Mestris Volkvīns kopā ar biskapu Albertu padarīja Livonijā daudz slavenu darbu. Pie Vācu ordeņa Prūsijā viņš panāca savas dzīves beigās to, ka Zobenbrāļu ordenis Livonijā tika savienots ar Vācu ordeni. Viņš krita kaujā un pats nedabūja darboties šinī ordenī. Tad iecēla 1238.gadā par pirmo Vācu ordeņa mestri Livonijā Hermani Balku, no dažiem sauktu, varbūt viņa slaveno darbu dēļ, par Falku[1]. Pirms iecelšanas viņš 7 gadus bija bijis zemes mestris Prūsijā. Šis mestris pirmais ieveda Livonijā Vācu ordeņa tērpu un iekārtu.

Tā izbeidzās Zobenbrāļu ordenis Livonijā un iesāka savu darbību Vācu ordenis.

Šī mestŗa laikā ar ķeizara Fridriķa II. piekrišanu un pāvesta vidotājību, kuŗš bija nosūtījis uz Livoniju greznu sūtniecību, atdeva, kauču nelabprāt, Dānijas ķēniņa rīcībā Rēveli ar apkārtējām zemēm. Par to Dānijas ķēniņš atdāvināja Vācu ordenim Livonijā visu Jervi uz mūžīgiem laikiem. Viņš sūtīja arī lielu kaŗaspēku ordenim palīgā pret nekristīgiem. Ar šo kaŗaspēku mestris Hermanis Balks uzbruka atkal krieviem, kuŗi ordenim, sevišķi Tērbatas biskapam, atņemtās Tērbatas pils dēļ, bieži bija nodarījuši daudz ļauna. Tādēļ mestris ar lielu kaŗaspēku ieradās pie Izborskas un sīvā kaujā nonāvēja daudz krievu un pārējos piespieda bēgt. Pēc tam mestris un biskaps Hermanis ar visu kaŗaspēku nonāca pie Pliskavas un sāka iekaŗot pilsētu. Pliskavas krievi pieprasīja mieru un labprātīgi padevās ordenim, kas arī, ar krievu kņaza Jaropolka piekrišanu, notika. Pils un Pliskavas pilsēta pārgāja mestŗa rokās, kuŗš pilsētā, un pilī ielika ordeņbrāļus un daudzus kristīgos. Visi slavēja Dievu ar pateicību par tik lielu ieguvumu un atgriezās atpakaļ uz Livoniju. Novgorodas kņazs Aleksandrs atņēma Pliskavu 1244.gadā. Kristīgie turējās pretīm ļoti drošsirdīgi, bet beigās tomēr pazaudēja. Tika nokauti 70 ordeņbrāļu un daudz vācu; seši brāļi tapa sagūstīti un līdz nāvei nomocīti. Šis mestris valdīja gandrīz 6 gadus un nomira 1245.gadā.

1245.g. Heimburgas Indriķis top iecelts no Prūsijas virsmestŗa par Livonijas mestri. Šī mestŗa, laikā Rīgas ceturtais biskaps bija Nikolājs. Viņš uzcēla Rīgā baskāju mūku klosteri. Šis mestris vājās veselības dēļ atteicās no sava amata pēc 2 gadu valdīšanas.

1247.gadā Prūsijas virsmestris, Tīringas grāfs Konrads, atsūtīja Livonijai citu mestri - Greningas Ditriķi. Šis mestris ar lielu kaŗaspēku uzbruka kuršiem, ielauzās viņu zemē, daudzus nokāva, un palicis kādu laiku šai zemē, uzcēla Kuldīgu un Embūti, un ielika šinīs pilīs daudz kaŗaspēka. Kuršiem viņš lika ziņot, ka visi tie, kas kristīsies, padosies ordenim un maksās nodevas, taps atstāti dzīvi.

Bet kurši negribēja labprāt kristīties, tā ka izcēlās tādēļ daža sīva kauja un dažs labs ordeņbrālis krita kaujā, kamēr kuršus paspēja piegriezt pie kristīgas ticības. Kurši nojauda ordeņa nopietnību un padevās Lietavas firstam Mintautam, kuŗš airī bija kristīgo ienaidnieks. Šis firsts savāca lielu kaŗaspēku un uzbruka Embūtes pilij. Mestris un maršals Bernhards paslēpās ar savu kaŗaspēku mežā. Tad leiši gatavojās ieņemt Embūtes pili, bet viņi nebija ņēmuši vērā mestŗa spēkus, kuŗš kopā ar maršalu pārsteidza viņus. Lietavas firsts bēga ar visu savu kaŗaspēku un šinī bēgšanā tika nokauti pāri par 1500 leišu, daudzi sagūstīti un iznīcināts viss atpakaļpalikušais kaŗaspēks. Kristīgo krita ne vairāk kā 4 ordeņbrāļi un 10 citi. Pēc tādas uzvaras mestris ieņēma cietokšņus un lika viņus labi nostiprināt; tas bija gŗūts darbs un maksāja neviena vien ordeņbrāļa dzīvību.

Pēc 3 gadu valdīšanas mestris Ditriķis atteicās no sava amata. Virsmestris izvēlēja viņu pēc tam par sūtni pie pāvesta, lai nokārtotu dažas ordeņa lietas.

Andrēju Štuklandu ievēlēja par Livonijas mestri 1250.gadā. Viņš bija taisnīgs un labdarīgs mestris. Šī mestŗa laikā sacēlās pret ordeni leiši, šamaiši un zemgaļi, cerēdami ordeni pavisam padzīt no zemes. Mestris Andrējs Štuklands ar saviem brāļiem un bruņniekiem ātrumā sagatavojās uz kaŗu, devās ienaidniekiem pretīm, daudzus nokāva un daudzus saņēma gūstā, izpostīja un izdedzināja visu zemi un nonāca līdz pilij, kuŗu bija cēlis ķēniņš Mintauts. Viņš izlaupīja un izvandīja visu zemi un iedzīvotājus nosita vai saņēma gūstā. Pēc tam viņš gāja pret šamaišiem. Tur viņš rīkojās tāpat, kā Lietavā. Pēc tik lielas uzvaras viņš lielā priekā pārnāca Rīgā ar lielu laupījumu, no kuŗa mestrs daudz atdeva Dievam par godu, daudz nabagiem un pāri palikumu - savam kaŗaspēkam.

Pēc tam mestris ar saviem brāļiem izstaigāja visu Zemgali un rīkojās tur tāpat, kā Lietavā un Šamaitijā, sagrābdams daudz laupījuma. Bet zemgaļi nāca pie mestŗa un lūdza pēc miera un apsolījās maksāt nodevas un kaŗa zaudējumus ordenim. Miers tapa noslēgts zem tā noteikuma, ka viņi dzīvos mierīgi un maksās gadskārtējās nodevas.

Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.

Tajā laikā Rīgas biskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas[3] biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa, kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.

Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās. Tas notika 1255.gadā.

Šī mestŗa laikā Rīgas biskapija tapa par virsbiskapiju un Alberts II. par Rīgas virsbiskapu. Viņa rokās bija augstākā vara par visiem biskapiem Prūsijā un Livonijā, tāpat kā virsmestris bija augstākā vara par visu ordeni Livonijā un Prūsijā. Mestris Andrējs valdīja 6 gadus, atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju.

1256.gadā Seines grafs Eberhards, dievbijīgs un gudrs vīrs, tapa iecelts par mestri Livonijā, kur viņu saņēma ar lielu godu. Tūliņ pašā sākumā viņš gatavojās uz kaŗu ar šamaišiem, ielauzās viņu zemē, laupīja, dedzināja, saņēma gūstā un nokāva daudz tautas, un ar lielu laupījumu un triumfu atgriezās Rīgā. Tāpat viņš devās arī pret kuršiem un izdarīja vēl daudz citus kaŗa gājienus pret ordeņa ienaidniekiem. Pēc 2 gadu valdīšanas viņš saslima, lika sevi novest uz Vāciju, un tur nomira.

1258. gadā Prūsijas virsmestris Pope atsūtīja Livonijai jaunu mestri - Zangerhauzes Anosu. Šis mestris veda dažus kaŗus pret zemgaļiem un šamaišiem. Pēc 3 gadu valdīšanas Livonijā viņu iecēla 1261.gadā par virsmestri Prūsijā.

Burchards Hornhauzens mestŗa amatu Livonijā pieņēma 1261.gadā. Šis mestris kādreiz gribēja apskatīt Kurzemes pilis. Netāļu no Mēmeles uzbruka viņam pagāni, kuŗi bija paslēpušies krūmos. Mestŗam nebija vairāk kā 40 ordeņbrāļu un 500 kaŗa kalpu, ar kuŗiem viņš drošsirdīgi devās pašā pagānu vidū un daudzus nokāva. Tikai 12 ordeņbrāļi palika, uz kaujas lauka. Mestris pats tika ievainots un atbēga ar savu kaŗaspēku uz Mēmeli. Izveseļojies viņš atgriezās Rīgā un sarīkoja jaunus kaŗa gājienus pret minētiem pagāniem - šamaišiem, lai atriebtu nodarīto apkaunojumu. Šamaiši lūdza pēc miera, un, uz Rīgas virsbiskapa ieteikšanu, miers tapa noslēgts uz 2 gadiem. Pa to laiku mestris veda daudz kaŗu pret citiem pagāniem.

Kad beidzās divu gadu miers ar šamaišiem, izcēlās atkal kaŗš starp leišiem un šamaišiem no vienas puses un ordeni no otras puses. Abās pusēs bija lieli zaudējumi, bet pagāni guva virsroku. Ordeņbrāļu krita 33. Mestris rīkojās atkal uz kaŗu, jo no Vācijas ordenim palīgos bija atnācis daudz ļaužu. Leišiem un šamaišiem viņš atkal pieteica kauju, bet viņi neuzdrīkstējās to pieņemt. Tad mestris devās uz Zemgali un ieņēma tur vienu pili, un pēc tam viņš gāja zemē tālāk, uzcēla Dobeles pili un atstāja tur stipru kaŗaspēku. Šim mestŗam bija daudz darba ar leišiem, šamaišiem, krieviem un zemgaļiem. Šīs tautas bija apvienojušās, lai vācus galīgi izdzītu no Livonijas. Beidzot 1264.gadā leiši un šamaiši pie Durbes nokāva mestri Burchardu kopā ar daudziem ordeņa brāļiem un kaŗavīriem. Tajā pašā reizē pagāni ieņēma Kāršavas un Dobeles pili. Šis mestris valdīja 3 gadus un 6 mēnešus. Uz kaujas lauka pie Durbes palika arī Prūsijas maršals, 150 ordeņbrāļu un daudz bruņnieku. Turpat tapa sagūstīti 8 ordeņbrāļi, un 5 nomocīti līdz nāvei.

Pēc Burcharda Hornhauzena, viņa palīgs, Siguldas komturs Jirģena Eikstats, 1264.gadā tapa par Livonijas mestri. Viņš gribēja atriebt leišiem sava priekšteča nāvi, bet viņam izgāja gandrīz tāpat, kā viņa priekštečam. Tādēļ viņš bija spiests slēgt ar leišiem mieru. Pa to laiku kamēr mestris kaŗoja ar leišiem, sāmsalieši bija atkrituši no kristīgās ticības. Mestris uzbruka viņiem šīs atkrišanas dēļ kādā mežā pie Karmeles pils, daudzus no viņiem nonāvēja un piespieda pie paklausības. Šī mestŗa laikā kristīgiem Livonijā bija jāpieredz lielas briesmas.

Pēc Jirģena Eikstata par mestri tapa ievēlēts Verners Breithauzens. Mestrim Verneram bija daudz kaŗu ar Lietavas ķēniņu Mintautu, šo atkritēju no kristīgās ticības un mameļuku. Ne mazāk bija kaŗu ar krievu kņazu un šamaišu vecāko Tramatu[4]. Viņi bija sadevušies kopā, lai ordeni un vācus izdzītu no Livonijas. Ķēniņš Mintauts ieradās ar savu kaŗaspēku pie Cēsīm, bet neatradis savus sabiedrotos krievus, lielā nemierā atgriezās atpakaļ, nodarīdams Livonijai daudz posta. Kad viņš bija jau aizgājis, ieradās krievu kņazs ar lielu kaŗaspēku, izlaupīja un izpostīja visu Tērbatas biskapiju un ieņēma Tērbatas pilsētu. Tā kā Tērbatas pili viņš nevarēja tik drīz ieņemt, jo arī mestris bija ieradies palīgā, tad viņš izlaupīja pilsētu, galīgi nodedzināja viņu un aizgāja atpakaļ uz Krieviju. Mestris un Tērbatas biskaps pēc tam, kad bija pilsētā atkal novietojuši iedzīvotājus, dzinās krieviem, jau savā zemē būdamiem, pakaļ, laupīja, dedzināja un daudzus nokāva. Mestris Krievijā bija palicis slims un atgriezās arī Rīgā slims un nevarīgs, bet ar lielu laupījumu un triumfu.

Kamēr mestris kaŗoja Krievijā, šamaišu vecākais Tramats ar lielu kaŗaspēku iebruka Vīkā, kas ir tāļu Igaunijā, un nodarīja lielu ļaunumu. Mestris vēl slims būdams pavēlēja ordeņbrāļiem, pilsoņiem un kareivjiem sapulcēties Rīgā un gaidīt Tramata atgriešanos. Tramats ceļā uz mājām nāca caur Rīgas biskapiju. Gaišā mēneša naktī abi pretinieki satikās pie Daugavgrīvas klosteŗa, un nakts laikā notika asiņaina kauja, tā ka viss kaujas lauks sārtojās asinīs. Vāci uzvarēja, pazaudēdami tikai 9 ordeņbrāļus, nedaudz pilsoņu un kalpu. Tramats aizbēga pie Lietavas ķēniņa Mintauta. Mestris kaŗoja arī ar kuršiem; ļoti izpostīja viņu zemi un nokāva daudz tautas, ieņēma 3 pilis, starp tām arī Grobiņu, un visas trīs nodedzināja līdz pamatiem. Mestris Verners pēc 2 gadu valdīšanas atlūdzās no sava amata, aizceļoja uz Vāciju un nodevās mierīgai dzīvei.

Konrads Manderns[5] 1269.gadā saņēma mestŗa amatu Livonijā. Šis mestris uzcēla lielisko Vitenšteinas pili Jervē un Jelgavas pili Kurzemē. Šī mestŗa laikā kāds vaivads nosita Lietavas ķēniņu Mintautu, kā suni; viņš saņēma mameļukam pienācīgo algu. Šim mestrim bija daudz kaŗu ar krieviem, kuršiem un šamaišiem. Šinīs kaŗos viņš pazaudēja 20 ordeņbrāļus un 600 kaŗavīrus un kādu otru reizi 10 ordeņbrāļus. Vecuma dēļ viņš pēc 3 gadu valdīšanas atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju.

Otonu Rodensteinu iecēla par mestri 1272. gadā. Šis mestris veda lielu kaŗu ar krieviem. Izrādījās, ka ienaidnieks bija daudz stiprāks, nekā to varēja paredzēt. Kad abi kaŗaspēki satikās, mestris ar Dieva palīgu uzvarēja un nokāva vairāk kā 5000 krievu un pārējos piespieda bēgt. Šinī kaujā krita Tērbatas biskaps Aleksandrs un daudzi kristīgie. Pēc šīs uzvaras mestris ar 18.000 kājniekiem un dažiem tūkstošiem kuģos devās uz Krieviju, laupīja, dedzināja, ieņēma Izborskas cietoksni un nodedzināja 2 pilsētas. Pēc tam viņš aplenca Pliskavu. Šis kaŗš ar Maskavas un Novgorodas kņaza starpniecību beidzās ar mieru, un mestris atstāja Krieviju.

Nākošā gadā mestris kaŗoja ar leišiem un zemgaļiem, kuŗi bija uzbrukuši Sāmsalai un izdarījuši lielus postījumus. Mestris Otons, Dānijas ķēniņa vietturis Rēvēlē, Zigfrids, Tērbatas biskaps Fridriķis un Leales biskaps Hermanis satikās ar leišiem uz ledus, kur notika ļoti liela kauja ar abpusīgiem lieliem zaudējumiem. Mestris Otons, 52 ordeņbrāļi un 600 vācu krita kaujā. Leales biskaps Hermanis tika ievainots. Leiši guva uzvaru un devās pa ledu uz mājām ar lielu laupījumu. Tas bija 1274.gadā.

Tūliņ pēc mestŗa Otona nāves, 1274. gadā, kad cīņa vēl turpinājās, par mestri uzmetās Andrējs[6]. Viņš noveda kaŗu ar leišiem un zemgaļiem līdz galam. Bet tajā pašā gadā kopā ar 20 ordeņbrāļiem viņš tapa nokauts no leišiem. Šinī laikā par virsbiskapu Rīgā, bija Jānis Līnens.

Valters Nordeks, iecelts par mestri 1275.gadā, izdarīja daudz slavenus darbus pret šamaišiem un zemgaļiem. Viņš iekaŗoja un nopostīja Tervetes un Mežotnes pili, piespieda zemgaļus viņam padoties, un sadalīja viņus starp ordeni un biskapu. Pēc 4 gadu valdīšanas viņš atteicās no amata un aizceļoja uz Prūsiju.

Racburgas Ernests tapa 1278.g. par mestri. Viņš sāka celt Dinaburgu[7], kas visiem apkārtējiem pagāniem ļoti nepatika, un viņi uzbruka pilij, kauču bez panākumiem. Mestris ar saviem brāļiem un bruņniekiem, Dānijas pilnvarotam Elertam Rēvelē palīdzot, devās pret leišiem. Slepkavošana, laupīšana bija viņu darbi. Leiši sekoja mestrim uz Livoniju un abas puses satikās kaujā pie Aizkraukles pils. Pagānu kaŗaspēks bija ļoti liels un kristīgie pazaudēja kauju. Mestris Ernests, 71 ordeņbrālis un daudz bruņnieku krita kaujā. Pagāni nolaupīja mūsu mīļās Marijas karogu, un viņa sargu bruņnieku Indriķi Tīzenhauzenu nosita, Dānijas pilnvarnieks Rēvelē centās izlabot slikto stāvokli, bet tika ievainots un viņa zirgs nogalināts. Tas notika 1279.gada gavēnī.

Konrāds Feichtvangs tapa par mestri 1279.g. Viņš bija arī Prūsijas zemes mestris un abus amatus ieņēma vienā un tajā pašā laikā. Viņa laikā bija pastāvīgs kaŗš starp ordeni, zemgaļiem un šamaišiem. Pēc 3 valdīšanas gadiem viņš aizceļoja uz Prūsiju, kur viņš tapa par virsmestri. Tā viņš pārvaldīja 3 augstākos Vācu ordeņa amatus.

1281.gadā Vilandē ievēlēja par mestri Vilhelmu Šurborgu, alias Endorfu. Viņš veda lielus kaŗus ar leišiem, šamaišiem un zemgaļiem, un uzcēla Svētā kalna pili Zemgalē un trīs pilis: Valmieru, Burtniekus un Trikātu[8]. Beidzot zemgaļi viņu kādā kaujā uzvarēja un nokāva kopā ar 33 ordeņbrāļiem. Sešpadsmit ordeņbrāļus zemgaļi saņēma gūstā, no kuŗiem dažus piesēja kailus uz zirgiem un sita ar nūjām, kamēr nenosita; dažus uzsēja uz koka režģiem, lika uz uguns un sadedzināja. Šis mestris valdīja 5 gadus un 5 mēnešus.

Konrads Hercogensteins, 17. Vācu ordeņa mestris,

iesāka valdīt 1287.gadā. Lai atriebtu sava priekšteča nāvi, viņš uzsāka vairākus kaŗus pret zemgaļiem un ieņēma atkal Dobeles pili, kuŗu meistris Burchards Hornhauzens bija pazaudējis. Viņš atņēma zemgaļiem Ratenes[9] un Sudrabenes pili, kuŗas izpostīja un nodedzināja, un piespieda zemgaļus pie paklausības. Šis mestris valdīja 2 gadus.

ieradās Livonijā ieņemt mestŗa amatu 1289.gadā. Šī mestŗa laikā, bija zemē miers no krieviem, leišiem, šamaišiem un citiem pagāniem, bet izcēlās kaŗš starp ordeni un biskapiem sacensības un godkārības dēļ. Šis mestris valdīja 5 gadus.

ieņēma šo amatu 1294.gadā. Viņš noslēdza līgumu un mieru ar Tērbatas biskapu Bernhardu, bet biskaps mieru ilgi neturēja, kādēļ sākās ilgi un nevajadzīgi kaŗi. Šis mestris valdīja 2 gadus.

sāka valdīt 1296.g. Viņa laikā izcēlās liels kaŗš starp ordeni un trešo Rīgas virsbiskapu Jāni Fechti un visu kapiteli. Minētais biskaps un visa biskapija sabiedrojās ar leišiem un citiem nekristīgiem pret Vācu ordeni un ataicināja viņus savā zemē. Mestris Bruno ar ordeņbrāļiem bija spiests arī rīkoties uz kaŗu. Abi kaŗaspēki satikās pie Turaidas. Biskapa kaŗaspēks kopā ar nekristīgiem leišiem uzvarēja, Kaujā krita mestris Bruno un 60 ordeņbrāļu. Biskapa ļaudis un Rīgas pilsoņi tapa ļoti pārdroši un aplenca ordeņa pili Ādažus, bet tika atsisti. Šeit galu dabūja ap 400 rīdzinieku: daudzus nosita un daudzi noslīka. Tas bija 1298.gadā.

tapa ievēlēts kaŗa laikā ar Rīgas biskapu. No ārējiem ienaidniekiem tad bija pilnīgs miers, bet iekšējie kaŗi starp ordeni un biskapiem nevarēja tik drīzi beigties. Šā mestŗa laikā, kuŗš valdīja 8 gadus, par Rīgas virsbiskapu, 4. pēc skaita, bija Šverinas grāfs Jānis.

ieņēma mestŗa amatu 1307.gadā. Viņš savāca no iekšzemes un ārzemju kaŗavīriem lielu kaŗaspēku, pie kam arī no Prūsijas ieradās kaŗavīri virsnieka Keselholca vadībā. Ar šo kaŗaspēku mestris devās uz Krieviju, aplenca Pliskavu, ieņēma viņu, izlaupīja un guva lielu laupījumu. Krievi bija spiesti ieturēt mieru. Šis mestris uzcēla Mežotnes pili Zemgalē un vēl daudz citas pilis.

Šī mestŗa valdīšanas laikā, 1315.gadā, Livonijā un apkārtējās zemēs bija nepieredzēti dārga labība un citi uzturas līdzekļi, tā ka simtiem. ļaužu nomira badā un tika iesviesti bedrēs un aprakti. Daži vecāki nonāvēja savus bērnus un apēda, daži atkal viņus maizes trūkuma dēļ ieslodzīja karstās pirtīs, lai viņi tur nosmaktu. Šinī laikā kādā Igaunijas sādžā dēls nokāvis tēvu un gribējis apēst, bet ticis pieķerts un līdz nāvei nomocīts. Ja gadījies pakārt kādu zagli, tad naktī nabaga ļaudis noņēmuši viņu no karatavām un apēduši. Šis bads un dārdzība ilga 3 gadus un cēlās no tā, ka rudzi un mieži nosala katru gadu uz laukiem. Šī mestŗa laikā izcēlās arī kaŗš starp ordeni un Sāmsalas biskapu. Šinī kaŗā mestris atņēma biskapam Hapsalu, Lodi un Leali kopā ar visu Vīku. Beidzot šo strīdu izbeidza Rīgas 5. virsbiskaps Izarns[13], kuŗš pēc tam atstāja savu biskapiju un aizceļoja uz savu dzimteni, Itāliju.

Kuldīgas komturs, atklāts, nopietns un dievbijīgs kungs, 1327.gadā ieņem mestŗa amatu. Livonijai un ordenim viņš darījis daudz laba. Viņa laikā, izcēlās kaŗš starp ordeni un Rīgas pilsoņiem. Rīdzinieki, aiz brīvības mīlestības, ātri vien apbruņojās, nonāca pie Daugavgrīvas pils, nodedzināja miestu ap pili un nokāva jaunus un vecus, kas mestŗam un ordenim ļoti nepatika. Mestris aplenca Rīgu un ieņēma visus ceļus, lai nevarētu neko pilsētā ievest, kādēļ beidzot Rīgas pilsoņi tika piespiesti lūgt žēlastību, kas arī tika panākts ar landmaršala vidotājību, kaut gan mestri gŗūti nācās pierunāt uz līguma slēgšanu. Rīdzinieki atdeva mestŗam pilsētu, visas savas tiesības, brīvības un privilēģijas un nojauca mūŗus un vārtus. Tas notika Sv.Ģertrūdes dienā, 1330.g. Pēc tam mestris deva viņiem citas privilēģijas un brīvības, uzcēla Rīgas pili un vēl daudz citas pilis.

Kad šis kaŗš bija izbeigts, mestris iebruka krievu ķēniņa Satates[14] zemē, kur laupīja, dedzināja un nokāva iedzīvotājus. Tas notika tādēļ, ka krievu ķēniņš bija sabiedrojies ar leišiem pret Prūsiju. Lietavas ķēniņš savukārt bija spiests iesākt kaŗu, ar Livoniju. Mestris steidzās ienaidniekiem pretīm, uzvarēja viņus, daudzus nokāva, pašu ķēniņu ievainoja un pārējos piespieda bēgt. Pēc tādas uzvaras mestris devās uz šaimaitīju un rīkojās tur tā, ka šamaiši lūdza mieru. Tika noslēgts miers starp leišiem, šamaišiem un Livoniju. Tūlīt pēc tam Pliskavas krievi sacēlās pret ordeni. Mestris devās viņiem pretīm kopā ar grāfu Arensburgu, kuŗš ar daudziem bruņniekiem bija ieradies palīgā. Šī kaŗa laikā bija nepieredzēti auksta ziema, tā ka daudz kristīgo un pagānu nosala.

Šis mestris uzcēla daudz piļu, un zeme viņa valdīšanas laikā pieņēmās lielumā. Par biskapu Rīgā, 6. pēc skaita, bija brēmietis[15] Fridrichs. Kad mestris Eberhards bija valdījis 14 gadu un vecs tapis, viņš atteicās no amata, aizceļoja uz Ķelni, un vēlāk viņu iecēla par Sv.Katrīnas pils komturu.

Šis mestris ieņēma savu amatu 1341.gadā. Savas valdīšanas sākumā, Marijas pasludināšanas dienā, viņš iesāka celt Alūksnes un Frauenburgas[16] pili uz Krievijas robežas, kas krieviem ļoti nepatika. Viņi ieradās pie Alūksnes un gribēja iznīcināt vācus, noslāpējot viņus ar dūmiem. Vāci, neraugoties uz to, ka dūmi darīja viņiem lielas ciešanas, turējās ļoti drošsirdīgi, un nokāva 82 krievus, neskaitot ievainotos, tā gūdami uzvaru. Par pirmo Alūksnes komturu tika iecelts Arnolds Fitinghofs. Kaŗš ar krieviem ilga vēl kādu laiku; mestrimn un ordeņam bija jāpieliek daudz pūļu. Šī mestŗa laikā, 1343.gadā, Sv.Juŗa naktī, Harijas iedzīvotāji briesmīgā kārtā izkāva gandrīz visus vācus[17], dižciltīgos un vienkāršos ļaudis, jaunus un vecus, sievas un jaunavas. Sacēlušos zemnieku dēļ, Harijā, Vīkā, Virijā, Sāmsalā un visā Igaunijā, vāci nonāca ļoti gŗūtā stāvoklī un briesmās. Šinī briesmu naktī daži dižciltīgie vīrieši, sievas un jaunavas, pilnīgi kaili, bez apģērba un basām kājām, pa krūmiem un purviem atbēga Vitenšteinas pilī un Rēvelē. Arī klosteŗi netika saudzēti. Pādisa klosterī tapa nonāvēti 28 mūki. Zemnieku pūlis bija pavairojies līdz 10.000 vīru. Bija izvēlēti viņu starpā ķēniņi un firsti. Šis pūlis aplenca Rēveles pilsētu un Rēveles pili, kuŗā atradās Dānijas pilnvarnieks. Tādu pat nelietību bija iesākusi arī Vīkas zemnieki un bija aplenkuši Hapsalā savu biskapu ar domkungiem un daudzus no dižciltīgiem. Arī Sāmsalas zemnieki, tajā pašā vasarā ap Jēkabdienu, nonāvēja visus Sāmsalas vāciešus un aplenca Peides pili, kur atradās fogts un viss konvents. Kad fogts redzēja, ka nevarēs ilgi turēties pretīm, viņš lūdza atļaut viņam un viņa ļaudīm mierīgi aiziet, ko zemnieki arī svēti apsolīja, bet neieturēja. Kad fogts un vāci atstāja Peidi, zemnieki viņus visus nogalināja.

Zemnieku sūtņi devās, pie Vīborgas un Abo biskapiem pēc palīdzības un lūdza zviedrus ierasties ar kuģiem pie Rēveles. Pa to laiku Dānijas vietturis Rēvelē lūdza mestri nākt viņam palīgā. Tā kā šim lūgumam pievienojās arī muižnieki, tad mestris, ilgi nedomādams, devās atsvabināt Rēveli un sodīt sacēlušos zemniekus. Kad zemnieki dabūja zināt par mestŗa ierašanos, viņi nosūtīja pie mestŗa sūtņus, ka viņi ir ar mieru viņam padoties ar to nolīgumu, ka viņi tikai mestŗam un ordenim maksās nodevas un drīzāk gatavi mirt, nekā atzīt muižniekus par savu valdību, kuŗi viņiem nodarījuši daudz netaisnību un viņus visādi tiranizējuši. Bet priekšnieki un citi muižnieki, kuŗu radiniekus zemnieki bija nonāvējuši, nestājās mestŗi lūgt, lai viņš slepkavas nežēlotu un neatstātu viņu nedarbus bez soda. Turpat uz vietas mestris sadursmē nonāvēja daudzus zemniekus, un vēlāk pie Rēveles viņš nokāva gandrīz visus 10.000. Pēc šādas uzvaras Dānijas viettuŗa un vācu priekam visā zemē un Rēvelē nebija gala. Viņi steidzās no pilsētas uz kaŗalauku un ar lielāko prieku aplūkoja kritušos. Dānijas vietturis par tādu labdarību pateicās mestrim un lūdza viņa palīdzību arī pret zviedriem, kuŗu ierašanās bija sagaidāma. Rēveles pili un pilsētu mestris nodeva Gosvīnam Erkam, Vilandes komturam, un Dānijas vietturim, bet pats devās steidzīgi uz Hapsalu, lai glābtu biskapu un citus vācus. Kad Vīkas zemnieki izdzirda par mestŗa ierašanos Hapsalā, viņi sabēga mežos un purvos un tā izglābās no mestŗa. Pa to starpu ieradās somi no Vīborgas ar dažiem. kuģiem, pēc kuŗiem bija lūguši zemnieku sūtņi. Kad somi dabūja zināt, ka zemnieki sakauti un Rēvele atsvabināta, viņi, ieradušies Rēvelē, nekā nesacīja par zemnieku lietu, bet cēla apsūdzības pret dāņiem. Gosvīns Erks un Dānijas vietturis veda ar viņiem miermīlīgas sarunas, labi pacienāja un atlaida viņus ar labiem solījumiem. Pārējie zemnieki Igaunijā, dzirdēdami, kā viņu draugiem bija klājies pie Rēveles, sāka pierunāt krievus, lai atkal uzbruktu vāciešiem, jo tādā gadījumā varētu varbūt krieviem pievienoties visi zemnieki. Krievi nekavējās ilgi un iebruka Tērbatas biskapijā. Biskapa kaŗaspēks un daži ordeņa priekšnieki satikās ar krieviem pie Odenpejas, nokāva pāri par 1000 cilvēku un pārējos piespieda bēgt. Kaujā krita arī daži ordeņbrāli un muižnieki, starp kuŗiem bija arī Jānis Levenvolds.

Pēc tam mestris Burchards Dreilēvs ziemas laikā devās uz Sāmsalu un apmetās ar savu kaŗaspēku pie Karisas, neiesākdams nekādus kaŗa darbus. Šī kaŗa gājiena mērķis bija sodīt sacēlušos Sāmsalas zemniekus, kuŗi Peidē bija nokāvuši fogtu, visu konventu un visus vāciešus. Kaŗaspēks izvandīja visu Sāmsalu un nokāva 9000 cilvēku, vecus un jaunus. Sāmsalieši lūdza viņus apžēlot, kas arī tapa darīts, uzliekot viņiem smagus noteikumus un pienākumus. Viņiem bija jāizdod visi ieroči un jāsaved Leales pilī un tūlīt jāķeŗas pie Zonenburgas pils celšanas, ja viņi gribēja palikt pie dzīvības. Tas notika 1345.gadā.

Kamēr mestris ar savu kaŗaspēku atradās Sāmsalā, leiši ielauzās zemē un Reminiscēre[18] svētdienas naktī, kāda zemgaļa nodevības dēļ, ieņēma Tervetes pili, nokāva 8 ordeņbrāļus un daudz vāciešus, un pēc tam steidzīgā gājienā devās uz Jelgavu un nodedzināja visas koku mājas ap pili. Uguns pārsviedās arī uz pili un daži ordeņbrāļi un citi 600 cilvēki gāja ugunī bojā. Leiši nonāca līdz pat Rīgai un pusnaktī palika tur, neiesākdami kaŗa darbus. No Rīgas viņi devās uz Ādažiem, ieņēma ātri priekšpili, bet tika atsisti. Tad leiši nonāca pie Siguldas un tāļāk pie Valkas, kur uzturējās 2 naktis, Apkārtni leiši galīgi izpostīja un aizdzina visus lopus. Siguldas apgabalā viņi nonāvēja 260 un Rīgas biskapijā pāri par 1000 cilvēku. Tas notika 1345.gada gavēnī.

Šī mestŗa laikā notika arī visu Vilandes zemnieku sacelšanās, kuŗi Vilandes pilī gribēja nonāvēt komturu un visus vācus. Tā kā pils pret uzbrukumiem labi bija nodrošināta, tad zemnieki bija izdomājuši viltīgu sazvērestības plānu, kuŗu bija nolemts slepeni izvest. Vilandes apgabalā bija paradums, ka labības nodevas zemniekiem bija jānoved pilī. Laba daļa zemnieku, pēc viņu domām spējīga pārvarēt vācus pilī, bija norunājusi vienā dienā reizē ierasties pilī ar lieliem maisiem ragavās, bet katrā maisā vajadzēja atrasties ne labībai, bet stipram apbruņotam puisim. Kad vajadzīgais skaits zemnieku būtu ieradies pilī, viņi atraisītu maisus, izlaistu apbruņotos puišus un kopīgiem spēkiem apkautu visus vācus. Šis plāns zemniekiem patika un viņi nolēma Sv.Toma dienas vakarā viņu izvest galā. Bet par šo viltību vāciem Vilandes pilī paziņoja kāda veca sieva, jo šīs sievas dēls arī bija staŗp sazvērniekiem. Viņa no bažām par savu dēlu bija ieradusies pie vāciem un lūgusi viņas dēlu saudzēt, un bija aprādījusi kādas pazīmes būs tam maisam, kuŗā atradīsies viņas dēls. Viņas lūgumu vāci apsolīja pildīt atnestās ziņas dēļ. Kad zemnieki ar maisiem ragavās ieradās pie pils, pilī viņus ielaida tikai tādā skaitā, kuŗu vāciem būtu spējāms pārvarēt. Apbruņojušies vācieši nodūra visus zemniekus, kuŗi atradās maisos. Par sodu un atmiņu uz mūžīgiem laikiem vāci visā Vilandes apgabalā, arī nevainīgiem zemniekiem, uzlika jaunas nodevas, kuŗas bija jāmaksā katru gadu Sv.Toma dienas priekšvakarā. Šis mestris valdīja 6 gadus.

Vilandes komturs Gosvīns Erks 1344.gadā tapa iecelts mestŗa amatā. Viņa laikā virsmestris Heinrichs Tizemers[19] atpirka no ķēniņa Valdemāra III. un viņa brāļa Otona Hariju un Viriju ar visām trim pilsētām un pilīm, ar Rēveli, Narvu un Vezenbergu, ar visām piederošām tiesībām un brīvībām par 19.000 tīra sudraba markām pēc Ķelnes svara. Šo pirkšanu izdarīja Marienburgas pilī Prūsijā 1347.gada Jāņa dienā. Ķēniņa brālis Otons iestājās Vācu ordeņa bruņniekos. Visu Svēto dienā tajā pašā gadā dāņi atdeva minētās zemes un pilsētas ordenim. Tā tad Hariju un Viriju viens Valdemārs pievienoja Dānijai un otrs atkal atdeva. Sākot no Valdemāra II. līdz Valdemāram III. par Viriju un Hariju valdīja 10 ķēniņu. Pēc dāņu aiziešanas no Rēveles par komturu tika iecelts saksietis, Burchards Dreilēvs, bijušā mestŗa brālēns. Mestris Gosvīns veda kaŗus ar Vitebskas, Smoļenskas un Pliskavas krieviem, kuŗu kādā kaujā, Sveču dienā, krita pāri par 10.000. Šinī kaujā krita ari 8 oardeņbrāļi un daži no kristīgiem. Nākošā gadā mestris kaŗoja ar šamaišiem, iebruka viņu zemē, laupīja, dedzināja un slepkavoja, sevišķi Trokos, Knetovā un Gaidegalē. Šauļu[20] apgabalā viņš ieņēma Kulu, Bazēni, Dobzeni un Celu, kuŗas izpostīja un nodedzināja. Mājās mestris pārnāca ar lielu laupījumu un triumfu. Šis mestris valdīja 14 gadus. Viņa laikā par virsbiskapu Rīgā bija Fromholds Fifhauzens, septītais virsbiskaps pēc skaita. Viņš pārvaldīja arī Livonijas virsbiskapiju.

bijis Marienburgas komturs, 1360.gadā tapa par mestri Livonijā. Šis mestris veda daudzus ievērojamus kaŗus ziemā un vasarā pret nekristīgiem. Viņš ieņēma Kauņas pili Lietavā un saņēma gūstā ķēniņu Konstantinu[21] ar dēlu, un daudzus no dižciltīgiem. Nokāva viņš ap 2000 cilvēku. Pili lika viņš nodedzināt un izpostīt līdz pamatiem.

ieņēma mestŗa amatu pēc Arnolda Fitinghofa. Arī šis mestris veda gŗūtus kaŗus ar krieviem, leišiem un zemgaļiem. Viņa laikā Jānis Sintenis boja Rīgas virsbiskaps, astotais pēc skaita.

nāca amatā pēc Vilhelma, Freimersena. Viņa laikā no ārējiem ienaidniekiem bija pilnīgs miers, bet totiesu sākās atkal kaŗš ar Tērbatas biskapiju un iedzimtiem.

sāka valdīt 1394.gadā[22]. Viņš noveda līdz galam kaŗu ar Tērbatu. Tērbata bija atsaukusi palīgā pret ordeni neticīgos Pliskavas krievus, leišus un šamaišus, kuŗi, gar Peipusa ezeru palīgā nākdami, ļoti izpostīja Livoniju. Mestris ar saviem ordeņbrāļiem, labi apbruņojies, padzina ienaidniekus. Zaudējumi bija lieli abās pusēs. Vēlāk Dancigā šo lietu izmeklēja, nokārtoja un izbeidza. Šī mestŗa valdīšanas laikā Harijas un Virijas bruņniekiem virsmestris Konrāds Jungingens piešķiŗ sevišķi lielas

brīvības un privilēģijas, salīdzinot ar citiem. bruņniekiem Livonijā. Minētās zemēs mantošanas tiesības uz kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kā muižām, sādžām un pilīm tika piešķirtas kā muižnieku dēliem, tā arī meitām līdz piektam augumam, pretēji noteikumiem par lēņu tiesībām. Šīs privilēģijas izdeva un apstiprināja virsmestris Dancigā 1397.gadā, Mārgrietas dienā.

Arī Virijas un Harijas muižniekiem Dāņu ķēniņš un vēlāk arī virsmestris deva lielas bruņnieku tiesības, kuŗās ietilpa arī tiesa, sastāvoša no 6 Virijas un 6 Harijas padomniekiem un 2 ordeņa priekšniekiem: no Rēveles komtura un Vezenbergas fogta. Visi tiesas spriedumi tika atzīti par galīgiem un abām pusēm viņiem bija jāpadodas. Viņu izpildīšanu izvest piekrita soģiem, kuŗi pēc Livonijas bruņniecības tiesībām bija fogti. Visi spriedumi tika izpildīti bez kavēšanās. Apelacijas tiesība, arī pat pie zemes firsta, bija izslēgta[23]. Tāļāk muižniekiem, visiem un katram atsevišķi, bija dota vara muižas robežās[24] apcietināt un nogādāt drošā vietā ļaundari, kas bija noziedzies pret kādu citu personu vai arī pret pašu muižnieku. Bez tā katram muižniekam savā muižā bija īpaša muižas tiesa, kuŗā sprieda par dzīvību un nāvi. Ja kādu ļaundari noķēra kāda muižnieka robežās, tad viņu tiesāja nevis valdības tiesa, bet muižas tiesa. Skatoties pēc nozieguma, ja bija paredzams sods, tad muižnieks aicināja uz tiesu dažus citus muižniekus un dažus vecākos saimniekus. Muižnieks un ataicinātie draugi sēdās pie galda un lika ievest ļaundari. Pēc apsūdzības muižnieki, kuŗi piedalījās tiesā, klusēja. Ataicinātiem vecākiem zemniekiem pēc veca paraduma bija jāatrod taisnība un jānoliek soda mērs. Muižniekiem bez tam bija vēl daudz citu privilēģiju, kuŗas visas bija noskaņotas viņiem par labu un patikšanu.

Cik lieliski muižnieki bija apbalvoti Livonijā ar privilēģijām, tik nabadzīgi bija zemnieki šinī zemē tiesas un taisnības ziņā. Katram zemniekam bija tik daudz tiesību, cik viņam gribēja dot muižnieks vai fogts. Neviens nedrīkstēja sūdzēties augstākai valdīšanai par varmācībām un netaisnībām. Ja nomira kāds zemnieks reizē ar sievu un atstāja bērnus, tad bērni tika ņemti aizbildniecībā tādā kārtā, ka kungi paņēma visu, ko vecāki bija atstājuši, un bērniem vajadzēja kailiem un plikiem meklēt patvērumu pie muižnieka pavārda jeb iet pilsētās ubagot, jo viņiem bija atņemts viss tēvu mantojums. Par savu mantu, kas nabaga zemniekam piederēja, viņš nebij kungs;

visa manta piederēja muižniekam. Par katru mazāko noziegumu bez kādas žēlastības un cilvēcības muižnieks jeb zemes fogts, jeb zemes kalps, kā viņu sauca, nesaudzēja pat vecumā stāvošus zemniekus un kailus sita ar gaŗām asām rīkstēm. Neviens zemnieks nebija brīvs no šīs tirānijas. Izņēmumu darīja tikai ar bagātiem, kuŗi varēja uz visiem laikiem atpirkties ar ievērojamu naudas sumu. Bija arī tādi muižnieki, kuŗi savus zemniekus un apakšniekus apmainīja pret suņiem. Šādu un tamlīdzīgu patvaļību, netaisnību un tirāniju vajadzēja panest nabaga zemniekiem no muižniekiem un zemes fogtiem, un augstākā zemes valdīšana nepiegrieza tam nekādas vērības.

Zemniekiem Livonijā[25] pašiem savā starpā bija pagāniska tiesa. Viņi mazāk vainojami nekā muižnieki, kuŗi to atļāva. Ja kāds zemnieks tika nokauts, tad viņa tuvākie draugi tiesāja slepkavu pēc savas tiesas, nonāvēdami viņu bez kāda sprieduma, bez bendes, tur, kur viņu saķēra, pat neraugoties uz to, ka slepkavība bija notikusi pašaizstāvēšanās gadījumā. Ja īsto slepkavu nevarēja atrast, tad ļoti bieži bija jācieš viņa tuvākiem draugiem; pat bērnam šūpulī bija jācieš par savu tēvu. Šis mestris valdīja 8 gadus.

Mestŗa amatu Konrāds Fitinghofs sāka pildīt 1402.gadā. Viņš veda lielu kaŗu ar Pliskavas krieviem, un lielā kaujā pie Modas[26] upes nokāva 7000 krievu un ļoti daudz noslīcināja upē. Pēc tādas uzvaras mestris gribēja dzīties ienaidniekiem pakaļ, bet tā kā Polijas ķēniņš Jagailis un Lietavas lielfirsts Vitolds ļoti apdraudēja Prūsiju, tad viņš devās atpakaļ, lai palīdzētu Prūsijai.

Šī mestŗa laikā, 1407.gadā, iesāka celt sv.Brigitas klosteri Marientālā, vienu jūdzi no Rēveles. Trīs bagāti Rēveles tirgoņi, Heinrichs Švalbergs, Heinrichs Huksers un Gerlachs Krūse, kuŗi šim nolūkam bija atdevuši visu savu mantu, skaitāmi par klosteŗa dibinātājiem. Viņi tapa arī par klosteŗa brāļiem. Heinrichs Švalbergs bija klosteŗa celtnieks un strādāja pie klosteŗa 29 gadus, šinī klosterī dzīvoja mūki un mūķines, bet bija šķirti vieni no otriem ar mūŗa sienu.

Pēc Konrāda Fitinghofa par mestri iecēla Ditriķi Tirku, kuŗš nevaldīja ilgi, bet viņa laikā bija pilnīgs miers. Par virsbiskapu Rīgā bija Jānis Valenrods, Frankonijas muižnieks, kuŗu Livonijas kārtas ar lielu godu sūtīja pie ķeizara Sigismunda uz Konstances koncīlu, kur viņš palīdzēja nosodīt Jāni Husu. Pēc atgriešanās Rīgā, viņš drīzi nomira. Šī mestŗa laikā Lietavas lielfirsts Vitolds 1413.gadā atņēma krieviem Smoļensku.

valdīja pēc Ditriķa Tirka un veda pastāvīgus kaŗus ar leišiem. Viņa laikā bija arī lieli strīdi starp Rēveles pilsētu un mūķieņu klosteri, šo strīdu mestris izbeidza 1422.gadā. Rīgas virsbiskapiju tajā laikā pārvaldīja agrākais Kurzemes biskaps Jānis Habunds, 10. virsbiskaps pēc skaita. Mestris Tirks valdīja 10 gadu.

Cīse Rutenbergs, 33. Vācu ordeņa mestris,

ieņēma amatu 1425.[28] gadā, Viņa laikā, 11.maijā, 1433.gadā, galīgi izdega visa Rēvele. Nodega arī doms, klosteŗi un visas baznīcas ar ērģelēm un zvaniem, aizdegās arī dārzi un šķūņi ārpus pilsētas, un gāja bojā daudz laužu. Šinī laikā Heinrichs Ikšķils sāka celt biskapa mājokli Rēvelē uz domkalna.

Šis mestris iebruka ar labi apbruņotu kaŗaspēku Lietavā un 12 nedēļu laikā slepkavoja, laupīja, un dedzināja visā Lietavā. Daudzi ordeņbrāļi un pats mestris saslima ar asinssērgu, pie kam pēdējais ceļā uz mājām nomira. Viņš valdīja 9 gadus. Par Rīgas virsbiskapu, 11. pēc skaita, bija Heinrichs[29], bijis dombaznīcas prāvests.

turpināja sava priekšgājēja Cīses Rutenberga iesākto kaŗu ar leišiem un uzbruka viņiem ar lielu kaŗaspēku. Bet vienā kaujā mestris pazaudēja 20.000 dižciltīgāko kaŗotāju. Tas bija lielākais zaudējums, kāds jel kādreiz bija piedzīvots, un Livonija ar to tika novājināta.

Šim mestrim piederēja lieli zelta un sudraba krājumi, kuŗi bija savākti Rīgā. Tā mirušais Vilandes komturs bija atstājis 30.000 zelta un 600 pilnsvarīgas, lietas sudraba markas, neieskaitot kaltos galda traukus. Bez tam Vitenšteinas fogts Helvigs Gilzens[30], dzīvs būdams, atsūtīja mucu zelta, un pēc viņa nāves mestris saņēma vēl 100.000 marku, neieskaitot Anglijas roznobļus[31], citas dažādas naudas, lietu sudrabu un kaltus galda traukus. Šīs bagātības mestŗa brālis, tā laika Prūsijas, lielkomturs, Valters Ķersdorfs, aizveda uz Prūsiju, kas citiem, Livonijas ordeņkungiem ļoti nepatika, kādēļ viņi cēla sūdzību pret virsmestri Paulu Rosdorfu un Valteri Ķersdorfu, bet nekā nepanāca, Franku Ķersdorfu, kuŗš valdīja gandrīz 10 gadu, bija iecēlis virsmestris Pauls Rosdorfs bez Livonijas ordeņkungu piekrišanas un gribas.

Šo mestri Livonijas kārtas iecēla amatā bez virsmestra piekrišanas, kuŗam vienmēr bija piederējušas ievēlēšanas tiesības. Kad virsmestris uzstājās pret Livonijas ordeņkungiem, viņi uzdeva par ievēlēšanas iemeslu kaŗu ar leišiem, un ka tādēļ bijis steidzīgi jāizvēl mestris. Patiesībā iemesls bija tas, ka Franks Ķersdorfs, kuŗš viņiem nebija mācējis izpatikt, bija iecelts no virsmestŗa pret viņu gribu.

Mestris Heinrichs Šungels izbeidza visus strīdus starp Rīgas kapiteli un 12. Rīgas biskapu Heningu Šarfenbergu no vienas un ordeni no otras puses, bet šis miers netapa ilgi ieturēts. Tā kā vienmēr starp virsbiskapiem un mestŗiem bija pārmērīga sacensība, naids un nenovēlība augstākās varas dēļ, un Rīgas pilsoņiem visai nepatika, ka ordenis Daugavgrīvas cietoksni, Rīgas un Ādažu pilis bija uzcēlis tik tuvu pie Rīgas, un tādēļ viņi turējās kopā ar biskapiem, kas izsauca pastāvīgus kaŗus starp abām pusēm. Šis mestris valdīja 2 ½ gadus.

Heidenreichs Finks nāca pēc Heinricha Šungeļa par mestri. Viņš uzņēmās 2 gŗūtus kaŗa gājienus pret krieviem un izpostīja viņu zemi. Viņš valdīja gandrīz 14 gadu un uzcēla Bauskas pili.

ieņēma šo amatu pēc Heidenreicha Finka. Šis mestris gribēja doties uz Prūsiju palīgā ordenim pret tām pilsētām, kuŗas bija atkritušas no ordeņa, bet iekšējs kaŗš aizturēja viņu Livonijā. Tādēļ mestris savu kaŗaspēku veda pret 13. Rīgas virsbiskapu Silvestri[33], ielenca viņu Kokneses pilī, ieņēma pili un sagūstīja virsbiskapu. Visi virsbiskapa un kapiteļa īpašumi tika atdoti izlaupīšanai. Ar šādu rīcību mestris mantoja maz pateicības no virsmestŗa, kuŗš tajā laikā atradās ļoti gŗūtos apstākļos. Beidzot abas puses, mestris un virsbiskaps, noslēdza 1453.gadā Salaspilī līgumu.

Šī mestŗa laikā Rīgas marka līdzinājās mūslaika 4 ½ daldeŗiem. Ja vecās ķīlu un parādu zīmēs stāv rakstīts: Es N. apliecinu, ka Marientales sv.Brigitas klosterim esmu parādā 50 jaunas Rīgas marku, 36 jaunus šilingus, tad rēķinot par katru jaunu marku, jeb par katru jaunu Rīgas marku, 7 lotes tīra un laba sudraba Rēveles svarā, iznāk, ka šāda zīme ir jāattiecina uz 1466.gadu. 1472.gadā no Lībekas pa jūŗu Rēvelē ieradās no Konstantinopoles viena jaunava, piederīga pie ķeizariskās Paleologu dzimtas. No šejienes viņu noveda pie viņas līgavaiņa Maskavas lielkņaza Jāņa Vasiljeviča[34], pirmā lielkņaza šādā vārdā. Mestris Jānis Osthofs-Mengdens valdīja 19 gadu.

tika ievēlēts pēc Jāņa Osthofa-Mengdena. Viņš uzcēla Tolsburgas pili Virijā. Kad viņš bija valdījis pusotra gada, ordeņbrāļi viņu, pretēji visiem likumiem un taisnībai, atcēla no mestŗa amata, sagūstīja viņu Helmetē, noveda uz Cēsīm, kur viņš cietumā mira.

Šīs lietas dēļ Livoniju piemeklēja liels posts un sods.

saņēma šo amatu 1477.gadā. Šis mestris kaŗoja ar krieviem un ar savu 100.000 lielo kaŗaspēku, no vietējiem un ārzemes kaŗavīriem un zemniekiem, iebruka Krievijā, izstaigāja gandrīz visu zemi un nodedzināja Pliskavas priekšpilsētu, bet vairāk nekā nepanāca.

Krievi savukārt ielauzās Livonijā un rīkojās vēl briesmīgāk, nekā mestris Krievijā. Viņi galīgi izdedzināja Vilandes un Tarvastas apgabalu kopā ar miestiem, nokāva un sagūstīja daudz ļaužu. Tāpat viņi paņēma baznīcu zvanus un aizveda uz Krieviju kopā ar citu laupījumu. Šeit piepildījās Zalamāna izteiciens: “Vīri un zirgi tiek posti uz kaŗu, bet uzvara nāk no Tā Kunga.” To piedzīvoja arī šis mestris. Neraugoties uz to, ka šis mestris bija savācis tik lielu kaŗaspēku kā neviens mestris ne priekš, ne pēc viņa, tomēr viņš nebija paspējis neko izdarīt. Jānis Vasiljevičs, Maskavas lielkņazs, pirmais šādā vārdā, 1479.gadā ieņēma lielo Novgorodas kņazisti un pilsētu, kur līdz šim bija bijusi īpaša valdība. Pēc Maskavas parašas visi vecie iedzīvotāji tika pārcelti citās Maskavas zemēs un pilsētā ielikti jauni iedzīvotāji.

Šinī laikā Rēveles biskaps Sīmanis Borchs, mestŗa brālēns un bijušais Hildesheimas domkungs, uzcēla Borholmas un Šķīstītavas[36] biskapa pilis un paplašināja un uzlaboja Rēveles biskapiju.

Šī mestŗa laikā atkal izcēlās kaŗš starp 14. Rīgas virsbiskapu Stefanu Grūbi un Rīgas pilsoņiem no vienas puses un ordeni no otras. Šo kaŗu izsauca mestris un viņa brālēns, Rēveles virsbiskaps Sīmanis Borchs. Rīgas biskapija atkal tapa atdota izlaupīšanai un Rīga ielenkta. Lai arī ilgais aplenkšanas laiks ļoti apgŗūtināja Rīgas pilsoņus un virsbiskapu, tomēr mestris nekā nepanāca, jo pilsoņi un virsbiskaps drošsirdīgi aizstāvēja pilsētu, tā ka mestrim ar kaunu bija jāatkāpjas. Pēc tam Rīgas pilsoņi galīgi nopostīja Rīgas pili, kuŗa par daudz tuvu bija uzcelta pie pilsētas, aplenca arī Daugavgrīvas pili un ieņēma viņu. Kad pāvests Siksts IV. dabūja zināt par mestŗa un viņa piekritēju netaisno rīkošanos, viņš uzlika viņiem baznīcas lāstus, kādēļ mestris Bernhards Borchs tika atcelts no amata, pēc tam, kad bija valdījis 9 gadus.

iesāka valdīt 1486.gadā; agrāk viņš bija Rēveles komturs. Viņa laikā kaŗš starp virsbiskapu un Rīgas pilsoņiem no vienas un ordeni no otras puses vēl turpinājās. Turaidas kaujā rīdzinieki uzvārēja, nokāva 6 komturus un fogtus, sešus saņēma gūstā un ar lielu triumfu pārveda viņus Rīgā.

1492. gadā Maskavas lielkņazs Jānis Vasiljevičs sāka celt Ivangorodas pili, pēc vācu nosaukuma, Krievu Narvu, uz Livonijas robežas. Šo pili sāka celt pavasarī un pabeidza tajā pašā vasarā ap Marijas Debesbraukšanas dienu. Pils bija ar augstiem, bieziem mūŗiem un tika celta lielā steigā. Pili vēlāk ieņēma zviedri un piedāvāja viņu mestrim, tādēļ ka viņa bija par tāļu nost no viņu zemes. Mestris šo dāvanu, nepieņēma, jo ar krieviem bija noslēgts miers, kuŗu viņš negribēja lauzt. Tādēļ zviedri savos kuģos ar to lielo laupījumu, kuŗu bija guvuši pilī, aizbrauca uz mājām. Krievi atkal ieņēma pili, vēl labāk nostiprināja un ielika tur stipru kaŗaspēku. Kad krievi pilī bija nostiprinājušies, viņi Livonijas Narvas iedzīvotājiem darīja tik lielas raizes, ka to īsumā nemaz nevar aprakstīt. Krievi no savas Ivangorodas pils ļoti bieži, neievērodami noslēgto mieru, apšaudīja Narvu, pie kam nogalināja dažas ievērojamas personas, kā birģermeisteri Jāni Meningu un daudz citus. Kad Narvas sūtņi krieviem prasīja, kādēļ viņi to dara, tad pēdējie izdarīja ar sūtņiem tādas nekrietnības, par kuŗām pat rakstīt nepiedienas. Tas bija 1494.gadā. Tajā pašā 1494.gadā lielkņazs pavēlēja sagūstīt visus vācu tirgotājus, kuŗi atradās Novgorodā. Viņiem novilka bikses un apavus, iekala kājas dzelzīs, ieslodzīja veselībai kaitīgos torņos, kur dažus turēja trīs un dažus 9 gadus. Iemesls tādai rīcībai bija tas, ka Rēveles pilsoņi bija līdz nāvei, uz vācu tiesību pamata, savārījuši kādu krievu, kuŗš Rēvelē bija nodarbojies ar viltotu šilingu taisīšanu, kā arī sadedzinājuši, uz baznīcas tiesību pamata, kādu citu krievu, kuŗš bija pieķerts sodomijā. Krievus tāds sods ļoti sadusmoja, jo pēc viņu domām šie noziegumi nebija nemaz tik svarīgi. Krievi ar šiem gadījumiem un vēl citām nepatiesām sūdzībām panāca pie lielkņaza to, ka viņš spēra soļus pret vācu tirgoņiem Novgorodā un bez tam stingri pieprasīja izdot viņam tos Rēveles pilsoņus, kuŗi bija notiesājuši krievus uz nāvi. Bet lielkņaza prasība netika izpildīta, jo Livonijas kārtas un pilsētas vienojās labāk nest vēl lielākus upuŗus nekā izdarīt krieviem tādu pakalpojumu. Šis mestris valdīja 9 gadus.

tapa ievēlēts 1495.gadā. Šim noteiktam un gudram mestrim nācās vest lielus kaŗus. Pašā sākuma viņš kaŗoja ar Rīgas pilsoņiem un piespieda viņus no jauna uzcelt Rīgas pili, kuŗu viņi bija nopostījuši. Lai rīdziniekus varētu labāk uzturēt paklausībā, viņš labi nodrošināja Daugavgrīvas pili. Tāpat Cēsīs viņš lika uzcelt trīs pavisam jaunus torņus.

Krievi galīgi bija nodomājuši sākt karu un meklēja dažādus iemeslus kaŗa sākšanai. Ne tikai Narvas apkārtnē, bet arī Rīgas un Tērbatas biskapijā un citās vietās, viņi izrādīja savu naidu dedzināšanā, laupīšanā un slepkavošanā. Livonijas kārtas nonāca gŗūtā stāvoklī un pēc ilgas pārdomas atzina par vēlamu atklātā kaŗā meklēt glābiņu no krieviem. Viņas sabiedrojās ar Lietavas lielkņazu Aleksandru, kuŗa sieva Helene bija Maskavas lielkņaza meita. Savu piedalīšanos šādā savienībā pret savu sievas tēvu Aleksandrs apliecināja ne tikai apzīmogotos dokumentos, bet arī personīgi zvērēdams, ka viņš kopā, ar citiem ir ar mieru uzbrukt Maskavas lielkņazam. Leiši un Livonijas iedzīvotāji ļoti priecājās par šādu iznākumu.

Mestris ar ordeņbrāļiem rīkojās uz kaŗu un noteiktā dienā ar visiem saviem spēkiem ieradās nometnē. Viņš cerēja, ka Aleksandrs darīs to pašu, bet neviens leitis neieradās. Tas notika tādēļ, ka Polijas ķēniņš Jānis Alberts, Aleksandra brālis, bija tikko miris, un Aleksandrs, lai saņemtu ķēniņa troni, bija aizceļojis uz Poliju. Livonijas stāvoklis, tāpēc ka viņas sabiedrotais to bija atstājis, bija ļoti gŗūts, jo viņa bija par vāju viena uzsākt kaŗu ar Maskavu. Bet Valters Pletenbergs, paļaudamies uz Dieva palīdzību, saziņā ar Livonijas kārtam, ķērās pie šīs lietas un 1501.gadā, ceturdienā pēc Bērtuļa dienas, ar 4000 bruņniekiem, diezgan lielu landsknechtu un zemnieku skaitu un dažiem lielgabaliem, uzsāka kaŗa gājienu uz Krieviju, Drīzumā, viņš sastapa 40.000 krievus, no kuŗiem daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt, un pakaļ dzīdamies atņēma viņš visus vezumus ar proviantu un kaŗa materialiem. Mestrim zaudējumu bija maz. Maskavas lielkņaza zeme pa lielākai daļai tapa izpostīta, izlaupīta un izdedzināta. Ostrovas, Krasnovas un Izborskas pilis tapa izlaupītas. Ivangorodā tapa nokauts daudz ļaužu un viss nodedzināts. Asinssērgas dēļ, kuŗa bija ieviesusies kaŗaspēkā, mestris devās atpakaļ uz Livoniju. Kamēr mestris kaŗoja Krievijā, kāds krievu kaŗaspēks iebruka Livonijā, kurš neturēja rokas dīkā, un ne mazāk kā mestris nodarīja skādes, laupīdams un dedzinādams. Kad mestris ar savu kaŗaspēku bija atgriezies no Krievijas ar lielu laupījumu un asinssērgas dēļ kaŗaspēks bija izkaisīts atsevišķās nometnēs, un pats miestris arī bija bīstami saslimis, tā ka katram bija drūmi ap sirdi, krievi atkal iebruka ar lielu kaŗaspēku Livonijā un galīgi izpostīja visu Tērbatas biskapiju un pusi no Rīgas biskapijas. Nopostīts tapa arī Alūksnes, Trikātes, Ērģemes, Tarvestes, Vilandes, Laizes, Oberpāles, Virijas un Narvas apgabals. Ar sievām, jaunavām un maziem bērniem krievi apgājās tā, kā tas nav dzirdēts pat par turkiem. Krievi bija šinī laikā ap 40.000 cilvēku noslepkavojuši un aizveduši gūstā.

Bet pie Helmetes krievi atkal cieta diezgan lielus zaudējumus. Šeit viņi pazaudēja 1500 vīru un virspavēlnieku kņazu Aleksandri Oboļenski. Šo uzbrukumu krievi bija sarīkojuši visā ātrumā, jo Livonijas kārtas nebija paspējušas savākt savu kaŗaspēku. Tas notika 1502.gada gavēnī.

Livonijas kārtas 1502.g. augustā atkal apbruņojās un ar 2000 jātniekiem un 1500 kājniekiem, dažiem simtiem zemnieku un dažiem lielgabaliem, iesāka kaŗa gājienu. Arī šoreiz leiši neieradās, pretēji savam zvērastam. Tomēr Pletenbergs paļāvībā uz Dievu nonāca līdz Pliskavai, kur viņam izdevās sagūstīt divus krievus, no kuŗiem viņš uzzināja krievu spēku lielumu, kā arī to, ka lielkņazs nedomājot nemaz sākt kauju, bet aplenkt mazo vācu kaŗaspēku un dzīt kaŗavīrus kā lopus uz Maskavu, un pēc tam ar savu kaŗaspēku izstaigāt visu Livoniju.

[1] Falke - Vanags, kaut gan laikam Falke jāuzskata par drukas kļūdu.

[2] pazeizāk - Štīrlands.

[3] Kulma - Prūsija.

[4] citur Troinatu, kas būtu pareizāk.

[5] varbūt arī Medems?

[6] Andrējs Vestfāls.

[8] arī Cēsu baznīcu pēc kronikas A [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[9] dažās kronikās arī Racken - Raķene.

[10] Šis ir beidzamais mestris, kas top minēts Rīmju kronikā.

[12] pareizāk Gerhards Joks.

[15] arī: Böhmen un Bemen.

[16] Frauenburg - Saldus, Kurzemē; tā arī kronikā A [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums]. Šī pils minēta starp Kurzemes pilīm. Kas tad īsti Frauenburg uz Krievijas robežas, gŗūti pateikt. Drīzāk te kļūda.

[17] kronika A: 1800 vācus [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[18] II. gavēņa svētdiena.

[19] arī Dauzemers.

[20] Šauļu, arī Saules pie Alnpeķes.

[21] Kynstots (ds) - Ķeistūts.

[22] pēc izdevuma A: 1396 [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[23] izdevumā A: arī pat pie savas tiešas priekšniecības [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[24] izdevumā A: augšminētās vietas [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[25] izdevumā A: sevišķi Igaunijā [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[26] Veļikaja.

[28] Pēc kronikas A: 1428 [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[29] drīzāk Henings Šarfenbergs, pēc kron. A [domāts Rusova hronikas pirmais 1578.gada izdevums].

[30] varbūt arī Gelheims, par kuŗu runā vēlāk.

[31] angļu tīrzelta nauda ar iekaltu rozi, dukāta vērtībā.

[34] gan III. lielkņaza šādā vārdā, pat cara.

[35] Jānis Voltuss v. Herse.

Atgriezties pie satura rādītāja  Hronikas I daļa  Hronikas II daļa, 2.[no]daļa

HISTORIA.LV