VIII nodaļa. LIVONIJAS ZEMNIEKI. DZIMTBŪŠANAS IZCELŠANĀS 

Skaitliski lielākā Livonijas iedzīvotāju daļa bija zemnieki. Zemniecību veidoja vietējās, 13. gs. pakļautās Baltijas tautības ­ igauņi, latgaļi, lībieši, sēļi, zemgaļi un kurši. Atšķirībā no rietumslāvu zemēm (Brandenburgas) un Prūsijas, kuras arī līdzīgā ceļā bija pakļāvuši vācu bruņinieki, Livonijā neieceļoja vācu zemnieki ­ kolonisti. Viņiem no Prūsijas doties tālāk uz Livoniju traucēja nepakļautie un kareivīgie žemaiši, bet vācu ordeņa kontrolētā zemes strēle pie Klaipēdas, kas savienoja Prūsiju un Livoniju, plašai kolonistu kustībai bija nepietiekama. Izmantot jūras ceļu vācu zemnieki nebija pierunājami, jo gadsimtiem ilgi viņi bija dzīvojuši zemes iekšienē un no jūras baidījās.

Vācieši neienesa būtiskas izmaiņas Livonijas lauksaimniecībā, tāpēc pamatos tā palika 10. ­ 13. gs. līmenī. Tas skaidrojams ar to, ka ieceļojušie vācieši bija bruņinieki, tirgotāji, pilsētnieki un garīdznieki, kam lauku darbi bija sveši. Tas, protams, nenozīmē, ka Livonijas laikmetā nebūtu vērojama lauksaimniecības attīstība.

Livonijas zemnieki pazina vairākus zemkopības veidus ­ līdzās trīslauku sistēmai pastāvēja līdumu un atmatu zemkopība, īpaši divlauku zemkopības formā. Izplatījās papuvju sistēma. Klaušu muižu laikā, līdz ar straujāku iekšējo agrāro kolonizāciju, pastiprinājās līdumu sistēma. Galvenais zemkopju darba rīks bija spīļarkls ar dzelzs lemešiem. Reizēm lietoja arī koka arklus, kam palīdzēja ar kapļiem. Tāpat zemnieki izmantoja dzelzs izkaptis, sakumus un dzelzs platasmens cirvjus. Tomēr dzelzs bija ļoti dārga, tāpēc grābekļus un ecēšas gatavoja no koka. Kā galveno darba lopu 13. gs. izmantoja zirgu, taču 14. ­ 16. gs. arvien vairāk sāka dominēt vērši. Domājams, ka zirgu skaita samazināšanās saistīta ar biežajiem kariem, kas prasīja labākos zirgus. Dominējošās labības kultūras bija rudzi un mieži, tāpat audzēja griķus, auzas, kviešus, no lakstaugiem ­ linus, kaņepes, no sakņaugiem ­ rāceņus, kāļus un burkānus, bet no dārzeņiem ­ kāpostus un sinepes. Līdz ar vācu nostiprināšanos Livonijas laukos, pieauga arī pieprasījums pēc apiņiem, kurus izmantoja alus darīšanā.

Tāpat kā pirmsvācu laikā, arī Livonijā 13. gs. zemnieku saimniecības un zemes lielumu mērīja pēc darba zirgu (equus) un arklu (uncus, aratrum, Haken) skaita, acīmredzot par galveno tomēr uzskatot zirgu. Bieži vien darba rīki tika jaukti ar darba lopiem. Ne velti Latvijā līdz 18. gs., bet Lietuvā līdz mūsdienām darba zirgu sauc par “arklys”.

Laika gaitā arkla būtība mainījās. No viena zirga saimniecības tas pārvērtās par dažāda lieluma zemes platības mēru. To sāka uzskatīt arī par saimniecisku vienību, pēc kuras prasīja nodokļus un klaušas. Livonijā 16. gs. pastāvēja 5 dažāda lieluma arkli. Tos vairs nav iespējams noteikt mūsdienu zemes platības mēra vienībās.

Zemniekus, kam piederēja viena zemes arkla lielas mājas, sauca par pilniem vīriem, tos, kam ½ arkla ­ par puseniekiem, ¼ ­ par ceturksniekiem, un tos, kam 1/8 ­par  asmītniekiem.

Livonijas zemnieku ekonomiskais un tiesiskais stāvoklis vairāk kā 350 Livonijas pastāvēšanas gados nebija mainīgs. Izmaiņas zemnieku dzīvē notika līdz ar visā Livonijas zemē notiekošajām sociāli ekonomiskajām pārmaiņām, kas savukārt bija cieši saistītas ar visas Eiropas attīstības gaitu, bet kopš 15. un 16. gs mijas ­ ar visas pasaules vēsturi (sk. XI nod.). Tāpēc zemnieku stāvokļa izmaiņās redzamas gan vietējas, tikai Livonijai raksturīgas iezīmes, gan visai Eiropai raksturīgi procesi.

Vācu krustnešu agresijas rezultātā vietējās Baltijas tautības zaudēja savu politisko patstāvību. 13. gs. pirmajā pusē visātrāk vācu varai pakļāvās lībieši (1207. g.), nākamajos gados sekoja latgaļi, sēļi un igauņi. Turpretī kurši un zemgaļi savu patstāvību zaudēja tikai 13. gs. otrajā pusē ­ kurši ap 1265./67. g., zemgaļi ­ 1290. g. Tomēr politiskās patstāvības zaudēšana vēl nenozīmēja pilnīgu nonākšanu zemes kungu un viņu vasaļu atkarībā. Livonijas pamatiedzīvotāji vēl ilgi saglabāja savu pašpārvaldi, tiesu iekārtu un, domājams, daļēji arī militāro struktūru, īpaši ordeņa valstī.

Vietējo iedzīvotāju un jauno zemes kungu attiecības 13. gs. tika noteiktas savstarpējos līgumos ­ t. i., noteikumos, pēc kuriem lībieši, kurši u. c. bija ar mieru pakļauties vācu virsvarai. Līgumu notikumi visām tautībām un zemēm nebija vienādi. Tie novadi, kas vāciešiem padevās brīvprātīgi, ieguva sev izdevīgākus līguma punktus nekā tie, kas pretojās. Taču reizēm gluži pretēji ­ kareivīgākie novadi izcīnīja tiesības uz labvēlīgākiem līguma noteikumiem.

Pēc tā laika kanoniskajām tiesībām visiem jaunkristītajiem bija jāmaksā baznīcai t. s. Desmitā tiesa (10% ienākuma nodoklis). Tomēr redzams, ka reizēm bīskaps un ordenis no tās atteicās, ieviešot zemniekiem izdevīgāko Kunga tiesu (tins, census). Piemēram, bīskapa Alberta Bukshovdena laikā lībieši Desmitās tiesas vietā ieguva tiesības maksāt mēru labības no katra zirga gadā. Vēlāk, kad lībieši sacēlās un tika apspiesti, bīskaps atgriezās pie Desmitās tiesas ievākšanas. Arī Tālavas latgaļi, brīvprātīgi padodamies bīskapam, maksāja mēru labības gadā no katriem diviem zirgiem. 1272. g. kareivīgie zemgaļi art ieročiem rokās panāca vienošanos ar vāciešiem, ka turpmāk Desmitās tiesas vietā maksās Kunga tiesu ­ no katra arkla 2 pūrus labības Rīgas mērā (81,9 kg), pūru rudzu un pūru miežu. Domājams, ka šāds nodevu apjoms visumā atbilda arī tā laika Vācijā sastopamajām tradīcijām.

Bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti ar t. s. publiskajām klaušām. 13. gs. tām pārsvarā bija militārs raksturs. Livonijas pamatiedzīvotājiem bija jāpiedalās ordeņa un bīskapu organizētajos karos un zemes aizstāvēšanā, visbiežāk no lietuviešiem un krieviem, tāpat bija jāpiedalās piļu, ceļu, tiltu un baznīcu būvē. Piemēram, 1267. g. ordeņa un kuršu līgumā bija noteikts: “Katram kursim jāstrādā priekš ordeņa 4 dienas gadā savā novadā ­ 2 vasarā un 2 ziemā.” 1272. g. līgumā ar zemgaļiem tika nolemts, ka viņiem arī jāpilda 2 klaušu dienas vasarā un 2 ziemā, kurās ietilpst viens brauciens šķūtīs, un visiem darba spējīgiem zemgaļiem jānāk pļaut sienu, cirst un nest malku.

Sākot ar 14. gs. kara klaušas samazinājās, jo mazinājās piļu celtniecības dinamika, bet 15. gs. arī karu skaits. Tomēr latviešu un igauņu karavīru vienības kara laikā bija sastopamas līdz pat Livonijas bojāejai un arī turpmāk. Kopumā kara klaušu vietā pieauga lauksaimniecības klaušas.

Zemes kungi 13. gs. ieguva arī t. s. pagasta vai vakas tiesības, kuras acīmredzot līdz vācu ienākšanai piederēja vietējās sabiedrības virsotnēm. Par pagastu vairākās baltu un slāvu zemēs, bet vaku Baltijas somu-ugru zemēs sauca publiski tiesisku nodokli, ko zemnieki vairākas reizes gadā (no 2 līdz 4) maksāja kungam. Svarīgākais bija Miķeļu pagasts pēc ražas novākšanas. Pagasta ievākšanas laikā zemnieki jeb pagasta devēji pagasta ievācējiem jeb pagasta ņēmējam rīkoja dzīres, kuras sauca par pagasta dzīrēm. Tās organizēja t. s. pagasta vecākais. Par pagastu sauca ne tikai dzīru jeb mielasta nodevu, bet arī maksāšanas termiņus un pagasta ļaužu (pagasta devēju) apvienību ar savu teritoriju, administratīvo un tiesu organizāciju. Vienā pagastā varēja ietilpt viens vai vairāki ciemi un ciemati. Tā kā no pagasta maksāja nodevas, tad vēlāk (15. ­ 16. gs.) muiža nekad neietilpa pagastā.

Livonijas ordeņa un zemgaļu 1272. g. līgumā bija noteikts, ka pagasta ņēmējs ir ordeņa fogts. Citos Latvijas un Igaunijas novados situācija bija līdzīga. Pagasta nozīmi Livonijas zemes kungu dzīvē apliecina tas, ka vācieši pat atlika tiesas prāvas, kamēr fogts atgriezās no pagasta. Uz pagasta ņemšanu (arī “jāšanu”, “saukšanu”, “noturēšanu”) fogts parasti devās kopā ar tulku un skrīveri, reizēm palīgos tika pieaicināti vasaļi.

Baltijas tautības Livonijas laikmetā līdz 16. gs. saglabāja savu iekšējo tiesu iekārtu. Tiesas tika spriestas pēc seno cilšu jeb zemnieku ieradumu tiesībām. Ir uzglabājušās lībiešu, igauņu, kuršu un zemgaļu tiesības. Domājams, ka pastāvējušas arī latgaļu tiesības. Tiesu sprieda pagasta tiesas tiesneši (Reichtsfinder) ­ vecākie un, iespējams, dižciltīgākie pagasta zemnieki, bet tiesas priekšsēdētāji bija vācieši ­ ordeņa vai bīskapu fogti, bīskapu lēņu novados ­ vasaļi. Tā 1241. g. Sāremā salas igauņi (sāmsalieši) solījās “pieņemt reizi gadā pagasta dienās fogtu laicīgu lietu izpriešanai, kam jātiesā, kas tiesājams, pēc zemes vecajo padoma”. Savukārt zemgaļi jau minētajā līguma solījās, ka ļaus ordeņa fogtam noturēt tiesu trīs reizes gadā.

Zemes kungu, bet sevišķi viņu vasaļu, piesaistīšanās laukiem izraisīja izmaiņas zemnieku tiesiskajā un ekonomiskajā stāvoklī. 14. gs. zemnieki arvien biežāk sāka krist parādos. Cēlonis tam meklējams karos un epidēmijās, kas atsevišķu novadu zemniekus iedzina trūkumā. Lielā mēra epidēmija (Melnā nāve), kas plosījās Eiropā 1347. ­ 1353. g., daļēji skāra arī Livoniju, visvairāk igauņu novadus. Livonijas valstīm bieži uzbruka lietuvieši un krievi, epizodiski risinājās lielākas un mazākas sadursmes pašu Livonijas zemes kungu starpā. Šajās nelaimēs relatīvi maz cieta zemes kungi un vasaļi, kas uzturējās pilīs un kam bija lielāki un drošāki iekrājumi. Viņi sāka pēc brīvprātīga paraduma atbalstīt trūkumcietējus ar lopu un sēklas “pagaidiem”. Vācieši nebija ieinteresēti savu lēņu novadu saimniecību izputēšanā, jo tās deva iztiku viņiem pašiem. Piemēram, Kuldīgas komturija 1341. g. aizdeva novada kuršiem 97 lastes 31 pūru labības (1920 kg), 500 galvas lopu un 87 markas naudā. Tomēr ne visi zemnieki spēja parādus atdot. Nenomaksāto parādu nasta pakāpeniski krājās. Zemnieku parādus ierakstīja t. s. vaku jeb zemes grāmatās vai arī iegrieza speciālos burtkokos jeb birkās. Noturot pagastus, vispirms tika ievākti vecie parādi, bet maksāt nespējīgie tika tiesāti visa pagasta priekšā. Parādu dēļ zemniekiem sāka apķīlāt lopus, lai gan parasti atstāja viņiem tos nomā.

14.       gs. otrajā pusē un 15. gs. zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu parādību. Tā laika zemes darījumu dokumentos gandrīz vienmēr klāt minēti attiecīgās zemes zemnieku parādi. Minētajā laikā sastopami gadījumi, kad kungi savus parādniekus sāka pārvērst t. s. dreļļos (lejasvācu val. “Drelle” ­ vergs) ­ vergos. Līdz tam par dreļļiem kļuva galvenokārt kara gūstekņi. Daļa Livonijas parādu dreļļu kļuva par vēlākajiem muižas kalpiem. Tomēr drellība nekļuva par izplatītu Livonijas tradīciju, jo nebija izdevīga kungiem. Tā draudēja pārvērsties par postā pamestu arklu summu, turklāt muižai parādnieki-dreļļi bija jāuztur savā maizē. Tāpēc 1424. g. landtāgs noteica, ka drellība nedrīkst pārsniegt 10 gadus. Vasaļi-muižnieki 15. gs. dreļļus sāka nometināt jauniekopjamās muižas zemēs vai pamestās saimniecībās. Kopš 1455. g. dreļļu vārds Livonijā pazūd. Liekas, ka no viņiem izveidojās jauna Livonijas zemnieku kategorija ­ 15. gs. beigās un 16. gs. minētie vienkāji (Einfussling) vai iebūvieši (hortulanus, Ebow) ­ galvenokārt uz zemes nometināti bezzemnieki. Iebūvieši bieži mitinājās kāda saimnieka pirtī vai rijā, jo māju viņiem nebija. Muižas labā iebūvieši veica t. s. kājinieku klaušas ­ gāja muižas darbos bez zirga, kā arī vairākas dienas kalpoja saimniekam, pie kura dzīvoja. Laika gaitā iebūvieši jeb vienkāji saplūda ar pārējiem zemniekiem. Daudziem jau 16. gs. pirmajā pusē bija ½ un ¼ arkla saimniecības. Gan sākumā parādu dreļļi, gan vēlāk iebūvieši veicināja muižas uzsākto iekšējo agrāro kolonizāciju, jo kalpoja kā darbaspēks mežu izciršanā un līdumu līšanā.

Mainījās ne tikai parādnieku stāvoklis. Bruņinieki, 15. gs. pārvērtušies par muižniekiem, tajos novados, kur tradicionāli maksāja Desmito tiesu, pamazāk sāka to nomainīt ar Ceturto tiesu jeb Ceturto graudu (25% ienākuma nodokli). Piemēram, Daugavpils vaku reģistrā minēts, ka no 55 brīvzemniekiem 30 maksāja Ceturto graudu. Vienlaikus pieauga arī Kunga tiesas apjoms. Tajā pašā reģistrā teikts, ka tie 20 zemnieki, kas maksāja Kunga tiesu, devuši pūru rudzu un pūru auzu, podu apiņu, caunu un 5 Lībekas feniņus. 15. gs. līdzās Desmitajai vai citur Ceturtajai tiesai un Kunga tiesai bija jāmaksā arī t. s. sieciņi baznīckungam (labībā), kara nodokļi u. c. nodevas.

Klaušu muižas veidošanās 15. gs. otrajā pusē izsauca tendenci palielināties arī klaušu apjomam, lai gan kopumā ziņas par tā laika klaušām ir ļoti fragmentāras. Piemēram, vasalis Tīzenhauzens 1486. g. prasīja no saviem ļaudīm 9 klaušu dienas gadā: 6 ­ pļaut un ievākt sienu, 3 ­ pļaut rudzus. Livonijas ordenis 1492. g. Zemgales zemniekiem noteica, ka vasarā muižas darbos jāiet pēc vīru skaita, bet ziemā ­ pēc sētu skaita. Savukārt Kursā 1500. g. saimniekam muižā jau bija jānostrādā 32 dienas gadā. Acīmredzot klaušu apjoma palielināšana notika uz līguma pamata, ko zemes kungs vai muižnieks noslēdza ar zemnieku pārstāvjiem. Juridiski līgums skaitījās brīvprātīgs, taču zemniekiem no tā bija grūti atteikties. Par papildus klaušām, kuras gan vēl dēvēja par talkām (Betteltage, Bittarbeit), muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām.

15.gs. parādījās arī t. s. kordu (no igauņu val. “kord” ­ reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas deva viss pagasts kolektīvi. Atsevišķi ciemi sūtīja uz muižu ganus, lauksargus, muižu sargus u c. Tomēr šīs klausības zemnieki, kas bija pieraduši pie kopīgiem pagasta pienākumiem pret zemes kungu un muižu, neuztvēra kā lielu apgrūtinājumu.

Livonijas zemnieku vienas daļas nonākšana parādos, kā arī nodevu un klaušu pieaugšana izraisīja zemnieku un dreļļu bēgšanas gadījumus. Visizplatītākā bija bēgšana no vienas Livonijas valsts uz otru, īpaši, ja tās naidojās, vai arī uz Rīgu u. c. Livonijas pilsētām. 14. ­ 15. gs. sastopama arī bēgšana uz Lietuvu (reizēm šī piemēra sakarā minētai kuršu un zemgaļu izceļošanai uz Lietuvu 13. gs. bija cits ­ militārs raksturs). Aizbēgušie zemnieki radīja lielus zaudējumus muižnieku un zemes kungu saimniecībām. Uz citu valsti aizbēgušos zemniekus atpakaļ prasīt varēja tikai starpvalstu diplomātisko sarunu ceļā. Šādas sarunas sākās jau 14. gs., bet 15. gs. bēgļu izdošanas jautājumus arvien biežāk sāka izskatīt Livonijas landtāgi.

1422. g. miera sarunās starp Lietuvas dižkunigaiti Vītautu un Polijas karali Jagaili no vienas puses un Prūsijas-Livonijas Vācu ordeni no otras puses tika noteikts, ka aizbēgušie zemnieki pēc pieprasījuma jāatgriež. 1424. g. Kurzemes bīskaps nosūtīja protesta vēstuli Rīgai, kurā bija teikts, ka rīdzinieki pie sevis pārvilinot parādus nenomaksājušos zemniekus, un uzstādīja prasību bēgļus izdot. Tajā pašā gadā Valkas landtāgs pieņēma lēmumu, ka aizbēgušie ļaudis vai nu jāatgriež pie vecās tiesas, vai jānomaksā viņu parāds. Tādējādi Livonijā iedibinājās princips: ‘’vīru vai parādu’’. 1458. g. Tērbatas bīskaps izdeva instrukciju par bēgļu izdošanas procesuālo kārtību bīskapijas robežās. Šo jautājumu risināšanai tika nodibināts speciāls amats ­ arkla tiesnesis (Hakenrichter). Gadsimta beigās šāds amats pastāvēja arī Rīgas arhibīskapijā.

Muižniekus 15. gs. vidū un otrajā pusē ­ laikā, kad veidojās klaušu muižas,­ arvien vairāk sāka interesēt “vīrs” nevis “parāds”, tāpēc princips “vīru vai parādu” kļuva vecmodīgs un muižniecību vairs neapmierināja. Jāņem vērā, ka šis princips tomēr galvenokārt tika attiecināts uz dreļļiem, bet uz ļaudīm ­ daudz mazāk. Zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemnieku piesaistīt pie zemes, liedzot viņam brīvas pārvietošanās tiesības, lai tādējādi tiktu nodrošināti maksājumi, klaušas un varētu paplašināt vai pat veidot jaunas muižas. Tā, atšķirībā no 13. ­ 14. gs. bruņiniekiem-karavīriem, 15. gs. bruņinieki-muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par saviem privātiem pavalstniekiem. Saimniekus, kas bija mantojuši savas sētas, muižnieki uzskatīja par saistītiem pie zemes. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par dzimtļaudīm (Erbleute) vai dzimtzemniekiem (Erbbauer). Viņu kungu savukārt sāka dēvēt par dzimtkungu (Erbherr). Zemnieki bija nonākuši ne tikai ekonomiskā, bet arī tiesiskā jeb ārpusekonomiskā atkarībā no saviem kungiem. Šo atkarības formu pieņemts saukt par dzimtbūšanu.

Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā. Latvijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. g., kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts ­ ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica ­ dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Dzimtbūšana tika nopamatota arī kādā citā pantā ­ ja kāds muižnieks ļauj atprasītam dzimtcilvēkam un viņa saimei bēgt, tad vietā jādod tikpat labs dzimtcilvēks un saime.

Tādā veidā aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā. Šis process visā Livonijā nenotika vienmērīgi. Kā augstāk norādīts, visstraujāk zemnieki brīvību zaudēja Ziemeļigaunijas novados un bīskapijās, bet ordeņa zemēs ­ kopumā daudz lēnāk, tāpēc masveidīgi zemnieku nemieri izcēlās tieši minētajās zemēs. Jau 1346. g. pret vācu vasaļiem un viņu toreizējiem zemes kungiem ­ dāņiem ­ sacēlās Harjumā un Virumā, kā arī Sāremā-Vīkas bīskapijas novadu zemnieki. Nemieri sākās Jurģos, tāpēc vēsturē tie pazīstami kā “Jurģu nakts sacelšanās”. Kā paskaidroja igauņi, “vācieši viņus sodījuši, pēruši, mocījuši un no to smagiem darbiem neesot bijis pat sausas maizes, ar to pašu esot jāmaksā vāciešiem”. Igauņi apkāva muižniekus un viņu muižas nodedzināja. Hronists Bartolomejs Honeke savā Atskaņu hronikā stāsta, ka nemieros piedalījušies ap 10 000 zemnieku. Tikai ar Livonijas ordeņa palīdzību izdevās sacelšanos apspiest. Ordeņbrāļi ziņoja, ka Harjumā un Vīkā tika nogalināti 30 000, bet Sāremā ­ 9000 igauņu, lai gan šie skaitļi, domājams, ir pārspīlēti. Atsevišķi zemnieku neapmierinātības gadījumi 14. gs. sastopami arī Vidzemē. Piemēram, 1345. g., kad lietuviešu valdnieks Aļģirds iebruka Siguldas apkārtnē, kāds lībiešu vecākais piedāvāja viņam vietējo zemnieku palīdzību, taču tā tika noraidīta, bet lībiešu vadonim par varas uzurpācijas mēģinājumu lietuvieši nocirta galvu. Visumā plašāki zemnieku nemieru gadījumi Latvijā Livonijas laikmetā nav zināmi. Acīmredzot zemnieki, atšķirībā no Ziemeļigaunijas zemniekiem, savu brīvību zaudēja lēni un pakāpeniski, no paaudzes uz paaudzi, līdz ar to savu stāvokli uztverot kā dzīves normu. Nedrīkst aizmirst arī to, ka pat dzimtzemnieku stāvoklis 15. gs. beigās un 16. gs. ne tuvu nebija līdzīgs dzimtzemnieku stāvoklim vēlākajos gadsimtos, īpaši Kurzemes hercogistē un Vidzemē t. s. krievu laikos. Livonijas laikmeta beigās daudzos novados dzimbūšana vispār vēl nebija iedibinājusies. Pašu dzimtzemnieku ekonomiskais stāvoklis bieži vien bija labāks kā brīvajiem zemniekiem. Pirmos nedrīkstēja padzīt no zemes, viņi varēja mantot un atstāt mantojumā saimniecības.

Kopumā feodālo attiecību veidošanās Livonijā notika vēlāk kā Rietumeiropas zemēs, turklāt šīs attiecības daudzējādi nebija vietējās (nevācu) sabiedrības attīstības rezultāts, bet tika ienestas no ārienes, protams, piemērojoties vietējiem apstākļiem. Līdzīga situācija, lai gan ar savām īpatnībām, izveidojās arī Brandenburgas un Prūsijas zemēs. Laikā, kad Austrumeiropā, tai skaitā Livonijā, ieviesās dzimtbūšana, Rietumeiropas zemēs, gluži pretēji, tā gāja bojā. Šī Livonijas specifika kļuva par vienu no Baltijas 17. ­ 19. gs. īpatnējā agrārā un sociālā stāvokļa cēloņiem.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV