Rēveles pilsoņiem esot atļauts tirgoties zemē ar muižniekiem un visiem zemniekiem bez kādiem kavēkļiem. Ja pilsoņiem atļauts tirgoties zemē, tad muižniekiem tāda pat tiesība pienākoties Rēveles ostā, kas nekādi nebūtu noliedzams.

2.p. Rēveles pilsoņi par kaunu visiem muižniekiem izbēguša zemnieka dēļ esot notiesājuši uz nāvi ievērojamu muižnieku. Tādu rīcību nākotnē muižnieki nevarot ciest. Ja tāds gadījums vēl nāktu priekšā, tad viņu izspriest varot tikai Rēveles komturs, bet ne pilsētas fogts. Tādēļ rēveliešiem jāatsakoties no tādas aplamības un neesot jāpabalsta zemnieki, ja viņi gribētu kādu muižnieku aizkavēt meklēt patvērumu pilsētā.

3.p. Muižniekiem esot nodarīta liela pārestība un netaisnība mestŗa viesošanās laikā Rēvelē; vispāri rēvelieši ne tikai šoreiz, bet arī agrāk bieži vien uzbrukuši muižniekiem un viņu sulaiņiem uz atklāta ceļa un arī beidzamā sadursmē bijuši par cēloni sūdzībai, kā arī bez tam viņi muižniekiem nodarījuši daudz netaisnības, daudzkārt viņus nozaimojot.

4.p. Rēveles pilsoņi tiek apvainoti, ka viņi uzņemot savā apsardzībā no muižniekiem aizbēgušos dzimtļaudis, kādēļ muižnieku zemes un ciemi paliekot bez iedzīvotājiem. Ja muižnieks nosūtot pilsētā uzmeklēt un atvest atpakaļ aizbēgušos, tad šos meklētājus izsmejot un piekaujot nesēji un sētaspuiši. Tādu rīcību muižnieki nedomājot ciest un prasot, lai viņu zemnieki katrā laikā bez kavēšanās tiktu izdoti. Gadījumā, ja pilsoņiem būtu vajadzība pieņemt kādu jaunu puisi mājas darbiem, tad viņam jāuzrāda muižnieka atļauja.

Uz šiem punktiem rāte un visa sapulce atbildēja sekoši: Kas zīmējas uz ostu, tad rāte un pilsoņi šinīs laikos nekā jauna neesot radījuši, bet pieturējušies pie agrāko laiku paraduma. Rēveles osta esot visiem atklāta; katrs kaimiņš varot ierasties un pirkt, kas viņam vajadzīgs ikdienišķai dzīvei tādos apmēros, lai neatņemtu vajadzīgo pilsoņiem, ko pilsēta nevarot pielaist. Katru gadu tiekot nolasīti atklāti noteikumi, ka svešnieks ar svešnieku nevarot tirgoties. Ja Rēvelē nebūtu izšķirības tirgošanās ziņā, tad pilsētas likumi, kuŗi daudz gadus jau lietoti, nebūtu vajadzīgi. Tāpat ostas uzturēšana pilsētai maksājot lielu naudu un šos izdevumus sedzot vienīgi pilsoņi. Tādēļ nebūt neesot nepareizi, ka pilsoņiem esot lielākas priekšrocības nekā svešniekiem. Paļāvībā uz Dievu un taisnību pilsoņi cerot, ka neviens svešnieks nedabūšot lietot ostu vienādos apmēros ar viņiem. Beidzot šinī punktā vienojās tā, ka muižnieki savu labību var sabērt pilsētā, nogaidīt izdevīgu laiku un tad pārdot.

Uz otro punktu, kur runa par muižnieku notiesāšanu, pilsoņi atbildēja, ka Rēvelē pastāvot kārtīgas, Dieva dotas Lībekas tiesības[6], apstiprinātas no Romas ķeizariem, ar kuŗām viņi esot apbalvoti no iepriekšējiem kungiem, un kuŗas palikušas spēkā līdz šai dienai. Šinīs tiesībās viņi esot vienmēr bijuši gatavi dalīties, ja kāds to prasījis, lai viņš būtu augstas vai zemas kārtas, nabags vai bagāts, garīdznieks vai laijs, pilsonis vai zemnieks.

Ja viņu pilsētā kāds tiekot noķerts un apsūdzēts kriminallietā, tad viņi šo lietu ņemot iztiesāšanā, kā lietu, kas, notikusi viņu robežās. Pie tāda principa pieturoties Lībekā un citās pilsētās, kur pieņemti Lībekas likumi, un viņi arī gribot pie tā turēties, nepielaižot nekādus ierobežojumus. Beidzot komisāri atrada par pielaižamu, ja turpmāk atkārtotos vēl tāds gadījums, kad muižnieks nosistu zemnieku un nosistā draugi gribētu muižnieku pilsētā arestēt, tad par to papriekšu jāpaziņo Rēveles komturam.

Uz trešo punktu, kur runa, ka muižniekiem un viņu radniekiem pa mestŗa uzņemšanas laiku nodarītas lielas pārestības un rēvelieši bijuši pie tā vainīgi, pilsoņi atbildēja, ka tādus pat apvainojumus varot uzvelt, un pie tam pamatoti, otrai pusei. Muižnieki un viņu radnieki ne tikai šinī gadījumā, bet arī agrāk daudzkārt izrādījuši nievāšanu Rēveles pilsoņiem. Pirms dažiem gadiem jau dzirdēts, kā daži no muižnieku radniekiem pilsētas ģildu namos starp citām savām dziesmām dziedājusi pilsētu nonicinošas dziesmas. Arī tas atklātībā dzirdēts, ka muižnieki solījušies izkaut pilsoņus, tā ka asins lai plūstu pa ielām, un tam līdzīgas apvainojošas lietas. Bez tam kāds padomes vīrs, Harijas muižnieks, esot teicis kādam pilsētas rātskungam, ka jau divus lāgus bijis domāts izskaust rēveliešus, un plāns bijis jau gatavs, bet viņš vienmēr esot bijis pret to un tā kavējis šo nodomu izvest. Bet tagad viņš redzot, ka vanagam būšot gan jāklūpjot cāļiem virsū[7].

Uz ceturto punktu, par zemnieku izdošanu, bijusi šāda atbilde: Pastāvot vecs paradums, ja sveši ļaudis ienākot pilsētā, kuŗus neviens nav uzaicinājis, tad viņiem brīv aiziet, no kurienes viņi nākuši, bet sagūstīt, sasiet un izdot zemniekus, kā no viņiem prasot, neesot pielaižams, un arī nākotnē tas nenotikšot. Tas neesot viņu pienākums, jo Dānijas ķēniņi, kuŗi valdījuši kādreiz par Igauniju, esot dāvājuši viņiem sevišķas privilēģijas, ka viņi savā pilsētā varot turēties pie šiem likumiem visās garīgās un laicīgās lietās, kā tas notiek ķeizariskā pilsētā Lībekā, kur svešus ļaudis jeb zemniekus negūsta, nesien un neizdod. Tādēļ arī viņiem to nevarot uzlikt par pienākumu. Šīs vecās privilēģijas un parašas apstiprinājis arī zemes firsts un mestris. Tāpat uz muižnieku prasību, ka pilsoņi varot paturēt pie sevis zemnieku tikai ar muižnieka atļauju, viņi atbildēja, ka viņiem nekas neesot pret to, ja kāds labs muižnieks draudzīgā kārtā vai arī ar tiesību kaut ko varot dabūt no pilsoņiem vai zemniekiem.

Kad muižnieki ar šādu atbildi nebija mierā, tad birģermeistars Tomāss Fegesaks teica: Ja nu pretēji visām cerībām mūsu tiesības un privilēģijas šinīs lietās neko nenozīmē, tad tomēr rēveliešiem paliek neaizkarams tas, ka katram muižniekam ir jāapsolās, ka viņš savus slimos zemniekus, sievas un bērnus novāks no ielām un novietos savās muižās un ciemos, tāpat kā Rēveles pilsoņi to dara ar saviem slimniekiem, novietodami viņus baku un citās slimnīcās. Muižniekiem ir jāatļauj, ka rēvelieši nākotnē neuzņem pie sevis zemniekus, kuŗi pie viņiem tapuši veci, slimi un nabagi; ja muižnieki ar to mierā, tad pilsoņi piekritīs veselu, zemnieku izdošanai muižniekiem. Šādi noteikumi muižniekiem nevarēja būt pa prātam. Komisāri izlēma šo lietu tā, ka zemniekus-arkleniekusi[8], kuŗi jau uz muižnieka zemes ilgāku laiku dzīvojuši, bet pēc tam aizbēguši un atstājuši zemi, nav pieturami, bet noraidāmi atpakaļ pie sava muižnieka.

Ja arī šoreiz strīdu starp abām pusēm izlīdzināja, tad tomēr slepens naids un pašlabuma meklēšana palika. Zemē bija vecs paradums, ka Livonijas pilsētās noturēja gada tirgus, uz kuŗiem. muižnieki ieradās lielā skaitā. Pirms muižnieku ierašanās cenas precēm, kuŗas varētu noderēt muižniekiem, netapa normētas, un tirgoņi varēja pārdot, cik dārgi gribēja. Bet kad muižnieki aizbrauca, precēm nolika cenas, kuŗas bija daudz lētākas nekā iepriekš. Tas muižniekiem beidzot arī ļoti nepatika. Tādēļ viņi zemniekiem noliedza pārdot labību pilsoņiem, bet saviem muižniekiem, kuŗu tad pilsoņi varēja no muižniekiem iegūt tikai par dārgu naudu.

Tajā laikā starp tirgoņiem un amatniekiem Livonijas pilsētās arī radās nesaskaņas. Tirgoņi nekādi negribēja atļaut, ka amatnieki kaut ko pirktu ostā vai aiz pilsētas vārtiem no svešniekiem. Ne mazāki strīdi izcēlās arī starp amatnieku un tirgoņu sievām vienādu tērpu dēļ. Kad reiz kāda Tērbatas kažocnieka meita bija apģērbusies līdzīgi kādai tirgoņa meitai un nogājusi baznīcā, tad šai godīgai nabaga meičai no baznīcas nākot uzbruka Tērbatas rātes pasūtītie pilsētas sargi, kuŗi visas pasaules priekšā nolaupīja viņas tērpu un tā apkaunoja viņu. Tāpat amatniekiem gribēja liegt pilsoņa vārdu. Šo nesaskaņu izbeigšanai mestris iecēla 2 komisārus: Bērentu Šmerteni, Vitenšteinas fogtu, un Rēveles komturu Franci Ansteli. Ja arī izdevās daudz maz izbeigt šos strīdus, tomēr vecais naids starp pilsoņiem un muižniekiem, kā arī starp tirgoņiem un amatniekiem tomēr palika un vairojās dienu no dienas, līdz beidzot lielais vanags neatlaidās pār viņiem visiem[9].

1547.gadā, Debesbraukšanas dienā, dienas laikā Rīgas ārpilsētā izcēlās liels ugunsgrēks, kuŗš apņēma arī pilsētu un nodarīja lielu skādi. Pilsētā, biskapa rajonā, nodega daudzas mājas un baznīcas; ārpilsētā daudzas tirgoņu noliktavas ar visām mantām krita ugunij par laupījumu.

1547.gadā no Itālijas ieradās Livonijā virves dejotāji. Viņi pieteicās Rēvelei parādīt savu mākslu. Kāds Rēveles rātskungs lika novīt bezgalīgi gaŗu virvi, kuŗa stiepās no Sv.Olava baznīcas torņa gala līdz virvju vijēju ceļam. Uz šīs virves tad svešnieki rādīja savu mākslu, kuŗā noskatījās visa pilsēta. Visi pilsētas vārti bija noslēgti, izņemot lielos Jūŗmalas vārtus, pa kuŗiem ļaudis devās noskatīties šinī savādā mākslā, kuŗa tapa rādīta tādā augstumā no zemes. Tādas izpriecas notika arī citās Livonijas pilsētās.

Mestris Hermanis Brigenejs valdīja 14 gadu pilnīgā mierā un nomira 1549.gada februarī.

sāka valdīt 1549.gadā. Viņa valdīšanas laikā[10] Livoniju piemeklēja mēris, kuŗš bija sācies jau viņa priekšgājēja laikā. Mēris plosījās 5 gadus un prasīja daudz cilvēku upuŗu.

Tā kā es esmu sācis rakstīt Livonijas vēsturi pret savu gribu, tad man jāraksta arī par vecās Livonijas valdību, likumiem, parašām, kā tas sevišķi šī mestŗa valdīšanas laikā bija, lai jaunatne, kuŗa dzimusi pārejas laikmetā no vecās uz jauno kārtību, kā arī tālākās paaudzes redzētu, kādēļ Dievs licis nākt tādai lielai pārmaiņai un sodībai pār Livoniju. Ordeņkungu, biskapu, domkungu un muižnieku valdīšana un dzīve, kā es pats to esmu piedzīvojis un redzējis, mestŗa Brigeneja - Hazenkamfa laikos un līdz pat beidzamam mestŗam, norisinājās tā, kā es šeit aprakstīšu[11].

Livonija, kā, mēs zinām, agrāko mestŗu, biskapu un vācu kungu iekaŗota un nostiprināta, sākumā, bija apdzīvota no daudziem vāciešiem. Pilsētas, miesti un pilis tapa celtas, un ne visai bija jābīstas no ienaidniekiem. Valters Pletenbergs arī ar savu lielo krievu uzvaru sagādāja zemei ilggadīgu mieru, tā kā Livonija daudz gadu bija izsargāta no kaŗa briesmām. Bet vairāk un vairāk iesakņojās, kā starp valdniekiem, tā arī starp pavalstniekiem, liela pārdrošība, slinkums, augstprātība, lepnība, lielība, izpriecu kāre, pārmērīga izšķērdība un netiklība, tā ka daudz par to visu būtu ko teikt un rakstīt.

Daži ordeņkungi, dzīvodami labas un slinkas dienas, bija iegrimuši netiklībā ne tikai ar publiskām meitām, bet arī ar precētām sievām, un nodarījuši tādus asinsgrēkus, ka kauns domāt. Viņi neturēja arī par kaunu savas mīļākās, pēc kāda laika kopdzīves bagātīgi apdāvināt, izdot pie vīra un ņemt jaunas.

Tādu pašu, ne labāku, dzīvi veda arī biskapi un domkungi. Ja kāda biskapa konkubīne tapa veca, jeb viņam tā vairs nepatika, tad viņš to pielaulāja kādam brīvzemniekam, ziedodams viņam dzirnavas vai gabalu zemes, un padzītās vietā ņēma atkal svaigu meitu. To pašu darīja arī domkungi un abāti. Kad Jānis Blankenburgs, Rēveles domkungs, atveda no Vācijas savu laulātu sievu, viņš neuzdrošinājās viņu atzīt par tādu, bet biskapiem un citiem domniekiem teica, ka tā esot viņa konkubīne. Šis pats Jānis Blankenburgs, uzzinājis, ka viens cilvēks zin šo lietu, iedāvāja viņam nobaŗotu cūku, lai viņš neizpaustu, ka viņam ir pielaulāta sieva. Tas šiem svētiem katoļu ļautiņiem bija par lielu kaunu un grēku. Kad nu visi domkungi, biskapi un ordeņkungi, kā gani, dvēseļu glābēji un valdīšana, veda tādu pavedinošu dzīvi, tad apakšniekiem, dižciltīgiem un vienkāršiem, atlika tikai darīt to pašu. Un viņu netiklās dzīves līdzdzīvotājas nebija vis publiskās meitas, bet gan viņu saimniecības vadītājas.

Šis netikums beidzot tā ieviesās sabiedrībā, ka to neturēja par grēku un kaunu. Arī cienījami ļaudis tūlīt pēc sievu nāves pieņēma jaunas saimnieces, resp., konkubīnes, kuŗas paturēja tik ilgi, kamēr atkal no jauna neapprecējās. Daži savas konkubīnes stādīja daudz augstāk nekā precētas sievas, kas daudziem bija par ļoti lielu piedauzību.

Tā kā šis netikums bija izplatīts visā zemē, tad daži luteraņu mācītāji zemes vidienē, līdzīgi citiem, arī nekaunējās dzīvot ar konkubīnēm. Un nebija tad vēl neviena superintendanta visā zemē, kuŗš raudzītos, lai nenotiktu tamlīdzīgi smagi netikumi. Daudzi mācītāji nerūpējās par sprediķošanu, bet braukāja no viena muižnieka pie otra savā draudzē, un no viena brīvzemnieka pie otra, arī pie zemniekiem iegriezās, un visur viņus labi pacienāja. Tāds jautrs vīrs, kuŗam galvā daudz jautru joku, kuŗš varēja ievest jautrību sabiedrībā un mācēja runāt tā, ka visi labprāt klausījās, tas bija īstais mācītājs šiem ļaudīm. Tādēļ arī starp Livonijas mācītājiem bija daudz tādu, kuŗi neuzdrošinājās nosodīt šos netikumus. Un nekad arī netapa dzirdēts, ka konkubināts un laulības pārkāpšana būtu nosodīta no ordeņkungiem, biskapiem un muižniekiem.

Tajā pašā laikā starp ordeņkungu staļļu puišiem un kalpiem pastāvēja tomēr sodi par netiklu dzīvi. Ja kādu no viņu vidus pieķēra netiklībā, tad tādu ar stabulēm un bungām veda no pils caur visu pilsētu un par tirgus laukumu līdz pilsētas vārtiem, mērcēja viņu apģērbtu, ar visām zeķēm un kurpēm, akā vai kādā avotā, apkaunodami viņu pasaules priekšā.

Pēc tam veda viņu atkal caur pilsētu ar stabulēm un bungām pa tām pašām ielām uz pili, kur viņu atsvabināja kalpu fogts; šo amatu ieņēma vecākais no viņiem.

Tajā pašā laikā, kad valdnieki, biskapi, domkungi un pārējā vācu tauta, kuŗiem vajadzēja to labāk saprast, bija nogrimuši minētās netiklībās, arī nevācu nesaprātīgi zemnieki veda tādu netiklu, sodomisku un epikūrisku dzīvi, kā tas nekur visā kristīgā pasaulē nav pieredzēts. Lielais zemnieku pūlis nekā negribēja zināt no laulības dzīves. Ja zemniekam sieva tapa veca jeb slima, jeb tā viņam nepatika, tad viņš to atstūma un ņēma citu. Ja kāds zemniekiem prasīja, kādēļ viņi dzīvo ārlaulībā, tad atbilde bija tā, ka tas esot vecs Livonijas paradums un viņu tēvi arī esot tā dzīvojuši. Daži zemnieki uz šādu jautājumu atbildēja, ka nelaulātie tāpat mākot maizi ēst, kā salaulātie. Un bija arī tāda atbilde, ka ja to darot kungi un muižnieki, kādēļ tad viņiem to liegt. Daži atkal teica, ka ārlaulības dzīvi pabalstot paši muižnieki, neuzstādamies pret šādu nebūšanu un iemesls kādēļ viņi to darot esot tas, ka ārlaulībā dzimušiem bērniem pēc vecāku nāves vieglāk atņemt tēva mantojumu, kustamu un nekustamu īpašumu.

Kas zīmējas uz ordeņkungu, domkungu un muižnieku ikdienišķu darbu un nodarbošanos, tad viņš pastāvēja tikai no medībām, kauliņu spēles, jāšanas un braukšanas no vienām kāzām uz otrām, no vienām lieliskām kristībām uz otrām, no viena vaka[12] uz otru, no vieniem baznīcas svētkiem uz otriem. Un maz bija tādu, kuŗi iestājās ārzemju valdnieku un firstu dienestā, vai arī piedalījās kaŗos.

Tā kā te minētās Livonijas kāzas, kristības, mielasti vakos un baznīcu svētki, tad īsumā jāpiemin arī kā šādas sapulces notikās. Kad taisījās uz kāzām, tad jau ceturtdaļu gada agrāk paziņoja lielākai Livonijas muižnieku daļai, kuŗā pilsētā vai miestā kāzas notiks. Lai gan muižas Livonijā ir loti lielas, tad tomēr tādai lielai sapulcei viņas bija par mazām. Tādēļ muižnieki svinēja kāzas pilsētās un miestos, kur atradās ģildu nami, ierīkoti šādiem gadījumiem. Nepietika tikai vienas pilsētas bundzinieku un muzikantu, bet ņēma palīgā vēl citu pilsētu bundziniekus un muzikantus, kā arī zemes firsta kaŗabungas. Kad ieradās līgava, līgavainis un visi lūgtie viesi, tad sestdienā pirms kāzām sarīkoja lielu mielastu. Pirms mielasta viesi, sadalījās divās grupās, - līgavas un līgavaiņa grupa, un uz lieliem kaujas ērzeļiem un mundriem jauniem zirgiem, kuŗi tā vien lēkāja un dižājās zem jātnieka, izgreznotiem ar zelta ķēdēm, spalvu pušķiem un citām rotām, izgāja no pilsētas. Katra zirga rota, kuŗš citādi nekam nebija derīgs, maksāja vairāk kā 9 lastus rudzu. Uz lauka vecākais no muižniekiem turēja runu un pateicās visiem, kā augstdzimušiem, tā arī vienkāršiem ļaudīm, par līgavaiņam un līgavai parādīto godu un lūdza pavadīt kristīgu laužu kāzas pilnā vienprātībā un neatcerēties veco naidu un nedomāt par atriebību. Klātesošiem roku paceļot bija jāapsolās to darīt, bet ieturēja to tik ilgi, kamēr alus nebija darījis savu iespaidu.

Pēc tam devās visi atpakaļ uz pilsētu šaudīdami un trokšņodami, it kā pēc uzvaras vai cietokšņa ieņemšanas. Nonākuši pilsētā, visi jāja 2 reizes gar ģildes namu, kur atradās līgava ar citām dāmām. Līgava, izgreznota pērlēm, zelta rotas lietām, ar augstu kroni galvā, tikai ar mokām zem šāda smaguma varēja noturēties uz kājām. Jātniekos viņa noraudzījās no ģildes nama augstajām trepēm. Beidzot abi pulki izšķīrās un aulekšoja pa, visām pilsētas ielām, tā izrādīdami savas bruņnieciskās spējais. Pēc tam katrs savā viesnīcā novilka zābakus ar piešiem un devās uz ģildes namu, kur līgsmojās līdz pusnaktij. Svētdienā pavadīja līgavaini un līgavu ar kaŗabungām un taurēm, lielām svecēm un lāpām lieliskā gājienā uz baznīcu, kur viņus sagaidīja ērģelnieks un dziedātāji, kuŗi, saņēmuši labas dāvanas, rādīja savu mākslu. Pēc sprediķa jauno pāri veda pie altāra, kur mācītājam gandrīz pusstundu bija jāpūlējās, lai izdabūtu no līgavas jāvārdu. Pēc laulībām atkal ar lielu greznību veda jauno pāri no baznīcas uz ģildes namu, kur bija jau sarīkots liels mielasts. Pēc mielasta, bez kādas jauno slavināšanas, tūlīt sakās deja un amizēšanās. Neizpalika arī pamatīga iedzeršana. Livonijā bija paradums, ka sulaiņiem muižās, kā arī svešās vietās, nebija jāstāv kājās muižnieka klātbūtnē; to darīja tikai jaunākie sulaiņi, bet vecie sēdēja pie atsevišķa galda un mielojās līdzīgi kungiem. Un dzeršana bija pārmērīga, sevišķi starp ordeņkungu un muižnieku sulaiņiem. Bija pieņemts veselu jeb puslastu[13] mazu kausu dzert uz otra veselībām vienā paņēmienā, neatņemot kausu no mutes, bet pastāvīgi pielejot alu no citiem kausiem, līdz visi bija tukši. Arī tam, uz kuŗa veselībām dzēra, bija jādara tas pats, ja negribēja dabūt ar īsu zobinu sānos. Tāda pārmērīga dzeršana bija savienota ar alus izlaistīšanu uz grīdas, kuŗa ģildu namos bija tik slapja, ka vajadzēja paklāt sienu, lai varētu staigāt un dejot. Kas mācēja vislabāk dzert, kauties, durt, lauzties, zaimot un lādēt ar visu tautu lāstu[14], tas bija pirmais varonis un viņu sēdināja goda vietā, Kad visi bija galīgi apdzērušies, tad sākās kaušanās ne tikai uz ielas un priekšnamā, bet arī ģildes namā, sievu un jaunavu klātbūtnē, ka bija jāmeklē glābiņš uz augstiem galdiem un soliem. Laida darbā smagus kaujas zobenus[15], kuŗus varēja cīlāt tikai ar abām rokām, un dažam labam pāršķēla galvu vai nocirta roku, un ārstiem bija darba visu nakti un dienu. Kādas te notika slepkavības un citas nekrietnības, un kādas tika runātas nekaunības, kuŗas bija par lielu nepatikšanu jādzird jaunatnes tiklām ausīm, par to nepiederas nemaz rakstīt.

Pirmdienā jauno pāri atkal veda tuvākā baznīcā, lai noklausītos sprediķi par laulības dzīvi. Kad ērģelnieks un dziedātāji bija izdziedājušies, visi devās atkal uz ģildes namu, un līgsmoja kā dienu agrāk.

Pēc kāzām viesiem, pirms šķiršanās, pilsētas karogiem un vīna pagrabiem bija jāsniedz labākie vīni. Tā kā muižnieku kāzas svinēja ar lielu greznību un pārpilnību, tad izliekas neticami, ka tur, kur patērēja daudz baŗotu cūku, vēršu, aitu zosu, vistu, tītaru, gaiļu, meža zvēru un zivju un izdzēra daudzus lastus alus, nesniedza vīna, neēda ar sudraba kaŗotēm un nedzēra no sudraba vai alvas kausiem, it kā gribēdami izrādīt vienkāršību.

Tāpat norisinājās arī kristības. Tiklīdz kādam muižniekam piedzima bērns, tūlīt viņš salīga īpašu rakstvedi, kuŗš jau sešas nedēļas pirms kristībām rakstiski uzlūdza muižniekus un ordeņkungus viesos un par kūmiem. Sestdienā saradās viesi, un sākās, kā mēdza teikt, kristību svētki, un visi līgsmojās līdz pusnaktij. Svētdienā mācītājs teica sprediķi un nokristīja bērnu daudz kūmu klātbūtnē. Pēc tam iesākās bagātīgs mielasts; muižnieki un kalpi sēdēja pie saviem galdiem. Pēc mielasta sākās jautrība, joki, dziesmas un deja. To, kuŗš no jauniem cilvēkiem vislabāk mācēja trallināt un dziedāt netikumīgas dziesmas, visi mīlēja un cienīja. Visas pasaules netikumīgās dziesmas bija Livonijā pazīstamas, viņas bija cieņā un viņas dziedāja ar lielu patiku jauni un veci. Kristībās un citās viesībās muižnieki un kaŗavīri varēja sarunāt ērmotas lietas. Kaŗavīri katrā tādā gadījumā sauca pēc nemiera un kara; žēlojās, ka kaŗavīri netiekot cienīti, bet ja Dievs dotu kaŗu, tad atkal viņi nāktu cieņā. Daži atkal teica, ka no kaŗa ar vāciem lai pasargot Dievs; no krieviem neesot ko bīties. Biskapijas muižnieki bija naidā ar ordeņa kungiem. Pirmie atklāti runāja, ka ar ordeņa ļaudīm viņiem neesot nekā kopēja un pieklājīgāk būtu, ja kāds vācu firsts stāvētu Livonijas priekšgalā, Ordeņa laužu uzskati bija tādi, ka labāk ir dzīvot ar labiem kungiem, kuŗi dzīvo pēc viņu gribas, ar kuŗiem var sēdēt pie viena galda, ēst kopā un žūpot; ja gadījās iekŗaut tādam kungam ar kausu par galvu, tad otrā dienā varēja būt atkal labi draugi, kas ar vācu firstu nebūtu iespējams.

Bija Livonijā arī tāds vecs paradums, pēc kuŗa muižnieki viens otru pie satikšanās apsveica ar skūpstu. Kad īsts muižnieks sastapa dižciltīgas kundzes un jaunavas, tad, pēc vecā Livonijas paraduma un sabiedriskā likuma, viņš nedrīkstēja paiet gaŗām nenoskūpstījis visām pēc kārtas roku. Tas pats bija jādara, ja satika otru kundžu un jaunavu pūli, un tā tāļāk. Šis paradums vēlāk gaŗajos krievu kaŗos pavisam bija nozudis. Kas zīmējas uz Livonijas vakiem, tad jāsaka, ka visi kungu un muižnieku ciemi bija sadalīti vakos. Lieli un bagāti ciemi ietilpa vienā vakā pa vienam jeb pa diviem, mazi un nabagāki ciemi bija apvienoti kopējā vakā.

Tā, raugoties pēc ciemu skaita, katram, muižniekam varēja piederēt vairāki vaki. Katram vakam bija, uzlikts par pienākumu katru gadu sarīkot muižniekam greznas viesības, uz kuŗām ieradās visi pie vaka piederīgie zemnieki un brīvzemnieki nomaksāt savas gadskārtīgās nodevas. Arī ordeņkungi sāka noturēt vaku svinības ap Miķeļiem, kuŗās ņēma dalību visi viņu mājas ļaudis, apkārtnes muižnieki, brīvzemnieki vāci un nevāci. Kad gadskārtīgās nodevas bija saņemtas, sākās pārmērīga dzeršana. Te nu izrādījās tā laika Livonijas “māksla”, bruņnieciskums un tikums īstā gaismā.

Atnesa lielus koka traukus, kuŗus sauca par kausiem, un viņi bija tik lieli, ka varēja lietot bērnu mazgāšanai. No šādiem kausiem divi dzērāji “uzdzēra” otriem diviem, un tā bez apstāšanās ar lieliem un maziem kausiem, kamēr vai acis līda no pieres laukā un viens otru nevarēja saredzēt. Kas savus pretniekus bija “nodzēris” un palika beidzamais, tas bija nākošas dienas varonis, kuŗu sumināja it kā viņš būtu iekaŗojis veselu zemi. Bet uzvarētie, kuŗi viņam šo godu negribēja atļaut, teica, ka viņš neesot dzēris, kā pienākās, bet lietojis viltīgus paņēmienus, vai arī viņam bijuši labi palīgi, jo citādi viņš nebūtu uzvarējis. Tad sākās cīņa no jauna ar lieliem un maziem kausiem un katrs pielika visas pūles, lai gūtu uzvarētāja slavu. Pēc vecāku ļaužu piemēra, arī 14 gadu veci zēni mēģinajās šinī mākslā ar pus un veselām kannām ar vākiem. Šie vaku svētki ilga no Miķeļiem līdz Ziemas svētkiem; viņus svinēja visi ordeņkungi, valdnieki un muižnieki. Starp Ziemas svētkiem un gavēni svinēja kāzas, kamanu ceļa dēļ, jo tad gaŗo ceļu varēja labāk veikt, nekā vasarā. Bet vasarā uzcītīgi tika apmeklēti baznīcu svētki un, savienoti ar viņiem, tirgi. Uz šiem svētkiem attiecīgās draudzes zemnieki un brīvzemnieki arī apgādāja labu alu. Bija liels kauns, ja arī pats nabagākais zemnieks nedarīja alu. Pie baznīcām arī atveda pārdošanai alu. Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāļuma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tāļu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tik pat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.

Tā uzvedās vienkāršie zemnieki un kalpi, un šos svētkos ne mazums bija strīdu, slepkavību, citu rupju netikumu un apgrēcību. Bet muižnieki un brīvzemnieki, vācieši un iedzimtie, kuŗi stāvēja augstāk par citiem, ar saviem viesiem devās uz mājam un tur pavadīja dažas jautras dienas. Šādus baznīcas svētkus svinēja ne tikai katram apustuļam par godu, bet arī Marijas dienā un visos augstos svētkos.

Nav arī iespējams īsumā uzrakstīt, kādas nebūšanas tika dzītas ar uguņošanu sv.Jāņa, Pēteŗa-Pāviļa un Marijas viesošanās dienā[16]. Visās pilsētās, miestos, muižās un ciemos visā zemē nekā cita neredzēja, kā tikai prieka ugunis. Tika dziedāts, dejots un spēlēts uz lielām dūdām, kuŗas bija atrodamas visos ciemos. Pēc tam sv.Vita dienā, šī svētā baznīciņā un arī citur, kā arī sv.Jāņa Kristītāja dienā, sv.Brigites klosterī tika dzītas lielas nelietības grēku atlaišanas dēļ. Šinīs dienās šeit saradās daudz vācu un nevācu laužu no, liela tāļuma. Nevācu zemnieki nāca dabūt grēku atlaišanu un lai nodotos elku kalpībai un māņticībai, bet muižnieki, lai uzmeklēt savus aizbēgušos zemniekus. Pilsoņi ieradās, lai ņemtu dalību lielajā burzmā, kāda sanāca katru gadu. No Rēveles apkārtējiem krogiem un ciemiem saveda arī daudz lastu alus. Zemnieki, viņu sievas un meitas lika uz altaŗa vasku sveces, vaska zirgus, vēršus, teļus un aitas, domādami tā izlūgties svētību, veselību un lopu padošanos. Sievas meta uz altaŗa pa šiliņam jeb peniņam, trīs reizes griezdamas viņu rokā ap galvu. Kad tāda viņu izdomātā dievkalpošana bija pabeigta, tad sākās atkal deja, dziesmas un visas zemes dūdu muzika un tāda netiklība, maucība, slepkavības un tādas elku kalpības, kuŗām neviens cilvēks nevar ticēt.

Pat Venus kalnā nevaŗ iedomāties šausmīgāku dzīvi, kādu veda bezdievīgie zemnieki šos grēku atlaišanas svētkos. Bez tam viņi bija iedomājušies, ka viss tas ir Dievam patīkama lieta, un ka tā var iemantot Dieva žēlastību.

Tādas elka kalpības notika ne tikai sv.Brigites klosterī, bet arī citos klosteŗos un baznīciņās visā zemē.

Lai gan Visvarenais Dievs Livonijai bija dāvājis neviltotu evanģēlija sludināšanu uz Augsburgas konfesijas pamatiem, tomēr daudzās vietas Livonijā maz varēja atrast ļaužu, kuŗi kautko zinātu no Dieva vārda un baznīcas apmeklēšanas. Zemnieki un brīvzemnieki svētdienās galvenā kārtā mēroja gaŗus ceļus, jūdzi jeb divas, pie saviem kaimiņiem, kur bija labs alus, un pavadīja tur jautru svētdienu un pirmdienu. Šādai nolaidīgai un nevērīgai baznīcas apmeklēšanai bija par iemeslu labu skolu trūkums, kuŗas varētu dot kaut vienkāršu mācītāju, kuŗš prastu nevācu valodu.

Tādēļ arī baznīcas skolu trūkuma dēļ gadu gadiem stāvēja tukšas un beidzot sagŗuva. Ja arī kādai baznīcai mācītājs bija, tad viņš bija saprotams ārzemnieks un nemācēja nevācu valodu. Vāciešiem viņš sprediķoja vāciski, bet zemnieki nekā nesaprata, tādēļ atrāvās no baznīcas un darīja visādas nekrietnības. Mācītāju viņi tomēr algoja, jo vācieši deva katru gadu tikai vienu šķiņķi. Ordeņkungi un biskapi maz rūpējās par zemnieku garīgo dzīvi un labklājību, jo Livonija nebija viņu tēvija un viņu mūžam jau visa pietika.

Slinkuma un pārpilnības dienām Livonijā nebija tajā laikā ne mēra, ne gala. Lai arī daudz tika patērēts katru gadu, tomēr varēja vēl daudz tūkstošu lastu rudzu, bet ne miežu, izvest uz ārzemēm, bez ka paceltos dārdzība, jo Livonijā bagātīgi auga visāda labība. Tikai miežu jeb iesala neizveda neviena lasta, jo šis produkts tika patērēts uz vietas, un dažs labs muižnieks savā muižā patērēja vairāk kā 20 lastu iesala. Kāds vecs Livonijas muižnieks bijis ļoti izbrīnējies, kad viņa pārvaldnieks gada aprēķinā uzrādījis, ka gadā patērēti tikai 18 lastu iesala, jo viņš savu mūžu nav varējis iedomāties, ka ar tik maz varētu iztikt. Bija arī tāda muiža, kur katru nedēļu kāva pa liellopam, bez tam daudz aitu, jēru, vistu un zosu, kur alus darāmais katls cauru gadu netika noņemts no uguns. Tādu dzīvi veda daudzi muižnieki, kuŗiem bija 80-100 zemnieku. Ordeņkungu pilīs dzīve tika vesta daudz lielākos apmēros. Tur arī vienkāršiem kalpiem pagrabi bija vienmēr vaļā, kur viņi žūpoja dienu un nakti, tā ka katru pavasari mira veseliem bariem. Ja pilī ieradās darīšanās muižnieks vai vienkāršs cilvēks, tad skaidru galvu ārā netika, jo tāds bija paradums, ka augsts vai zems bija smagi piedzirdāms. Šim piemēram sekoja arī viņu apakšnieki.

[1] Kauja notika 1 jūdzi no Pliskavas; pēc izd. A [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[2] “portugālis” = 10 dukātiem. Pie Fabriciusa lapp. 78: Aurea moneta ad instar aureorum Lusitaniae vulgo Portugalica dicta.

[3] patiesībā IV. un pie tam cars.

[4] turnīru.

[6] “Rēveles pilsētas tiesību avoti”, Bunges izdoti. Viens “avotu” rokraksts atrodās “Igaunijas lit. biedrības” bibliotekā, Rēvelē.

[7] Tā laika paruņa, ka stiprākais var nomākt vājāko.

[8] uncas-arkls; vēlāk zemes mērs Lejassaksijā. Hakenbauer - zemnieks-arklenieks, kuŗš nometies uz muižnieka zemes, kā pretstats Lostreiber - bezzemnieks; vaļinieks, apkārtstaigulis.

[9] Lielais vanags: Krievijas lielkņazs.

[10] Izdevumā A. šī vieta un tālāk, kur runa par Livonijas tikumiem, trūkst [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[11] no šīs vietas un tāļāk, kur Rusovs raksta par to, ko pats pieredzējis, kronika uzskatāma kā pirmavots.

[12] Wacken-vaku zeme (māja) ; sakumā apgabals, tad desmitdaļas nodevas no vaku platības.

[13] tā laika alus mēru skaits.

[14] domāts laikam mēris.

[15] kronikā stāv Rüting, kuŗa īstā nozīme mīklaina.

[16] visitatio Mariae pie Elizabetes kalnos, Lukāsa ev. I, 29.

HISTORIA.LV