X nodaļa. LATVIEŠU TAUTĪBAS VEIDOŠANĀS 

Livonijas robežās 13. gs. tika iekļautas savstarpēji vairāk un mazāk radniecīgas baltu un somu-ugru tautības. Lielākā baltu tautība bija latgaļi (letti, lettigalli, Letten), kas apdzīvoja visu mūsdienu Latgales un daļu Vidzemes teritorijas. Ļoti radniecīgi latgaļiem bija sēļi (selones) un augstaiši. Viena daļa nelielās sēļu tautības nonāca Livonijas zemes kungu atkarībā, bet otra daļa kopā ar augstaišiem iekļāvās Lietuvas valsts sastāvā. Rietumlivo­nijā dzīvoja baltu tautī­ba ­ kurši (curones, Curen), savukārt Lielupes baseinā ­ zemgaļi (semigalli, Semegallen). Abu pēdējo tautību apdzīvotās teritorijas dienvidos nonāca lietuviešu rokās. Līdzās baltu tautībām Latvijas teritorijā Livonijas laikmetā dzīvoja arī somi-ugri. Vidzemē tie bija lībieši (livones, Liven), turpretī Ziemeļkursā dzīvojošo somu-ugru tā laika vārds nav zināms. Iespējams, ka Livonijas laikmetā viņus arī dēvēja par kuršiem ­ Kursas iedzīvotājiem. Vēlākos laikos un mūsdienās viņus sauc par Kurzemes lībiešiem. Gan Vidzemes, gan t. s. Kurzemes lībiešu vistuvākie etniskie radinieki bija igauņi.

Livonijas laikmetā sākās lēna, gadsimtiem ilga un pakāpeniska Livonijā dzīvojošo tautību sakušana. To noteica un veicināja vairāki faktori.

Brīvības cīņu laikā 13. gs. Baltijas tautības cieta ļoti atšķirīgus dzīvā spēka zaudējumus. Vismazāk vācu krustnešu agresijas sekas juta latgaļi, kuru daudzi novadi bīskapiem un ordenim padevās bez cīņas vai neilgu cīņu rezultātā. Aptuveni līdzīgs bija sēļu un lībiešu liktenis. Turpretī sīvu un ilgstošu pretestību vācu tīkoju­miem izrādīja kurši un jo sevišķi ­ zemgaļi. Līdz ar to šīs tautības cieta daudz lielākus zaudējumus. Turklāt daļa kuršu un zemgaļu 13. gs. otrajā pusē, lai nebūtu jāpakļaujas ordenim, sāka izceļot uz Lietuvu. Vismasveidīgākā bija zemgaļu izceļošana 1289./90. g. Daudzi novadi palika tukši. Tas veicināja migrāciju Livonijas iekšienē. Piemēram, auglīgajā, bet izpostītajā un pamestajā Zemgales līdzenumā ieceļoja kurši, lībieši un, iespējams, latgaļi. Turpretī zemgaļu pēdas Livonijas laikmetā varam sastapt Kursā. Iedzīvotāju migrāciju no novada uz novadu veicināja arī turpmākie 14. ­ 16. gs. kari un mēra epidēmijas, kuru rezultātā tukši palika veseli pagasti. Tajos parasti pēc laika ieplūda kaimiņu novadu zemnieki. Pieļaujams, ka ar zemnieku pārvietošanu uz izkautajiem vai izmirušajiem novadiem nodarbojās bīskapi un ordenis, kas bija ieinteresēti savu valstu zemju maksimālā apstrādē, vismaz tā rīkojās Vācu ordenis Prūsijā.

Livonijas tautību saplūšanu veicināja arī dzimtbūšanas veidošanās, kas pastiprināja zemnieku bēgšanu no viena apgabala uz otru. Zināma loma tautību sakušanā bija agrārajai kolonizācijai. Mežu izciršanas, jaunu tīrumu izveides un viensētu sistēmas attīstības rezultātā izzuda neapdzīvoti robežapgabali, galvenokārt mežu masīvi starp kaimiņu tautībām. Tas izraisīja pārnovada laulību skaita pieaugumu un starpnovadu sakaru paplašināšanos.

Visi minētie apstākļi noveda pie mazāko un vairāk cietušo tautību saplūšanas ar lielākajām. Visstraujāk šis process notika pilsētās un ap pilsētām, kur veidojās etniski jaukta vide. Laukos etniskās atšķirības saglabājās ilgāk. Tomēr jau 13. gs. beigās vēstures avotos pazūd sēļu vārds. Zemgaļus par atsevišķu tautību uzskatīja līdz 15. gs. vidum, taču vēlāk viņu vārds paliek tikai Zemgales novada nosaukumā. Livonijas laikmetā sākās arī lībiešu asimilācija un viņu apdzīvoto zemju sarukšana. Turpretī pārsvaru sāka gūt latgaļi jeb latvieši. Jau 16. gs. daudzu Latvijas novadu zemniekus dēvēja par latviešiem, lai gan 13. gs. latgaļi tajos nedzīvoja. Piemēram, Maskavas lielkņazam Vasilijam 1519. g. tika ziņots, ka latviešu (latugolu) karavīrus komandēja Ventspils, Kandavas fogti un Kuldīgas komturs. Kā zināms, šīs Livonijas ordeņa amatpersonas komandēja tikai sev pakļautā administratīvā apgabala karavīrus. Tajā pašā laikā citos vēstures avotos Kurzemes zemniekus joprojām sauca par kuršiem. Arī kuršu valoda bieži tika minēta līdzās latviešu valodai kā vēl patstāvīga valoda.

Latviešu tautības veidošanos veicināja ne tikai mehāniska tautību saplūšana, bet arī sociāli un psiholoģiski faktori. Pieaugot zemnieku atkarības pakāpei un paplašinoties sociālai plaisai starp vācu zemes kungiem un muižniekiem no vienas un nevācu zemniekiem no otras puses, pirmie pret dažādu tautību un novadu zemniekiem sāka izturēties kā pret vienu zemnieku kārtu. Livonijas zemnieki pirmo reizi kārtas nozīmē minēti 14. gs. beigās. Acīmredzot arī dažādās valodās un dialektos runājošie zemnieki tā rezultātā sāka izjust sociālu kopību.

Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka pamazām no paaudzes uz paaudzi izzuda atsevišķām tautībām raksturīgās apbedīšanas tradīcijas, kas galvenokārt izpaudās dažādos mirušo guldīšanas virzienos. Arvien vairāk sāka dominēt vienota kristīgā tradīcija abu dzimumu mirušos guldīt ar galvu rietumu virzienā. Šāda lokālo tradīciju unifikācija apliecina kristietības nenoliedzamo lomu vienotas tautības izveidē.

Gan vēstures rakstītie avoti, gan arheoloģiskie pētījumi rāda, ka īpaši strauja tautību saplūšanas un konsolidācijas gaita notika, sākot ar 16. gs., kad Baltijā nostiprinājās dzimtbūšana un pastiprinājās iekšējā agrārā kolonizācija. Tomēr Livonijas laikmeta noslēgumā latviešu tautības veidošanās process vēl nebija noslēdzies.

Līdzīgi procesi notika arī otrajā Livonijas daļā ­ Igaunijā, kur dažādu novadu iedzīvotāji ­ ugauņi (no viņiem latviešu valodā cēlies visas Igaunijas pamatiedzīvotāju apzīmējums), sakalieši, sāmsalieši u. c. ­ saplūda igauņu tautībā.

Tautību konsolidācija bija vērojama arī Livonijas dienvidu kaimiņvalstī ­ Lietuvā. Laika gaitā lietuvieši jeb augstaiši (pastāv arī uzskats, ka tās ir atšķirīgas tautības), žemaiši, daļa kuršu, zemgaļu, prūšu un jātvingu sakusa vienā lietuviešu tautībā. Tādējādi apskatāmajā laika posmā baltu tautību reģionālo radniecību rietumi ­ austrumi (žemaiši, zemgaļi, kurši ­ latgaļi, sēļi, augstaiši), kas pastāvēja pirms Livonijas laikmetā, sāka nomainīt baltu tautību iedalījums ziemeļi ­ dienvidi (latvieši ­ lietuvieši).

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV