VIII nodaļa. LIVONIJAS
ZEMNIEKI. DZIMTBŪŠANAS IZCELŠANĀS
Skaitliski lielākā Livonijas
iedzīvotāju daļa bija zemnieki. Zemniecību veidoja vietējās, 13. gs. pakļautās
Baltijas tautības igauņi, latgaļi, lībieši, sēļi, zemgaļi un kurši.
Atšķirībā no rietumslāvu zemēm (Brandenburgas) un Prūsijas, kuras arī līdzīgā
ceļā bija pakļāvuši vācu bruņinieki, Livonijā neieceļoja vācu zemnieki
kolonisti. Viņiem no Prūsijas doties tālāk uz Livoniju traucēja nepakļautie
un kareivīgie žemaiši, bet vācu ordeņa kontrolētā zemes strēle pie Klaipēdas,
kas savienoja Prūsiju un Livoniju, plašai kolonistu kustībai bija
nepietiekama. Izmantot jūras ceļu vācu zemnieki nebija pierunājami, jo
gadsimtiem ilgi viņi bija dzīvojuši zemes iekšienē un no jūras baidījās.
Vācieši neienesa būtiskas izmaiņas
Livonijas lauksaimniecībā, tāpēc pamatos tā palika 10. 13. gs. līmenī.
Tas skaidrojams ar to, ka ieceļojušie vācieši bija bruņinieki, tirgotāji,
pilsētnieki un garīdznieki, kam lauku darbi bija sveši. Tas, protams, nenozīmē,
ka Livonijas laikmetā nebūtu vērojama lauksaimniecības attīstība.
Livonijas zemnieki pazina vairākus
zemkopības veidus līdzās trīslauku
sistēmai pastāvēja līdumu un atmatu
zemkopība, īpaši divlauku zemkopības
formā. Izplatījās papuvju sistēma. Klaušu
muižu laikā, līdz ar straujāku iekšējo agrāro kolonizāciju, pastiprinājās
līdumu sistēma. Galvenais zemkopju darba rīks bija spīļarkls
ar dzelzs lemešiem. Reizēm lietoja arī koka arklus, kam palīdzēja ar
kapļiem. Tāpat zemnieki izmantoja dzelzs izkaptis, sakumus un dzelzs
platasmens cirvjus. Tomēr dzelzs bija ļoti dārga, tāpēc grābekļus un ecēšas
gatavoja no koka. Kā galveno darba lopu 13. gs. izmantoja zirgu, taču 14.
16. gs. arvien vairāk sāka dominēt vērši. Domājams, ka zirgu skaita
samazināšanās saistīta ar biežajiem kariem, kas prasīja labākos zirgus.
Dominējošās labības kultūras bija rudzi
un mieži, tāpat audzēja griķus, auzas, kviešus, no lakstaugiem
linus, kaņepes, no sakņaugiem rāceņus, kāļus un burkānus, bet no dārzeņiem
kāpostus un sinepes. Līdz ar vācu nostiprināšanos Livonijas laukos,
pieauga arī pieprasījums pēc apiņiem, kurus izmantoja alus darīšanā.
Tāpat kā pirmsvācu laikā, arī
Livonijā 13. gs. zemnieku saimniecības un zemes lielumu mērīja pēc darba zirgu (equus) un arklu (uncus,
aratrum, Haken) skaita, acīmredzot par galveno tomēr uzskatot zirgu. Bieži
vien darba rīki tika jaukti ar darba lopiem. Ne velti Latvijā līdz 18. gs.,
bet Lietuvā līdz mūsdienām darba zirgu sauc par arklys.
Laika gaitā arkla būtība mainījās. No viena zirga saimniecības tas pārvērtās
par dažāda lieluma zemes platības mēru. To sāka uzskatīt arī par saimniecisku
vienību, pēc kuras prasīja nodokļus un klaušas. Livonijā 16. gs. pastāvēja
5 dažāda lieluma arkli. Tos vairs nav iespējams noteikt mūsdienu zemes platības
mēra vienībās.
Zemniekus, kam piederēja viena
zemes arkla lielas mājas, sauca par pilniem vīriem, tos, kam ½ arkla par
puseniekiem, ¼ par ceturksniekiem, un tos, kam 1/8 par
asmītniekiem.
Livonijas zemnieku ekonomiskais un tiesiskais stāvoklis
vairāk kā 350 Livonijas pastāvēšanas gados nebija mainīgs. Izmaiņas
zemnieku dzīvē notika līdz ar visā Livonijas zemē notiekošajām sociāli
ekonomiskajām pārmaiņām, kas savukārt bija cieši saistītas ar visas
Eiropas attīstības gaitu, bet kopš 15. un 16. gs mijas ar visas pasaules vēsturi
(sk. XI nod.). Tāpēc zemnieku stāvokļa izmaiņās redzamas gan vietējas,
tikai Livonijai raksturīgas iezīmes, gan visai Eiropai raksturīgi procesi.
Vācu krustnešu agresijas rezultātā
vietējās Baltijas tautības zaudēja savu politisko patstāvību. 13. gs.
pirmajā pusē visātrāk vācu varai pakļāvās lībieši (1207. g.), nākamajos
gados sekoja latgaļi, sēļi un igauņi. Turpretī kurši un zemgaļi savu
patstāvību zaudēja tikai 13. gs. otrajā pusē kurši ap 1265./67. g.,
zemgaļi 1290. g. Tomēr politiskās patstāvības zaudēšana vēl nenozīmēja
pilnīgu nonākšanu zemes kungu un viņu vasaļu atkarībā. Livonijas
pamatiedzīvotāji vēl ilgi saglabāja savu pašpārvaldi, tiesu iekārtu un,
domājams, daļēji arī militāro struktūru, īpaši ordeņa valstī.
Vietējo iedzīvotāju un jauno
zemes kungu attiecības 13. gs. tika noteiktas savstarpējos līgumos t. i., noteikumos, pēc kuriem lībieši, kurši u. c.
bija ar mieru pakļauties vācu virsvarai. Līgumu notikumi visām tautībām un
zemēm nebija vienādi. Tie novadi, kas vāciešiem padevās brīvprātīgi,
ieguva sev izdevīgākus līguma punktus nekā tie, kas pretojās. Taču reizēm
gluži pretēji kareivīgākie novadi izcīnīja tiesības uz labvēlīgākiem
līguma noteikumiem.
Pēc tā laika kanoniskajām tiesībām
visiem jaunkristītajiem bija jāmaksā baznīcai t. s. Desmitā tiesa (10% ienākuma nodoklis). Tomēr redzams, ka reizēm
bīskaps un ordenis no tās atteicās, ieviešot zemniekiem izdevīgāko Kunga
tiesu (tins, census). Piemēram, bīskapa Alberta Bukshovdena laikā lībieši
Desmitās tiesas vietā ieguva tiesības maksāt mēru labības no katra zirga
gadā. Vēlāk, kad lībieši sacēlās un tika apspiesti, bīskaps atgriezās
pie Desmitās tiesas ievākšanas. Arī Tālavas latgaļi, brīvprātīgi
padodamies bīskapam, maksāja mēru labības gadā no katriem diviem zirgiem.
1272. g. kareivīgie zemgaļi art ieročiem rokās panāca vienošanos ar vāciešiem,
ka turpmāk Desmitās tiesas vietā maksās Kunga tiesu no katra arkla 2 pūrus
labības Rīgas mērā (81,9 kg), pūru rudzu un pūru miežu. Domājams, ka
šāds nodevu apjoms visumā atbilda arī tā laika Vācijā sastopamajām tradīcijām.
Bez naturālajām nodevām jeb
nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti ar t. s. publiskajām
klaušām. 13. gs. tām pārsvarā bija militārs raksturs. Livonijas
pamatiedzīvotājiem bija jāpiedalās ordeņa un bīskapu organizētajos karos
un zemes aizstāvēšanā, visbiežāk no lietuviešiem un krieviem, tāpat bija
jāpiedalās piļu, ceļu, tiltu un baznīcu būvē. Piemēram, 1267. g. ordeņa
un kuršu līgumā bija noteikts: Katram kursim jāstrādā priekš ordeņa 4
dienas gadā savā novadā 2 vasarā un 2 ziemā. 1272. g. līgumā ar
zemgaļiem tika nolemts, ka viņiem arī jāpilda 2 klaušu dienas vasarā un 2
ziemā, kurās ietilpst viens brauciens šķūtīs, un visiem darba spējīgiem
zemgaļiem jānāk pļaut sienu, cirst un nest malku.
Sākot ar 14. gs. kara klaušas
samazinājās, jo mazinājās piļu celtniecības dinamika, bet 15. gs. arī
karu skaits. Tomēr latviešu un igauņu karavīru vienības kara laikā bija
sastopamas līdz pat Livonijas bojāejai un arī turpmāk. Kopumā kara klaušu
vietā pieauga lauksaimniecības klaušas.
