Lībieši (senkrievu либь, latīņu Livones, vācu Liven) - Baltijas somugru tautība. Rakstītajos vēstures avotos lībieši minēti sākot ar 11.gadsimtu, bet arheoloģiskie materiāli (akmeņkrāvumu kapulauki) sniedz ziņas par lībiešiem no daudz senāka perioda. Pēc valodnieku atzinuma, lībieši bijuši viens senākajiem patstāvīgajiem cilšu grupējumiem, kas 1.gadutūkstotī pirms mūsu ēras atdalījies no Baltijas somugriem. Lībiešu tālie priekšteči bija neolīta laikmeta ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji. Bronzas laikmetā un dzelzs laikmeta sākumā Baltijas somugriem raksturīgs apbedīšanas veids bija uzkalniņkapi ar akmens šķirstiem. Lielas pārmaiņas lībiešu dzīvesveidā un apbedīšanas tradīcijās notika 10.-11.gadsimtā, kad izveidojās agrās feodālās attiecības. Uzkalņiņkapi (Krimuldas un Pūteļu kapulauks Rīgas rajonā, Kābeles kapulauks Ogres rajonā) un līdzenie skeletkapi (Laukskolas un Vampeniešu kapulauks Rīgas rajonā) liecina par lokālām lībiešu grupām, kas radušās saskarē ar citām tautībām. 11.gadsimtā Rietumvidzemes lībiešu skaits strauji papildinājās ar ienācējiem no Ziemeļkurzemes. Arī rakstītajos vēstures avotos minēta Kurzemes lībiešu (vendu) pārcelšanās no Ventas lejteces apvidus uz Vidzemi. Kapu inventārs liecina, ka lībieši nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, zvejniecību, amatniecību un tirdzniecību. Rosīgi tirdzniecības sakari bijuši ar Gotlandi, Krievzemi, Somiju un citām kaimiņzemēm. 12.-13.gadsimtā bijuši 4 Vidzemes lībiešu novadi (Daugavas, Turaidas, Metsepoles, Idumejas novads) ar daudziem pilskalniem - pārvaldes centriem (nozīmīgākais - Turaidas novads). Vidzemes un Kurzemes lībiešiem bija kopēja teritorija un cieši ekonomiskie sakari ar latviešu tautībām; līdz ar to notika strauja lībiešu asimilācija. Līdz 19.gadsimta vidum latvieši asimilēja gandrīz visus lībiešus. Mūsu dienās nedaudz lībiešu dzīvo zvejniekciemos Kurzemes ziemeļrietumu daļā.
Latvijas padomju enciklopēdija. 6.sējums, 78.lpp.
Ievietots: 02.09.2002.