XII nodaļa. REFORMĀCIJA 

Eiropā 16. gs. bija ne tikai lielu ekonomisku un politisku izmaiņu laikmets, bet arī valdošās katoļu baznīcas ideoloģiskā monopola sabrukuma laiks. Vairākās Eiropas zemēs sākās baznīcas reformēšana un katolicisma nomaiņa ar jaunām kristīgām mācībām ­ galvenokārt luterānismu (Vācijā, Prūsijā, Livonijā, Skandināvijā u. c.) un  kalvinismu (Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Anglijā, Lietuvā u. c.). Šos jaunos kristietības virzienus un to piekritējus attiecīgi sāka saukt par protestantismu un protestantiem.

Livonijā, kas bija cieši saistīta ar Ziemeļvāciju, sāka izplatīties luterānisms. Jaunās mācības pamatlicējs bija augustīniešu mūks, Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors un profesors Mārtiņš Luters (1483.-1546. g.). Viņš 1517. g. 31. oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piesita 95 tēžu veida aicinājumu uz teoloģisku disputu par indulgencēm ­ grēku atlaižu rakstiem, ko pārdeva par naudu. Šo mirkli pieņemts uzskatīt par reformācijas sākumu, lai gan pati M. Lutera mācība noformējās vēlāk. Tās kodols bija: ticība un vārds. Svarīgākais dzīvē ir ticība dievam, tikai Bībele ir vienīgais un patiesais Dieva vārds. Cilvēka atpestīšana iespējama tikai ar Dieva žēlastību, nevis ar darbiem. M. Luters no septiņiem katoļu sakramentiem atzina tikai divus ­ kristību un svēto vakarēdienu. Tāpat M. Luters noliedza pāvesta autoritāti, mūku institūtu, askēzi un baznīcu “kā māti”. Pēc viņa uzskatiem ticībai sabiedrības dzīvē jāizpaužas mīlestībā un cilvēka derīgumam ­ darbā.

Reformācijas ideju izplatībai Livonijā bija ļoti labvēlīga augsne ­ pilsētas un muižniecība centās atbrīvoties no savu laicīgi-garīgo senjoru virsvaras. No agrākiem laikiem mantotā teoloģiski dibinātā politiskā un sociālā sistēma vairs neatbilda laika garam.

Reformācijas ideju pirmie sludinātāji Livonijā ieradās no ārienes ­ Andreass Knopkens no Pomerānijas, Silvestrs Tegetmeijers no Meklenburgas un Johans Lomillers no Dancigas. Abi pirmie bija mācītāji, bet J. Lomillers kļuva par Rīgas pilsētas sekretāru. 1522. g. A. Knopkens Rīgas Pētera baznīcā uzsāka disputu ar franciskāņu mūkiem. Viņu atbalstīja vairāki Rīgas rātskungi, kas drīz pēc tam A. Knopkenu iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu. Tā bija revolucionāra rīcība, jo tiesības iecelt šajā amatā bija tikai domkapitulam. Nedaudz vēlāk Rīgas rāte par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju iecēla S. Tegetmeijeru, tādējādi vēlreiz nodemonstrējot, ka baznīcas lietas uzskata par savu prerogatīvu. Šos notikumus var uzskatīt par reformācijas sākumu Livonijā.

Katoļu garīdzniecība jau 1521. g. sāka aktīvi apkarot M. Lutera idejas, lai gan tobrīd Livonijā vēl nebija neviena luterāņa. 1522. g. Valmieras landtāgā prelātu kūrija ierosināja, lai landtāgs nolād M. Lutera rakstus. Vasaļu un pilsētu kūrijas šajā prelātu solī saskatīja mēģinājumu ierobežot viņu varu un tāpēc priekšlikumu noraidīja. Tādējādi luterānisms Livonijā kļuva par politisku jautājumu. Pilsētnieki un vasaļi jaunajā ticībā sāka saskatīt ieroci cīņai pret senjoriem. Abas kūrijas vienojās par kopīgu politiku. 1524. g. abu kārtu sanāksmē Tallinā Rīgas birģermeistars Konings deklarēja, ka Rīga “ir apguvusi svēto evaņģēliju un to nepametīs, bet aizstāvēs ar dzīvību un mantu”. Šādu pozīciju solījās aizstāvēt arī vasaļi, lai gan viņu lielākā daļa tobrīd vēl bija katoļi. Īpaši aktīvs luterānisma ideju sludinātājs bija J. Lomillers. Jau 1522. g. viņš nosūtīja M. Luteram vēstuli, kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterānisku) pilsētu. 1523. g. M. Luters Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm atsūtīja speciālu vēstījumu, bet vēlāk ­ vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un ieteikumiem.

Vecās un jaunās ticības piekritēju attiecības saasinājās 1523. g., kad Valmierā sāka sprediķot kažocnieks Melhiors Hofmanis ­ vairāk radikālā Tīringenes zemnieku vadoņa Tomasa Mincera nekā M. Lutera piekritējs. Šajā laikā jau plaši pilsētnieku slāņi bija kļuvuši par protestantiem. M. Hofmaņa sprediķu ietekmē vairākās Livonijas pilsētās sākās nemieri. 1524. g. Rīgas katoļu baznīcās notika svētbilžu grautiņi. Nemierus sāka Rīgas melngalvji, kas Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Nakamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana Pētera un Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija divdesmit altāri. Uz šādu rīcību luterāņus mudināja mācība par lētu un pieticīgu baznīcu, turklāt luterāņi neatzina svētbilžu dievišķo spēku. Lai nodibinātu kārtību, Rīgas rātei nācās pārņemt baznīcu īpašumus savā ziņā, kā arī slēgt Doma baznīcu un klosterus. Turpināja darboties tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri.

Pret reformāciju aktīvi vērsās Rīgas arhibīskaps Johans Blankenfelds. Viņš padzina luterāņu mācītājus no Limbažiem un Kokneses, mēģināja to izdarīt arī Rīgā, taču, sastopot spēcīgu opozīciju ar J. Lomilleru priekšgalā, bija spiests atkāpties no iecerētā. Rīdzinieki, turpretī, protestējot pret arhibīskapa centieniem, vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jespera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei ­ peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija pilsētas labā, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana un domkungu, katoļu garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas.

Tikpat ass konflikts uzliesmoja starp Blankenfeldu un Tērbatas pilsētu, jo Blankenfelds vienlaikus ieņēma arhibīskapa un Tērbatas bīskapa amatus. Tērbata lūdza Rīgas militāro palīdzību. Lai neizceltos karš, ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1525. g. sasauca Valmierā landtāgu. Kūrijas vienojās, ka strīdīgu jautājumu lemšanai turpmāk jāsasauc speciāla tiesa. Bīskapu, ordeņa un vasaļu kūrijas vienojās par Livonijas politiskās iekārtas saglabāšanu vismaz tuvāko trīs gadu laikā un par to pilsētu sodīšanu, kuras ir kaut ko atņēmušas baznīcai. Tomēr šis landtāga resess tika parakstīts bez pilsētu kūrijas piekrišanas, tāpēc tās to ignorēja.

Psiholoģisku triecienu katoļiem deva ziņa, kas pienāca tūlīt pēc Valmieras landtāga beigām, par Vācu ordeņa virsmestra Brandenburgas Albrehta Hoencollerna pāriešanu luterānismā un Prūsijas hercogistes izveidi. To uzzinājuši, Livonijas ordeņa melngalvji sasauca kopīgu apspriedi, kopā izskatīja jautājumu par pāriešanu luterānismā. Šādā sarežģītā situācijā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs pasludināja ticības brīvību Rīgā, kā arī atcēla 1452. g. Salaspils līguma lēmumu par Rīgas divkāršo senjorālo atkarību un piekrita arhibīskapa un domkapitula īpašuma konfiskācijai. Pašu arhibīskapu Blankenfeldu viņa paša vasaļi turēja apcietinājumā Raunas pilī. 1526. g. ar īpašu dokumentu viņš nodeva sevi ordeņa aizbildniecībā, taču jau dažus mēnešus vēlāk devās uz Romu pie pāvesta, lai izplatītu baumas par iespējamo Valtera fon Pletenberga pāriešanu luterānismā. Nākamajā gadā aktīvais reformācijas apkarotājs Spānijā nomira.

1527. g. par evaņģēliskās Doma baznīcas mācītāju Rīgas rāte iecēla M. Lutera skolnieku un tuvu draugu Johanu Brīsmanu. Viņš uzsāka skolu organizēšanu un Pētera baznīcas un domskolas reorganizēšanu. Par domskolas rektoru rāte uzaicināja M. Lutera mācekli Jakobu Butusu. Luterānisms Livonijā arvien vairāk nostiprinājās. Lielu un tālejošu uzvaru luterāņi guva 1530. g., kad viņi pierunāja arhibīskapu Šēnigu par koadjutoru sev pieaicināt Prūsijas jaunā hercoga Albrehta brāli Brandenburgas Vilhelmu, kas slēpa savu protestantisko pārliecību. Trīs gadus pēc Vilhelma stāšanās koadjutora amatā tika panākta vienošanās ar mestru Pletenbergu, ka abas puses neliks šķēršļus jaunās mācības sludināšanā. 1539. g., kļuvis par arhibīskapu, Vilhelms sāka gatavoties pārvērst savus valdījumus par laicīgu valsti. Šajā laikā luterānisms jau bija iesakņojies vasaļu un pat ordeņa brāļu vidū. Livonijas luterāņi par savu tuvāko atbalstu un galveno sabiedroto cīņā pret Romas baznīcu uzskatīja Prūsijas hercogu Albrehtu Hoencollernu. Lai atbrīvotos no saviem zemes kungiem, Kurzemes muižnieki sāka domāt par padošanos Prūsijas hercogam.

Neraugoties uz to, ka katolicisms turpināja pastāvēt, ap 1550. g. luterānisms Livonijā jau bija valdošā konfesija. Ordeņa jaunais mestrs Heinrihs fon Gālens, pats būdams katolis, bija spiests apmeklēt luterāņu dievkalpojumus Rīgas Doma baznīcā. Pilnīgu luterānisma uzvaru apstiprināja 1554. g. Valmieras landtāgā pieņemtais lēmums par ticības brīvību Livonijā, kas patiesībā nozīmēja luterānisma kā valdošās konfesijas atzīšanu. Par luterāni kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Tomēr baznīcas zemju sekularizācija un laicīgas Livonijas valsts izveide nesekoja līdz pat Livonijas karam. Iespējams, ka Livonijas vecās kārtības saglabāšanā sava nozīme bijusi Valtera fon Pletenberga personībai. Kļūstot par hercogu, viņš vecuma dēļ vairs nevarēja radīt sev pēcnācējus hercogu dinastijas turpināšanai. Tāpat pieļaujama hipotēze, ka redzēt Livoniju kā vienotu laicīgu valsti nevēlējās muižniecība, jo atsevišķajās un politiski vājajās Livonijas valstiņās varēja iegūt lielāku politisku un saimniecisku teikšanu.

Luterānisma idejas pilsētās sāka atbalstīt arī latvieši, kas savus dievkalpojumus tagad noturēja latviešu valodā. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc mācītājiem, kas zinātu latviešu valodu, tāpēc viņus sāka gatavot no latviešu vidus. Reformācija deva impulsu latviešu literatūras garīgo rakstu sākumam un latviešu pareizrakstības mēģinājumiem. Pastāv pieņēmums, ka jau 1525. g. eksistējusi latviski iespiesta luteriska rokasgrāmata. Tāpat ar reformāciju saistāmi arī latviešu skolu sākumi. Tomēr latviešu zemniekiem, atšķirībā no pilsētniekiem, reformācijas idejas kopumā palika svešas un nesaprotamas, jo pasaules uztvere viņiem lielā mērā vēl bija palikusi pagāniska. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ Livonijā nesākās tādi zemnieku nemieri kā zemnieku karš Vācijā reformācijas laikā. Zemnieku dumpjus neizdevās izprovocēt pret pilsētniekiem, kuri vairākkārt griezās pie zemniekiem ar aicinājumu sākt sacelšanos un gāzt zemes kungus. Neraugoties uz to, reformācija tomēr ļoti stipri iedragāja viduslaicisko Livoniju un bija viens no svarīgākajiem Livonijas valstu sairuma cēloņiem Livonijas kara laikā.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV