Atgriezties pie satura rādītāja   Hronikas II daļa, 3.[no]daļa  Hronikas III daļa

Vairāk kā 500 kaŗavīru krita šinī kaujā. Minētie ordeņkungi un priekšnieki visi krita gūstā. Viņus noveda uz Maskavu, kur briesmīgā kārtā nosita ar rungām. Šī pazaudētā kauja Livonijas pilsētām un zemēm iedvesa briesmīgas bailes. Ordeņkungu skaits bija tapis ļoti mazs, un ordeņa iespaids bija gandrīz zudis.

1560. gada julijā pārējās kārtas un pilsētas, kopā ar bruņniecības priekšstāvjiem, noturēja Pērnavā landtāgu, lai apspriestu kaŗu ar krieviem, kā arī citas lietas. Landtāgā ņēma dalību: Rīgas virsbiskaps, markgrafs Vilhelms un viņa palīgs Meklenburgas hercogs Kristofors, Holsteinais hercogs Magnuss, Sāmsalas, Kurzemes un Rēveles biskapijas pārvaldnieks un Livonijas mestris Gothards Ketlers. Kad landtāgs Pērnavā bija jau sācies, krievi ar lielu kaŗaspēku naktī uz Marijas Madaļas dienu aplenca, Vilandes pili, uzmeta paaugstinājumus un sāka viņu apšaudīt. No Vilandes pilsētiņas mūŗiem nekas nepalika pāri. Pilsētiņa pati, izņemot 5 mājas, kuŗas atradās tieši pie pils, tapa no akmeņbumbām noslaucīta un no granātām nodedzināta. Kad Pērnavas landtāga dalībnieki redzēja krievu nopietnību pie Vilandes, viņi, nekā derīga neizlēmuši, ātri vien izklīda. Ja krievi toreiz būtu uz Pērnavu sūtījuši pat niecīgu kaŗaspēku, arī tas visam landtāgam būtu iedvesis ļoti lielas bailes, jo Pērnavas pilsētiņa nebija spējīga pretoties pat mazam spēkam.

Krievi pie Vilandes uzturējās 4 nedēļas, bet nespēja šo stipro pili nekādi ieņemt. Vācu landsknechti nodevīgā kārtā, bez kā būtu spiesti to darīt, atdeva šo nepārvaramo pili krieviem. Šī lieta norisinājās šādi: landsknechti nebija saņēmuši algu par vairākiem mēnešiem. Viņi, redzēdami draudošās briesmas, pieprasīja ar lielu steigu visu algu no bijušā mestŗa Vilhelma Firstenberga, kuŗš savas vecuma dienas pavadīja Vilandes pilī. Vecais kungs, nojauzdams landsknechtu ļaunprātību, piesolīja viņiem visu savu naudu un dārglietas, mēģināja samierināt viņus, uzaicināja nezaudēt drosmi un neatdot sensenam ienaidniekam bez vajadzības tādu tik stipru pili, ar ko viņi mantotu tikai kaunu un apsmieklu Dieva un visas kristīgas pasaules acīs un nevarētu atbildi dot pastaros. Landsknechti neklausīja šim padomam, bet turpināja savu nodevības darbu, piesolīdami krieviem pili ar to noteikumu, ka viņiem atļaus aiziet un paņemt līdz visu, ko viņi paspēs aiznest. Krievi viņiem to bez kavēšanās atļāva, un pils pārgāja Maskavas lielkņaza rīcībā.

Landsknechti nolaupīja visu vecā mestŗa sudrabu, zelta un dārglietu krājumus. Visas lādes un kastes, kuŗas muižnieki un pilsoņi no ienaidniekiem bija paslēpuši pilī, tapa uzplēstas un paņemts, kas katram patikās. Tā landsknechti, paši sev sagādājuši labu atlīdzību, atdeva pili krieviem. Bet aiznest viņi nekā neaiznesa, jo krievi viņiem visu atņēma. Mestris Gothards Ketlers visus landsknechtus, kuŗi pie viņa pēc tam ieradās, lika pakārt. Veco mestri Vilhelmu Firstenbergu un viņa uzticamos kalpus krievi aizveda uz Maskavu, kur viņš cietumā nomira. Krievi aizveda arī visu Livonijas artilēriju, kuŗa bija savākta Vilandes pilī; tas notika 1560.gada augustā.

Kad veco mestri Vilhelmu Firstenbergu un daudz citus muižniekus ieveda Maskavā triumfa gājiena priekšgalā, kuŗā noskatījās arī divi sagūstītie Kazaņas un Astrachaņas tatāru ķēniņi, tad viens no viņiem esot teicis: “Ar Jums, vācu suņiem, rīkojas, kā pienākas. Jūs devāt krieviem rīksti rokā, lai mūs pērtu, bet nu jūs tiekat paši pērti”. Ar to tatāru ķēniņš gribējis teikt, ka pulveri, lodes un visādu kaŗa municiju Vācijas un Livonijas tirgoņi piegādājuši no Vācijas krieviem lielos daudzumos, lai viņi iekaŗotu citas zemes, bet nu tas notiekot ar viņiem pašiem. Pašlabuma meklēšana un mantas kārība tā bija apsēdusi ļaudis, ka viņi bija aizmirsuši ne tikai mīlestību pret savu tuvāko, bet bija aizmirsuši savu pašu, savu bērnu un tēvijas labklājību.

Pēc Vilandes ieņemšanas krievu kaŗaspēks sadalījās 3 daļās. Viena daļa devās uz Cēsīm un Valmieru, postīdama apkārtējās zemes.

Kad ap Cēsīm viss bija nopostīts, krievi gāja uz Valmieru. Šeit viņi nolaupīja visus lopus. Pilsoņi un landsknechti mēģināja atņemt krieviem lopus. Bet pilsoņi bija par daudz tāļu aizsteigušies uz priekšu, tā ka viņi un 3 ladsknechtu nodaļas tapa sagūstītas un aizvestas uz Maskavu cietumā. Kādas bēdas un žēlabas valdīja Valmieras sievu un bērnu starpā, to katrs var saprast. Otrā daļa krievu, kuŗai bija arī artilērija, nonāca pie Vitenšteinas pils 1560.gada septembrī. Krievi aplenca pilsētu, uzmeta paaugstinājumus un sāka apšaudīt pili, pie kam drīzi vien puse no mūŗiem tapa sagŗauta. Pili ieņemt tomēr neizdevās, jo pilnvarnieks Kaspars Oldenboks, jauns, enerģisks cilvēks, necerēdams ne no kurienes palīdzības, pats ar jo mazu karaspēku atsita krievu uzbrukumus no Vitenšteinas pils. Pēc 5 nedēļu aplenkšanas un apšaudīšanas, krievi, nekā nepanākuši, ar kaunu posās prom. Aiziedami viņi nopostīja visus Vitenšteinas apgabala laukus.

Trešā krievu nodaļa gāja uz Vīku. Hercogs Magnuss, izdzirdis par krievu ierašanos, lielā steigā pārcēlās laivā uz Sāmsalu, jo Hapsalā viņš nejutās drošībā. Pacēlās baumas, ka Vīka un citas zemes, kuŗas atradās hercoga pārvaldīšana, atrodoties miera stāvoklī ar krieviem. Vīkas iedzīvotāji jutās ļoti droši. Arī Harijas iedzīvotāji, muižnieki un zemnieki, veda visus savus lopus un labākās mantas uz Vīku, kā drošu paslēptuvi, jo viņi uzticējās vairāk atklātai zemei, nekā jebkuŗai stiprai pilij. Bet krievi ielauzās Vīkā, paņēma visas mantas un pašus aizveda gūstā uz Maskavu un tatāru zemēm. Nabaga ļaudis būtu sevi redzējuši citā stāvoklī, bet tagad bija par vēlu. Cerībās viņi bija vīlušies, lai gan bija zināms, ka Dānijas ķēniņa sūtnis Maskavā bija izdabūjis mieru Vīkai. Krievu iebrukumam bija par iemeslu tas apstāklis, ka hercogs Magnuss Pērnavas landtāgā esot apspriedies ar citām Livonijas kārtām pret Maskavas lielkņazu, tā paslepus stiprinādams lielkņaza ienaidniekus. Viltīgs ienaidnieks vienmēr meklē izdevīgu gadījumu atrast dažādus iemeslus.

