XII nodaļa. REFORMĀCIJA
Eiropā 16. gs. bija ne tikai
lielu ekonomisku un politisku izmaiņu laikmets, bet arī valdošās katoļu
baznīcas ideoloģiskā monopola sabrukuma laiks. Vairākās Eiropas zemēs sākās
baznīcas reformēšana un
katolicisma nomaiņa ar jaunām kristīgām mācībām galvenokārt luterānismu (Vācijā, Prūsijā, Livonijā, Skandināvijā u. c.)
un kalvinismu (Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā,
Vācijā, Anglijā, Lietuvā u. c.). Šos jaunos kristietības virzienus un to
piekritējus attiecīgi sāka saukt par protestantismu
un protestantiem.
Livonijā, kas bija cieši saistīta
ar Ziemeļvāciju, sāka izplatīties luterānisms. Jaunās mācības pamatlicējs
bija augustīniešu mūks, Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors un
profesors Mārtiņš Luters (1483.-1546.
g.). Viņš 1517. g. 31. oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piesita
95 tēžu veida aicinājumu uz teoloģisku disputu par indulgencēm grēku
atlaižu rakstiem, ko pārdeva par naudu. Šo mirkli pieņemts uzskatīt par
reformācijas sākumu, lai gan pati M. Lutera mācība noformējās vēlāk. Tās
kodols bija: ticība un vārds. Svarīgākais dzīvē ir ticība dievam, tikai Bībele ir
vienīgais un patiesais Dieva vārds. Cilvēka atpestīšana iespējama tikai
ar Dieva žēlastību, nevis ar darbiem. M. Luters no septiņiem katoļu
sakramentiem atzina tikai divus kristību un svēto vakarēdienu. Tāpat M.
Luters noliedza pāvesta autoritāti, mūku institūtu, askēzi un baznīcu kā
māti. Pēc viņa uzskatiem ticībai sabiedrības dzīvē jāizpaužas mīlestībā
un cilvēka derīgumam darbā.
Reformācijas ideju izplatībai
Livonijā bija ļoti labvēlīga augsne pilsētas un muižniecība centās
atbrīvoties no savu laicīgi-garīgo senjoru virsvaras. No agrākiem laikiem
mantotā teoloģiski dibinātā politiskā un sociālā sistēma vairs neatbilda
laika garam.
Reformācijas ideju pirmie sludinātāji
Livonijā ieradās no ārienes Andreass
Knopkens no Pomerānijas, Silvestrs
Tegetmeijers no Meklenburgas un Johans
Lomillers no Dancigas. Abi pirmie bija mācītāji, bet J. Lomillers kļuva
par Rīgas pilsētas sekretāru. 1522. g. A. Knopkens Rīgas Pētera baznīcā
uzsāka disputu ar franciskāņu mūkiem. Viņu atbalstīja vairāki Rīgas rātskungi,
kas drīz pēc tam A. Knopkenu iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu. Tā
bija revolucionāra rīcība, jo tiesības iecelt šajā amatā bija tikai
domkapitulam. Nedaudz vēlāk Rīgas rāte par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju
iecēla S. Tegetmeijeru, tādējādi vēlreiz nodemonstrējot, ka baznīcas
lietas uzskata par savu prerogatīvu. Šos notikumus var uzskatīt par reformācijas
sākumu Livonijā.
Katoļu garīdzniecība jau 1521.
g. sāka aktīvi apkarot M. Lutera idejas, lai gan tobrīd Livonijā vēl nebija
neviena luterāņa. 1522. g. Valmieras landtāgā prelātu kūrija ierosināja,
lai landtāgs nolād M. Lutera rakstus. Vasaļu un pilsētu kūrijas šajā prelātu
solī saskatīja mēģinājumu ierobežot viņu varu un tāpēc priekšlikumu
noraidīja. Tādējādi luterānisms Livonijā kļuva par politisku
jautājumu. Pilsētnieki un vasaļi jaunajā ticībā sāka saskatīt ieroci
cīņai pret senjoriem. Abas kūrijas vienojās par kopīgu politiku. 1524. g.
abu kārtu sanāksmē Tallinā Rīgas birģermeistars Konings deklarēja, ka Rīga
ir apguvusi svēto evaņģēliju un to nepametīs, bet aizstāvēs ar dzīvību
un mantu. Šādu pozīciju solījās aizstāvēt arī vasaļi, lai gan viņu
lielākā daļa tobrīd vēl bija katoļi. Īpaši aktīvs luterānisma ideju
sludinātājs bija J. Lomillers. Jau 1522. g. viņš nosūtīja M. Luteram vēstuli,
kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterānisku) pilsētu.
1523. g. M. Luters Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm atsūtīja speciālu vēstījumu,
bet vēlāk vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un ieteikumiem.
Vecās un jaunās ticības piekritēju
attiecības saasinājās 1523. g., kad Valmierā sāka sprediķot kažocnieks Melhiors
Hofmanis vairāk radikālā Tīringenes zemnieku vadoņa Tomasa Mincera
nekā M. Lutera piekritējs. Šajā laikā jau plaši pilsētnieku slāņi bija
kļuvuši par protestantiem. M. Hofmaņa sprediķu ietekmē vairākās Livonijas
pilsētās sākās nemieri. 1524. g. Rīgas katoļu baznīcās notika svētbilžu
grautiņi. Nemierus sāka Rīgas melngalvji, kas Pētera baznīcā sadauzīja
savu altāri. Nakamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana Pētera un Jēkaba
baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija
divdesmit altāri. Uz šādu rīcību luterāņus mudināja mācība par lētu
un pieticīgu baznīcu, turklāt luterāņi neatzina svētbilžu dievišķo spēku.
Lai nodibinātu kārtību, Rīgas rātei nācās pārņemt baznīcu īpašumus
savā ziņā, kā arī slēgt Doma baznīcu un klosterus. Turpināja darboties
tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri.
Pret reformāciju aktīvi vērsās
Rīgas arhibīskaps Johans Blankenfelds. Viņš padzina luterāņu mācītājus
no Limbažiem un Kokneses, mēģināja to izdarīt arī Rīgā, taču, sastopot
spēcīgu opozīciju ar J. Lomilleru priekšgalā, bija spiests atkāpties no
iecerētā. Rīdzinieki, turpretī, protestējot pret arhibīskapa centieniem, vēlreiz
izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jespera Lindes bronzas kapa
pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma
t. s. raganu pārbaudei peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags
trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija pilsētas labā,
hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana un domkungu, katoļu garīdznieku,
mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas.
Tikpat ass konflikts uzliesmoja
starp Blankenfeldu un Tērbatas pilsētu, jo Blankenfelds vienlaikus ieņēma
arhibīskapa un Tērbatas bīskapa amatus. Tērbata lūdza Rīgas militāro palīdzību.
Lai neizceltos karš, ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1525. g. sasauca
Valmierā landtāgu. Kūrijas vienojās, ka strīdīgu jautājumu lemšanai
turpmāk jāsasauc speciāla tiesa. Bīskapu, ordeņa un vasaļu kūrijas vienojās
par Livonijas politiskās iekārtas saglabāšanu vismaz tuvāko trīs gadu laikā
un par to pilsētu sodīšanu, kuras ir kaut ko atņēmušas baznīcai. Tomēr
šis landtāga resess tika parakstīts bez pilsētu kūrijas piekrišanas, tāpēc
tās to ignorēja.
Psiholoģisku triecienu katoļiem
deva ziņa, kas pienāca tūlīt pēc Valmieras landtāga beigām, par Vācu
ordeņa virsmestra Brandenburgas Albrehta Hoencollerna pāriešanu luterānismā
un Prūsijas hercogistes izveidi. To uzzinājuši, Livonijas ordeņa melngalvji
sasauca kopīgu apspriedi, kopā izskatīja jautājumu par pāriešanu luterānismā.
Šādā sarežģītā situācijā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon
Pletenbergs pasludināja ticības brīvību
Rīgā, kā arī atcēla 1452. g. Salaspils līguma lēmumu par Rīgas divkāršo
senjorālo atkarību un piekrita arhibīskapa un domkapitula īpašuma konfiskācijai.
Pašu arhibīskapu Blankenfeldu viņa paša vasaļi turēja apcietinājumā
Raunas pilī. 1526. g. ar īpašu dokumentu viņš nodeva sevi ordeņa
aizbildniecībā, taču jau dažus mēnešus vēlāk devās uz Romu pie pāvesta,
lai izplatītu baumas par iespējamo Valtera fon Pletenberga pāriešanu luterānismā.
Nākamajā gadā aktīvais reformācijas apkarotājs Spānijā nomira.
1527.
g. par evaņģēliskās Doma
baznīcas mācītāju Rīgas rāte iecēla M. Lutera skolnieku un tuvu draugu Johanu
Brīsmanu. Viņš uzsāka skolu organizēšanu un Pētera baznīcas un
domskolas reorganizēšanu. Par domskolas rektoru rāte uzaicināja M. Lutera mācekli
Jakobu Butusu. Luterānisms Livonijā
arvien vairāk nostiprinājās. Lielu un tālejošu uzvaru luterāņi guva 1530.
g., kad viņi pierunāja arhibīskapu Šēnigu par koadjutoru sev pieaicināt Prūsijas
jaunā hercoga Albrehta brāli Brandenburgas Vilhelmu, kas slēpa savu
protestantisko pārliecību. Trīs gadus pēc Vilhelma stāšanās koadjutora
amatā tika panākta vienošanās ar mestru Pletenbergu, ka abas puses neliks
šķēršļus jaunās mācības sludināšanā. 1539. g., kļuvis par arhibīskapu,
Vilhelms sāka gatavoties pārvērst savus valdījumus par laicīgu valsti. Šajā
laikā luterānisms jau bija iesakņojies vasaļu un pat ordeņa brāļu vidū.
Livonijas luterāņi par savu tuvāko atbalstu un galveno sabiedroto cīņā
pret Romas baznīcu uzskatīja Prūsijas hercogu Albrehtu Hoencollernu. Lai atbrīvotos
no saviem zemes kungiem, Kurzemes muižnieki sāka domāt par padošanos Prūsijas
hercogam.
Neraugoties uz to, ka katolicisms
turpināja pastāvēt, ap 1550. g. luterānisms Livonijā jau bija valdošā konfesija. Ordeņa jaunais mestrs Heinrihs fon Gālens,
pats būdams katolis, bija spiests apmeklēt luterāņu dievkalpojumus Rīgas
Doma baznīcā. Pilnīgu luterānisma uzvaru apstiprināja 1554. g. Valmieras
landtāgā pieņemtais lēmums par ticības
brīvību Livonijā, kas patiesībā nozīmēja luterānisma kā valdošās
konfesijas atzīšanu. Par luterāni kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs
Gothards Ketlers. Tomēr baznīcas zemju sekularizācija un laicīgas Livonijas
valsts izveide nesekoja līdz pat Livonijas karam. Iespējams, ka Livonijas vecās
kārtības saglabāšanā sava nozīme bijusi Valtera fon Pletenberga personībai.
Kļūstot par hercogu, viņš vecuma dēļ vairs nevarēja radīt sev pēcnācējus
hercogu dinastijas turpināšanai. Tāpat pieļaujama hipotēze, ka redzēt
Livoniju kā vienotu laicīgu valsti nevēlējās muižniecība, jo atsevišķajās
un politiski vājajās Livonijas valstiņās varēja iegūt lielāku politisku
un saimniecisku teikšanu.
Luterānisma idejas pilsētās sāka atbalstīt arī latvieši, kas savus dievkalpojumus tagad noturēja latviešu valodā. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc mācītājiem, kas zinātu latviešu valodu, tāpēc viņus sāka gatavot no latviešu vidus. Reformācija deva impulsu latviešu literatūras garīgo rakstu sākumam un latviešu pareizrakstības mēģinājumiem. Pastāv pieņēmums, ka jau 1525. g. eksistējusi latviski iespiesta luteriska rokasgrāmata. Tāpat ar reformāciju saistāmi arī latviešu skolu sākumi. Tomēr latviešu zemniekiem, atšķirībā no pilsētniekiem, reformācijas idejas kopumā palika svešas un nesaprotamas, jo pasaules uztvere viņiem lielā mērā vēl bija palikusi pagāniska. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ Livonijā nesākās tādi zemnieku nemieri kā zemnieku karš Vācijā reformācijas laikā. Zemnieku dumpjus neizdevās izprovocēt pret pilsētniekiem, kuri vairākkārt griezās pie zemniekiem ar aicinājumu sākt sacelšanos un gāzt zemes kungus. Neraugoties uz to, reformācija tomēr ļoti stipri iedragāja viduslaicisko Livoniju un bija viens no svarīgākajiem Livonijas valstu sairuma cēloņiem Livonijas kara laikā.