VII nodaļa. BRUŅNIECĪBAS, MUIŽNIECĪBAS
UN MUIŽAS IZCELŠANĀS LIVONIJĀ
Vācieši Baltijā 13. gs. ieradās
ar saviem, no vietējām tradīcijām atšķirīgiem priekšstatiem par
sabiedriskajām attiecībām. Vācu uzskati par valsti, tiesībām, morāli,
sadzīvi utt. bija atbilstoši tā laika Rietumeiropā, īpaši Vācijā, valdošajai
sabiedriskajai iekārtai. Pēc vietējo tautību pakļaušanas šis attiecību
modelis pakāpeniski, piemērojot to vietējiem apstākļiem, tika uzspiests
Baltijai.
Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai
tradīcijai, arī Livonijā jau 13. gs. sākumā sākās zemes lēņošana. Iekarotās un kristītās zemes kungi (Landsherren) bīskapi, daudz mazāk ordenis, sāka
tos karavīrus un ierēdņus, kas pēc krusta kara beigām neatgriezās dzimtenē,
atalgot, piešķirot viņiem lēņus (no
vidusaugšvācu val. Lehen aizdota manta) nekustamu mantu,
galvenokārt zemi, ko viena persona nodod otrai valdījumā un īpašumtiesiskā
lietošanā ar pienākumu pildīt dienestu un solīties savstarpējā uzticībā.
Sākumā lēņus deva līdz mūža galam, vēlāk tiesības tos mantot ieguva dēls,
bet, ja dēla nebija, zeme nonāca atpakaļ zemes kunga rokās. Lēņa devējus
sauca par senjoriem, bet lēņa ņēmējus
par vasaļiem (vasalli) vai lēņa
vīriem (Lehenmann).
Livonijas bīskapu vasaļi vai
vasaļu senči galvenokārt bija izceļojuši no Lejassaksijas, Vestfāles un Frīzijas.
Livonijā viņi pakāpeniski izveidoja laicīgo
bruņinieku kārtu (milites, Ritterschaft). Kārtas nozīmē šeit tā pirmo
reizi minēta 1259. g. Dānijai piederošajās Ziemeļigaunijas zemēs. Ziemeļigaunijas
bruņniecība izveidoja savu tiesisko korporāciju. Vēlāk tādas izveidojās
arī pārējā Livonijā, lai gan to organizatorisko līmeni, kāds bija Ziemeļigaunijas
vācu-dāņu bruņiniekiem, nesasniedza.
Bruņinieki, salīdzinot ar pārējiem
Livonijas vāciešiem, ieguva vairākas privilēģijas. Par viņu nogalināšanu
bija jāmaksā lielāka galvas nauda, bet tiesāt bruņinieku drīkstēja tikai
īpašs vasaļu tiesnesis (Mannrichter),
nevis zemes fogts. Bruņinieku attiecības ar senjoriem, privilēģijas, tiesības
un pienākumi tika noteikti t. s. Bruņinieku
tiesībās (Ritterrecht). Vecākās bruņinieku tiesības Livonijā saglabājušās
kopš 1315. g., kad tās saviem Ziemeļigaunijas vasaļiem apstiprināja Dānijas
karalis Ēriks VI Menveds. Rīgas arhibīskapijā no 1422. g. zināmas t. s. Vidējās
bruņinieku tiesības un vēlāk Pārstrādātās bruņinieku tiesības. Daļa
tiesību normu tika izstrādātas atbilstoši Livonijas apstākļiem, bet
daudzas tiesību normas tika pārņemtas no toreiz Saksijā valdošā paražu
tiesību krājuma Sakšu spoguļa (speculum iuris Sacsonicum,
Sachsenspiegel).
Bruņniecība Livonijā sevi
uzskatīja par visdižciltīgāko sabiedrības daļu, taču patiesībā daudzas
Livonijas bruņinieku dzimtas bija cēlušās no Vācijas zemāko muižnieku (Kleinadel)
un ministeriāļu laicīgo un garīgo feodāļu kalpu vidus.
Par Livonijas zemes kungu vasaļiem
kļuva arī vietējās izcelsmes dižciltīgie. Piemēram, 13. gs. Jersikas
latgaļu valdnieks Visvaldis bija spiests nodot savas zemes bīskapam Albertam
un pēc tam daļu no tām saņēma atpakaļ kā lēni. Daudz vairāk vietējo
tautību vasaļu bija ordeņa valstī (cēloņi aplūkoti II nod.). Varbūt
Livonijā dažiem nevācu izcelsmes vasaļiem izdevās iekļūt arī bruņinieku
rindās. Pastāv leģendas, ka vēlāk slavenās Līvenu, Maidelu, Koslilu,
Patkulu u. c. bruņinieku dzimtas cēlušās no Baltijas vācu tautībām, lai
gan apstiprināt vai noliegt šādu leģendu patiesumu ir ļoti grūti. Pārsvarā
nevācu vasaļi Livonijā izveidoja t. s. leimaņu slāni, kurš XVI gs. sāka
arvien vairāk tuvināties zemniecībai (sk. IX nod.).
Kā jau iepriekš norādīts,
Livonijas vasaļi 14. gs. sāka pulcēties savās apspriedēs mantāgos
(placitum, Mantag). Sākotnēji mantāgos sprieda tiesu pār likumus pārkāpušiem
vasaļiem. Vēlāk mantāgu dienas kārtībā arvien vairāk izvirzījās
politiski un saimnieciski jautājumi. Domājams, ka 16. gs. pirmajā pusē mantāgos
sāka apspriest arī nāmakamajā landtāgā izskatīšanai paredzētos jautājumus,
kas bija saistīti ar vasaļiem, bet iespējams, ka arī visu gaidāmā landtāga
problemātiku.
13.
un 14. gs. Austrumbaltijā bija daudzu lielu un mazu karu laiks, tāpēc
vasaļu galvenā nodarbošanās bija dienests bīskapu un ordeņa armijās. Paši
bruņinieki bija profesionāli karavīri, kurus visai maz interesēja viņiem
piešķirto lēņu apsaimniekošana. Turklāt jāņem vērā, ka minētajā laikā
Livonijas laukos vēl dominēja naturālā
saimniecība t. i., tāda saimniecības forma, kur notika mantas maiņa
pret mantu, bet nauda kalpoja tikai kā vērtības mērs, nevis apgrozījuma un
maksāšanas līdzeklis. Tas nozīmēja, ka lēņa zemes saimniecība vēl nespēja
vasalim dot jūtamus ienākumus. Acīmredzot tāpēc vasaļi 13. un 14. gs.
aprobežojās galvenokārt tikai ar nodevu
ievākšanu savās lēņa zemēs, bet paši uzturējās zemes kungu pilīs.
Situācija būtiski mainījās 15.
gs. Kara tehnikas (šaujamieroču) attīstības rezultātā beidzās bruņinieku
laikmets. Kādreiz plašie, visas Eiropas mērogā organizētie krusta
kari ieguva šauri lokālu raksturu piemēram, krusta kari pret husītiem Čehijā,
turkiem Balkānos vai arābiem (mauriem) Spānijā. Livonijas bruņiniekiem-vasaļiem
draudēja bezdarbs, jo bīskapi un ordenis arvien vairāk sāka izmantot
nolīgto algotņu pakalpojumus. Mainījās arī ekonomiskā situācija. Līdzās
naturālajai saimniecībai arvien lielāku nozīmi sāka iegūt tirgus saimniecība. Rietumeiropā 15. un 16. gs. mijā pieauga
pieprasījums pēc lauksaimniecības un meža precēm. To cenas cēlās (sk. XI
nod.). Tas viss mudināja vasaļus savu dzīvi saistīt ar lēņa zemēm un to
apsaimniekošanu. Bruņinieki pakāpeniski pārvērtās par muižniekiem (Gutsherren).
Lai nostiprinātos savos lēņos,
bija jāpanāk lēņa mantošanas tiesību paplašināšana. Šī jautājuma
risināšanā visātrāk panākumus guva Ziemeļigaunijas Harjumā un Virumā
zemju bruņniecība. Tā jau kopš nonākšanas Livonijas ordeņa valsts sastāvā
(1346. g.) bija uzsākusi politisku cīņu ar savu zemes kungu par plašākām lēņa
mantošanas tiesībām. Izmantojot ordeņa diplomātiskās neveiksmes, 1397. g.
Ziemeļigaunijas bruņniecība piespieda Vācu ordeņa virsmestru Konrādu fon
Jungingenu izdot t. s. Jungingena žēlastību
(Jungingensche Gnade), kas ievērojami paplašināja bruņniecības tiesības
uz lēni. Tagad to varēja mantot ne tikai dēls, bet arī meita un radi līdz
piektajai radniecības pakāpei. Šādi radi atradās vienmēr, un līdz ar to
zemes praktiski pārgāja dzimtas īpašumā, lai gan juridiski joprojām skaitījās
lēņi. Zemi vienīgi nedrīkstēja pārdot un ieķīlāt bez senjora atļaujas,
taču 16. gs. sākumā atcēla arī šo ierobežojumu.
Jungingena žēlastība
kļuva par paraugu līdzīgām lēņtiesiskām privilēģijām Livonijas bīskapijās.
Izmantodami Rīgas arhibīskapa varas vājumu un atkarību no vasaļiem, pēdējie
1457. g. piespieda savu senjoru Silvestru Stodevešeru izdot tādu pašu privilēģiju
Silvestra žēlastību. Savukārt
arhibīskaps ar tās palīdzību cerēja iemantot savu vasaļu atbalstu cīņā
pret Livonijas ordeni. Žēlastība attiecās galvenokārt uz arhibīskapijas
lībiešu gala lēņiem. Nākamie zemes kungi centās Silvestra žēlastību
atcelt, taču viņiem vienmēr nācās piekāpties vasaļu priekšā. Rīgas
arhibīskaps Mihaels Hildebrants 1484. g. bija spiests vēlreiz to apstiprināt.
Vasaļu pievēršanās saimnieciskām
lietām un nostiprināšanās savos lēņos veicināja muižu
(no lībiešu val. moiz un igauņu val. mõiz sēta) kunga
sētu (Hof) veidošanos un attīstību. Ziņas par muižu sākumiem Livonijā
ir ļoti blāvas un pretrunīgas. Šķiet, ka pirmās muižas piederējušas
zemes kungiem bīskapiem un ordenim. Liecības par vasaļu muižām
sastopamas, sākot ar 14. gs. pirmo pusi. Taču ir skaidrs, ka gan vienas, gan
otras sākotnēji (13. 14. gs.) kalpoja tikai kā nodevu savākšanas centri.
Muižnieka saimniecības un muižas aramzemes tur vēl nebija, vai tā bija ļoti
niecīga. Šāda tipa muižas parasti sauc par senjorijām. Muižu tālāku attīstību 13. un 14. gs. traucēja
jau iepriekš apskatītā vasaļu neieinteresētība zemes apsaimniekošanā un
biežie kari.
Pavērsiens muižu attīstībā, līdz
ar augstāk iztirzātajām izmaiņām, vērojams 15. gs., īpaši otrajā pusē,
kad sākās pāreja uz t. s. klaušu muižām
(Gutsherrschaften) vai folvarkiem. Šajās
muižās zemnieki muižnieka labā jau bija spiesti veikt galvenos fiziskos
darbus klaušu kārtā bez atlīdzības, turklāt savā maizē un ar savu inventāru.
Muižas klaušu rašanās galvenais cēlonis meklējams muižas tīrumu platības
pieaugumā, tās apsaimniekošana prasīja arvien lielāku darbaspēku. Muižnieki
par muižas klaušām pārvērta daļu no kādreiz 13. gs. bīskapu un ordeņa
zemniekiem uzliktajām publiskajām klaušām (sk. VIII nod.). Muižas klaušās
pārvērtās arī talku darbs, ko senāk zemnieki veica labprātīgi. Zemnieku
klaušu darba augļus muižnieki pārdeva tirgū. 16. gs., kad Rietumeiropas labības
tirgos cēlās cenas, Livonijā pieauga klaušu muižu skaits un pašu klaušu
apjoms (sk. XI nod.). Tomēr visumā vairāk vai mazāk noformējušās klaušu
saimniecības Livonijā sastopamas tikai 16. gs. otrajā pusē.
Muižu attīstība Livonijā
izraisīja būtiskas izmaiņas Baltijas lauku apdzīvotības ģeogrāfiskajā
struktūrā un ainavā. Senjoriju
centri sākotnēji veidojās vietējo iedzīvotāju ciemos. Tā bija vieglāk
ievākt nodevas. Taču tad, kad vasaļi pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi
laukos, sākās pakāpeniska vietējo ciema zemnieku zemju atņemšana, lai
veidotu savas muižas zemes (Hofesland).
Domājams, ka ciema zemnieku zemes muižnieki ieguva dažādos ceļos
pievienojot kara, epidēmiju un bada rezultātā zemnieku pamestos tīrumos vai
vardarbīgi padzenot zemniekus no viņu labākajām zemēm. Ciema zemnieku
dzimtu locekļi un klātpienācēji bija spiesti iekopt jaunus tīrumus un celt
jaunas sētas apkārt muižas zemei vai tālāk no tās. Tādējādi aizsākās
seno ciemu izjukšanas un viensētu veidošanās process, kas sevišķi intensīvi noritēja
kopš 16. gs. un turpinājās sekojošajos gadsimteņos.
Par senu ciemu eksistenci muižu
vietās liecina daudzu muižu nosaukumi piemēram, Auciems (Autzeem),
Beiciems (Beizeem), Inciems (Inzeem), Muižciems (Muischezeem), Ikšķile (Uexkull,
lībiešu val. kull ciems), Erkule (Erkul) jeb Ārciems, Hoendorfa (Hohendorf,
vāciski dorf ciems), Altdorfa (tulk. Senais ciems) u.c., kuros vēlākos
gadsimtos sastopamas tikai muižas un viensētas. Muižas sākotnējo eksistenci
ciemos pierāda arī citas ziņas. Romas pāvesta legāta Alnas Balduīna 13.
gs. slēgtajos līgumos ar kuršiem bija minēta virkne kuršu ciemu (villae)
Rende, Pope, Apūze, Kiemala u. c., taču vēlāk ar šiem vietvārdiem tika apzīmētas
tikai muižas.
Livonijā bija vietas, kur zeme vācu
vasaļiem netika lēņota. Piemēram, Livonijas ordeņa valstī par ordeņbrāļu
vasaļiem kļuva vairākas vietējo kuršu dzimtas t. s. kuršu ķoniņi. Vēstures
gaitā šajos novados muiža neveidojās, kā iznākumā 7 kuršu ķoniņu ciemi
saglabājās līdz pat 20. gs.
Muižnieki ne tikai sagrāba zemnieku zemi, bet arī palielināja savu tīrumu platības ar līdumu līšanu (Rodungen). Lēnām, bet neatlaidīgi, izcērtot un nolienot mežus, muiža apguva jaunas zemes. Īpaši strauji process noritēja 16. gs., jo muiža arvien intensīvāk sāka eksportēt kokmateriālus un preces, pēc kurām bija liels pieprasījums Nīderlandē, Spānijā un Portugālē. Līdz ar ciemu izjukšanu jaunas aramzemes sāka iekopt arī zemnieki. Gan muižu, gan zemnieku saimniecību uzbrukumu jaunām un neapgūtām teritorijām var saukt par Livonijas iekšējo agrāro kolonizāciju. Tās rezultātā sāka izzust lielie un neskartie mežu masīvi, kas kādreiz klāja Baltiju, bet tas savukārt noveda pie vispārēja ūdens līmeņa pazemināšanās upēs. Latvijas un Igaunijas lauku ainava pamazām kļuva līdzīga mūsdienu ģeogrāfiskajai ainavai.