Rīgas patrimoniālais apgabals, R. lauku novads, pakļauts R. pils. tbām un tiesas varai. Tā pirmās robežas 1226 noteica pāvesta legāts Modenas Viļums: no Doles krācēm taisni uz a-iem līdz Juglas ietekai, tad uz zr-iem pa Juglas un Ķīšu ez. līdz Mīlgrāvim, tālāk pa Ķīšez. izteku Daugavā; tās kr. krastā no Doles taisnā līnijā uz Misu, pa to 14 km uz leju, tad taisnā līnijā līdz Gātes ietekai Lielupē, pa tās vidu līdz jūŗai pie Buļļiem (sk. 1474.lapp.) un pa jūŗas krastu līdz Daugavgrīvas klosteŗa zemēm. 1272 un 1276 R. archibīskapi vēl paplašināja p. a-u ar dāvinājumiem Zemgalē starp Lielupi, Iecavu un Misu. Bet kopš 13.gs. beigām ordenis sāka atņemt R-ai tās īpašumus abos Daugavas krastos lejpus pilsētai un 1454 ari visu 1272 g. dāvinājumu Zemg-ē. Tur no ordeņa vasaļu lēņiem ar laiku izcēlās 9 mazas bruņnieku muižas. 1456 R. nopirka Zaķu salu (Lokkesaar) un 1573-93 vairākus gruntsgabalus aiz mūŗiem tagadējā Vidz. priekšpilsētā. Zemju atpirkšana turpinājās ari vēlāk. Gustavs Adolfs atdeva R-ai lielāko daļu no agrākiem archibīskapa īpašumiem, starp citu Limbažus ar apkārtējām muižām. 1630 R. nopirka Salaspils un Ikšķiles, 1636 Mazjumpravas, 1769 Berkavas, 1886 Turkalnes, 1880 Stopiņu muižu. 1828 g. R. platība administrātivās robežās bij 5200 ha, bet p. a-a platība ap 66 000 ha un sastāvēja no 7 pils-as muižām (58 800 ha) un pils. virsīpašumā esošiem dzimtsnomas nummuru iecirkņiem (6780 ha). Šīs muižas bij: Dreiliņu, Mazjumpravas, Olaines, Beberbekas, Salas, Piņķu un Bieriņu. - Līdz 1226 R. lauku novadā iekoptās zemes (tīrumi, pļavas) un biškoki palika šo kopēju īpašumā, bet visa pārējā zeme kļuva pils. īpašums, kuŗa to pret niecīgu gruntsnomu (par ½ vērdiņu pūrvietā) nodeva lībjiem, sēļiem un latgaļiem līdumu līšanai un tīrumu ierīkošanai. Bez tam rātskungi un bagāti vācu namnieki 15.-16.gs., it sevišķi Pārdaugavā (sk.), par niecīgu samaksu ieguva no pils-as samērā lielus zemes gabalus muižiņu ierīkošanai, kas tika nosauktas viņu īpašnieku vārdā. Tādas namnieku muižiņas bij Āgenskalns, Zasulauks, Solitūde, Šampetris, Ēbelmuiža, Strazdu muiža u.c., kuŗu īpašnieki 18. un 19.gs. tās sadalīja gruntsgabalos un pārdeva vai iznomāja apbūvei. Gandrīz visa Pārdaugava uzbūvēta uz šādām zemēm. Līdz 1380 p. a, tiesas ziņā neatšķīrās no pils. novada, un to pārvaldīja R. pils. kases kollēģija (camerarii). Tikai ap 1380 rāte nolēma šķirt pils. un tās lauku novada pārvaldi, nododot pēdējo 2 rātskungiem, t.s. landfogtiem jeb zemes soģiem. Viņiem piederēja ari policijas un tiesas vara; izspriežot krimināllietas, šī zemes tiesa pieaicināja par tiesas vīriem 2 pag. vecākos. Tā radās R. lauku policijas novads jeb landfogtija, kuŗā atradās 12 zemnieku pag., ik 4 apvienoti kopējā pārvaldē, kas sastāvēja no 3 vīru kollēģijas: pa 1 no rātes, Lielās un Mazās ģildes. Tai bij savi muižkungi (landsknechti), pag. vecākie (vagari) un policisti (šķilteŗi), kam piederēja mājas pārmācības tiesības (sk.). Zviedru laikos šo pag. iedz. nokļuva dzimtbūšanā, izņemot gājējus (sk.) un amatniekus. Tā kā R-ai bij savi dzimtļaudis, tad uz p. a-u attiecināja ari Vidz. 1804 un 1819 zemnieku likumus, negrozot šī novada tiesu un policijas iekārtu. 1877 Baltijā stājās spēkā Krievijas pils. likumi. Līdz ar to R. pils. pašvaldības darbības lauku attiecināja nevien uz īsto pils-u (5200 ha), bet ari uz tās p. a-a nummuru iecirkņiem (6780 ha), kas aptvēra daudzus sīkus, pa visu lauku novadu izkaisītos gruntsgabalus. Turpretim no R. pašvaldības kompetences izņēma pils. muižu pagastus, ar ko tika nojaukta robeža starp agrāko R. pils. un lauku policijas novadu. 1888 g. policijas reforma vēl vairāk sarežģīja šo stāvokli, jo p. a-u nodeva R. apr. policijas pārziņā. Nodokļu ziņā R. pils. tika sadalīta 4 dažādos rajonos, pie kam 9 agrākās bruņnieku muižiņas baudīja šādām muižām piešķirtās nodokļu brīvības, un tikai pakāpeniski izdevās tās nodokļu ziņā pielīdzināt pārējam pils. novadam. Ar 1889 tiesu reformu ari R. p. a-ā likvidēja agrāko zemes tiesu. Tikai 1922, nosakot R. administrātīvās robežas, kļuva iespējams ar likumu ievest vienādu pārvaldes kārtību visā R. pils. noapaļotā novadā, kas aptvēra 20 720 ha. Tomēr civiltiesiskā ziņā R. p. a. paturēja savas īpatnības līdz pat 1938, jo daudzi gruntsgabalu valdītāji joprojām maksāja pils-ai gruntsnomu (sk.). - Saskaņā ar 1860 Vidz. zemnieku likumiem R. pils. 19.gs. 2. pusē pārdeva 68% no savu muižu zemnieku zemēm. Līdz 1923 bij pārdots (pūrvietās): R. p. a-ā - 17 742, Rīgas apr. - 16 056, Valmieras apr.- 22 419 jeb kopā 56 217. Šai laikā R-ai piederēja: pilnā īpašumā - 229150 pūrvietas (admin. robežās 7397, p. a-ā 125 530, Rīgas apr. 55 839, Valmieras apr. 40 185) un virsīpašumā - 15 729 (admin. robežās 9361, p. a-ā 4960, Rīgas apr. 1179, Valmieras apr. 229). Pārrēķinot hektaros, R-ai toreiz piederēja 86 438 ha pilnīgā īpašumā, no tiem ap 40 600 ha (47%) bij lauks. izmantota zemnieku zeme, 19 740 ha meži, 22 428 ha purvi un ūdeņi, bet 3670 ha atradās pils. administrātīvās robežās (apbūves gabali; dārzniecības, krautuves u.c.). Saskaņā ar agrārās reformas likumu R-ai bij nepārdotās rentes mājas jāpārdod vai jāapmaina pret valsts zemes fonda zemēm pils. robežās vai tās apkārtnē. 1920-28 R. pārdeva 104 lauku mājas ar 2466 ha, bet 1928-38 nodeva valsts zemes fondam 1465 saimniecības ar 25 170 ha, saņemot pretim 24 597 ha (Lt. mežus). Sakarā ar to 15.10.1938 R. pils. zemju stāvoklis bij šāds: administrātīvās robežās tai piederēja 6800 ha; ārpus tām 78 130 ha. Tātad 1918/38 periodā zemju platība bij pieaugusi admin. robežās par 3130 ha, bet ārpus tām sarukusi par 4638 ha; mežu platība palielinājusies par 25 260 ha. 1920/38 pils. savās robežās bij pārdevusi 725 gruntsgabalus ar 194 ha, bet ārpus tām (Ogrē, Ikšķilē, Vecāķos, Priedainē) 270 apbūves gabalus ar 150 ha ģimenes māju celšanai. Šai laikā iznomāti 7500 ģimenes dārziņi. Bez mežiem R. pils. zemes bagātas ari ar dolomīta un ģipša slāņiem, kuŗu daudzumu vērtē ap 12 milj. t (sal. 1691.-92.lapp.).
Latvju enciklopēdija. 3. sējums, 2170.-2171.lpp.
Ievietots: 06.03.2003.