Krievu kaŗaspēks, atkāpdamies no Vīkas, parādījās pie Rēveles un apmetās Harkas muižā, pusotras jūdzes no Rēveles. Rēveles iedzīvotāji, dižciltīgie un vienkāršie, rātskungi, pilsoņi, amatnieki, landsknechti un zemnieki, jāšus un kājām, kādā rītā ar diviem lielgabaliem, domādami pārsteigt ienaidnieku, izgāja no pilsētas. Kad rēvelieši bija nogājuši apmēram trīs ceturtdaļas ceļa no pilsētas, viņi satika to krievu daļu, kuŗa dzina nolaupītos lopus, uzbruka viņiem, daudzus nokāva un atņēma visus Vīkā nolaupītos lopus, dažus tūkstošus skaitā, kā arī dažus gūstekņus. Pārējie krievi nometnē sagatavojās un uzbruka rēveliešiem, kuŗi lielajam krievu kaŗaspēkam nevarēja turēties pretīm. Rēvelieši gan cerēja uz landsknechtu un citu kājnieku palīdzību, bet pēdējie, redzēdami, ka bruņnieki[1] bija aizbēguši, arī paši devās bēgt, pa krūmiem un purviem, kur katrs. Bēgļi pameta arī lielgabalu, kuŗu krievi aizveda ar pašas Rēveles rāts zirgiem. Krieviem toreiz varēja nodarīt lielus zaudējumus, ja tikai rīkotos daudzmaz uzmanīgāki. Šinī sadursmē krita daudz staltu vīru, gan muižnieku, gan pilsoņu, gan tirgoņu. Arī daudz ievainotu atveda pilsētā. Bet krieviem bija liels brīnums, ka tik mazs pulciņš uzdrošinājies uzbrukt lielam kaŗaspēkam un mēģinājis atņemt laupījumu. Krievi savāca savus kritušos, aizveda tuvākos ciemos un tur viņus sadedzināja, nodedzinādami arī pašus ciemus. Pēc tam krievi atgriezās uz Vitenšteinas pili pie pārējā kaŗaspēka. Tas notika 1560.gada 11.septembrī.

Tajā rudenī, kad zeme atradās tādā tik gŗūtā stāvoklī, sacēlās Vīkas un Harijas zemnieki, tādēļ ka muižnieki prasīja par daudz lielas nodevas, maksājumus un smagas klaušas, bet par aizstāvēšanu pret krieviem nebūt nedomāja. Tādēļ zemnieki atteicās klausīt muižniekiem un nest klaušas. Viņi prasīja, lai viņus galīgi atsvabina no tādām lietām, jo citādi visi muižnieki tikšot iznīcināti. Zemnieki sāka savu nodomu izvest. Viņi izlaupīja dažas muižas un nogalināja dažus muižniekus. Zemnieki griezās arī pie Rēveles pilsētas ar priekšlikumu noslēgt mieru un draudzību, bet muižnieku partija negribēja no tā nekā dzirdēt. Tomēr kāds no rātskungiem mēģināja zemniekus pierunāt atsacīties no sava nodoma, bet panākumu nebija. Zemnieki aplenca Lodes pili, kur bija paslēpušies daudzi muižnieki. Kristofors Meninghauzens uzbruka ar saviem ļaudīm zemniekiem pie Lodes, daudzus nokāva un viņu vadoņus saņēma gūstā, kuŗus tad, pa daļai Rēvelē, pa daļai pie Lodes, notiesāja. Tā izbeidzās šoreiz zemnieku sacelšanās.

1560.gada rudenī, kad Rēvele bija ļoti apdraudēta no krieviem, kuŗi pat pilsētas vārtu tuvumā laupīja lopus un aizveda iedzīvotājus, kad neviens nedrīkstēja rādīties ārpus pilsētas, un palīdzība un labs padoms nekur nebija gaidāms, - Rēveles iedzīvotāji šinī gŗūtā brīdī meklēja palīdzību pie Zviedrijas ķēniņa Erika XIV. Rēveles sūtņiem bija uzdots izlūgt no ķēniņa kādu sumu naudas pret pietiekošām garantijām, kā arī izzināt, ko pilsēta var gaidīt tajā gadījumā, ja krievi aplenktu pilsētu. Sūtņi saņēma atbildi, ka Zviedrijai naudas ko aizdot neesot, bet ja pilsēta atrastos briesmās un viņu iegūtu krievi, tad nepatīkamais kaimiņš arī Zviedrijai nebūtu pa prātam. Ja pilsēta gribētu nākt zem Zviedrijas apsardzības, tad Zviedrija ar mieru viņu pieņemt, ne pašas pilsētas dēļ, kādu viņai pašai diezgan, bet aiz kristīgas mīlestības un lai izbēgtu no tādiem kaimiņiem, kā krievi. Tādā gadījumā Zviedrija nāktu palīgā Rēvelei ne tikai ar naudu, bet dotu arī lielgabalus, pulveri, bumbas un visādu proviantu, kā arī atstātu visas vecās privilēģijas un tiesības un apsargātu viņu no uzbrukumiem, no kuŗas puses tie arī nāktu.

Kamēr apsprieda šo Zviedrijas atbildi, Rēvele nosūtīja sūtņus pie mestŗa Gotarda Ketlera, lai izzinātu, vai ir vēl kāds cits ceļš, kā varētu glābt pilsētas un zemes. Ja mestŗam būtu iespēja Rēveli un apkārtnes muižniekus glābt no krieviem, tad viņi nevēlētos labāka kunga par mestri. Bet ja mestŗam nav nekāda labāka padoma un viņš nezin kā līdzēt sagādāt labākus laikus, tad rēvelieši būtu spiesti meklēt citus ceļus, jo mestŗam tak nebūšot patīkami, ka Rēvele nākšot krievu rokās, no kā lai pasargot Dievs, un tas varot katru dienu notikt. Mestris, kā aizvienu, deva cerību, ka viss beigsies labi, bet faktiskas palīdzības nedeva. Tomēr beidzot viņš atsūtīja uz Rēveli dažus poļu aizsargus[2]. Bija jādomā, ka ne, tikai mestris pats padevies poļiem, bet grib arī Rēveli nodot Polijas ķēniņa rokās. Šie poļu aizsargi Rēvelei daudz labuma neatnesa. Pēc kāda laika rēvelieši viņus atlaida ar dāvanām un godināšanu uz mājām, jo, starp citu, viņi nevarēja arī sadzīvot ar vācu landsknechtiem.

Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestŗa bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuŗam kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas ķēniņš Sigimunds Augusts, paklausīdams mestŗa priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestris dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas biskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgales grafa tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē zem hercoga valdības un otra latviešu zemē un Rīgas biskapijā, kuŗu ķēniņš paturēja sev, un kuŗa līdz šai dienai saucas par Aizdaugavas valstiņu.

[1] Havelüde - Hofleute, ir tas pats, kas bruņnieki - Ritter. Tomēr tie nav agrākie ordeņa bruņnieki, bet gan uz savu roku rīkojošās, galvenām kārtām no muižniekiem sastāvošās jātnieku nodaļas.

HISTORIA.LV