VII nodaļa. BRUŅNIECĪBAS, MUIŽNIECĪBAS UN MUIŽAS IZCELŠANĀS LIVONIJĀ 

Vācieši Baltijā 13. gs. ieradās ar saviem, no vietējām tradīcijām atšķirīgiem priekšstatiem par sabiedriskajām attiecībām. Vācu uzskati par valsti, tiesībām, morāli, sadzīvi utt. bija atbilstoši tā laika Rietumeiropā, īpaši Vācijā, valdošajai sabiedriskajai iekārtai. Pēc vietējo tautību pakļaušanas šis attiecību modelis pakāpeniski, piemērojot to vietējiem apstākļiem, tika uzspiests Baltijai.

Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai tradīcijai, arī Livonijā jau 13. gs. sākumā sākās zemes lēņošana. Iekarotās un kristītās zemes kungi (Landsherren) ­ bīskapi, daudz mazāk ordenis, sāka tos karavīrus un ierēdņus, kas pēc krusta kara beigām neatgriezās dzimtenē, atalgot, piešķirot viņiem lēņus (no vidusaugšvācu val. ‘’Lehen’’ ­ aizdota manta) ­ nekustamu mantu, galvenokārt zemi, ko viena persona nodod otrai valdījumā un īpašumtiesiskā lietošanā ar pienākumu pildīt dienestu un solīties savstarpējā uzti­cībā. Sākumā lēņus deva līdz mūža galam, vēlāk tiesības tos mantot ieguva dēls, bet, ja dēla nebija, zeme nonāca atpakaļ zemes kunga rokās. Lēņa devējus sauca par senjoriem, bet lēņa ņēmējus ­ par vasaļiem (vasalli) vai lēņa vīriem (Lehenmann).

Livonijas bīskapu vasaļi vai vasaļu senči galvenokārt bija izceļojuši no Lejassaksijas, Vestfāles un Frīzijas. Livonijā viņi pakāpeniski izveidoja laicīgo bruņinieku kārtu (milites, Ritterschaft). Kārtas nozīmē šeit tā pirmo reizi minēta 1259. g. Dānijai piederošajās Ziemeļigaunijas zemēs. Ziemeļigaunijas bruņniecība izveidoja savu tiesisko korporāciju. Vēlāk tādas izveidojās arī pārējā Livonijā, lai gan to organizatorisko līmeni, kāds bija Ziemeļigaunijas vācu-dāņu bruņiniekiem, nesasniedza.

Bruņinieki, salīdzinot ar pārējiem Livonijas vāciešiem, ieguva vairākas privilēģijas. Par viņu nogalināšanu bija jāmaksā lielāka galvas nauda, bet tiesāt bruņinieku drīkstēja tikai īpašs vasaļu tiesnesis (Mannrichter), nevis zemes fogts. Bruņinieku attiecības ar senjoriem, privilēģijas, tiesības un pienākumi tika noteikti t. s. Bruņinieku tiesībās (Ritterrecht). Vecākās bruņinieku tiesības Livonijā saglabājušās kopš 1315. g., kad tās saviem Ziemeļigaunijas vasaļiem apstiprināja Dānijas karalis Ēriks VI Menveds. Rīgas arhibīskapijā no 1422. g. zināmas t. s. Vidējās bruņinieku tiesības un vēlāk ­ Pārstrādātās bruņinieku tiesības. Daļa tiesību normu tika izstrādātas atbilstoši Livonijas apstākļiem, bet daudzas tiesību normas tika pārņemtas no toreiz Saksijā valdošā paražu tiesību krājuma ­ ‘’Sakšu spoguļa’’ (speculum iuris Sacsonicum, Sachsenspiegel).

Bruņniecība Livonijā sevi uzskatīja par visdižciltīgāko sabiedrības daļu, taču patiesībā daudzas Livonijas bruņinieku dzimtas bija cēlušās no Vācijas zemāko muižnieku (Kleinadel) un ministeriāļu ­ laicīgo un garīgo feodāļu kalpu ­ vidus.

Par Livonijas zemes kungu vasaļiem kļuva arī vietējās izcelsmes dižciltīgie. Piemēram, 13. gs. Jersikas latgaļu valdnieks Visvaldis bija spiests nodot savas zemes bīskapam Albertam un pēc tam daļu no tām saņēma atpakaļ kā lēni. Daudz vairāk vietējo tautību vasaļu bija ordeņa valstī (cēloņi aplūkoti II nod.). Varbūt Livonijā dažiem nevācu izcelsmes vasaļiem izdevās iekļūt arī bruņinieku rindās. Pastāv leģendas, ka vēlāk slavenās Līvenu, Maidelu, Koslilu, Patkulu u. c. bruņinieku dzimtas cēlušās no Baltijas vācu tautībām, lai gan apstiprināt vai noliegt šādu leģendu patiesumu ir ļoti grūti. Pārsvarā nevācu vasaļi Livonijā izveidoja t. s. leimaņu slāni, kurš XVI gs. sāka arvien vairāk tuvināties zemniecībai (sk. IX nod.).

Kā jau iepriekš norādīts, Livonijas vasaļi 14. gs. sāka pulcēties savās apspriedēs ­ mantāgos (placitum, Mantag). Sākotnēji mantāgos sprieda tiesu pār likumus pārkāpušiem vasaļiem. Vēlāk mantāgu dienas kārtībā arvien vairāk izvirzījās politiski un saimnieciski jautājumi. Domājams, ka 16. gs. pirmajā pusē mantāgos sāka apspriest arī nāmakamajā landtāgā izskatīšanai paredzētos jautājumus, kas bija saistīti ar vasaļiem, bet iespējams, ka arī visu gaidāmā landtāga problemātiku.

13.       un 14. gs. Austrumbaltijā bija daudzu lielu un mazu karu laiks, tāpēc vasaļu galvenā nodarbošanās bija dienests bīskapu un ordeņa armijās. Paši bruņinieki bija profesionāli karavīri, kurus visai maz interesēja viņiem piešķirto lēņu apsaimniekošana. Turklāt jāņem vērā, ka minētajā laikā Livonijas laukos vēl dominēja naturālā saimniecība ­ t. i., tāda saimniecības forma, kur notika mantas maiņa pret mantu, bet nauda kalpoja tikai kā vērtības mērs, nevis apgrozījuma un maksāšanas līdzeklis. Tas nozīmēja, ka lēņa zemes saimniecība vēl nespēja vasalim dot jūtamus ienākumus. Acīmredzot tāpēc vasaļi 13. un 14. gs. aprobežojās galvenokārt tikai ar nodevu ievākšanu savās lēņa zemēs, bet paši uzturējās zemes kungu pilīs.

Situācija būtiski mainījās 15. gs. Kara tehnikas (šaujamieroču) attīstības rezultātā beidzās “bruņinieku laikmets”. Kādreiz plašie, visas Eiropas mērogā organizētie krusta kari ieguva šauri lokālu raksturu ­ piemēram, krusta kari pret husītiem Čehijā, turkiem Balkānos vai arābiem (mauriem) Spānijā. Livonijas bruņiniekiem-vasaļiem draudēja “bezdarbs”, jo bīskapi un ordenis arvien vairāk sāka izmantot nolīgto algotņu pakalpojumus. Mainījās arī ekonomiskā situācija. Līdzās naturālajai saimniecībai arvien lielāku nozīmi sāka iegūt tirgus saimniecība. Rietumeiropā 15. un 16. gs. mijā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības un meža precēm. To cenas cēlās (sk. XI nod.). Tas viss mudināja vasaļus savu dzīvi saistīt ar lēņa zemēm un to apsaimniekošanu. Bruņinieki pakāpeniski pārvērtās par muižniekiem (Gutsherren).

Lai nostiprinātos savos lēņos, bija jāpanāk lēņa mantošanas tiesību paplašināšana. Šī jautājuma risināšanā visātrāk panākumus guva Ziemeļigaunijas Harjumā un Virumā zemju bruņniecība. Tā jau kopš nonākšanas Livonijas ordeņa valsts sastāvā (1346. g.) bija uzsākusi politisku cīņu ar savu zemes kungu par plašākām lēņa mantošanas tiesībām. Izmantojot ordeņa diplomātiskās neveiksmes, 1397. g. Ziemeļigaunijas bruņniecība piespieda Vācu ordeņa virsmestru Konrādu fon Jungingenu izdot t. s. Jungingena žēlastību (Jungingensche Gnade), kas ievērojami paplašināja bruņniecības tiesības uz lēni. Tagad to varēja mantot ne tikai dēls, bet arī meita un radi līdz piektajai radniecības pakāpei. Šādi radi atradās vienmēr, un līdz ar to zemes praktiski pārgāja dzimtas īpašumā, lai gan juridiski joprojām skaitījās lēņi. Zemi vienīgi nedrīkstēja pārdot un ieķīlāt bez senjora atļaujas, taču 16. gs. sākumā atcēla arī šo ierobežojumu.

‘’Jungingena žēlastība’’ kļuva par paraugu līdzīgām lēņtiesiskām privilēģijām Livonijas bīskapijās. Izmantodami Rīgas arhibīskapa varas vājumu un atkarību no vasaļiem, pēdējie 1457. g. piespieda savu senjoru Silvestru Stodevešeru izdot tādu pašu privilēģiju ­ Silvestra žēlastību. Savukārt arhibīskaps ar tās palīdzību cerēja iemantot savu vasaļu atbalstu cīņā pret Livonijas ordeni. Žēlastība attiecās galvenokārt uz arhibīskapijas “lībiešu gala” lēņiem. Nākamie zemes kungi centās “Silvestra žēlastību” atcelt, taču viņiem vienmēr nācās piekāpties vasaļu priekšā. Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants 1484. g. bija spiests vēlreiz to apstiprināt.

Vasaļu pievēršanās saimnieciskām lietām un nostiprināšanās savos lēņos veicināja muižu (no lībiešu val. “moiz” un igauņu val. “mõiz” ­ sēta) ­ kunga sētu (Hof) veidošanos un attīstību. Ziņas par muižu sākumiem Livonijā ir ļoti blāvas un pretrunīgas. Šķiet, ka pirmās muižas piederējušas zemes kungiem ­ bīskapiem un ordenim. Liecības par vasaļu muižām sastopamas, sākot ar 14. gs. pirmo pusi. Taču ir skaidrs, ka gan vienas, gan otras sākotnēji (13. ­ 14. gs.) kalpoja tikai kā nodevu savākšanas centri. Muižnieka saimniecības un muižas aramzemes tur vēl nebija, vai tā bija ļoti niecīga. Šāda tipa muižas parasti sauc par senjorijām. Muižu tālāku attīstību 13. un 14. gs. traucēja jau iepriekš apskatītā vasaļu neieinteresētība zemes apsaimniekošanā un biežie kari.

Pavērsiens muižu attīstībā, līdz ar augstāk iztirzātajām izmaiņām, vērojams 15. gs., īpaši otrajā pusē, kad sākās pāreja uz t. s. klaušu muižām (Gutsherrschaften) vai folvarkiem. Šajās muižās zemnieki muižnieka labā jau bija spiesti veikt galvenos fiziskos darbus klaušu kārtā bez atlīdzības, turklāt savā maizē un ar savu inventāru. Muižas klaušu rašanās galvenais cēlonis meklējams muižas tīrumu platības pieaugumā, tās apsaimniekošana prasīja arvien lielāku darbaspēku. Muižnieki par muižas klaušām pārvērta daļu no kādreiz 13. gs. bīskapu un ordeņa zemniekiem uzliktajām publiskajām klaušām (sk. VIII nod.). Muižas klaušās pārvērtās arī talku darbs, ko senāk zemnieki veica labprātīgi. Zemnieku klaušu darba augļus muižnieki pārdeva tirgū. 16. gs., kad Rietumeiropas labības tirgos cēlās cenas, Livonijā pieauga klaušu muižu skaits un pašu klaušu apjoms (sk. XI nod.). Tomēr visumā vairāk vai mazāk noformējušās klaušu saimniecības Livonijā sastopamas tikai 16. gs. otrajā pusē.

Muižu attīstība Livonijā izraisīja būtiskas izmaiņas Baltijas lauku apdzīvotības ģeogrāfiskajā struktūrā un ainavā. Senjoriju centri sākotnēji veidojās vietējo iedzīvotāju ciemos. Tā bija vieglāk ievākt nodevas. Taču tad, kad vasaļi pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi laukos, sākās pakāpeniska vietējo ciema zemnieku zemju atņemšana, lai veidotu savas muižas zemes (Hofesland). Domājams, ka ciema zemnieku zemes muižnieki ieguva dažādos ceļos ­ pievienojot kara, epidēmiju un bada rezultātā zemnieku pamestos tīrumos vai vardarbīgi padzenot zemniekus no viņu labākajām zemēm. Ciema zemnieku dzimtu locekļi un klātpienācēji bija spiesti iekopt jaunus tīrumus un celt jaunas sētas apkārt muižas zemei vai tālāk no tās. Tādējādi aizsākās seno ciemu izjukšanas un viensētu veidošanās process, kas sevišķi intensīvi noritēja kopš 16. gs. un turpinājās sekojošajos gadsimteņos.

Par senu ciemu eksistenci muižu vietās liecina daudzu muižu nosaukumi ­ piemēram, Auciems (Autzeem), Beiciems (Beizeem), Inciems (Inzeem), Muižciems (Muischezeem), Ikšķile (Uexkull, lībiešu val. “kull” ­ ciems), Erkule (Erkul) jeb Ārciems, Hoendorfa (Hohendorf, vāciski “dorf” ­ ciems), Altdorfa (tulk. ­ Senais ciems) u.c., kuros vēlākos gadsimtos sastopamas tikai muižas un viensētas. Muižas sākotnējo eksistenci ciemos pierāda arī citas ziņas. Romas pāvesta legāta Alnas Balduīna 13. gs. slēgtajos līgumos ar kuršiem bija minēta virkne kuršu ciemu (villae) ­ Rende, Pope, Apūze, Kiemala u. c., taču vēlāk ar šiem vietvārdiem tika apzīmētas tikai muižas.

Livonijā bija vietas, kur zeme vācu vasaļiem netika lēņota. Piemēram, Livonijas ordeņa valstī par ordeņbrāļu vasaļiem kļuva vairākas vietējo kuršu dzimtas ­ t. s. kuršu ķoniņi. Vēstures gaitā šajos novados muiža neveidojās, kā iznākumā 7 kuršu ķoniņu ciemi saglabājās līdz pat 20. gs.

Muižnieki ne tikai sagrāba zemnieku zemi, bet arī palielināja savu tīrumu platības ar līdumu līšanu (Rodungen). Lēnām, bet neatlaidīgi, izcērtot un nolienot mežus, muiža apguva jaunas zemes. Īpaši strauji process noritēja 16. gs., jo muiža arvien intensīvāk sāka eksportēt kokmateriālus un preces, pēc kurām bija liels pieprasījums Nīderlandē, Spānijā un Portugālē. Līdz ar ciemu izjukšanu jaunas aramzemes sāka iekopt arī zemnieki. Gan muižu, gan zemnieku saimniecību “uzbrukumu” jaunām un neapgūtām teritorijām var saukt par Livonijas iekšējo agrāro kolonizāciju. Tās rezultātā sāka izzust lielie un neskartie mežu masīvi, kas kādreiz klāja Baltiju, bet tas savukārt noveda pie vispārēja ūdens līmeņa pazemināšanās upēs. Latvijas un Igaunijas lauku ainava pamazām kļuva līdzīga mūsdienu ģeogrāfiskajai ainavai.

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV