VI nodaļa. LIVONIJA BALTIJAS JŪRAS
REĢIONA STARPTAUTISKAJĀS ATTIECĪBĀS
Livonijas valdniekiem bija jārisina
ne tikai savas iekšējās starpvalstu problēmas, bet arī jāveido attiecības
ar kaimiņu valstīm Lietuvu, Dāniju, Novgorodu-Pleskavu un Maskavas lielkņazisti.
Livoniešiem katrā no šīm valstīm bija savas specifiskas intereses, savukārt
katrai no tām bija savas intereses Livonijā. 13. gs. Livonijas valstu ārpolitika
bija cieši saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem
virzieniem, taču kopš 14. gs. Livonijas valdnieki arvien vairāk sāka piekopt
patstāvīgu ārpolitiku. Visā savas pastāvēšanas laikā Livonija tomēr
nebija spējīga realizēt daudzmaz vienotu ārpolitisko darbību. Livonijas
valstu ārpolitikā nesakritība kļuva tradicionāla, valstiņu intereses bieži
vien bija pilnīgi pretējas. Livonijas ordeņa darbības virzienus un ārpolitiskos
centienus noteica ordeņa organizācijas būtība un mērķis vardarbīga
zemju iekarošana un pakļauto iedzīvotāju pievēršana katolicismam. Līdzīgi
centieni bija arī bīskapiem, taču kopdarbību traucēja nemitīgās savstarpējās
ķildas. Interešu atšķirības bija vērojamas ne tikai Livonijas valstu vidū,
bet arī kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija nesaraujami savijusies
ar tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr atbilda ordeņa un bīskapu
politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās konsolidācijas virzienā
neradīja arī Livonijas landtāgi. Tikai 15. gs. beigās un 16. gs., pieaugot
ārējām briesmām, Livonijas valdnieki un kārtas bija spiestas saskaņot savu
darbību, lai gan ne vienmēr tas izdevās.
13. 14. gs. Vācu ordeņa
Livonijā un Prūsijā politikas centrālais virziens bija pagānisko zemju pakļaušana.
Pēc Latvijas, Igaunijas un Prūsijas teritoriju iekarošanas par agresijas
galveno objektu kļuva Lietuva. Veicot
krusta karus pret lietuviešiem,
ordenis turpināja krusta karu kustību, kas šajā laikā bija cietusi krahu
Tuvajos Austrumos. Kā jau iepriekš norādīts, ordeni Austrumbaltijas jeb t.
s. Ziemeļu krusta karagājienos atbalstīja Roma, kā arī daudzi Eiropas katoļu
valdnieki un Vācijas pilsētas. Līdzās augstākajam mērķim pagānu pakļaušanai
abiem Vācu ordeņa atzariem bija arī ģeopolitiskais mērķis Livonijas
un Prūsijas zemju teritoriāla savienošana. Tā bija iespējama tikai,
iekarojot Žemaiti. Tieši tāpēc Žemaite
vairāk kā divus gadsimtus bija nemitīgas un asiņainas kara darbības rajons.
Ordenis ne tikai veica militāras akcijas pret lietuviešiem, bet arī aktīvi
iejaucās Lietuvas iekšpolitikā, starp lietuviešu un žemaišu kunigaišiem
meklējot sev sabiedrotos. Līdzīgi rīkojās arī Rīgas arhibīskaps. 13. gs.
50. gadu sākumā Livonijas ordeņa mestram Andreasam fon Štīrijam (Štīrijas
Andrejam) izdevās ar Lietuvas valdnieku Mindaugu
noslēgt savienību, kas ilga nepilnus desmit gadus. 1251. g. pāvests
Inocents IV ar bullu iecēla Mindaugu par Lietuvas karali, bet 1253. g.
Livonijas ordeņa mestrs un Kulmas bīskaps kronēja un kristīja Mindaugu.
Turpretī arhibīskapa sabiedrotais Lietuvā kunigaitis Tautvils , būdams
Mindauga ienaidnieks, bija spiests pamest Lietuvu. Tomēr ordeņa un lietuviešu
valdnieka savienība bija īslaicīga epizode naidīgajās Lietuvas un Livonijas
kaimiņattiecībās.
Neraugoties uz Eiropas valdnieku
atbalstu, ordenim ne militāri, ne diplomātiski neizdevās gūt ievērojamus
panākumus Lietuvā. Gluži pretēji, vācu bruņinieku draudi no ziemeļiem
(Livonijas) un rietumiem (Prūsijas), kā arī krievu kņazu un mongoļu
agresivitāte austrumos un dienvidos veicināja Lietuvas
novadu konsolidāciju stiprā un agresīvā valstī.
Tā jau 13. gs. beigās un 14. gs. vienu pēc otras sāka pakļaut senkrievu
zemes. 13. gs. lietuvieši iekaroja Melno Krievzemi (ap Grodņu), bet 14. gs.
gaitā lietuviešu rokās pakāpeniski nonāca Polocka, Minska, Vitebska, Pinska,
Volīnija, Kijeva un Podolija. Vienlaikus Lietuva deva jūtamus prettriecienus vācu
bruņiniekiem, lai gan pievienot viņu iekarotās zemes Latvijā, Igaunijā un
Prūsijā tomēr nespēja. Lietuviešu postošie iebrukumi Livonijā zināmi jau
kopš 12. gs. beigām. Lietuvieši ne tikai izpostīja ordenim un bīskapiem pakļautos
novadus, bet reizēm arī sagrāva lielus bruņinieku spēkus. Piemēram, 1260.
g. Kursā pie Durbes žemaiši un kurši
sakāva apvienoto Livonijas un Prūsijas ordeņa armiju, bet 1279. g. lietuviešu
pulki sagrāva livoniešu armiju pie Aizkraukles. Tās nebija vienīgās Lietuvas karavīru uzvaras 13.
gs.
Tāpat kā Livonijas valdnieki
Lietuvā, tā lietuviešu kunigaiši kopš 13. gs. beigām sāka iejaukties
Livonijas iekšpolitikā, galvenokārt meklējot sabiedrotos pret ordeni. Ordeņbrāļiem
īpaši bīstama Lietuva kļuva valdnieka Ģedimina
valdīšanas laikā (1316. 1341. g.). Viņš vairākkārt deva spēcīgus
militārus triecienus ordeņa zemēm Livonijā un Prūsijā un izsiroja pat
Magdeburgas un Frankfurtes pie Oderas apgabalus. Ne mazāk nepatīkamas ordenim
bija Ģedimina diplomātiskās aktivitātes kontakti ar Rīgas arhibīskapu,
Rīgas pilsētu, dominikāņu un franciskāņu mūku ordeņiem. 1323. g. Ģedimins
Viļņā sasauca miera konferenci ar livoniešu piedalīšanos un solījās
kristīties. Ar Rīgas starpniecību viņš griezās pie pāvesta ar prasību,
lai Lietuvā nometina katoļu garīdzniekus, amatniekus un tirgotājus. Lietuvas
kristīšanās un tai sekojošā starptautiskā atzīšana ordenim nozīmētu
savas misijas izbeigšanu. Tāpēc ordenis neatzina Lietuvas nolīgumus ar kristīgām
varām un turpināja kara darbību, tādējādi izjaucot Ģedimina nodomus.
Tikpat bīstami ordenim bija
valdnieki brāļi Aļģirds un Ķeistutis, kuri pie varas nāca 1345. g. Ķeistutis nikns vācu
ienaidnieks atradās nemitīgā kara stāvoklī ar ordeni. Savukārt Aļģirds
piekopa viltīgu diplomātiju. Kad 1358. g. vācu ķeizars Kārlis IV piedāvāja
Lietuvai kristīties, Aļģirds no viņa pieprasīja Livonijas Kursu, Zemgali un
mūsdienu Latgales teritoriju, bet ordeni, kuram pēc Lietuvas kristīšanās būs
zudusi pastāvēšanas jēga, Aļģirds ierosināja pārcelt uz Lietuvas
austrumu robežām cīņai pret tatāru Zelta ordu. Protams, šādas prasības
ķeizaram nebija pieņemamas, un Lietuva vēl dažus gadu desmitus palika pagāniska
valsts.
Nemitīgie kari Livonijas bruņinieku
un lietuviešu starpā nodarīja milzīgu postu abu zemju iedzīvotājiem, tai
skaitā arī Livonijas zemniekiem, kurus iesaistīja krustnešu armijās un kuru
sētas nesaudzīgi postīja lietuviešu sirotāji. Tāpat kā 13. gs., arī 14.
gs. karojošajām pusēm neizdevās nostiprināties ienaidnieka zemēs.
Otrs Livonijas bruņinieku
agresijas virziens 13. gs. bija vērsts uz austrumiem Pleskavas un Novgorodas krievu
zemēm. Romas katoļu baznīca savā ideoloģijā pareizticīgos uzskatīja par
"nepareiziem kristiešiem", pret kuriem jācīnās un kuri jāpievērš
"īstajai ticībai". Tomēr dzīvē katoļu krusta karu organizētāji
pret pareizticīgajiem izturējās lojālāk nekā pret pagāniem vai musulmaņiem.
Savukārt katoļus par ķeceriem uzskatīja pareizticīgā baznīca.
Cīņas ar lībiešiem, latgaļiem,
igauņiem un lietuviešiem 13. gs. pirmajos gadu desmitos neļāva vācu bruņiniekiem
izvērst plašāku agresiju austrumos. Gluži pretēji, bija jādomā par krievu
karadraudžu sirojumu atvairīšanu. Pleskavieši un novgorodieši Baltijas
austrumu apgabalus uzskatīja par savu ietekmes sfēru. Jau pirms vāciešu ierašanās
krievu kņazi bija pakļāvuši vairākus igauņu un latgaļu novadus, kuru iedzīvotājiem
bija jāmaksā krieviem mesli. No meslu kundzības atsevišķos Livonijas
novados krievi neatteicās līdz pat 14. gs.
Izvērst agresiju pret
Pleskavas-Novgorodas zemēm vācieši mēģināja tikai pēc Vācu ordeņa
Livonijas atzara izveidošanas. Ordeņa brāļiem 1241. gadā izdevās pat īslaicīgi
pakļaut Pleskavu, taču paliekošus panākumus viņi gūt nespēja, un 1243. g.
abas puses noslēdza pamieru. Tajā tika noteiktas Livonijas un Pleskavas zemes
robežas, kas ar nelielām izmaiņām saglabājās visā Livonijas laikmetā un
aptuveni atbilst mūsdienu Latvijas un Krievijas robežai.
Neraugoties uz noslēgto pamieru,
ne Livonijas bruņinieki, ne krievu kņazi un bajāri neatteicās no abpusējām
pretenzijām. Incidenti uzliesmoja tirdzniecisku domstarpību dēļ, sakarā ar
krievu mēģinājumiem vākt meslus Livonijā vai domstarpībām par zvejas tiesībām
Peipusa ezerā. Kari turpinājās visu 13. gs. otro pusi un 14. gs., tomēr tiem
nesekoja teritoriālas izmaiņas. Pārsvarā tie bija nelieli robežkari, kuros
gan krievu kņazi, gan vācu bruņinieki aprobežojās ar pretējās puses
novadu izpostīšanu un gūstekņu ņemšanu. Reizēm notika arī lielākas
militāras akcijas, piemēram, 1343. g., kad krievi iebruka Ziemeļigaunijas
novados, izmantojot savā labā zemnieku sacelšanos (sk. VIII nod.). Lai sargātu
savas austrumu robežas, ordenis 14. gs. uzcēla Alūksnes, bet Tērbatas bīskaps
Vestselīnas cietokšņus, savukārt krievi pret livoniešiem uzbūvēja
pilis Izborskā un Ostrovā.
Livonijas un Novgorodas-Pleskavas
attiecībās nozīmīga vieta bija Hanzas tirgotājiem. Novgoroda jau 12. gs.
beigās noslēdza līgumu ar vācu tirgotājiem, bet Novgorodas attiecības ar
Hanzu noteica 1263. g. un 1269. g. noslēgtie līgumi. Novgorodā darbojās
Hanzas tirgotāju kantoris. Lai saglabātu savu monopolu tirdzniecībā ar
Novgorodu, hanzieši centās nepieļaut krievu tirgotāju aktivitātes sakaros
ar Livoniju un Rietumeiropu, tāpēc 14. gs. Hanza bieži organizēja Novgorodas
tirdznieciskās blokādes. Līdzīgus
atbildes pasākumus vācu tirdzniecības ierobežošanai Novgorodā veica arī
krievi. Tomēr abpusējās blokādes nebija izdevīgas nevienai no pusēm, tāpēc
1392. g. Hanzas pilsētu delegācija Lībekas rātskunga Johana Nībura vadībā
Novgorodā noslēdza ar krievu tirgotājiem t. s. Nībura
līgumu par mūžīgu mieru un savstarpēju vācu un krievu
tirgotāju braucienu brīvību. Tirdzniecības normalizēšanās ar Novgorodu
sekmēja Livonijas pilsētu uzplaukumu nākamajā gadsimtā. Šajā laikā
tirdzniecisko monopolu ar Novgorodu, neraugoties uz Lībekas pretdarbību, savā
rokās pakāpeniski pārņēma Livonijas pilsētas.
Kopš Livonijas izveides sākumiem
vācu bīskapu un ordeņbrāļu ārpolitikā svarīgs faktors bija Dānija. Jau 12. gs. starp dāņiem un vāciešiem sākās cīņa
par hegemoniju Baltijas jūrā un tās
piekrastēs. Tāpat kā krievu kņaziem, arī dāņiem Baltijā bija savas
ietekmes sfēras Kursa, Sāremā sala, Ziemeļigaunija un Rietumigaunija. Tāpēc
bīskaps Alberts Bukshovdens pirms došanās uz lībiešu zemi vienojās ar Dānijas
karali Knutu, ka tas neliks viņam šķēršļus Baltijas kristīšanā. Nonācis
grūtībās cīņās pret igauņiem un krieviem,
Alberts griezās pie Dānijas karaļa Valdemāra II un panāca, ka dāņu
pulki 1219. g. uzsāka Ziemeļigaunijas iekarošanu.
Tomēr ļoti drīz vācu un dāņu
konflikti, kas šajā laikā skāra visu Baltijas jūras reģionu, pārsviedās
arī uz Baltiju. Dānijas karalis sāka pretendēt uz augstāko varu visā
Livonijā, bet vācieši uz dāņu iekarotajām igauņu zemēm. Viņi neatzina
arī dāņu misionāru kompetenci. Kad 1227. g. Ziemeļvācijas firsti Holšteinas
grāfa vadībā pie Bornhevedas (Ziemeļvācijā) sakāva Valdemāra II pulkus,
zobenbrāļi ieņēma Tallinu.
Pretrunas ar Dāniju izdevās
atrisināt Vācu ordeņa vadībai, kas bija ieinteresēta sava jaunā Livonijas
atzara drošībā un katoļu konsolidācijā cīņām pret neticīgajiem pagāniem
un pareizticīgajiem. 1238. g. tika noslēgts Stenbijas
līgums, kas paredzēja Dānijas karaļa varu Ziemeļigaunijā un Ziemeļigaunijas
bruņinieku piedalīšanos ordeņa rīkotajos krusta karos. Ziemeļigaunijas bruņniecība
kļuva par livoniešu uzticamākajiem sabiedrotajiem un piedalījās visās lielākajās
Livonijas ordeņa un bīskapu organizētajās militārajās akcijās.
Dāņi 13. gs. zaudēja ietekmi
Baltijas jūrā, un par tās neierobežotu valdnieci kļuva Hanza. Dāniju novājināja
arī iekšējās ķildas un politiskās jukas. Tas viss mazināja karaļa
ietekmi Ziemeļigaunijā, kuras vācu-dāņu bruņniecība arvien vairāk sāka
orientēties uz Livoniju. Kad 1343. g. Ziemeļigaunijas novados uzliesmoja igauņu
zemnieku sacelšanās, vietējie bruņinieki bija spiesti lūgt Livonijas ordeņa
palīdzību (sk. VIII nod.). Pēc sacelšanās apspiešanas ordeņa ietekme dāņu
Igaunijā vēl vairāk palielinājās. 1346. g. Dānijas karalis bija spiests
savas igauņu Harjumā un Virumā provinces par 19 000 sudraba marku vai 4443 kg zelta pārdot
Vācu ordenim, kura vadība savukārt par 20 000 sudraba marku tās nodeva
Livonijas ordenim. Šo darījumu apstiprināja arī Vācijas ķeizars un pāvests.
No šī brīža dāņu faktors Livonijas ārpolitikā uz laiku kļuva otršķirīgs.
15.
un 16. gs. Eiropā notika lielas pārmaiņas. Rietumeiropā sākās centralizētu valstu veidošanās. Līdzīgs process bija vērojams
austrumos no Livonijas krievu zemēs. Savukārt Baltijas jūras reģionā jau
14. gs. beigās izveidojās divas ietekmīgas valstu ūnijas, kas mazināja
Livonijas ietekmi minētajā reģionā.
Dānijas,
Norvēģijas un Zviedrijas valdību
pārstāvji 1397. g. zviedru pilsētā Kalmārā
noslēdza vienošanos jeb ūniju, ka
visām trijām valstīm turpmāk būs kopīga ārpolitika un viens karalis. Kalmāras
ūnijas iniciatore un pirmā karaliene bija dāņu valdniece Margarete. 15. gs.
sākumā viņai izdevās padzīt ordeni no Gotlandes, kur tas bija nostiprinājies
pēc uzvaras pār Baltijas jūras pirātiem t. s. vitālvju brāļiem.
Līdz ar to ordenis tika pilnīgi izstumts no Baltijas jūras politikas.
Tomēr daudz bīstamāka
Livonijai, un jo īpaši ordenim, kļuva ūnija, kas 1385. g. bija pasludināta
Lietuvas pilī Krevā. Tur minētajā
gadā Lietuvas dižkunigaitis (lielkņazs) Jagailis
(Aļģirda dēls) solījās kristīties, ļaut kristīt savu galmu un
pavalstniekus, kā arī pievienot Lietuvu
Polijas karalistei. Nākošajā gadā Polijas galvaspilsētā Krakovā
Jagailis svinīgi kristījās, pieņemdams kristīgo vārdu Vladislavs II un apprecējās ar Polijas karalieni Jadvigu, kļūdams
par Polijas karali. Tomēr drīz sākās nesaskaņas starp Jagaili un viņa brālēnu
Vitautu (Ķeistuta dēlu), kurš
pretendēja uz Lietuvas dižkunigaiša troni.
Abi brālēni centās iegūt ordeņa labvēlību savu pozīciju nostiprināšanā,
bet Vitauts šo sacensību veikli izmantoja savā labā, diplomātiski panākot
ilgi kārotās Žemaites pievienošanu ordeņa valstij. Tomēr Lietuvas kristīšanās
un ūnijas noslēgšana ar Poliju bija spēcīgs trieciens ordeņa politikai un
autoritātei. Turpretī Lietuvas kristītāju poļu politiskais prestižs
Eiropas katoļu acīs jūtami cēlās. Prūsijas ordeņbrāļiem neizdevās
nostiprināties arī Žemaitē, jo kareivīgo žemaišu pretestība nebija salaužama.
Gan lietuvieši, gan poļi aktīvi atbalstīja žemaišus cīņās pret vāciešiem.
1409. g. starp Vācu ordeni no vienas puses un Poliju-Lietuvu no otras puses sākās
karš. Izšķirošā kauja notika Prūsijā starp Tannenbergas un Grīnvaldes
jeb Žalgiras ciemiem 1410. g. 15. jūlijā. Polijas karaļa Jagaiļa un
Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītā apvienotā poļu, lietuviešu, žemaišu,
smoļenskiešu un tatāru armija sagrāva Vācu ordeņa spēkus. Kaujā krita vācu
ordeņa virsmestrs Ulrihs fon Jungingens un viss Vācu ordeņa bruņniecības
zieds.
Livonijas ordeņbrāļi
Tannenbergas-Grīnvaldes kaujā neiesaistījās. Acīmredzot attiecībās ar
Lietuvu viņi šajā laikā jau piekopa patstāvīgu un lojālu politiku, ko
noteica livoniešu ekonomiskās saites ar Lietuvu. Pateicoties tai, Livonijai pēc
Tannenbergas kaujas izdevās novērst lietuviešu ekspansiju, kādu piedzīvoja
Prūsijas zemes. Vienlaicīgi Livonijas ordenis neatmeta centienus vājināt
Lietuvas-Polijas ūniju un pašu Lietuvu, iejaucoties tās iekšpolitikā. Kad
15. gs. 30. gadu sākumā Lietuvā sākās pilsoņu karš, kuru izraisīja
Sigismunda Ķeistutoviča un Jagaiļa brāļa Švitrigaiļa cīņa par varu,
Livonijas ordenis nostājās pēdējā pusē. 1435. g. Lietuvā pie Šventojas
livoniešu un Švitrigaiļa armijas tika sakautas.
Tomēr kopumā Livonijas ordeņa tālredzīgā
politika attiecībās ar Lietuvu 15. gs. deva savus augļus. Piemēram,
Livonijas ordenim izdevās izvairīties no kara, kas 1454. g. sākās starp
Poliju un Vācu ordeni. Ordenis tika atkal sakauts un 1466. g. Tornā
(tag.Toruņa Polijā) parakstīja miera līgumu, kurš paredzēja daļu no
stratēģiski svarīgām Prūsijas zemēm nodot Polijai, bet par palikušajām
zemēm virsmestram bija jādod uzticības zvērests Polijas karalim, tāpat
ordenī turpmāk bija jāuzņem poļi un jāpiedalās karos Polijas pusē.
Tornas līgums iezīmēja vācu ordeņa valsts bijušās varenības pilnīgu
norietu. Šajā sarežģītajā situācijā Livonijai izdevās saglabāt savu
suverenitāti.
15.
gs. otrajā pusē gan Livoniju, gan Lietuvu no austrumiem sāka apdraudēt
spēcīgs un agresīvs ienaidnieks Maskavas
lielkņaziste. Tā jau 14. gs. bija sākusi krievu zemju savākšanu,
pakāpeniski veidojot centralizētu krievu valsti. Maskavas pusē nostājās arī
Pleskava, lai cīnītos pret savu lielo brāli un Maskavas galveno sāncensi
Novgorodu. Ieguvuši Maskavas atbalstu, pleskavieši aktivizēja arī darbību
pret Tērbatas bīskapiju, Rīgas arhibīskapiju un ordeni. 1463. g. Pleskavas
pulki izpostīja Tērbatas bīskapijas zemes un atspieda arhibīskapijas robežu
apmēram 20 km rietumu virzienā. Lai rastu pretsparu Pleskavas un Maskavas
ekspansijai, sākās bijušo ienaidnieku Livonijas ordeņa un Novgorodas
tuvināšanās. Tomēr militāra savienība starp abām valstīm neizveidojās,
un 1479. g. Maskavas lielkņazs Ivans III
pakļāva Novgorodu, iznīcinot daudzus tās iedzīvotājus un eiropeiskās
kultūras tradīcijas. 1481. g. Ivans III, gadu pēc uzvaras pār tatāriem,
atbildot uz livoniešu iebrukumu Pleskavas novados (1480. g.), uzsāka ofensīvu
rietumu virzienā. Atkal tika nopostītas Tērbatas bīskapa zemes, kā arī Rūjiena,
Ludza, Koknese un Rēzekne. Maskavas lielkņazs kā placdarmu pret Livoniju
1492. g. pretī ordeņa Narvas cietoksnim uzbūvēja pili, kuru nosauca savā vārdā
par Ivangorodu. Divus gadus vēlāk tika izlaupīts un slēgts Hanzas kantoris
Novgorodā.
Tomēr krievu agresiju rietumu
virzienā 15. un 16. gs. mijā livoniešiem izdevās apturēt. To izdarīja
talantīgais karavadonis un politiķis Valters
fon Pletenbergs. Stājies 1494. g. Livonijas ordeņa mestra amatā, viņš
deklarēja, ka uzņemsies cīņu pret Maskavu ar visiem Livonijas vācu un nevācu
spēkiem. Pēc ilgām debatēm Valkas landtāgā Valters fon Pletenbergs panāca
kara nodokļu ieviešanu Livonijā. Mestrs uzsāka mobilizāciju, iesaucot armijā
vāciešus, latviešus un igauņus, kā arī landsknehtu vervēšanu ārzemēs.
Tā kā krievu ekspansija draudēja arī Lietuvai, tā noslēdza savienību ar
Livoniju par kopīgu karu pret Maskavu.
Livonijas apvienotie spēki 1501.
g. augustā pārgāja robežu, iebrūkot krievu zemēs. Tomēr Lietuva pievīla
livoniešus, neuzsākot kopīgi paredzēto uzbrukumu. Izšķirošā kauja starp
Valtera fon Pletenberga vadīto Livonijas armiju un Maskavas pulkiem, kuros līdzās
krieviem cīnījās arī tatāri, notika 1501. g. 13. septembrī pie Smoļinas ezera. Lai gan livonieši cieta lielus zaudējumus,
Maskavas armija tika pieveikta. Nākošajā gadā abas puses noslēdza pamieru
uz 6 gadiem, bet vēlāk to periodiski pagarināja. Tādējādi Valteram fon
Pletenbergan izdevās vairāk kā uz pusgadsimtu nodrošināt Livonijai mieru.
Jauni draudi pār Livoniju
nobrieda 16. gs. vidū, kad Maskavas tronī nāca cars Ivans
IV Bargais. Krievi jau agrāk bija paziņojuši, ka pēc Bizantijas bojāejas
par Senās Romas ticības un impērijas varenības mantinieci kļuvusi Maskava.
Tā radās izteiciens: Maskava trešā Roma, ceturtās nebūs. Paši
cari sevi pasludināja par Senās Izraēlas un Babilonijas valdnieku, Romas
imperatora Augusta Oktaviāna un vikingu konunga Rūrika pēctečiem. Gan šī
ideoloģija, gan Ivana IV paziņojumi, ka Livonija ir sena krievu zeme, radīja
draudus Baltijai. Maskava sāka izvirzīt livoniešiem nepieņemamas prasības.
Piemēram, tika paziņots, ka visi katoļi un luterāņi ir pagāni, kam jāpievēršas
pareizticībai, ka Tērbatai jāmaksā krieviem mesli u. c. Neraugoties uz to,
1554. g. livoniešiem izdevās pagarināt mieru ar Maskavas lielkņazisti, lai
gan ar iebildi, ka Livonija atteiksies no biedrošanās ar Lietuvu. Tomēr, kad
koadjutoru kara rezultātā ordenis bija spiests noslēgt Pasvāles līgumu ar
Lietuvu, cars to izmantoja kā ieganstu kara sākšanai pret Livoniju. 1558. g.
krievu un tatāru pulki iebruka Livonijā. Sākās t. s. Livonijas
karš, kas kļuva par pēdējo karu Livonijas valstu vēsturē, jo dažus
gadus pēc tā sākuma Livonija beidza eksistēt.