Pētera no Dusburgas Prūsijas zemes hronikas 84.nodaļas fragmenti par Durbes kauju.
_____________________________________________________________

[..] Anno Domini 1260. sanāca brāļi no Vidzemes un Prūsijas ar stipriem karaspēkiem vienkopus, lai aizvestu pārtiku Sv. Jura pils[1] garnizonam. Un kad tie tuvojās šai pilij, atsteidzās vēstnesis, kurš sacīja, ka četri tūkstoši leišu esot izpostījuši vienu Kurzemes daļu ar uguni un laupīšanām un lielu kristīgās asins izliešanu, un vedot no turienes gūstā sievas un bērnus, un daudz cita laupījuma. Kad to izdzirdēja, un ordeņbrāļi un viss karaspēks sāka sagatavoties, lai ar Kristus asinīm izpirktās dvēseles izpestītu no ienaidnieka rokām, kāds pamezāņu[2] labietis, vārdā Monto, Pipina dēls, sacīja, ordeņa maršala Indriķa taujāts, kā vislabāk būtu jāuzbrūk ienaidniekam: “Atstāsim mūsu kaujas zirgus tālu aiz mums, lai nevarētu paši tik pie viņiem klātu, un iesim uzbrukumā kājām; tad bez zirgiem palikušie karavīri turēsies kaujā līdz galam, bet citādi tie bēgs, par to nešaubos.” - Šim priekšlikumam pretojās dāņu ķēniņa vīri no Rēveles un vairāki citi, teikdami, ka savu bruņu smaguma dēļ šie nevarēšot cīnīties kājām, proti, bez zirgiem. - Pēc tam nāca kurši, pazemīgi lūgdami, ja kristīgo Dievs lemtu uzvaru, atdot tiem viņu sievas un mazos bērnus[3]; kaut gan brāļi būtu izpildījuši šo lūgumu, tam bija pretī vienkāršie karavīri no Vidzemes un Prūsijas, sacīdami, ka ar gūstekņiem esot jārīkojas pēc līdzšinējām kaŗa parašām[4]. Ar to kuršiem radās tāds īgnums pret ticību un ticīgo pulku, ka viņi paši kā atkritēju uzbruka kristīgiem no muguras, kad brāļi bija sākuši uzbrukt leišiem. Un leišiem[5] cērtot no priekšas, un kuršiem no muguras, atkāpās atpakaļ viss zemju kaŗaspēks[6] un atstāja brāļus un viņu uzticāmos postā [..] Un tur notika liela kaušanās, kuŗā no abām pusēm krita daudzi. Beidzot pēc gaŗa un gŗūta cīniņa brāļi pazaudēja kauju, un tāda bija Dieva griba, jo viss viņu kaŗapulka spēks bija vājš palicis, citiem aizbēgot, un tanī Sv. Margrietas dienā krita Kuršu zemē, laukā pie Durbes upes brālis Burchards, Vidzemes mestrs, un brālis Indriķis Botels, Prūsijas maršals, un ar viņiem 150 brāļu. Un no pārējiem Dieva kaŗavīriem tik liels pulks, ka man to skaits pat nav zināms. Pēc šīs kaušanās ienaidnieks vajāja bēgļus, kas bija tik tramīgi kļuvuši, ka trīs vai četri ienaidnieki[7] apkāva simts kristīgo, vai trenca tos tālāk ar lielām rungām. Un raugi, mūsu ienaidnieki ir kļuvuši stipri ar daudzajām bruņām un kaŗa zirgiem un ieročiem, ko tie nolaupījuši daudziem nokautiem, un tagad tie lepojas ar savu kaušanās sirdīgumu. Satrieci viņu stiprumu, ak Kungs, un izklīdini viņus, lai tie redz, ka Tu par mums cīnies, Tu, mūsu Dievs! [..]
________________________________________________________________

Avots: Varoņu grāmata. Sastādītājs A.Grīns. 2.izdevums. Rīga: Varavīksna, 1935., 125 lpp> 57.-58.lpp.

[1] Šī pils bija uzcelta pie Ņemanas, zemaišu zemes aizmugurē, un ap to plosījušās daudzas asiņainas cīņās leišu kaŗos ar ordeņa bruņiniekiem [Šeit un turpmāk A.Grīna piezīmes.].

[2] Pamezāņi - senprūšu cilts, mājoja Vislas grīvas labajā krastā. Viņu virsaiša sacītais acīmredzot zīmējās uz prūšu un igauņu kaŗavīriem, kuŗiem nebija nekādas patikas kauties vācu lietas labā.

[3] T.i. gūstekņus, kuŗus veda sev līdzi no Kurzemes leišu kaŗaspēks.

[4] T.i. gūstekņi jāsadala starp uzvarētājiem, no kuŗiem kurši tos būtu varējuši izpirkt.

[5] Patiesībā zemaiši, leišu rietumnieki, varonīgākā no visām baltu ciltīm.

[6] Pakļauto Baltijas tautu kontingenti.