XI nodaļa. LIVONIJA 16. gs. pirmajā pusē 

Livonijai, tāpat kā visai Eiropai, 16. gs. bija nozīmīgu ekonomisku, politisku un sociālu pārmaiņu laiks. Pirmajai tas bija arī lielu pretrunu laiks, jo no vienas puses bija vērojams ekonomisks uzplaukums, bet no otras ­ viduslaiciskās politiskās sistēmas un ideoloģijas krahs.

Ekonomisko augšupeju Livonijā noteica vairāki apstākļi. Jau 15. gs. Eiropai bija sācies Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Tas aizsāka jūras ceļu pārkārtojumu Pasaules mērogā. Pieauga Atlantijas un Indijas okeānu nozīme, bet Eiropas iekšējo jūru loma kļuva arvien vairāk otršķirīga. Rietumeiropā notika arī strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās. Nīderlandē, Anglijā, Francijā u. c. sākās “manufaktūru ēra”. Tā kā arvien lielāks cilvēku skaits tika iesaistīts rūpniecībā, pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības precēm. Okeānu kuģniecība savukārt palielināja pieprasījumu pēc kokmateriāliem kuģu būvei, liniem buru audeklam, kaņepājiem virvēm utt. Gandrīz vienlaicīgi ar iepriekšminētajām pārmaiņām Eiropā sākās “cenu revolūcija”, kuru izraisīja straujais sudraba un zelta pieplūdums no aizokeāna kolonijām, sevišķi Amerikas. Preču ražošana auga daudz lēnāk, nekā vairojās sudraba nauda, kuru gatavoja no ievestajiem dārgmetāliem. Līdz ar to naudas vērtība kritās, bet cenas auga, īpaši tām precēm, pēc kurām bija vislielākais pieprasījums.

Visi aplūkotie apstākļi Livonijas saimniecībai radīja ļoti izdevīgu tirgus konjunktūru, kas būtiski atšķīrās no vecās. Livonijas muižnieki un tirgotāji sāka organizēt labības, mežu preču, linu, kaņepāju u. c. eksportu. Taču tas bija iespējams, tikai paplašinot, intensificējot un veidojot jaunas muižu saimniecības, kā arī izvēršot plašu agrāro kolonizāciju. Piemēram, Vidzemē, līdzās uz 1500. g. zināmajām 123 muižām, laikā līdz 1561. g. radās 210 jaunas muižas. Muižu tīrumu platību palielināšana bieži notika uz zemnieku saimniecību rēķina. Muiža tīrumu apstrādē plašāk sāka izmantot klaušu darbu. Vairākos Livonijas novados klaušas kļuva par galveno feodālās rentes formu. Dažos apgabalos 16. gs. vidū jau bija izplatītas diendienā pildāmās klaušas. Vidzemē no katras ½ vai ¼ arkla saimniecības uz muižas tīrumiem no pirmdienas līdz piektdienai bija jāsūta viens cilvēks un viens zirgs. Līdzās klaušu darbiem pieauga dažādi maksājumi ­ arkla nauda, vakas galda nauda, dzeramnaudas (Spelgelder) rentes vācējiem, kara nodokļi jeb mestra nauda. Iebūviešiem bija jāmaksā īpaša iebūviešu nauda. Galvas naudu sāka prasīt arī no bezzemniekiem jeb vaļiniekiem. Muižnieki centās gūt peļņu arī no zemnieku ražojumiem, iepērkot tos un pārdodot pilsētas tirgū par dārgāku cenu. Savukārt pilsētā nopirktās preces centās dārgāk pārdot zemniekiem laukos. Lai to varētu panākt, muižnieki uzsāka zemnieku tirdzniecības ierobežošanu, neraugoties uz pilsētnieku protestiem. 1532. g. pilsētu pārstāvji landtāgā žēlojās, ka muižnieki aizsprostojot ceļus uz Rīgu un kavējot zemniekiem ražojumu pārdošanu citās Livonijas pilsētās un miestos. 16. gs. 30. gados sākās ilgstoša un sīva politiska cīņa pilsētu un muižnieku starpā zemnieku tirdzniecības dēļ.

Muižnieki centās pēc iespējas labāk nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižām un tās novadiem. Vairākas Rīgas arhibīskapijas vasaļu dzimtas ieguva t. s. koprokas lēņa tiesības ­ tiesības atstāt lēni mantojumā jebkuram dzimtas vīrietim. Arī Livonijas ordeņa valstī vasaļi, vienojoties ar mestru, sāka iegūt gan koprokas, gan žēlastības lēņus. Plašās zemju lēņošanas rezultātā 16. gs. strauji saruka valsts zemju jeb domēņu apjoms, sevišķi ­ bīskapijās. Valsts zemju platības samazināšanos stimulēja arī politiski apstākļi ­ zemes kungiem arvien vairāk kļuva nepieciešams muižniecības atbalsts. Šajā laikā liela saimnieciska un politiska loma bija varenākajām un bagātākajām koprokas muižnieku dzimtām ­ Ungerniem, Tīzenhauzeniem, Rozeniem un Ikskiliem. Šīm dzimtām piederēja pilis, un bija savi vasaļi. Dzimtu dižciltību apliecināja heraldiskas zīmes un tituli. Savstarpējo attiecību kārtošanā minēto dzimtu pārstāvji nekautrējās izmantot pat ieročus.

Izdevīgā tirgus konjunktūra un ilgstoši miera apstākļi veicināja arī pilsētu uzplaukumu. Līdzīgi kā Rietumeiropā pieauga pilsētu iedzīvotāju skaits. Domājams, ka Rīgā 16. gs. dzīvoja jau ap 10000 ­ 15000 pilsētnieku. Tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, arī šajā laikā Rīgas un citu Livonijas pilsētu galvenais ekonomiskais pamats palika tranzīttirdzniecība, taču tajā iezīmējās strukturālas izmaiņas.

16.       gs. bija Hanzas pagrimuma laiks. Viens no tā cēloņiem bija vienprātības trūkums ­ pilsētas nogrupējās pa apgabaliem. Livonijas pilsētas sāka pieslieties Prūsijas pilsētām ar Dancigu priekšgalā. Hanzā izveidojās arī Saksijas un Vestfāles pilsētu nogrupējumi. Hanzas vājumu sāka izmantot zviedri un dāņi, kas 1517. g. ieguva tādas pašas tirgotāju privilēģijas kā hanzieši. Savukārt krievi jau 15. gs. beigās slēdza Hanzas kantori Novgorodā, tādējādi Livonijas pilsētas saņēma savās rokās pilnīgi visu austrumu tirdzniecības monopolu. Smagu triecienu Hanzai sagādāja dabas stihija ­ siļķes vairs nenāca nārstot Baltijas jūrā, tāpēc izbeidzās zveja Skones piekrastē. Tomēr Hanzas novājināšanās neizraisīja tās atsevišķu pilsētu pagrimumu, bet reizēm pat gluži pretēji, Hanzas pilsētu nostiprināšanās un uzplaukums bija viens no savienības pagrimuma cēloņiem.

Dominējošo vietu Baltijas jūras tirdzniecībā pakāpeniski sāka sagrābt nīderlandieši jeb holandieši. Viņu ietekme pieauga arī Livonijā. Domājams, ka nīderlandieši no Livonijas izveda galvenokārt t. s. “smagās preces” ­ linus, rudzus un kokmateriālus. “Smago preču” eksports pieauga jau kopš 15. gs. beigām, taču būtisku kāpumu sasniedza 16. gs. otrajā pusē. 16. gs. saglabājās arī agrāk tradicionālo Livonijas eksporta preču ­ vaska un zvērādu ­ izvešana. Acīmredzot ar to eksportēšanu pa Baltijas jūru joprojām nodarbojās lībekieši. Imports 16. gs. visumā saglabāja agrāko raksturu. Lībekas kuģi pārsvarā veda audumus, kā arī siļķes, alu, vīnu un metālizstrādājumus. Nīderlandiešu kuģos dominēja sāls.

Tirgotāju ienākumi iekārdināja arī zemes kungus, kas paši sāka nodarboties ar preču pirkšanu un pārdošanu. Piemēram, Kurzemes un Sāremā-Vīkas bīskaps Johans Minhauzens sāka eksportēt ar saviem kuģiem labību uz Zviedriju, Kēnigsbergu un Dancigu. Ar tirdzniecību nodarbojās arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms, ordeņa komturi un fogti, bet reizēm arī mestri, piemēram, Valters fon Pletenbergs.

Pretēji saimnieciskajam uzplaukumam 16. gs., no otras puses acīmredzams kļuva 13. gs. izveidotās Livonijas politiskās sistēmas sabrukums. Tā bija pilnīgi novecojusi un neatbilda vairs tā laika sabiedrībai un ekonomikai. Pār muižniekiem, pilsētniekiem un zemniekiem joprojām valdīja ordenis un bīskapi, tomēr viņu ietekme strauji samazinājās. Neraugoties uz to, ordenis un bīskapi uzsāka izmisīgu cīņu par savu baznīcas valstiņu saglabāšanu. Viņus ļoti baidīja iespēja, ka Livoniju var piemeklēt Vācu ordeņa valsts liktenis Prūsijā. Zināmas sekmes Livonijas ordeņa atkalnostiprināšanā izdevās gūt mestram Valteram fon Pletenbergam. Daudz bēdīgākā stāvoklī atradās bīskapi, kuru vasaļi-muižnieki bija pilnīgi pārstājuši rēķināties ar saviem senjoriem. Muižniecība Livonijā bija kļuvusi par ekonomiski un politiski ietekmīgāko sabiedrības kārtu. Tā gaidīja izdevīgu brīdi, lai pilnīgi likvidētu zemes kungu kundzību. Šīs tendences vēl vairāk pastiprināja reformācija.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV