VI nodaļa. LIVONIJA BALTIJAS JŪRAS REĢIONA STARPTAUTISKAJĀS ATTIECĪBĀS 

Livonijas valdniekiem bija jārisina ne tikai savas iekšējās starpvalstu problēmas, bet arī jāveido attiecības ar kaimiņu valstīm ­ Lietuvu, Dāniju, Novgorodu-Pleskavu un Maskavas lielkņazisti. Livoniešiem katrā no šīm valstīm bija savas specifiskas intereses, savukārt katrai no tām bija savas intereses Livonijā. 13. gs. Livonijas valstu ārpolitika bija cieši saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem virzieniem, taču kopš 14. gs. Livonijas valdnieki arvien vairāk sāka piekopt patstāvīgu ārpolitiku. Visā savas pastāvēšanas laikā Livonija tomēr nebija spējīga realizēt daudzmaz vienotu ārpolitisko darbību. Livonijas valstu ārpolitikā nesakritība kļuva tradicionāla, valstiņu intereses bieži vien bija pilnīgi pretējas. Livonijas ordeņa darbības virzienus un ārpolitiskos centienus noteica ordeņa organizācijas būtība un mērķis ­ vardarbīga zemju iekarošana un pakļauto iedzīvotāju pievēršana katolicismam. Līdzīgi centieni bija arī bīskapiem, taču kopdarbību traucēja nemitīgās savstarpējās ķildas. Interešu atšķirības bija vērojamas ne tikai Livonijas valstu vidū, bet arī kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija nesaraujami savijusies ar tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr atbilda ordeņa un bīskapu politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās konsolidācijas virzienā neradīja arī Livonijas landtāgi. Tikai 15. gs. beigās un 16. gs., pieaugot ārējām briesmām, Livonijas valdnieki un kārtas bija spiestas saskaņot savu darbību, lai gan ne vienmēr tas izdevās.

13. ­ 14. gs. Vācu ordeņa Livonijā un Prūsijā politikas centrālais virziens bija pagānisko zemju  pakļaušana. Pēc Latvijas, Igaunijas un Prūsijas teritoriju iekarošanas par agresijas galveno objektu kļuva Lietuva. Veicot krusta karus pret lietuviešiem, ordenis turpināja krusta karu kustību, kas šajā laikā bija cietusi krahu Tuvajos Austrumos. Kā jau iepriekš norādīts, ordeni Austrumbaltijas jeb t. s. Ziemeļu krusta karagājienos atbalstīja Roma, kā arī daudzi Eiropas katoļu valdnieki un Vācijas pilsētas. Līdzās augstākajam mērķim ­ pagānu pakļaušanai ­ abiem Vācu ordeņa atzariem bija arī ģeopolitiskais mērķis ­ Livonijas un Prūsijas zemju teritoriāla savienošana. Tā bija iespējama tikai, iekarojot Žemaiti. Tieši tāpēc Žemaite vairāk kā divus gadsimtus bija nemitīgas un asiņainas kara darbības rajons. Ordenis ne tikai veica militāras akcijas pret lietuviešiem, bet arī aktīvi iejaucās Lietuvas iekšpolitikā, starp lietuviešu un žemaišu kunigaišiem meklējot sev sabiedrotos. Līdzīgi rīkojās arī Rīgas arhibīskaps. 13. gs. 50. gadu sākumā Livonijas ordeņa mestram Andreasam fon Štīrijam (Štīrijas Andrejam) izdevās ar Lietuvas valdnieku Mindaugu noslēgt savienību, kas ilga nepilnus desmit gadus. 1251. g. pāvests Inocents IV ar bullu iecēla Mindaugu par Lietuvas karali, bet 1253. g. Livonijas ordeņa mestrs un Kulmas bīskaps kronēja un kristīja Mindaugu. Turpretī arhibīskapa sabiedrotais Lietuvā ­ kunigaitis Tautvils ­, būdams Mindauga ienaidnieks, bija spiests pamest Lietuvu. Tomēr ordeņa un lietuviešu valdnieka savienība bija īslaicīga epizode naidīgajās Lietuvas un Livonijas kaimiņattiecībās.