Zemes kungi 13. gs. ieguva arī t.
s. pagasta vai vakas tiesības, kuras acīmredzot līdz vācu ienākšanai piederēja
vietējās sabiedrības virsotnēm. Par pagastu vairākās baltu un slāvu zemēs,
bet vaku Baltijas somu-ugru zemēs sauca publiski tiesisku nodokli, ko zemnieki
vairākas reizes gadā (no 2 līdz 4) maksāja kungam. Svarīgākais bija Miķeļu
pagasts pēc ražas novākšanas. Pagasta ievākšanas laikā zemnieki jeb pagasta
devēji pagasta ievācējiem jeb pagasta
ņēmējam rīkoja dzīres, kuras sauca par pagasta
dzīrēm. Tās organizēja t. s. pagasta
vecākais. Par pagastu sauca ne tikai dzīru jeb mielasta nodevu, bet arī
maksāšanas termiņus un pagasta ļaužu (pagasta devēju) apvienību ar savu
teritoriju, administratīvo un tiesu organizāciju. Vienā pagastā varēja
ietilpt viens vai vairāki ciemi un ciemati. Tā kā no pagasta maksāja
nodevas, tad vēlāk (15. 16. gs.) muiža nekad neietilpa pagastā.
Livonijas ordeņa un zemgaļu
1272. g. līgumā bija noteikts, ka pagasta ņēmējs ir ordeņa fogts. Citos
Latvijas un Igaunijas novados situācija bija līdzīga. Pagasta nozīmi
Livonijas zemes kungu dzīvē apliecina tas, ka vācieši pat atlika tiesas prāvas,
kamēr fogts atgriezās no pagasta. Uz pagasta ņemšanu (arī jāšanu,
saukšanu, noturēšanu) fogts parasti devās kopā ar tulku un skrīveri,
reizēm palīgos tika pieaicināti vasaļi.
Baltijas tautības Livonijas
laikmetā līdz 16. gs. saglabāja savu iekšējo tiesu iekārtu. Tiesas tika
spriestas pēc seno cilšu jeb
zemnieku ieradumu tiesībām. Ir uzglabājušās lībiešu, igauņu, kuršu
un zemgaļu tiesības. Domājams, ka pastāvējušas arī latgaļu tiesības.
Tiesu sprieda pagasta tiesas tiesneši (Reichtsfinder) vecākie un, iespējams,
dižciltīgākie pagasta zemnieki, bet tiesas priekšsēdētāji bija vācieši
ordeņa vai bīskapu fogti, bīskapu lēņu novados vasaļi. Tā 1241. g.
Sāremā salas igauņi (sāmsalieši) solījās pieņemt reizi gadā pagasta
dienās fogtu laicīgu lietu izpriešanai, kam jātiesā, kas tiesājams, pēc
zemes vecajo padoma. Savukārt zemgaļi jau minētajā līguma solījās, ka
ļaus ordeņa fogtam noturēt tiesu trīs reizes gadā.
Zemes kungu, bet sevišķi viņu
vasaļu, piesaistīšanās laukiem izraisīja izmaiņas zemnieku tiesiskajā un
ekonomiskajā stāvoklī. 14. gs. zemnieki arvien biežāk sāka krist parādos.
Cēlonis tam meklējams karos un epidēmijās, kas atsevišķu novadu zemniekus
iedzina trūkumā. Lielā mēra epidēmija (Melnā nāve), kas plosījās Eiropā
1347. 1353. g., daļēji skāra arī Livoniju, visvairāk igauņu novadus.
Livonijas valstīm bieži uzbruka lietuvieši un krievi, epizodiski risinājās
lielākas un mazākas sadursmes pašu Livonijas zemes kungu starpā. Šajās
nelaimēs relatīvi maz cieta zemes kungi un vasaļi, kas uzturējās pilīs un
kam bija lielāki un drošāki iekrājumi. Viņi sāka pēc brīvprātīga
paraduma atbalstīt trūkumcietējus ar lopu un sēklas pagaidiem. Vācieši
nebija ieinteresēti savu lēņu novadu saimniecību izputēšanā, jo tās deva
iztiku viņiem pašiem. Piemēram, Kuldīgas komturija 1341. g. aizdeva novada
kuršiem 97 lastes 31 pūru labības (1920 kg), 500 galvas lopu un 87 markas
naudā. Tomēr ne visi zemnieki spēja parādus atdot. Nenomaksāto parādu
nasta pakāpeniski krājās. Zemnieku parādus ierakstīja t. s. vaku
jeb zemes grāmatās vai arī iegrieza speciālos burtkokos jeb birkās.
Noturot pagastus, vispirms tika ievākti vecie parādi, bet maksāt nespējīgie
tika tiesāti visa pagasta priekšā. Parādu dēļ zemniekiem sāka apķīlāt
lopus, lai gan parasti atstāja viņiem tos nomā.
14.
gs. otrajā pusē un 15. gs. zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu
parādību. Tā laika zemes darījumu dokumentos gandrīz vienmēr klāt minēti
attiecīgās zemes zemnieku parādi. Minētajā laikā sastopami gadījumi, kad
kungi savus parādniekus sāka pārvērst t. s. dreļļos
(lejasvācu val. Drelle vergs) vergos.
Līdz tam par dreļļiem kļuva galvenokārt kara gūstekņi. Daļa Livonijas
parādu dreļļu kļuva par vēlākajiem muižas kalpiem. Tomēr drellība nekļuva
par izplatītu Livonijas tradīciju, jo nebija izdevīga kungiem. Tā draudēja
pārvērsties par postā pamestu arklu summu, turklāt muižai parādnieki-dreļļi
bija jāuztur savā maizē. Tāpēc 1424. g. landtāgs noteica, ka drellība
nedrīkst pārsniegt 10 gadus. Vasaļi-muižnieki 15. gs. dreļļus sāka
nometināt jauniekopjamās muižas zemēs vai pamestās saimniecībās. Kopš
1455. g. dreļļu vārds Livonijā pazūd. Liekas, ka no viņiem izveidojās
jauna Livonijas zemnieku kategorija 15. gs. beigās un 16. gs. minētie vienkāji (Einfussling) vai iebūvieši
(hortulanus, Ebow) galvenokārt uz zemes nometināti bezzemnieki. Iebūvieši
bieži mitinājās kāda saimnieka pirtī vai rijā, jo māju viņiem nebija.
Muižas labā iebūvieši veica t. s. kājinieku
klaušas gāja muižas darbos bez zirga, kā arī vairākas dienas
kalpoja saimniekam, pie kura dzīvoja. Laika gaitā iebūvieši jeb vienkāji
saplūda ar pārējiem zemniekiem. Daudziem jau 16. gs. pirmajā pusē bija ½
un ¼ arkla saimniecības. Gan sākumā parādu dreļļi, gan vēlāk iebūvieši
veicināja muižas uzsākto iekšējo agrāro kolonizāciju, jo kalpoja kā
darbaspēks mežu izciršanā un līdumu līšanā.
Mainījās ne tikai parādnieku stāvoklis.
Bruņinieki, 15. gs. pārvērtušies par muižniekiem, tajos novados, kur
tradicionāli maksāja Desmito tiesu, pamazāk sāka to nomainīt ar
Ceturto tiesu jeb Ceturto graudu (25% ienākuma nodokli). Piemēram, Daugavpils vaku
reģistrā minēts, ka no 55 brīvzemniekiem 30 maksāja Ceturto graudu.
Vienlaikus pieauga arī Kunga tiesas apjoms. Tajā pašā reģistrā teikts, ka
tie 20 zemnieki, kas maksāja Kunga tiesu, devuši pūru rudzu un pūru auzu,
podu apiņu, caunu un 5 Lībekas feniņus. 15. gs. līdzās Desmitajai vai citur
Ceturtajai tiesai un Kunga tiesai bija jāmaksā arī t. s. sieciņi
baznīckungam (labībā), kara nodokļi u. c. nodevas.
Klaušu muižas veidošanās 15.
gs. otrajā pusē izsauca tendenci palielināties arī klaušu apjomam, lai gan
kopumā ziņas par tā laika klaušām ir ļoti fragmentāras. Piemēram,
vasalis Tīzenhauzens 1486. g. prasīja no saviem ļaudīm 9 klaušu dienas gadā:
6 pļaut un ievākt sienu, 3 pļaut rudzus. Livonijas ordenis 1492. g.
Zemgales zemniekiem noteica, ka vasarā muižas darbos jāiet pēc vīru skaita,
bet ziemā pēc sētu skaita. Savukārt Kursā 1500. g. saimniekam muižā
jau bija jānostrādā 32 dienas gadā. Acīmredzot klaušu apjoma palielināšana
notika uz līguma pamata, ko zemes kungs vai muižnieks noslēdza ar zemnieku pārstāvjiem.
Juridiski līgums skaitījās brīvprātīgs, taču zemniekiem no tā bija grūti
atteikties. Par papildus klaušām, kuras gan vēl dēvēja par talkām (Betteltage,
Bittarbeit), muiža rīkoja dzīres ar alu, mūziku un dejām.
15.gs. parādījās arī t. s. kordu
(no igauņu val. kord reize) jeb kārtnieku
darbi. Šīs klaušas deva viss pagasts kolektīvi. Atsevišķi ciemi sūtīja
uz muižu ganus, lauksargus, muižu sargus u c. Tomēr šīs klausības
zemnieki, kas bija pieraduši pie kopīgiem pagasta pienākumiem pret zemes
kungu un muižu, neuztvēra kā lielu apgrūtinājumu.
Livonijas zemnieku vienas daļas
nonākšana parādos, kā arī nodevu un klaušu pieaugšana izraisīja zemnieku
un dreļļu bēgšanas gadījumus. Visizplatītākā
bija bēgšana no vienas Livonijas valsts uz otru, īpaši, ja tās naidojās,
vai arī uz Rīgu u. c. Livonijas pilsētām. 14. 15. gs. sastopama arī bēgšana
uz Lietuvu (reizēm šī piemēra sakarā minētai kuršu un zemgaļu izceļošanai
uz Lietuvu 13. gs. bija cits militārs raksturs). Aizbēgušie zemnieki radīja
lielus zaudējumus muižnieku un zemes kungu saimniecībām. Uz citu valsti aizbēgušos
zemniekus atpakaļ prasīt varēja tikai starpvalstu diplomātisko sarunu ceļā.
Šādas sarunas sākās jau 14. gs., bet 15. gs. bēgļu izdošanas jautājumus
arvien biežāk sāka izskatīt Livonijas landtāgi.
1422. g. miera sarunās starp
Lietuvas dižkunigaiti Vītautu un Polijas karali Jagaili no vienas puses un Prūsijas-Livonijas
Vācu ordeni no otras puses tika noteikts, ka aizbēgušie zemnieki pēc pieprasījuma
jāatgriež. 1424. g. Kurzemes bīskaps nosūtīja protesta vēstuli Rīgai, kurā
bija teikts, ka rīdzinieki pie sevis pārvilinot parādus nenomaksājušos
zemniekus, un uzstādīja prasību bēgļus izdot. Tajā pašā gadā Valkas
landtāgs pieņēma lēmumu, ka aizbēgušie ļaudis vai nu jāatgriež pie vecās
tiesas, vai jānomaksā viņu parāds. Tādējādi Livonijā iedibinājās
princips: vīru vai parādu.
1458. g. Tērbatas bīskaps izdeva instrukciju par bēgļu izdošanas procesuālo
kārtību bīskapijas robežās. Šo jautājumu risināšanai tika nodibināts
speciāls amats arkla tiesnesis (Hakenrichter). Gadsimta beigās šāds amats
pastāvēja arī Rīgas arhibīskapijā.
Muižniekus 15. gs. vidū un otrajā
pusē laikā, kad veidojās klaušu muižas, arvien vairāk sāka interesēt
vīrs nevis parāds, tāpēc princips vīru vai parādu kļuva
vecmodīgs un muižniecību vairs neapmierināja. Jāņem vērā, ka šis
princips tomēr galvenokārt tika attiecināts uz dreļļiem, bet uz ļaudīm
daudz mazāk. Zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemnieku piesaistīt
pie zemes, liedzot viņam brīvas pārvietošanās tiesības, lai tādējādi
tiktu nodrošināti maksājumi, klaušas un varētu paplašināt vai pat veidot
jaunas muižas. Tā, atšķirībā no 13. 14. gs. bruņiniekiem-karavīriem,
15. gs. bruņinieki-muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par saviem privātiem
pavalstniekiem. Saimniekus, kas bija mantojuši savas sētas, muižnieki
uzskatīja par saistītiem pie zemes. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu
ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus
sāka saukt par dzimtļaudīm (Erbleute)
vai dzimtzemniekiem (Erbbauer). Viņu
kungu savukārt sāka dēvēt par dzimtkungu
(Erbherr). Zemnieki bija nonākuši ne tikai ekonomiskā, bet arī tiesiskā
jeb ārpusekonomiskā atkarībā no saviem kungiem. Šo atkarības formu pieņemts
saukt par dzimtbūšanu.
Dzimtbūšana visātrāk izveidojās
Ziemeļigaunijā. Latvijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494.
g., kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem
par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts ja neatbrīvots
dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet
viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica
dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem
brāļiem jāseko vecākajam brālim. Dzimtbūšana tika nopamatota arī kādā
citā pantā ja kāds muižnieks ļauj atprasītam dzimtcilvēkam un viņa
saimei bēgt, tad vietā jādod tikpat labs dzimtcilvēks un saime.
Tādā veidā aptuveni trīs
gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu
personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā. Šis
process visā Livonijā nenotika vienmērīgi. Kā augstāk norādīts,
visstraujāk zemnieki brīvību zaudēja Ziemeļigaunijas novados un bīskapijās,
bet ordeņa zemēs kopumā daudz lēnāk, tāpēc masveidīgi zemnieku
nemieri izcēlās tieši minētajās zemēs. Jau 1346. g. pret vācu vasaļiem
un viņu toreizējiem zemes kungiem dāņiem sacēlās Harjumā un Virumā,
kā arī Sāremā-Vīkas bīskapijas novadu zemnieki. Nemieri sākās Jurģos, tāpēc
vēsturē tie pazīstami kā Jurģu
nakts sacelšanās. Kā paskaidroja igauņi, vācieši viņus sodījuši,
pēruši, mocījuši un no to smagiem darbiem neesot bijis pat sausas maizes, ar
to pašu esot jāmaksā vāciešiem. Igauņi apkāva muižniekus un viņu muižas
nodedzināja. Hronists Bartolomejs Honeke savā Atskaņu hronikā stāsta, ka
nemieros piedalījušies ap 10 000 zemnieku. Tikai ar Livonijas ordeņa palīdzību
izdevās sacelšanos apspiest. Ordeņbrāļi ziņoja, ka Harjumā un Vīkā tika
nogalināti 30 000, bet Sāremā 9000 igauņu, lai gan šie skaitļi, domājams,
ir pārspīlēti. Atsevišķi zemnieku neapmierinātības gadījumi 14. gs.
sastopami arī Vidzemē. Piemēram, 1345. g., kad lietuviešu valdnieks Aļģirds
iebruka Siguldas apkārtnē, kāds lībiešu vecākais piedāvāja viņam vietējo
zemnieku palīdzību, taču tā tika noraidīta, bet lībiešu vadonim par varas
uzurpācijas mēģinājumu lietuvieši nocirta galvu. Visumā plašāki zemnieku
nemieru gadījumi Latvijā Livonijas laikmetā nav zināmi. Acīmredzot
zemnieki, atšķirībā no Ziemeļigaunijas zemniekiem, savu brīvību zaudēja
lēni un pakāpeniski, no paaudzes uz paaudzi, līdz ar to savu stāvokli
uztverot kā dzīves normu. Nedrīkst aizmirst arī to, ka pat dzimtzemnieku stāvoklis
15. gs. beigās un 16. gs. ne tuvu nebija līdzīgs dzimtzemnieku stāvoklim vēlākajos
gadsimtos, īpaši Kurzemes hercogistē un Vidzemē t. s. krievu laikos.
Livonijas laikmeta beigās daudzos novados dzimbūšana vispār vēl nebija
iedibinājusies. Pašu dzimtzemnieku ekonomiskais stāvoklis bieži vien bija
labāks kā brīvajiem zemniekiem. Pirmos nedrīkstēja padzīt no zemes, viņi
varēja mantot un atstāt mantojumā saimniecības.
Kopumā feodālo attiecību veidošanās Livonijā notika vēlāk kā Rietumeiropas zemēs, turklāt šīs attiecības daudzējādi nebija vietējās (nevācu) sabiedrības attīstības rezultāts, bet tika ienestas no ārienes, protams, piemērojoties vietējiem apstākļiem. Līdzīga situācija, lai gan ar savām īpatnībām, izveidojās arī Brandenburgas un Prūsijas zemēs. Laikā, kad Austrumeiropā, tai skaitā Livonijā, ieviesās dzimtbūšana, Rietumeiropas zemēs, gluži pretēji, tā gāja bojā. Šī Livonijas specifika kļuva par vienu no Baltijas 17. 19. gs. īpatnējā agrārā un sociālā stāvokļa cēloņiem.