Livonija dabūjusi savu vārdu no lībiešiem, kuŗi, no laika gala bijuši vecākā tauta un vecākie iedzīvotāji šinī zemē, un arī tagad vēl skaitāmi par tādiem. Visa Livonija ir gandrīz 120 jūdzes gara, skaitot no Narvas līdz Mēmelei. Viņas platums 40 jūdzes. Visa šī zeme sākumā sadalīta trijās galvenās provincēs, igauņu-, latviešu un kuršu zemē, kuŗās ietilpst atkal citas atsevišķas zemes. Igauņu zeme ir ievērojamākā un labākā. Viņā ietilpst Harija, Virija, Alentaka, Vaidele, Odenpeja, kas ir tas pats, kas Tērbatas biskapija, Jerve un Vīka. Bez tā Igaunijai pieder vēl dažas salas, kā Sāmsala Dago, Mone, Vormsa, Vrango, Kino un Vodes sala, un vēl daudz citas, kuŗas bija labi apdzīvotas. Starp šīm salām Sāmu un Dago sala, tās lielākās. Sāmu sala ir 14 un Dago - 9 jūdzes gaŗa un 4 jūdzes plata. Visu šo minēto provinču un salu tautas lieto igauņu valodu. Dažās salās lieto arī zviedru valodu, kas pierāda, ka šo vietu iedzīvotāji cēlušies no Zviedrijas un Somijas. Bet valdības, muižnieku un pilsoņu, valoda vispāri ir bijusi vācu valoda.

Igaunijas provincēs atrodas šādas pilsētas un pilis kopā ar viņu miestiem: Harijā - pilsēta un pils Rēvele kopā ar mūku klosteri Pādisu un biskapa pili, sauktu Fegefüer - šķīstītava. Virijā atradās Vezenbergas, Tolsbergas un Borholmas pils; Alentakā - cietokšņi Narva, Ece un Nišlote. Odenpejā jeb Tērbatas biskapijā atrodās pilsēta un pils Tērbata, kopā ar Vernebeķi, Kirienpeju, Oldentorni, Helmeti, Ringeni un Randeni. Jervē atradās Vitenšteinas, Laizas, Oberpāles, Vilandes, Tarvestes un Karkas pils. Vīkā - Leales, Lodes, Hapsalas pils, Fiķele kopā ar pilsētu un Pērnavas pils. Uz Sāmsalas atradās Arensburgas un Zonenburgas pils, kopā ar viņu miestiem.

Otrā Livonijas galvenā provincē Latvijā, kuŗā ietilpst arī lībiešu zeme, runā citādā valodā, kuŗu igauņi nesaprot. Pilsētas un cietokšņi, kopā ar viņu miestiem, šinī provincē ir: Rīga, Koknese, Cēsis, Valmiera, Lielvārde, Ādaži, Salaspils, Daugavgrīva, Dole, Limbaži, Sēlpils, Alūksne, Daugavpils, Ikšķile, Rauna, Cesvaine, Sigulda, Aizkraukle, Smiltene, Turaida, Krimulda, Gulbene, Saldus, Ludza, Rēzekne, Viļaka, Jaunpils, Straupe, Burtnieki, Trikāta, Rūjiena, Puiķele, Ērģeme, Augstroze, Mujāni, Ērgļi, Bērzaune, Kalsnava un daudz citas.

Trešā galvenā province Kurzeme. Viņā ietilpst arī Zemgale. Šīs provinces iedzīvotāji runā kuršu un lībiešu valodu un dažos apgabalos arī leišu valodu. Daugava ir robeža starp viņiem un latviešiem. Pilis un miesti Kurzemē ir šādi: Jelgava, Kuldīga, Kandava, Dobele, Durbe, Ventspils, Tukums, Jaunpils, Talsi, Grobiņa, Piltene, Engure, Dundaga, Embūte kopā ar miestu Aizputi. Bauskas pils atrodas Zemgalē.

Visās šinīs trijās galvenās provincēs un salās, pilīs un miestos ir tikai 9 pilsētas, mazas un lielas, ap kuŗām ir celti akmeņu mūŗi[1]: Rīga, Rēvele, Tērbata, Narva, Vilande, Pērnava, Cēsis, Valmiera, Koknese. Šīs pilsētas, pilis un viņu miesti atrodās zem ordeņa vadības, un tās apdzīvo un pārvalda vācieši.

Austrumos šai zemei robeža ar maskaviešiem, dienvidos ar leišiem un prūšiem, vakaros viņu apskalo jūŗa, un ziemeļos taisni pāri par jūŗu atrodas Somija.

Livonijā arī ir ārkārtīgi daudz muižu un sādžu. Daudzi muižnieki ir cēlušies Vācijā. Un šī zeme ir pavisam līdzena zeme: viņā ir daudz purvu, mežu, krūmu un biezokņu, tāpat arī daudz ezeru un zivīm bagātu upju, tā ka visā zemē, un sevišķi Igaunijā, nav gandrīz nevienas pils, miesta, sētas jeb sādžas, kuŗām netecētu gaŗām lieliskas upes, kuŗās var atrast dažādas zivis un vēžus, un pie tam tādā daudzumā, ka tajos laikos nevienam zemniekam nebija liegts ķert zivis un vēžus un pārdot pēc patikšanas. Starp visiem Livonijas ezeriem - Peipusa un Vircjerva ezers ir tie lielākie. Peipusa ezera gaŗums 15 un platums 7 jūdzes. Viņš guļ uz dienvidusrītiem, uz robežas, kuŗa šķiŗ Igauniju no Krievijas; viņā ietek 72 upes un iztek viena, kuŗa tek gar Narvu un ietek atklātā jūŗā. Vircjerva ezers ir 2 jūdzes plats un 7 gaŗš. Viņš atrodas starp Vilandes un Tarvastes īpašumiem un Tērbatas biskapiju. Abi minētie ezeri ļoti bagāti zivīm un viņi visu vasaru apgāda ar zivīm daudzas vietas, bet sevišķi ziemā, ragavu ceļā, viņi baŗo ar dažādām zivīm visu Igauniju.

Lai gan Livonijā ir sevišķi daudz upju un strautu, tomēr Daugava ir tā staltākā un lielākā upe, kuŗa tek no Krievijas gar Rīgu un ietek atklātā jūŗā; viņa nav mazāka par Elbi pie Hamburgas.

Šinī zemē ir arī liela bagātība meža zvēru, kā: briežu, zaķu un stirnu, un daudz dažādu meža putnu, kuŗus arī visi zemnieki drīkst ķert bez kāda aizlieguma. Turklāt šī zeme pārspēj citas daudzas zemes ar medu, liniem, labību un citiem augļiem, tā ka no vienas pašas Rēveles varētu katru gadu bez kādas dārdzības pacelšanas pārdot vairāk kā desmit tūkstošu lastu[2] rudzu; bez tā to pašu varētu darīt arī citas pilsētas un miesti; un pie tam, tik lēti, ka lētāk nekur visā pasaulē nevar būt. Tā veselu lastu rudzu vai iesala vēl pēdējā mestŗa valdības laikā varēja no zemniekiem pirkt par 12 daldeŗiem, un viens lasts kopā ar mēru šinī zemē ir daudz lielāks nekā daudzās citās zemēs un pilsētās. Tādēļ arī ļoti daudzi Holandes, Lībekas, un arī citi, kuģi ir izveduši daudz tūkstošus lastus rudzu no Livonijas pilsētām.

Tāpat šeit zemē nav bijis dažādu lopu un mājputnu trūkums, tā ka lielu, tauku vērsi varēja pirkt par trim daldeŗiem un baŗotu cūku par pusotra daldeŗa. Bez visa tā Livonijas pilsētās ar krieviem un Livonijas muižniekiem un zemniekiem bija tāda liela tirdzniecība un satiksme, kā tas nevienā zemē un pilsētā labāk nevarēja būt. Galvenām kārtām tas zīmējas uz Rīgu un Rēveli, kuŗas atrodas viena no otras pāri par 50 vācu jūdžu un katrai no viņām ir izdevīgs ģeografiskais stāvoklis, osta un noliktavas daudzām tautām, valdībām un zemēm, kādu nav nevienai pilsētai visā Austrumu jūŗas piekrastē, izņemot Dancigu. Tādēļ arī daudzi nabagu laužu bērni, kuŗi no Vācijas atnākuši šeit dienēt, īsā laikā ir tikuši pie liela spožuma un bagātības. Tā tad šī zeme ir bijusi vāciešiem par patversmi, un viņi ir bijuši zemes kungi un valdnieki. Tādēļ viņi arī no nevāciešiem ir turēti tādā lielā godā, ka pats zemākais sulainis un amatnieks no viņiem saukts par kungu un jaunkungu. Un katrs sulainis un amatnieks turēja par lielu kaunu un negodu, ja viņam šeit zemē būtu bijis kājām jāceļo, jo muižnieki vācu valodas dēļ veda viņus ratos ar zirgu no viena uz otru par velti; veda viņus arī zemnieki, kur viņi gribēja, par ļoti mazu atlīdzību, un ceļā viņiem nevajadzēja rūpēties par uzturu, kuŗu pie vāciešiem viņi dabūja par velti, un pie zemniekiem kopā ar zirga uzturu par dienu un nakti maksāja tikai vienu Lībekas markas sestdaļu. Un katram vācietim, lai cik zems viņš būtu, tika ņemts par ļaunu, ja viņš gāja kunga vai muižnieka mājai gaŗām, jo katrs vācietis viņa valodas dēļ tapa uzņemts ļoti mīļi, ar patikšanu un sirsnību, un viņam viss bija par brīvu. Un ja kāds vācietis bija nodarījis kaut ko sodāmu, tad viņu vienmēr viņa vācu tautības dēļ vairāk saudzēja nekā nevācu cilvēku. Un viņus necēla arī labprāt nicināmos amatos, lai citiem vāciešiem nebūtu jākaunas.

Kopā saņemot, Livonija ir bijusi tāda zeme, kur visi tie, kuŗi ieradās no Vācijas un citām zemēm un bija iepazinušies ar zemes īpašībām un padzīvojuši labas dienas, varēja domāt un teikt, ka Livonijā var dzīvot uz laiku laikiem. Tur nekas nav trūcis, kas pieder pie cilvēka izpriecas un labklājības virs zemes. Tikai gaŗo kaŗu laikā ar Krieviju visās minētās lietās ir iestājušās ļoti lielas pārgrozības.

Šī zeme, kamēr vācieši viņu nebija ieguvuši, nostiprinājuši un pie kristīgas ticības atgriezuši, ir bijusi pavisam barbariska un pagāniska zeme. Viņas iedzīvotājiem nav bijis ne pilsētu, ne miestu, ne baznīcu, ne klosteŗu, kamēr vācieši nebija visu to uzcēluši un ierīkojuši, un kamēr kristīgā ticība nebija ievesta, Livonijas pagāni bija nodevušies dažādiem briesmīgiem elkiem, kā saulei, mēnesim un zvaigznēm, tāpat čūskām un citiem zvēriem. Viņi turējuši par svētumu arī dažus krūmājus, kur neviena koka nav drīkstējuši cirst. Viņu māņticība bijusi tik liela, ka tam, kuŗš aizliegtā svētnīcā nocirstu kādu koku, bijis tūliņ jāmirst. Tāda māņticība un maldināšanās ir palikusi vēl dažās vietās, kur Dieva vārds netiek mācīts, līdz šai dienai.

Šīs zemes valdnieki sākumā ir bijuši mestris ar saviem komturiem un fogtiem. Pēc tam - Rīgas virsbiskaps ar saviem četriem biskapiem: Tērbatā, Sāmsalā, Kurzemē un Rēvelē. Mestra, kā zemes firsta, mājoklis bija Cēsis. Virsbiskaps dzīvoja Koknesē, Tērbatas biskaps Tērbatas pilī, Sāmsalas - Arensburgā, Kurzemes - Piltenē un Rēveles biskaps Borholmas pilī - Virijā. No visiem šiem Livonijas valdniekiem, mestŗiem, komturiem, fogtiem, biskapiem, domkungiem un mūkiem neviena nav palicis, visus viņus maskavieši ir no zemes izdzinuši, vai arī citādi viņi gājuši bojā.

Mūsu Kunga 1158.gadā, ķeizara Fridriķa Barbarosas valdīšanas laikā, Brēmenes tirgoņi pirmie savos kuģos atbrauca Livonijā, un tieši tajā apgabalā, kur dzīvoja lībieši. Viņi ieradās pret pašu gribu, vētras un negaisa dzīti, un atrada ļaunu pagānu tautu. Kad nu šie pagāni ieraudzīja kristīgos tirgoņus, viņi mežonīgā kārtā uzstājās pret viņiem, atņēma preces un dažus nosita. Tirgoņi pretojās viņiem ar šaujamiem ieročiem un arī daudzus no pagāniem nosita. Beidzot tika noslēgts miers, kuŗu abas puses ar zvērestu apsolījās uzticīgi turēt. Tirgoņi priecājās, uzmundrinājās un droši kāpa malā, jo viņi domāja, ka Dievs viņus šurp sūtījis. Viņu kuģos bija daudz mantu, kuŗas viņi ar lielu peļņu izmainīja pret vietējām precēm. Tā viņi noslēdza vispirms ar Livonijas pagāniem pamatīgu mieru tam gadījumam, lai viņi nākotnē vēl biežāki varētu ierasties. Arī uz visiem tiem, kuŗi nāktu ar viņiem un gribētu tirgoties, vajadzēja zīmēties šim mieram, un arī viņus vajadzēja labi uzņemt. Tas notika Livonijā, Daugavas grīvā. Brēmenes tirgoņi aizbrauca atpakaļ uz savu zemi. Un vairākkārtīgi brauca viņi atpakaļ ar savām mantām. Arī daudzi cirti tirgoņi ieradās lielā skaitā. Visi viņi tika labi uzņemti. Tas vilkās tā ilgu laiku, un laime smaidīja viņiem. Beidzot brauca viņi tāļāk zemē, apmēram sešas jūdzes, izkrāva savas mantas ar pagānu atļauju, un daudzi no tirgoņiem palika tur. Pēc tam pagāni deva viņiem tiesību celt preču noliktavu. Tad uzcēla viņi pie Daugavas kādā kalnā lielisku māju un pili jeb cietoksni, tā ka viņi tur varēja mierīgi nomesties. Un šo pili nosauca par Ikšķili. Bet pagāni nedomāja, ka viņiem no tā varētu celties kas ļauns.

Īsi pēc tam tika celta Doles pils. Šie ir pirmie kristīgo cietokšņi Livonijā.

Pēc kāda laika atbrauca kopā ar tirgotajiem mācīts priesteris, kāds Zegebergas mūks Meinards[3]. Viņš mācēja tā izlikties, ka katrs tapa viņa draugs. Viņš sāka sprediķot pagāniem un uzcītīgi tos mācīt, tā ka daudzus no viņiem atgrieza pie kristīgas ticības. Šīs jaunās Ikšķiles pils apgabalā dzīvoja kāds pagāns, kuŗš bija veltīts ar daudz mantām un bija varens zemē ar saviem draugiem. Viņu sauca par Kobi. Ar Dieva palīdzību viņš tapa kristīgs un daudzi no viņa draugiem un apakšniekiem līdz ar viņu, kuŗi visi likās kristīties no šī priesiteŗa Meinarda. Tirgoņi bija loti priecīgi. Kad nu ziņa izplatījās zemē, ka Kobis ar saviem draugiem un piekritējiem tapuši par kristīgiem, leiši, krievi, igauņi, sāmsalnieki un kurši sāka sacelties un ķērās pie ieročiem, tā ka viņi bija izdzirduši, ka kristīgā ticība ieviesusies Livonijā un sākot izplatīties.

Priesteris Meinards, Kobis un daudz citi kristīgie devās pie pavēsta lūgt zemei biskapu. Kad viņi nonāca Romā, par pāvestu tur bija Aleksandrs III. Pēdējais izzinājis visas zemes un tautu stāvokli, iecēla priesteri Meinardu par biskapu un pavēlēja viņam sprediķot Livonijā un darīt visu pēc labākās apziņas. Tas notika 1170.gadā.

Kad biskaps Meinards un Kobis ieradās Livonijā, kristīgie ļoti priecājās, ka dabūjuši biskapu, kuŗa uzturēšanās vieta tika nolikta tur, kur tagad atrodas Rīga. Kristīgo vara sāka, pieņemties zemē. Biskaps Meinards sprediķoja uzcītīgi un atgrieza daudzus no šīs pagānu tautas. Meinards bija par biskapu 23 gadus un nomira 1193.gadā.

Tad sūtīja kristīgie sūtņus pie Brēmenes virsbiskapa pēc palīdzības, lai varētu dabūt atkal jaunu biskapu. Un viņiem atsūtīja biskapu no Brēmenes, vārdā Bartoldu. Šis bija Livonijas otrais biskaps. Kad viņš ieradās. Livonijā, tad sacēlās lībieši, krievi un leiši un gribēja atkal biskapu kopā ar visiem kristīgiem izdzīt no zemes, bet biskaps Bartolds ar citiem kristīgiem varonīgi pretojās viņiem. Kobis tapa nāvīga ievainots un uz kaujas lauka pie Kokneses palika toreiz ap 300 kristīgo. Bet kristīgiem palika vēl virsroka, jo viņi dabūja šinī laikā arvienu vairāk palīdzības. Īsi pēc tam no dabūtiem ievainojumiem nomira Kobis.

Biskaps Bartolds iesāka pirmais celt Rīgu, kas igauņiem ļoti nepatika. Viņi sapulcināja visus savus spēkus un ieradās pie Rīgas, lai kavētu iesākto darbu. Bet tur bija ieradušies daudzi svētceļotāji kristīgiem palīgā. Kopā ar viņiem biskaps Bartolds stājās igauņiem pretīm un notika kauja. Biskaps Bartolds tapa nonāvēts. Viņš bija valdījis 11 gadus. Vairāk kā 1100 kristīgo krita, līdz ar viņu. Pagānu palika uz kaujas lauka 600. Bet kristīgiem palika vēl virsroka. Pēc biskapa Bartolda nāves kristīgie bija ļoti noskumuši. Viņi griezās pie Brēmenes virsbiskapa un lūdza sūtīt citu biskapu. Tajā laikā Brēmenē dzīvoja krietns vīrs, vārdā Alberts[4]. 1204.gadā Romas pāvests Inocents III. iesvētīja un apstiprināja viņu par Livonijas trešo biskapu. Pāvests dibināja arī bruņnieku ordeni, palīgos biskapam Albertam. Šiem ordeņa brāļiem bija jādzīvo Livonijā un jāpalīdz nākotnē iekaŗot visu zemi. Pāvests atdeva šim ordenim visas iekaŗotās zemes Livonijā ar ļaudīm. Visa zeme, ko viņi paši un viņu pēcnācēji kādreiz iekaŗotu, tapa apsolīta viņiem kā brīvkungu mantojums uz mūžīgiem laikiem, un viņu pienākums bija būt par svētās baznīcas apsargātājiem. Šiem ordeņa brāļiem bija jānes balti mēteļi ar diviem krustaniskiem zobeniem un sarkanu zvaigzni. Viņus nosauca par zobenbrāļiem.

Tajā pašā 1204.gadā par šī ordeņa galvu jeb mestri tika izvēlēts krietns vīrs, vārdā Vinno. Biskaps Alberts un Vinno ļoti daudz ir pielikuši pūļu, ka tikdaudz bruņnieku ir iestājušies ordenī. Daudz laužu ceļoja uz Livoniju pildīdami Dieva gribu un arī pāvesta grēku atlaišanas dēļ, lai kaŗotu ar kristīgo ienaidniekiem. Mestris Vinno daudzkārt ir kaŗojis ar nekristīgiem. Viņš nokāva krievu kņazu un 600 krievus, un atņēma pagāniem Ģerziku un Koknesi.

Šinī laikā biskaps Alberts dibināja divas biskapijas: Leali un Ugeniju. Kāds Brēmenes abats, Hermanis vārdā, bija pirmais Leales biskaps. Viņš ir uzcēlis Leales pili un turpat arī sieviešu klosteri. Pēc tam Hermanis tika iecelts par pirmo Ugenijas biskapu. Tajā pašā laikā biskaps Alberts sāka celt daudzas baznīcas un klosteŗus, kā Dombaznīcu Rīgā un klosteri Daugavgrīvā, kuŗu ordeņa kungi ieslēdza vēlāk celtā Daugavgrīvas pilī. 1208.gadā, kad Leales biskaps Hermanis bija aizceļojis pie biskapa Alberta, Zviedrijas ķēniņš Jānis I. bija ieradies ar kaŗaspēku Livonijā. Viņš bija atvedis priesteŗus un biskapus, kuŗiem vajadzēja nekristīgiem igauņiem mācīt kristīgu ticību. Tiklīdz ķēniņš bija ieradies Roķelē[5], viņš tūlīt devās uz Vīku un ieņēma nekavējoties Leales pili, atstāja tur savu biskapu un dažus priesteŗus, kā arī virsnieku Karolu ar 500 vīriem. Pēc tam ķēniņš aizbrauca atpakaļ uz Zviedriju, piekodinājis saviem ļaudīm nopietni apsargāt Leales pili. Kad ķēniņš no Livonijas bija aizbraucis, sāmsalieši un vīķieši aplenca ar lielu kaŗaspēku Leales pili un draudēja viņu nodedzināt. Kad nu zviedri, nezinādami, ka ienaidnieki tik stipri, izdarīja uzbrukumu no pils, viņi visi tika aplenkti un nokauti. Pēc tam sāmsalieši un vīķieši uzbruka pilij un iekaŗoja viņu. Biskapu un virsnieku Karolu kopā ar pils iemītniekiem viņi nosita un pili nodedzināja un iznīcināja. Tā tad vāci un zviedri atkal pazaudēja Leales pili un visu Vīku. Bez tam biskaps Alberts un visi kristīgie zemē bija ļoti nobēdājušies. Ne ilgi pēc tam biskaps Alberts atkal iekaŗoja Vīku un piespieda viņu pie padevības. Leales pili atkal uzcēla. Par biskapu iesvētīja un iecēla otru Hermani. Tajā laikā biskapa miteklis bija Vecā Pērnavā, tādēļ ka visā Igaunijā nebija nevienas citas pils un miesta. Pēc tam uzcēla Hapsalu un domu pārcēla no Vecās Pērnavas uz Hapsalu. Vēlāk, kad tika dibināta Sāmsalā Arensburga, biskapa mājoklis tika pārcelta uz Arensburgu. Leales biskapija, zaudē savu vārdu un tiek minēta Sāmsalas biskapija. Biskaps Alberts atkal iekaŗoja Vīku un piespieda iedzīvotājus pie paklausības. Dānijas ķēniņš Valdemārs II. arī tika pierunāts izmēģināt savu laimi pie igauņiem, un viņš sūtīja kaŗaspēku uz Livoniju, kuŗš iekaŗoja Hariju, Viriju un Jervi.

Nedaudzus gadus vēlāk, Dānijas ķēniņš Valdemārs II. personīgi ar ļaužu pūli un Lundes virsbiskapu ieradās Livonijā un sāka celt Rēveles pilsētu. Tas notika 1223.gadā. Arī dāņi pēc tam uzcēla Vezenbergas un Narvas pili, lai varētu apkārtējās zemes iekaŗot un apsargāt. Arī dāņu biskapi Rēvelē, kā arī visas baznīcas un klosteŗus Harijā un Virijā, ar Dānijas ķēniņu laipniem pabalstiem, ir dibinājuši un uzcēluši.

Tajā pašā laikā, kad dāņu vara sāka Livonijā nostiprināties, biskaps Alberts un mestris Vinno arī nekavējās vest kaŗus un celt pilis. Mestris Vinno ir padarījis daudz labu darbu. Viņš ir uzcēlis Siguldas, Cēsu un Aizkraukles pilis. Bet bija viens cilvēks, kas mestri Vinno ļoti ienīda. Šis ļaundaris, atradis izdevīgu brīdi, nonāvēja mestri un viņa garīdznieku. Tāds bija šī dievbijīgā mestŗa gals, pēc tam, kad viņš bija valdījis 18 gadus. Šo ļaundari, kādu Cēsu fogtu, vēlāk saķēra un notiesāja uz rata. Tas bija 1223.g. 1223.g. pēc Vinno nāves par Zobenbrāļu ordeņa mestri Livonijā izvēlēja brāli Volkvīnu, atklātu, taisnīgu un savam ordenim uzticīgu cilvēku. Viņš cēla Vilandes pili, kas igauņiem ļoti nepatika. Kad mestris savus ordeņa brāļus ar dažiem ļaudīm nosūtīja uz Vilandi, ceļā viņiem uzbruka igauņi un visus nokāva. Kad tapa redzams un nojaužams, ka pagāni sāka ņemt virsroku pār ordeni un biskapiem, Alberts bija spiests ceļot pār jūŗu uz Saksiju lūgt palīdzību. Nonācis Saksijā viņš pierunāja Saksijas hercogu Albertu nākt ar saviem bruņniekiem un svētceļotājiem Livonijas kristīgiem palīgā. Kad igauņi dabūja zināt, ka daudz kristīgo ieradušies, viņi sapulcējās, lai kristīgos sakautu un atkal padzītu no zemes.

Saksijas hercogu Albertu mestris Volkvīns uzņēma Rīgā ar lielu godu. Hercogs pirmais uzrunājis mestri un teicis: “Mīļais mestri! Mēs esam ieradušies šeit kā svētceļotāji, Dieva ienaidniekiem par nepatikšanu. Mēs gribam sekot jums ar saviem svētceļotājiem un izbaudīt kopā ar jums labu un ļaunu.” Hercogs un mestris devās pret igauņiem. Cīņa bija gŗūta un vairāk kā 1500 pagāni tika nokauti. Pārējie sabēga mežos un biezokņos. Kristīgie uzvarēja un pazaudēja ne vairāk kā 60 vīrus un 2 ordeņbrāļus. Kad hercogs un mestris bija vienu daļu igauņu piedabūjuši pie paklausības, un viņi ļoti priecīgi pārnāca Rīgā, tad sacēlās atkal jervieši kopā ar sāmsalniekiem, kuŗi viņiem bija nākuši palīgā. Hercogs Alberts un mestris Volkvīns uzsāka otru reizi kaŗa gājienu, nonāca Jervē, kur viņi atrada priekšā arī siāmsalniekus. Notika atkal liela kauja pie Kandeles, kuŗā krita daudz pagānu un arī daži kristīgie. Pēc tam bija vienu laiku miers. Hercogs Alberts aizceļoja atpakaļ uz Saksiju. Livonijā viņš bija paveicis daudz slavenu darbu. Mestŗa Volkvīna un viņa ordeņa vara sāka Livonijā augt. Tas nepatika Rēveles dāņiem. Tādēļ viņi sāka, lietot paņēmienus, kuŗiem bija jāierobežo mestŗa darbība, lai viņi paši varētu iekaŗot zemi un savu darbību ievirzīt dziļāk zemē. Tādēļ, ka viņi nostiprināja Rēveles pili, un viņiem bija arī varena ķēniņa atbalsts, kuŗš gadījumā varētu viņus paglābt, viņi bija izdomājuši rīkoties ar viltību un sūtīt pie mestŗa viltus sūtni, kuŗš lai mestŗam, it kā pāvesta vārdā, ziņotu, ka mestŗam uz priekšu jāietur miers un ka viņš nedrīkst kaitēt pagāniem un viņus apgŗūtināt, izņemot to gadījumu, ja pagāni iebruktu kristīgo zemēs un nodarītu kādu skādi.

Šāds sūtņa ziņojums ļoti uzbudināja un apbēdināja mestri un visus kristīgos Rīgā. Viņi nezināja, kā lai to saprot, jo pāvests pats bija ordeni iesvētījis un apstiprinājis un apsolījis, ka viss, ko viņi atņems pagāniem, brīvi piederēs viņiem, kā brīviem zemes kungiem uz mūžīgiem laikiem. Kad nojauta, ka sūtnis nav īsts, viņi izvadīja viņu tā, lai viņam nebūtu gribas vēl kādreiz atgriezties. Tādi apstākļi piespieda mestri Volkvīnu atņemt dāņiem Rēveles pili un pilsētu ar visām apkārtējām zemēm. Kad Volkvīns bija uzvarējis dāņus Livonijā, viņš sāka celt stipru Rēveles pili, stipru un augstu, ar mūŗiem un torņiem, kā mēs to redzam vēl šo baltu dienu.

Tajā pašā laikā krieviem vēl piederēja Tērbatas pils, viņu valodā Jurjeva, ar apkārtējām zemēm. Kad kristīgie jau reiz bez panākumiem bija izmēģinājuši savu laimi, viņi piedāvāja Tērbatas krieviem mieru. Krievi negribēja slēgt mieru. Šie grēcinieki sava cietokšņa dēļ bija lepni un naidīgi. Tāda uzvešanās biskapam Albertam, mestŗam Volkvīnam un visiem ordeņa brāļiem ļoti nepatika. Tādēļ viņi visi lielā nopietnībā paslepus un klusu rīkojās uz kaŗu, vēl reiz izmēģināt savu laimi ar Tērbatas krieviem. Šim kaŗaspēkam piebiedrojās arī Ugenijas biskaps Hermanis un Orlamindas grāfs Alberts, kuŗš bija atsteidzies ordeņam palīgā. Kad visi bija sagatavojušies, kaŗaspēks devās uz Vircjervu un no turienes lielā steigā uz Tērbatu. Tērbata nebija tad ar akmeņu mūŗiem nostiprināta pils vai pilsēta, bet tikai vienkārša koka un blanku pils ar aizsarga valni. Sākumā vācieši uzaicināja viņus ar labu padoties, bet krievi pēc sava paraduma atbildēja ar lielīšanos un nepiekāpšanos un cerēja, ka viņiem nāks palīgā Novgoroda un Pliskava. Kad vāci redzēja, ka šo pili nevarēs ieņemt bez cīņas, viņi sāka visā nopietnībā tai uzbrukt. Krievi un igauņi varonīgi turējās pretīm un nodarīja vāciem ar uguni un pārsvaru lielus zaudējumus. Vāci tomēr beidzot uzvarēja un ieņēma pili, cīnoties vīrs pret vīru. Krievi un igauņi, kuŗi atradās pilī, kopā ar kņazu, tika nokauti. Pils tika galīgi nodedzināta un izpostīta. Kad ieradās palīgi no Pliskavas un dzirdēja, ka Tērbata iekaŗota, viņi bija bēdīgi un aizgāja atpakaļ. Kristīgie visā zemē ļoti priecājās par šo lielisko uzvaru. Tas notika ap 1230.gadu.

Kad igauņi un sāmsalnieki, kuŗi bija atkrituši no kristīgiem, dzirdēja par Tērbatas krišanu, viņi ļoti nobijās un sūtīja sūtņus pie biskapa Alberta lūgt apžēlošanu, atlaida visus sagūstītos kristīgos un apsolīja nomaksāt divkārtīgu nodokli, ko viņi līdz šim bija nokavējuši izdarīt.

Pēc tam salasījās igauņi no malu malām un sāka, bez baznīcām un klosteŗiem, celt arī savas mājas un sādžas. Visi tie, kuŗi līdz šim ilgu laiku bija slēpušies biezokņos, nāca ārā, sāka apkopt bez traucēšanas savus laukus, kas daudzus gadus nebija noticis. Tiem igauņiem, kuŗi godīgi izturējās pret vāciem, atlaida nodokļus un klaušas. Še meklējams Livonijas brīvzemnieku sākums. Un daudzi no viņiem bauda šo brīvību līdz šai dienai.

Visā Igaunijā bija pilnīgs miers. Ugenijas biskaps Hermanis sāka celt nopostīto Tērbatas pili no akmeņiem un kaļķiem un pabeidza viņu tādā veidā, kā mēs to vēl šodien redzam. Šurp viņš pārcēla arī biskapa mājokli. Jauno Tērbatas pili Hermanis uzticēja četriem bruņniekiem un iecēla viņus par priekšniekiem. Tie bija biskapa brālis Ditriķis, Engelberts Tīzenhauzens, Helmolds no Lineburgas un viens vecs kungs no Doles. Tērbatas domu viņš dibināja pie Embachas un iecēla savu brāli Otmaru[6] tur par prāvestu un atdeva viņam daudz ciemu. Ugenijas biskapija zaudēja savu nosaukumu un tika saukta par Tērbatas biskapiju. Domkungus tajā laikā sauca par kanoniķiem. Tērbatas biskaps Hermanis cēla arī daudzas baznīcas un klosterus, starp citiem arī Falkenavas klosteri. Viņa mūžs bija gaŗš. Kad viņš savā 77. mūža gadā bija atgriezies no Romas ceļojuma un tapis akls, viņš kā mūks iestājās Falkenavas klosterī, kur arī beidza savu dzīvi. Vēl dzīvs būdams viņš atdeva biskapiju kādam Aleksandrim, kuŗu viņš bija uzaicinājis no Vācijas. Šis bija otrs Tērbatas biskaps. Ap šo laiku ieradās arī grāfs Arnsteds no Tīringas ar daudziem svētceļotājiem. Viņš un mestris Volkvīns ziemā uzbruka sāmsalniekiem, nokāva vecus un jaunus, gandrīz 2300 cilvēkus, un piespieda sāmsalniekus pie paklausības. Pēc šīs uzvaras mestris Volkvīns ar svētceļotājiem devās uz Zemgali, uzbruka iedzīvotājiem un vienā reizē nokāva 1600 cilvēkus. Kristīgo tajā pašā kaujā krita pāri par 300. Zemgaļi atkal sacēlās pret mestri un kaujā ar viņu atkal pazaudēja vairāk kā 500 vīru. Kristīgo krita ap 200.

Pēc tam sacēlās leiši lielā pūlī pret mestri. Mestris un Tīringas grāfs arī sapulcēja savus svētceļotājus. Abas puses cīnījās sīvi. Leišu krita vairāk kā 2000, un no mestŗa pulkiem 600. Bet vāci paturēja virsroku un paņēma kā laupījumu 1500 zirgu. Pēc tam grāfs ar saviem svētceļotājiem atgriezās savā dzimtenes pilī. Par kristīgiem viņš bija bruņnieciski kaŗojis.

Pēc tam ieradās Livonijā ar daudziem svētceļotājiem grāfs Danebergs un Jānis Haseldorfs kaŗot pret kristīgo ienaidniekiem. Mestris Volkvīns arī apbruņoja un sapulcēja ļoti lielu kaŗaspēku un kopā ar grāfu un svētceļotājiem devās uz Lietavu. Leiši arī bija apbruņojušies un devās mestŗam pretīm. Kristīgo kaŗaspēks tapa iznīcināts. Mestris Volkvīns, grāfs Danebergs un 48 ordeņbrāļi un daudzi svētceļotāji krita šinī kaujā, kuŗa notika 1238.gadā. Tāds bija šī slavenā mestŗa gals pēc 15 gadu valdības. Daudz viņš darījis laba un arī daudz piedzīvojis nepatikšanu savā valdības laikā.

Biskapa Alberta laikā Rīgā, un mestŗa Volkvīna laikā ne tikai Saksijas hercogs Alberts, Orlamindes grāfs Alberts, Tīringas grāfs Arnsteds un grāfs Danebergs ieradās Livonijā, bet arī tad, un pēc tam ieradās vairāki firsti, kā dāņu ķēniņš Valdemārs, Pomerānijas firsts Barnims, daži grāfi no Holšteinas, Stārdenes, Oldenburgas, Lipes un daudz citi grāfi un kungi. Ne sava labuma dēļ viņi pa jūŗu un sauszemi, pa tāļiem nedrošiem ceļiem devās uz Livoniju, bet gribēdami sekmēt visu kristīgo dzīvi un labklājību. Atdodami mestŗiem savu mantu un asinis, viņi sniedza lielu palīdzību, lai nabagu pagānu zemi vestu pie kristīgas ticības.

Mestris Volkvīns 1234.gadā griezās pie Hermaņa Zalcas, Prūsijas virsmestŗa un pie visa Vācu ordeņa dēļ viņa draudzības Zobenbrāļu ordenim Livonijā. Ne tik ātri tas varēja izdoties, jo dāņu ķēniņš iestājas pret to, celdams sūdzību pret zobenbrāļiem Rēveles pilsētas un apkārtējo zemju atņemšanas dēļ. Beidzot uz mestŗa un zobenbrāļu vairākkārtīgu lūgumu, pēc Prūsijas ordeņa kungu ilgas pārdomāšanas, pa kuŗu laiku zobenbrāļi bija izlīguši ar Dānijas ķēniņu, uzņēma viņus un ievietoja vācu ordenī, ko pāvests Gregors IX. apstiprināja. Tajā pašā laikā, 1238.gadā, krita mestris Volkvīns.

[1] kronista: gemürde Stede ir jāsaprot kā ummauert.

[2] lasts -- veclaiku mērs; apmēram 12 mucas.

[3] kronikā Meinert.

[4] kronikā Albrecht.

[5] Rokel; tagad Roküll; Grubers: Rutal; Indriķa kr. Rotalia; Brandis: Reval.

[6] Indriķa kronikā: Rotmarus.

Atgriezties pie satura rādītāja  Autora ievads  Hronikas II daļa 1.[no]daļa

HISTORIA.LV