Neraugoties uz Eiropas valdnieku atbalstu, ordenim ne militāri, ne diplomātiski neizdevās gūt ievērojamus panākumus Lietuvā. Gluži pretēji, vācu bruņinieku draudi no ziemeļiem (Livonijas) un rietumiem (Prūsijas), kā arī krievu kņazu un mongoļu agresivitāte austrumos un dienvidos veicināja Lietuvas novadu konsolidāciju stiprā un agresīvā valstī. Tā jau 13. gs. beigās un 14. gs. vienu pēc otras sāka pakļaut senkrievu zemes. 13. gs. lietuvieši iekaroja Melno Krievzemi (ap Grodņu), bet 14. gs. gaitā lietuviešu rokās pakāpeniski nonāca Polocka, Minska, Vitebska, Pinska, Volīnija, Kijeva un Podolija. Vienlaikus Lietuva deva jūtamus prettriecienus vācu bruņiniekiem, lai gan pievienot viņu iekarotās zemes Latvijā, Igaunijā un Prūsijā tomēr nespēja. Lietuviešu postošie iebrukumi Livonijā zināmi jau kopš 12. gs. beigām. Lietuvieši ne tikai izpostīja ordenim un bīskapiem pakļautos novadus, bet reizēm arī sagrāva lielus bruņinieku spēkus. Piemēram, 1260. g. Kursā pie Durbes žemaiši un kurši sakāva apvienoto Livonijas un Prūsijas ordeņa armiju, bet 1279. g. lietuviešu pulki sagrāva livoniešu armiju pie Aizkraukles. Tās nebija vienīgās Lietuvas karavīru uzvaras 13. gs.

Tāpat kā Livonijas valdnieki Lietuvā, tā lietuviešu kunigaiši kopš 13. gs. beigām sāka iejaukties Livonijas iekšpolitikā, galvenokārt meklējot sabiedrotos pret ordeni. Ordeņbrāļiem īpaši bīstama Lietuva kļuva valdnieka Ģedimina valdīšanas laikā (1316. ­ 1341. g.). Viņš vairākkārt deva spēcīgus militārus triecienus ordeņa zemēm Livonijā un Prūsijā un izsiroja pat Magdeburgas un Frankfurtes pie Oderas apgabalus. Ne mazāk nepatīkamas ordenim bija Ģedimina diplomātiskās aktivitātes ­ kontakti ar Rīgas arhibīskapu, Rīgas pilsētu, dominikāņu un franciskāņu mūku ordeņiem. 1323. g. Ģedimins Viļņā sasauca miera konferenci ar livoniešu piedalīšanos un solījās kristīties. Ar Rīgas starpniecību viņš griezās pie pāvesta ar prasību, lai Lietuvā nometina katoļu garīdzniekus, amatniekus un tirgotājus. Lietuvas kristīšanās un tai sekojošā starptautiskā atzīšana ordenim nozīmētu savas misijas izbeigšanu. Tāpēc ordenis neatzina Lietuvas nolīgumus ar kristīgām varām un turpināja kara darbību, tādējādi izjaucot Ģedimina nodomus.

Tikpat bīstami ordenim bija valdnieki brāļi Aļģirds un Ķeistutis, kuri pie varas nāca 1345. g. Ķeistutis ­ nikns vācu ienaidnieks ­ atradās nemitīgā kara stāvoklī ar ordeni. Savukārt Aļģirds piekopa viltīgu diplomātiju. Kad 1358. g. vācu ķeizars Kārlis IV piedāvāja Lietuvai kristīties, Aļģirds no viņa pieprasīja Livonijas Kursu, Zemgali un mūsdienu Latgales teritoriju, bet ordeni, kuram pēc Lietuvas kristīšanās būs zudusi pastāvēšanas jēga, Aļģirds ierosināja pārcelt uz Lietuvas austrumu robežām cīņai pret tatāru Zelta ordu. Protams, šādas prasības ķeizaram nebija pieņemamas, un Lietuva vēl dažus gadu desmitus palika pagāniska valsts.

Nemitīgie kari Livonijas bruņinieku un lietuviešu starpā nodarīja milzīgu postu abu zemju iedzīvotājiem, tai skaitā arī Livonijas zemniekiem, kurus iesaistīja krustnešu armijās un kuru sētas nesaudzīgi postīja lietuviešu sirotāji. Tāpat kā 13. gs., arī 14. gs. karojošajām pusēm neizdevās nostiprināties ienaidnieka zemēs.

Otrs Livonijas bruņinieku agresijas virziens 13. gs. bija vērsts uz austrumiem ­ Pleskavas un Novgorodas krievu zemēm. Romas katoļu baznīca savā ideoloģijā pareizticīgos uzskatīja par "nepareiziem kristiešiem", pret kuriem jācīnās un kuri jāpievērš "īstajai ticībai". Tomēr dzīvē katoļu krusta karu organizētāji pret pareizticīgajiem izturējās lojālāk nekā pret pagāniem vai musulmaņiem. Savukārt katoļus par ķeceriem uzskatīja pareizticīgā baznīca.

Cīņas ar lībiešiem, latgaļiem, igauņiem un lietuviešiem 13. gs. pirmajos gadu desmitos neļāva vācu bruņiniekiem izvērst plašāku agresiju austrumos. Gluži pretēji, bija jādomā par krievu karadraudžu sirojumu atvairīšanu. Pleskavieši un novgorodieši Baltijas austrumu apgabalus uzskatīja par savu ietekmes sfēru. Jau pirms vāciešu ierašanās krievu kņazi bija pakļāvuši vairākus igauņu un latgaļu novadus, kuru iedzīvotājiem bija jāmaksā krieviem mesli. No meslu kundzības atsevišķos Livonijas novados krievi neatteicās līdz pat 14. gs.

Izvērst agresiju pret Pleskavas-Novgorodas zemēm vācieši mēģināja tikai pēc Vācu ordeņa Livonijas atzara izveidošanas. Ordeņa brāļiem 1241. gadā izdevās pat īslaicīgi pakļaut Pleskavu, taču paliekošus panākumus viņi gūt nespēja, un 1243. g. abas puses noslēdza pamieru. Tajā tika noteiktas Livonijas un Pleskavas zemes robežas, kas ar nelielām izmaiņām saglabājās visā Livonijas laikmetā un aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Krievijas robežai.

Neraugoties uz noslēgto pamieru, ne Livonijas bruņinieki, ne krievu kņazi un bajāri neatteicās no abpusējām pretenzijām. Incidenti uzliesmoja tirdzniecisku domstarpību dēļ, sakarā ar krievu mēģinājumiem vākt meslus Livonijā vai domstarpībām par zvejas tiesībām Peipusa ezerā. Kari turpinājās visu 13. gs. otro pusi un 14. gs., tomēr tiem nesekoja teritoriālas izmaiņas. Pārsvarā tie bija nelieli robežkari, kuros gan krievu kņazi, gan vācu bruņinieki aprobežojās ar pretējās puses novadu izpostīšanu un gūstekņu ņemšanu. Reizēm notika arī lielākas militāras akcijas, piemēram, 1343. g., kad krievi iebruka Ziemeļigaunijas novados, izmantojot savā labā zemnieku sacelšanos (sk. VIII nod.). Lai sargātu savas austrumu robežas, ordenis 14. gs. uzcēla Alūksnes, bet Tērbatas bīskaps ­ Vestselīnas cietokšņus, savukārt krievi pret livoniešiem uzbūvēja pilis Izborskā un Ostrovā.

Livonijas un Novgorodas-Pleskavas attiecībās nozīmīga vieta bija Hanzas tirgotājiem. Novgoroda jau 12. gs. beigās noslēdza līgumu ar vācu tirgotājiem, bet Novgorodas attiecības ar Hanzu noteica 1263. g. un 1269. g. noslēgtie līgumi. Novgorodā darbojās Hanzas tirgotāju kantoris. Lai saglabātu savu monopolu tirdzniecībā ar Novgorodu, hanzieši centās nepieļaut krievu tirgotāju aktivitātes sakaros ar Livoniju un Rietumeiropu, tāpēc 14. gs. Hanza bieži organizēja Novgorodas tirdznieciskās blokādes. Līdzīgus atbildes pasākumus vācu tirdzniecības ierobežošanai Novgorodā veica arī krievi. Tomēr abpusējās blokādes nebija izdevīgas nevienai no pusēm, tāpēc 1392. g. Hanzas pilsētu delegācija Lībekas rātskunga Johana Nībura vadībā Novgorodā noslēdza ar krievu tirgotājiem t. s. “Nībura līgumu” par ‘’mūžīgu mieru’’ un savstarpēju vācu un krievu tirgotāju braucienu brīvību. Tirdzniecības normalizēšanās ar Novgorodu sekmēja Livonijas pilsētu uzplaukumu nākamajā gadsimtā. Šajā laikā tirdzniecisko monopolu ar Novgorodu, neraugoties uz Lībekas pretdarbību, savā rokās pakāpeniski pārņēma Livonijas pilsētas.

Kopš Livonijas izveides sākumiem vācu bīskapu un ordeņbrāļu ārpolitikā svarīgs faktors bija Dānija. Jau 12. gs. starp dāņiem un vāciešiem sākās cīņa par hegemoniju Baltijas jūrā un tās piekrastēs. Tāpat kā krievu kņaziem, arī dāņiem Baltijā bija savas ietekmes sfēras ­ Kursa, Sāremā sala, Ziemeļigaunija un Rietumigaunija. Tāpēc bīskaps Alberts Bukshovdens pirms došanās uz lībiešu zemi vienojās ar Dānijas karali Knutu, ka tas neliks viņam šķēršļus Baltijas kristīšanā. Nonācis grūtībās cīņās pret igauņiem un krieviem,  Alberts griezās pie Dānijas karaļa Valdemāra II un panāca, ka dāņu pulki 1219. g. uzsāka Ziemeļigaunijas iekarošanu.

Tomēr ļoti drīz vācu un dāņu konflikti, kas šajā laikā skāra visu Baltijas jūras reģionu, pārsviedās arī uz Baltiju. Dānijas karalis sāka pretendēt uz augstāko varu visā Livonijā, bet vācieši uz dāņu iekarotajām igauņu zemēm. Viņi neatzina arī dāņu misionāru kompetenci. Kad 1227. g. Ziemeļvācijas firsti Holšteinas grāfa vadībā pie Bornhevedas (Ziemeļvācijā) sakāva Valdemāra II pulkus, zobenbrāļi ieņēma Tallinu.

Pretrunas ar Dāniju izdevās atrisināt Vācu ordeņa vadībai, kas bija ieinteresēta sava jaunā Livonijas atzara drošībā un katoļu konsolidācijā cīņām pret neticīgajiem ­ pagāniem un pareizticīgajiem. 1238. g. tika noslēgts Stenbijas līgums, kas paredzēja Dānijas karaļa varu Ziemeļigaunijā un Ziemeļigaunijas bruņinieku piedalīšanos ordeņa rīkotajos krusta karos. Ziemeļigaunijas bruņniecība kļuva par livoniešu uzticamākajiem sabiedrotajiem un piedalījās visās lielākajās Livonijas ordeņa un bīskapu organizētajās militārajās akcijās.

