X nodaļa. LATVIEŠU TAUTĪBAS
VEIDOŠANĀS
Livonijas robežās 13. gs. tika
iekļautas savstarpēji vairāk un mazāk radniecīgas baltu un somu-ugru tautības.
Lielākā baltu tautība bija latgaļi (letti, lettigalli, Letten), kas apdzīvoja visu mūsdienu
Latgales un daļu Vidzemes teritorijas. Ļoti radniecīgi latgaļiem bija sēļi
(selones) un augstaiši. Viena daļa nelielās sēļu tautības nonāca
Livonijas zemes kungu atkarībā, bet otra daļa kopā ar augstaišiem iekļāvās
Lietuvas valsts sastāvā. Rietumlivonijā dzīvoja baltu tautība kurši
(curones, Curen), savukārt Lielupes baseinā zemgaļi
(semigalli, Semegallen). Abu pēdējo tautību apdzīvotās teritorijas
dienvidos nonāca lietuviešu rokās. Līdzās baltu tautībām Latvijas
teritorijā Livonijas laikmetā dzīvoja arī somi-ugri.
Vidzemē tie bija lībieši (livones,
Liven), turpretī Ziemeļkursā dzīvojošo somu-ugru tā laika vārds nav zināms.
Iespējams, ka Livonijas laikmetā viņus arī dēvēja par kuršiem Kursas
iedzīvotājiem. Vēlākos laikos un mūsdienās viņus sauc par Kurzemes lībiešiem.
Gan Vidzemes, gan t. s. Kurzemes lībiešu vistuvākie etniskie radinieki bija
igauņi.
Livonijas laikmetā sākās lēna,
gadsimtiem ilga un pakāpeniska Livonijā dzīvojošo tautību
sakušana. To noteica un veicināja vairāki faktori.
Brīvības cīņu laikā 13. gs.
Baltijas tautības cieta ļoti atšķirīgus dzīvā spēka zaudējumus. Vismazāk
vācu krustnešu agresijas sekas juta latgaļi, kuru daudzi novadi bīskapiem un
ordenim padevās bez cīņas vai neilgu cīņu rezultātā. Aptuveni līdzīgs
bija sēļu un lībiešu liktenis. Turpretī sīvu un ilgstošu pretestību vācu
tīkojumiem izrādīja kurši un jo sevišķi zemgaļi. Līdz ar to šīs
tautības cieta daudz lielākus zaudējumus. Turklāt daļa kuršu un zemgaļu
13. gs. otrajā pusē, lai nebūtu jāpakļaujas ordenim, sāka izceļot uz
Lietuvu. Vismasveidīgākā bija zemgaļu izceļošana 1289./90. g. Daudzi
novadi palika tukši. Tas veicināja migrāciju Livonijas iekšienē. Piemēram,
auglīgajā, bet izpostītajā un pamestajā Zemgales līdzenumā ieceļoja kurši,
lībieši un, iespējams, latgaļi. Turpretī zemgaļu pēdas Livonijas laikmetā
varam sastapt Kursā. Iedzīvotāju migrāciju no novada uz novadu veicināja arī
turpmākie 14. 16. gs. kari un mēra epidēmijas, kuru rezultātā tukši
palika veseli pagasti. Tajos parasti pēc laika ieplūda kaimiņu novadu
zemnieki. Pieļaujams, ka ar zemnieku pārvietošanu uz izkautajiem vai izmirušajiem
novadiem nodarbojās bīskapi un ordenis, kas bija ieinteresēti savu valstu
zemju maksimālā apstrādē, vismaz tā rīkojās Vācu ordenis Prūsijā.
Livonijas tautību saplūšanu
veicināja arī dzimtbūšanas veidošanās,
kas pastiprināja zemnieku bēgšanu no viena apgabala uz otru. Zināma loma
tautību sakušanā bija agrārajai
kolonizācijai. Mežu izciršanas, jaunu tīrumu izveides un viensētu sistēmas
attīstības rezultātā izzuda neapdzīvoti robežapgabali, galvenokārt mežu
masīvi starp kaimiņu tautībām. Tas izraisīja pārnovada
laulību skaita pieaugumu un starpnovadu
sakaru paplašināšanos.
Visi minētie apstākļi noveda
pie mazāko un vairāk cietušo tautību saplūšanas ar lielākajām. Visstraujāk
šis process notika pilsētās un ap pilsētām, kur veidojās etniski jaukta
vide. Laukos etniskās atšķirības saglabājās ilgāk. Tomēr jau 13. gs.
beigās vēstures avotos pazūd sēļu vārds. Zemgaļus par atsevišķu tautību
uzskatīja līdz 15. gs. vidum, taču vēlāk viņu vārds paliek tikai Zemgales
novada nosaukumā. Livonijas laikmetā sākās arī lībiešu asimilācija
un viņu apdzīvoto zemju sarukšana. Turpretī pārsvaru sāka gūt latgaļi
jeb latvieši. Jau 16. gs. daudzu Latvijas novadu zemniekus dēvēja par latviešiem,
lai gan 13. gs. latgaļi tajos nedzīvoja. Piemēram, Maskavas lielkņazam
Vasilijam 1519. g. tika ziņots, ka latviešu (latugolu) karavīrus komandēja
Ventspils, Kandavas fogti un Kuldīgas komturs. Kā zināms, šīs Livonijas
ordeņa amatpersonas komandēja tikai sev pakļautā administratīvā apgabala
karavīrus. Tajā pašā laikā citos vēstures avotos Kurzemes zemniekus joprojām
sauca par kuršiem. Arī kuršu valoda bieži tika minēta līdzās latviešu
valodai kā vēl patstāvīga valoda.
Latviešu tautības veidošanos
veicināja ne tikai mehāniska tautību saplūšana, bet arī sociāli
un psiholoģiski faktori.
Pieaugot zemnieku atkarības pakāpei un paplašinoties sociālai plaisai starp
vācu zemes kungiem un muižniekiem no vienas un nevācu zemniekiem no otras
puses, pirmie pret dažādu tautību un novadu zemniekiem sāka izturēties kā
pret vienu zemnieku kārtu. Livonijas
zemnieki pirmo reizi kārtas nozīmē minēti 14. gs. beigās. Acīmredzot arī
dažādās valodās un dialektos runājošie zemnieki tā rezultātā sāka
izjust sociālu kopību.
Arheoloģiskie pētījumi rāda,
ka pamazām no paaudzes uz paaudzi izzuda atsevišķām tautībām raksturīgās
apbedīšanas tradīcijas, kas galvenokārt izpaudās dažādos mirušo guldīšanas
virzienos. Arvien vairāk sāka dominēt vienota kristīgā tradīcija abu
dzimumu mirušos guldīt ar galvu rietumu virzienā. Šāda lokālo tradīciju
unifikācija apliecina kristietības nenoliedzamo lomu vienotas tautības izveidē.
Gan vēstures rakstītie avoti,
gan arheoloģiskie pētījumi rāda, ka īpaši strauja tautību saplūšanas un
konsolidācijas gaita notika, sākot ar 16. gs., kad Baltijā nostiprinājās
dzimtbūšana un pastiprinājās iekšējā agrārā kolonizācija. Tomēr
Livonijas laikmeta noslēgumā latviešu tautības veidošanās process vēl
nebija noslēdzies.
Līdzīgi procesi notika arī
otrajā Livonijas daļā Igaunijā, kur dažādu novadu iedzīvotāji ugauņi
(no viņiem latviešu valodā cēlies visas Igaunijas pamatiedzīvotāju apzīmējums),
sakalieši, sāmsalieši u. c. saplūda igauņu tautībā.
Tautību konsolidācija bija vērojama arī Livonijas dienvidu kaimiņvalstī Lietuvā. Laika gaitā lietuvieši jeb augstaiši (pastāv arī uzskats, ka tās ir atšķirīgas tautības), žemaiši, daļa kuršu, zemgaļu, prūšu un jātvingu sakusa vienā lietuviešu tautībā. Tādējādi apskatāmajā laika posmā baltu tautību reģionālo radniecību rietumi austrumi (žemaiši, zemgaļi, kurši latgaļi, sēļi, augstaiši), kas pastāvēja pirms Livonijas laikmetā, sāka nomainīt baltu tautību iedalījums ziemeļi dienvidi (latvieši lietuvieši).