NOSLĒGUMS
Livonijas laikmets atstāja dziļas
saknes Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Šodien to nevar vērtēt kā
viennozīmīgi pozitīvu vai negatīvu vēstures posmu, jo Livonijas atstātais
mantojums ir ļoti pretrunīgs. No vienas puses mūsu senči zaudēja politisko
patstāvību, turklāt daudzos Latvijas novados tas notika ilgstošu un asiņainu
cīņu ceļā. Vēlāk, līdz ar dzimtbūšanas veidošanos, tika zaudēta arī
ekonomiskā patstāvība un personiskā brīvība. Latvieši un igauņi kļuva
par vienkāršu zemnieku masu, ar kuru reti rēķinājās valstis un valdnieki,
bet visbiežāk to vispār nepamanīja. Latviešu un igauņu tautu senči no vēstures
subjekta Livonijas laikmetā pārvērtās par vēstures objektu. Baltijas attīstību
sāka noteikt vācieši, kas šeit ieņēma dominējošo stāvokli politiskajās
un ekonomiskajās struktūrās. Ne velti Livonijas laikmetu Latvijas un
Igaunijas vēsturē reizēm pieņemts dēvēt par vācu laikiem. Vācu politiskā
un ekonomiskā kundzība, kas aizsākās Livonijas laikmetā, Baltijas zemēs
saglabājās līdz pat 19. gs.
Tomēr nedrīkst aizmirst arī Livonijas laikmeta pozitīvo devumu. Baltija nonāca kristīgās Eiropas politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras aprites sfērā, lai gan latvieši un igauņi tajā vēl neiekļāvās. Vāciskā Livonija nosargāja šejienes tautības no krievu kņazu ekspansijas un vēlāk iespējamās rusifikācijas. Tika apturēta līdz šim starp vietējām tautībām pastāvošā asins atriebība un nemitīgie savstarpējie kari. Livonija veicināja latviešu tautības veidošanās procesu. Tieši Livonijas laikmetā aizsākās mūsu senču kristianizācija šodien neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa. Mūsdienās Latvijas un Igaunijas tautas lepojas ar Livonijas laikmeta arhitektūras pieminekļiem Vecrīgu, veco Tallinu, Tartu, Kuldīgu, Cēsīm u. c. pilsētbūvniecības un arhitektūras pieminekļiem. Tas pats sakāms par Baltijas (Latvijas un Igaunijas) lauku ģeogrāfiskās ainavas un kultūrvides īpatnībām lauksaimnieciski plaši apgūtām teritorijām, viensētu sistēmu un muižām.