Dāņi 13. gs. zaudēja ietekmi Baltijas jūrā, un par tās neierobežotu valdnieci kļuva Hanza. Dāniju novājināja arī iekšējās ķildas un politiskās jukas. Tas viss mazināja karaļa ietekmi Ziemeļigaunijā, kuras vācu-dāņu bruņniecība arvien vairāk sāka orientēties uz Livoniju. Kad 1343. g. Ziemeļigaunijas novados uzliesmoja igauņu zemnieku sacelšanās, vietējie bruņinieki bija spiesti lūgt Livonijas ordeņa palīdzību (sk. VIII nod.). Pēc sacelšanās apspiešanas ordeņa ietekme dāņu Igaunijā vēl vairāk palielinājās. 1346. g. Dānijas karalis bija spiests savas igauņu Harjumā un Virumā provinces par 19 000 sudraba marku vai 4443 kg zelta pārdot Vācu ordenim, kura vadība savukārt par 20 000 sudraba marku tās nodeva Livonijas ordenim. Šo darījumu apstiprināja arī Vācijas ķeizars un pāvests. No šī brīža dāņu faktors Livonijas ārpolitikā uz laiku kļuva otršķirīgs.

15.       un 16. gs. Eiropā notika lielas pārmaiņas. Rietumeiropā sākās centralizētu valstu veidošanās. Līdzīgs process bija vērojams austrumos no Livonijas ­ krievu zemēs. Savukārt Baltijas jūras reģionā jau 14. gs. beigās izveidojās divas ietekmīgas valstu ūnijas, kas mazināja Livonijas ietekmi minētajā reģionā.

Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas valdību pārstāvji 1397. g. zviedru pilsētā Kalmārā noslēdza vienošanos jeb ūniju, ka visām trijām valstīm turpmāk būs kopīga ārpolitika un viens karalis. Kalmāras ūnijas iniciatore un pirmā karaliene bija dāņu valdniece Margarete. 15. gs. sākumā viņai izdevās padzīt ordeni no Gotlandes, kur tas bija nostiprinājies pēc uzvaras pār Baltijas jūras pirātiem ­ t. s. ‘’vitālvju brāļiem’’. Līdz ar to ordenis tika pilnīgi izstumts no Baltijas jūras politikas.

Tomēr daudz bīstamāka Livonijai, un jo īpaši ordenim, kļuva ūnija, kas 1385. g. bija pasludināta Lietuvas pilī Krevā. Tur minētajā gadā Lietuvas dižkunigaitis (lielkņazs) Jagailis (Aļģirda dēls) solījās kristīties, ļaut kristīt savu galmu un pavalstniekus, kā arī pievienot Lietuvu Polijas karalistei. Nākošajā gadā Polijas galvaspilsētā Krakovā Jagailis svinīgi kristījās, pieņemdams kristīgo vārdu Vladislavs II un apprecējās ar Polijas karalieni Jadvigu, kļūdams par Polijas karali. Tomēr drīz sākās nesaskaņas starp Jagaili un viņa brālēnu Vitautu (Ķeistuta dēlu), kurš pretendēja uz Lietuvas dižkunigaiša troni.  Abi brālēni centās iegūt ordeņa labvēlību savu pozīciju nostiprināšanā, bet Vitauts šo sacensību veikli izmantoja savā labā, diplomātiski panākot ilgi kārotās Žemaites pievienošanu ordeņa valstij. Tomēr Lietuvas kristīšanās un ūnijas noslēgšana ar Poliju bija spēcīgs trieciens ordeņa politikai un autoritātei. Turpretī Lietuvas kristītāju ­ poļu ­ politiskais prestižs Eiropas katoļu acīs jūtami cēlās. Prūsijas ordeņbrāļiem neizdevās nostiprināties arī Žemaitē, jo kareivīgo žemaišu pretestība nebija salaužama. Gan lietuvieši, gan poļi aktīvi atbalstīja žemaišus cīņās pret vāciešiem. 1409. g. starp Vācu ordeni no vienas puses un Poliju-Lietuvu no otras puses sākās karš. Izšķirošā kauja notika Prūsijā starp Tannenbergas un Grīnvaldes jeb Žalgiras ciemiem 1410. g. 15. jūlijā. Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītā apvienotā poļu, lietuviešu, žemaišu, smoļenskiešu un tatāru armija sagrāva Vācu ordeņa spēkus. Kaujā krita vācu ordeņa virsmestrs Ulrihs fon Jungingens un viss Vācu ordeņa bruņniecības zieds.

Livonijas ordeņbrāļi Tannenbergas-Grīnvaldes kaujā neiesaistījās. Acīmredzot attiecībās ar Lietuvu viņi šajā laikā jau piekopa patstāvīgu un lojālu politiku, ko noteica livoniešu ekonomiskās saites ar Lietuvu. Pateicoties tai, Livonijai pēc Tannenbergas kaujas izdevās novērst lietuviešu ekspansiju, kādu piedzīvoja Prūsijas zemes. Vienlaicīgi Livonijas ordenis neatmeta centienus vājināt Lietuvas-Polijas ūniju un pašu Lietuvu, iejaucoties tās iekšpolitikā. Kad 15. gs. 30. gadu sākumā Lietuvā sākās pilsoņu karš, kuru izraisīja Sigismunda Ķeistutoviča un Jagaiļa brāļa ­ Švitrigaiļa cīņa par varu, Livonijas ordenis nostājās pēdējā pusē. 1435. g. Lietuvā pie Šventojas livoniešu un Švitrigaiļa armijas tika sakautas.

Tomēr kopumā Livonijas ordeņa tālredzīgā politika attiecībās ar Lietuvu 15. gs. deva savus augļus. Piemēram, Livonijas ordenim izdevās izvairīties no kara, kas 1454. g. sākās starp Poliju un Vācu ordeni. Ordenis tika atkal sakauts un 1466. g. Tornā (tag.Toruņa Polijā) parakstīja miera līgumu, kurš paredzēja daļu no stratēģiski svarīgām Prūsijas zemēm nodot Polijai, bet par palikušajām zemēm virsmestram bija jādod uzticības zvērests Polijas karalim, tāpat ordenī turpmāk bija jāuzņem poļi un jāpiedalās karos Polijas pusē. Tornas līgums iezīmēja vācu ordeņa valsts bijušās varenības pilnīgu norietu. Šajā sarežģītajā situācijā Livonijai izdevās saglabāt savu suverenitāti.

15.       gs. otrajā pusē gan Livoniju, gan Lietuvu no austrumiem sāka apdraudēt spēcīgs un agresīvs ienaidnieks ­ Maskavas lielkņaziste. Tā jau 14. gs. bija sākusi krievu zemju “savākšanu”, pakāpeniski veidojot centralizētu krievu valsti. Maskavas pusē nostājās arī Pleskava, lai cīnītos pret savu ‘’lielo brāli’’ un Maskavas galveno sāncensi ­ Novgorodu. Ieguvuši Maskavas atbalstu, pleskavieši aktivizēja arī darbību pret Tērbatas bīskapiju, Rīgas arhibīskapiju un ordeni. 1463. g. Pleskavas pulki izpostīja Tērbatas bīskapijas zemes un atspieda arhibīskapijas robežu apmēram 20 km rietumu virzienā. Lai rastu pretsparu Pleskavas un Maskavas ekspansijai, sākās bijušo ienaidnieku ­ Livonijas ordeņa un Novgorodas ­ tuvināšanās. Tomēr militāra savienība starp abām valstīm neizveidojās, un 1479. g. Maskavas lielkņazs Ivans III pakļāva Novgorodu, iznīcinot daudzus tās iedzīvotājus un eiropeiskās kultūras tradīcijas. 1481. g. Ivans III, gadu pēc uzvaras pār tatāriem, atbildot uz livoniešu iebrukumu Pleskavas novados (1480. g.), uzsāka ofensīvu rietumu virzienā. Atkal tika nopostītas Tērbatas bīskapa zemes, kā arī Rūjiena, Ludza, Koknese un Rēzekne. Maskavas lielkņazs kā placdarmu pret Livoniju 1492. g. pretī ordeņa Narvas cietoksnim uzbūvēja pili, kuru nosauca savā vārdā par Ivangorodu. Divus gadus vēlāk tika izlaupīts un slēgts Hanzas kantoris Novgorodā.

Tomēr krievu agresiju rietumu virzienā 15. un 16. gs. mijā livoniešiem izdevās apturēt. To izdarīja talantīgais karavadonis un politiķis Valters fon Pletenbergs. Stājies 1494. g. Livonijas ordeņa mestra amatā, viņš deklarēja, ka uzņemsies cīņu pret Maskavu ar visiem Livonijas vācu un nevācu spēkiem. Pēc ilgām debatēm Valkas landtāgā Valters fon Pletenbergs panāca kara nodokļu ieviešanu Livonijā. Mestrs uzsāka mobilizāciju, iesaucot armijā vāciešus, latviešus un igauņus, kā arī landsknehtu vervēšanu ārzemēs. Tā kā krievu ekspansija draudēja arī Lietuvai, tā noslēdza savienību ar Livoniju par kopīgu karu pret Maskavu.

Livonijas apvienotie spēki 1501. g. augustā pārgāja robežu, iebrūkot krievu zemēs. Tomēr Lietuva pievīla livoniešus, neuzsākot kopīgi paredzēto uzbrukumu. Izšķirošā kauja starp Valtera fon Pletenberga vadīto Livonijas armiju un Maskavas pulkiem, kuros līdzās krieviem cīnījās arī tatāri, notika 1501. g. 13. septembrī pie Smoļinas ezera. Lai gan livonieši cieta lielus zaudējumus, Maskavas armija tika pieveikta. Nākošajā gadā abas puses noslēdza pamieru uz 6 gadiem, bet vēlāk to periodiski pagarināja. Tādējādi Valteram fon Pletenbergan izdevās vairāk kā uz pusgadsimtu nodrošināt Livonijai mieru.

Jauni draudi pār Livoniju nobrieda 16. gs. vidū, kad Maskavas tronī nāca cars Ivans IV Bargais. Krievi jau agrāk bija paziņojuši, ka pēc Bizantijas bojāejas par Senās Romas ticības un impērijas varenības mantinieci kļuvusi Maskava. Tā radās izteiciens: “Maskava ­ trešā Roma, ceturtās nebūs”. Paši cari sevi pasludināja par Senās Izraēlas un Babilonijas valdnieku, Romas imperatora Augusta Oktaviāna un vikingu konunga Rūrika pēctečiem. Gan šī ideoloģija, gan Ivana IV paziņojumi, ka Livonija ir sena krievu zeme, radīja draudus Baltijai. Maskava sāka izvirzīt livoniešiem nepieņemamas prasības. Piemēram, tika paziņots, ka visi katoļi un luterāņi ir pagāni, kam jāpievēršas pareizticībai, ka Tērbatai jāmaksā krieviem mesli u. c. Neraugoties uz to, 1554. g. livoniešiem izdevās pagarināt mieru ar Maskavas lielkņazisti, lai gan ar iebildi, ka Livonija atteiksies no biedrošanās ar Lietuvu. Tomēr, kad koadjutoru kara rezultātā ordenis bija spiests noslēgt Pasvāles līgumu ar Lietuvu, cars to izmantoja kā ieganstu kara sākšanai pret Livoniju. 1558. g. krievu un tatāru pulki iebruka Livonijā. Sākās t. s. Livonijas karš, kas kļuva par pēdējo karu Livonijas valstu vēsturē, jo dažus gadus pēc tā sākuma Livonija beidza eksistēt. 

Saturs        Iepriekšējā nodaļa        Nākamā nodaļa

HISTORIA.LV