Atgriezties pie satura rādītāja Hronikas I daļa
Autora ievads.
Augsti godājamie, cienījamie, augsti mācītie un gudrie ķeizariskās valsts brīvpilsētas, teicamās Brēmenes birģermeistari un rāts vīri, man labvēlīgie kungi!
Vispirms, Dieva, Tēva, caur Kristu, mūsu vienīgo Pestītāju un Vidotāju, mieru un žēlastību!
Ne tikai svētos rakstos mēs redzam, bet arī dzīves tiešamība mums rāda, ka dievbijīga un uzticama valdība ir tā augstākā Dieva dāvana, kas cilvēkiem virs zemes var tapt piešķirta. Pilsētas un zemes, kuŗām šī dāvana piešķirta, mana tiešām šo Dieva žēlastību. Šāda valdība sniedz pavalstniekiem daudz laba. Viņa atbalsta kristīgu ticību, pabalsta baznīcas un skolas, apgādā nabagus, uztur mieru un kārtību, rūpējas par dienišķo maizi, apsargā dievbijīgos, soda visa stingrībā ļaundarus un veicina tikumīgu dzīvošanu un godbījību. Kur rodami šādi valdnieku tikumi, tur arī Dievs katrā laikā bagātīgi šķiež savu laicīgo un garīgo svētību. Kur tādu valdnieku nav, tur redzam Dieva nežēlastības atspoguļojumu. Arī Livonija sakumā bija apveltīta no Dieva ar tādu kristīgu valdību. Kad Dievs gribēja no Livonijas pagāniem radīt izredzētu kristīgu draudzi, tad Viņš izraudzīja no Brēmenes pilsoņu vidus uzticamus biskapus un valdniekus un drošsirdīgus varoņus, kuŗi Livonijas tautas veda pie kristīgas ticības atzīšanas. Viņu darbi, kuŗi spīdēja gaiši, bija vērsti tikai uz pagānu tautu dvēseļu glābšanu. Kad pirmie dievbijīgie un uzticīgie biskapi kopā ar pirmiem Vācu ordeņa mestŗiem Livonijā bija veikuši gŗūtākos darbus, bija atstājuši saviem pēcnācējiem stipras pilis, bija atgriezuši daudzmaz neprātņus-pagānus pie Dieva atzīšanas, tad viņi cerēja, ka viņu pēcnācēji sekos viņu piemēram, kā tas pienākas uzticīgiem biskapiem un valdniekiem, un virzīs tāļāk tikai pagānu atgriešanu, kuŗi vēl nebija nostiprinājušies Dieva atzīšanā.
Bet šeit nu parādās daudzi ļaunumi. Daži Rīgas un Tērbatas virsbiskapi un citi Livonijas biskapi, arī daži Vācu ordeņa mestŗi, aizmirsa labos piemērus un uzsāka nevajadzīgus iekšējus kaŗus. Bija tādi laiki, kad virsbiskapi sauca palīgā pret ordeni neticīgos krievus un leišus. Šī nesaprašanās un iekšēji kaŗi starp biskapiem un ordeni izcēlās tikai laicīgā goda un priekšrocību dēļ. Biskapu kārta bija vecākā zemē. Ordeņkungi un mestŗi bija ataicināti sākumā no biskapiem. Iznāca tā, ka ataicinātie gribēja pacelties augstāk par tiem, kuŗi bija vecāki par viņiem. Tā sākās sacensība, nenovīdība starp viņiem, ar ko zemi ierāva kaŗos un viņai tapa nodarīts daudz ļaunuma. Dieva gods, baznīcas un skolas palika novārtā. Vientiesīgie un nesapratīgie Livonijas zemnieki tapa aizkavēti tālākā Dieva atzīšanā. Tādēļ arī nāca Dieva sodība. Tā tas bija Livonijas valdības laikmeta vidū līdz pat varenajam Valteram Pletenbergam, kuŗa laikā tuvojās šīs valdības gals. Šis mestris pārvarēja krievus pie Pliskavas un guva ilggadīgu mieru. Viņa valdīšanas laikā sākās skaidra evanģēlija sludināšana Livonijā. Bet sātans ilggadīgā miera laikā sēja dažu nezāli tīrajā Dieva vārdu druvā. Slinkums, greznība, augstprātība, bramanīga dzīve un citi smagi netikumi ieviesās valdnieku un apakšnieku starpā. Livonijas brīvības nepareiza saprašana un pārgalvība bija liela, kā pie valdniekiem, tā arī pie dižciltīgiem un pilsoņiem. Valdnieku un nabadzīgāko muižnieku cenšanās pēc grezniem apģerbiem bija pārmērīga. Vienkārši pavēlnieki, komturi un fogti, pretēji paradumam, mēdza izgreznoties zelta ķēdēm, greznām drēbēm, rādīties atklātībā taurinieku pavadībā, līdzīgi ķēniņiem un firstiem. Vitenšteinas fogtam, Heinricham Tūlenam, bija zelta ķēde 21 Ungārijas mārciņu vērtībā. Kāds Rēveles komturs pastāvīgi licis iet sev pa priekšu 3 tauriniekiem, ko nedarīja pat daudzi augsti teicami hercogi un zemes firsti. Tādu pašu greznības un lielības dzīvi veda arī daudzi pavēlnieki, domkungi un muižnieki, visi, kas gulās zemniekiem uz pleciem, kādēļ zemnieku dzīve nevedās, un viņiem bija jācieš visādas pārgalvības, patvarības un nabadzība no šī lielā kungu pūļa, bez kā valdība piegrieztu tam kautkādu vērību. Baznīcas un skolas palika novārtā. Daudzas baznīcas zemē, kur draudzes bija četras līdz piecām jūdzēm gaŗas un platas un kur atradās astoņas vai deviņas muižas ar saviem zemniekiem, stāvēja tukšas un sakritušas netikai bailīgos kaŗa gados, bet arī labos laikos, kad nebija ne kaŗa, ne citas nelaimes. Visā zemē, kuŗa līdzinājās lielai ķēniņa valstij, nebija ne labas augstskolas, ne citas skolas, bet tikai niecīgas pilsoņu skolas galvenās pilsētās. Pirms zemes bojā iešanas vairāk reizes ar apdomu landtagos tapa ieteikts ierīkot kādu labu skolu, bet no tā nekas neiznāca. Livonijas kārtas visā visumā vienmēr izrādīja pretestību, kad bija runa par tādām lietām, it kā biskapijām, klosteŗiem, fogtu apriņķiem un muižām ar to taptu nodarīts ļaunums un skāde. Tādēļ skolu lieta vienmēr palika novārtā. Baznīcas izveidošana, brīvās mākslas, zemes vēstures rakstīšana un ingeniosae virtutes gāja mazumā. Slinkums, izpriecu kāre un citi smagi netikumi augtin auga. Nebija arī superintendanta, kuŗš pārraudzītu mācītāju darbību un dzīvi. Tādēļ arī katrs mācītājs uzvedās brīvi citu labu draugu starpā un pēc paša gribas un patikšanas dažās nedēļās pa reizei tomēr sprediķoja. Pilsētu superintendantu autoritāte un inspekcijas nesniedzās tāļāk par pilsētas mūŗiem. Skolu trūkuma dēļ arī daudzas baznīcas zemē bija bez mācītājiem. Kur tad bija ņemt mācītājus, ja zemē nebija nevienas augstskolas, ne citas labas skolas?
Dažs labs krietns, bet nabags vīrs, labprāt būtu atdevis savus bērnus ārzemju skolās, bet nabadzības dēļ to nespēja. Ja arī gadījās tur iecelt mācītāju, tad viņš vienmēr bija ārzemnieks un nemācēja Livonijas nevācu valodu. Cik ar to zemniekiem bija līdzēts, to katrs var saprast. Māņticība visā visumā vienmēr vēl bija. Starp 1000 zemniekiem atradās tikai viens, kuŗš mācēja Mūsu Tēvs etc., nerunājot nemaz par pieciem katķisma gabaliem. Svētdienu un svētku svinēšana starp augstiem un zemiem līdz šai dienai ir atstāta tādā novārtā, kā tas nekur nav atrodams kristīgā pasaulē. Svētdienas un svētku dienas izmantoja visādām izpriecām, it kā šīs dienas Dievs būtu iecēlis dažādu vieglprātību sarīkošanai. Un valdība nepiegrieza tam nekādas vērības. Tādēļ, ka biskapi, ordeņkungi, muižnieki un visi Dieva vietnieki bija aizmirsuši savu pienākumu pret baznīcu, skolu un Dieva svētdienu, tad Visspēcīgais Dievs bija spiests griezt vērību uz tādu nebūšanu un sodīt bez izņēmuma, kā valdniekus un muižniekus, tā arī apakšniekus, citiem par atbaidošu piemēru. Svētos rakstos mēs redzam, ka Dievs negrib sodīt neviena cilvēka, nerunājot nemaz par to, ka Viņš gribētu pazudināt veselas valstis un pilsētas. Ja tas ir bijis vajadzīgs, tad sodība nav nākusi piepēši, bet Dievs ir licis biedināt vainīgos saviem uzticamiem kalpiem, lai vainīgie atgrieztos un tiešām nožēlotu savus pārkāpumus. Tikai pārkāpumu nenožēlošanas gadījumā, citiem par biedināšanu, Dieva dusmas un pelnītais sods ir piemeklējis grēciniekus. Ar Livoniju Dievs tēvišķi ir apgājies. Ne tikai ar visādām dzīves vajadzībām viņa ir bagātīgi apgādāta, bet arī ar skaidro evanģēlija mācību, saskaņā ar praviešu un apustuļu rakstiem un Augsburgas ticības apliecināšanu, ko Dievs Livonijas valdniekiem un apakšniekiem ne vienreiz vien ir atklājis. Tā kā Livonijas iedzīvotāji visā visumā Dieva labdarību, pacietību un biedināšanu, kas viņiem sludināta no uzticīgiem Dieva vārda kalpiem, nav ņēmusi vērā, kā arī smējušies par ugunssārto kometu, kuŗa parādījās 1556.gada gavēnī, un dien no dienas vēl vairāk nogrima smagos grēkos un netikumos, kuŗus daudzi uzskatīja par godu un tikumu, tad Dievs beidzot lika nākt pelnītai sodībai un atdeva viņus krievu un tatāru apsmieklam. Bet visai pasaulei un visiem sapratīgiem ļaudīm ir zināms no veciem Livonijas nostāstiem, ka vecās valdības iziršana un pārmaiņa, ka muižnieku panīkšana, piļu un pilsētu izpostīšana nav vis krievu darbs, bet Visaugstākā sodība, Kuŗš krievus bija izraudzījis par savu ieroci.
Pienākās, ka šādus Dieva taisnīgas sodības piemērus un svarīgus gadījumus, kuŗi notikuši vecās Livonijas valdības bojā iešanas un pārmaiņas laikmetā ar Livonijas valdniekiem, muižniekiem, daudzām pilsētām un pilīm, nedrīkst aizmirst, bet, par pamācību pēcnācējiem un biedināšanu visiem citiem, viņi ir jāuzraksta. Nav jāaizmirst arī tas, cik lielas gŗūtības ir pieredzējuši tie valdnieki un ķēniņi, kuŗi aiz kristīgas mīlestības ir mēģinājuši izraut zemi no krievu rīkles un savest viņu atkal kārtībā. Tādēļ es esmu nodomājis uzrakstīt netikai šos bēdīgos notikumus, kuŗi manā laikā nākuši, un kuŗus es pats esmu pieredzējis, bet īsumā gribu sakārtot un likt iespiest arī tos vecās Livonijas notikumus, kuŗus es esmu atradis vecās, uzticību pelnošās, grāmatās un kronikās, kuŗās ir runa par kristīgās valdības sākšanos Livonijā. Jums, kungi, veltu šo kroniku aiz šādiem iemesliem: Teicamā Brēmenes pilsēta ir bijusi daudzu Livonijas pilsētu un piļu īstā māte. Viņa ir gandrīz visu Livoniju ar savu bērnu palīdzību atgriezusi pie kristīgas ticības un palīdzējusi, tūlīt pēc Dieva, viņai atstāt māņu ticības tumsību un nākt pie svētību un gaismu nesošās Dieva atzīšanas. Vecās Livonijas kronikas, un daudzas citas, skaidri pierāda, ka Brēmenes tirgotāji Livoniju pirmie atraduši un vēlāk atveduši mācītu priesteri Meinardu, kuŗu iecēla par Livonijas pirmo biskapu. Otrais Livonijas biskaps, kuŗš pirmais sastādīja metu un dibināja Rīgu, bija arī brēmietis, vārdā Bertolds. Pēc Bertolda nāca Alberts, arī brēmietis, kuŗš ar savu uzticību un darbu, ko nemaz nevar diezgan aprakstīt, bija visu nākošo biskapu kronis. Viņš iekaroja Livonijā zemes nākamām biskapijām, kuŗas viņš tur nodibināja, un atdeva saviem Brēmenes līdzpilsoņiem, kuŗi kopā ar Albertu ir bijuši tajā laikā Livonijas valdnieki un dibinājuši Rīgu, Tērbatu, Koknesi, Leali un daudz citas pilis, baznīcas un klosterus savās biskapijās. Upurēdami savas asinis, viņi ir iekaŗojuši zemi un atgriezuši pie kristīgas ticības. Tā kā pagānu zemes Livonijā bija plašas un spēcīgas un biskaps Alberts ar saviem piekritējiem bija par vāju, tad pavēsts deva viņam palīgā bruņnieku ordeni, kuŗš nākotnē palīdzētu iekaŗot un apsargāt zemes. Kad radītais ordenis nespēja Livonijas tautām un apkārtējiem ienaidniekiem turēties pretīm, tad Alberts ceļoja uz Vāciju pēc palīdzības un uzaicināja uz Livoniju teicamo Saksijas hercogu Albertu kopā ar citiem grafiem un daudziem vācu dižciltīgiem, kuŗi šo uzaicinājumu pieņēma biskapa lielās cieņas dēļ. Ar lielām briesmām uzaicinātie, kā svētceļotāji, pa gariem ceļiem, pa jūŗu un sauszemi, ieradās Livonijā un sniedza bruņniecisku palīdzību biskapam un ordeņam. Brēmenes bērni bija pirmie biskapi un valdnieki Livonijā, kuŗu rokās bija augstākā vara, bet nav nekādu šaubu, ka toreiz arī daudzi jauni ļaudis no Brēmenes un apkārtnes ieradās Livonijā. Daudzi no viņiem iestājās Vācu ordenī, daudzi kā kareivji stājās cīņā pret pagāniem. Sākumā netikai dižciltīgie, kā tas lasāms vecās kronikās, varēja iestāties Vācu ordenī Livonijā, bet arī pilsoņu bērni, galvenām kārtām no Brēmenes un Lībekas, kuŗi ne mazāk kā dižciltīgie, ja pat ne vairāk, ir daudz laba darījuši. Brēmenes jātniekus, kuŗu nopelni bija lieli, biskapi arī turēja labā cieņā un apdāvināja viņus ar lēņu īpašumiem. No viņiem cēlušies daudzi Livonijas muižnieki. Visi tie jāskaita par dižciltīgiem, kuŗi ar saviem darbiem palīdzējuši iekaŗot tādas spēcīgas pagānu zemes, pievienot viņas sv.Romas valstij un atgriezt pie kristīgas ticības. Vēl šodien šeit zemē ir godājamas muižnieku ciltis, kuŗas saucas jūsu teicamās pilsētas Brēmenes vārdā, par mūžīgu zīmi un piemiņu, ka senos laikos viņas cēlušās no Brēmenes. Tādēļ brēmiešu cēlo darbu dēļ par labu Livonijai, un, sevišķi, manai tēvu pilsētai Rēvelei, kuŗa no jums daudzkārt pabalstīta viņas ilgās un gŗūtās ciešanās, es, kā pienākas, esmu jums, teicamai pilsētai un pilsoņiem, veltījis šo savu vienkāršo kroniku, kuŗu lūdzu uzņemt visā laipnībā. Par to es par jūsu valdīšanu un labklājību lūgšu Visaugstāko bez mitēšanas.
Rēvelē, 1577.
Jūsu, padevīgais kalps
Baltasars Rusovs,
Rēveles mācītājs.