IX nodaļa. LEIMAŅI LIVONIJĀ 

Īpašu starpslāni starp zemniekiem un vācu bruņniecību Livonijā veidoja vietējās izcelsmes leimaņi (no lejasvācu val. “Leiman” ­ lēņa vīrs). Viņus dēvēja arī par ķoniņiem jeb ķēniņiem, novadniekiem vai vienkārši brīvajiem. Leimaņus varēja sastapt gandrīz katrā Livonijas novadā, bet ievērojamākie bija kuršu un lībiešu ķoniņi.

Leimaņu slāņa izcelšanās saistāma ar 13. gs. Baltijas pakļaušanas gaitā gan ordenis, gan bīskapi bija spiesti rēķināties ar vietējo tautību aristokrātijas jeb virsotņu interesēm, īpaši to daļu, kas brīvprātīgi padevās vāciešiem un katoļu baznīcai. Tādējādi lībiešu, latgaļu, igauņu u. c. dižciltīgie iekļāvās jauno zemes kungu izveidotajā lēņu sistēmā, kļūstot par viņu vasaļiem. Ordenis un bīskapi saglabāja savu vasaļu senās tiesības, kā arī daļu no viņu agrāk pārvaldītās zemes.

Vietējās izcelsmes dižciltīgie galvenokārt kļuva par zemes kungu vasaļiem. Tomēr 14. un 15. gs. leimaņi-vasaļi bija arī vācu bruņiniekiem. Šo leimaņu vidū bija sastopami arī nedižciltīgie. Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. 16. gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju. Tā līdzās dižciltīgajiem leimaņiem radās arī “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Attiecībās ar bīskapiem un ordeni viņi bija vasaļu vasaļi.

Leimaņu lēņu lielumi bija dažādi. Visizplatītākie bija 2 arklu lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, 14. gs. 30. gados zemgalim Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet 16. gs. kuršu ķoniņam Peniķim ­ 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma ­ pūrvietās ­ vai piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām.

Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man­tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas.14. gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt. Jāatceras, ka 14. gs. bruņinieki savu lēni atstāt man­tojumā drīkstēja tikai dēlam. Tādējādi leimaņu lēņa tiesības bija izdevīgākas nekā bruņiniekiem, un pēdējie bija ieinteresēti šo nevienlīdzību likvidēt. Savukārt, kad vairāku Livonijas novadu bruņinieki 14. gs. beigās un 15. gs. sāka saņemt žēlastības lēņus, lei­maņi senās privilēģijas neatguva. Leimaņu lēņu mantošanas ierobežošanai bija ne tikai tiesisks, bet arī saimniecisks cēlonis. Kopš 13. gs., kad vāciešus vēl neinteresēja lauksaimnieciskās lietas, leimaņiem piederēja labākās un auglīgākās zemes. Muižu veidošanās un attīstības laikā uz tām arvien vairāk sāka pretendēt vācu muižnieki. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt bīskapu valstīs. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā vācu vasaļi, protams, izņemot Ziemeļigaunijas novadus.

Sīkie leimaņi savas zemes apstrādāja paši, taču lielākie un bagātākie izmantoja dreļļu un kalpu darbu. Iespējams, ka leimaņi savu tīrumu apstrādei piesaistījuši arī zemniekus. Par to liecina leimaņu zemēs minētās zemnieku saimniecības “Gesinde”, bet ar šādu apzīmējumu parasti sauca vācu muižnieku novadu zemnieku sētas. Konkretizēt attiecības, kas valdījušas starp leimaņiem un zemniekiem, vēstures avotu nepilnības dēļ nav iespējams. Pieļaujams, ka daudz kas tajās saglabājies no pirmsvācu laika zemnieku un sabiedrības virsotņu attiecībām.

Leimaņu galvenais pienākums pret senjoru bija kara klausība. Vietējo iedzīvotāju vienības izmantoja visi Livonijas valdnieki ­ 13. gs. vēl nepakļauto novadu iekarošanai, 14.- 16. gs. ­ cīņās ar lietuviešiem, krieviem u. c. Livonijas ārējiem ienaidniekiem, kā arī Livonijas iekšējos konfliktos. Atšķirībā no zemniekiem-kājiniekiem, leimaņi karā devās ar zirgu, tātad bija kavalēristi. Ievērojamākie leimaņi kalpoja par zemnieku vienību karognesējiem. Piemēram, tādi 16. gs. sākumā bija kuršu ķoniņš Peniķis, Salaspils ķoniņš Kēnigs un Pitkejānis. Pienākums piedalīties karā bija ne tikai ordeņa un bīskapu leimaņiem, bet arī zemes kungu vasaļu vasaļiem ­ bruņinieku leimaņiem.

Bez kara klausības leimaņu pienākumos ietilpa tulku un kurjeru pienākumi. Reizēm leimaņiem bija jāpavada savi senjori dažādos braucienos un jāsagādā viņiem ekipāža. Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām, lai gan tieši apstiprinājumi šādu pienākumu eksistencei vēstures avotos nav sastopami.

Sociāli politiskās un ekonomiskās izmaiņas Livonijā 15. gs. beigās un 16. gs. (sk. XI nod.) arvien vairāk ietekmēja leimaņu stāvokli. Vietām kara klausību senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām. Šajā laikā atsevišķas mazo leimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, kā arī bija zaudējušas senās tiesības un privilēģijas. Vācu muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas leimaņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem leimaņiem. Līdz ar to liela daļa leimaņu Livonijas laikmeta beigās sociāli un tiesiski tuvojās atkarīgo zemnieku stāvoklim, lai gan strauja leimaņu degradācija sākās tikai pēc Livonijas sabrukuma. Brīvzemnieku stāvokli izdevās saglabāt kuršu ķoniņu dzimtām, bet Tukuma apkārtnes leimaņu Gaiļu dzimta no gadsimta uz gadsimtu tuvojās muižniecībai un 19. gs. kā Gaileni iekļuva Kurzemes bruņniecības rindās.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV