XI nodaļa. LIVONIJA 16. gs.
pirmajā pusē
Livonijai, tāpat kā visai
Eiropai, 16. gs. bija nozīmīgu ekonomisku, politisku un sociālu pārmaiņu
laiks. Pirmajai tas bija arī lielu pretrunu laiks, jo no vienas puses bija vērojams
ekonomisks uzplaukums, bet no otras
viduslaiciskās politiskās sistēmas un
ideoloģijas krahs.
Ekonomisko augšupeju Livonijā
noteica vairāki apstākļi. Jau 15. gs. Eiropai bija sācies Lielo ģeogrāfisko
atklājumu laikmets. Tas aizsāka jūras ceļu pārkārtojumu Pasaules mērogā.
Pieauga Atlantijas un Indijas okeānu nozīme, bet Eiropas iekšējo jūru loma
kļuva arvien vairāk otršķirīga. Rietumeiropā notika arī strauja iedzīvotāju
skaita palielināšanās. Nīderlandē, Anglijā, Francijā u. c. sākās
manufaktūru ēra. Tā kā arvien lielāks cilvēku skaits tika iesaistīts
rūpniecībā, pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības precēm. Okeānu kuģniecība
savukārt palielināja pieprasījumu pēc kokmateriāliem kuģu būvei, liniem
buru audeklam, kaņepājiem virvēm utt. Gandrīz vienlaicīgi ar iepriekšminētajām
pārmaiņām Eiropā sākās cenu
revolūcija, kuru izraisīja straujais sudraba un zelta pieplūdums no
aizokeāna kolonijām, sevišķi Amerikas. Preču ražošana auga daudz lēnāk,
nekā vairojās sudraba nauda, kuru gatavoja no ievestajiem dārgmetāliem. Līdz
ar to naudas vērtība kritās, bet cenas auga, īpaši tām precēm, pēc kurām
bija vislielākais pieprasījums.
Visi aplūkotie apstākļi
Livonijas saimniecībai radīja ļoti izdevīgu
tirgus konjunktūru, kas būtiski atšķīrās no vecās. Livonijas muižnieki
un tirgotāji sāka organizēt labības, mežu preču, linu, kaņepāju u. c.
eksportu. Taču tas bija iespējams, tikai paplašinot, intensificējot un
veidojot jaunas muižu saimniecības, kā arī izvēršot plašu agrāro kolonizāciju.
Piemēram, Vidzemē, līdzās uz 1500. g. zināmajām 123 muižām, laikā līdz
1561. g. radās 210 jaunas muižas. Muižu tīrumu platību palielināšana bieži
notika uz zemnieku saimniecību rēķina. Muiža tīrumu apstrādē plašāk sāka
izmantot klaušu darbu. Vairākos Livonijas novados klaušas kļuva par galveno
feodālās rentes formu. Dažos apgabalos 16. gs. vidū jau bija izplatītas
diendienā pildāmās klaušas. Vidzemē no katras ½ vai ¼ arkla saimniecības
uz muižas tīrumiem no pirmdienas līdz piektdienai bija jāsūta viens cilvēks
un viens zirgs. Līdzās klaušu darbiem pieauga dažādi maksājumi arkla
nauda, vakas galda nauda, dzeramnaudas (Spelgelder) rentes vācējiem, kara
nodokļi jeb mestra nauda. Iebūviešiem bija jāmaksā īpaša iebūviešu
nauda. Galvas naudu sāka prasīt arī no bezzemniekiem jeb vaļiniekiem. Muižnieki
centās gūt peļņu arī no zemnieku ražojumiem, iepērkot tos un pārdodot
pilsētas tirgū par dārgāku cenu. Savukārt pilsētā nopirktās preces centās
dārgāk pārdot zemniekiem laukos. Lai to varētu panākt, muižnieki uzsāka
zemnieku tirdzniecības ierobežošanu, neraugoties uz pilsētnieku protestiem.
1532. g. pilsētu pārstāvji landtāgā žēlojās, ka muižnieki aizsprostojot
ceļus uz Rīgu un kavējot zemniekiem ražojumu pārdošanu citās Livonijas
pilsētās un miestos. 16. gs. 30. gados sākās ilgstoša un sīva politiska cīņa
pilsētu un muižnieku starpā zemnieku tirdzniecības dēļ.
Muižnieki centās pēc iespējas
labāk nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižām un tās novadiem.
Vairākas Rīgas arhibīskapijas vasaļu dzimtas ieguva t. s. koprokas lēņa tiesības tiesības atstāt lēni mantojumā
jebkuram dzimtas vīrietim. Arī Livonijas ordeņa valstī vasaļi, vienojoties
ar mestru, sāka iegūt gan koprokas, gan žēlastības lēņus. Plašās zemju
lēņošanas rezultātā 16. gs. strauji saruka valsts zemju jeb domēņu
apjoms, sevišķi bīskapijās. Valsts zemju platības samazināšanos stimulēja
arī politiski apstākļi zemes kungiem arvien vairāk kļuva nepieciešams
muižniecības atbalsts. Šajā laikā liela saimnieciska un politiska loma bija
varenākajām un bagātākajām koprokas muižnieku dzimtām Ungerniem,
Tīzenhauzeniem, Rozeniem un Ikskiliem.
Šīm dzimtām piederēja pilis, un bija savi vasaļi. Dzimtu dižciltību
apliecināja heraldiskas zīmes un tituli. Savstarpējo attiecību kārtošanā
minēto dzimtu pārstāvji nekautrējās izmantot pat ieročus.
Izdevīgā tirgus konjunktūra un
ilgstoši miera apstākļi veicināja arī pilsētu
uzplaukumu. Līdzīgi kā Rietumeiropā pieauga pilsētu iedzīvotāju
skaits. Domājams, ka Rīgā 16. gs. dzīvoja jau ap 10000 15000 pilsētnieku.
Tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, arī šajā laikā Rīgas un citu Livonijas
pilsētu galvenais ekonomiskais pamats palika tranzīttirdzniecība, taču tajā
iezīmējās strukturālas izmaiņas.
16.
gs. bija Hanzas pagrimuma laiks. Viens no tā cēloņiem bija vienprātības
trūkums pilsētas nogrupējās pa apgabaliem. Livonijas pilsētas sāka
pieslieties Prūsijas pilsētām ar Dancigu priekšgalā. Hanzā izveidojās arī
Saksijas un Vestfāles pilsētu nogrupējumi. Hanzas vājumu sāka izmantot
zviedri un dāņi, kas 1517. g. ieguva tādas pašas tirgotāju privilēģijas kā
hanzieši. Savukārt krievi jau 15. gs. beigās slēdza Hanzas kantori Novgorodā,
tādējādi Livonijas pilsētas saņēma savās rokās pilnīgi visu austrumu
tirdzniecības monopolu. Smagu triecienu Hanzai sagādāja dabas stihija siļķes
vairs nenāca nārstot Baltijas jūrā, tāpēc izbeidzās zveja Skones piekrastē.
Tomēr Hanzas novājināšanās neizraisīja tās atsevišķu pilsētu
pagrimumu, bet reizēm pat gluži pretēji, Hanzas pilsētu nostiprināšanās
un uzplaukums bija viens no savienības pagrimuma cēloņiem.
Dominējošo vietu Baltijas jūras
tirdzniecībā pakāpeniski sāka sagrābt nīderlandieši jeb holandieši. Viņu
ietekme pieauga arī Livonijā. Domājams, ka nīderlandieši no Livonijas
izveda galvenokārt t. s. smagās
preces linus, rudzus un kokmateriālus. Smago preču eksports
pieauga jau kopš 15. gs. beigām, taču būtisku kāpumu sasniedza 16. gs.
otrajā pusē. 16. gs. saglabājās arī agrāk tradicionālo Livonijas eksporta
preču vaska un zvērādu izvešana. Acīmredzot ar to eksportēšanu pa
Baltijas jūru joprojām nodarbojās lībekieši. Imports 16. gs. visumā saglabāja
agrāko raksturu. Lībekas kuģi pārsvarā veda audumus, kā arī siļķes,
alu, vīnu un metālizstrādājumus. Nīderlandiešu kuģos dominēja sāls.
Tirgotāju ienākumi iekārdināja
arī zemes kungus, kas paši sāka nodarboties ar preču pirkšanu un pārdošanu.
Piemēram, Kurzemes un Sāremā-Vīkas bīskaps Johans Minhauzens sāka eksportēt
ar saviem kuģiem labību uz Zviedriju, Kēnigsbergu un Dancigu. Ar tirdzniecību
nodarbojās arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms, ordeņa komturi un fogti, bet
reizēm arī mestri, piemēram, Valters fon Pletenbergs.
Pretēji saimnieciskajam uzplaukumam 16. gs., no otras puses acīmredzams kļuva 13. gs. izveidotās Livonijas politiskās sistēmas sabrukums. Tā bija pilnīgi novecojusi un neatbilda vairs tā laika sabiedrībai un ekonomikai. Pār muižniekiem, pilsētniekiem un zemniekiem joprojām valdīja ordenis un bīskapi, tomēr viņu ietekme strauji samazinājās. Neraugoties uz to, ordenis un bīskapi uzsāka izmisīgu cīņu par savu baznīcas valstiņu saglabāšanu. Viņus ļoti baidīja iespēja, ka Livoniju var piemeklēt Vācu ordeņa valsts liktenis Prūsijā. Zināmas sekmes Livonijas ordeņa atkalnostiprināšanā izdevās gūt mestram Valteram fon Pletenbergam. Daudz bēdīgākā stāvoklī atradās bīskapi, kuru vasaļi-muižnieki bija pilnīgi pārstājuši rēķināties ar saviem senjoriem. Muižniecība Livonijā bija kļuvusi par ekonomiski un politiski ietekmīgāko sabiedrības kārtu. Tā gaidīja izdevīgu brīdi, lai pilnīgi likvidētu zemes kungu kundzību. Šīs tendences vēl vairāk pastiprināja reformācija.