IX nodaļa. LEIMAŅI LIVONIJĀ
Īpašu starpslāni starp
zemniekiem un vācu bruņniecību Livonijā veidoja vietējās izcelsmes leimaņi (no lejasvācu val. Leiman lēņa vīrs). Viņus dēvēja
arī par ķoniņiem jeb ķēniņiem,
novadniekiem vai vienkārši brīvajiem.
Leimaņus varēja sastapt gandrīz katrā Livonijas novadā, bet ievērojamākie
bija kuršu un lībiešu ķoniņi.
Leimaņu slāņa izcelšanās saistāma ar 13. gs. Baltijas pakļaušanas gaitā gan
ordenis, gan bīskapi bija spiesti rēķināties ar vietējo tautību aristokrātijas
jeb virsotņu interesēm, īpaši to daļu, kas brīvprātīgi padevās vāciešiem
un katoļu baznīcai. Tādējādi lībiešu, latgaļu, igauņu u. c. dižciltīgie
iekļāvās jauno zemes kungu izveidotajā lēņu sistēmā, kļūstot par viņu
vasaļiem. Ordenis un bīskapi saglabāja savu vasaļu senās tiesības, kā arī
daļu no viņu agrāk pārvaldītās zemes.
Vietējās izcelsmes dižciltīgie
galvenokārt kļuva par zemes kungu vasaļiem. Tomēr 14. un 15. gs. leimaņi-vasaļi
bija arī vācu bruņiniekiem. Šo leimaņu vidū bija sastopami arī nedižciltīgie.
Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs
Andrejs Šmits. 16. gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks,
kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju. Tā līdzās dižciltīgajiem
leimaņiem radās arī jaunie leimaņi no amatnieku, ierēdņu u. c.
vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Attiecībās
ar bīskapiem un ordeni viņi bija vasaļu vasaļi.
Leimaņu lēņu lielumi bija dažādi.
Visizplatītākie bija 2 arklu lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču
bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, 14. gs. 30. gados zemgalim Tiģim
bijis 4 arklu liels lēnis, bet 16. gs. kuršu ķoniņam Peniķim 6 arkli. Līdzās
arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo
graudu daudzuma pūrvietās vai
piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar
noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus
izmantoja medībām.
Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti
uz mūžīgiem laikiem, tos mantot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai,
kā arī meitas.14. gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas
tiesības sāka sašaurināt. Jāatceras, ka 14. gs. bruņinieki savu lēni atstāt
mantojumā drīkstēja tikai dēlam. Tādējādi leimaņu lēņa tiesības
bija izdevīgākas nekā bruņiniekiem, un pēdējie bija ieinteresēti šo
nevienlīdzību likvidēt. Savukārt, kad vairāku Livonijas novadu bruņinieki
14. gs. beigās un 15. gs. sāka saņemt žēlastības lēņus, leimaņi senās
privilēģijas neatguva. Leimaņu lēņu mantošanas ierobežošanai bija ne
tikai tiesisks, bet arī saimniecisks cēlonis. Kopš 13. gs., kad vāciešus vēl
neinteresēja lauksaimnieciskās lietas, leimaņiem piederēja labākās un auglīgākās
zemes. Muižu veidošanās un attīstības laikā uz tām arvien vairāk sāka
pretendēt vācu muižnieki. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās
bija vērojama galvenokārt bīskapu valstīs. Ordeņa leimaņi līdz pat
Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā
vācu vasaļi, protams, izņemot Ziemeļigaunijas novadus.
Sīkie leimaņi savas zemes apstrādāja
paši, taču lielākie un bagātākie izmantoja dreļļu un kalpu darbu. Iespējams,
ka leimaņi savu tīrumu apstrādei piesaistījuši arī zemniekus. Par to
liecina leimaņu zemēs minētās zemnieku saimniecības Gesinde, bet ar
šādu apzīmējumu parasti sauca vācu muižnieku novadu zemnieku sētas.
Konkretizēt attiecības, kas valdījušas starp leimaņiem un zemniekiem, vēstures
avotu nepilnības dēļ nav iespējams. Pieļaujams, ka daudz kas tajās saglabājies
no pirmsvācu laika zemnieku un sabiedrības virsotņu attiecībām.
Leimaņu galvenais pienākums pret
senjoru bija kara klausība. Vietējo
iedzīvotāju vienības izmantoja visi Livonijas valdnieki 13. gs. vēl nepakļauto
novadu iekarošanai, 14.- 16. gs. cīņās ar lietuviešiem, krieviem u. c.
Livonijas ārējiem ienaidniekiem, kā arī Livonijas iekšējos konfliktos. Atšķirībā
no zemniekiem-kājiniekiem, leimaņi karā devās ar zirgu, tātad bija kavalēristi.
Ievērojamākie leimaņi kalpoja par zemnieku vienību karognesējiem. Piemēram,
tādi 16. gs. sākumā bija kuršu ķoniņš Peniķis, Salaspils ķoniņš Kēnigs
un Pitkejānis. Pienākums piedalīties karā bija ne tikai ordeņa un bīskapu
leimaņiem, bet arī zemes kungu vasaļu vasaļiem bruņinieku leimaņiem.
Bez kara klausības leimaņu pienākumos
ietilpa tulku un kurjeru pienākumi. Reizēm leimaņiem bija jāpavada savi
senjori dažādos braucienos un jāsagādā viņiem ekipāža. Livonijas laikmetā
leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī
starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības
pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa
un bīskapu valstu robežām, lai gan tieši apstiprinājumi šādu pienākumu
eksistencei vēstures avotos nav sastopami.
Sociāli politiskās un ekonomiskās izmaiņas Livonijā 15. gs. beigās un 16. gs. (sk. XI nod.) arvien vairāk ietekmēja leimaņu stāvokli. Vietām kara klausību senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām. Šajā laikā atsevišķas mazo leimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, kā arī bija zaudējušas senās tiesības un privilēģijas. Vācu muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas leimaņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem leimaņiem. Līdz ar to liela daļa leimaņu Livonijas laikmeta beigās sociāli un tiesiski tuvojās atkarīgo zemnieku stāvoklim, lai gan strauja leimaņu degradācija sākās tikai pēc Livonijas sabrukuma. Brīvzemnieku stāvokli izdevās saglabāt kuršu ķoniņu dzimtām, bet Tukuma apkārtnes leimaņu Gaiļu dzimta no gadsimta uz gadsimtu tuvojās muižniecībai un 19. gs. kā Gaileni iekļuva Kurzemes bruņniecības rindās.